sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Kad cietsirdīgā pelēcība uzvar, tā sāk nogalināt

Tieši pirms gada Kazahstānā policija nošāva 70 cilvēku, kas protestēja pret necilvēcīgiem darba un dzīves apstākļiem.

Visiem iesaku noklausīties Radio Baltkom raidījumu par Nazarbajeva diktatūras noziegumiem Kazahstānā.

Atļaušos teikt, ka galvenais visā raidījumā bija pat ne tas, kas īsti notiek policejiskā sultanātā un kā jūtas tie reāli apspiestie ļaudis, daļu no kuriem nošauj vai smagi ievaino kā pilsoņu karā par to, ka viņi atļāvās protestēt par zemām algām un darba apstākļiem, daļu „tikai” diskriminē, liedzot brīvību publiski paust savu viedokli, vai pazemo kā zemākas šķiras pilsoņus.

Galvenais te ir tas, ko mēs dzirdam, klausoties patiesību par medijos izdaudzinātiem Putina draugiem un sabiedrotajiem, kur jau nenotiek nekas no tā, kas notiek Latvijā – nav nepilsoņu, visi ģībst sajūsmā par Putinu, Krieviju un krievu valodu, nīst amerikāņus, nemācās latviešu valodu un neievieš euro.

Radio B raidījumā piedalījās cilvēktiesību aizstāvji no Somijas, Polijas un pašas Kazahstānas. Pirms gada, 2011. gada 16. decembrī, Zhanaozen pilsētā Kazahstānā tika nošauti 70 un ievainoti 500 cilvēku, kas piedalījās streikā un demonstrācijas par lielākām algām un labākiem darba apstākļiem naftas ieguves uzņēmumā. Plašāk var palasīt šeit.

No Latvijas tajā raidījumā nav piedalījies neviens cilvēktiesību aizstāvis vai politiķis. Bet tādu, kas mīl par to parunāt, ir daudz. Kur ir tie cilvēki? Ko viņi aizstāv?

Latvija piedalījusies neklātienē. Ētera laikā piezvanīja apmulsis klausītājs: nekas tāds Kazahstānā nav iespējams, meli, „anglosakšu” interešu lobēšana. Tas taču ir diametrālā pretrunā ar to, ko viņš lasa Latvijas avīzēs, dzird no citiem Radio Baltkom "žurnālistiem", ko praktiski visi Latvijas iedzīvotāji redz televizorā jebkurā latviski un krieviski raidošā kanālā, kur žurnālisti ar lielu apetīti pārraida to, ko viņiem ierastajā krievu valodā iesūta Kremļa ziņu aģentūras.

Neko nezinot par Kazahstānu vai patiesībā pat par saviem kaimiņiem, mēs sliecamies ticēt, ka sliktu ziņu neesamība no kādas teritorijas tiešām nozīmē to, ka sliktu ziņu nemaz nav un dzīve Kazahstānā ir tuvu ideālam, tam, kā mēs domājam, vajadzētu dzīvot mums pašiem.

Esam pieraduši, ka no sliktām un pussliktām ziņiņām pie mums pūš ziloņus, to vairākkārtīgi apsūkā, atgremo, iemet otrreizējai lietošanai. Idiotiski, bet patiesi, apzināti vai pat neapzināti, esam pārliecināti, ka esam pasaules naba, viss pats sliktākais notiek Latvijā un visa pasaule tik brīnās, kādu genocīdu izcieš latviešu tauta. Pret latviešu tautu ir vērsts pats šaušelīgākais ierocis cilvēces vēsturē – euro ieviešana. Esam pieraduši sunīt pašu valsti savā starpā un ārzemnieku priekšā.

Kāds klausītājs, noklausoties par nabadzību un dzīves kroplumu Nazarbajeva despotijā, atsūtīja ziņu: stāsta nu gluži kā par Latviju!

Cik aklam, cik nelietīgi ciniskam jābūt, lai salīdzinātu savu nepietiekamu komfortu ar nepanesamiem dzīves apstākļiem, kuru dēļ cilvēki ir gatavi iet zem lodēm…

Tas ir garīgais kroplums. Lumpenīši gaudo visos medijos nepārtraukti. Gaudo tā, ka aizgaudo visu pārējo. Latvijā ir daudz kā slikta, kas steidzīgi jāizlabo un jānovērš. Tiesiskuma trūkums ir problēmu problēma. Taču mikro līmenī mūs izēd garīgais kroplums.

Nelielā raidījuma epizode par fotogrāfu no Latvijas, kas, atbraucis uz Kazahstānu kopā ar cilvēktiesību aktīvisti, bija pārsteigts, ka Latvijas problēmas ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, kas notiek tur, ir ļoti spilgts piemērs. Žēl, ka šim fotogrāfam Kazahstānas realitāte pārvērtās par mazu feel-good lietiņu, kas viņu pārliecināja, ka vismaz viņš pats un latvieši kopumā nav vergi tik lielā mērā kā nabaga kazahi, ka Latvija nav tik bēdīga un nav tikpat slikti un necilvēcīgi pārvaldīta kā Kazahstāna.

Mēs esam cietsirdīgi, savtīgi, mums, vairākumam ir tukšums tajā vietā, kur vajadzētu būt spējai just līdzi, solidarizēties. Mēs esam nenobriedusi, egoistiska, muļķīga un tuvredzīga sabiedrība. Tāds ir mūsu vairākums.

Tādi, kādi esam, ar spēju mobilizēties tikai ap naidu un stulbām emocijām, esam cietsirdīgi bērni, kas bērnišķīgi, bezatbildīgi pārvalda savu valsti, bezatbildīgi izturas pret pašu nākotni. Nē, sēru lentītes nav pats problemātiskais Latvijas praksēs.

Mēs nedzirdam aicinājumu solidarizēties un atbalstīt upuru arī tad, kad reti, reizi gadā kādā no Latvijas medijiem pēkšņi parādās kādi aculiecinieki, reāli cilvēktiesību aizstāvji, lai pastāstītu mums par citu valstu, citu cilvēku problēmām, par to, ka citās valstīs, piemēram Kazahstānā, valdošā kliķe šauj uz demonstrantiem, vai kā Krievijā un Baltkrievijā met cilvēkus cietumā, spīdzina un izvaro.

Es neņemos nosaukt to, ko mēs dzirdam, klausoties patiesību, dzirdam. Visticamāk vairākumam tas tikai sabiezina to putru, kas nabaga cilvēkiem ir galvās – no nekā nezināšanas, pasakām, meliem un nepārtrauktās pūderēšanas, kurai Latvijas mediju telpa ir neierobežoti pakļauta.

Latvijas politiķi apkalpo diktatūru?
Cilvēktiesību aizstāvji nosauca divus Latvijas Eiropas Parlamenta deputātus, kas, pēc raidījuma dalībnieku sacītā, pretdarbojās patiesās informācijas izplatīšanai par notikumiem Kazahstānā. Mani nepārsteidza, ka Alfreds Rubiks uz šiem cilvēkiem Eiropas Parlamenta sienās kliedza un tāpat, kas tas kognitīvi disonējošais Radio Baltkom uzticīgais klausītājs nosauca viņus par rietumu pakalpiņiem.

Bet Ineses Vaideres vārda pieminēšana man bija liels pārsteigums. Facebookā un Twitterī mēģināju sazināties ar Oksanu Chelyshevu, kas piedalījās raidījumā, lai uzzinātu vairāk par Vaideres lomu Nazarbajeva diktatūru nosodošās EP rezolūcijas bloķēšanā. Oksana nav atradusi laiku atbildēt uz maniem aicinājumiem paskaidrot raidījumā izteiktos pārmetumus. Diemžēl, arī šī uzvedība ne par ko labu neliecina.

Es zinu, ka Latvijā ir ganās politiķu bari, kas iet politikā, lai apkalpotu kādu naudīgu nelieti, kādu krokodilu vai kanibālu, jo tiem vienmēr ir kam atņemt, kur nozagt. Šie politiķi šķobās un vaibstās televizorā, skrien parakstīt visādas populistiskas provokācijas lumpenu jautrībai, staigā kājām gaisā, tik lai izdabātu lumpenu stulbam egoismam un cietsirdībai.

Taču egoisms un cietsirdība nav intereses, tā ir nelaime. Nelaime un interese ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Pakasīt lumpenisko egoismu nenozīmē aizstāvēt šī nelaimīgā cilvēka intereses. Tie, kas politikā izdabā lumpeniem, apkalpo to krokodilu un kanibālu intereses, kas lumpenus apēd brokastīs.

Paldies Romualdam Vanagam,
raidījuma vadītājam, par uzdrīkstēšanos Latvijas totālās pelēcības spīlēs aicināt pie mikrofona reālus cilvēktiesību aizstāvjus, kas stāsta par citu cilvēku un citā valstī bēdām, daudz lielākām bēdām. Runāt par nopietnām lietām un raisīt t.s. kognitīvo disonasi savu uzticīgo klausītāju smadzenēs, kurās šis pats Radio Baltkom un vairāki citi mediji Latvijā daudzus gadus ir skalojuši kremlisko propagandu.

Cietsirdība ir cietsirdība. Kad cietsirdīgā pelēcība uzvar, tā sāk nogalināt. Labi, ka pie mums nenošauj streikotājus. Labi, ka neesam kazahi. Vai esam cilvēki? Tikai tad, ja pietiek pašcieņas. Pelēcībai nav pašcieņas. Pelēcībai gribas tikai rit, rit un rit, desu, vairāk desas, dzīvību par desu!

Als die Nazis die Kommunisten holte
n, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Kommunist. Als sie die Sozialdemokraten einsperrten, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Sozialdemokrat. Als sie die Gewerkschafter holten, habe ich geschwiegen, ich war ja kein Gewerkschafter. Als sie die Juden holten, habe ich nicht protestiert; ich war ja kein Jude. Als sie mich holten, gab es keinen mehr, der protestieren konnte.
...kad paņēma ciet mani pašu, nebija vairs kam iestāties par mani.”
 

Martin Niemöller, kz Sachsenhausen ieslodzītais, vācu mācītājs un teologs (1892-1984)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff