piektdiena, 2013. gada 11. janvāris

ŽJG. Nogalināt valsti

Zīmējums: Ernests Kļaviņš, Ir.lv
2010. gada aprīlis (šeit):

„Par to, ka politiķiem maksā, mēs visi zinām. Zinām arī tos, kuri tur partiju melnās kases. Jā, šādā veidā lēmumu pieņemšana notiek ātri. Bet negodīgi. Ja mēs to akceptējam, mēs nogalinām profesionālismu. Mēs nogalinām valsti,” saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītāja Žaneta Jaunzeme-Grende.

Viņas mērķis ir visiem spēkiem censties valstī ieviest demokrātiskas pārvaldības metodes, kad valdība lēmumus pieņem, balstoties uz ES un demokrātisko pasaules valstu praksi. Tas ir – vienojoties ar sabiedrību... (citāta beigas)

2013. gada janvāris (nu kaut vai šeit).

Komandējumā, kas sakrita ar Ziemassvētku un Jaunā gada svinību laiku, viņu pavadījis dzīvesbiedrs. Pati ministre par dzīvesbiedra dalību komandējumā nevēlējās atbildēt, norādot, ka „tā ir mana personiskā lieta”.

„Informācija rada vai nogalina valsti, un es aicinātu medijiem pārdomāt, cik reizes dienā mēs nogalinām savu valsti,” LNT sacīja ministre. (citāta beigas)

Frāze nav diez cik gaumīga un intelektuālās nozares ministre būtu varējusi neatkārtoties. Taču zīmīgs te ir tas, kāda mutācija ir notikusi Žanetas Jaunzemes-Grendes apziņā kopš viņa kļuva par politiķi un ministri.

Pirms trim gadiem „valsti nogalināja” tas pats, kas „nogalina” profesionālismu. Nu vismaz. No ziņas teksta nepaliek skaidrs, vai melnās kases partijās nav labas tikai tāpēc, ka lēmumu pieņemšana notiek pārāk ātri. Bet Jaunzeme-Grende, šķiet, atzīst, ka demokrātija ir vēlama, un demokrātija ir tad, kad mums tāpat kā "ES".

Es ironizēju, jo man nav īsti skaidrs, vai Žaneta Jaunzeme-Grende pati bija nopietna 2010. gadā, runājot par demokrātisko pārvaldību, vienošanos ar sabiedrību, etc.

Par ko viņa cenšas vienoties ar sabiedrību? Laikam, ne par ko, jo „dzīvesbiedra dalība” nodokļu maksātāju apmaksātajā pasākumā ir viņas „personiskā lieta”. Jādomā, galamērķa, ceļojuma laika un viesnīcu izvēle arī ir viņas „personiskā lieta”.

Tādu „personisko lietu” kārtotāju mūsu politikā ir bijis un laikam vēl būs daudz. It kā nekas jauns, bet dažreiz pār muguru pārskrien drebuļi – no kurienes Latvijas politikā ir tik daudz visādu sīko žuļiku ar patētiski kolhozisku gaumi (vai viņa bija atnākusi uz bērēm minisvārkos?).

Kas man šķitis jauns ir šī te mutācija sakarā ar sapņiem par valsts „nogalināšanu”. Nogrēkojusī valstssieva pie kauna staba pienaglo žurnālistus, kas pārāk centīgi informē sabiedrību par valstssievas izdarībām.

Šis ir bezmaz vai patentēts kremlisko troļļu arguments pret visiem, kas populāros forumos mēģina kritizēt Krievijā pie varas esošos žuļikus un blēžus – „kāpēc tu tā ienīsti Krieviju?!”

Protams, Krievija ir tā, kas cieš no žuļiku un blēžu noziegumiem. Un informācijas izplatīšana par ministres neētisko uzvedību komandējuma laikā un muļķīgo uzvedību pēc komandējuma kaitē („nogalina”) nevis valstij, bet ministres reputācijai un nākotnei politikā.

Taču zīmīga ir „argumentu” meklēšanas loģika. Krievijas kleptokrāti svēti tic tam, ka paši ir valsts, ka viņu personīgās intereses – „personiskās lietas” – ir valsts intereses un šo interešu aizstāvība – pirmkārt, jau no pašas sabiedrības un, otrkārt, no „amerikāņiem” – ir valsts primārais uzdevums. Un dāsni apmaksā propagandu, lai iesistu šo pašu ticību visu kremlevīzijas klientu smadzenēs.

Šī loģika visticamāk ir pamatota arī pretējā virzienā. Jo skaļāk „atmasko” valsts „nogalināšanu” pret amatpersonu vērstajā kritikā, jo dziļāk sapuvusi ir valsts pārvalde un indivīdu rekrutēšana politikā.

Te galvenais neaizmirst, ka Latvija ir visnotaļ nodalāma no žuļikiem un blēžiem. Un mīlama tāpat pilnīgi atsevišķi no ministres Jaunzemes-Grendes reputācijas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff