svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

Bondars?

Ko nozīmē Bondars Reformu partijas liktenī? Pirmā reakcija, izlasot ziņu un noklausoties ļoti vāju Vjačeslava Dombrovska interviju Latvijas Radio, bija – wtf?

Tātad es smagi kļūdījos par šo cilvēku politisko potenciālu, un nekādas „reformu partijas” nekad nav bijis?

„Mēs meklējam spēcīgu cilvēku, tādu, kā Mārtiņš Bondars, kas varētu padarīt mūs visus par spēcīgāku komandu”, tā Vjačeslavs savā vājajā intervijā. Klausoties, bija sajūta, ka Vjačeslavam īsti nebija argumentu, viņš kaut ko mēģināja sagrābstīt no gaisa, no sienām, no griestiem, kaut ko par „ticību”, „komandu”, „partiju”, „to, ko mēs darām”.

Pēc ūdeņainās intervijas iespaids palika neviennozīmīgs:

Zatlers pazūd no apvāršņa? Partijas nav? Cilvēciņi, kurus Zatlers pierekrutējis un samagnetizējis politikā, nezina, ko vēl darīt politikā pēc amatiņu (komisijiņu vadītājiņi, parlamentārie sekretārīši, you name it…) apēšanas?

Nezina, ko darīt ar „partiju”? – Kad bikšeles ir pietaisītas. Kad pret to labāko, to vērtīgāko, ko var saistīt ar RP un Zatlera vārdu Latvijas politikā, tiek organizēta nomelnošanas kampaņa, kurā aktīvākajā veidā piedalās – kuru organizē? – Vienotība.

Starp citu, runājot par to labāko un vērtīgāko, ar ko var saistīt RP Latvijas politikā, pa visām intervijas 13 minūtēm Vjačeslavs nebija atradis ne sekundi pieminēt to, kas būtu galvenais, centrālākais iemesls balsot par RP jebkādās tuvākajās vēlēšanās – Ķīļa reformas, Pavļuta idejas un Sprūdža divkauja ar Lembergu. Tas ir tas, citējot Vjačeslavu, „ko mēs darām”. Man šķiet, tas ir, ja ne vienīgais, tad pats svarīgākais, ko RP „darām”.

Ājā, Bondars. Sure, there we go. Ja jau Reformu partija pasniedz viņu kā savu glābēju.

Spēcīgais līderis Bondars. Kāds tad ir viņa stāsts? Nekas liels. Drīzāk velk uz to, ka viņš ir bijis tuvu nullei kā politisks līderis, jā, un tuvu nullei kā uzņēmējs. Re ko par jauno censoni rakstīja Diena pirms četrpadsmit gadiem (šeit):

„Mārtiņš Bondars atstāj ļoti labu iespaidu. …teikumus vērpj tik rietumnieciski pareizi un izsvērti kā no diplomātu mācību grāmatas. Gaumīgi tērpts un safrizēts. Smaidošs. Katra kustība un frāze liecina, ka Mārtiņš agrā jaunībā skolojies Amerikā.”

„Cits jautājums ir politiskajām intrigām pakļautā prezidentes aparāta darba administrēšana - kolēģi šaubās, vai cienīta un stingra līdera dotības viņā ir tik izkoptas.”

Bondara basketbola treneris Valdis Valters viņu raksturo tā: „Viņš prata saliedēt komandu, viņam bija pozitīva vērtību sistēma - tas bija svarīgi, kad daudzās galvās vēl bija sapuvušais sociālisms.”

Viegli sastrādājas ar cilvēkiem. Mērķtiecīgs, noteikts, inteliģents. Labsirdīgs un godīgs… Himna.

Vai tas ir tas, kas ir apbūra Vjačeslavu (Dombrovski) un Sandru (Sondori-Kukuli)?

Un ne viņus vien. Pa šiem četrpadsmit gadiem apburšana notikusi vismaz vēl dažas reizes. Jocīgi, ka 2007. gadā Bondaru, tolaik vēl ar bakalaura līmeņa izglītību :), kā ministru prezidenta kandidātu izskatīja prezidents Zatlers (šeit). 2003. gadā viņu minēja pat par SAB vadītāja kandidātu (šeit)… Oi, oi, oi… Jocīgi, jocīgi.

Jocīgi. Nekļuvis par SAB direktoru, 2005. gadā uz trim gadiem Bondars tika iecelts par Latvijas Krājbankas prezidentu un tad 2009. gadā vēl uz astoņiem mēnešiem par padomes locekli. Par gana labu šiem amatiem Bondaru uzskatīja neviens cits kā Krājbankas īpašnieks Antonovs. Cik tur miljonu pazuda – tikai tie Ls 150 mlj. 2011. gadā (šeit) vai vairāk? Un Bondara laikā Antonovs protams bija īsts eņģelis, solīds un augsti profesionāls baņķieris? Vai Bondara job Antonova komandā bija – kā tai Dienas rakstā – smaidīt, katrā kustībā liecināt, būt labi safrizētam un atstāt labu iespaidu?

Par ko mēs te runājam? Liberālā partija visā nopietnībā cer uzburt sev reitingu ar frizūru? Nē, man neinteresē paralēles ar LC un Gorbunovu, tas ir stulbs joks. Tikpat stulbs, kā tie nelaimīgie vienšūnainie, kas balso par frizūrām. Nē, šī tēma man nav interesanta un cilvēkus, kas makšķerē vienšūnaino balsis, es neņemu pierē, manā pasaulē viņi neeksistē.

Secinājumi man ir citi, visi par Reformu partiju. Pirmais, «фарш не возможно провернуть назад». Šo gaļu vairs nevar izlaist atpakaļ caur gaļas mašīnu. Bondars ir Latvijas politikas nomenklatūra, maltā gaļa. Tāda nu tā gaļa, nomenklatūra, Latvijas politiskā „elite” jau ir – nosmērējusies visādās krājbankās, skandālos, draugeļu būšanās ar visādiem blēžiem, morāli akla un kurla, bezgaumīga, bez pašcieņas, bez idejām, bez ideāliem, bez ideoloģijas. Pat bez reālās darba pieredzes, jo strādāšana par frizūru un smaidu, man liekas, tomēr nav pieredze.

Un vēlreiz: bez idejām, bez ideāliem, bez ideoloģijas. Nav zadzis? Labi, ja nav. Bet varonība tā nav. Es arī neesmu.

Es nezinu, par kādiem nopelniem Mārtiņš Bondars skaitās Ekonomistu apvienības 2010 loceklis, bet ar tādu politiski frizūrisku bagāžu Bondars Eiropas politikas kontekstā diez vai izskatās labāk par jebkuru sīku kremlisku pigmeju, kas kleptokrātiskās diktatūras apstākļos akli un gļēvi pilda varas uzurpatora pasūtījumus balsojot par kanibāliskiem likumiem.

RP iet citu partiju ceļu – iesūc lietotu un ļoti apšaubāmu materiālu. Notiek nomenklatūras rotācija – no mēsliem atpakaļ saulītē un tad atpakaļ mēslos. Ar šo idiotismu nodarbojas cilvēki, kurus pašus vakar politikā ieveda Zatlers. They must be mad.

Runājot par vēl vienu secinājumu, jāatzīst, ka uz kādu mirkli, pārliecināts par to, ka aiz spilgtāko ministru, Ķīļa, Pavļuta un Sprūdža, mugurām stāv viņu partija, biju noticējis RP nākotnē. Tagad man ir skaidrs, ka RP nestāv aiz reformām, tās reformas netika gatavotas partijā vai ar partijas palīdzību, ja partijas talking heads, kurus intervē mediji, neatrod par vajadzīgu izmantot izdevību vēlreiz pievērsties tam, ko Vjačeslavs Dombrovskis savā intervijā bikli nosauca par „saturu”.

Salīdzinājumā ar reformām un Latvijas valsts nākotnes programmēšanu jautājums, vai ministri ir iestājušies partijā, absolūti nav svarīgs. Svarīgs ir totāls partijas atbalsts saviem ministriem – morāls, idejisks, medijisks. Tas, ko kāds dara vai nedara, ik uz soļa jāapliecina partijai, šiem līderīti meklējošajiem cilvēkiem, nevis Ķīlim, Pavļutam un Sprūdžam. Tas, kas pieviļ, kas screw up, ir partija. Un tas ir tikai pilnīgi likumsakarīgi, ka dīkdieņu banda zaudē reitingos.

Tagad ir skaidrs, ka RP, kas sākusies kā populistisks projekts, kur ideoloģijas vietu līdz kādam brīdim aizpildīja Saeimas atlaišanas tvaiks, tā arī nav pārtapusi par kaut ko sakarīgāku, organizētāku, saprotamāku un politiskāku. Ja Ķīlis, Pavļuts un Sprūdžs nav RP, tad RP nav vispār. Priekškars.

Rakstīju 2011. gadā jūlijā, ka neskatoties uz savu ļoti zemo kvalitāti, Zatlera partija ienes Latvijas politikā svaigu gaisu, lielāku politisko konkurenci, kas ir pārmaiņu absolūti un totāli nepieciešams priekšnoteikums (šeit). Nu ko, svaigā gaisa un enerģijas RP nepietiek pat pašu ministru atbalstam. Bet bez svaigā gaisa un reformām, pat ja ar Bondaru, „reformu partijai” nav ne jēgas, ne vietas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff