pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

Sudraba. Antipods

Inguna Sudraba. Avots: LETA
Es vēroju pastiprināto uzmanību, kuru Ingunai Sudrabai velta mediji. Šķiet, pirms priekšpēdējām un pēdējām vēlēšanām Sudrabas kundzei klāt labinājušies krievu mediji, kas ļoti, pat ļoti izskatījās pēc vervēšanas un pierunāšanas „precēties” ar Saskaņu, bet varbūt tie mediji vienkārši, kā vienmēr, apkalpoja Saskaņas pasūtījumus – šoreiz ieskalot savu adeptu smadzenēs tieši Sudrabu. Nezinu, kā ar „precībām”, bet ar Sudrabas ieskalošanu sanāca kā pa sviestu – Radio Baltkom publika Sudrabai ēd no rokas.

Jāsaka, ka pirms trim gadiem, kad viss apmēram sākās, man šķita, ka Sudraba varētu dot impulsu reformatoriem, kas jau tolaik pamatīgi sēdēja uz PM Dombrovska reitinga naglas (šeit). Sudraba man likās tik spēcīgs kandidāts, ka es aicināju pieprasīt neiespējamo – atbildību, patriotismu un moderno domāšanu politikā. Nu, beidzot taču bija parādījies kandidāts. Vai es pieprasītu to šodien?

Tagad mērot Latvijas veikumu pēdējos gados, var droši teikt, ka izvēle par labu Dombrovskim bija pareiza. Latvijas ekonomika restrukturizējusies un eksportē, tātad ražo, ir konkurētspējīga un dzīvo atbilstoši nopelnītajam. Jā, liels bezdarbs, zemi ienākumi, bet spēles noteikumi ir skaidri – neslinko un būs tev laime. Dombrovskim līdzās vienmēr ir bijusi komanda, kas acīmredzami nodrošināja iecerētā īstenošanu – ko nevar noliegt, iecerētais ir ticis īstenots, kaut arī ne pilnā apjomā.

Tas nozīmē vismaz divas lietas. (1) Iecerētais – euro, budžeta dzelžainā disciplīna, ēnu ekonomikas apkarošanas, valsts pārvaldes reformēšana, RP reformu idejas izglītībā – jāmaterializē līdz galam. (2) Jāturpina šis pats kurss pēc iespējas ilgāk. Vismaz. Es gan iesāktu vēl tam klāt dažas citas reformas sen nobriedušo problēmu risināšanai, bet ne par to tagad ir runa.

Vai Sudraba var pavilkt tos divus punktus? Neatceros, vai viņa kaut ko būtu teikusi par Dombrovska soļiem izvedot Latviju no krīzes. It kā valsts amatpersonai, valsts kontrolierei,  nepieklājas brīvdomīgi vērtēt valdības politisko darbību. Varbūt, tāpēc viņa atturas personīgi vērtēt arī Rīgas Domes izšķērdību, ha?

Ok, bet par euro viņa taču izteikusies – ka tā ieviešana ir daļas Latvijas suverenitātes nodošana un kā par euro ir jārīko referendums. Ar kādu pamatojumu? Lūk:
„Neatkarības gadu sākumā Dievs deva mums svētību un brīvību, bet mēs aizgājām šķērsām, izvēloties par savu dievību zelta teļu. Tagad redzam, ka to pašu atkārto vara. Politiķi šo ceļu uzspiež tautai, neprasot tās gribu. Tas nav pareizi. Lēmums par eiro ieviešanu noteikti ir jānodod tautas nobalsošanai.” (šeit)
Vispār es iesaku šo interviju Neatkarīgajā Rīta Avīzē tiem, kas vēlas zināt, kā Sudrabas kundze izprot Latvijas problēmu būtību, to cēloņus un kā redz risināšanas modeļus. Man šķiet, Inguna Sudraba jutusies un runājusi pietiekami brīvi domubiedru pulkā.

Es, izlasot, secinu, ka tā izpratne ir diezgan vāja un redzējums paviršs. Neskatoties uz milzīgo zināšanu un informācijas apjomu, kas Sudrabas kundzei ir bijis pieejams pēc viņas darba pienākumiem un pēc vairāku gadu mentālās stimulācijas, ko nevarēja neveicināt biežas intervijas medijos.
 
Spriežot pēc viņas pārliecības, Sudraba, ja viņa ies Latvijas politikā, ies dalīt, nevis vienot. Viņa ies dalīt cilvēkus pareizajos un nepareizajos. Tieši to un neko citu viņa deklarē kā savu kredo un nekādas citas programmas Sudrabai nav.

Un es domāju, vienīgais, par ko Sudrabas kundze varētu vēl nebūt pilnīgi droša, mīņājoties pie politikas durvīm, ir pieņemt vai nepieņemt Kremļa kuratoru vai arī kādu vietējo mafiozo piedāvājumu.

Salašņu internacionāle

Sudrabas vienīgi iespējamais politisks projekts varētu būt kreisi konservatīva – lumpenu, salašņu, protofašistu, konspirologu, visādu ļevaku, antiglobālistu un pat anarchistu – kustība, kas varētu uzsūkt lielu daļas pelēcības un visus tos, kas meklē vienšūnainas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Pie Sudrabas uz īsu brīdi varētu aiziet pietiekami liels skaits ZZS vēlētāju, latvieši, kas balso par Saskaņu, tie, kas pārpratuma pēc balsoja par Reformu partiju, ievērojama daļa vislatviešu vēlētāju un, ļoti iespējams, bijušās Pilsoniskās savienības kodolvēlētājs. Aizies arī daži krievi, īpaši no tiem, kas kādreiz balsoja par Bitēm un tagad būtu gatavi balsot par Lindermani.

Teorētiski tā ir milzīga masa. Teorētiski tai varētu būt labas izredzes kļūt par salašņu internacionāli, jo tai visticamāk nebūs ļoti raksturīga rusofobiskā retorika. Tās vietā salašņu internacionāle izmantos pret intelektuāļiem, Rietumiem un demokrātiju vērstu retoriku.

Taču Sudrabai, kurai, šķiet, piemīt refleksija, visticamāk nepietiks charismas un līdera dotību, lai noturēties protofašistu kustības galvgalī. Viņai, iespējams, ļoti drīz būs jāaiziet, vai jāpiekrīt kādai simboliskai lomai. Taču tas ir atkarīgs no projekta nopietnības. Ja tas būs kārtējais „polittechnoloģisks” sacerējums, bez reālu intelektuālo idejisko līderu, bez ideoloģijas, tajā nebūs dzīves, organizācijas un disciplīnas, un tas ļoti ātri sāks drupināties.

Runājot par pašu protofašistu kustību, tā, protams, ir iespējama un, kā jau teicu, tai ir visai plaša sociālā bāze Latvijā, praktiski tā pati, kas balsoja par viena sasaukuma veidojumiem – Siegeristu, Saimnieku, Vienības p. Un tāpat kā priekšgājējas, arī Sudrabas partija nomirs vēl pirms tās Saeimas sasaukums būs iztecējis.

Vai tāda Sudrabas partija var nodarīt daudz ļaunā? Tā kā pašai Sudrabai, šķiet, nav kaut cik praktiski realizējamu ideju – varbūt, izņemot abortu un homoseksualitātes aizliegšanu un, varbūt, vēl pāris citu tumsonīgu jauninājumu ieviešanu mūsu dzīvē –, viņas partijai diez vai būs vērā ņemams viedoklis par ekonomiku, ārpolitiku, izglītību, etc. Protofašistu kustības misija būs nodot varu Saskaņai.

Vara Saskaņai

Šī pavērsiena sekas Latvijas politikā varētu būt gana dramatiskas. Es nedomāju, ka Saskaņa uzreiz sāks likvidēt Latvijas neatkarību un pievienot Latviju Krievijai vai kaut kādai Eirāzijas muitas savienībai. Tas, kas varētu notikt ar Latviju, visticamāk, atgādinās to, kas noticis vai notiek citās Austrumeiropas valstīs, kur pie varas nonākuši populisti. Liela nestabilitāte politikā, nervozitāte sabiedrība, stagnējoša ekonomika, liels ārējais parāds, augsts budžeta deficīts, investoru aiziešana…

Viens ļoti labs piemērs ir Ungārija, kura patiesībā ir viens no smagākajiem Eiropas slimniekiem. W-tipa recesija, ārējais parāds 80% no IKP, atkarība no IMF un Eiropas Komisijas kredītiem, augošs bezdarbs, regulāras masu demonstrācijas, radikāļu grupu aktivizēšanās. Un, protams, protams, politiskā korupcija un politiķu blēdības – prezidents Pal Schmitt, valdošās partijas FIDESZ pārstāvis, demisionēja 2012. gadā, kad atklājās, ka viņam ir viltots doktora grāds. Saspringtās attiecības ar IMF un Briseli gan glābšanas kredītu nosacījumu dēļ, gan – ar Briseli – tādu politisku jauninājumu dēļ, kā grozījumi vēlēšanu likumā par labu valdošajai partijai un likums, kas ievieš kontroli pār medijiem.

Danske Bank situāciju Ungārijas ekonomikā – un faktiski politikā – raksturo šādi:
"Over the past decade, the Hungarian economy has repeatedly disappointed. At the ‘core’ of Hungary’s problems are a dysfunctional political system and currently a government that is extremely hostile to foreign investors. The result has been that the economy has basically seen no growth for than six years." (šeit)
How would you like that in Latvia? Ungārija saslimst arvien vairāk. Ja nemaldos, Sudrabas kundzes tuvākie sabiedrotie norāda tieši uz Ungāriju kā paraugu, no kura Latvijai ir jāmācās. Pameklējiet internetā pēc atsēgvārdiem „Eva Lūse” un „Ungārija” :-)

Es teiktu, Latvija ir bijusi Ungārijas antipods, un tāpēc, Latvijai ar visiem bail-out kredītiem ir zem 40% ārējais parāds, bijusi V-tipa IKP kritums (tiesa, ļoti dziļš) un tagad ir 5% IKP pieaugums, plus visticamāk jau no nākamā gada būs euro. Tāpēc ir skaidrs, ka „Ungārijas modeļa” antipodam Latvijai jāpaliek, ja mēs gribam, lai Latvija turpinātu atveseļoties.

Es domāju, būtu labāk, ja Sudrabas kundze turētos pēc iespējas tālāk no politikas, ja mēs gribam, lai Latvija turpinātu atveseļoties.

4 komentāri:

  1. "...būtu labāk, ja Sudrabas kundze turētos pēc iespējas tālāk no politikas, ja mēs gribam, lai Latvija turpinātu atveseļoties...."

    Viedi vārdi. Sudraba ir absolūti tukšs numurs, viņai nav nekāda satura (izņemot dažus banālus spriedelējumus, nostāju pret eiro, un maskavisku orientāciju). Ja viņa nonāktu pie varas, tad, patiešām, viņa piesegtu varaskāru "salašņu koalīciju", kas būtu vēl briesmīgāka par 1995.gada Čevera-Zīgerista-Kaula koalīciju, kas noveda pie Šķēles kā Ministru prezidenta un oligarhu varas iedibināšanas uz vairāk kā vienu dekādi.

    Ko līdzīgu tagad var redzēt Rumānijā, Bulgārijā, un arī Lietuvā, kur apvienoties divu poupilstu - Paksa un Uspeskiha - partijas.

    Salīdzinajums ar Ungāriju, manuprāt, nav tik labs, jo Ungārijā pie varas ir ultrakonservatva partija, kas ievēlēta ar lielu vairākumu, bet tā tomēr ir cita, nevis "salašņu" problēma.

    "Salašņu koalīcija", kas draudētu ar Sudrabas ienākšanu politikā, ir Latvijas demokrātijas negatavības, nestabilitātes rādītājs. Tas ir nopietnāk par pašu Sudrabu un tiem "lielsalašņām", kas tādā gadījumā stāvētu aiz viņas. Jo tas nozīmē,ka liela daļa mūsu pilsoņu nav gatavi atbildīgai pilsoniskai rīcībai. Diemžēl. Tas, ka Sudrabai pietiek ar nediferencētiem uzbrukumiem valsts pārvaldei (viņa nav norādījusi konkrēti nevienu problēmu un nav uzrādījusi nekādas uzlabojuma iespējas), lai iegūtu milzu popularitāti, nav vairs bēdīgi, bet ir traģiski.

    Sudrabas tukšums pilnība atklājas Ozoliņa un Raudsepa nesenajā intervijā ar viņu IR.

    Jācer, ka mums tomēr Sudraba ar visu to, ko viņa varētu nodarīt Latvijas attīstībai, paies secen..... Tādēļ par to jau laikus jārunā.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru :) Kas attiecas uz Ungāriju, Jūs laikam tomēr nebūsiet izlasījis ierakstu. Šī nebūt nav gadījuma izvēle. Par Rumāniju, Bulgāriju un Lietuvu nepiekrītu, savukārt, es. Tikai Ungārijā ir uzvarējuši tieši tā, kā Jūs rakstāt, ar pārliecinošu vairākumu, populisti, jeb tā pati salašņu kustība.

      Jums taisnība, ļoti liela daļa mūsu līdzpilsoņu nav gatavi atbildīgai rīcībai. Un šķiet, vēl negatavāki, nekā agrāk. Diemžēl, ļoti plaša sabiedrības daļa, kas vairāk nekā citi ir cietusi no ekonomikas lejupslīdes, kļūst ar katru dienu negatavāki domāt par sabiedrības labumu. Viņiem daudz vairāk rūp viņu pašu grūtības. Tieši tāpēc, kad krīze faktiski ir beigusies un sākusies izaugsme, cietējiem sāp visvairāk. Tas jāzina un šai situācijai jāgatavojas. Arī Latvija pēc ļoti atbildīgās un racionālās uzvedības, mobilizācijas ap veselo saprātu, atbalstot atbildīgu iekšējās deflacijas politiku dziļās recesijas gados, var pēkšņi "sajukt prātā" un nobalsot par kaut kādu krokodilu.

      Jā, tik tiešām, bija arī intervija Ir. Aizmirsu, vainīgs esmu.

      Dzēst
  2. Varbūt būtu vērts precīzāk definēt jēdzienu "salašņas".

    Manā izpratnē tie ir cilvēki, kuriem (1) nav savi morālie un politiskie uzskati, (2) kuriem tādēļ ir pieņemami arī (a) morāli apšaubāmi politiski risinājumi, (b) neracionāli risinājumi, (3) kuri savas vienkāršotās (primitīvās) pasaules uztveres dēļ ir viegli ietekmējami, 4) kuri politiku labrāt izmanto, lai gūtu personīgus labumus, un (5) ir ciniski.

    Salašņas var iedalīt aktīvajos un pasīvajos: Aktīvie paši piedalās politikā, tiem ir/var būt zināma harizma, tie ir pietiekoši inteliģenti, lai komplicētām problēmām formulētu vienkāršus un dumjus, bet neracionālus risinājumus.

    Latvijā spilgti piemēri bija Čevers, Zīgerists, Pauls, Šlesers......
    Ārzemēs - nupat Grillo, kā arī daļēji Berluskoni, kas saņēma pusi no vēlētāju balsīm.

    Pasīvie salašņas ir tie, kas iekrīt uz šo aktīvo salašņu piedāvātajiem nefunkcionējošajiem risinājumiem, un nav spējīgi/gribīgi racionāli pārdomāt savu rīcību, orientēt to uz morāliem un lietderības kritērijiem.

    Latvija pasīvo salašņu potenciāls ir liels. Arī citās valstīs to var būt diezgan daudz, kā Itālijā.

    Taču Latvijā pašreiz nav nevienas nopietnas salašņu partijas. Tomēr Sudraba varētu būt kristalizācijas punkts, ap ko tāda varētu izveidoties. Tur slēpjas politiski tukšās un nevarīgās Sudrabas bīstamība.

    Es Orbāna konservatīvo partiju neuzskatītu par salašņu partiju - tā ir vienkārši ultrakonservatīva, bet tai ir sava konekventa līnija. Salašņu partija drīzāk varētu būt antisemītiskā Jobbik partija. Lietuvā tipiska salašņu partija ir Uspeskiha, daļēji arī Paksa partija. Rumānijā ir vairākas šādas partijas, tajā skaitā patlaban valdošā Sociāldemokrātu partija (tā ir bijusī komunistu partiju), un jo sevišķi protofašistiskā Romania Mare.

    Salašņas - pieklājīgā vārdā tos sauc par populistiem - ir būtisks fenomens, kas ietekmē demokrātijas darbību. Jautājums un uzdevums ir, kā šo populistu (salašņu) potenciālu samazināt. Svarīga loma te būtu arī pietiekoši stingrai, varbūt pat agresīvai liberālo, demokrātisko, patiesi nacionālo vērtību aizstāvībai publiskā telpā. Ja neviens pret populistiem (salašņām) aktīvi neuzstājas, tad tie sāk dominēt publisko telpu.





    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Domāju, Jums taisnība par salašņām. Tos nav viegli definēt. Kas attiecas uz Ungāriju un tām citām valstīm, kuras Jūs apskatāt, tikai Ungārijā tika īstenots tas sliktais scenārijs, kad populistu valdība reāli nostāda sevi pret Briseles "neoliberāļiem"-"imperiālistiem". Tikai Ungārijā tika īstenots tas taustāmais idiotisms - kad cilvēki, domājot, ka pretojoties tai ļaunajai Eiropai un rādot savu izolacionistisko piemēru siekalojošiem salašņām līdzīgās valsīs, faktiski apstādina savas valsts attīstību.

      Populisti. Populisti, manuprāt, ir Saskaņa, kas manipulē ar to bezmaksas braukšanu, pasviež kaulu. Dara to apzināti, ar racionālu aprēķinu. Apzinātā nelietība.

      Skaidrs, ka arī Sudraba ir spilgta populista tips. Taču viņa ir nopietni pārliecināta savā mesiānismā. Es nedomāju, ka viņa izdarītu kādu nelietību, ja zinātu, ka tā ir nelietība. Viņa gvelž muļķības un rīkotos idiotiski politikā pēc labākas pārliecības. Un tas savāktu ap viņu daudz salašņu.

      Par populistu un salašņu ietekmi publiskajā telpā ir tā, ka publiskajā telpā mums ir darīšana ar nebrīviem medijiem. Man nav absolūtas pārliecības, ka atbrīvojot medijus, mēs uzreiz panāksim intelektu uzvaras gājienu. Man personīgi skaidrs ir viens - mediju un vārda brīvība Latvijā ir izdevies sakompromitēt pateicoties tam, ka likums pieļauj neskaidras īpašuma schēmas, jo pateicoties šīm schēmām Latvijas medijus praktiski nepastarpināti kontrolē blēži no Latvijas un Krievijas, kas faktiski apkaro demokrātiju Latvijā un Latvijas neatkarību. Man nav skaidrs, vai šo mediju personāls apkalpo šīs intereses pēc personīgās pārliecības, ka Latvijai jābūt mēslu bedrei uz Krievijas planētas, vai žurnālisti/komentētāji/eksperti vienkārši ir nelieši, kas ciniski atstrādā kārtējo aploksni. Ja pēdējais ir tuvāk realitātei, Latvijas mediji ir jānotīra no šiem žurnālistiem/koment./eksp. Ja realitāte ir pirmais, tas arī brīvie mediji Latvijā vēl kādu laiku atražos to pašu putru, ko viņi ražo tagad.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff