Aptauja par vērtībām. Rezultāti: ko ieaudzināt bērniem

Nobeigums. Iepriekšējās daļas:

Dalība, klases, jautājumi un balles

Kopaina

Klašu nostāja katrā jautājumā

Klase 2, neticošie

Atgādināšu, ka katram dalībniekam bija iespēja atzīmēt vairāk par vienu īpašību. Tāpēc īpašību reitingu rezultātu summa nebūs 100%.

Es aplūkoju šo aptaujas jautājumu atsevišķi, jo tam ir liela, pat dubultliela, nozīme. Pirmkārt, atbildot uz jautājumu, ko mēs uzskatām par vissvarīgākajām īpašībām, kas jāieaudzina bērniem ģimenē, mēs bez šaubām atzīmējam tās vērtības, ko paši uzskatām par primārajām – vismaz no piedāvātā.

Otrkārt, mēs atzīmējam to, kas mūsu bērniem būs nepieciešams viņu tālākā dzīvē, tad, kad mēs paši viņiem vairs nevarēsim palīdzēt, tātad nākotnē, kurai noteikti jābūt labākai par mūsu pašu dzīvi. Tātad mēs atzīmējam kaut ko tādu, kas dos mūsu bērniem iespēju būt labākiem par mums.

Aptaujas metodikā īpaša nozīme tiek piešķirta diviem īpašību pāriem – viens pāris ir neatkarība un noteiktība, un otrs reliģiozitāte un paklausība, – kuru atzīmēšana vai neatzīmēšana raksturo aptaujas dalībnieku.

Mūsu gadījumā reliģiozitāti un paklausību par eksotiku uzskata arī daudz tādu dalībnieku, kas citādi atbild konservatīvi un tradicionālistiski. Racionāli liberālās īpašības – neatkarība un noteiktība – izskatās daudz tuvākas manas aptaujas dalībniekiem.

Uzklikšķiniet uz grafikiem, lai palielinātu

Kopēji atbilžu rezultāti ir šādi.

Pirmajā vietā ir atbildība. Es personīgi to uzskatu par visnotaļ liberālu vērtību, lai gan tā nemaz nav sveša arī konservatīviem cilvēkiem. Atbildība ir pirmajā vietā arī katrā atsevišķā klasē. Tas ir ļoti zīmīgi.

Interesanti, ka konservatīvajā Klasē 3 atbildību par nepieciešamo īpašību atzīmēja visi dalībnieki. Neticīgo klasē, Klase 2, tuvu tam – 95%. Savukārt, Klasē 1 to atzīmēja 79% respondentu.

Pieļauju, ka atsevišķo klašu pārstāvjiem varētu tomēr būt atšķirīga izpratne par atbildību. Bet kopējā bilde varēti būt interpretējama šādi. Mēs gribam, lai mūsu bērni būtu atbildīgāki par mums. Mēs ticam, ka nākotne būs daudz atbildīgāka, ka dzīve nākotnē pieprasīs no mūsu bērniem pirmkārt lielāku atbildību, ka tieši atbildība ļaus nākotnes cilvēkiem sasniegt panākumus. Man šķiet, tas ir ļoti pozitīvs rezultāts.

Arī neatkarība tiek novērtēta ļoti augstu visās klasēs. Tā ieņem otro vietu kopējā īpašību sarakstā, 66%. Arī Klasēs 1 un 2 neatkarībai ir otrā vieta. Klases 3 sarakstā tā ir trešajā vietā. Tas liecina par diezgan racionālu svarīgāko īpašību izvēli visās klasēs. Taču no šī punkta situācija, šķiet, mainās, un mēs diez vai varam runāt par kopīgo izpratni par īpašībām. Ir grūti iedomāties, ka brīvdomīgs liberālis no vienas puses un dievbijīgs tradicionālists ar „neatkarību” saprot vienu un to pašu. Man ir grūti komentēt, kā neatkarīgu saprot reliģiozie cilvēki.

Nevar nepriecēt tas, ka arī iecietība tiek atzīta par īpašību, kas nākamajām paaudzēm palīdzēs sasniegt lielākus panākumus dzīvē. Iecietībā ir trešajā vietā kopējā sarakstā ar 60%. Arī šeit iecietību kā svarīgu īpašību atzīmē cilvēki, kas uzskata, ka aborts un homoseksualitāte nav pieņemama, – Klasē 3. Savukārt, "neticīgie" Klasē 2 iecietību par svarīgu atzīmē ievērojami mazāk.

Pārējās īpašības nekomentēšu, jo lasītājs var pats iepazīties ar rezultātiem un izdarīt savus secinājumus.

Быков: Россия, стоит ей дать вздохнуть, начинает делать очень много прекрасных вещей

«Особое мнение» Дмитрия Быкова на Эхе Москвы, 14 декабря. Блистательный ум и мастер слова. Несколько цитат, показавшихся мне очень близкими по духу, выражающими во многом то, что думаю по этому же поводу и я.

Вот это очень хорошо о кремлевских пропагандистах и провокаторах, всей этой бесовщине, которая в Москве шакалит подачки у Кремля, а в Риге – у российского посольства. Ну, образно… Откуда я знаю, где у них там кормушка.

На крысу нельзя влиять добрым словом. Ее нельзя увещевать, ей нельзя пообещать спокойную старость и мирную жизнь, нельзя приманить ее сыром, потому что у крыс все есть, они, в общем, как в песне Макаревича, уже сделали весь воздух максимально зловонным и весь воздух приватизировали.

Но крысу можно активизировать, она начинает действовать с утроенной активностью. И после этого, во-первых, ее лицо становится всем видно, если у крысы есть лицо. Ну, вот, то, что у нее на месте лица, становится всем видно. Во-вторых, она начинает, действительно, действовать во вред себе, слишком явно компрометируя все свои прекрасные слова. Она выучила слова (крыса) и она все время говорит о том, как хорошо все. Это, конечно... Вот, огромное количество этих крыс на самых разных этажах от интернетных троллей до солидных аналитиков, они показали лица и им приходится одобрять все более отвратительные вещи. Поэтому все идет, в общем, довольно правильным путем. Во всяком случае, логичным.

А вот о говне в башках:

Крысы, действительно, искренне абсолютно, глубоко убеждены, что Россия – это остров в мире, что весь прочий мир погряз в бездуховности, что они спасают ее, что их ксенофобская и абсолютно конспирологическая теория единственно справедлива, что все только и жаждут нас расчленить, все похитить, их убрать, заменить нашу православную веру. И, естественно, эта ксенофобская риторика для некоторых малоудачливых и плохо образованных людей – она работает всегда.

Вот, кстати, один из последних таких примеров, когда ксенофобия сочетается с конспирологией и с паранаукой, это небезызвестный «Рюрик» Михаила Задорнова, который, в общем, до некоторой степени показывает, что хуже «Византийского урока» Тихона Шевкунова может быть много чего. Я всегда говорил, что мы еще заплачем по «Византийскому уроку» – вот вам, пожалуйста, «Рюрик».

И о том, что говно надо вычищать, – что спасет Россию от своей дикости и Латвию — от несомой шакалами и крысами пропаганды мракобесия:

Не нужно думать, что протест и нонконформизм в России могут быть самодостаточны. Нужна огромная идеология просвещения, огромная пропаганда просвещения, программа избавления от дикости. Нужно появление того нового народа, народа в новом качестве, которым была советская интеллигенция и в который она постепенно превращалась. Нужна огромная борьба с мракобесием, обскурантизмом, сектантством, извращениями веры, нужно разоблачение лжи. То есть это огромная черная низовая работа.

Идеология просвещения, борьбы с обскурантизмом, с пещерным национализмом и так далее, которая стояла за практикой Советского Союза, она сегодня, в общем, ненавистна. Сегодня идет довольно сдержанная, но, безусловно, видная пропаганда национализма, беспрерывные поиски врагов.

Нам необходима наднациональная идея. Нам нужна либо идея закона и порядка, либо идея строительства нового общества. Нам нужна политическая нация. Но что-то я не вижу людей, которые были бы готовы этим заниматься. Потому что в условиях, к сожалению, тотального запрета на любое обсуждение любых тем, невозможно эту идею сформулировать.

Обскурантизм и мракобесие = православие? Вот, что о православии думает Дмитрий Быков. По-моему, мудро.

Православие – исторический выбор России. А, вот, квазиправославие, милитаризованное православие, ксенофобия и государствобесие, как это назвал один умный священник, этому можно многое противопоставить. В частности, христианство. Христианство побеждало и не такие вещи. Сейчас кто-нибудь обязательно скажет, что я – мракобес, и верить надо в эволюцию. Если верить в эволюцию, тоже хорошо: все лучше, чем государствобесие, да? Хотя, как правильно, по-моему, заметил Андрей Кураев, а кто, собственно, сказал, что господь не мог создать эволюцию?

Дмитрий Быков считает, что система способна «лечить сама себя», ей нужен лишь толчок. Я придерживаюсь очень похожего мнения. Я тоже считаю, что нужны правильные, выверенные глубинные условия, чтобы произошли необратимые перемены. Здесь речь идет о России – это то, какой Быков видит свободную Россию. Свободная Россия – это и наша свобода, это консолидация латвийского общества и устранение тяжелого препятствия в использовании максимального потенциала развития.

ВОПРОС: Вы, действительно, думаете, что вновь назначенный лидер, не имеющий никаких связей в регионах, ГБ и уголовных мафиозных группах, де-факто руководящих страной, сможет хоть что-нибудь изменить в сегодняшней жизни страны?

БЫКОВ: Это очень многое. Дело в том, что, понимаете, система – она лечит сама себя, когда ей дан толчок в правильном направлении. Стоит только сделать так, чтобы ГБ не была главной организацией в стране, как утверждает слушатель, и все, и прекрасно. Избавление от тайной полиции – это очень легкое и быстрое дело.

И потом не забывайте вот какую вещь. Россия, стоит ей дать вздохнуть, начинает делать очень много прекрасных вещей. Посмотрите, какой взлет литературы мы получили в 1860-е годы, какой взлет науки, да? На Менделеева до сих пор мир молится. Посмотрите, какой взрыв промышленности, какое стремительное – цитирую Ильича – развитие капитализма в России. Все это – последствие Александровских, половинчатых, незаконченных, осторожных реформ. И Россия, тем не менее, очень бурно развивалась.  

Стоит показать людям перспективу, стоит дать им возможность творить и убрать этот постоянно душащий страх, который на всех как склизкая жаба висит, за горло держа, стоит этот страх убрать, как люди начнут все делать правильно.

Kad cietsirdīgā pelēcība uzvar, tā sāk nogalināt

Tieši pirms gada Kazahstānā policija nošāva 70 cilvēku, kas protestēja pret necilvēcīgiem darba un dzīves apstākļiem.

Visiem iesaku noklausīties Radio Baltkom raidījumu par Nazarbajeva diktatūras noziegumiem Kazahstānā.

Atļaušos teikt, ka galvenais visā raidījumā bija pat ne tas, kas īsti notiek policejiskā sultanātā un kā jūtas tie reāli apspiestie ļaudis, daļu no kuriem nošauj vai smagi ievaino kā pilsoņu karā par to, ka viņi atļāvās protestēt par zemām algām un darba apstākļiem, daļu „tikai” diskriminē, liedzot brīvību publiski paust savu viedokli, vai pazemo kā zemākas šķiras pilsoņus.

Galvenais te ir tas, ko mēs dzirdam, klausoties patiesību par medijos izdaudzinātiem Putina draugiem un sabiedrotajiem, kur jau nenotiek nekas no tā, kas notiek Latvijā – nav nepilsoņu, visi ģībst sajūsmā par Putinu, Krieviju un krievu valodu, nīst amerikāņus, nemācās latviešu valodu un neievieš euro.

Radio B raidījumā piedalījās cilvēktiesību aizstāvji no Somijas, Polijas un pašas Kazahstānas. Pirms gada, 2011. gada 16. decembrī, Zhanaozen pilsētā Kazahstānā tika nošauti 70 un ievainoti 500 cilvēku, kas piedalījās streikā un demonstrācijas par lielākām algām un labākiem darba apstākļiem naftas ieguves uzņēmumā. Plašāk var palasīt šeit.

No Latvijas tajā raidījumā nav piedalījies neviens cilvēktiesību aizstāvis vai politiķis. Bet tādu, kas mīl par to parunāt, ir daudz. Kur ir tie cilvēki? Ko viņi aizstāv?

Latvija piedalījusies neklātienē. Ētera laikā piezvanīja apmulsis klausītājs: nekas tāds Kazahstānā nav iespējams, meli, „anglosakšu” interešu lobēšana. Tas taču ir diametrālā pretrunā ar to, ko viņš lasa Latvijas avīzēs, dzird no citiem Radio Baltkom "žurnālistiem", ko praktiski visi Latvijas iedzīvotāji redz televizorā jebkurā latviski un krieviski raidošā kanālā, kur žurnālisti ar lielu apetīti pārraida to, ko viņiem ierastajā krievu valodā iesūta Kremļa ziņu aģentūras.

Neko nezinot par Kazahstānu vai patiesībā pat par saviem kaimiņiem, mēs sliecamies ticēt, ka sliktu ziņu neesamība no kādas teritorijas tiešām nozīmē to, ka sliktu ziņu nemaz nav un dzīve Kazahstānā ir tuvu ideālam, tam, kā mēs domājam, vajadzētu dzīvot mums pašiem.

Esam pieraduši, ka no sliktām un pussliktām ziņiņām pie mums pūš ziloņus, to vairākkārtīgi apsūkā, atgremo, iemet otrreizējai lietošanai. Idiotiski, bet patiesi, apzināti vai pat neapzināti, esam pārliecināti, ka esam pasaules naba, viss pats sliktākais notiek Latvijā un visa pasaule tik brīnās, kādu genocīdu izcieš latviešu tauta. Pret latviešu tautu ir vērsts pats šaušelīgākais ierocis cilvēces vēsturē – euro ieviešana. Esam pieraduši sunīt pašu valsti savā starpā un ārzemnieku priekšā.

Kāds klausītājs, noklausoties par nabadzību un dzīves kroplumu Nazarbajeva despotijā, atsūtīja ziņu: stāsta nu gluži kā par Latviju!

Cik aklam, cik nelietīgi ciniskam jābūt, lai salīdzinātu savu nepietiekamu komfortu ar nepanesamiem dzīves apstākļiem, kuru dēļ cilvēki ir gatavi iet zem lodēm…

Tas ir garīgais kroplums. Lumpenīši gaudo visos medijos nepārtraukti. Gaudo tā, ka aizgaudo visu pārējo. Latvijā ir daudz kā slikta, kas steidzīgi jāizlabo un jānovērš. Tiesiskuma trūkums ir problēmu problēma. Taču mikro līmenī mūs izēd garīgais kroplums.

Nelielā raidījuma epizode par fotogrāfu no Latvijas, kas, atbraucis uz Kazahstānu kopā ar cilvēktiesību aktīvisti, bija pārsteigts, ka Latvijas problēmas ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, kas notiek tur, ir ļoti spilgts piemērs. Žēl, ka šim fotogrāfam Kazahstānas realitāte pārvērtās par mazu feel-good lietiņu, kas viņu pārliecināja, ka vismaz viņš pats un latvieši kopumā nav vergi tik lielā mērā kā nabaga kazahi, ka Latvija nav tik bēdīga un nav tikpat slikti un necilvēcīgi pārvaldīta kā Kazahstāna.

Mēs esam cietsirdīgi, savtīgi, mums, vairākumam ir tukšums tajā vietā, kur vajadzētu būt spējai just līdzi, solidarizēties. Mēs esam nenobriedusi, egoistiska, muļķīga un tuvredzīga sabiedrība. Tāds ir mūsu vairākums.

Tādi, kādi esam, ar spēju mobilizēties tikai ap naidu un stulbām emocijām, esam cietsirdīgi bērni, kas bērnišķīgi, bezatbildīgi pārvalda savu valsti, bezatbildīgi izturas pret pašu nākotni. Nē, sēru lentītes nav pats problemātiskais Latvijas praksēs.

Mēs nedzirdam aicinājumu solidarizēties un atbalstīt upuru arī tad, kad reti, reizi gadā kādā no Latvijas medijiem pēkšņi parādās kādi aculiecinieki, reāli cilvēktiesību aizstāvji, lai pastāstītu mums par citu valstu, citu cilvēku problēmām, par to, ka citās valstīs, piemēram Kazahstānā, valdošā kliķe šauj uz demonstrantiem, vai kā Krievijā un Baltkrievijā met cilvēkus cietumā, spīdzina un izvaro.

Es neņemos nosaukt to, ko mēs dzirdam, klausoties patiesību, dzirdam. Visticamāk vairākumam tas tikai sabiezina to putru, kas nabaga cilvēkiem ir galvās – no nekā nezināšanas, pasakām, meliem un nepārtrauktās pūderēšanas, kurai Latvijas mediju telpa ir neierobežoti pakļauta.

Latvijas politiķi apkalpo diktatūru?

Cilvēktiesību aizstāvji nosauca divus Latvijas Eiropas Parlamenta deputātus, kas, pēc raidījuma dalībnieku sacītā, pretdarbojās patiesās informācijas izplatīšanai par notikumiem Kazahstānā. Mani nepārsteidza, ka Alfreds Rubiks uz šiem cilvēkiem Eiropas Parlamenta sienās kliedza un tāpat, kas tas kognitīvi disonējošais Radio Baltkom uzticīgais klausītājs nosauca viņus par rietumu pakalpiņiem.

Bet Ineses Vaideres vārda pieminēšana man bija liels pārsteigums. Facebookā un Twitterī mēģināju sazināties ar Oksanu Chelyshevu, kas piedalījās raidījumā, lai uzzinātu vairāk par Vaideres lomu Nazarbajeva diktatūru nosodošās EP rezolūcijas bloķēšanā. Oksana nav atradusi laiku atbildēt uz maniem aicinājumiem paskaidrot raidījumā izteiktos pārmetumus. Diemžēl, arī šī uzvedība ne par ko labu neliecina.

Es zinu, ka Latvijā ir ganās politiķu bari, kas iet politikā, lai apkalpotu kādu naudīgu nelieti, kādu krokodilu vai kanibālu, jo tiem vienmēr ir kam atņemt, kur nozagt. Šie politiķi šķobās un vaibstās televizorā, skrien parakstīt visādas populistiskas provokācijas lumpenu jautrībai, staigā kājām gaisā, tik lai izdabātu lumpenu stulbam egoismam un cietsirdībai.

Taču egoisms un cietsirdība nav intereses, tā ir nelaime. Nelaime un interese ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Pakasīt lumpenisko egoismu nenozīmē aizstāvēt šī nelaimīgā cilvēka intereses. Tie, kas politikā izdabā lumpeniem, apkalpo to krokodilu un kanibālu intereses, kas lumpenus apēd brokastīs.

Paldies Romualdam Vanagam,

raidījuma vadītājam, par uzdrīkstēšanos Latvijas totālās pelēcības spīlēs aicināt pie mikrofona reālus cilvēktiesību aizstāvjus, kas stāsta par citu cilvēku un citā valstī bēdām, daudz lielākām bēdām. Runāt par nopietnām lietām un raisīt t.s. kognitīvo disonasi savu uzticīgo klausītāju smadzenēs, kurās šis pats Radio Baltkom un vairāki citi mediji Latvijā daudzus gadus ir skalojuši kremlisko propagandu.

Cietsirdība ir cietsirdība. Kad cietsirdīgā pelēcība uzvar, tā sāk nogalināt. Labi, ka pie mums nenošauj streikotājus. Labi, ka neesam kazahi. Vai esam cilvēki? Tikai tad, ja pietiek pašcieņas. Pelēcībai nav pašcieņas. Pelēcībai gribas tikai rit, rit un rit, desu, vairāk desas, dzīvību par desu!

Als die Nazis die Kommunisten holten, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Kommunist. Als sie die Sozialdemokraten einsperrten, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Sozialdemokrat. Als sie die Gewerkschafter holten, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Gewerkschafter. Als sie die Juden holten, habe ich nicht protestiert; ich war ja kein Jude. Als sie mich holten, gab es keinen mehr, der protestieren konnte.

„...kad paņēma ciet mani pašu, nebija vairs kam iestāties par mani.”
 
Martin Niemöller, kz Sachsenhausen ieslodzītais, vācu mācītājs un teologs (1892-1984)

Aptauja par vērtībām. Rezultāti: Klase 2, neticošie

Turpinājums. Iepriekšējās daļas:

Dalība, klases, jautājumi un balles

Kopaina

Klašu nostāja katrā jautājumā

Klasei 2 es gribētu pievērst īpašu uzmanību, lai gan mana aptauja nedod man iespēju spriest pietiekami objektīvi par šīs klases īsto seju.

Klase 2, jeb „neticošie”, Latvijā un visā post-Sovjetijā ir absolūti nospiedošā vairākumā. Kā jau rakstīju, es uzskatu, ka šiem cilvēkiem klājas vissmagāk, jo ikdienas neticības vingrinājums var pārvērst cilvēku un daudzus pārvērš par negudriem un ļoti neinformētiem ciniķiem, kas „netic” pārāk sarežģītām atbildēm uz dzīves jautājumiem, meklē prastākas un labprātāk „tic” pasakām un sazvērestību teorijām, nevis informācijai, statistikai, ekspertiem, jo ir pārliecināts, ka viņu mērķtiecīgi maldina un piekrāpj ja ne „žīdi”, „pasaules valdība”, tad vismaz Dombrovskis un namu pārvalde.

Būdami „pa vidu” starp neatkarīgi domājošiem „pašrealizētājiem” un iracionāli domājošiem tradicionālistiem, Klase 2 ir ļoti labila un patiesībā viegli ietekmējama. Un tā kļūst vēl labilāka krīžu laikā, kad pienāk brīdis pārskatīt savus uzskatus un pielāgoties jauniem apstākļiem. Iznākums, uz kuru metīsies Klase 2, ir atkarīgs no sabiedrībā dominējošās vides, kuru var ietekmēt intelektuālā minoritāte. Klase 2 kļūst nobriedušāka, gatavāka pieņemt pašcieņas, brīvības un atbildības vērtības intelektuāli stimulējošā vidē. Un iesīkst vulgārā cinismā, ja tādas vides nav.

Es šo to esmu rakstījis par nepieciešamību radīt intelektuāli stimulējošu vidi un par piemēriem, kas liecina, ka ar to Latvijā ir lielas problēmas. Latvijas publiskajā telpā ir parādības, ko organizē paši intelektuāļi un kas nes postošu efektu intelektuāli stimulējošai videi.

Latvijas Radio „Brīvais mikrofons” ir viena no tām parādībām, kuras postošo efektu intelektuāļi paši nespēj kontrolēt. Šis raidījums jau sen ir kļuvis par neierobežotas naida propagandas un fantastisku muļķību izplatīšanas līdzekli. Kaut gan „Brīvais mikrofons” nav vienīgais veselā saprāta apkarošanas formāts „Krustpunktā”. Nesenais, 4. decembra, „duelis” par-pret euro izvērsās par tumsonības tiražēšanas līdzekli kādam „antiglobālistam”, spilgtam Klases 2 pārstāvim. Atliek tikai brīnīties, kam vispār ienāca prātā domā tērēt sabiedriskā medija ētera laiku uz kaut ko tik kretīnisku.

Protams, Radio Baltkom keeps burning up un kā tāds lielā mērā ir Klases 2 bastions, kur Klase 2 satiek Klasi 2, uzdod sev jautājumus un pati uz tiem atbild. Klase 1 šajā medijā parādās daudz retāk nekā Latvijas Radio ēterā. No „Brīvā mikrofona” un Radio Bē būtu iespējams zīmēt mūsdienu Latvijas Klases 2 portretu. Protams, arī no komentiem internetā, bet tam labāk vispār nepieskarties. Par citiem elektroniskiem medijiem neko nevaru teikt, jo tos nepatērēju.

Manā aptaujā Klase 2 pārspēj pat konservatīvo Klasi 3, uzskatot, ka cieņai pret varu jābūt lielākai, jo acīmredzot viņi vissāpīgāk izjūt to vakuumu. Lai gan visas trīs klases ir pietiekami noilgušas pēc šīs cieņas, bet Klase 1 iztiek bez tās nedaudz vieglāk, jo tai to vakuumu tomēr lielā mērā piepilda cieņa saviem spēkiem, un cieņa varai, tāpat kā piederība valstij Klasei 1 varētu būt nozīmīga kā daļa vides, daļa tās pasaules, ko Klase 1 cenšas sakārtot – tādēļ arī valstij un varai viņu pasaulē jābūt tādām, lai tās varētu cienīt.

Atbildot uz šo jautājumu, dalībnieki acīmredzot neabstrahējās no Latvijas situācijas. Latvijā darbojas leģitīmi ievēlētās pārstāvniecības demokrātijas institūcijas, kurām jāatbilst savu vēlētāju (pilsoņu un nodokļu maksātāju) gaidām, cerībām, novēlējumiem, nostādnēm. No tā ļoti loģiski izriet, ka ievēlēt pareizo, nacionālajām interesēm atbilstošo un šīs intereses īstenot spējīgo politisko spēku, kā arī šo spēku kontrolēt ir sevi cienošā pilsoņa vistiešākā atbildība.

Ja Klase 1 būtu abstrahējusies no Latvijas situācijas un pielaikojusi, piemēram, Krievijas, Sīrijas, Turkmenistānas vai Ziemeļkorejas situāciju, Klases 1 rezultāti būtu daudz liberālāki, jo nekādas cieņas varas uzurpatoriem un diktatoriem nevar būt, lai gan tie ir visīstākā vara, vara ar ļoti lielu ‘v’.

Cieņai, protams, jābūt vienmēr – cilvēkiem, kas labi un kompetenti dara savu darbu, panāk vajadzīgus rezultātus sabiedrības interesēs. Attiecībā uz varu jābūt stingrai kontrolei un prasīgumam.

Klasei 3 cieņa varai ir nedaudz svarīgāka, bet arī tai ir pietiekami nopietni atsperes punkti viņu pasaulē, uz ko paļauties, kam uzticēties un ko cienīt vairāk par laicīgām iestādēm. Tā ka Klase 2 cieš no cieņas trūkuma valsts institūcijām visvairāk un pati pirmā atsakās tās cienīt.

Klase 2 pārspēj Klasi 3 arī orientēšanās uz materiālām vērtībām. 

Taču ir jāatzīmē, ka tas ir viens no tiem jautājumiem, kur nevienā no klasēm nepārsniedz pat 40%, rādot modernai domāšanai tuvus uzskatus.

Vēlreiz. Es nepretendēju uz objektivitāti. Sevišķi tāpēc, ka Klase 2 un it īpaši Klase 3 manā izlasē ir ļoti mazas. 

Visticamāk reālajā dzīvē Klase 2 ir tomēr mazāk konservatīva par Klasi 3, bet šajos jautājumos, šķiet, šīs divas klases varētu būt ļoti tuvas.

Nobeigums šeit

Aptauja par vērtībām. Rezultāti: klašu nostāja katrā jautājumā

Turpinājums. Iepriekšējās daļas:

Dalība, klases, jautājumi un balles

Kopaina

Tagad par to, kā atbildēja uz atsevišķiem jautājumiem Klase 1, Klase 2 un Klase 3.

Ir tikai trīs jautājumi, kur klases pauž radikāli atšķirīgus, zināmā mērā klasiskus, uzskatus – Klase 1 liberālus, Klase 3 konservatīvus un Klase 2 tieši pa vidu. Viedokli visvairāk dalās jautājumos par dievu, abortiem un homoseksualitāti.

Jautājumā par homoseksualitāti Klase 1 „kolektīvi” pauž savu visliberālāko nostāju, jo visos pārējos jautājumos Klasei 1 ir kaut nedaudz augstākas balles.

Savukārt, Klase 3 šajos jautājumos, kā arī jautājumā par lepnumu par piederību valstij, parāda savus konservatīvākos rezultātus – ap 90% sakritības ar maksimāli iespējamo.

Jautājumos par bērnu audzināšanu, priekšroku materiālām vērtībām un laimes sajūtu klases vairāk vai mazāk solidāri izrāda lielāku noslieci uz liberālām vērtībām.

Pat Klase 3 bērnu audzināšanas ziņā parāda tikai 40% no iespējami konservatīvākā rezultāta. Kopumā atļaušos teikt, ka audzināt bērnus dievbijībā Latvijā pieņemts nav. Atbildes par bērnu audzināšanu ir vērts apskatīt atsevišķā ierakstā.

Faktu, ka Klase 1 izskatās nedaudz mazāk laimīga par pārējām klasēm, komentēt ir grūti. Te man ienāk prātā tikai vēlreiz pagausties, ka mana izlase statistiski ir ļoti maza. No otras puses visas trīs klases ir pietiekami laimīgas, kas nevar nepriecēt.

Jautājumos par lepnumu par piederību valstij un cieņu varai visas trīs klases arī redzami solidāras, bet tagad jau otrā – konservatīvisma – galā.

Lepnumā par piederību savai valstij Latvijas sabiedrība acīmredzot vēl ilgi saglabās konservatīvu nostāju, jo pašas valsts atgūšana notikusi pirms brīža. Šobrīd lepnums par valsti izskatās lielā mērā konsensuāls latviski runājošo latviešu vidū neatkarīgi no ideoloģijas, kas priecē, jo jaunai valstij izdzīvošanai ir nepieciešams tieši konsensuāls atbalsts. Tā kā manu blogu lasa un aptaujā piedalījās pārsvarā latviski lasoša auditorija, rezultāti apliecina šo konsensu.

No vienas puses pozitīvā atbilde uz jautājumu par lepnumu, kā redzam, nevar īsti ļaut identificēt ideoloģiskas simpātijas latviski runājošo latviešu vidū. No otras puses, es domāju, šī lepnuma neesamība krieviski runājošo latviešu auditorijā arī neliecinātu par šo cilvēku totālo liberālismu un brīvdomību.

Šajā sakarā izteikšu prognozi, ka lepnuma kā konsensuālas vērtības aktualitāte Latvijas sabiedrībā noteikti saglabāsies ilgāk par savu „dabisku” mūžu latviski runājošajā daļā, tāpēc ka sabiedrības konsolidācijas rezultātā lepnuma stafeti pārņems krieviski vai citādi runājošie latvieši, kas šobrīd vēl nejūtas daļa latviskās Latvijas un joprojām mēģina balstīt savu identitāti uz ilūzijām.

Cieņa pret varu ir it kā loģiski saistīta ar iepriekšējo jautājumu par lepnumu un izskatās pēc tikpat konsensuālas vērtības, taču motivācija vēlēties lielāku cieņu varai atsevišķām klasēm var būt dažāda. Nedaudz vairāk par to turpinājumā.

Jautājuma „Vai Jūs kādreiz piedalījāties vai varētu piekrist piedalīties šādos politiskās darbības veidos?” uzdevums bija noskaidrot, cik lielā mērā aptaujas dalībnieks ir gatavs solidarizēties ar citiem, pieņemot savu neatkarīgu lēmumu parakstīt petīciju. 

Kā zināms, parakstot petīciju, indivīds norāda savu vārdu un bieži arī citus identifikācijas datus, tātad nevar palikt anonīms kā demonstrācijās, streikos, ēku ieņemšanā vai boikotā. 

Klase 1 un Klase 2 izrādīja savstarpējo solidaritāti šajā jautājumā – abas klases ir daudz lielākā mērā gatavas uz šo solidāro rīcību, nekā Klase 3.

Pēdējais jautājums par uzticēšanos izrādījās liels pārbaudījums. Gandrīz 60% Klasē 1 atbildēja, ka attiecībās ar citiem cilvēkiem jābūt piesardzīgam. Tas ir liels pārsteigums, ko ir grūti izskaidrot citādi, nekā ar to, ka tradionālistiskajai domāšanai Latvijas sabiedrība ir tik dziļas saknes, ka pat demokrātisko vērtību pieņemšana neatbrīvo Latvijas cilvēku no fobijām. Tajā, ka konservatīvā Klase 3 atpaliek, visticamāk ir vainojams manas aptaujas statistiskās nepilnvērtības efekts.

Turpinājums šeit

Aptauja par vērtībām. Rezultāti: kopaina

Sākums: Dalība, klases, jautājumi un balles

Tā kā manā izlasē dominē liberāli noskaņoti indivīdi, arī kopaina rādās diezgan moderna.

Visu atbilžu skaitlisko rezultātu vidējais aritmētiskais ir tikai 34% no maksimāli iespējamā vidējā aritmētiskā.

100% atbilstības liecinātu par ekstrēmo konservatīvismu, dziļo tradicionālismu, orientēšanos uz paternālistisku valsti un personas atkarību no varas sabiedrībā, kur morāles vērtību vietu aizņem tabu un rituāli.

Vidējais aritmētiskais 1.-5. jautājumu grupā – jo zemāks rezultāts, jo racionālāka domāšana, un jo augstāk, jo tradicionālāka – ir 37%.

Vidējais aritmētiskais 6.-10. jautājumu grupā – jo zemāks rezultāts, jo tuvāk pašreaizācijai, un jo augstāk, jo dziļāk nodarbina izdzīvošanas problēmas – ir 28%.

Ja man nāktos raksturot savu izlasi tikai pēc šiem rādītājiem, es teiktu, ka tie ir indivīdi, kas vēl nav pilnīgi brīvi no iracionālās domāšanas un jau ir ceļā uz pašrealizāciju.

Vidējie atbilžu rādītāji uz atsevišķiem aptaujas jautājumiem atšķiras no maksimālajiem šādi (uzklikšķiniet, lai palielinātu):

Tātad, jo zemāks ir rezultāts, jo tuvāk tas ir racionālākai domāšanai un pašizpausmei.

Nākamā diagramma ilustrē proporcionālās attiecības starp atbildēm, kas vairāk atbilst liberālajai, „neticošo” vai konservatīvajai domāšanai.

Tas nenozīmē, ka tādi vai šādi atbildēja kādas konkrētas klases pārstāvji. Arī konservatīvi noskaņoti indivīdi dažreiz mēdz izvēlēties ne pašas konservatīvākās atbildes uz jautājumiem, un otrādi, un, protams, „pa vidu”. Šī diagramma ilustrē, kā izskatītos dalījums klasēs, ka tas būtu jānosaka atsevišķi pēc katra jautājuma rezultātiem.

Piemēram, laimes sajūtas jautājumā mana izlase ir noskaņota visai pārliecināta par sevi.

Tāpat jautājumā par dievu, homoseksualitāti un gatavību solidarizēties ar citiem, piedaloties petīciju parakstīšanā, mana izlase pauž diezgan liberālu nostāju.

Toties jautājumos par attieksmi pret varu un valsti šie paši cilvēki, kā arī tajā, vai citiem vispār var uzticēties, uzvedas visai konservatīvi.

9. un 10. jautājumā nav vidējās grupas, tāpēc ka pašos jautājumos tika piedāvāti tikai divi atbilžu varianti.

Dažos jautājumos vidējā grupa izrādās liela. Tā 6. jautājumā par materiālām vērtībām bija jāizvēlas divi vissvarīgākie mērķi valstij nākamajiem 10 gadiem. Divi no piedāvātajiem četriem mērķu variantiem atbilst materiālo vērtību prioritātei: „kārtība valstī” un „augstas inflācijas nepieļaušana”. Un divi atbilst postmateriālajām vertībām: „iespējas nodrošināšana katram pilsonim ietekmēt lēmumus valstī un pašvaldībā” un „vārda brīvības aizstāvība”. Liela vidējā atbilžu grupa šajā jautājumā nozīmē, ka diezgan daudz dalībnieku izvēlējās apvienot kādu materiālu labumu ar kādu postmateriālistisku vērtību. 

Turpinājums šeit

Aptauja par vērtībām. Rezultāti: dalība, klases, jautājumi un balles

Nedēļu saķot no 18. novembra rīkoju aptauju, kuru Twitterī vairākkārt nodēvēju „par vērtībām”, kā arī par to, „kas dzīvē ir svarīgāks”. Uz aptauju mani iedvesmoja Krievijas pētnieku Maguna un Rudneva darbs Дифференциация европейского населения по приверженности ценностям/ рациональности и выживания/ самовыражение, kam pamatā bija liela aptauja, kuru 2008.-2010. gados 43 Eiropas valstīs novadīja starptautiska pētnieku grupa, izmantojot Ronalda Ingleharta un Chrisa Wenzela izstrādāto metodiku. Es izmantoju šīs pašas aptaujas jautājumus un atbilžu variantus.

Šajā ierakstā es prezentēšu apkopotos rezultātus un analizēšu tos savu spēju un zināšanu robežās. Galvenais un, jāsaka, sarežģītākais uzdevums bija izdalīt klases. Lai gan par absolūto precizitāti var strīdēties, kopumā gūtie rezultāti izskatās pietiekami adekvāti.

Dalība

Nedēļas laikā aptaujā piedalījās 116 cilvēki, kas protams nav nekādā gadījumā kaut cik statistiski reprezentatīvs rezultāts un liecina tikai par to, ko uz maniem jautājumiem atrada par iespējamu atbildēt mana bloga apmeklētāji. Es pat pieļauju, ka daži no viņiem bija ienākuši manā blogā pirmo reizi un varbūt vairs nekad neatgriezīsies.

Kopumā rezultāti laikam ir visai likumsakarīgi. Ir taču skaidrs, ka manu blogu apmeklē, Twitterī seko man un maniem sekotājiem un principā pēc labas gribas ziedo laiku aptaujām „par vērtībām” – ka to visu dara samērā liberāla publika, cilvēki ar pašcieņu, apzinīgi, neatkarīgi domājoši, stipri savā pārliecībā indivīdi.

Klases

Tāpēc nav pārsteigums, ka 57% no tiem, kas piedalījās manā aptaujā, ir neatkarīgāk un racionālāk domājošie cilvēki, kas ir vairāk orientēti uz patstāvīgu rīcību un mazāk uz rīkojumiem no augšas, un kas tiecas pēc pašrealizācijas un pašizpausmes. Tos es šajā ierakstā dēvēšu par Klasi 1.

Klasē 2 ir 34%. Šo klasi raksturot ir visgrūtāk. Dažos jautājumos tā ir tuvāka konservatīvākai domāšanai, taču atsevišķos tā ieņem nedaudz liberālāku pozīciju. Patiesībā šiem cilvēkiem psicholoģiski klājas visgrūtāk, jo, kā atzīmē minētā pētījuma autori, Klase 2 jau ir zaudējusi ticību pārdabiskiem spēkiem un vairs neuzticas valstij, bet vēl nav guvusi ticību sev un solidārai iniciatīvai un kopīgai rīcībai.

Klasē 3 – tradicionālāk, iracionālāk domājošie cilvēki, kas visvairāk orientējas uz izdzīvošanu – ir 9%.

Salīdzinājumam: manis citētajā pētījumā Klasei 1 Latvijas mērogā kvalificējas tikai 6%. Klasē 2 ietilpst 59%, kas ir Eiropas rekords. Un Klasē 3 – 35%.

Jautājumi un balles

10 jautājumi dalās divās grupās pa pieciem: jautājumi no 1. līdz 5. raksturo to, vai indivīdam vairāk piemīt tradicionālistiskā vai racionālā domāšana, un no 6. līdz 10. to, kur cilvēks atrodas skalā no izdzīvošanas prioritātēm līdz pašizpausmei un pašrealizācijai.

Katrai atbildei bija noteiktas balles sākot no nulles. Jo zemāka ir balle pirmajā jautājumu grupā, jo domāšana ir racionālāka. Jo zemāka ir balle otrajā grupā, jo indivīdam tuvākas ir pašizpausmei raksturīgās vērtības.

Nulle visu atbilžu baļļu summas rezultātā teorētiski ir iespējama, bet manā aptaujā tāda rezultāta nebija. Aptaujas zemākā baļļu summa bija ‘2’ (nulles astoņos jautājumos). Augstākais 37. Teorētiski iespējamais maksimālais ir 46.

Turpinājums šeit

Spriedums Latvijas skolai

Latvijas iedzīvotāju struktūra. Avots: csb.lv

Vīriešu kļūst mazāk par sievietēm Latvijas iedzīvotāju struktūrā tieši šajā vecumgrupā – 35-39 gadi. Iepriekšējā grupā – 30-34 gadi – vīriešu ir gandrīz jau par vienu procentpunktu mazāk, nekā visās jaunākās vecumgrupās. Ratio augstākās grupās jau izskatās pēc lielas daļas cilvēku negribēšanas dzīvot. Vienkārši salīdziniet ar vecumu struktūru Ziemeļvalstīs, kur vīriešu ir vairāk par sievietēm (mēs taču zinām, ka vīriešu vienkārši vairāk dzimst, vai nē) ir vismaz līdz 60-64 gadiem.

Tur augšā ir padomju Latvija, nelaimīga, apjukusi, pieradusi neplānot savu dzīvi. Tai Latvijai valsts maksā „pensiju” pabalstus, ko budžetā iemaksā strādājošie. Tur, diemžēl, vairs neko padarīt nevar. Diez vai Latvija varēs tuvākajos 10 gados atļauties izmaksāt daudz lielākus pabalstus un nodrošināt daudz labākus ārstnieciskos pakalpojumus šai grupai. Vecāki var cerēt tikai uz saviem strādājošiem bērniem.

Bet arī bērni, tie 30-gadnieki (jau nerunājot par 40-gadniekiem), kuru paaudzes vīrieši sāk izjust „nogurumu” no dzīves, arī ir liela problēma. Ja cilvēki aiziet no tirgus, no ģimenes, no sabiedrības, no dzīves jau tik „nevainīgā” vecumā, tad problēma ir viņu bērnībā, skolā, vecākos.

Izglītība, skola. Atkal un atkal. Problēma ir izglītībā – pirmkārt, skolā, kur cilvēks gūst savu pirmo socializācijas pieredzi. Tā izglītības sistēma Latvijā ir jāmaina tik radikāli, kā Saakashvili reformēja savu policiju – visus līdz pēdējam atlaida no darba un pieņēma jaunus. Atdzīvināt organismu kardināli – nomainīt asinis.

Iedzīvotāju vecumu struktūrā Ziemeļeiropas valstīs

Protams, pat policijā to tā nevar izdarīt vienā piegājienā. Izglītībā, kur kvalifikācija ir satura otrā puse, tas ir izslēgts… Bet satura vērtību puse jau ir nozaudēta. Par kādām vērtībām var būt runā, ja, izejot no skolas, cilvēks īsti neredz ne savu vietu dzīvē, ne viņam ir ambīcijas gūt jaunas zināšanas un panākumus, ne viņu interesē paša nākotne, kā rezultātā viņš desmit gadu laikā sevi nobeidz.

Tas patiesībā ir spriedums Latvijas skolai. Bez radikālām izglītības sistēmas reformām Latvija iztikt nevar.

Piezīme: vīriešu ātrāka aiziešana no dzīves pēc pensionēšanas Ziemeļvalstīs diezgan lielā mērā ir saistīta ar to pašu formālās pensionēšanas vecumu. Cilvēki vairāk vai mazāk dramatiski izjūt to, ka vairs nav pieprasīti darba tirgū, nevar tikt galā ar „nevajadzības” sajūtu. Esmu pārliecināts, ka pensionēšanas vecuma paaugstināšana vai elastīgāka pielāgošana individuāliem apstākļiem, palīdzētu daudziem vēl ilgāk turpināt laimīgu dzīvi, nesaslimt un pat glābtu dzīvības.

Ir.lv. Postmateriālisma materializācija

Kamēr nebija pieejama Ir.lv vietne, iedomājos: tas taču varētu notikt ar jebkuru vietni, tas varētu notikt ar to pašu Ir kaut katru dienu, un kas tad?

Pats Ir kaut kā par cēloņiem stāstīt nesteidzas. Ceru, ka nebija nekā tāda, ko var raksturot kā kiberuzbrukumu. Ka tas notiek mūsu pasaules daļā, zināms ir sen. Uzbrukums Igaunijas resursiem, DDoS uzbrukumi Live Journal, Echo Moskvy, Koordinācijas padomes vēlēšanu vietnei un citiem internetresursiem Krievijā. Agresija kibertelpā šajā kontekstā ir nepārprotami saistīta ar Kremļa kleptokrātu attieksmi pret attiecīgi Igaunijas aktīvo rīcību pret provokatoriem, kas mēģināja destabilizēt situāciju valstī, un brīvdomību un pašorganizēšanos (pilsonisku sabiedrību) pašā Krievijā.

Ar pašorganizēšanos Latvijā mums neveicas diez cik labi. Pašorganizēšanās piemīt brīviem cilvēkiem, kas vērtē brīvību kaut nedaudz augstāk par desu. Tādu Latvijā ir ļoti maz. Nevajag nekādu Putinu vai Staļinu, nekādus speciālus režīma pasākumus pret politisko opozīciju un brīvo presi – mēs visu darām paši, paši neorganizējamies, paši piekrītam ar savu latu atbalstīt zemākās šķiras žurnālistiku un tās produkciju. Mēs – sabiedrība – un mūsu valsts, kuru mēs savām vajadzībām uzturam, vienaldzīgi noskatījāmies, kā mums nozaga brīvo presi, Neatkarīgo, Dienu, Dienas Biznesu, visas krievu avīzes (80. gadu beigās – 90. sākumā toreizējā krievu SM bija visliberālākā, visbrīvdomīgākā avīze visā vecā Sovjetijā). Valsts/Saeima līdz šim brīdim nav pakustinājusi pirkstu, lai pielikt galu bezatbildīgai roku maiņai medijos, lai nodrošinātu, ka mediju savā īpašumā nevar iegādāties jebkurš blēdis sazagtās naudas pilnām kabatām.

Ja tādu populāru – pateicoties žurnālistu talantam un profesionālajam darbam – mediju kā Ir nevar nopirkt, – un es ceru, ka nevar, – tad tas jānoslāpē?

Vēlreiz, es nezinu, kāpēc Ir.lv nebija pieejams 2. un 3. decembrī, un pats Ir par to nestāsta. Bet ja tas ir bijis kiberubrukums, tā varēja būt pārbaude un vienlaicīgi brīdinājums.

Kam jau ir bijušas problēmas ar medijiem un kas, šķiet, uzmanīgi seko „polittechnoloģiju” – jeb smadzeņu pūderēšanas – jauninājumiem Krievijā, tālu nav jāmeklē.

Ušakovs. Pats sevi pozicionē kā liels mediju pārzinējs un pat panāk, ka to pašu hipnotizējušies „no lupām” lasa gan krievu, gan latviešu komentatori. Panāk arī to, ka tiešām daudz, ļoti, neticami daudz cilvēku „atzīst” Ušakova „panākumus” – „tik laba mēra Rīgai vēl nav bijis”. Ušakova hipnoze 2012. gadā ir identiska Putina taktikai 2000. gada vēlēšanās un vēlāk – daudzsološā tēla taktika. Krievijā šis tēls un augstās gāzes cenas līdz pēdējam laikam aizēnoja totālo valsts pārvaldes un infrastruktūras degradāciju.

Rīgā Ušakova tēls un, protams, protams, bezmaksas braukšana pensionāriem vēl joprojām aizēno kaut vai to, ka bezmaksas braukšana nepastāv principā. Kur ir budžeta apmaksātā „haļava”, tur beidzas caurspīdīgums un sākas blēdīšanās. Aizēnojas, ka pilsēta palikusi pie tām pašām problēmām kā līdz šim – neefektīvā dzīvojamo māju apsaimniekošana, novecojusī infrastruktūra un transporta plūsmas organizēšana un, protams, līdzekļu izšķērdēšana, budžeta deficīts un korupcija Rīgas Domē.

Es nemaz nemēģinu pateikt, ka Ušakovam cīņā par Rīgas Domi ir kāds sakars ar Ir.lv techniskajām problēmām! Es uzskatu, ka tas ir iespējams, jo ir identificējama interese un šādas rīcības paraugi tieši no tās puses, no kuras iedvesmojas Ušakova partija un pats Ušakovs.

Tas, par ko es domāju, kamēr Ir.lv nebija pieejams internetā, nebija ne kiberkari, ne Ušakovs, ne kremliskās technoloģijas Rīgas vēlēšanu kampaņā. Es domāju par to, kas notiks tad, ja pret Ir.lv tiks īstenots kiberuzbrukums, ja kaut kādu iemeslu dēļ tiks apturēts vai pārņemts arī drukātais žurnāls. Ko zaudētu mēs, kam tas ir svarīgi? Mēs zaudētu ētiskās žurnālistikas saliņu pērkamās žurnālistikas un klajās propagandas jūrā. Mēs zaudētu resursu, kur var iepazīties ar to cilvēku viedokļiem, kas arī uzskata, ka publicēt savu viedokli Ir.lv nav kauns. Mēs zaudētu to, kas patiesībā iemieso, materializē postmateriālistisko vērtību – brīvību, vārda un izpausmes brīvību, ko garantē izdevuma veidotāju un īpašnieku izpratne par savu misiju, ētiskā attieksme pret savu darbu un tā patērētājiem. Mēs zaudētu ļoti svarīgu modernai Latvijai raksturīgās intelektuāli stimulējošās vides elementu.

Es domāju par to, ka mums ir vajadzīgi vairāki mediji, lai stiprinātu tādu vidi, – gan on-, gan offline’ā. Es domāju, ka Latvija jau sen nobriedusi nopietnam talk radio.

Pašlaik latviešu valodā ir tikai pāris raidījumu valsts radio, kas salīdzinot ar mūsdienu piedāvājumu citās valstīs ir viduslaiki gan formāta, gan mērķauditorijas, gan daļēji pieejamības ziņā. Krievu valodā pastāv privātais Radio Bē, kas aktīvi līdzdarbojas intelektuāli stimulējošās vides pretinieku pusē. Lai gan Radio Bē sevi pozicionē kā Echo Moskvy sadarbības radio, tam, protams, nav nekāda sakara ar Echo Moskvy ētikas standartiem un centieniem attīstīt savu profesionālismu. Šī ir nožēlojama situācija.

Vairākus gadus klausoties dažu talk radio podkāstos, es apmēram iedomājos, kāds varētu būt šis radio, un es skaidri redzu, ka perspektīvā tas varētu palīdzēt ļoti daudziem saskatīt saikni starp brīvību un labklājību un būt spēcīgs balsts pilsoniskas sabiedrības pašorganizēšanās centieniem.

Vai 6% ir spējīgi radīt 94% intelektuāli stimulējošu vidi?

Protofašisti – ļevaki, anarchisti, konspirologi, šovinisti, mūsu pašu grieķija – pieņemas spēkā pēckrīzes Latvijas sabiedrībā. Kāpēc gan nē? Ja no fantastiskām muļķībām un naida proponētāju gaudoņas mediju telpa vai plīst pušu, pie mikrofoniem aicina provokatorus un frīkus. Ja liberāli domājošie intelektuāļi vai nu izvairās no iesaistīšanās politikā, atrodot komfortablu „patvērumu” biznesā, vai, dzenoties pēc karjeras politikā, piesliecas „nomenklatūras” partijām un tūlīt sāk pūt un nīkt tām līdzi. (Šī ieraksta beigās tiem, kas izlasīs visu tekstu, ir sagatavots maziņš bonusiņš ;) nu, gandrīz par tēmu, patiesībā ļoti par tēmu.)

„Lumpenizācija”? Jāskatās dziļāk. Kā zināms, Latvijā ir ļoti daudz, tiešām ļoti daudz cilvēku, kas vērtību izpratnes un dzīves mērķu ziņā atrodas izdzīvošanas posmā (genocīdi, sazvērestības un līdzīgi zemgultas monstri atrodas tieši šajā līmenī) – manis minētais pētījums rāda, ka tādi ir 94% no visiem Latvijas iedzīvotajiem, praktiski visi ar niecīgu izņēmumu.

Nedomāju, ka šis izņēmums jebkad pēdējos 20-30 gados Latvijā ir bijis lielāks par 6-10%. Jēdziens „lumpenizācija” šajā griezumā ir jāizprot kā garīgi ne tik attīstītu personību aizķeršanos zemākos nobriešanas posmos. Viņi nav degradējuši, viņi vienkārši nekur nav pavirzījušies tālāk savā attīstībā. Kāpēc?

Es uzskatu, ka, pirmkārt, tāpēc ka sabiedrība nav radījusi sevī intelektuāli stimulējošu vidi.

Kopumā tas, protams, ir intelektuāļu, jeb, kā iepriekš to sauca, inteliģences, vēsturiskais uzdevums. Un man nav atbildes uz jautājumu, kas attur latviešu intelektuāļus no iesaistīšanās cīņā par tumsoņu dvēselēm. Es nesaprotu, kāpēc latviešu intelektuāļi biežāk izvēlas piedziedāt tumsoņiem, tolerēt un samierināties ar muļķībām un protofašistisko propagandu, izturoties pret to kā pret pilnvērtīgiem argumentiem „intelektuālā” diskusijā.

Šī intelektuāļu vairīšanās no tumsonības uzbrukuma atspēkošanas, „iekšējā emigrācija”, atstāj patiesību nepārstāvētu sabiedriskās debatēs, atstāj sarežģītos jautājumus bez atbildes. Rezultātā uzvar tumsonība un – tās privātās intereses, kuras apkalpo angažētie propagandisti – „polittechnologi” un „žurnālisti” – un kuru kremliski žlobiskā izcelsme nesola Latvijai neko labu.

Intelektuāļu iesaistīšanās vienā politiskā veidojumā ar blēžiem, kā mēs skaidri redzam Latvijas politiskajā dzīvē, dod tikpat bēdīgu rezultātu: uzvar blēdība un – tās pašas privātās intereses. Intelektuāļi vienkārši izšķīst tajā skābē. Brīdī, kad par patvērumu bijušiem šleseriešiem kļūst Reformu partija, es vairs neredzu nevienu reāli pastāvošu partiju Latvijā, kur nebūtu blēžu.

Protams, nekur nav teikts, ka visi intelektuāļi Latvijā pieder tai 6% grupai pašrealizācijas līmenī, vai otrādi – ka visi tajā grupā ir intelektuāļi un spēj pozitīvi ietekmēt sabiedrības nobriešanu. Tomēr es sliecos likt starp šīm divām grupām vienādības zīmi. Jo, piemēram, intelektuālis šovinists un ksenofobs manā uztverē nav intelektuālis, tāpat kā intelektuāli apdāvināts blēdis nav intelektuālis, ļoti vienkārša iemesla dēļ – ne šovinists, ne blēdis nav spējīgi solidarizēties uz pozitīvo, radošo vērtību pamata, nav spējīgi paļauties, uzticēties, cienīt, kas visdrīzāk liecina par lielu problēmu ar pašcieņu. Tas ir ļoti tālu no pašrealizācijas.

6% ir ļoti maz. Kā panākt šīs grupas pieaugumu? Es apzināti primitivizēju šo uzstādījumu, lai tas izskatītos pēc praktiska mērķa. Kā panākt lielāku intelektuāļu svaru un pienesumu politikā? Palielinot to cilvēku skaitu, kas tiecas pēc pašrealizācijas!

Joks. To, protams, nevar ņemt un panākt. Ar vienu un vairākiem valdības lēmumiem, ar likumu, kādam ar kādu vienojoties, aicinot ar lozungu, laipni lūdzot un pierunājot.

Nevar no nākamā mēneša pirmā datuma ar likumu noteikt vai pierunāt cilvēkus, lai tie vairāk cienītu sevi un sevī tādas vērtības, kā neatkarīgā domāšana, noteiktība un neatlaidība, un lai viņi no pirmdienas to sāktu mācīt saviem bērniem un pieprasītu to pašu no skolas. Lai cilvēki pie pirmās izdevības tā piekoriģētu savu domāšanu un prioritātes, lai viņiem vairs nebūtu nekādas daļas par citu cilvēku seksuālo orientāciju vai izšķiršanos par abortu. Lai brīvība kā postmateriālistiskā vērtība kļūtu daudz svarīgāka par materiālistiskajām vērtībām – kārtību valstī, inflācijas ierobežošanu un desu. Lai cilvēka dzīvē un viņa personībā būtu vieta daudz cēlākiem mērķiem un sasniegumiem, daudz plašākam un daudzšķautnainākam priekšstatam par pasauli un savu vietu tajā, ka sava piederība valstij vairs neliktos tik noteicoša. Lai pārliecība, ka citiem var un vajag uzticēties, jo var un vajag paļauties uz mani pašu, un gatavība solidarizēties ar līdzpilsoni, nu kaut vai velosipēdistu, invalīdu, nepilsoni vai ar netaisnīgi notiesāto disidentu Krievijā vai Ķīnā un sniegt palīdzīgu roku zemestrīcē cietušiem Haiti vai Japānā vai pensionāram, apkrāptam aplokšņalgas saņēmējam – lai šī pārliecība un gatavība būtu daudz stiprāka un prioritāšu sarakstā stāvētu daudz augstāk par imperatīvu cienīt valsts varu.

…Kaut gan es lieliski saprotu, ka mēs „gribam” cienīt mūsu valsts varu – mēs īstenībā sev to novēlam, mēs gribam, lai mums ir tāda valsts vara, kuru mēs varētu cienīt. Es saprotu, kāpēc manā aptaujā ļoti daudz citādi visai liberāli domājošu cilvēku atbildējuši, ka būtu labi, ja sabiedrībā pieaugtu cieņa valsts varai.

Nevar uzlikt par pienākumu mainīt domāšanu, prioritātes, attieksmi, ja cilvēka dzīves pieredze – vai, varbūt, pieredzes trūkums, personīgā aprobežotība, stereotipiskā domāšana, liekulība un bailes – viņam liek būt piesardzīgam un neuzticēties, nesolidarizēties, nepalīdzēt, necienīt, vērtēt desu daudz augstāk par abstrakto brīvību.

Ko var? Lai sasniegtu to praktisko mērķi, ir vajadzīga intelektuāli stimulējošā vide. Komunikācija, komunikācija, komunikācija.

Skaidrs, ka pāris procentiem to darīt ļoti grūti. Ja kas tiek/tiks darīts, tas tiek/tiks darīts lēni un pakāpeniski. Un nē! „Pakāpeniski” es nemaz neattiecinu arī uz tiesiskuma nodrošināšanu. Tas jādara ļoti ātri, tam vajadzīga stingra politiskā griba, apņemšanās un kompetence. Un atrašanās Maslowa piramīdas augšējā posmā.

Izglītība. Lēni un pakāpeniski. Skolas izglītības kvalitāte, distancēšanās no sovjetu standartiem un sovjetu gara skolā. Augstākās izglītības kvalitāte, kas ir nepieciešama inovatīvai, Ziemeļeiropas reģiona cienīgai ekonomikai un mūsdienu globālajā konkurencē iesaistītai sabiedrībai. Tas ir nepieciešams kā ēst, lai nākotnes skolēnu un studentu paaudzēm būtu lielāka iespēja attīstīt neatkarīgu, kritisku domāšanu un labāk izprast postmateriālistiskās vērtības. Atbalsts Ķīlim!

Skaidrot nepārtraukti – kā rodas nauda valsts budžetā, pensijām, ceļiem, sniega tīrīšanai, kā rodas nauda ekonomikā un kā algu līmenis ir saistīts ar darba ražīgumu un inovācijām ekonomikā, kas un kāpēc iegulda un kāpēc neiegulda. To var un vajag darīt skaidrā valodā. Kā to, piemēram, izdarīja Ilze Viņķele par pensijām. Žēl tikai, ka nepareizā medija izvēle patiesībā ne tikai pielika Viņķelei papildus žagarus, bet arī nedaudz sakompromitēja pašu vēstījumu, no kā gan bija jāizvairās. Skaidrot un saukt lietas īstajos vārdos, nevajag nevienu „saudzēt”, iebarojot puspatiesības un melus vai noklusējot kaut ko svarīgu, kas pilsonim nodokļu maksātājam jāzina.

Cilvēki iedvesmojas no tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, veiksmīgiem cilvēkiem, kas panāk kaut ko tādu, ko vērotājs var viegli attiecināt uz sevi. Lūk, nemaksā nodokli un var atļauties mašīnu, maksā otkatus un saņem treknus valsts pasūtījumus, nozog valsti un ir multimiljonārs, var tev galvu nokost un viņam par to nekā nebūs, vo kā jādzīvo! Bet ja pamēģināt nedaudz piekoriģēt šo tēlu? Piemēram, tā: Tu nemaksā nodokļus? Tu maksā otkatus? Tu esi korumpēts politiķis vai biznesmenis? Tu esi valsts nozadzējs? Esi drošs, ka tevi gaida tiesa un sods un jo „krutāks” tu esi, jo lielāka ir tava atbildība.

Mediji, žurnālisti, kas Latvijā ir ļoti liela problēma. Profesionāla un tiesiska. Ja tādi kā Juris Paiders joprojām nodreb, pieminot savu veco – toreiz vēl zviedru Bonnier – darba devēju Dienas Biznesā, no kurienes viņš pirms vairākiem gadiem aizgāja, lai „solidarizētos” ar postmateriālistisko vērtību cienītāju Lembergu, tad vismaz ir skaidrs, ka arī Latvijā ne tik sen ir bijusi ētiskās žurnālistikas pieredze un mums vajag tādus krustus, tādus mediju īpašniekus, no kuriem tā bīstas pērkamie velniņi, provokatori i pročaja šušera.

Mediju – tātad individuālo žurnālistu, žurnālistikas ētikai un ētikas paraugiem, no kuriem mācīties profesijā ienākošiem, redakciju politikas – loma intelektuāli stimulējošās vides radīšanā ir fantastiski liela. Es domāju, ka tagadējā šušera nodara daudz lielāku kaitējumu sabiedrības mentālajam stāvoklim, nekā sabiedrības labā spēj izdarīt Ir un tagad vēl Re:Baltica.

Starp citu runājot par šušeru un antiintelektuālismu, te, lūk, solītais bonusiņš:

Ja kāds vāc totālo un nesamāksloto muļķību panoptikumu, iesaku: šo Abika Elkina interviju ar „rakstnieku” Mihailu Zadornovu Radio Baltkom (kas ir neapstrīdams čempions šajā svarā) varētu rādīt kā Monty Python’s Flying Circus skeču un nominēt uz Lunacy of the Year „oskaru”. Grūti iedomāties, ka dabā vēl ir sastopami tik tīri neskārta šamanisma piemēri, – tikai Radio Bē ēterā! Iesaku arī publikai, kas vairāk ir orientēta uz latvisko mediju produkciju, – šajā intervijā ir virkne smalku „entomoloģisku” kulbitu. Šeit krievu valodā. Enjoy!

Latvijas situācijas idiotisms. Augsne protofašismam

Es prognozēju, ka Latviju gaida vēl grūtāki laiki tuvākajā nākotnē. Grūtības radīs ne tik daudz vairs ekonomika, cik cilvēku nevēlēšanās samierināties ar nevienlīdzību likuma priekšā un ienākumu līmenī, kas var radīt ļoti bīstamu situāciju demokrātijai. Riska faktori ir politiskās elites pasivitāte tiesiskuma krīzes pārvarēšanā, sociāldemokrātijas neesamība Latvijas politikā un protofašistu aktualizācija.

Jau tagad ir skaidri redzama neapmierinātība ar ekonomikas atveseļošanas un augšupejas tempu. Es labi atceros, ka arī „treknajos” gados Latvijas internets bija pārpildīts ar komentāriem par makro- un mikroekonomisko rādītāju savstarpējo neadekvātumu un visādiem „genocīdiem”, kamēr mazumtirdzniecības cipari lauzās cauri jumtam.

Dombrovska valdība izsauc uz sevi uguni tieši par to, ko tā vismaz līdz šim darīja labi un pareizi, mēģinot samērot izdevumus ar ieņēmumiem. Objektīvi vērtējot, Latvijas ekonomika attīstās – jā, protams, no zemām starta pozīcijām, bet tomēr – straujāk, nekā citur, un 5.7% IKP kāpums deviņos mēnešos ir ļoti labs rādītājs. Tas gan ir noticis pateicoties atsevišķu uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai, kas acīmredzot tapa iespējams pēc izdevumu struktūras izmaiņām gan valsts pārvaldē, gan tirgū.

Divas reizes vēlētāji atzinīgi novērtēja Dombrovska valdības drosmi un mērķtiecību cīņā ar izdevumiem, ko, savukārt, bezatbildības propagandisti tai neatlaidīgi pārmet. Vēl nedrīkst paiet garām Dombrovska valdības koalīcijai piederošo, bet Dombrovska partijā neietilpstošo ministru iniciatīvas un pat pieteikumus reālām reformām, kuras liek cepties arvien plašākam dažādu līmeņu budžetu grauzēju lokam.

Te slēpjas Latvijas situācijas idiotisms.

Dombrovska valdību kritizē un pat organizē kampaņas pret vērtīgākajiem ministriem, perspektīvākajiem politiķiem – Ķīli, Viņķeli, Sprūdžu – par to, ko tā dara. Un nekritizē par neizlēmību, bezgalīgo jautājumu atlikšanu un atstāšanu bez izvērtējuma un analīzes, pasivitāti un ideju trūkumu reģionālā sadarbībā ar Baltijas un Ziemeļvalstīm, pasivitāti un ideju trūkumu nenotiekošajā tiesu sistēmas reformēšanā un, kā es to redzu, sabotējamajā cīņā pret ēnu ekonomiku.

Kur ir izvērtējums un vainīgo noskaidrošana Krājbankas un Dienvidu tilta lietā, vilcienu iepirkšanās izgāšanās? Kur ir analīze par reģionu nevienmērīgo attīstības līmeni, par infrastruktūras katastrofālo stāvokli un chroniski sabojātiem ceļiem, par māju nesiltināšanu, par atstādinātā Lemberga neatstādināšanu, par sistēmisko korupciju pašvaldībās un to pārvaldības zemo efektivitāti. Kur ir efektīva un esošajam (pietiekami zemam) izglītības, informētības un izpratnes līmenim adekvāta un pieejama komunikācija ar sabiedrību par nodokļu izlietošanu? Par euro?

Aiz gaudošanas par labklājības pasažieru apvainošanos uz labklājības kapteini un zemām algām par zemo pievienoto vērtību garām paslīd kaut kas daudz svarīgāks. Ja līdz šim ekonomiskajam optimismam un konkurētspējas uzlabošanai eksporta nozarēs pietika par izdevumu samazināšanu, kurā specializējas Dombrovskis un Vilks, tad drīz vien kļūs skaidrs, ka izdevumu griešanas potenciāls ir izsmelts un turpmāka attīstība būs atkarīga no ražīguma un efektivitātes līmeņa gan valsts un pašvaldību pārvaldē, gan tirgū. Un uz to nevar cerēt, nemēģinot godīgi un vispusīgi uzvērtēt iepriekšējās kļūdas, neizdarības un nelikumības.

Otra Latvijas situācijas idiotisma puse ir cēlonī, kāpēc manis pieminētais izkrīt no sabiedrības uzmanības loka.

Es neredzu viedokļu līderu, politisko līderu un spēku, kas šo aktualizētu problemātiku sabiedriskā diskusijā. Varbūt, to būtu varējuši ierosināt Reformu partijas politiķi, ja paši nebūtu koalīcijā ar stagnējošo, mūžīgo mazāku ļaunumu Vienotību. Es tomēr šaubos, jo, ja būtu varējuši paši partijas līderi, tad par to noteikti spriestu partijā, un noteikti atrastos kādi ārpus valdības esošie (vai tādi kā es, simpatizanti, ārpus pašas partijas, bet tai tuvi un ar daudz skaļāku balsi un lielāku svaru nekā man), kas par to būtu gatavi runāt publiski. Vai tādi ir? Es neredzu.

Latvijā kā sēnes pēc lietus, vai pareizi sākot, kā zirgāboli pēc kavalērijas parādes, uzrodas ļevaku, anarchistu, protofašistu domubiedru – destruktīvās domāšanas un rīcības – grupas. Šī parādība ir ļoti dabiska, tam ir jānotiek līdz ar neapmierinātības kāpumu sabiedrībā.

Te es atgriežos pie tā, ar ko sāku. Situācijai ekonomikā uzlabojoties, arvien lielākam skaitam iedzīvotāju liksies, ka situācijas uzlabošanās notiek pārāk gausi. Tā domā un domās pirmkārt tie, kam nav nekādas vai ir ļoti vāja un visticamāk aplama izpratne par ekonomiku, politiku, ētiku, cilvēktiesībām, attīstīta indivīda interesēm, sabiedrības ilgtermiņa interesēm un tā tālāk.

Izpratne ir ļoti ierobežota jau tagad un ļoti maz, ja vispār kaut kas, stimulē cilvēkus meklēt patiesās, nevienkāršās atbildes uz jautājumiem par to, kā panākt ienākumu pieaugumu, kā mazināt ienākumu plaisu, kā saplānot savu dzīvi tā, lai likumīgiem ceļiem uzlabot savas ģimenes labklājību paredzamā nākotnē.

Es negribu tērēt laiku atsevišķu „kustību” raksturošanai, vēl jo vairāk tāpēc, ka droši vien neesmu iepazinies ar daudzām tādām iniciatīvām. Tikai pāris vārdu. No destruktīvās domāšanas (un potenciāli rīcības) piemēriem var nosaukt konspirologa Armanda Strazda iniciatīvu aizstāvēt dzimteni cīņā ar vispasaules „banksteriem”, neredzot paša deguna galā uzdarbojušos valsts nozadzējus. Vai kaut arī nenozīmīgu, toties ļoti simptomātisku iniciatīvu, kas nesenā Radio Baltkom raidījumā stādījās priekšā kā Latvijas Internacionāle, kuras veidotāji ar fantastisku putru galvās pauž jebkādu zināšanu trūkumu un tumsonīgus uzskatus jebkādā jomā. Lai gan vēl viena – Lindermana – grupa, šķiet, koncentrē uzmanību uz etniski lingvistiskās plaisas uzturēšanas, arī tās darbības iespējamība ir saistīta ekonomisko neapmierinātību.

Es gribu uzsvērt to, ka starp valdības un koalīcijas partiju (te es stūrgalvīgi piesaucu partijas kā demokrātijas pamatinstitūtu un kā intelektuālas domnīcas, kur jārodas un jātiek kultivētām jaunām idejām, reālo īs- un ilgtermiņa sabiedrības problēmu risinājumu priekšlikumiem) neizlēmību un pasivitāti tiesiskuma nodrošināšanā, neizdarību analīzē un komunikācijā ar sabiedrību no vienas puses un destruktīvās domāšanas un rīcības grupu parādīšanos.

Vienudien šie ļevaki, anarchisti un protofašisti varētu sāks aktualizēties, nevis tikai gvelzt muļķības Radio Baltkom, viņiem parādīsies kaut cik respektabli līderi, kas beidzot iemācīsies sakarīgi runāt kaut vienā valodā. Es neizslēgtu, ka vienkāršo atbilžu radējiem protofašistiem pietiks spēku izveidot savu politisko piedāvājumu. Tas, protams, būs galējās politiskās bezatbildības un nevīžības triumfa samurgojums.

Bet kāpēc gan tas nevarētu uzrunāt kādu pietiekami lielu sabiedrības daļu? Neideoloģiskie, stichiskie ļevaki un anarchisti ļoti loģiski nonāk antidemokrātiskās, fašistiskās pozīcijās. Te nebūs nekāda sakara ar sociāldemokrātiju, taisnīgumu, solidaritāti.

Smieklīgi bija klausīties spriedumos tajā Baltkoma raidījumā par „internacionāli”, ka šis nosaukums ļevaku – un paši sevi teju par komunistiem sauca – partijai Latvijā nu galīgi neder, jo tie, kas šito te varētu atbalstīt, nekādi internacionālisti nav. Skaidrs, ka nav, ne internacionālisti, ne komunisti, arī ļevaki tikai nosacīti. Ar kreisumu šiem egoistiem un šovinistiem kopīgs ir tikai naids pret darbu un sekmīgiem cilvēkiem. Viss pārējais viņiem ir protofašistisks – valsts ekonomika un diktatūra, kas neizbēgami novedīs pie tā, ka varu un ekonomiku sagrābs t.s. lielkapitāls, kas Latvijas gadījumā ir Krievijas un vietējie bandīti.

Šodien to vēl var paklausīties ar smīnu. Bet kāpēc gan tas nevarētu īstenoties? Neapmierinātība var ar laiku pieaugt. Attīstoties ekonomikai un lielai ekonomikas daļai paliekot ēnā valdības pasīvās attieksmes rezultātā, augs arī nevienlīdzība – gan likuma priekšā, gan neizbēgami ienākumos.

Tad vienīgie, kas blēdīgi piedāvās šādu tūlītēju vajadzību – pēc bulkām no kokiem un naudas no tumbočkas – apmierināšanu, būs protofašisti, jo sociāldemokrātu projekts tā arī nav nobriedis Latvijā.