trešdiena, 2012. gada 5. decembris

Ir.lv. Postmateriālisma materializācija

Kamēr nebija pieejama Ir.lv vietne, iedomājos: tas taču varētu notikt ar jebkuru vietni, tas varētu notikt ar to pašu Ir kaut katru dienu, un kas tad?

Pats Ir kaut kā par cēloņiem stāstīt nesteidzas. Ceru, ka nebija nekā tāda, ko var raksturot kā kiberuzbrukumu. Ka tas notiek mūsu pasaules daļā, zināms ir sen. Uzbrukums Igaunijas resursiem, DDoS uzbrukumi Live Journal, Echo Moskvy, Koordinācijas padomes vēlēšanu vietnei un citiem internetresursiem Krievijā. Agresija kibertelpā šajā kontekstā ir nepārprotami saistīta ar Kremļa kleptokrātu attieksmi pret attiecīgi Igaunijas aktīvo rīcību pret provokatoriem, kas mēģināja destabilizēt situāciju valstī, un brīvdomību un pašorganizēšanos (pilsonisku sabiedrību) pašā Krievijā.

Ar pašorganizēšanos Latvijā mums neveicas diez cik labi. Pašorganizēšanās piemīt brīviem cilvēkiem, kas vērtē brīvību kaut nedaudz augstāk par desu. Tādu Latvijā ir ļoti maz. Nevajag nekādu Putinu vai Staļinu, nekādus speciālus režīma pasākumus pret politisko opozīciju un brīvo presi – mēs visu darām paši, paši neorganizējamies, paši piekrītam ar savu latu atbalstīt zemākās šķiras žurnālistiku un tās produkciju. Mēs – sabiedrība – un mūsu valsts, kuru mēs savām vajadzībām uzturam, vienaldzīgi noskatījāmies, kā mums nozaga brīvo presi, Neatkarīgo, Dienu, Dienas Biznesu, visas krievu avīzes (80. gadu beigās – 90. sākumā toreizējā krievu SM bija visliberālākā, visbrīvdomīgākā avīze visā vecā Sovjetijā). Valsts/Saeima līdz šim brīdim nav pakustinājusi pirkstu, lai pielikt galu bezatbildīgai roku maiņai medijos, lai nodrošinātu, ka mediju savā īpašumā nevar iegādāties jebkurš blēdis sazagtās naudas pilnām kabatām.

Ja tādu populāru – pateicoties žurnālistu talantam un profesionālajam darbam – mediju kā Ir nevar nopirkt, – un es ceru, ka nevar, – tad tas jānoslāpē?

Vēlreiz, es nezinu, kāpēc Ir.lv nebija pieejams 2. un 3. decembrī, un pats Ir par to nestāsta. Bet ja tas ir bijis kiberubrukums, tā varēja būt pārbaude un vienlaicīgi brīdinājums.

Kam jau ir bijušas problēmas ar medijiem un kas, šķiet, uzmanīgi seko „polittechnoloģiju” – jeb smadzeņu pūderēšanas – jauninājumiem Krievijā, tālu nav jāmeklē.

Ušakovs. Pats sevi pozicionē kā liels mediju pārzinējs un pat panāk, ka to pašu hipnotizējušies „no lupām” lasa gan krievu, gan latviešu komentatori. Panāk arī to, ka tiešām daudz, ļoti, neticami daudz cilvēku „atzīst” Ušakova „panākumus” – „tik laba mēra Rīgai vēl nav bijis”. Ušakova hipnoze 2012. gadā ir identiska Putina taktikai 2000. gada vēlēšanās un vēlāk – daudzsološā tēla taktika. Krievijā šis tēls un augstās gāzes cenas līdz pēdējam laikam aizēnoja totālo valsts pārvaldes un infrastruktūras degradāciju.

Rīgā Ušakova tēls un, protams, protams, bezmaksas braukšana pensionāriem vēl joprojām aizēno kaut vai to, ka bezmaksas braukšana nepastāv principā. Kur ir budžeta apmaksātā „haļava”, tur beidzas caurspīdīgums un sākas blēdīšanās. Aizēnojas, ka pilsēta palikusi pie tām pašām problēmām kā līdz šim – neefektīvā dzīvojamo māju apsaimniekošana, novecojusī infrastruktūra un transporta plūsmas organizēšana un, protams, līdzekļu izšķērdēšana, budžeta deficīts un korupcija Rīgas Domē.

Es nemaz nemēģinu pateikt, ka Ušakovam cīņā par Rīgas Domi ir kāds sakars ar Ir.lv techniskajām problēmām! Es uzskatu, ka tas ir iespējams, jo ir identificējama interese un šādas rīcības paraugi tieši no tās puses, no kuras iedvesmojas Ušakova partija un pats Ušakovs.

Tas, par ko es domāju, kamēr Ir.lv nebija pieejams internetā, nebija ne kiberkari, ne Ušakovs, ne kremliskās technoloģijas Rīgas vēlēšanu kampaņā. Es domāju par to, kas notiks tad, ja pret Ir.lv tiks īstenots kiberuzbrukums, ja kaut kādu iemeslu dēļ tiks apturēts vai pārņemts arī drukātais žurnāls. Ko zaudētu mēs, kam tas ir svarīgi? Mēs zaudētu ētiskās žurnālistikas saliņu pērkamās žurnālistikas un klajās propagandas jūrā. Mēs zaudētu resursu, kur var iepazīties ar to cilvēku viedokļiem, kas arī uzskata, ka publicēt savu viedokli Ir.lv nav kauns. Mēs zaudētu to, kas patiesībā iemieso, materializē postmateriālistisko vērtību – brīvību, vārda un izpausmes brīvību, ko garantē izdevuma veidotāju un īpašnieku izpratne par savu misiju, ētiskā attieksme pret savu darbu un tā patērētājiem. Mēs zaudētu ļoti svarīgu modernai Latvijai raksturīgās intelektuāli stimulējošās vides elementu.

Es domāju par to, ka mums ir vajadzīgi vairāki mediji, lai stiprinātu tādu vidi, – gan on-, gan offline’ā. Es domāju, ka Latvija jau sen nobriedusi nopietnam talk radio.

Pašlaik latviešu valodā ir tikai pāris raidījumu valsts radio, kas salīdzinot ar mūsdienu piedāvājumu citās valstīs ir viduslaiki gan formāta, gan mērķauditorijas, gan daļēji pieejamības ziņā. Krievu valodā pastāv privātais Radio Bē, kas aktīvi līdzdarbojas intelektuāli stimulējošās vides pretinieku pusē. Lai gan Radio Bē sevi pozicionē kā Echo Moskvy sadarbības radio, tam, protams, nav nekāda sakara ar Echo Moskvy ētikas standartiem un centieniem attīstīt savu profesionālismu. Šī ir nožēlojama situācija.

Vairākus gadus klausoties dažu talk radio podkāstos, es apmēram iedomājos, kāds varētu būt šis radio, un es skaidri redzu, ka perspektīvā tas varētu palīdzēt ļoti daudziem saskatīt saikni starp brīvību un labklājību un būt spēcīgs balsts pilsoniskas sabiedrības pašorganizēšanās centieniem.

1 komentārs:

Visas vecās dziesmas / Stuff