trešdiena, 2013. gada 6. februāris

Nepilsonība. Jāizbeidz

Nepilsoņu statuss, kā legalizētas etniskās nevienlīdzības simbols, ir milzīgs šķērslis akūti nepieciešamās sabiedrības konsolidācijas procesā. Tas turpinās kaitināt un atsvešināt ļoti lielu daļu sabiedrības, demoralizēt praktiski visu sabiedrību un raisīt riebumu ārvalstīs tik ilgi, cik ilgi tas pastāvēs. 1991. gada politiskais lēmums par nepilsonību faktiski bija lēmums nostiprināt divkopienu valsti likumā. Oportūnistiska, taktiski apšaubāma un stratēģiski ļoti tuvredzīga kompromisa rezultāts, nepilsonība ir ieilgusi kļūda, kas ir jālabo.

Kopš Latvijā pirms 18 gadiem sākās naturalizācija, naturalizējušies mazāk nekā 150 tūkstoši nepilsoņu. Par Latvijas pilsoņiem no tiem, kas šobrīd dzīvo Latvijā, nekļūt izvēlējušies vairāk nekā 300 tūkstoši, kas ir 15% no Latvijas.

Es uzsveru, ka šie cilvēki faktiski izvēlējušies nekļūt par Latvijas pilsoņiem. Plus: ikgadējie naturalizācijas tempi samazinājušies no vidēji 14 tūkstošiem 1999.–2006. gadā līdz diviem tūkstošiem jau četrus gadus pēc kārtas. Tas var nozīmēt tikai vienu: naturalizācija ir apstājusies.

Esošā kārtība, acīmredzot, nespēj likt 15% Latvijas mainīt savu negatīvo attieksmi. Argumenti par to, ka nokārtot pilsonības eksāmenus ir viegli vai ka jebkuram sevi cienošam cilvēkam jākļūst par pilntiesīgo pilsoni savās mājās, vairs nedarbojas. Vienkārši visi, kam pašcieņa nav tukša skaņa, jau ir naturalizējušies. Bet neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti kādu ir audzinājuši viņa vecāki, neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir pašcieņa, katram jānodrošina iespēja realizēt pilsoņa tiesības savā valstī (par to, kāpēc „savā valstī”, lasiet sadaļā Kāpēc). Tātad ir jāmeklē paņēmieni, kā dot impulsu naturalizācijai, lai beidzot varētu atteikties no apkaunojošā nepilsoņa statusa Latvijas likumos.

Dažiem maniem lasītājiem interesē, kāpēc naturalizācijas disfunkcija vispār ir jāapspriež un jāuzskata par problēmu. Citiem, ceru, interesē idejas, kā problēmu atrisināt. Es vēršos pie abām auditorijām un sākšu ar idejām.

Idejas

Šeit ir dažas idejas (šajā ierakstā krievu valodā), kas, manuprāt, palīdzētu iekustināt iestrēgušo naturalizācijas procesu un varbūt pat tikt galā ar Latviju apkaunojošo nepilsoņa statusu dažu gadu laikā:

1. Nepilsoņa statuss ir jāatzīst par īpašu – nepilnvērtīgu – Latvijas pilsonības formu, otrās šķiras Latvijas pilsonību. Nepilsoņa statuss ir pazemojošs tā īpašniekam, apkaunojošs valstij, tātad sabiedrībai. Un tas ir jāatzīst, lai pēc iespējas ātrāk šo statusu likvidētu.

2. Pilsonība jāpiešķir visiem bērniem, kas Latvijā ir dzimuši sākot ar 1991. gada 21. augustu, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību. Tādu Latvijā ir 15 273 pēc PMLP datiem. Tas jāizdara bez jebkādiem iesniegumiem no vacāku puses un bez ierobežojumiem sakarā ar to, ka daži bērni, kas ir dzimuši pēc tā brīža, jau sasnieguši 22 gadu vecumu. Ir jāatvainojas un jāpiešķir pilsonība katram, kas nav paspējis naturalizēties pats. Jāatvainojas ir par to muļķīgo kompromisa grozījumu, kas paredz pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, ja viens no vecākiem ir uzrakstījis par to iesniegumu. Šī norma tik acīmredzami ir domāta pazemošanai, ka par to ir jāatvainojas. Ja Latvijas teritorijā Latvijas nepilsoņu ģimenē jaundzimušajiem pienākas Latvijas pilsonība, tā pienākas bez ierobežojumiem un liekām formalitātēm. Latvija nedrīkst turpināt „radīt” nepilsoņus pēc pašas iniciatīvas vai dēļ savas pasivitātes. Vecāki, no otras puses, var pieprasīt nepiešķirt bērnam Latvijas pilsonību, bet tikai ja spēj pierādīt, ka bērnam ir citas valsts pilsoņa statuss.

3. Pilsonība jāpiešķir visiem tiem nepilsoņiem, kas ir sasnieguši pensijas vecumu – tādu Latvijā ir 109 116 –, kā arī invalīdiem un citiem „pozitīvi diskriminētajiem” iedzīvotājiem (tiem, kam valsts sniedz atbalstu neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa), piemēram, daudzbērnu ģimenēm. Būtu pareizi arī turpmāk piešķirt pilsonību tiem pensionāriem, kas ir piedalījušies Latvijas valsts vai privātajā pensiju uzkrāšanas sistēmā vismaz desmit gadus pirms pensionēšanās.

4. Attiecībā uz visiem pārējiem 180 417 nepilsoņiem, kas joprojām ir ārkārtīgi liels skaitlis Latvijai, ir jānosprauž mērķis piecu gadu laikā atteikties no nepilsoņa statusa. Pieci gadi ir pārejas periods no divu šķiru sistēmas uz vienīgi iespējamo Latvijas pilsoņa statusu. Pamatprincips saglabājas: naturalizācija ir brīvprātīgs process, katram ir jāpieņem savs personīgais lēmums par naturalizāciju. Jānodrošina pastāvīgie bezmaksas latviešu valodas kursi. Eksāmens šo kursu beigās tiktu uzskatīts par valodas testu naturalizācijas ietvaros. Katram pilngadīgajam nepilsonim jānosūta personīgs aicinājums pieteikties valodas kursos (vai uzreiz nokārtot valodas eksāmenu) un – piemēram, kopā ar PMLP pārstāvi – izstrādāt pilsonības iegūšanas plānu piecu gadu laikā. Pēc piecu gadu pārejas perioda beigām tiem, kas atteikušies naturalizēties, piešķirt bēgļa vai bezvalstnieka statusu, kurš būtu tāds pats, kā jebkuram ne-EU valstu pilsonim.

5. Sākoties pārejas periodam, nepilsoņiem jāpiešķir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Kāpēc?

Kāpēc es uzskatu par problēmu to, ka naturalizācija ir apstājusies, un kāpēc „Latvijas nepilsoņa” statuss ir jālikvidē?

1. Neatkarīgi no tā, ko viņi domā, kādi viņiem ir šodien vai rīt viedokļi par dzīvi un nāvi, šie 300 tūkstoši ir daļa Latvijas, ļoti liela daļa Latvijas. Latvija arī šiem cilvēkiem ir mājas, tā arī viņiem ir „sava valsts”, arī viņi ir savējie. Jā, viņu latviešu valoda varbūt nav tā raitākā zem saules. Bet ja cilvēks nodzīvojis Latvijā pusi dzīves vai gandrīz visu vai vispār te ir dzimis – un mēs runājam par cilvēkiem, kas dzīvoja Latvijā uz neatkarības atjaunošanas brīdi, tātad nekā ne mazāk par 22 gadiem, – ko tad viņam vēl uzskatīt par savām mājām? Protams, ka tā ir arī viņu valsts. Šī daļa Latvijas ir tikpat vērtīga kā jebkura cita tā ļoti vienkārša iemesla dēļ, ka jebkurš pastāvīgs Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no viņa tagadējā statusa ir vienlīdz vērtīgs – gan kā personība ar savu radošo potenciālu, gan kā darba tirgus dalībnieks, kas spēj ieguldīt kopējā labuma radīšanā.

2. Ir nožēlojami, slimīgi, mežonīgi, nenormāli un degradējoši, ja 15% tavas valsts ir otršķirīga. Katra patriota, katra sevi cienoša cilvēka goda lieta ir nepieļaut, ka kaut mazākā daļa tavas valsts ir nepilnvērtīga, un panākt situācijas visātrāko atrisināšanu, ja tas jau ir noticis. „Latvijas nepilsonis” ir būtībā tas pats pilsonis, tikai ar ierobežotām tiesībām. Faktiski tā ir otrās šķiras Latvijas pilsonība. Šādas pilsonības esamības fakts ir valsti un katra tās patriota apkaunojoša parādība.

3. Liela skaita nepilsoņu pastāvīgā atrašanās valstī ir liels destabilizācijas faktors un valsts drošības risks. Nepilsonība kā sociāls fenomens un netaisnīgu un kļūdainu politisko lēmumu ķēdes rezultāts ir būtisks demoralizācijas faktors visā sabiedrībā, kas nevar panākt konsolidāciju un normālo stāvokli, kamēr valstī pastāvīgi dzīvo cilvēki ar otršķirīgo pilsonību.

Nepilsoņi ir arī ļoti pateicīga augsne šovinistiskai propagandai no avotiem, kas ir ieinteresēti esošās sašķeltības saglabāšanā un Latvijas palikšanā pret Rietumiem noskaņotajā krieviskajā pasaulē, virtuālajā Maskavijā. Nepilsonim tikpat kā nav iemeslu izturēties pret kremlevīzijas meliem un tendenciozām puspatiesībām kaut cik kritiski. Absolūti skaidrs, ka propaganda ietekmē ne tikai nepilsoņus – un ne tikai krievus.

Lielākais destabilizācijas faktors un drošības risks ir naids. Tas šķeļ sabiedrību, grauj valsti, apkaro demokrātiju un bloķē ekonomikas attīstību. Naids ir ierocis pret normalizāciju – tādu sabiedrības stāvokli, kas ļauj indivīdam gūt vislielāko atdevi no ieguldītā un visefektīvāk izmantot savu radošumu.

Naidu nevar apkarot, aizliegt, noslāpēt, jo naids ir viedoklis, uzskatu kopums. Ja naids ir balstīts uz aizspriedumiem, ticējumiem un vispārinājumiem un vērsts pret sociālām grupām, tā ir viena no nebrieduma izpausmēm, un intelektuālam cilvēkam vajadzētu būt viegli ar to tikt galā sevī. Un varbūt palīdzēt citam izdarīt to pašu.

Tēmas turpinājumā ieraksti:
Normalizācija kā mērķis. Ceļa karte
Latviskais nacionālisms var būt tikai liberāls

10 comments:

  1. Ja nemaldos, tad Orvelam ir teiciens, ka nacionālisms parasti ir spēcīgāks par naidu starp sociālajiem slāņiem un vienmēr spēcīgāks par internacionālismu.
    Būtībā tas nozīmē tikai vienu – cilvēkus ap nacionālo ideju ir daudz vieglāk konsolidēt un pēc būtības neprasa lielu piepūli. Līdz ar to jebkāda veida pilsonības piešķiršanas atvieglojumi šodien vai tad ja tie tiktu veikti 90tajos NEBŪTU veicinājuši latviešu un krievu kopienu vienotību.

    Kaut vai hipotētiski iedomājoties Latviju kas 91ajā gadā pieņem lēmumu par 0 pilsonības politiku. Kas notiktu pie pirmā daudz maz valstiski svarīgā lēmuma – piemēram par kursa noteikšanu virzībai uz ES un NATO? Politiķu pirmā loģiskā taktika būtu savu vēlētāju vienot ap nacionālām jūtām un tas nostrādātu nevainojami. Tikai šajā situācijā, kad vēlētāji būtu sadalīti pēc nacionālās piederības proporcijā 60% pret 40%, (nevis kā tagad – 69%/31%) tad katras vēlēšanas būtu par fundamentāliem jautājumiem (piemēram mums labāks ir rietumu vai austrumu virziens) un būtībā valsts attīstība būtu iesaldēta – kā tas ir Ukrainā.

    Labs piemērs ir arī Kazahstāna (pa kuru nesen man bija iespēja mēnesi paceļot) un kurā „diskriminēto nepilsoņu” nav. Parunājot ar vietējiem ir skaidrs, ka valsts pēc būtības dzīvo uz pulvera mucas, kuru šobrīd no sociāliem nemieriem un asinsizliešanas notur tikai Nazarbajeva Krievijai draudzīgais režīms. Režīms mākslīgi uztur mītu par draudzību starp tautām un ka nedz kazahiem nedz krieviem gēnos nav raksturīgs nacionālistiskas jūtas. Muļķības!

    Par krievvalodīgajiem, kuri Latvijā ir dzimuši un ir šīs valsts daļa – ļoti liela daļa no šīs „Latvijas neatņemamas daļas” ne minūti nav dzīvojuši Latvijā, bet krievu valodas un padomju kulturas ieskautā guļamrajonu realitātē, vakarus pavadot Krievijas informatīvajā mediju telpā. Un nevajag stāstīt par mūsu valsts pieļautajām kļūdām nespējot piesaistīt šo auditoriju vietējiem televīzijas medijiem. Tas nav un nekad nebūs iespējams nedz resursu, nedz piedāvājuma plašuma dēļ.

    Ceru, ka neizklausījos pārāk skarbs, jo daudz kam arī no Jūsu viedokļa piekrītu un blogs kopumā ir ļoti interesants, drīzāk uz nepilsoņu jautājumu centos paraudzīties racionāli.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par argumentēto komentāru! Skarbums mani neatbaida. Es tieši tagad gatavoju tekstu par jautājumiem, kurus Jūs paceļat. Jāsaka, tieši šī daļa aizņēmusi visvairāk laika. Sākumā biju domājis to likt ārā blogā kā vienu gabalu. Bet dēļ tā, ka tas brieda pārāk lēni un tad galu galā izauga nenormāli garš, atteicos no sākotnējā nodoma.

      Ja Jūs lasāt manu blogu, par ko esmu Jums ļoti pateicīgs, Jūs varbūt dažos ierakstos pamanījāt, ko es saprotu ar tādiem jēdzieniem, kā nācija, nacionālisms, nacionāls. Diskusijas par nacionālisma teoriju – pasaulē, diemžēl ne Latvijā – nerimstas un visticamāk nerimsies, kamēr pastāv filozofija. Taču Latvijas gadījumā man pašam šķiet ļoti svarīgi novilkt robežšķirtni starp staļinisko izpratni par „nacionālo politiku”, kuras aizsegā tika pastrādāti briesmīgākie totalitārisma noziegumi, un nacionālismu kā nācijas izveides un pašnoteikšanās ideoloģiju.

      Jēdzieni. Man nav skaidrs, ko nozīmē „internacionālisms”. Tā kā Jums un man, visticamāk, ir kopēja „aizmugure”, es apmēram varu nojaust, ko Jūs domājat ar to terminu – antonīmu „nacionālismam”. Bet vai nav tikai tāpēc ka tā tos jēdzienus lietoja kompartijas ideoloģiskā mašinērija? Ja tā ir, tad ir absolūti bēdīgi, ka Latvijas filozofija nav pavirzījusies ne centimetru tādu svarīgāko jēdzienu apzināšanā, kas ir saistīti ar nācijas izcelsmi, celšanu, valsts pamatiem un tam, kas to stiprina un apdraud. Mēs esam tik acīmredzami sovjetiskās košļājamās „ideoloģijas”, vulgārās izpratnes gūstā. Tas ir ļoti bēdīgi arī tāpēc, ka mums nav ko teikt ārkārtīgi svarīgajās EU federalizācijas debatēs.

      Es nelietoju jēdzienus, kuriem, manuprāt, labākajā gadījumā nav konstruktīva satura. Internacionālisms, tauta, tautība. Savukārt, es citādi saprotu dažus citus jēdzienus, ko komentārā lietojāt Jūs.

      Orwella teiciens attiecas uz „nacionālismu” kā izolacionistu šovinistisko sentimentu un „internacionālismu” kā spēju just līdzi citām nācijām, pāri robežām, nevis vairākums pret mazākumu vienā valstī. Piemēram, Krievija (ne krievi) uzvedas nacionālistiski (ar vai bez pēdiņām), uzliekot augstas importa nodevas precēm no ārvalstīm. Latvija uzvedas internacionālistiski, atverot savu tirgu vai, piemēram, pievienojoties eurozonai un Schengenas līgumam.

      Ja „nacionālā” ideja konsolidē un mobilizē pēc valodas un etniskās piederības kritērijiem un šī mobilizācija ir faktiski vērsta pret ienaidnieku valsts iekšienē, un ienaidnieks ir ienaidnieks pēc tiem pašiem lingvistiski etniskajiem kritērijiem, tad šī ideja nav nacionāla. Šī ideja ir etniski nokrāsota, tā ir etnocentriska ideja, etniskās paškoncentrācijas, etniskās norobežošanās ideja, kas pēc savas būtības ir dziļā pretrunā ar nacionālo ideju.

      Tas, loģiski, attiecas uz „nacionālo” piederību (kura ir viena neatkarīgi no etniskās izcilsmes) un „nacionālajām” jūtām.

      Kazachstāna sēž uz pulvermucas – lai gan es nesekoju notikumiem Kazachstānā, esmu drošs, ka Jums ir taisnība. Bet ir jāapzinās, ka sabiedrības dinamikai tādās valstīs kā Kazachstāna vai vairākums bijušo padomju „republiku” nav sakara ar formālo pilsonību. Es domāju, visvienkāršāk to varētu raksturot par diskriminēto sabiedrību, jo plaisa starp valdošajiem un pievienotās vērtības radītajiem ir tik bezgalīgi liela, ka diskriminēts jūtas ikviens, kas nepieder kleptokrātiskajai elitei. Ka indivīds atrod „vainīgo” rokas attālumā, nav nekāds brīnums. Skaidrs, ka feodālas valsts diskriminētajā sabiedrībā nav un nevar būt vienotības ap pozitīvām vērtībām, bet režīms neko citu, kā Nazarbajeva ģīmi kā pozitīvu vērtību, acīmredzot, piedāvāt nevar.

      Dzēst
    2. Turpinājums:

      Par „dzīvošanu” medijos piekrītu un pats par to esmu rakstījis. Jā, tā ir cilvēku brīvā izvēle. Es to neatbalstu un domāju, ka tā ir lielā mērā intelektuāļu (to pašu filozofu) vaina, ka mediju izklaidei, īpaši kremlevīzijai, Latvijā nav alternatīvas. Nē, es nekad neesmu nepārmetis Latvijas medijiem to, kas tāpat nav viņu varā, – ka nespēj piesaistīt krievisko auditoriju. Tie spēj piesaistīt latvisko ar to pašu krievisko produkciju.

      Mediju jautājums ir identitātes, Latvijas identitātes, jautājums. Sāpīgs, jēls, pamests novārtā. Tāpēc mans pārmetums filozofiem.

      Es nezinu droši, vai Latvijas Republikas pilsonības piešķiršana 1991. gadā visiem pastāvīgajiem iedzīvotajiem nebūtu veicinājusi kopienu vienotību. Es nekādā gadījumā neapstrīdu Jūsu viedokli par šo jautājumu. Es domāju, sabiedrības un tās elites brieduma process būtu virzījies ātrāk. Es jau uzrakstīju, ka, manuprāt, sašķeltās sabiedrības sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos kļuva par juridisko divkopienu valsts atzīšanu. Sabiedrības šķirošana, it īpaši tādās proporcijās, kā tas notika Latvijā, vienmēr ir sitiens pa morāli – tiek apšaubīts modernās brīvo indivīdu sabiedrības pamatprincips, vienlīdzība. Vienlīdzība tiek apšaubīta pašā augstākajā līmenī, likumā. Latvijā tas bija iespējams, es domāju, tikai viena iemesla dēļ – Latvija tikko bija izrāpusies no vēlīnā padomiskā totalitārisma, kas it kā arī atzina vienlīdzību, bet tikpat liekulīgi, tātad dziļi amorāli, kā tas cēla komunismu. Cilvēki skaidri redzēja savām acīm, ka neskatoties uz it kā jauniem laikiem, it ka uzvaru pār totalitārismu, necilvēcīgo un amorālo Lenina-Stalina valsti, orwellianisms turpinās pilnā sparā un dažiem tomēr jābūt mazāk vienlīdzīgiem par tiem pareizajiem…

      Ok, šai reizei enough. Ceru, ka es atbildēju uz Jūsu komentāru :)

      Dzēst
  2. Alehina kungs, manā ieskatā Jūs savā rakstā pārlieku akcentējat valsts atbildību un pienākumu. Es, raugoties uz šo jautājumu no indivīda pozīcijām, uzskatu izvēli būt vai nebūt nepilsonim par indivīda izvēli, tai skaitā par indivīda tiesībām saglabāt nepilsoņa statusu.

    Nebūt neapšaubu, ka šis statuss pasaulē ir unikāls, bet tai pat laikā šim statusam gan savulaik, gan šobrīd ir atsevišķi plusi salīdzinot ar pilsoņa statusu, un pietiekami lielā daļā gadījumu izvēli saglabāt šo statusu varētu uzskatīt par apzinātu izvēli.

    Divi no šādiem "bonusiem" kuri uzreiz nāk prātā -
    1) Līdz obligātā iesaukuma atcelšanai pietiekami daudz vīriešu kārtas nepilsoņu nevēlējās naturalizēties, lai nebūtu jāiet armijā. Katram konkrētajam vīriešu kārtas indivīdam tas ir uzskatāms par bonusu, kurš dod noteiktas priekšrocības ātrāk iesaistīties darba tirgū. (Skatoties no valsts viedokļa es šādu apzinātu izvēli nevaru uzskatīt ne par ko citu, kā izvairīšanos no pienākuma pret savu valsti un personu, kura tā rīkojas (t.i. izvēlas nenaturalizēties TIKAI lai izvairītos no armijas) es vispār neuzskatu par valstij lojālu un uzskatu, ka tādām pilsonība ir jāatsaka.)
    2) Ceļošanai uz Krieviju nepilsoņiem nav nepieciešama vīza. Pietiekami daudz nepilsoņu savu statusu vēlas saglabāt tieši tāpēc, ka viņiem tas ir izdevīgi šī iemesla dēļ. Lai arī es to neatbalstu, tā ir viņu izvēle un es neredzu iemeslu viņiem to liegt.

    Es pat atļaušos savu nostāju formulēt sekojoši: valstij nav tiesību uzspiest konkrētai cilvēku grupai par pienākumu kļūt par pilsoņiem, jo daļai no šiem cilvēkiem varētu nebūt vēlmes kļūt par pilsoni. Un šāds likums pārkāpj attiecīgā cilvēka pamattiesības. Likums ar kuru tiktu piešķirta pilsonība visiem nepilsoņiem - nešķirojot kurš to grib kurš nē manā skatījumā būtu prettiesisks un neatbilstošs Satversmei ne tikai tāpēc, ka neatbilst valsts pēctecības doktrīnai, bet arī tāpēc, ka viņš Latvijas tautai pielīdzina cilvēkus, kuri tādi nevēlas būt.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sveiki! Diemžēl, nezinu, kā Jūs sauc :( Paldies par komentāru. Te manā un Jūsu argumentācijā krustojas nekrustojamās lietas. Jūs rakstāt par materiālo, tūlītējo izdevību no palikšanas „nepilsoņos”. Es rakstu par nemateriālām vērtībām – realizēt savas tiesības, baudīt pilntiesīgā sabiedrības locekļa iespējas ietekmēt politiskos procesus. Es tam nedaudz pieskaros ieraksta sākumā, kad rakstu par to, ka pašcieņas apsvērumi vairs nedarbojas, iekšējā nesamierināšanās ar nepilnvērtīgā statusu vairs nedzen cilvēkus naturalizēties – tāpēc, ka visi tie, kam šī iekšējā nesamierināšanās bija, jau naturalizējušies. Vēl es rakstu, ka vienalga, ko šie palikušie nepilsoņi domā paši, viņi ir daļa Latvijas. Vienlīdzība likuma priekšā ir ārkārtīgi svarīgs priekšnoteikums, lai liberālā demokrātija darbotos.

      Kas attiecas uz to, ka valsts nedrīkst „uzspiest par pienākumu kādam kļūt par pilsoni”, mana atbilde ir drīkst. Valsts sabiedrības uzdevumā, ar sabiedrības mandātu drīkst un tai jācenšas panākt tādu situāciju, kad katram pastāvīgi dzīvojošajam ir pilnvērtīgā pilsonība, kas nodrošina indivīda tiesību realizāciju. Starp indivīdu un valsts institūcijām jābūt regulārajām attiecībām un konkrēta juridiski noformētā pamata. Liberālisms nav anarchija. Valsts apkalpo pilsoni, kas uztur valsti, apmaksā valsts pakalpojumus. Tiem pašiem nepilsoņiem jau tagad faktiski ir Latvijas otrās šķiras pilsonība. Vai tā tika viņiem uzspiesta? Ja Jūs bijāt saņēmis pilsoņa pasi bez naturalizācijas, vai tas nozīmē, ka valsts Jums to uzspieda, un Jūs labprātāk paliktu bezvalstnieks vai Krievijas pilsonis? Starp citu katram pilsonim ir iespēja atteikties no pilsonības, pieņemot kādu citu likumā paredzēto statusu.

      Un pats pēdējais. Es nezinu, kas ir „Latvijas tauta” un vai tai kaut ko var pielīdzināt vai nevar. Kas tā ir par tik neapšaubāmu un konstantu lielumu, ka Jūs tai piešķiram ne vairāk, ne mazāk kā paša atskaites punkta lomu. Ja Jūs zināt, paskaidrojiet, kā tas bija iespējams, ka „Latvijas tautai” „pielīdzināja” ne aci nepamirkšķinot tuvu 2 miljonus cilvēku 1991. gadā. Viņiem pat neviens nepajautāja, vai viņi grib „pielīdzināties” :) Jums pajautāja? Vai varbūt Jūs arī esat tā mīklainā Latvijas tauta, kurš tai var „pielīdzināties” un kurš nevar? Redziet, es varu apšaubīt Jūsu „pielīdzinātību” (bet neapšaubu ne uz mirkli) vai „Latvijas tautas” sakrālumu (un to es daru, jo nekādas „tautas” kā atskaites punkta nav un nevar būt).

      Der atcerēties vienu – nav nekā svarīgākā par Jūsu individuālajām tiesībām un Jūsu individuālo iespēju tās realizēt. Tas pilnā mērā attiecas uz mani un jebkuru citu cilvēku. Viss pārējais ir daudz mazāk svarīgs.

      Dzēst
  3. Nelietoju nevienu no komunicēšanās rīkiem, ar kuriem Jūsu blogā var iežurnalēties un niku ierakstīt iespēja netiek dota (ja nu tiešam ir vēlme uzrunāt personīgi, tad twitterī esmu rodams kā @Unabomberz). Manā iepriekšējā komentārā tik tiešām savijas divu veidu argumentācija no tiesību teorijas izrietošā un no indivīda brīvas izvēles (kura bieži saistīta ar konkrētā brīža izdevīgimu) izrietošā.

    Mēģināšu to izvērst plašāk.
    No tiesību teorijas izrietoša ir pilsonības jēdziena saistīšana ar Latvijas tautas jēdzienu. Ar Latvijas tautu es saprotu Latvijas Republikas Satversmes 2.pantā minēto tautu - t.i. to Latvijas tautu, kura izcīnīja Latvijas neatkarību, pieņēma Satversmi un piešķīra pilsonību visiem, kuri konkrētajā brīdī bija uzskatāmi par Latvijas tautai piederīgiem, neatkarīgi no etniskās izcelsmes (ius soli principa piemērošana uz valsts dibināšanas brīdi). Tai pat laikā ņemot vērā tālākos 20.gadsimta notikumus Latvijas Republikas kā valsts pēctecība tiek nodrošināta tai skaitā ar ius sanguinis principa piemērošanu pilsonības piešķiršanas jautājumā, t.i. garantējot Latvijas tautas kopuma pēctecību un piešķirot pilsonību tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri bija Satversmi pieņēmusī Latvijas tauta. Apzinoties, ka valsts tālākai attīstībai ir jānodrošina kompromiss starp ius sanguinis principa piemērošanu un ilgstošas okupācijas laikā notikušajām iedzīvotāju sastāva izmaiņām Latvija nodrošina iespēju citiem tās šībrīža iedzīvotājiem iekļauties Latvijas tautas kopumā. Naturalizācijas iespējas konkrētam iedzīvotāju lokam (tiem, kuriem ir piešķirtas nepilsoņu tiesības) manā skatījumā ir pareizs lēmums, kurš attiecīgajam nepilsoņu lokam piešķir tiesības izvēlēties - vai viņi sevi uzskata par Latvijas tautai piederīgiem un vēlas iekļauties tajā izrādot savu gribu ar naturalizēšanos, jeb viņi sevi neuzskata par Latvijas tautas daļu un nevēlas naturalizēties, bet izvēlas pieņemt citas valsts pilsonību, vai saglabāt esošo stāvokli (lai kāds būtu iemesls tā saglabāšanai).

    Jūsu piedāvātais vienpusēja valsts akta variants manā skatījumā ir tīrs ius soli principa piemērošanas variants, kurš atbilstu jaundibinātas valsts rīcībai, sekojoši nevar tikt piemērots Latvijas gadījumā.

    Runājot savukārt par indivīda brīvas izvēles tiesībām, es nebūt neapstrīdu, ka indivīdi savu izvēli bieži vien izdara vadoties no tūlītēja materiāla labuma tādējādi liedzot sev nemateriālus labumus. Tomēr, kā Jūs pats to iepriekšējā komentāra pēdējā rindkopā rakstāt - " nav nekā svarīgākā par Jūsu individuālajām tiesībām un Jūsu individuālo iespēju tās realizēt" . Individuālam nepilsonim ir tiesības kļūt par pilsoni un iespējas šo vēlmi realizēt. Ja viņš nevēlas to darīt - neatkarīgi no viņa motīviem tā ir viņa izvēle.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šo komentāru ir noņēmis autors.

      Dzēst
    2. Imant, paldies vēlreiz par komentāru! Sorry, nevarēju atbildēt ātrāk.

      Par „tautu” ir izcili interesanti. Redziet, nekur citur likumos šo jēdzienu Jūs neatradīsiet. Fakts pat par sevi, ka jēdziens „tauta”/”Latvijas tauta” parādās Satversmē, vēl nenozīmē pašu svarīgāko – jēdziena pielietojamību, jēdziena definīciju. To var tikai interpretēt. Atzīmējiet: ne „latvieši”, ne „nācija”/”Latvijas nācija”, ne „pilsoņi”. Būtībā „tauta” nozīmē jebkurš, kas te dzīvo. Bet jebkurš, kas te dzīvo, jau sev „līdzinās” (izmantojot Jūsu terminu) bez likuma palīdzības, bet vajadzības to kādam apliecināt. Tas drusku velk uz pilsoņos/nepilsoņos dalīšanas nekonstitucionalitāti 1991. gadā.

      Man nav īpašas intereses nodarboties ar juridisko terminu interpretēšanu un neatbilstību meklēšanu. Ne es esmu jurists, ne es uzskatu to par ļoti svarīgu tieši šajā kontekstā. Likums un likuma pedantiskā ievērošana, jeb procedūra, ir absolūti tiesiskuma, tātad demokrātijas funkcionalitātes pamatā, tas tiesa un procedūras priekšā es ņemu cepuri nost. Es savā blogā principā rakstu par kaut ko citu. Pirms mēs vienojamies par procedūru, pirms mēs nosakām kā, mums jāvienojas par to, ko mēs gribam sasniegt.

      Manuprāt, mums jātiecas pēc demokrātiskas, tiesiskas, modernas, humānas, ērtas, dinamiskas vides, sabiedrības un valsts. Kas tam ir nepieciešams. Nu, vismaz šīs trīs vai četras lietas. Droši vien vairāk, bet tagad es ierobežošu stāstu līdz šīm dažām.

      Tam ir nepieciešams brīvs un atbildīgs indivīds – indivīdi, kas vienojas par tām vērtībām, kas viņus vieno/vienos un jūtas atbildīgi par savas sabiedrības un valsts nākotni. Racionāli. Bez putras.

      Tam ir nepieciešama valstiska suverenitāte, kurai, lai būtu neatgriezeniskai, ilgtspējīgai, ir jābūt unikālai – otras tādas Latvijas nav un nevar būt. Unikalitāte it latviskumā. Tātad tam ir nepieciešama latviska Latvija. Tā ir viena no vērtībām, kurām jāvieno nācija. „Viena no” – bet jāuzsver atsevišķi, jo tā nav vēl kļuvusi par kopīgu, tādu, kuru atzīst visi Latvijā dzīvojošie, visa „Latvijas tauta” :)

      Un tam ir nepieciešama vienlīdzība likuma priekšā – visu indivīdu vienlīdzība, kas pati par sevi, runājot tīri pragmātiski, ir nesasniedzama kā jebkurš ideāls, bet ir absolūti nepieciešama kā mērķis pēc kā tiekties, jo tikai tā, ne uz mirkli neizlaižot ideālu no acīm, mēs varam garantēt virzību uz pareizo pusi.

      (lasiet turpinajumu)

      Dzēst
    3. Turinājums:

      Redziet, reiz „tauta”, tad visi kā viens. Ja ne visi, tad „tikai nevajag” par „tautu”. Es respektēju lēmumu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, nevis dibināt jaunu valsti. Es to respektēju, ka ļoti pareizu lēmumu celt valsti uz unikāluma pamatiem, par kuriem jau runāju. Taču es tikpat skaidri redzu, ka 1991. gada Latvijas Republika ir tomēr vēl nepilnvērtīga valsts, jo to dibina, jā tomēr dibina, citādi strukturēta sabiedrība.

      Jūs rakstāt: „tālākai attīstībai ir jānodrošina kompromiss starp ius sanguinis principa piemērošanu un ilgstošas okupācijas laikā notikušajām iedzīvotāju sastāva izmaiņām Latvija nodrošina iespēju citiem tās šībrīža iedzīvotājiem iekļauties Latvijas tautas kopumā.” Cilvēks, kas Latvijā ir nodzīvojis 40 gadus, nevar nebūt „Latvijas tauta” (vēlreiz, tas nav nekāds juridisks termins). Līdz ar to, viņam nav jāiekļaujas – viņš to izdarījis pirms 40 gadiem. Viena lieta, vai viņš to izdarījis likumīgi no Latvijas Republikas viedokļa. Cita lieta, ka viņš jau ir iekļauts, integrēts, viņš jau faktiski ir daļa Latvijas, viņš jau vairākus gadus te radījis pievienoto vērtību, bijis respektēts „community member” utt. Viņš var atšķirties no Jums, viņš ir citāds, bet vai tas nozīmē, ka viņš ir mazāk piemērots kaut kam, un Jūs vairāk? Ka viņš ir mazāk „Latvijas tauta” un Jūs vairāk? Ka viņš nav nemaz „Latvijas tauta”, bet Jūs esat „Latvijas tauta”? Kā, kur tas ir rakstīts, kas to atzinis par leģitīmu? Jūs? Bet ko darīt, ja viņš domā un es domāju citādi? Viņam un man tagad jābrauc projām? Projām no savām mājām? Tāpēc ka Latvija necieš citādi domājošos? Atkal pretruna – jo es esmu Latvija un es esmu tolerants cilvēks, es neesmu ksenofobs, homofobs, šovinists un mana Latvija ir ļoti demokrātiska un moderna sabiedrība un valsts. No manas Latvijas nevienam nav jābrauc ne savas etniskās izcelsmes, ne savu uzskatu dēļ.

      Etniskais aspekts nav vienīgais un nebūt nav svarīgākais – būtībā ilgākā termiņā tas vispār ir iluzors. Jo modernā sabiedrība cilvēki tomēr stratificējas pēc interesēm un sociālās piederības. Bomži tā teikt ar bomžiem, techno cilvēki ar techno cilvēkiem, bagātnieki ar bagātniekiem – tas ir normāli, tas vieno ne tikai nācijas, bet visu pasauli. Ja pēkšņi izrādās, ka etniskā (vai reliģiskā) interese dominē domāšanā un mums vienubrīd ir akūtāk apliecināt sevi kā latvieti vai krievu, tad kaut kas nav kārtībā kultūras/intelektuālajā vidē, kas ļauj novērst uzmanību no tiekšanās pēc pašrealizācijas. Tas parasti notiek krīzes apstākļos, kad ātri-ātri jārod kopības karogs, visbiežāk kopīgais ienaidnieks. Etniskā mobilizācija daudzās vietās padevusies ļoti viegli. Bet tā ir tikpat ātra un efektīva kādas grupas mobilizācija, cik tā ir šķeļoša sabiedrībai kopumā.

      Latvijai / tās nākotnei nav vajadzīga vieglā un bezsmadzeniskā etniskā mobilizācija. Latvijai ir vajadzīga nācija. Pamēģināt apvienot cilvēkus ar indoktrinētām etniskajām „interesēm” ir daudz, daudz grūtāk. Tas prasa ļoti intensīvu intelektuāļu piepūli, piedāvājot sabiedrības skaidru vērtību kompleksu.

      Bez filozofijas, bez latviskā nacionālisma teorijas latviešu „nacionālisms” šodien ir dažu dadzibao, lozungu un mantru saraksts ar uzsvaru uz nekrieviskumu. Latviska Latvija nav viens un tas pats kā nekrieviska Latvija. Nekrieviskums ir tikai ksenofobija, vai vēl ļaunāk – nekrieviskums ir šovinisms, naids. Tāpēc arī iznāk, ka šodienas latviešu „nacionāļu” nostādnes ir tikai nekrieviskums, jeb visa, kas ir saistīts ar krieviem, noliegšana, kas protams, protams!, ir aizskarošs krieviem, un nedod neko latviešiem, jo nekrieviskums vēl nav latviskums. Nekrieviskums ir šovinisms. Bet nacionālisms nav šovinisms vai naids. Nacionālisms ir ceļoša, apvienojoša ideoloģija, palīglīdzeklis indivīdu konsolidācijā, nevis šķelšanā.

      Dzēst
  4. Bez filozofijas, bez latviskā nacionālisma teorijas latviešu „nacionālisms” šodien ir dažu dadzibao, lozungu un mantru saraksts ar uzsvaru uz nekrieviskumu. Latviska Latvija nav viens un tas pats kā nekrieviska Latvija. Nekrieviskums ir tikai ksenofobija, vai vēl ļaunāk – nekrieviskums ir šovinisms, naids. Tāpēc arī iznāk, ka šodienas latviešu „nacionāļu” nostādnes ir tikai nekrieviskums, jeb visa, kas ir saistīts ar krieviem, noliegšana, kas protams, protams!, ir aizskarošs krieviem, un nedod neko latviešiem, jo nekrieviskums vēl nav latviskums. Nekrieviskums ir šovinisms.

    Шикарно сказано! в хорошем смысле слова шикарно! Только, к сожалению, многие латыши это никогда не признают.
    Kolpants

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff