ceturtdiena, 2013. gada 26. decembris

Valdības krīze. Jāpārskata likumi, nevis jākompromitē demokrātija

No komentāra par bezpartejiska ministru prezidenta meklējumiem (un par bezpartejisko ministru tradīciju) Latvijā:
"Viens no minējumiem, kas palīdzētu izskaidrotu pašreizējo situāciju, varētu būt, ka iespējamās koalīcijas partijas ir ar vājiem līderiem, un tādā gadījumā ir dabiski, ka šo varbūtējās koalīcijas partiju vājās varasgribas telpu ieņem citi spēki." (ļoti labs komentārs - šeit)
Vāji līderi, protams, varētu būt un visticamāk ir viens no galvenajiem iemesliem. Tas nav jaunums Latvijas politikā. Tāpat kā nepārtrauktā partiju sistēmas krīze. Vāji līderi veido vājas partijas, kas nav vēlmju un interešu akumulatori un „priekšstāvji” un kas nav arī demokrātijas dzinējspēki.

Jūs rakstāt „dabiski”. Man atliek tikai piekrist. Tik tiešām, ir dabiski, ka tukšu vietu ieņem kāds cits. Dabiska bijusi kleptokrātijas uzvara pār demokrātiju un autoritārisma atgriešanās Krievijā, kas līdzi nesusi politiskās konkurences izskaušanu, parlamentārisma profanāciju, varas uzurpāciju, un kas kulminējusi pilsoņu brīvības un tiesības apspiedošos likumos un tagad arī politiskajās represijās, kas nespēj atrisināt nevienu Krievijas problēmu un kalpo tikai vienam uzdevumam – varas uzurpatora sakrālajai drošībai. Tā šķiet ļoti dabiska attīstība. Taču tikpat neleģitīma.

Jebkādi „citi spēki” valdībā parlamentā ievēlēto partiju vietā ir neleģitīmi. Neviens, kas nav pilsoņu atbilstošajā vēlēšanu procedūrā vēlēts, nedrīkst pat tuvoties valdības izveides procesam. Ja esošais parlaments nav spējīgs atrisināt valdības krīzi, vienīgi iedomājamā izeja ir ārkārtas vēlēšanas. Tikai likums, tikai pilsoņu pārstāvniecības institūcijas. Ja pastāv sarežģījumi un šķēršļi pilsoņu pārstāvniecības institūciju darbaspējas nodrošināšanai esošo likumu ietvaros, tad acīmredzot ir jāpārskata likumi, nevis jākompromitē demokrātija.

Manuprāt, sen nobriedušas ir reformas Saeimas atlaišanu regulējošās procedūras un partiju dibināšanu un darbību regulējošie likumi. Demokrātijas nekad nevar būt mazāk, demokrātijas var būt tikai vairāk. Vairāk gaisa, vairāk radošuma, vairāk atbildības. Tikai liberalizācija.

svētdiena, 2013. gada 22. decembris

Ходорковский. Россия затаила дыхание

«Что планирую делать дальше? Я только 36 часов назад получил свободу, поэтому не строил планов на будущее пока. Над этим мне еще предстоит думать и советоваться.» (здесь)

Тем не менее уже есть довольно ясное представление о приоритетах:

1. Гражданское общество, освобождение политзаключенных.
«Я не последний политзаключенный в России.»  
«Я символ того, что усилия гражданского общества могут привести к освобождению тех, чье освобождение не предполагалось никем. Я буду делать для освобождения политзаключенных все, что от меня зависит.» 
«Я не собираюсь заниматься политической деятельностью, о чем сказал в письме президенту. Я собираюсь занимать общественной деятельностью. Борьба за власть — это не мое.»
2. Как относиться к палачам и ворам? Не мстить, но и не позволить, чтобы сошло с рук.
Об убийцах Алексаняна, умершего фактически в тюрьме:
«Мы знаем исполнителей. Я бы назвал их публично, но я предпочитаю иметь более точную и документированную информацию. Алексанян — это крест, который мне нести до конца жизни.» 
«К моей семье относились по-человечески, поэтому я оставил проблему взаимоотношений в прагматической сфере. А это не предполагает мести и ненависти. Да, эти правила мне не нравятся. Но ничего не поделаешь.»
3. Насколько свободен в выборе средств, что значит кажущаяся (?) умеренность и готовность играть по путинским правилам? 
Связаны руки. О возвращении в Россию:  
«У меня сейчас нет гарантий, что я смогу оттуда улететь туда, куда мне нужно. С формальной точки зрения российский Верховный суд должен подтвердить решение ЕПСЧ, что иск по первому делу ЮКОСа с меня и с моего друга Платона Лебедева снят. Пока этого не произошло. Поэтому вернуться я пока не могу.»
4. Или это только отговорки и умеренность вовсе не кажущаяся, а готовность играть по путинским правилам и это «владимирвладимировичание» – вполне искренние?
Вряд ли Путин сломал помилованием человека, который не просто не сломался в тюрьме за десять лет, но еще и отказывался от помилования в обмен на подлость в отношении других людей:
«Признавая вину, я играл бы на стороне тех, что говорил, что ЮКОС был безразмерной преступной группой. Я не мог так поступить с людьми, которые ни в чем не виновны. Только поэтому на протяжении последних пяти лет я отвечал отказом на предложение написать прошение.»
5. О путинской экономической модели.
«Бизнес, не ощущающий социальной ответственности, не имеет право на существование.»
Такая экономическая, да и социальная, модель не имеет права на существование.

Будет видно, что будет делать Ходорковский, когда придет в себя после десяти лет тюрьмы и посчитает, что его руки больше не связаны. Может, пройдет несколько месяцев, может, год или дольше. Его не сломала тюрьма. Впереди испытание свободой, или, правильнее было бы сказать, полусвободой. Я уверен в одном: Россия затаила дыхание.

sestdiena, 2013. gada 21. decembris

Latvijā uzvar Putins


Tā varētu izskatīties politisko spēku samērs, ja Saeimas vēlēšanas notiktu 2013. gada decembrī ("mans" modelis), pēc LF aptaujas (šeit). Principā uzvar Putins (KGB, SVR, Russkij Mir, kas tur vēl ir Kremlim piedurknē) – fašiku un mauku sojuzs. Taču iespējams ir arī kompromiss ar maukām un tumsoņiem.

Kāds varētu būt iznākums? 

Ja Putina uzvara Latviju neparalizēs uz gadiem, kompromiss ar maukām un tumsoņiem kārtīgi piebremzēs Latvijas attīstību. Jāgaida stagnācija ekonomika. Turpināsies nestabilā un neētiskā politika, demokrātijas un pilsoņu tiesību ignorēšana. Jaunas maximas paliks visnotaļ iespējamas, jo institūcijas stiprinātas netiks. Saskaņa turpinās vākt zombiju un lumpeņu balsu ražas. Jaunie cilvēki neredzēs normālās dzīves perspektīvas uz nākamajiem 5-7 gadiem = emigrācija turpināsies. Latvija arvien tālāk atpaliks no kaimiņiem. Latvija joprojām būs vājākais posms visās iespējamajās ķēdēs, kroplītis uz daudz veiksmīgāku kaimiņu sliekšņa. Vēl par to pašu šeit.

Ko iesaku?

Pieprasīt ētisku politiku, tiesiskumu, nepārtraukt uzrunāt politiķus.

Uzrunāt uzrunājamos.

Kā redzam, Ušakovs, Lembergs - ir neuzrunājamo politiķu tips. Viņi ir akli, kurli un, man ir stipras aizdomas, kā cilvēki intelektuāli drusku ierobežoti, kā jau necaursitamie narcisi un egoisti. Sudraba arī būs grūti uzrunājama, tiklīdz būs nokļuvusi pie varas. Tur ir nedaudz citas problēmas. Prezidents Bērziņš, šķiet, nav narciss, bet kurls noteikti ir. Gadījuma cilvēks, kas nokļuvis Latvijas valsts virsotnē dabiskā ceļā, jo tāda ir Latvijas izpratne par savu pārvaldību. Bērziņš nav uzrunājams.

Vajag iet ielās? Jāiet ielās, ja citādi neviens nedzird. 

Latvijā ir daudz tādu, kas izsaka viedokļus, kurus arī uzklausa lielākas vai mazākas grupas. Mēs nedaudz spējam viens otru pārliecināt, ja ir argumenti. Starp mums ir arī tie, kas ir tuvi politikai, valsts pārvaldei, vai arī atrodas pašā politikā un valsts pārvaldē. Būtu jauki, ja mēs nesacenstos ciniskā ironijā, stiprinot neuzticību Latvijas politikai, bet tieši pieprasītu rīkoties ētiski - piemēram neizskatīt un nepiedāvāt nepolitiskus kandidātus darbam valdībā. Tas ir tikai viens piemērs.

Mēs jau esam tajā stadijā, kad jārunā atklātā valodā - politikai jābūt ētiskai. Politikai jābūt ētiskai. Ideālisms? Sapņi? Jā, protams, ar kaut ko citu nav ko darīt dialogā ar politiķiem. Nav ne mazākā iemesla uzrunāt viņus, dziļi "izprotot" un attaisnojot viņu "grūtības". Visus šos gadus viņi tikai to arī saņēma no sabiedrības – izpratni, jo absolūts vairākums tāpat zagtu un blēdītos, ja būtu tāda iespēja.
Jārod sevī spēks neizprast un neattaisnot, bet pieprasīt ētisku politiku. Tas dos impulsu plašākam dialogam, jaunai paaudzei politikā, kas nāks ar nedaudz avansētāku skatījumu uz sabiedrību, kas vairs negrib attaisnot blēžus. Impulsu lielākai uzticībai. Tad varēs runāt par iespējām, ka politikā iesaistīsies arvien vairāk ētiski domājošo un rīkojošos pilsoņu, un par jaunām ideoloģiskām – ilgtspējīgākām – partijām. Nemeklējiet vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.

Jau ilgi gribēju pateikt, ka nepolitiskā komentētāja lomā, komentējot politiskās norises un politiķus, neietilpst palikt neitrālam, kā to visticamāk iedomājas daži nepolitiskie politologi vai nepolitiski politiskie žurnālisti. Latvijas politikā un sabiedrībā jau tā pietiek „neitrālisko” zobgaļu, sazvērestības teoriju analītiķu, izdevību un neizdevību traktētāju, kas bauda ekskluzīvus atslēgas caurumus.

Pienācis laiks beidzot sevi sākt cienīt. Vairs nenotīrīties ar mierinājumu, ka tas tam krokodilam nav izdevīgi, un šis šim mērkaķim sen bijis saplānots. Pienācis laiks pieprasīt ētisku politiku.

otrdiena, 2013. gada 17. decembris

Ir nepieciešamas ārkārtas Saeimas vēlēšanas

Vai Jūs varat iedomāties „nepolitisku premjeru” vai „nepolitisku ministru” Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā, Zviedrijā? Pat ja jūs aiz savas ignorances varat to iedomāties, tāpēc ka vietējie politologi jums ik pa brīdim nodzied, ka tas esot tikai tāds slikts stiliņš, šis tizlums tur nav iespējams. Ziniet, kāpēc? Tāpēc ka tas ļoti nepatīkami ož pēc varas uzurpācijas. Tāpēc ka tā ir politiskā pašnāvība.

Neleģitīmā varas piesavināšanās ir varas uzurpācija. Tas ir kriminālnoziegums. Un kā būtu ar varas piešķiršanu ar apšaubāmo leģitimitāti? Tas ir vismaz politisks noziegums, kuram jau minētajās demokrātijās agrāk vai vēlāk sekotu arī kriminālā izmeklēšana un atbildība. Tāpēc ka to, kam jāatrodas pie varas, nosaka šo valstu pilsoņi, nevis karaļi, prezidenti, elite, viņu ģimenes locekļi un draugi.

Taču arī mūsu pašu Satversme nosaka, ka suverēnā valsts vara Latvijas Republikā pieder Latvijas tautai. Tikai Latvijas pilsoņi vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu ceļa nosaka, kurš drīkst vadīt viņu valsti. Nobalsojot par saviem priekšstāvjiem, atbalstot, ievēlot viņus, paužot viņiem savu uzticību, pilsoņi pieņem tos darbā. Tālāk pilsoņu pārstāvji drīkst no sava vidus izvēlēties, kurš vadīs valdību un atsevišķas ministrijas.

Arī Latvijā vara nevienam nepieder kā īpašums, mantojums, ģimenes relikvija vai statuss. Vara nav subjekts. Cilvēks, kam leģitīmā ceļā ir uzticēta vara, pats par varu nekļūst. Vara pieder visiem pilsoņiem kopā, jo tikai visi pilsoņi kopā, jeb tas vairākums, kas piedalījušies vēlēšanās, nosaka, kam uzticēt politisko lēmumu pieņemšanas funkciju likumā ierobežotajā formātā uz ierobežoto laiku.

Partijai, kas pretendē uz vietām parlamentā un vēlēšanās gūst daļas sabiedrības atbalstu un uzticību sevi pārstāvēt (jo tā ir parlamenta jēga – pārstāvēt visas sabiedrības šķautnes), jābūt ministru prezidenta kandidātam un kandidātiem uz ministru posteņiem – vēlēšanu sarakstā. Viņiem obligāti jāpiedalās politiskajā konkurencē, jāpiedalās vēlēšanās, lai vēlētājiem būtu iespēja paust savu uzticību vai neuzticību šiem konkrētajiem cilvēkiem. Tikai tie, kas tādu – leģitīmo – uzticību vēlēšanu ceļā ir guvuši, drīkst vadīt valdību un ministrijas, vadīt valsti.

Ja partijai tādu kandidātu nav, tai nav ko darīt politikā. Ja partijas kandidāti uz ministru posteņiem tika izsvītroti vēlēšanās, tā nedrīkst izsvītrotos virzīt valdībā un visticamāk piedalīties koalīcijā, ja jau tai nav ar ko piedalīties. Ja visā parlamentā, nevienā partijā nav neviena, kas varētu vadīt valdību, ir obligāti jārīko ārkārtas vēlēšanas.

Situācija, kad valsti vada kāds, kam nav nekādas pilsoņu uzticības, ir nepieļaujama. Politiskās varas funkciju piešķiršana cilvēkam, kurš nav piedalījies politiskajā konkurencē, nav bijis ievēlēts kā pilsoņu pārstāvis, jeb parlamenta deputāts, ir varas uzurpācijas pieļaušanas akts, ko no pašas varas uzurpācijas šķir tikai viens solis.

Tāpēc, vēlreiz, vienīgā leģitīma izeja no situācijas, kad Latvijas Republikas prezidents ir „gatavs” izskatīt tikai ārpus parlamenta esošus kandidātus ministru prezidenta amatam, ir ārkārtas vēlēšanas.

Diemžēl man nav absolūtās pārliecības par to, ka prezidents Bērziņš zina, ko dara. Es neuzticos viņa slēdzienam par to, ka pašā Saeimā nav labu kandidātu. Bet tas nav svarīgi.

Pašas partijas, pirms prezidents tos noraidīja, nāca pie viņa ar kandidātiem bez politiskās uzticības, bez politiskās atbildības. Vienotība pati piedāvājusi nozagt varu un piešķirt to kādam uzurpatoram. Patiesībā uzurpatoriskus scenārijus mēs dzirdam katru reizi, kad Latvijā mainās valdībā. Katru reizi ir runa par kādu „nepolitisku premjeru”. Latvijas politiskās partijas vienmēr ir gatavas politiskam noziegumam, kuru ekrānu un radio točku talking heads labsirdīgi sauc par „slikto stilu”.

Es piekrītu tiem, kas izsaka šaubas par parlamenta ārkārtas vēlēšanu lietderību no praktiskā viedokļa. Ievēlēs atkal to pašus, kas ir atbildīgi par esošo politisko krīzi, tāpat kā par iepriekšējo utt.

Pilsonim ir jāizvērtē, cik esošā partiju sistēma Latvijā atbilst viņa demokrātiskās izvēles kritērijiem, cik lielā mērā esošā partiju sistēma ļauj viņam realizēt savas tiesības uz politisko izvēli, uz labu un godīgu valsts pārvaldību. Es uzskatu, ka esošās partijas netiek gala ar uzdevumu apkopot un pārstāvēt sabiedrības intereses. Partiju sistēmas krīze ir viens no acīmredzamākajiem secinājumiem no tagadējā strupceļa. Ievēlētās partijas nedrīkst būt gatavas katru brīdi nodot vēlētāju intereses, piešķirot varas funkcijas cilvēkam bez politiskās atbildības.

Partiju sistēma Latvijā, protams, ir jāreformē. Un nepavisam ne tā, kā to ir iedomājies prezidents Bērziņš. Slimajam nevajag vēl nedaudz indes, vēl vienu lodi vēderā, salauzt kaulu vēl vienā vietā. Partijām nav vajadzīgi tūkstošiem formālu biedru un vēl lielāku, vēl idiotiskāku birokrātiju. Partiju kā klasisku masveida „tautas” kustību laiks Latvijā ir beidzies nesākoties. Partijām Latvijā jāattīstās dabiskā ceļā no domnīcām, think tanks, par ko rakstīju pirms pāris gadiem šeit.

Partiju sistēmas reforma ir protams neatliekama, taču šobrīd ir jāatrisina partiju sistēmas sarūpētā krīze. Vienalga cik nepievilcīga, ārkārtas vēlēšanas ir vienīgi pieļaujamā izeja. Jāatceras viens pamatprincips: vēlēšanas nav tikai politiķu un viņu partiju spēle par vietām parlamentā, pats galvenais vēlēšanās ir pilsonis – vēlēšanas ir pilsoņu iespēja izvēlēties.

pirmdiena, 2013. gada 16. decembris

Цветочки зеленых человечков, президентов и патриархов

Фото отсюда.
Вот возмущаемся, гневно. Вызывает это у нас "когнитивный диссонанс". Правильно вызывает. И возмущаемся правильно. И я тоже шокирован. Потому что ведь верховный священник, чуть не символ всего чего - должен первым показывать пример христианской добродетели. А какая ж тут добродетель, если законы не писаны? Если старейшина церкви распятого и умершего в страшных муках Христа - ну мягко выражаясь не первый скромник, жопу-то свою в нехилой тачке возить да еще и через две сплошные, и сам, и братва евоная. И, кажется, не впервой. И, кажется, тачка эта - только цветочки его нескромности. А через две сплошные со всей братвой - не самая вызывающая из его недобродетелей.
 
Разве мы этого уже не знаем? Разве мы в этом уже не убедились? Вот маньяк у вас в округе глотки режет. И режет, и режет. Практически у вас на глазах, среди бела дня. Одну, вторую, третью, двадцать девятую. А вы не перестаете возмущаться - нет, ты только посмотри, глотку ж режет, стервец. И так каждый раз. Вы, конечно, подвергаете его жесточайшему остракизму, ему должно быть страшно стыдно, и он, конечно, должен был бы находиться на грани нервного срыва под тяжестью общественного порицания. А он-то все режет и режет, подлец! Тут бы милиции за дело взяться. Но нет милиции, нет закона, нет институтов. Тут бы мужикам за топоры. Ну, хорошо, не за топоры. За волчьи силки. Да поучить подонка.
 
Но нет у мужиков ни топоров, ни волчьих силков, ни уверенности в том, чтó на самом деле ангельски белое, а чтó бесовски черное, мозги отзомбированы по самое немогу.
 
Говорят же по телевизору: американец с гомосеком Россию извести хотят. Вот на кого с топором надо. А маньяк он свой. Почитай за благо, что горло режет. Это только проплаченные возмущаются. Они с гомиками за одно - не маньяка они извести хотят, а Россию!
 
В остатке сухой кусочек банальнейшей правды - без закона и институтов нет общества, а без общества нет закона и институтов. И с какого конца за это браться? А пока разбираемся с концами, по буфету гуляют зеленые человечки, режут глотки, провозглашают себя президентами, патриархами. Бесовщина какая-то.
 
Кстати, о бесовщине и изведении России. Вот послушайте немного, как американцы с гомиками изводят Россию в Сочи.
 

svētdiena, 2013. gada 15. decembris

Dr. Henningsen: Identity building never stops

Šoreiz pārpublicēju vācu profesora Dr. Bernda Henningsena ievadu 2011. gada zinātniskajam rakstam par Baltijas Jūras reģiona identitātes meklējumiem. Tas ir temats, kas ne tikai pilnā mērā attiecas uz Latviju, kas atrodas šajā reģionā, bet saskan arī ar mūsu pašu identitātes meklējumiem, sniedz ļoti labu ieskatu to jēdzienu būtībā un ļauj uz dažiem Latvijas debatēs iztirzājamajiem jautājumiem paskatīties no cita skatupunkta.

Šo eseju ir publicējis Baltic Development Forum un tā pilnā apjomā ir pieejama tīmeklī šeit.

INTRODUCTION to “On Identity – No Identity”, an Essay on the Constructions, Possibilities and Necessities for Understanding a European Macro Region: The Baltic Sea (2011)

by Prof. Dr. Bernd Henningsen

In their March 2011 elections, Estonians overwhelmingly endorsed the radical spending cuts enacted by their market liberal government. The Munich Süddeutsche Zeitung (8.3.2011, p. 4: “Vorbild Estland”) wrote a post- mortem of the event, which surprised the rest of Europe in the aftermath, that discussed the event in terms of the unique psychological and historical traits of Estonia: Estonia is not Germany, nor is it Greece, as “every society ticks differently” (although the Autumn prior had seen Latvia vote similarly):

“That Estonia possessed a great willingness [to sacrifice] lies primarily in a mindset particular to the Baltic Sea Region: Scandinavian level-headedness paired with the Protestant work ethic and spirit of sacrifice, as well as an invocation of the fundamental Hanseatic value of only spending that one has earned.”

This concise and highly relevant commentary goes straight to the heart of the topic at hand: there exists a deeply-held public belief that there exist national (or regional) differences, called a ‘mentality’ or ‘identity’. As a rule, however, what are meant are stereotypes. Academia confirms the importance of and the great interest in this theme: there are whole libraries full of material covering the question of ‘identity’ – during the modern era alone. With the rise of ‘regionalism’ – as a political movement and as a subject of research – in the sixties and seventies, it has become understandably clear that the concept of identity covers not only nations or regions within nations, but also linguistic, cultural, or historical spaces in- and outside of nations: Occitania, Maghreb, the Danube – or, in the article quoted above, the Baltic Sea Region.

The regionalism of the seventies emphasised autonomy, not only from central authority, but rather it could be understood as an anti-modernity movement. Since the nineties, regionalisation has meant emphasising one’s own qualities apropos the structural changes resulting from globalisation[1]. In this context, interest in the term ‘identity’ surely increased; later even more so. Identity, whether national or regional, gained its value as a demarcation, and was fundamentalised in political discourse: it is something(!) that separates us from others; as a rule, this ‘something’ is a virtue – we are better than others. The drawback to ‘identity’ is always the devaluation of others, and when this difference serves as a political device, is a form of “cultural racism”[2] – collateral damage in the search for identity. One can observe this essentialist, substantialist conception of identity in almost every country of the Baltic Sea Region – in the rise of the right-wing populist, even radical right-wing movements that have adopted opposition to the “other” and securing one’s own ‘cultural identity’ as their program. Whether or not a regional identity – be this European or belonging to only part of the Union – can repair this collateral damage must be challenged apropos the debate on ‘Fortress Europe’. However let us put this aside for a moment and instead pursue the origin of this term.

Since the French Revolution, nations have searched for the meaning of these terms (in the Middle Ages and the Early modern period, it was rank order, the hierarchy of nations relative to each other, which preoccupied people and lead to conflicts)[3]. In this sense, one can date the modern search for national identity back to the collapse of the legitimation system of the Ancien Regime, mainly because the self-proclaimed “People’s Court” tried and executed the highest bearer of national identity and legitimation, namely the king. Divine right was destroyed through this symbolically charged act, and popular sovereignty was reclaimed – the people became the holders of sovereignty and the originators of identity, which up until now could not have been referred to as national identity, as no clear nation, in the modern sense, yet existed. In any case, the search for a national-genetic origin makes it clear that this has a great deal to do with nationalisation and a quest for meaning in processes of modernisation.

The shift of the basis of sovereignty from a monarch to the people makes it necessary to re-establish the concept of national identity. The search for what constitutes a people or nation had certainly found answers earlier – but after the French Revolution, this search attained its true political meaning. This came about not only because this shift in sovereignty was also symbolically unprecedented, as the people sent the head of state, the sovereign, who was also the sum total of sovereignty, to the guillotine and decapitated him.

When one states that this question deals with a process of modernisation – which has occurred since the Enlightenment and the Revolution – then one must also answer the question of when this process will end, successfully or otherwise. The answer is “never!” The concept of the nation-state has been successfully established, and has successfully promoted itself over the past 200 years. The nation-state concept has also taken root in the large-scale conflicts and catastrophes of the 20th century, as well as in 21st century conflicts that affect us to this (the collapse of Yugoslavia is the latest, and still important, example in Europe).

This is also the de facto basis for the so-called continuing search for identity in Europe and the world; momentous political events and important political turning points push this search forward: in Norway and Denmark, one push came at the beginning of the seventies, in the form of the debates over entering the European Economic Community. The inhabitants of these Scandinavian nations have since then become unsettled by the ever-advancing process of transnationalising Europe – and are in the midst of a search for their national identity that is hardly rivalled by any other nation on the continent. Since the collapse of the Soviet system, the majority of Europe, especially its eastern parts, has been engaged in a debate on national identity. Finally, this has become so prevalent that even the Italians, after 150 years of national unity, are now asserting that they are not a united nation[4].

The combination of the turning of the epoch, the perception of crises or actual socio-economical or political crises as the instigator of a strengthened search for identity is the topic of many observations and texts. Thomas Mann observed a rampant fundamentalism apropos Oswald Spengler’s “The Decline of the West” during the early twenties[5], and Aleida Assmann corroborated the tendency, during the beginning of the nineties, of western postmodern society “to re-arm their identity”[6].

When reflecting on the process of finding identity, especially that process applied on a regional level, one must keep in mind the aforementioned conflicts in the process of nationalisation and transnationalisation over the past 200 years: sometimes, complexity hints can clarify an issue – and make a deconstruction unavoidable.

In the Baltic Sea identity, put forth by the Süddeutsche Zeitung, Scandinavian level-headedness, a Protestant work ethic and spirit of sacrifice, and a traditional, mercantile integrity are identified as key regional characteristics. Could this perception be plausible for someone who views this region from afar? Estonia and Latvia are not part of Scandinavia, instead, they too are – at least from a historical perspective – German-oriented (at least Latvia and, in part, Estonia), which is itself a basis for Scandinavian identity, as they are not particularly religiously uniformly Protestant, as the Scandinavian countries are. The aforementioned trader’s ethic, tightly bound as it is to the time of the Hanseatic League, belongs to a time that is hundreds of years in the past. Finally, voters in other parts of the Baltic Sea region – for example, Denmark and Sweden – have voted contrarily to what one would expect from the Baltic history of victimisation: they have previously removed economically successful governments from office, true to the Asterix motto, which is to stick it to the ones in power.

Could it be that the Latvians and Estonians, as a result of this perception, have made the choices they have made because they had no other choice? Could it be that after decades of dependence and economic malaise, they saw their only chance at a future in Europe-prescribed market liberalism? Are their choices determined not by identity, but economic opportunity? It is not the spirit, but the stomach, which governs the behaviour of voters. Toomas Hendrik Ilves, the president of Estonia, expressed this sentiment, albeit in a more reserved fashion: “Our people are well-grounded ... We have endured so many tribulations, that these cutbacks are relatively bearable ... People feel that this is a price that they must pay for freedom – and they are ready to pay it.” (Süddeutsche Zeitung, 2.5.2001, p. 8, “Wir werden nicht mehr die armen Nachbarn sein”) A previous office holder and supporter of Realpolitik, Lennart Meri, asserted in 1996 that the nation had a healthy amount of common sense, which provided it with insights, such as that the earth is round, and that it makes sense to possess and promote a “constructive impatience”[7]; he used the term ‘Peasant’s cunning’ politically, in this context, it sounds less theatrical than ‘identity’.

With this question mark at the beginning, I suggest that the issue of identity is not easy, whether it be national or regional identity. We speak (and write) about it, as if it were self-evident in theory and practice. This is not the case! Whoever attempts to describe identity, who seeks to understand it as national identity, quickly remembers the experience of Augustine, father of the church, concerning the phenomenon of time. Augustine stated that he naturally knew exactly what time was – if no one asked him. However, at the moment anyone asked him what time was, he could not say. The philosopher Arthur Schopenhauer originated this absentminded phrase: “Yes, if you could tell me who I am, I would be very grateful.” In other words, we are surrounded by terms that are crucial to our understanding of reality, whose explanations never escape contradiction. These terms include terms like ‘mentality’, ‘character’, ‘culture’ – and, in a particular way, the term ‘identity’. They are necessary for the metabolism of society, but are not realistic as precise terms for identification and definition, especially since they alter our reality – the contemporary term ‘identity’ is not identical to an older one, and the same is true for the term ‘culture’. We no longer live in homogeneous (cultural) worlds[8].

Since it is again possible to consider the Baltic Sea Region in its entirety and to act politically within it, the concept of a Baltic Sea identity is again part of the debate. It has become a constant companion to the discursive constructions of the region. The attempts to achieve some clarity in this discussion of identity are similarly old – but they have not been very successful. Identity, whether in plural or singular, is held to be pre-existing – but on closer inspection, it is a rule that what is actually meant by ‘identity’ are traditions, historical constants, and national characteristics; and this entirely with the knowledge that traditions, values, norms, and cultural practices are subject to change and serve to distinguish between nations. One example of this is the perpetually relevant question of orientation: Baltic or Nordic? The nations of the Baltic Sea Region have distinct cultural backgrounds, different hierarchies of values and norms, let alone different political cultures. There is no consensus on what a ‘Baltic Sea Identity’ is, these last 20 years notwithstanding. All the same, it must be established that the endless debate over (regional) identity is an indication that there does exist something that moves minds – and constructors of identity.

*******
[1] Lindner, Rolf: Einleitung. In: Id. (ed.): Die Wiederkehr des Regionalen. Über neue Formen kultureller Identität. Frankfurt/M. (pp. 7-12), p. 7; concerning the debate during the subsequent period, cf. Haslinger, Peter (ed.): Regionale und nationale Identitäten. Wechselwirkungen und Spannungsfelder im Zeitalter moderner Staatlichkeit. Würzburg 2000; this serves as the backdrop for Hilde Dominique Engelen’s discussion of modern Baltic Sea regionalism at a fundamental level: Die Konstruktion der Ostseeregion: Akteure, mentale Landkarten und ihr Einfluss auf die Entstehung einer Region. In: Götz, Norbert, Jörg Hackmann, Jan Hecker-Stampehl (eds.): Die Ordnung des Raums. Mentale Landkarten in der Ostseeregion. Berlin 2006, pp. 61-90.

[2] Welsch, Wolfgang: Transkulturalität. Lebensformen nach der Auflösung der Kulturen. In: Informationen Philosophie 2/1991.

[3] Cf. Henningsen, Bernd: The Swedish Construction of Nordic Identity. In: Sørensen, Øystein, Bo Stråth (eds.): The Cultural Construction of Norden. Oslo 1997, pp. 91-120.

[4] Ginsborg, Paul: Italien retten. Berlin 2011.

[5] Cit. Assmann, Aleida: Zum Problem der Identität aus kulturwissenschaftlicher Sicht. In: Lindner, loc. cit., (pp. 13-35) p. 30.

[6] Assmann, loc. cit., p. 31.

[7] Meri, Lennart: A European Mind. Selected Speeches. Tallinn 2009, p. 68-71.

[8] Welsch, Wolfgang: Transkulturalität – die veränderte Verfassung heutiger Kulturen. Ein Diskurs mit Johann Gottfried Herder. In: Via Regia 20/1994 http://www.via-regia.org/bibliothek/pdf/heft20/welsch_transkulti.pdf [20.9.2001]

Kā mākonis mākonim. Par racionalitāti

Latvija iracionālās domāšanas dzimtene? Pašlaik esmu nelielā personīgā transakcijā, kur iesaistītas dažas privātas un valsts/pašvaldības iestādes. Pati transakcija ir ļoti tipiska, pāris soļi, nekas liels, to dara tūkstošiem cilvēku Latvijā, taču lielākoties ar starpnieku palīdzību. Cits, redzot, cik populāra ir transakcija un lai atvieglotu dzīvi cilvēkiem, kas par to maksā nodevas un vēlreiz nodevas un vēlreiz un vēl nodokli, etc., būtu jau sagatavojis pamācību, ceļvedi, brošūru ar bildītēm desmit valodās. Nē, nav. Ok, uzdodu jautājumus, jo šķiet, vēl šī atļauja būs vajadzīga un vēl tā un vēl jāapstiprina pie notāra.

Nepārprotiet mani - man nav iebildumu pret dokumentu apgrozību - lai grozās. Arī par nodevām nav - lai nododas. Taču paskaidrojumi ir tādi, ka ir jāpārprasa vairākas reizes, jo no paskaidrojumiem dažreiz paceļas ne tikai papildus jautājumi, ceļas stāvus arī mati - tas sagādā daudz papildu stresa jau tā nervozā situācijā. Un es redzu, ka par neviens par mani neņirgājas, un varbūt pat grib palīdzēt, un droši vien darba pienākumos nevienam nestāv rakstīts, ka atbildes jāsniedz nepilnas un pie tam vēl samāksloti sarežģītā stilā. Es redzu, ka cilvēki dara savu darbu un varbūt pat ir lepni par savu darbu. Tāda ir domāšana.

To patiesībā ir ļoti vienkārši izlabot. Ko vajag, piemēram, lai uztaisītu brošūru, ko es jau minēju? Vajag pamanīt problēmu - uzrakstīt un izdrukāt/ievietot internetā. Vai ko vajag, lai sniegtu vienkāršu un praktiski pielietojamu atbildi? Vajag pateikt jā, dari tā, vai nē, nedari šitā. Vajag nedaudz vairāk racionalitātes.

Nezinu, cik daudz tas pieder pie lietas, bet arī drošības kontrolē lidostā, kur ir nepieciešama ātra un tieša komunikācija, darbinieks saka "parādām", "liekam", izņemam", "ejam", nevis "parādiet, lūdzu", "lieciet, lūdzu", "izņemiet, lūdzu", etc. Vai viņiem māca tā runāt? Nedomāju vis. Kad pēdējo reizi to dzirdēju pirms pāris dienām, godīgi sakot, sajutu tādu kā nepatīkami vēsu sen aizmirstās pagātnes pieskārienu; biju pārsteigts, cik vulgāri tas tagad skan manās ausīs. Viņam vieglāk tevi neuzrunāt, runāt it kā ar sevi vai ar "mēs"-mākoni. It kā skatās tev acīs, smaida, runā, bet tevi neredz, vairās no tevis, it kā nav ne tevis, ne tavu iespējamo vajadzību.

Vēl pamanīju klausītāju komentāros tajos pašos Krustpunktos Radio 1, ka ļoti daudzi uzskata par ļoti smalku stilu runāt netiešā valodā, nenosaukt konkrētu vārdu vai konkrētu notikumu, dot "mājienu", ļaut raidījuma vadītājam sevi "interpretēt". Nu un velns ar tevi, ka tu nesaprati, par ko ir runa. Tu neesi nekas, tevis vispār nav.

Un manis arī nav - cilvēki kategoriski nevēlas stāties priekšā, nosaukt savu vārdu. Raidījuma vadītājs vairākkārt bija izteicis domu, ka likt stādīties priekšā ir stulbi, jo tāpat visi būs "jāņi bērziņi". Es jau nerunāju par neizbrienamo anonimitāti Latvijas internetā. Fantastiski, ka arī atbildot uz zvaniem uz uzņēmumu numuriem, pat uz centrālajiem uzņēmumu numuriem, cilvēki ceļot klausuli pasaka "jā". Tā nav tikai neprofesionalitāte, jo cilvēki nevar nezināt, ka es otrā galā nezinu, kas tieši ir pacēlis klausuli, ka es neesmu drošs, vai es gadījumā nekļūdījos uzgriežot nepareizu numuru. Viņi tam vienkārši nepievērš uzmanību.

Esmu pārliecināts, ka tas nav aiz ļauna prāta. Droši zinu, ka nav. Tā ir kaut kāda domāšanas īpatnība. Kaut kādu iemeslu pēc cilvēki Latvijā vairās stāties attiecībās, ieraudzīt "kontrahentu". Līdz ar to nav arī vajadzību. Atkal nevienam neko ļaunu nevēlot un patiesībā to pašu domājot par paša vajadzībām. Vai pareizāk būtu mainīt to vietām: man nav vajadzību vai manas vajadzības ir ļoti mazas, un arī tavas vajadzības ir tikpat kā nulle.

Tas varbūt nedaudz palīdz izskaidrot kaut kripatiņu politikas un sabiedrības attieksmes pret politiķiem. Taču politika ir daudz sarežģītāka par iracionālām fobijām, bet sabiedrība ir sarežģītāka par politiskām attiecībām.

Bet ja ar to jāsastopas, piemēram, ārvalstu investoriem Latvijā, un skaidrs, ka ir jāsastopas, tad es nebūtu pārsteigts, ja dažs labs bija atteicies no biznesa Latvijā šīs ļoti iracionālās attieksmes dēļ. Ļoti, ļoti iespējams, ka šis daudziem bija "pēdējais piliens". Es lieliski saprotu tos, kas grib bēgt no šīs attieksmes.

Tā nebūt nav "valsts attieksme", jo valstij nav "attieksmju", valstij ir likumi, kas jāievēro. Attieksme ir cilvēkiem. Vienaldzīgi ir cilvēki, neievēro viens otru cilvēki. Vai tas gadījumā nav tas, ko domā tie paši cilvēki, kas negrib tevi uzrunāt, redz mākoni, nevis tevi, atsakās atzīt savas un tavas vajadzības, - sūdzoties par to, ka "nav vajadzīgi šai valstij"?

Skaidrs, ka Latvija ar tādu domāšanu nav ne ziemeļvalsts, ne daļa rietumu pasaules. Dīvaini, ka šī iracionalitāte pastāv sabiedrībā ar ilgām luterisma tradīcijām. Tas nevar neietekmēt arī identitāti. Un ļoti daudz ko citu. Es jau minēju politiku, bet tas attiecas arī uz (ne)iecietību, korupciju, darba ētiku, to, cik dzirdīga ir latvieša auss pret maskaviskās bizantijas balsi.

Vai tas, ka šīm fenomenam acīmredzami ir daudz dziļākas vēsturiskās saknes nekā sovjetu laiki, stiprākas par reliģiju un visām ietekmēm, nozīmē, ka ar to absolūti neko nevar padarīt? Un Latvija vienmēr būs neizprotams svešinieks - austrumu anklāvs - Ziemeļeiropas reģionā? Nezinu. Žēl, ja tā. Varbūt kādam ir viedoklis?

ceturtdiena, 2013. gada 12. decembris

Русский мир. Пороховая бочка

Еще чуть о русской духовности. Даже не знаю, куда кавычки ставить. Когда слышишь что-то такое, ищешь слово, приличное, а о подкорку назойливо бьется одно - охреневание, или - как правильно? - охренение, духовная задница, или лучше душистая? Вот откуда этo повылазило - свищ прямо какой-то, гной сочится не переставая. Что-то такое вскрылось в русском мире к десятым годам 21-го века, к третьему и четвертому "сроку" самозванца, что-то отстимулировалось. Правильно по-русски теперь так: черное - это белое, мир - этой война, свобода - это рабство... Или всегда так было? Нет, не всегда. То есть говна-то всегда навалом было, но оно до сих пор считалось говном, а не пищей для ума.

В таком мире не стоит искать равенства, честности, доверия, гуманизма, того, что дает шанс всем и каждому независимо от (дальше каждый сам выберет, чем закончить фразу). Чего в этом мире в избытке? Эгоизма, мракобесия, недоверия, ненависти. Такой мир - пороховая бочка. Получается, что русский мир сегодня - это пороховая бочка. И она действительно может взорваться в любой момент. Нет? А что ее сдерживает, кроме случайных обстоятельств? Русский мир пришел к 2014 году без руля и без ветрил, без институтов и противовесов, во главе с вором и верхом на пороховой бочке разнообразных феодально-фашистских бесовств.

Почему меня эта "заграничная" хворь беспокоит? Потому что, как ни крути, как ни ловчись, Латвия - и латышская ее часть, и русская - это все еще прочно, органично и, кажется, очень осознанно часть пост-совдепии, часть русского мира. Пусть культура эта умирающая, неконкурентоспособная, крайне реакционная и абсолютно деструктивная, агонизировать она еще может много лет, десятки лет. Латвия не выбрала себе другой идентичности, не стала в отличие от Эстонии или Литвы искать себе новую духовную родину. В руинах ордынско-византийской империи Латвия, ее латышская часть, ищет приют своей культурной уникальности в надежде, что руины "заживут" сами и собственными руками ничего строить не придется, потому что лень, потому что ааа-чё-там и так можно прожить. Ну, а русская Латвия в этих же руинах просто-напросто ощущает себя частью недоутонувшей атлантиды. Это я к тому, что эта хворь, это мракобесие вполне себе сколь российское, столь и латвийское.



otrdiena, 2013. gada 10. decembris

Ушаков. Без придури не получается

По-моему, вокруг Ушакова существует заговор - в латвийско-русских СМИ о нем либо хорошо, либо ничего. Параллели проводить не буду. Скажу одно: это очень в духе "русского" времени десятых годов 21-го века - немного трусливо, немного авторитарно, немного мракобесно, с некоторой шовинисткой придурью. Латвийско-русские СМИ вслед за учителями на "большой земле" считают, что вот эта придурь и это мракобесие и есть "русскодушие". Что нашенских надо сахаром - с ног до одури. А ненашенских - мордой в говно. Тётя Наташа на Радио Б. страх как это дело любит - и дело это свое знает.

Спасибо Леониду Якобсону за последовательно освещение ушаковских скелетов в шкафу (вот здесь, например, а еще лучше здесь). Они как-то стали просачиваться сквозь медийную броню. Наверно, сгустились они в шкафу том.

Вот благодаря эстонскому журналисту недавно узнали, что Ушаков у себя в кабинете устроил целый иконостас (предыдущий пост). Может, он еще и намазы там совершает, харекришну танцует и спиритические сеансы устраивает или еще чего? А то все котики, котики - что в латышских, что в русских СМИ. Всё умиляются - котики у мэрика. А ты глаза открой, за спину ему загляни. Без придури.

Странно все-таки. Вот понадобился журналист из Эстонии, эстонец, чтобы показать нам ушаковские углы. Наши отечественные чумички то ли углов боятся, то ли скелетов, то ли Ушакова. Трусливые какие-то. Зависимые, наверно. А может, просто квалификации не хватает, руки не из того места. А может, и то, и другое. Ведь чем глупее, тем сговорчивей. Вот и не получается без придури.

Комментарий Леонида Якобсона в Facebook:
Описание, как Вы выразились, скелетов в шкафу Ушакова - обошлось мне очень и очень дорого. В подарок от столичного градоначальника у меня остался 8-сантиметровый шрам на лице. Впрочем, Нил Ушаков этого лично не делал. У мэра имеется алиби со смайликом.
Нил Ушаков пользуется поддержкой многих высокопоставленных государственных чиновников. Это и начальник госполиции Итс Кюзис, и руководитель Datu valsts inspekcija Сигне Плуминя, и омбудсмен Юрис Янсонс и многие другие. Это не голословное утверждение.
Полиция до сих пор не поймала тех, кто напал на меня при ребенке (чем он это заслужил?). Более того, полицейские сделали всё возможное, чтобы преступники ушли от наказания. В частности, фоторобот нападавших не был передан СМИ.  
Экономическая полиция республики за публикацию корреспонденции Нила Ушакова обыскала мою квартиру (при ребенке, который до этого пережил шок от нападения), а затем поместила меня на двое суток в следственный изолятор с ранее судимыми преступниками. Полицейские забрали из моего дома все носители информации. Мой ноутбук и жесткий диск приобщены к материалам уголовного дела. Это означает, что я лишился этих вещей минимум на 5 лет.  
Полиция сломала дверь в офисе (хотя имела возможность взять у охраны ключ) моего друга, который держит сервер KOMPROMAT.LV. В ходе обыска был изъят компьютер, который до сих удерживает Экономическая полиция. 
Экономическая полиция провела обыск и забрала все носители информации у моего друга, который помогал отразить хакерскую атаку сторонников Ушакова, начавшуюся сразу после начала публикации корреспонденции мэра. Спустя 5 месяцев без каких--либо извинений ему всё вернули. Как написал прокурор Улмис, полиция превысила свои полномочия. И что?  
Datu valsts inspekcija обвиняла меня в незаконной работе с личными данными. В итоге констатировано, что я имею права на соответствующую работу. KOMPROMAT.LV - официальное СМИ, зарегистрированное в Регистре предприятий. Следствие велось более года. Одно из писем из DVI я не получил. Причина: после покушения на меня, партнер по фирме решил выйти из нашего общего предприятия. Более того, на какое-то время он без предупреждения съехал со своей квартиры. Итог: DVI за неполучение письма оштрафовало меня на 2000 латов. Не мытьем, так катаньем, они нанесли по мне финансовый удар. А ведь этот год они присылали повестки, составляли акты... Не давали работать.  
В апреле меня будут судить.

svētdiena, 2013. gada 8. decembris

Nils Ušakovs starp neadekvātumu un nepilnvērtību

Nils Ušakovs Rīgas Domē starp neadekvātumu un nepilnvērtību. Attēls: Rauno Volmar - Postimees 
Šo attēlu burtiski tikko - jau pēc traģēdijas Zolitūdē - ir uzņēmis igauņu laikraksta Postimees fotogrāfs Rauno Volmar intervijai ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kas tika publicēta gan laikrakstā, gan pārtulkota krievu valodā webmedijā Delfi (šeit).

37-gadīgs vīrietis ar maģistra grādu no labas dāņu universitātes, piedzīvojis izcili strauju lēcienu, dažos gados kapitalizējot naturalizācijas procesā iegūto pilsonību partijas līdera un galvaspilsētas mēra amatā, sēž savā Rīgas Domes kabinetā kā midzenī apkrāmējies ar kaķiem un ikonām. Es nebūtu pārsteigts, ja arī kaudzes avīžu un žurnālu lasīšanu viņš sāk no horoskopiem.

Vērojot šī cilvēka tēlu politikā, sekojot viņam medijos vai aplūkojot šīs bildes, kuru uzņemšanai visticamāk nebūtu ticis klāt neviens vietējais žurnālists, nevar nesajust vieglu iracionalitātes niansi. Vientulība? Mazvērtības komplekss? Neatbilstība ieņemamajam amatam?

Vai tad, kad (nedod dies) šis jauneklis kļūs par nabaga Latvijas valdības galvu, Ministru kabineta ēka pārvērsies par kaķdievības pielūgsmes templi ar daudzstāvu ikonostasiem ne tikai Šefa un Murzika palātās, bet arī praktiski visos pārējos kabinetos? Jo neatbilstība un ar to saistītās fobijas būs daudz lielākas.

Vai tāpēc viņš tik paniski atkratās, - domā, ka atkratās, - atrunājas žurnālistiem un sabiedrībai, atlūdzas kaķiem un ikonām no savas atbildības par Zolitūdes traģēdiju?

Pareizi saka Prezidents Bērziņš - tā bija mūsu pašu ilgi krātā nelaime. Absolūti pareizi. Katrs no mums to ir krājis, spļaujot virsū normām, veselajam saprātam, morālei, sirdsapziņai, vienkārši nepieprasot atbildību, morālu, politisku, tīri praktisku, ne no valsts, ne no pašvaldības. Šis vientuļais karjerists starp kaķiem un ikonām, starp Jedinaja Rossija un misteriem 20% to bija aktīvi krājis kopš 2009. gada. Mēs to viņam esam ļāvuši.

Nopietni - šis cilvēks starp neadekvātumu un nepilnvērtību ir Rīgas, senās un slavenās Rīgas mērs?! Nopietni viņu var uztvert tikai tiktāl, cik nopietns ir viņa neadekvātums. Skaidrs, ka ne jau kaķi un ikonas ir lietu īstais saturs. Kaķi un ikonas ir tikai aksesuāri, tikpat bezgaumīgi, kā tie apparatchik style aizkari viņa ar moderniem gaiša koka paneļiem atdarinātajā kabinetā Rīgas Domē. Lietu būtība ir daudz nopietnākā bezgaumībā - morālo orientieru izvēlē.

pirmdiena, 2013. gada 2. decembris

Demokrātija nav jukušo atslēdznieku vara

Vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas.

Andris Piebalgs medijos sakarā ar premjera amatu Latvijā. Sākumā biju neizpratnē par mediju izvilkto neveiklo "neprātu" (šeit). Kas?! Ir jāsajūk prātā, lai vadītu Latviju? Tas bija neveikli. Nedomāju, ka mediji centušies parādīt Eiropas Komisijas komisāru kā histērisku gļēvuli. Vienkārši nebija sapratuši, ka Piebalga vēstījums bija nedaudz citādāks. Ko nu mediji, ja par to nav ne jausmas pašiem Latvijas politikas līderiem.

Cik es noprotu, iemesls noraidīt piedāvājumu Piebalgam ir cits, daudz taisnīgāks. Piebalgs nav piedalījies Latvijas vēlēšanās. Politiķim obligāti, absolūti un viennozīmīgi jābūt vēlētam, ievēlētam, jāpiedalās vēlēšanās un jāgūst sabiedrības uzticība, lai pretendētu uz premjera un jebkura ministra posteni.

Premjers "no malas" nav tikai "slikts stils", kā Latvijas komentētāji mēdz teikt. Runa nav par "stilu". Demokrātija ir uzticības paušanas procedūra. Piebalgam ir absolūta taisnība un paldies par šo atgādinājumu. Ceru, ka Latvijas politiķiem, kas politikā aiz "stiliem" un agresīvās muļķību bīdīšanas par "profesionāļu" valdībām aizmirsuši par demokrātijas jēgu.

Politiķi nav menedžeri. Ministri nav galvenie atslēdznieki, šoferi, ārsti, policisti, kasieri, jo valsts nav rūpnīca, depo vai slimnīca. Politiķis pārstāv savu vēlētāju un, cik vien spēj, sabiedrības intereses, nodrošinot, cik vien ir iespējams, katram indivīdam iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu it sevišķi lietās, kas tiešā veidā skar indivīdu. Ministra vēl bez tā ir uzdevums saskaņot sabiedrībā esošās leģitīmās interesēs viņai/viņam uzticētajā nozarē, vienmēr paturot prātā lielo bildi - sabiedrības/valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes.

To var izdarīt tikai pats īpašnieks. Valsts līmenī, kur valsts īpašnieks ir visa sabiedrība kopumā ar visām konfliktējošām interesēm un izpratnes trūkumiem, demokrātija ir vienīgais instruments, kā panākt, lai pats īpašnieks uzņemas atbildību par savu saimniecību. Sabiedrība izvēlas savus pārstāvjus tiešās vēlēšanās un tikai šie pārstāvji ir tiesīgi uzņemties pārstāvēt sabiedrībā esošās leģitīmās intereses valdībā.

Ja nav vairs kam vadīt Latvijas valdību - ir nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas tūlīt pat.

sestdiena, 2013. gada 30. novembris

Jaunā realitāte. Aiz matiem pievilktās kopsakarības

Vajag vēl kaut ko. Traģēdija "aktualizējusi", "rosinājusi", "pacēlusi". Hei, vai mēs nezinājām, ka celtniecībā nav kārtības, ka būvuzraugi neko neuzrauga, ka nav nekādas kontroles, ka viss ir pērkams, ka Maximā ir debilizējoši darba apstākļi, ka mēs paši viegli uz visu ko pieveram aci - gan uz nekontrolējamo kvalitāti, gan uz amatpersonu pērkamību, gan uz mūsu pašu līdzpilsoņu tiesību uz cilvēka cienīgiem darba apstākļiem tiesību pārkāpumiem ne tikai Maximā, gan uz trauksmes signāliem?

Vai mēs to visu nezinājām? Kurš no mums, liekot roku uz sirds, tagad pats sev var pateikt, ka kaut kur apzināti vai zemapziņā nebija gaidījis, ka tam kādudien bija jānotiek? Jautājumi patiesībā bija tikai - kāpēc tieši tur, kāpēc tieši tad, kāpēc tik daudz bojā gājušo, kāpēc tieši viņi... Mums tas likās netaisnīgi, šaušalīgi, neiedomājami. Netaisnīgi, neiedomājami, ka tieši tur, tad, ka tieši šie cilvēki.

Protams, netaisnīgi un neiedomājami. Pats apātiskākais, apolitiskākais, "asabiedriskākais" no mums, pats lielākais fatālists no mums - un te Latvijā būtu tūkstošiem pretendentu - lieliski apzinās, ka ja kaut ko dara slikti, ja neievēro normas un noteikumus, ja par normu un noteikumu sen ir kļuvis bardaks, neprofesionāla attieksme un egoistiskā vieglprātība, tad rezultātā obligāti būs sagruvis jumts, katastrofa, nelaime.

Kāpēc mēs tikpat kaismīgi neuzskatām par netaisnīgu - bardaku, korupciju, amatpersonu pērkamību, sabiedrības interešu ignorēšanu? Kāpēc mēs neuzskatām par netaisnīgu normu un noteikumu neievērošanu?

Ir taču normas un noteikumi, viss jau ir no laika gala, viss ir paredzēts, atliek tikai ievērot. Nedrīkst nekvalitatīvi būvēt, nedrīkst ņemt kukuļus un maksāt otkatus pašvaldības vadībai un vispār nevienam, nedrīkst likt darbiniekiem atrasties pie kases aparātiem un apkalpot pircējus, ja iedarbojusies trauksme signalizācija, nedrīkst neievērot drošības normas... Nedrīkst arī pārsniegt ātruma ierobežojumu uz ceļa, piemēram. Nedrīkst nemaksāt nodokļus. Jo tas ir netaisnīgi.

Vai traģēdija Maximā mudina mūs ievērot ātruma ierobežojumu uz ceļa? Ja šī kopsakarība joprojām šķiet samākslota un aiz matiem pievilkta, tad ar šo katastrofu vēl ir par maz, ar vienu traģēdiju nepietiek. Jaunai realitātei Latvijā - jaunai attieksmei un jaunai politikai - vajag vēl kaut ko.

ceturtdiena, 2013. gada 28. novembris

Jauna realitāte? Jauna politika?

Visu cieņu Valda Dombrovska lēmumam uzņemties atbilidību par traģēdiju. Jaunā realitāte rada jaunu politiku. Es ceru, ka tas ir tas, kas ir noticis ar Latvijas sabiedrību pēdējo pāris dienu laikā. Politiķiem jāspēj parādīt sabiedrībai, ka viņi to redz, ka viņi mācās, lai nezaudētu uzticību - sabiedrības uzticību viņiem kā līderiem, neatkarīgi no formālā amata. Dombrovskis to ir sapratis, Ušakovs ne. Jaunās realitātes politiķis Dombrovskis, aizejot, nav zaudējis uzticību, tikai vairojis.

Ušakovs? Kā jau PBK zombiju karalim Ušakovam ir un būs atbalsts. Bet tas ir tas gadījums, kad atbalsts nenozīmē uzticību, jo zombiji neuzticas - zombijiem ir citas prioritātes, kuru dēļ Ušakovam tik tiešām atkāpties ir pilnīgi lieki. Nē, vairot uzticību zombiju karalis nespēj. Te galvenais ir panākt, lai viņš nevairotu zombijus.

otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Jābūt gribai būt latvietim. Intervija ar Egilu Levitu

Egils Levits ir Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Satversmes preambulas autors. Neskatoties uz vairākām publikācijām Latvijas medijos sakarā ar viņa piedāvāto preambulu un „valstsnācijas” koncepciju, viņš piekrita atbildēt arī uz maniem jautājumiem. Mēģināju ievirzīt sarunu tēmās, kurām mediji uzmanību nepievērsa. Diemžēl es paguvu uzdot tikai trīs četrus jautājumus. Egila Levita atbildes es publicēju tieši tādā veidā, kā Levita kungs man tās iesūtīja.

Alehins:
Intervijā žurnālam Jurista Vārds jūs sakāt: "valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti." Kāpēc 2013. gadā, vairāk nekā divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pēc visiem šiem gadiem, kamēr pie varas Latvijā bijuši etniskie latvieši, Latvijas "pašsaprotamības" vēl nav pašsaprotamas?
Ja es Jūs pareizi saprotu, Jūs uzskatāt preambulas pievienošanu Satversmei par konsolidācijas mēģinājumu. Jūs ļoti kritiski izsakāties par esošo situāciju Latvijā, sakāt, ka Latvija šobrīd ir "diezgan vāja valsts, un tiem, kas ir par 1918. gadā dibinātās Latvijas nākotni, ir pienākums to stiprināt". Te rodas vairāki jautājumi. Ko nozīmē "vāja" valsts? Kam par to jāatbild?

Egils Levits:
1. Vispirms par terminoloģiju. Es nelietotu jēdzienu „etniskie latvieši”. Tas implicē arī „neetniskus latviešus.” Runa ir vienkārši par latviešiem.

Latvieši ir tie, kas sevi identificē, sevi uzskata par latviešiem, latviešu tautas[1] piederīgajiem - tautas, kuru raksturo latviešu valoda, kultūra (plašā, socioloģiskā izpratnē), specifiskā vēsturiskā atmiņa. Pēc 2011.gada tautskaites[2] datiem 1,3 miljoni cilvēku Latvijā sevi apzīmēja par latviešiem, klāt nāk vēl vairāki simti tūkstoši ārzemēs. Šos cilvēkus un viņu kopības apziņu nevar nedz ignorēt, nedz „dekonstruēt”[3]. Tas būtu netaisnīgi, un tam būtu zināma rasisma piegarša.

2. Jā, Satversmes preambula ir mēģinājums konsolidēt sabiedrību uz neatkarīgas, demokrātiskas[4], tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas (latviskas) Latvijas valsts bāzes. Tā ir tā Latvijas valsts, kas dibināta 1918.gada 18.novembrī, kāda tā šajā laikā līdz mūsdienām ir attīstījusies, un kādai tai vajadzētu attīstīties pārredzamā nākotnē.

Demokrātiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti (1) demokrātiskā procedūrā, t.i., balstās uz vairākuma varu, pie tam vairākums savu gribu veido brīvā diskursā, un (2) atbilst modernas demokrātiskas valsts materiālajiem (saturiskajiem) principiem, jo mūsdienās demokrātija nav tikai 19.gadsimta procedurālā demokrātija, bet tai ir arī zināma saturiska mērķorientācija.

Tiesiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti tiesiskā ceļā, atbilst tiesībām, un visa tiesību sistēma (ieskaitot konstitucionāla ranga normas) ir orientēta uz taisnīgumu.

Sociāli atbildīga Latvija – tā ir Latvija, kurā valsts gādā par vismaz minimālu solidaritāti starp stiprajiem un vājajiem, vismaz nodrošina cilvēka eksistences minimumu, gādā par zināmu sociālu izlīdzinājumu.

Nacionāla (latviska) Latvija – tā ir Latvija, kur valsts valoda ir latviešu valoda, kurai ir konstitucionāls pienākums veicināt latviešu nācijas, tās valodas, kultūras saglabāšanu un attīstību, tās vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, kur šāda latviskā identitāte ir kopēja visai Latvijas tautai, neatkarīgi no cilvēka izcelsmes, kur latviešu nācija ir atvērta visiem, kas akceptē latviešu valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas veidoto identitāti un vēlas tai pievienoties, un kas vienlaikus akceptē mazākumtautības, ja tās vēlas saglabāt un attīstīt savu no latviešiem atšķirīgu valodu, kultūru.

3. Tā ir apzināta izvēle. Protams, šajā teritorijā ir pilnīgi iespējama arī nedemokrātiska, netiesiska, antisociāla, nelatviska valsts. Tāda valsts vairs nebūs patlaban pastāvošā Latvijas valsts. Taču šādu iespēju preambula apzināti noraida, kaut gan kādai sabiedrības daļai viens vai otrs no šiem elementiem, vai varbūt pat visi elementi nepatīk, un tā savu partikulāro interešu labā gribētu mazināt to nozīmi, tos izkropļot vai pat likvidēt.

Preambula, protams, ir jālasa kopā ar visu Satversmi. Tā faktiski tikai paskaidro Satversmi un tos plašākos valsts pamatus, kas Satversmē nav tekstuāli ietverti (piemēram, Satversmes tekstā nav teikts, kādēļ šāda Latvijas valsts vispār dibināta, un kādēļ tai būtu jāpastāv arī turpmāk). Tādēļ tā nedz groza valsts pamatus, nedz groza Satversmi, bet gan izskaidro, padara redzamus valsts dibināšanas un tālākpastāvēšanas motīvus.

4. Minētie Latvijas valsts identitātes elementi ir jāapzinās, tie ir jāizprot, tie ir apzināti jāakceptē. Tie nav pašsaprotami, un pret tiem sabiedrības vairākumam (jo lielākam, jo labāk) jābūt pozitīvai attieksmei. Tie nefunkcionē paši no sevis, tie vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēti (ne tikai Latvijā, bet arī citās mūsdienu demokrātijās).

Moderna Rietumu tipa demokrātiska valsts (plašākā izpratnē) nekur nav perfekta, tā vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēta. To varētu salīdzinātu ar dārzu, kurš, lai būtu skaists un auglīgs, pastāvīgi ir jākopj, jāizravē nezāles, jāstāda jauni augi. To aizmirstot, to neapzinoties, dārzs aizaug, un ar laiku vairs nav dārzs. Tas degradējas.

5. Piemēram, demokrātiju jo sevišķi apdraud gan rupjas (piemērs - publiskās diskursa telpas de facto monopolizācija), gan arvien izsmalcinātākas („polittehnoloģija”) demokrātiskās gribas veidošanas manipulācijas. Tiesisku valsti apdraud jo sevišķi tiesiskais nihilisms, korupcija, daļēji lobijisms. Sociāli atbildīgu valsti apraud solidaritātes apziņas trūkums, primitīvi neoliberālās ideoloģijas veicinātais sociālais egoisms, faktiskās nevienlīdzības ignorēšana. Nacionālu valsti primāri apdraud latviešu pašapziņas trūkums, kas izpaužās gan politiskās, gan sociokulturālās nostājās un rīcībā, kas nav raksturīga modernai, pašapzinīgai nācijai, kas pretendē būt pilnvērtīga vienība ar pašai savu valsti mūsdienu globalizētajā pasaulē; sekundāri to apdraud netaisnīgas pretenzijas pret latviskumu (it sevišķi, ja latvieši paši tām pakļaujas).

Moderna demokrātiska Latvijas valsts, kurā mēs varētu justies kā patīkamās mājās, prasa pastāvīgu uzmanību un piepūli. No katra.

6. Preambulas uzdevums ir to pastāvīgi atgādināt. Gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Nepietiek valsti nodibināt. Tā ir pastāvīgi jāuztur, jāveido, jāattīsta tālāk. Tas prasa uzmanību, piepūli, atbildību. Tā ir savas patstāvīgas, demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas valsts cena, kas mums visiem jāmaksā. Šī valsts nav par velti.

Taču domāju, ka cilvēka ieguvums ir daudz lielāks, un veltīt šīs pūles – tas ir drīzāk prieks, kā nasta.

Mēs esam demokrātiska valsts, un preambula var tikt pieņemta tikai demokrātiskā ceļā, t.i., to var pieņemt tikai konstitucionālais likumdevējs (Saeimai ar 2/3 vairākumu vai arī Pilsoņu kopums).

7. Jā, mēs esam vāja demokrātiska valsts, it sevišķi (bet ne tikai) jo:

(1) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs ir „ieaudzināti” savā valstī, uztver to kā pašsaprotamību;
(2) salīdzinoši vairāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs apšauba valsts konstitucionālās identitātes elementus (demokrātija, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts, nacionāla valsts), tos vāji izprot, apzināti vai neapzināti rīkojas pretēji;
(3) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs aktīvi iestājas par savu valsti, tās uzlabošanu (tipisks rādītājs: Latvijā līdzdalība politikā tiek vērtēta pamatā negatīvi – taču bez politikas demokrātija nevar funkcionēt).

Protams, Latvija nav nebūt vājākā demokrātiskā valsts, ir vēl vājākas, taču ja kā mērauklu ņem stabilās Rietumu demokrātiskās valstis, tad deficīti ir acīmredzami.

8. Kas par to atbildīgs?  

Pirmkārt, jāņem vērā, ka mūsdienu demokrātiska valsts (plašā izpratnē) ir ļoti komplekss veidojums, un indivīdam ir aptuveni jāizprot sava loma un savs uzdevums tajā. Šī loma parasti tiek apgūta socializācijas ceļā, t.i., sabiedrība „ieaudzina” demokrātijā nepieciešamās vērtības un uzvedības normas.

Latvijas sabiedrība – tāpat kā pārējās Vidus- un Austrumeiropas valstu sabiedrības pēc 1989/1990.gada pārmaiņām – nodibinoties formālai demokrātijai (šaurākā izpratnē), vēl īsti neizprata – un daļēji neizprot joprojām - kāda ir sabiedrības un atbildīga pilsoņa loma, uzdevumi, pienākumi labi funkcionējošā demokrātiskā iekārtā. Jau 90.gadu sākumā es teicu, ka steidzami nepieciešama plaša demokrātiskas izglītības programma. Šī ideja netika virzīta tālāk.

Mūsu elites orientācija uz Krieviju, kas šajā ziņā ir vēl atpalikušāka, un vājā orientācija uz Rietumiem nedeva pietiekoši stipru impulsu demokrātiskas iekārtas izpratnei. No demokrātijai atbilstošu domāšanas struktūru viedokļa daudzu cilvēku, kas it kā būtu pieskaitāmi elitei, pasaules uztvere ir ārkārtīgi konfūza. Tā nav derīga stabilai demokrātijai.

 Ja kāds vispār par to ir atbildīgs, tad vispirms jau mūsu tā saucamā elite.

Alehins:
Pēc vairāku cilvēku domām, šodien Latvijā viens referendums, kas ir demokrātiskā pilsoņu gribas izpauduma gadījums, var apšaubīt Latvijas valsts jēgu un apdraudēt valstiskumu. Šī pretruna starp demokrātiju un valsts jēgu pastāv arī sabiedrības apziņā. Noliedzošā, nīcinošā attieksme pret "cilvēktiesību" jēdzienu, referenduma radītā "trauma", kategoriskā "nē" "krievu partijas" līdzdalībai valdošajā koalīcijā tikai un vienīgi uz etniskā pamata (nevis tādēļ ka tā sadarbojas ar Kremli un faktiski atbalsta Kremļa propagandas karu pret Latviju) – es tagad runāju par populāriem uzskatiem sabiedrībā – tāda attieksme pastāvējusi vairāku gadu garumā. Vai, jūsuprāt, pastāv vērtību hierarchija – piemēram: mērķis (vērtība) "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" ir svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām?

Egils Levits:
1. Modernā demokrātiskā valsts iekārtā (plašā izpratnē) demokrātisks lēmumu pieņemšanas process ir tās neatņemama sastāvdaļa, centrāls virsprincipus. Taču tas nav vienīgais virsprincips, tas ir līdzsvarots ar citiem virsprincipiem, tajā skaitā tiesiskuma virsprincipu.

Demokrātiskais vairākums nevar absolūti visu, tas ir pakļauts tiesību (un daļēji arī morāles) principiem. Cita starpā, demokrātiskais vairākums nevar likvidēt valsti, atcelt cilvēktiesības. Tad tā būtu antīkā demokrātija, kāda tās pastāvēja Atēnās, bet nevis mūsdienu demokrātija.

Uzskatamākais modernas demokrātiskas iekārtas piemērs ir Satversmes tiesa – septiņi tiesneši var atcelt gan Saeimas, gan Pilsoņu kopuma demokrātiskā vairākuma pieņemtu lēmumu, ja tas ir pretrunā ar tiesību principiem.  

2. Apgalvojums, ka valsts mērķis "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" esot svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām, ir galīgi aplams. Šis dažkārt publiskajā telpā izskanējušais apgalvojums diemžēl tikai apstiprina to, ka mūsu sabiedrībā pastāv grūtības izprast demokrātiskas valsts būtību – un pat atšķirt to no totalitāras valsts.

Jo: Demokrātiskā valstī tās mērķi – un valstij, tāpat kā jebkuram sabiedrības veidojumam, ir savi mērķi – tiek īstenoti tikai un vienīgi demokrātiskas procedūru un tiesību principu (tajā skaitā un jo sevišķi: cilvēktiesību) ietvaros.

Runa tātad nav par hierarhiju, bet gan mērķa-līdzekļa attiecībām: Demokrātiskas valsts rīcībā savu mērķu īstenošanai ir tikai noteikti līdzekļi, un šie līdzekļi ir krietni ierobežotāki kā autoritārā vai jo sevišķi totalitārā valstī. Totalitāra valsts tādēļ nav tiesiska valsts bet gan pasākumu[5] valsts: ja valstij nepieciešams sasniegt kādu mērķi, veikt kādu pasākumu, tad visi līdzekļi ir pieļaujami: Piemēram, ja PSRS bija nepieciešams uzbūvēt Baltijas-Baltās jūras kanālu, tad desmitu tūkstošu cilvēku apcietināšana un kā vergu nodarbināšana kanāla būvdarbos bija pieņemams līdzeklis, taču ja Krievija toreiz būtu bijusi demokrātiska, tiesiska valsts, tad šis līdzeklis nebūtu bijis pieļaujams, pat ne iedomājams.

Vēlreiz: Demokrātiska valsts visus savus mērķus un uzdevumus var īstenot tikai demokrātiskā procedūrā un ievērojot tiesību principus (tajā skaitā un jo sevišķi cilvēktiesības). Tātad atšķirībai, kā savus mērķus īsteno totalitāra valsts, un kā savus mērķus īsteno moderna, demokrātiska valsts – un Latvija, neraugoties uz visiem deficītiem, bez šaubām nav totalitāra, bet ir demokrātiska valsts - ir jābūt pilnīgi skaidrai. Te nav vietas diskusijām.

3. Man nešķiet, ka latviešu sabiedrības vairākuma noraidījums kādas partijas līdzdalībai valdībā būtu primāri balstīts apstāklī, ka vairākums šīs partijas biedru un funkcionāru ir krievi (un vispār būtu jājautā, kādēļ tas tā ir).

Drīzāk šis noraidījums ir balstīts apstāklī, ka šai partijai ir grūti akceptēt Latvijas valsti kāda tā ir un kādu to vēlas redzēt latviešu sabiedrības vairākums – ar visu savu vēsturi, latviskās identitātes dominanti. Šis – tiesa, neskaidrais, bet tomēr - priekšstats, kas dominē latviešu sabiedrībā – neraugoties uz latviešu pašapziņas vājumu un politiskās orientācijas problēmām – drīzāk ir tuvāks modernai, demokrātiskai, eiropeiskai, latviskai valstij kā krieviski orientētai postsovjetiskai valstij, kas savukārt, šķiet, šai partijai ir tuvāks.

Tādēļ noraidījuma būtība tomēr ir atšķirīga politiskā orientācija, nevis kādas partijas biedru vai funkcionāru nacionālā piederība. Tai, ja vispār, ir tikai ļoti pakārtota nozīme (piemēram, pret izglītības ministra nacionālo piederību, kurš ir citas partijas biedrs, vismaz publiskā telpā nekādi aizspriedumi nav manīti).

Alehins:
Vērtību hierarchija būtu loģisks risinājums šai pretrunai un skaidrs vēstījums sabiedrībai un pasaulei, ka mēs esam gatavi upurēt demokrātiju, lai nodrošinātu "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem". Lai gan man pašam nav skaidrs, par kādu nācijas pastāvēšanas nodrošināšanu var runāt, upurējot demokrātiju, tātad šīs pašas nācijas cilvēku tiesības un brīvības. Vai tomēr vērtību hierarchijai jābūt otrādākai?

Egils Levits:
No iepriekš teiktā izriet, ka jebkurš valsts mērķis, lielāks un mazāks, tiek īstenots tikai demokrātiskās iekārtas ietvaros. Tur nav nekas ko pielikt un nekas ko atņemt.

Alehins:
Man šķiet, ka jebkuras valsts jēga ir nodrošināt katra indivīda iespēju ietekmēt politisku lēmumu, kas attiecas uz viņa dzīvi, vienlīdzību likuma priekšā, kārtību un vienādi godīgus spēles noteikumus, kā arī nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, ko nevar izdarīt uzņēmējs. Tā, manuprāt, ir jēga, kāpēc sabiedrība maksā nodokļus un uztur savu valsti. Tā nav unikāla. Bet kas attiecas uz nācijas unikalitātes saglabāšanu un attīstīšanu, man šķiet, tas tomēr ir uzdevums pašai sabiedrībai. Mēs mīlam savas mājas, savu ģimeni, savu vidi, ko mēs katrs atsevišķi un visi kopā veidojam un tajā eksistējam pēc pašu uzskatiem, ticējumiem, tradīcijām, zināšanām, gaumēm. Tāpēc tā ir unikālā, vienīgā pasaulē. Vienīgā latviska, jo nekur citur vairākums nerunā latviešu valodā, nekur citur latviešu kultūra nav dominējošā. Tikai šeit – un tā ir liela vērtība, ko mēs varam saglabāt tikai paši to praktizējot. Cik lielā mērā indivīds vēlas, var, izvēlas praktizēt šīs vērtības, ir atkarīgs no paša indivīda. Vai to uzlikt par pienākumu, ierakstot konstitūcijā?

Egils Levits:
1. Valstij ir noteikti mērķi, citādi tā būtu nevajadzīga. Sabiedrība uztur valsti ar noteiktiem mērķiem. Tos var definēt dažādi. Parasti konstitūcija šos mērķus formulē ļoti abstraktā līmenī, lietojot ietilpīgus jēdzienus, tomēr atsevišķi mērķi tiek definēti arī konkrētāk.

Arī preambula projektā šie mērķi formulēti ļoti abstrakti: Tas ir vispārējais, jebkurai valstij piemītošais mērķis, veicināt katra cilvēka un visas tautas labklājību (kas juridiski ir ļoti ietilpīgs jēdziens, ietverot arī jūsu minēto demokrātiskās līdzdalības iespējas, vienlīdzību u.t.t.), kas savā būtībā tātad nosaka valsts vispārējo „cilvēkorientētību”, un unikālais, tikai Latvijas valstij kā vienīgai valstij pasaulē piemītošais specifiskais mērķis: Nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu.

2. Ņemot vērā jūsu domu gājienu, es tagad ieteiktu no „labklājības” jēdziena izdalīt atsevišķi un expressis verbis pašā sākumā minēt „katra cilvēka un visas tautas brīvības nodrošināšanu”, tādējādi padarot visiem nepārprotami skaidru, ka gan individuālā brīvība (valsts iekšienē), gan tautas kolektīvā brīvība jeb pašnoteikšanās (attiecībās ar citām valstīm) ir Latvijas valsts virsmērķis un ka līdz ar to valsts mērķi tiek īstenoti tikai demokrātiskā procesā un tikai ar demokrātiskai, tiesiskai valstij pieejamiem līdzekļiem[6].

3. Latvijas valsts specifiskais mērķis - latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšana - ir analogs jebkuras demokrātiskas nacionālas valsts konstitucionālam pienākumam, nodrošināt savas nācijas pastāvēšanu, tās nacionāli kulturālo identitāti, vienalga, vai tas ir ierakstīts konstitūcijā (kā Igaunijā, Polijā) vai nav ierakstīts konstitūcijas tekstā (kā Francijā, Vācijā), bet ir atzīta kā konstitucionāla pašsaprotamība (arī augstāko tiesu praksē). Jo valsts konstitucionāls pienākums ir nevis graut, bet gan veicināt savus pastāvēšanas priekšnosacījumus, pie kā pieder arī nācijas, tās valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas pastāvēšana.

Valsts nekad nav kulturāli neitrāla, tā vienmēr lieto kādas nācijas valodu, kultūru, izmanto tās vēsturisko atmiņu. Tā ir demokrātijas izpausme – demokrātiska valsts tās pamatnācijai (konstitucionāli tiesisks apzīmējums ir valstsnācija) nedrīkst būt „sveša”. Un tieši valoda, nacionāli kulturālā identitāte veido šo „tuvību”. Latvietim arī Anglijā dzīvojot Latvija paliks „tuva” - tik ilgi, kamēr viņš sevi apzināsies par latvieti.

Atbilstoši šim nacionālas valsts principam Latvijā valsts valoda ir tieši latviešu valoda, valsts atbalsta it īpaši latviešu kultūru (es piedāvāju to nostiprināt arī Satversmes preambulas tekstā), Latvijā valsts noteikta oficiāla svētku diena ir Līgo svētki, kas ir tieši latviešu nacionālie svētki. Un neviens nevar, nedrīkst apvainoties par to, ka Latvija ir latviska.

4. Jums pilnīga taisnība, ka uzturēt latviskumu, un līdz ar to arī Latvijas valsts kā atsevišķas valstiskas vienības jēgu ir primāri sabiedrības, un nevis valsts uzdevums.

Ir jābūt gribai būt latvietim. Ja neviens vairs negribēs būt latvietis, tad latviešu tauta (politiski-juridiskā kontekstā: nācija) arī izzudīs un ierakstam Satversmes preambulā vairs nebūs seguma, un visdrīzāk arī pazudīs pati Latvijas valsts.

Taču – un tas ir būtiski – valsts var šo nācijas gribu veicināt. Un atkal atgādināšu – tikai ar demokrātiskas valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem. Piemēram, tā var noteikt, ka valsts skolās apmācības ir latviešu valodā, kam jābūt kopējai valodai visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no mājas valodas (kā tas pamatā ir citās Eiropas modernās demokrātijās). Tā var savā atmiņu politikā veicināt sabiedrībā „vēsturiskā dziļuma” priekšstatu par Latvijas valsti un latviešu tautu. Tā var piešķirt līdzekļus latviešu Dziesmu svētkiem. Tā var mēģināt mazināt latviešu diskrimināciju darba tirgū pašiem savā zemē (līdzīgi kā to dara Francija). Jebkurā gadījumā – valsts rīcībā ir daudzi demokrātiski līdzekļi, kā veicināt šo valsts mērķi.

Šis mērķis, protams, nav nedz vienīgais, un ikdienā pat nebūt ne galvenais. Taču tieši tas piešķir Latvijai tās unikalitāti, ir svarīgs faktors, kas attaisno tās eksistenci.

Protams, valsts un konstitūcija nevar garantēt tā izdošanos, tāpat kā tā nevar garantēt demokrātijas izdošanos (1934.gada 15.maijs jau vienreiz mūsu vēsturē ir bijis, neraugoties uz Satversmes 1.pantu). Taču tā var veicināt latviešu nācijas, valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un attīstību, tāpat kā tā var veicināt demokrātiju, piemēram, veicinot demokrātiskā pasaules uzskata nostiprināšanos sabiedrībā (jau pieminēju, manuprāt, ārkārtīgi nepieciešamo demokrātiskās izglītības programmu).

Tas, lūk, ir Latvijas valsts specifiskais konstitucionālais uzdevums.

5. Tāpat kā Somālijas valsts ir zaudējusi savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, jo tā nespēja nodrošināt mieru valsts iekšienē, tāpat Latvijas valsts var zaudēt savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, ja tā gan spēs nodrošināt mieru un citus labumus, taču tā nespēs nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu; tad īsākā vai ilgākā laikā šādai Latvijas valsts čaulai vairs nebūs jēgas un tā beigs pastāvēt - pēc tās pastāvēšanas vairs nebūs vajadzības, jo vairs nebūs latviešu nācijas, kurai kā vienīgajai šī valsts bija vajadzīga.

6. Tātad: Latvijas valsts un latviešu nācija ir savstarpēji atkarīgas viena no otras. Tomēr pamatā nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana atkarīga ir atkarīga nevis no valsts, bet gan no sabiedrības, no indivīda. Tātad no tā, vai būs cilvēki, kas sevi apzīmēs par latviešiem, uzskatīs sevi par latviešu nācijas piederīgajiem ar savu specifisko valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu.

Bet Latvijas valsts - kurai ir savs latviešu nācijas piešķirts specifiski latvisks raksturs - mērķis ir, veicināt sabiedrībā šādu nostāju.

7. Lieki piebilst, ka latviskums nav cilvēka izcelsmes jautājums, bet gan (parasti neapzinātas, daļēji apzinātas) socializācijas jautājums (tādēļ skolu segregācija Latvijā ir sabiedrības šķelšanu veicinošs anahronisms); laika gaitā cilvēka nacionālā identitāte var arī mainīties.

Tāpat lieki piebilst, ka latviskā identitāte nenozīmē nedz izolāciju, nedz Eiropas un pasaules piederīgā (politiskās) identitātes noliegumu, bet gan dod iespēju indivīdam būt piederīgam savai nācijai kā kulturālai un politiskai vienībai, komunikācijas un izpratnes kopienai.

Nacionāli kulturālā līmenī latviskums nozīmē iekļaušanos latviešu valodā, kultūrā, vēsturiskā atmiņā, un pašidentifikāciju kā latvietim, bet politiskā līmenī – demokrātiska līdzdalība savas Latvijas valsts veidošanā, atbildība par savu valsti.



Piezīmes:

[1] Par komplekso terminoloģijas sistēmu, kas atbilst objekta kompleksitātei, un kas pie tam dažādās valstīs un reģionos var būt atšķirīga, skat. plašāk manu rakstu „Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts” (pievienoju šai vēstulei) un tur norādīto literatūru.

[2] Jāuzsver, ka tautskaites rezultāti attiecas uz aptaujāto pašidentifikāciju, un nevis izcelsmi, kura bieži, taču aplami, tiek uzskatīta par galveno nacionālās identitātes kritēriju. Skat. arī šī teksta beigās.

[3] Par dekonstrukcijas mazjēdzību latviešu nācijas kontekstā skat. Sanita Uplejas rakstu portālā IR 15.11.2013: http://www.ir.lv/2013/11/15/par-dekonstrukciju-aboliem-un-malku

[4] Te runa ir par demokrātiju šaurākā izpratnē – tas ir specifisks lēmumu pieņemšanas veids un saturs. Demokrātija plašākā izpratnē apzīmē mūsdienīgu Rietumu demokrātisku valsti kā valsts iekārtas tipu, kas ietver arī citus elementus, it sevišķi tiesiskumu. Atkarībā no kontekstā runa var būt gan par demokrātiju šaurākā, gan plašākā izpratnē.

[5] Vācu tiesību telpā šo pretstatu apzīmē ar jēdzieniem Rechtsstaat v. Massnahmestaat.

[6] Preambulas teksta sākums tad varēt būt sekojošs: Ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas brīvību un labklājību…

sestdiena, 2013. gada 23. novembris

Pilsoņu valsts. Neizvēlēties nelaimi

Kādi secinājumi man nāk prātā, vērojot Latvijas pēdējo divdesmit – četrdesmit? vairāk? – gadu laika lielākās nelaimes apstākļus un reākciju uz to:

1. Nelaime mūs satuvina. Vismaz ļoti lielu daļu sabiedrības. Redzēju šodien Facebookā: "Трагедия в Золитуде не спрашивала у погибших и пострадавших ни их паспорта, ни уровень владения языком, ни отношение к событиям 40-го года." Tā, manuprāt, ir netieša demoralizācija nelaimes situācijā. Vai šo vārdu autors cer, ka nākamā nelaime piemeklēs tikai tos, kas to visvairāk ir "pelnījuši", un sodīs tos, kam pase, valoda un attieksme pret 40. gada notikumiem ir atšķirīga no šī komentētāja pases, valodas un attieksmes? Vai viņš saprot, ka pases-valodas-attieksmes tēma šajā nelaimes stundā šķiet svarīga tikai vienam cilvēkam – viņam pašam, nu, varbūt vēl pāris lunātiķiem? Bet pārējos – pārējos nelaime satuvina.

2. Satuvina nozīmē liek mūs kaut nedaudz izkāpt no savas atomizācijas čaulas, no savas cietokšņa – un palīdzēt. Pa vienu dienu līdz šim brīdim vietnē Ziedot.lv nelaimes upuriem ir saziedoti 85 000 latu, gandrīz tikpat daudz cik par visu šo nedēļu. Mēs palīdzam, solidarizējamies, satuvināmies, konsolidējamies. Tā nav tikai labdarība, kas mūs vieno. Mūs vieno vērtības, ļoti cēlas vērtības. Jāatzīst, summa nav liela, ziedotāju pārāk daudz arī nav. Pārāk ne. Bet daudz ir. Mēs esam Latvija. Tā solidarizēties gatavā, palīdzēt gribošā, pilsoniskā Latvija – Latvijas pilsoniskā sabiedrība. Šī Latvija ir ļoti spēcīga, ilgt- un konkurētspējīga, moderna un humāna.

3. Ļoti labu iespaidu atstāja Latvijas mediju – Latvijas TV, LSM.lv, Diena.lv. Delfi.lv –profesionalitāte. Notikumiem varēja viegli sekot, ziņas tika aktualizētas visu laiku. Profesionālais coverage izgaismo svarīgāko – liecības par notiekošo, glābēju un policijas darbu, notikušā iemeslu versijas – un atstāj uzmanības perifērijā nebūtisko. Bija skaidri redzams, ka nebūtisks ir tas, kas par notiekošo ir sakāms politiķiem. Viņiem nelaimes stundā, šķiet, padomā nebija nekas. Varbūt izņemot Ameriku ar viņa nevisai adekvāto versiju par sprādzienu.

4. Ar mums solidarizējas pasaule. Visu dienu visos vadošajos medijos viena no top news ir ziņa par Latvijas nelaimi. Mūs ievēro, mums jūt līdzi. Mēs esam svarīga daļa pasaules, nevis bāreņi, par kuriem neviens neliekas ne zinis. Tāpat ir svarīgi, ko mēs domājam un darām. Tāpat kā mūsu traģēdijas, pasaules uzmanībai secen nepaiet arī mūsu muļķības.

5. Muļķības var būt asiņainas. Muļķības var pieprasīt 50, 60, 100, vairāku cilvēku dzīvības. Trauksmes sirēnas veikalā iedarbojušās vairākas reizes gan nelaimes dienā, gan iepriekšējās dienās, bet tirdzniecības komplekss turpināja darbu – "trauksme? kas par muļķībām! turpinām apkalpot pircējus!" Jā, acīmredzot bija defekti būves konstrukcijā vai absolūti nepieļaujami bija tie apzaļumošanas darbi uz jumta. Cerams, noskaidrosies, kas šīm nepareizībām bija par iemeslu, korupcija vai būvuzraugu totālais idiotisms vai vēl kaut kas. Bet pret šīm koruptīvajām vai idiotiskajām nepareizībām cilvēkus varēja glābt trauksmes sirēna. Nelaimes brīdinājums nostrādāja, cilvēki to dzirdēja, bet izvēlējās neņemt to vērā. Izvēlējās pieļaut asiņainās muļķības, izvēlējās nelaimi – sev, saviem kolēģiem un pircējiem.

Jautājums ir – cik ilgi vēl mēs izvēlēsimies nelaimi? Iepirkties neuzraudzītos veikalos, strādāt un dzīvot pa lēto uzceltos birojos un mājās, braukāt pa otkatu tiltiem?

Ceru, ka tikai kādu laiku vēl. Mēs jau esam maza pilsoniska sabiedrība. Pagaidām maza. Būsim lielāka. Pilsoņu būs ar katru dienu vairāk. Ne-pasu, ne-valodu, ne-9.maija/16.marta pilsoņu – arvien vairāk. Kad būs vairāk to cilvēku, kas solidarizējas, kas grib palīdzēt un dzīvot normālā valstī, cienīt savu dzīvību, tad pēkšņi pārstāsim izvēlēties nelaimi.

ceturtdiena, 2013. gada 14. novembris

Lats people forever

I don't usually share money. But this one I couldn't help hailing. This one is much more than just a coin. Now in November 2013, a month or so before we slip our precious lats from our hands, this is much, much more. It's not about the euro or anything, it's a very private moment of me being nostalgic and part of a nostalgic Latvian tribe. We're the Lats people after all, aren't we, forever.

trešdiena, 2013. gada 13. novembris

Конформизм. Спасаться как от чумы

Еще раз о жестокосердии и черствости, о конформизме, о готовности лизать сапоги насильнику за то, что тот открутил не твою голову, а голову твоего соседа, о готовности растоптать память и плюнуть в могилу жертвам насильника. «Проще присоединиться к кровавому злодею и топтать жертву», - говорит Юлия Латынина в Коде доступа здесь. Как уже делал не раз, процитирую ее передачу с тем, чтобы еще раз подчеркнуть то, что считаю важным в пост-советском общественном сознании. То, от чего нам нужно спасаться как от чумы – всеми способами.

Юлия Латынина:
Присяжные Цапков признали виновными по всем эпизодам обвинения.
Несколько страшных вещей.
Первое, видно, что это другая этнография. Вот, станица Кущевская, ну и, вероятно, многие другие села в Краснодарском крае – это, вот, смотришь как на Папуа Новую Гвинею, на Тробрианские острова. Это другой мир, это свои обычаи. Вот, бывают обычаи отрезать голову, и тогда ты становишься мужчиной. Вот, у Цапков был обычай местный – изнасилование. Там не десятки, не сотни, там буквально тысячи изнасилований, которые, видимо, происходили, которые происходили в рамках этой молодой поросли цапковской. Она ездила по станице, она выскакивала из машины, забирала любую понравившуюся девочку. Он так доказывает свою мужественность. И все этого страшно боялись. Оказывается, что в этом конкретно взятом регионе России (к сожалению, не только в этом) насилие эффективно. В Америке насилие не эффективно. Если ты будешь насиловать людей, то ты получишь срок. В станице Кущевская насилие было эффективно так же, как и в Афганистане: ты насиловал людей, тебя боялись.
Второе, что это была не банда, это была система. Это система, которая действовала не только с помощью убийств, но и судей, ментов, прокуроров, которые являлись органической частью этой системы. Если тебя не убивали, то вот эти вот самые купленные менты и прокуроры тебя сажали. Несколько лет назад как-то одна из жительниц станицы Кущевская рассказала о банде Цапка. Ее засудили. Цапок подал в суд иск о защите чести и достоинства. Некий судья Шаповалов признал, соответственно, человека, который всё это говорил, виновным. А знаете, где теперь судья Сергей Шаповалов? Он – судья в Красногорском суде. Вот, что делает этот человек в Красногорском суде? Он должен сидеть на скамье подсудимых вместе с Цапками.
И самое страшное — это третье. Что жители при виде изнасилованных девушек отворачивались и говорили «Сама дала. Она сама виновата». Им так было проще. Вот это страшное свойство человеческой психики, когда она становится на сторону кровавых злодеев, когда им проще присоединиться к кровавому злодею и топтать жертву. Это уже так сделано не общество, так сделана примитивная стая. Вот это из себя представляла Кущевка.

Visas vecās dziesmas / Stuff