svētdiena, 2012. gada 2. decembris

Vai 6% ir spējīgi radīt 94% intelektuāli stimulējošu vidi?

Protofašisti – ļevaki, anarchisti, konspirologi, šovinisti, mūsu pašu grieķija – pieņemas spēkā pēckrīzes Latvijas sabiedrībā. Kāpēc gan nē? Ja no fantastiskām muļķībām un naida proponētāju gaudoņas mediju telpa vai plīst pušu, pie mikrofoniem aicina provokatorus un frīkus. Ja liberāli domājošie intelektuāļi vai nu izvairās no iesaistīšanās politikā, atrodot komfortablu „patvērumu” biznesā, vai, dzenoties pēc karjeras politikā, piesliecas „nomenklatūras” partijām un tūlīt sāk pūt un nīkt tām līdzi. (Šī ieraksta beigās tiem, kas izlasīs visu tekstu, ir sagatavots maziņš bonusiņš ;) nu, gandrīz par tēmu, patiesībā ļoti par tēmu.)

„Lumpenizācija”? Jāskatās dziļāk. Kā zināms, Latvijā ir ļoti daudz, tiešām ļoti daudz cilvēku, kas vērtību izpratnes un dzīves mērķu ziņā atrodas izdzīvošanas posmā (genocīdi, sazvērestības un līdzīgi zemgultas monstri atrodas tieši šajā līmenī) – manis minētais pētījums rāda, ka tādi ir 94% no visiem Latvijas iedzīvotajiem, praktiski visi ar niecīgu izņēmumu.

Nedomāju, ka šis izņēmums jebkad pēdējos 20-30 gados Latvijā ir bijis lielāks par 6-10%. Jēdziens „lumpenizācija” šajā griezumā ir jāizprot kā garīgi ne tik attīstītu personību aizķeršanos zemākos nobriešanas posmos. Viņi nav degradējuši, viņi vienkārši nekur nav pavirzījušies tālāk savā attīstībā. Kāpēc?

Es uzskatu, ka, pirmkārt, tāpēc ka sabiedrība nav radījusi sevī intelektuāli stimulējošu vidi.

Kopumā tas, protams, ir intelektuāļu, jeb, kā iepriekš to sauca, inteliģences, vēsturiskais uzdevums. Un man nav atbildes uz jautājumu, kas attur latviešu intelektuāļus no iesaistīšanās cīņā par tumsoņu dvēselēm. Es nesaprotu, kāpēc latviešu intelektuāļi biežāk izvēlas piedziedāt tumsoņiem, tolerēt un samierināties ar muļķībām un protofašistisko propagandu, izturoties pret to kā pret pilnvērtīgiem argumentiem „intelektuālā” diskusijā.

Šī intelektuāļu vairīšanās no tumsonības uzbrukuma atspēkošanas, „iekšējā emigrācija”, atstāj patiesību nepārstāvētu sabiedriskās debatēs, atstāj sarežģītos jautājumus bez atbildes. Rezultātā uzvar tumsonība un – tās privātās intereses, kuras apkalpo angažētie propagandisti – „polittechnologi” un „žurnālisti” – un kuru kremliski žlobiskā izcelsme nesola Latvijai neko labu.

Intelektuāļu iesaistīšanās vienā politiskā veidojumā ar blēžiem, kā mēs skaidri redzam Latvijas politiskajā dzīvē, dod tikpat bēdīgu rezultātu: uzvar blēdība un – tās pašas privātās intereses. Intelektuāļi vienkārši izšķīst tajā skābē. Brīdī, kad par patvērumu bijušiem šleseriešiem kļūst Reformu partija, es vairs neredzu nevienu reāli pastāvošu partiju Latvijā, kur nebūtu blēžu.

Protams, nekur nav teikts, ka visi intelektuāļi Latvijā pieder tai 6% grupai pašrealizācijas līmenī, vai otrādi – ka visi tajā grupā ir intelektuāļi un spēj pozitīvi ietekmēt sabiedrības nobriešanu. Tomēr es sliecos likt starp šīm divām grupām vienādības zīmi. Jo, piemēram, intelektuālis šovinists un ksenofobs manā uztverē nav intelektuālis, tāpat kā intelektuāli apdāvināts blēdis nav intelektuālis, ļoti vienkārša iemesla dēļ – ne šovinists, ne blēdis nav spējīgi solidarizēties uz pozitīvo, radošo vērtību pamata, nav spējīgi paļauties, uzticēties, cienīt, kas visdrīzāk liecina par lielu problēmu ar pašcieņu. Tas ir ļoti tālu no pašrealizācijas.

6% ir ļoti maz. Kā panākt šīs grupas pieaugumu? Es apzināti primitivizēju šo uzstādījumu, lai tas izskatītos pēc praktiska mērķa. Kā panākt lielāku intelektuāļu svaru un pienesumu politikā? Palielinot to cilvēku skaitu, kas tiecas pēc pašrealizācijas!

Joks. To, protams, nevar ņemt un panākt. Ar vienu un vairākiem valdības lēmumiem, ar likumu, kādam ar kādu vienojoties, aicinot ar lozungu, laipni lūdzot un pierunājot.

Nevar no nākamā mēneša pirmā datuma ar likumu noteikt vai pierunāt cilvēkus, lai tie vairāk cienītu sevi un sevī tādas vērtības, kā neatkarīgā domāšana, noteiktība un neatlaidība, un lai viņi no pirmdienas to sāktu mācīt saviem bērniem un pieprasītu to pašu no skolas. Lai cilvēki pie pirmās izdevības tā piekoriģētu savu domāšanu un prioritātes, lai viņiem vairs nebūtu nekādas daļas par citu cilvēku seksuālo orientāciju vai izšķiršanos par abortu. Lai brīvība kā postmateriālistiskā vērtība kļūtu daudz svarīgāka par materiālistiskajām vērtībām – kārtību valstī, inflācijas ierobežošanu un desu. Lai cilvēka dzīvē un viņa personībā būtu vieta daudz cēlākiem mērķiem un sasniegumiem, daudz plašākam un daudzšķautnainākam priekšstatam par pasauli un savu vietu tajā, ka sava piederība valstij vairs neliktos tik noteicoša. Lai pārliecība, ka citiem var un vajag uzticēties, jo var un vajag paļauties uz mani pašu, un gatavība solidarizēties ar līdzpilsoni, nu kaut vai velosipēdistu, invalīdu, nepilsoni vai ar netaisnīgi notiesāto disidentu Krievijā vai Ķīnā un sniegt palīdzīgu roku zemestrīcē cietušiem Haiti vai Japānā vai pensionāram, apkrāptam aplokšņalgas saņēmējam – lai šī pārliecība un gatavība būtu daudz stiprāka un prioritāšu sarakstā stāvētu daudz augstāk par imperatīvu cienīt valsts varu.

…Kaut gan es lieliski saprotu, ka mēs „gribam” cienīt mūsu valsts varu – mēs īstenībā sev to novēlam, mēs gribam, lai mums ir tāda valsts vara, kuru mēs varētu cienīt. Es saprotu, kāpēc manā aptaujā ļoti daudz citādi visai liberāli domājošu cilvēku atbildējuši, ka būtu labi, ja sabiedrībā pieaugtu cieņa valsts varai.

Nevar uzlikt par pienākumu mainīt domāšanu, prioritātes, attieksmi, ja cilvēka dzīves pieredze – vai, varbūt, pieredzes trūkums, personīgā aprobežotība, stereotipiskā domāšana, liekulība un bailes – viņam liek būt piesardzīgam un neuzticēties, nesolidarizēties, nepalīdzēt, necienīt, vērtēt desu daudz augstāk par abstrakto brīvību.

Ko var? Lai sasniegtu to praktisko mērķi, ir vajadzīga intelektuāli stimulējošā vide. Komunikācija, komunikācija, komunikācija.

Skaidrs, ka pāris procentiem to darīt ļoti grūti. Ja kas tiek/tiks darīts, tas tiek/tiks darīts lēni un pakāpeniski. Un nē! „Pakāpeniski” es nemaz neattiecinu arī uz tiesiskuma nodrošināšanu. Tas jādara ļoti ātri, tam vajadzīga stingra politiskā griba, apņemšanās un kompetence. Un atrašanās Maslowa piramīdas augšējā posmā.

Izglītība. Lēni un pakāpeniski. Skolas izglītības kvalitāte, distancēšanās no sovjetu standartiem un sovjetu gara skolā. Augstākās izglītības kvalitāte, kas ir nepieciešama inovatīvai, Ziemeļeiropas reģiona cienīgai ekonomikai un mūsdienu globālajā konkurencē iesaistītai sabiedrībai. Tas ir nepieciešams kā ēst, lai nākotnes skolēnu un studentu paaudzēm būtu lielāka iespēja attīstīt neatkarīgu, kritisku domāšanu un labāk izprast postmateriālistiskās vērtības. Atbalsts Ķīlim!

Skaidrot nepārtraukti – kā rodas nauda valsts budžetā, pensijām, ceļiem, sniega tīrīšanai, kā rodas nauda ekonomikā un kā algu līmenis ir saistīts ar darba ražīgumu un inovācijām ekonomikā, kas un kāpēc iegulda un kāpēc neiegulda. To var un vajag darīt skaidrā valodā. Kā to, piemēram, izdarīja Ilze Viņķele par pensijām. Žēl tikai, ka nepareizā medija izvēle patiesībā ne tikai pielika Viņķelei papildus žagarus, bet arī nedaudz sakompromitēja pašu vēstījumu, no kā gan bija jāizvairās. Skaidrot un saukt lietas īstajos vārdos, nevajag nevienu „saudzēt”, iebarojot puspatiesības un melus vai noklusējot kaut ko svarīgu, kas pilsonim nodokļu maksātājam jāzina.

Cilvēki iedvesmojas no tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, veiksmīgiem cilvēkiem, kas panāk kaut ko tādu, ko vērotājs var viegli attiecināt uz sevi. Lūk, nemaksā nodokli un var atļauties mašīnu, maksā otkatus un saņem treknus valsts pasūtījumus, nozog valsti un ir multimiljonārs, var tev galvu nokost un viņam par to nekā nebūs, vo kā jādzīvo! Bet ja pamēģināt nedaudz piekoriģēt šo tēlu? Piemēram, tā: Tu nemaksā nodokļus? Tu maksā otkatus? Tu esi korumpēts politiķis vai biznesmenis? Tu esi valsts nozadzējs? Esi drošs, ka tevi gaida tiesa un sods un jo „krutāks” tu esi, jo lielāka ir tava atbildība.

Mediji, žurnālisti, kas Latvijā ir ļoti liela problēma. Profesionāla un tiesiska. Ja tādi kā Juris Paiders joprojām nodreb, pieminot savu veco – toreiz vēl zviedru Bonnier – darba devēju Dienas Biznesā, no kurienes viņš pirms vairākiem gadiem aizgāja, lai „solidarizētos” ar postmateriālistisko vērtību cienītāju Lembergu, tad vismaz ir skaidrs, ka arī Latvijā ne tik sen ir bijusi ētiskās žurnālistikas pieredze un mums vajag tādus krustus, tādus mediju īpašniekus, no kuriem tā bīstas pērkamie velniņi, provokatori i pročaja šušera.

Mediju – tātad individuālo žurnālistu, žurnālistikas ētikai un ētikas paraugiem, no kuriem mācīties profesijā ienākošiem, redakciju politikas – loma intelektuāli stimulējošās vides radīšanā ir fantastiski liela. Es domāju, ka tagadējā šušera nodara daudz lielāku kaitējumu sabiedrības mentālajam stāvoklim, nekā sabiedrības labā spēj izdarīt Ir un tagad vēl Re:Baltica.

Starp citu runājot par šušeru un antiintelektuālismu, te, lūk, solītais bonusiņš:

Ja kāds vāc totālo un nesamāksloto muļķību panoptikumu, iesaku: šo Abika Elkina interviju ar „rakstnieku” Mihailu Zadornovu Radio Baltkom (kas ir neapstrīdams čempions šajā svarā) varētu rādīt kā Monty Python’s Flying Circus skeču un nominēt uz Lunacy of the Year „oskaru”. Grūti iedomāties, ka dabā vēl ir sastopami tik tīri neskārta šamanisma piemēri, – tikai Radio Bē ēterā! Iesaku arī publikai, kas vairāk ir orientēta uz latvisko mediju produkciju, – šajā intervijā ir virkne smalku „entomoloģisku” kulbitu. Šeit krievu valodā. Enjoy!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff