Protofašisti
– ļevaki, anarchisti, konspirologi, šovinisti, mūsu pašu grieķija – pieņemas
spēkā pēckrīzes Latvijas sabiedrībā. Kāpēc gan nē? Ja no fantastiskām muļķībām
un naida proponētāju gaudoņas mediju telpa vai plīst pušu, pie mikrofoniem
aicina provokatorus un frīkus. Ja liberāli domājošie intelektuāļi vai nu
izvairās no iesaistīšanās politikā, atrodot komfortablu „patvērumu” biznesā,
vai, dzenoties pēc karjeras politikā, piesliecas „nomenklatūras” partijām un
tūlīt sāk pūt un nīkt tām līdzi. (Šī ieraksta beigās tiem, kas izlasīs visu
tekstu, ir sagatavots maziņš bonusiņš ;) nu, gandrīz par tēmu, patiesībā ļoti
par tēmu.)
„Lumpenizācija”?
Jāskatās dziļāk. Kā zināms, Latvijā ir ļoti daudz, tiešām ļoti daudz cilvēku,
kas vērtību izpratnes un dzīves mērķu ziņā atrodas izdzīvošanas posmā
(genocīdi, sazvērestības un līdzīgi zemgultas monstri atrodas tieši šajā
līmenī) – manis
minētais pētījums rāda, ka tādi ir 94% no visiem Latvijas iedzīvotajiem,
praktiski visi ar niecīgu izņēmumu.
Nedomāju, ka šis
izņēmums jebkad pēdējos 20-30 gados Latvijā ir bijis lielāks par 6-10%.
Jēdziens „lumpenizācija” šajā griezumā ir jāizprot kā garīgi ne tik attīstītu
personību aizķeršanos zemākos nobriešanas posmos. Viņi nav degradējuši, viņi
vienkārši nekur nav pavirzījušies tālāk savā attīstībā. Kāpēc?
Es uzskatu, ka,
pirmkārt, tāpēc ka sabiedrība nav radījusi sevī intelektuāli stimulējošu vidi.
Kopumā tas,
protams, ir intelektuāļu, jeb, kā iepriekš to sauca, inteliģences, vēsturiskais
uzdevums. Un man nav atbildes uz jautājumu, kas attur latviešu intelektuāļus no
iesaistīšanās cīņā par tumsoņu dvēselēm. Es nesaprotu, kāpēc latviešu
intelektuāļi biežāk izvēlas piedziedāt tumsoņiem, tolerēt un samierināties ar
muļķībām un protofašistisko propagandu, izturoties pret to kā pret
pilnvērtīgiem argumentiem „intelektuālā” diskusijā.
Šī intelektuāļu
vairīšanās no tumsonības uzbrukuma atspēkošanas, „iekšējā emigrācija”, atstāj
patiesību nepārstāvētu sabiedriskās debatēs, atstāj sarežģītos jautājumus bez
atbildes. Rezultātā uzvar tumsonība un – tās privātās intereses, kuras apkalpo
angažētie propagandisti – „polittechnologi” un „žurnālisti” – un kuru kremliski
žlobiskā izcelsme nesola Latvijai neko labu.
Intelektuāļu
iesaistīšanās vienā politiskā veidojumā ar blēžiem, kā mēs skaidri redzam
Latvijas politiskajā dzīvē, dod tikpat bēdīgu rezultātu: uzvar blēdība un – tās
pašas privātās intereses. Intelektuāļi vienkārši izšķīst tajā skābē. Brīdī, kad
par patvērumu bijušiem šleseriešiem
kļūst Reformu partija, es vairs neredzu nevienu reāli pastāvošu partiju
Latvijā, kur nebūtu blēžu.
Protams, nekur
nav teikts, ka visi intelektuāļi Latvijā pieder tai 6% grupai pašrealizācijas
līmenī, vai otrādi – ka visi tajā grupā ir intelektuāļi un spēj pozitīvi
ietekmēt sabiedrības nobriešanu. Tomēr es sliecos likt starp šīm divām grupām
vienādības zīmi. Jo, piemēram, intelektuālis šovinists un ksenofobs manā
uztverē nav intelektuālis, tāpat kā intelektuāli apdāvināts blēdis nav
intelektuālis, ļoti vienkārša iemesla dēļ – ne šovinists, ne blēdis nav spējīgi
solidarizēties uz pozitīvo, radošo vērtību pamata, nav spējīgi paļauties,
uzticēties, cienīt, kas visdrīzāk liecina par lielu problēmu ar pašcieņu. Tas
ir ļoti tālu no pašrealizācijas.
6% ir ļoti maz.
Kā panākt šīs grupas pieaugumu? Es apzināti primitivizēju šo uzstādījumu, lai
tas izskatītos pēc praktiska mērķa. Kā panākt lielāku intelektuāļu svaru un
pienesumu politikā? Palielinot to cilvēku skaitu, kas tiecas pēc
pašrealizācijas!
Joks. To,
protams, nevar ņemt un panākt. Ar vienu un vairākiem valdības lēmumiem, ar
likumu, kādam ar kādu vienojoties, aicinot ar lozungu, laipni lūdzot un
pierunājot.
Nevar no nākamā
mēneša pirmā datuma ar likumu noteikt vai pierunāt cilvēkus, lai tie vairāk
cienītu sevi un sevī tādas vērtības, kā neatkarīgā domāšana, noteiktība un
neatlaidība, un lai viņi no pirmdienas to sāktu mācīt saviem bērniem un
pieprasītu to pašu no skolas. Lai cilvēki pie pirmās izdevības tā piekoriģētu
savu domāšanu un prioritātes, lai viņiem vairs nebūtu nekādas daļas par citu
cilvēku seksuālo orientāciju vai izšķiršanos par abortu. Lai brīvība kā
postmateriālistiskā vērtība kļūtu daudz svarīgāka par materiālistiskajām vērtībām
– kārtību valstī, inflācijas ierobežošanu un desu. Lai cilvēka dzīvē un viņa
personībā būtu vieta daudz cēlākiem mērķiem un sasniegumiem, daudz plašākam un
daudzšķautnainākam priekšstatam par pasauli un savu vietu tajā, ka sava
piederība valstij vairs neliktos tik noteicoša. Lai pārliecība, ka citiem var
un vajag uzticēties, jo var un vajag paļauties uz mani pašu, un gatavība
solidarizēties ar līdzpilsoni, nu kaut vai velosipēdistu, invalīdu, nepilsoni
vai ar netaisnīgi notiesāto disidentu Krievijā vai Ķīnā un sniegt palīdzīgu
roku zemestrīcē cietušiem Haiti vai Japānā vai pensionāram, apkrāptam
aplokšņalgas saņēmējam – lai šī pārliecība un gatavība būtu daudz stiprāka un
prioritāšu sarakstā stāvētu daudz augstāk par imperatīvu cienīt valsts varu.
…Kaut gan es
lieliski saprotu, ka mēs „gribam” cienīt mūsu valsts varu – mēs īstenībā sev
to novēlam, mēs gribam, lai mums ir tāda valsts vara, kuru mēs varētu cienīt. Es
saprotu, kāpēc manā aptaujā ļoti daudz citādi visai liberāli domājošu cilvēku
atbildējuši, ka būtu labi, ja sabiedrībā pieaugtu cieņa valsts varai.
Nevar uzlikt par
pienākumu mainīt domāšanu, prioritātes, attieksmi, ja cilvēka dzīves pieredze –
vai, varbūt, pieredzes trūkums, personīgā aprobežotība, stereotipiskā domāšana,
liekulība un bailes – viņam liek būt piesardzīgam un neuzticēties,
nesolidarizēties, nepalīdzēt, necienīt, vērtēt desu daudz augstāk par abstrakto
brīvību.
Ko var? Lai
sasniegtu to praktisko mērķi, ir vajadzīga intelektuāli stimulējošā vide. Komunikācija,
komunikācija, komunikācija.
Skaidrs, ka pāris
procentiem to darīt ļoti grūti. Ja kas tiek/tiks darīts, tas tiek/tiks darīts
lēni un pakāpeniski. Un nē! „Pakāpeniski” es nemaz neattiecinu arī uz tiesiskuma
nodrošināšanu. Tas jādara ļoti ātri, tam vajadzīga stingra politiskā griba,
apņemšanās un kompetence. Un atrašanās Maslowa piramīdas augšējā posmā.
Izglītība. Lēni
un pakāpeniski. Skolas izglītības kvalitāte, distancēšanās no sovjetu standartiem un
sovjetu gara skolā. Augstākās izglītības kvalitāte, kas ir nepieciešama inovatīvai, Ziemeļeiropas reģiona cienīgai ekonomikai un
mūsdienu globālajā konkurencē iesaistītai sabiedrībai. Tas ir nepieciešams kā ēst, lai nākotnes skolēnu un
studentu paaudzēm būtu lielāka iespēja attīstīt neatkarīgu, kritisku domāšanu
un labāk izprast postmateriālistiskās vērtības. Atbalsts Ķīlim!
Skaidrot
nepārtraukti – kā rodas nauda valsts budžetā, pensijām, ceļiem, sniega
tīrīšanai, kā rodas nauda ekonomikā un kā algu līmenis ir saistīts ar darba
ražīgumu un inovācijām ekonomikā, kas un kāpēc iegulda un kāpēc neiegulda. To
var un vajag darīt skaidrā valodā. Kā to, piemēram, izdarīja Ilze Viņķele par
pensijām. Žēl tikai, ka nepareizā medija izvēle patiesībā ne tikai pielika Viņķelei
papildus žagarus, bet arī nedaudz sakompromitēja pašu vēstījumu, no kā gan bija
jāizvairās. Skaidrot un saukt lietas īstajos vārdos, nevajag nevienu „saudzēt”,
iebarojot puspatiesības un melus vai noklusējot kaut ko svarīgu, kas pilsonim
nodokļu maksātājam jāzina.
Cilvēki
iedvesmojas no tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, veiksmīgiem cilvēkiem, kas
panāk kaut ko tādu, ko vērotājs var viegli attiecināt uz sevi. Lūk, nemaksā
nodokli un var atļauties mašīnu, maksā otkatus un saņem treknus valsts
pasūtījumus, nozog valsti un ir multimiljonārs, var tev galvu nokost un viņam
par to nekā nebūs, vo kā jādzīvo! Bet ja pamēģināt nedaudz piekoriģēt šo tēlu? Piemēram,
tā: Tu nemaksā nodokļus? Tu maksā otkatus? Tu esi korumpēts politiķis vai
biznesmenis? Tu esi valsts nozadzējs? Esi drošs, ka tevi gaida tiesa un sods un
jo „krutāks” tu esi, jo lielāka ir tava atbildība.
Mediji,
žurnālisti, kas Latvijā ir ļoti liela problēma. Profesionāla un tiesiska. Ja
tādi kā Juris Paiders joprojām nodreb, pieminot savu veco – toreiz vēl zviedru Bonnier – darba devēju Dienas Biznesā, no kurienes viņš pirms
vairākiem gadiem aizgāja, lai „solidarizētos” ar postmateriālistisko vērtību
cienītāju Lembergu, tad vismaz ir skaidrs, ka arī Latvijā ne tik sen ir bijusi
ētiskās žurnālistikas pieredze un mums vajag tādus krustus, tādus mediju
īpašniekus, no kuriem tā bīstas pērkamie velniņi, provokatori i pročaja
šušera.
Mediju – tātad
individuālo žurnālistu, žurnālistikas ētikai un ētikas paraugiem, no kuriem
mācīties profesijā ienākošiem, redakciju politikas – loma intelektuāli
stimulējošās vides radīšanā ir fantastiski liela. Es domāju, ka tagadējā šušera
nodara daudz lielāku kaitējumu sabiedrības mentālajam stāvoklim, nekā
sabiedrības labā spēj izdarīt Ir un
tagad vēl Re:Baltica.
Starp citu
runājot par šušeru un antiintelektuālismu, te, lūk, solītais bonusiņš:
Ja kāds vāc
totālo un nesamāksloto muļķību panoptikumu, iesaku: šo Abika Elkina interviju ar
„rakstnieku” Mihailu Zadornovu Radio
Baltkom (kas ir neapstrīdams čempions šajā svarā) varētu rādīt kā Monty Python’s Flying Circus skeču un
nominēt uz Lunacy of the Year
„oskaru”. Grūti iedomāties, ka dabā vēl ir sastopami tik tīri neskārta
šamanisma piemēri, – tikai Radio Bē ēterā! Iesaku arī publikai, kas vairāk ir
orientēta uz latvisko mediju produkciju, – šajā intervijā ir virkne smalku „entomoloģisku”
kulbitu. Šeit
krievu valodā. Enjoy!