piektdiena, 2013. gada 29. marts

Karā jāizvēlas puse

Sakarā ar Olgas Procevskas rakstu Satori.lv.

Mani tajā pilnīgi apbur tas, ka pie apvāršņa parādās Latvijas krievu intelektuāle. Es lieliski zinu, ka Olga Procevska ir labi pazīstama Latvijas mediju telpā jau dažus gadus. Bet, ja nemaldos, līdz šim viņa sevi nebija ‘pozicionējusi’ kā krievu kopienai piederošu. Skan divdomīgi un laikam izklausos pretrunā ar paša principiem, jo visu etnisko pieskaitu intīmajai dzīves pusei. Apbur tāpēc, ka tagad es no Olgas Procevskas, kā krievu intelektuāles, varu gaidīt, ka viņa netaupot spēkus metīsies apgaismot krievu auditoriju Latvijā.

Es neironizēju un no sirds priecājos, ka krievu „pasaulē” Latvijā beidzot sāk augt intelektuāļi. Raksturīgi, ka Olga — ja nemaldos, jo pats ar viņu iepazinos kā ar mediju figūru — sākumā parādījās latviešu mediju telpā, runājot, protams, latviski. Nemitīgi barota ar ļoti nekvalitatīvu ‘žurnālismu’, ar vietējām talking heads bez elementārām enciklopēdiskām zināšanām un spējām analizēt, ar Kremļa propagandistu un provokatoru meliem un tendenciozām puspatiesībām, krievu auditorija, varbūt pat īsti neapzinoties, salkst pēc smadzenēm medijos.

Man ir žēl, ka coming out, jeb iznākot no skapja stāstā/manifestā par savu krievu "orientāciju", Olga Procevska izvēlas epatāžu. Viedokļi ir un būs atšķirīgi, viedokļiem jābūt atšķirīgiem. Vairākums vienmēr ir un būs konservatīvs. Ja esi intelektuālis, tu vienmēr būsi citādi domājošs. Esi brīvs, tev vienmēr ir izvēle. Konservatīvais vairākums var kļūt nedaudz maigāks pret citādi domājošajiem, vismaz Latvijā par to neliek cietumā, bet paldies par citādu domāšanu konservatīvais vairākums tev nepateiks nekad.

Krievu intelektuāļa esamības fakts ir galvenais iemesls, kāpēc es nolēmu noformulēt savu pozīciju. Taču pats ieraksts ir par citu tēmu.

Diemžēl, jārunā par karu, propagandas, „informācijas” karu, karu par galvām, viedokļiem, attieksmi. Tas ir Kremļa karš pret demokrātiju, pilsonisku apziņu, citādu domāšanu un pašorganizāciju, pret visu, kas stājas un kam ir potenciāls stāties uzurpatoru ceļā un apgrūtināt viņiem saglabāt nozagto varu savās rokās. Šim karam — faktiski Putina karam pret viņa paša neizbēgamo politisko nākotni — nav absolūti nekāda cita mērķa. Tas ir karš pret demokrātiju un attīstību.

Putins vēršas pret citādi domājošo indivīdu demokrātiskās pašorganizācijas iedīgļiem Krievijas sabiedrībā, pakļaujot savas sabiedrības kvalitatīvāko daļu fantastiskam psicholoģiskam spiedienam, izspiežot simtiem tūkstošu cilvēku emigrācijā un pārvēršot dzīvi Krievijā par absurdo visatļautību pietuvināto kastai un patvaļu „parastajiem”.

Karam pret demokrātiju — es atkārtošos: par galvām, viedokļiem un attieksmi — nav ģeogrāfisko robežu. Un runa pat nav tikai par Putina sapni atjaunot archaisko „lielvalsti”, pievienojot post-sovjetu valstis fantomsāpju ietekmē izdomātajai eirāzijas savienībai. Latvija ir, protams, viens no ieplānotajiem upuriem, kam jāizsķīst šīs ‘eirāzijas’ skābē. Taču gan konkrēti pret Latviju, gan, teiksim, pret Krievijas opozīciju vērstā darbība ir tikai otršķirīgas epizodes Kremļa karā par varu — pret demokrātiju kā galveno risku, galveno apdraudējumu kleptokrātiskajam režīmam.

Karš pret demokrātiju faktiski ir vērsts pret vērtībām, uz kurām balstās vienīgi iespējamā Latvijas nākotne. Autoritāra, nedemokrātiska Latvija jau sen būtu Krievijas satelīts. Latviešu sapnis par savu neatkarīgo valsti jau sen būtu izšķīdis tajā skābē. Latvijas gadījumā Kremļa karš ir karš par Latvijas galvām, Latvijas viedokļiem, Latvijas attieksmi.

Un kā jau karā tiem, kas tajā iesaistīts — un mēs Latvija praktiski visi esam —, ir jāizvēlas puse. Dilemma ir nežēlīga. Vai tu esi par demokrātiju un visu, kas to stiprina, ļauj tai dziļāk iesakņoties mūsu vidū. Vai tu esi pret demokrātiju. 

Tāpēc ka ja tu aiz nezināšanas vai taktisku apsvērumu dēļ nostājies to spēku pusē, kas apkalpo žuļiku un blēžu intereses, tu piedalies demokrātijas apkarošanā. Tu nostājies, piemēram, šādu cilvēku, praktiski jau gatavo kanibālu, pusē. Tas vien, kas Krievijas cietumā ir noticis ar auditoru Sergeju Magnitski, jau ir pietiekošs vēstures spriedums Putina režīmam. Varu ieteikt paklausīties interviju ar Matnitska māti radio Echo Moskvy, lai gūtu nedaudz dziļāku priekšstatu par to, kādus cilvēkus un noziegumus neatlaidīgi piesedz Kremlis, šķeļot pašu sabiedrību akli kurlajos un nepareizajos un faktiski stājoties konfrontācijā ar Rietumu pasauli. 

Tumsonīgā naida kurināšana, meli, liekulība un tendenciozitāte, neiedomājamā valsts izzagšana, ņirgāšanās par likumiem un tiesu, ierēdniecības kļūšana par jaunu viduslaiku gara aristokrātiju ar nesodāmības privilēģijām, izturēšanās pret cilvēku kā pret lopu, spīdzināšana un iešana pār līķiem — vai tas ir tas savdabīgās civilizācijas un īpaša garīguma ceļš, tā īpašā un pirmkārt no Rietumiem atšķirīgā krievu pasaule”, kurai jāfascinē un jāmobilizē etniskie krievi Latvijā un citās valstīs un kuras dēļ jākļūst par piekto kolonnu un jāsabotē demokrātija pašu mājās?

Tā ir dilemma. Ko īsti grib pateikt cilvēks, uzsverot savu etnisko izcelsmi kā būtiskāko īpatnību? Tas attiecas, protams, ne tikai uz krieviem, bet ļoti, ļoti lielā mērā uz latviešiem.

Vismaz man nav šaubu par to, ka pētnieciskā brīvība ir demokrātijas ļoti svarīga daļa, un ka tā ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos un absolūti nepieciešama, lai īstenotu indivīda radošo potenciālu. Es domāju, ka nepārspīlēšu, pasakot, ka zinātne, pētniecība, radošums, kas ir vienīgi iespējams individuālās brīvības apstākļos, ir arī vienīgā iespēja Latvijai un Eiropai kopumā saglabāt konkurētspēju pasaules mērogā. Tāpēc es nevaru neatbalstīt Olgas Procevskas nostāju par pētniecības brīvību no drošības dienestu ietekmes.

Es nezinu, par kādiem pētījumiem, izņemot pētījumu (?) par Latgales autonomiju (ja es pareizi atceros), ir interesējušies drošības dienesti. Redzot, kas stāv aiz „pētījuma par Latgales autonomiju”, man, diemžēl, nepaliek šaubu par to, ka šajā gadījumā mums nav darīšana ne ar neatkarīgiem radošiem indivīdiem, ne ar mērķi stiprināt Latvijas demokrātiju un konkurētspēju. Te mēs drīzāk saskaramies ar vēl vienu mēģinājumu radīt apjukumu prātos, piebarojot halucinatīvo hipotēzi par alternatīvu Latviju. (Šī ir ļoti plaši izplatīta hipotēze, starp citu, — pie tās pieder arī populāri spriedelējumi par Latviju kā par Briseles vai Washingtonas „impērijas” sastāvdaļu.)

Tāpēc būtu dīvaini un ļoti nepareizi, ja Latvijas sabiedrības drošībai domātie dienesti neinteresētos par kārtējo mēģinājumu sakurināt pret etniskiem latviešiem vērstu sentimentu un necenstos to novērst.

Nē, es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar zinātni, pētniecību un pētnieka brīvību. Es nezinu, kā to var neredzēt, taču katram ir tiesības maldīties. Mēs katrs varam maldīties, un katrs var būt „lietderīgs idiots”. Es, varbūt, maldos, rakstot šo tekstu, uzskatot, ka tā ir tikai nejaušība. Bet es tā uzskatu. Varbūt, Olga tāpat domā par Radio Baltkom, piemēram, uzskatot, ka tas ir neatkarīgs demokrātisks medijs, jo viņai nav iespējas noklausīties citus Radio B raidījumus.

Es klausos Radio B podkāstos regulāri un man ir izveidojies labs priekšstats par šī medija prioritātēm un gaumi (šeit). Man, protams, nav ne dokumentu, ne liecību par to, kā šis konkrētais medijs tiek finansēts un kāda tam ir redakcionālā politika. Es varu spriest tikai pēc tā, ko es dzirdu vai nedzirdu. Es dzirdu daudz melīgu, izcili tendenciozu un patiesību kropļojošu „ekspertu” komentāru par to, ka Latvija ir tā pēdējā bedre, kur kaut cik paciest vēl var „laukus un mežus”, bet neatkarīgās valsts ideja ir jānīst ar visām dvēseles fibrām. Es nedzirdu ne vārda patiesības par valsts izzagšanu, neiedomājamo korupciju un noziegumiem pret demokrātiju Krievijā vai par ekonomikas izvarošanu Baltkrievijā. Es dzirdu, ka tieši šie kroplīgie režīmi, Radio Baltkom propagandistuprāt, — mācoties no Maskavas un Minskas gudrības, ciešāk sadarbojoties un brāļojoties ar šiem režīmiem — ir labākais, kas var notikt Latvijas dzīvē.

Tāpēc es izdaru secinājumu, ka Radio Baltkom un pārējie krievu valodā producētie mediji Latvijā, kas nodarbojas ar tās pašas melīgās propagandas izplatīšanu un savu patērētāju smadzeņu skalošanu, nav brīvi un apkalpo tikai vienu propagandas kara pusi — Kremli. Tāpēc ja tu ej uz Radio Baltkom uz interviju, tu šā vai tā apkalpo to vienīgo viedokli, ko apkalpo Radio Baltkom — tu apkalpo Kremli.

Olga Procevska, krievu intelektuāle, kas iestājas par pētniecības brīvību no drošības dienestu ietekmes, labprāt izmanto Radio Baltkom savu viedokļu paušanai. Taču runājot tajā pašā ēterā un, galvenais, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas apkalpo propagandistus un provokatorus, ko viņiem atsūta no iekšējās brigādes un no Maskavas, viņa, varbūt, nepamana, ka šī propagandas mašīna izmanto viņu pašu.

Taču intelektuālis nevar neredzēt, ka protestu kampaņa pret drošības dienestu tiesībām iejaukties pētnieciskā darbībā vismazāk ir vērsta pret drošības dienestu patvaļu. Šī kampaņa vismazāk ir domāta demokrātisko vērtību aizstāvībai, kas, varbūt, var likties no pirmā acu uzmetiena. Bet šaubas izgaist, kad skaidri apjēdz, ka patiesībā demokrātiskās vērtības ir jāaizstāv no tiem, kurus apkalpo Radio Baltkom. 

Ja saistīt draudus Latvijas demokrātijai, tai skaitā pētnieciskai brīvībai, ar Latvijas drošības dienestiem, tad demokrātiju apdraud tas, ka šie dienesti, acīmredzot, ir pārāk vāji, lai efektīvi minimizētu demokrātijai naidīgo interešu ietekmes sekas Latvijas politikā un sabiedrībā. Latvijas demokrātijai vistiešākā veidā rada briesmas, piemēram, drošības dienestu un policijas finansēšanas samazinājums par 30% krīzes laikā.

Intelektuālis nevar neredzēt arī absolūto „informatīvās demokrātijas” (Olgas termins) neesamību krieviski producētajos medijos Latvijā. Latvijas krievu mediju telpa ir monopolizēta un faktiski jau sen nodalīta no Latvijas un pievienota Kremļa kontrolētajai telpai, kas ir brīva no vārda brīvības. Latvijas krievu telpa faktiski jau ir iestājusies „eirāzijas savienībā”.

Neko tādu intelektuālis nevar atbalstīt. Intelektuālis nevar atbalstīt karu pret demokrātiju, vienīgo stāvokli, kas var nodrošināt brīvību indivīdam, viņa vārdam un rīcībai, tai skaitā pētniecībai. Kremlis ir pasludinājis karu pret demokrātiju. Tas pilnā mērā attiecas uz Latviju, uz iespēju Latvijai attīstīties par modernu demokrātisku sabiedrību. Karā ir jāizvēlas puse.

sestdiena, 2013. gada 9. marts

Rīga jādecentralizē

Rīgas pārvalde nav demokrātiska. Rīga ir jāsadala mazākās pašvaldībās. Pāris reizes jau par ieminējos ierakstos. Nav jau tā, ka esmu kāds eksperts municipālajos jautājumos, izņemot to, ka tāpat, kā jebkurš cits, es dzīvoju kādā pašvaldībā. Neesmu pētījis scenārijus, kas notiktu, ja Rīga tiktu sadalīta mazākās pašvaldībās.

Skaidri redzu, ka Rīgā, kur dzīvo vismaz oficiāli trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, vietējā vara ir vistālāk no iedzīvotāja, pašvaldības pakalpojumu apmaksātāja un saņēmēja. Vistālāk nozīmē, ka Rīgas nodokļu maksātājam ir vismazāk teikšanas par savas pašvaldības pārvaldīšanu, politiku, prioritātēm, projektiem utt. salīdzinot ar jebkuru citu pašvaldību Latvijā.

Tas ir pilnīgi nepareizi. Tas atsvešina rīdziniekus no savas pašvaldības, nodala no tiem, kas pašvaldības domē tiek ievēlēts patiesībā ar mazākuma balsojumu. Iedzīvotāju attālums no varas neizbēgami vājina kontroli, vājina interesi par to, ko cilvēks nejūt spēku ietekmēt un izkontrolēt. Tas izolē pie varas nokļuvušos cilvēkus un ļauj tiem rīkoties pēc savām privātajām interesēm.

Liela pašvaldība ir liels budžets. Rīgas budžets 2013. gadā ir 466 miljoni latu, kas deviņas reizes lielāks par Daugavpils budžetu, desmit reizes par Jelgavas un divpadsmit reizes lielāks par Liepājas vai Ventspils budžetu. Viena pašvaldība pārvalda budžetu, kas tikai desmit reizes mazāks par valsts budžetu. Naudas pievilcība, cīnoties par varu Rīgā, motivācija kontrolēt milzīgā kumosa sadali ir salīdzināma tikai ar cīņu par varu valstī.

Valsti samazināt nevar, tātad nevar mazināt līdzekļu pārvaldīšanas pievilcību valsts līmenī. Bet var samazināt līdzekļu pārvaldīšanas pievilcību pašvaldībā, Rīgā. Ja ir iespējas mazinās politiskās cīņas slimīgās puses, tas jādara obligāti. Pusmiljarda latu lielie resursi nevar nevilināt mafiozo, blēžus, žuļiku un zagļu ‘partijas’, ārvalstu spiegus. Mūsu nekontrolētajā, jau tā pārcentralizētajā sistēmā viņi turpina centralizēt un tiecas pie vēl lielākiem kumosiem, ko būs vēl grūtāk kontrolēt.

Tātad mani argumenti par labu Rīgas pašvaldības decentralizācijai ir nepietiekamā demokrātija un milzīgo resursu koncentrācija vienās rokās, ko var – tātad vajag – ierobežot.

Es uzskatu, ka ir nepieciešams pētījums par to, kāds pašvaldības izmērs, iedzīvotāju skaita un blīvuma ziņā, ir optimāls. Skaidrs, ka ir jāņem vēra infrastruktūras attīstība, lietojamība, iedzīvotāju mobilitāte un vairāki citi socioloģiski un ekonomiski aspekti.

Skaidrs, ka Rīga ir vienots organisms ar vienotu transporta sistēmu un citu infrastruktūru. Taču ne šim faktam jāstāv demokrātijai ceļā, ne demokrātijai jābūt par šķērsli infrastruktūras izmantošanai un attīstībai. Galu galā Lielrīgā, lielajā Rīgas aglomerācijā, kurā ietilpst visas kaimiņpašvaldības, pašvaldību robežas neierobežo ne cilvēku mobilitāti, ne infrastruktūras izmantošanu. Noteikti var atrast optimālas formas saimnieciskai darbībai, tādas, kā vairāku pašvaldību dibināti transporta, ūdens piegādes, notekūdeņu apsaimniekošanas un citi uzņēmumi. Var izveidot arī Galvaspilsētas reģiona pārvaldi, kur pašvaldības deleģētu savus pārstāvjus, ar ierobežotu budžetu tikai noteiktu funkciju pārraudzīšanai, ja pašvaldības nespēj vienoties citādi.

Ļoti iespējams, ka jāpārskata Latvijas normatīvie akti saistībā ar pašvaldību finansēšanu, funkcionēšanu, tiesībām un iedzīvotāju ietekmes iespējām uz pašvaldībā pieņemamajiem lēmumiem. Demokrātija ir indivīda spēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu attiecīgajā līmenī. Rīgā šī iespēja ir acīmredzami apgrūtināta.

Protams, to neatvieglojam mēs sev pašiem, jo ļoti gausi un negribīgi veidojam savas interešu organizācijas, organizējamies pilsoniskā sabiedrībā, lai kontrolētu varu. Esam neizglītoti un mūsu sabiedriskā apziņa nebūt nav nedemokrātiska. Bet tas nenozīmē, ka mūsu demokrātija ir jāierobežo, jāsamazina mūsu pārstāvju skaitu pašvaldības (slikta ideja, manuprāt), jāliedz mums iespēja mācīties un psicholoģiski gūt apetīti ietekmēt savu vidi, tuvāko vidi, vidi savā apkaimē. Daudz lielāks skaits cilvēku ieinteresēsies pašvaldībā, ja sajutīs iespēju ietekmēt.

piektdiena, 2013. gada 8. marts

Sabiedriskais medijs. Kas atturēs no patiesības masažēšanas?

Profesionālisms nebūt nenozīmē mācēt pārdoties – ne par augstu, ne par katru, ne par kādu cenu. Profesionālisms nozīmē būt kompetentam un pārdot savu kompetenci. Kompetence – medijos, politikā, izglītībā, medicīnā, visur, kur profesionāļa tiešais darbības objekts ir cilvēks, – ir arī ētika. Ja kāds uzskata, ka viņa kompetencē ietilpst pieņemt pasūtījumus melot cilvēkiem, masažēt patiesību, – tātad, ja cilvēkam ir problēmas ar ētiku, es uzskatu, ka šis cilvēks nav profesionālis.

Lasu, ka Ivars Belte, kuru ieceļ par Latvijas Televīzijas vadītāju, esot labs profesionālis. Neko par Ivaru Belti nezinu, izņemot to, ka viņš, vadot Pirmo Baltijas Kanālu, vietējo krievu smadzeņu überskalotāju, bija saņēmis e-pastus no Nila Ušakova un ka neredz tajā nekādu problēmu. Nav grūti iedomāties, ka neredzēs arī jaunajā amatā.

Varbūt es maldos, uzskatot, ka ētikai ir tiešs sakars ar tādu lietu kā patriotisms. Patriotisms asociējas ar plīvojošiem karogiem, himnām, pacēlumu, kaut ko oficiozu un liekulīgu. To pārāk bieži lieto tās pašas smadzeņu skalošanas nolūkos. Tāpēc es reti lietoju šo vārdu. Es runāju nevis par idolu vai simbolu patriotismu, bet par to ētisko – par cilvēkiem. Patriotisms ir spēja atcerēties savu tā teikt zemi, savu tā teikt sabiedrību – patiesībā savas zemes un savas sabiedrības cilvēkus – brīdī, kad ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums. Piemēram, masažēt vai nemasažēt patiesību ziņu pārraidē.

Es laužu galvu, kas ir noticis ar šo spēju. It kā ir kompetence, zināšanas, laba izglītība, bet tāds iespaids, ka nav nekādas saiknes ar šo vietu, apkārtējiem cilvēkiem, nu, ar to lielo, abstrakto Latviju. Bet kas, pasakiet, atturētu šo profesionāli no patiesības masažēšanas pēc pa e-pastu saņemtā pasūtījuma? Nekas! Nekas, ja viņam dziļi nospļauties par šiem savas tā teikt zemes cilvēkiem, ja viņam nav ne kripatiņas cieņas pret šiem cilvēkiem. Tad viņam nav ne kripatiņas cieņas pret to savu izdaudzināto dzimteni, jo dzimtene bez cilvēkiem nav nekas. Dzimtene ir cilvēki, viņu bēdas, viņu muļķības, viņu tumsonība un viņu nākotne.

Nekas viņu neatturēs no pārdošanās. Nekas arī neattur. Un patiesības masažēšana, televīzija ir tikai viens sīks piemērs. Profesionālajā darbībā, politikā un laikam jebkurā sfērā nekad nav tā, ka cilvēku uz rīcību motivē tikai nauda. Cilvēks nav dresēts pērtiķis cirkā. Cilvēks ir sarežģītāks. Arī žurnālistam vienmēr ir izvēle, būt vai nebūt par prostitūtu.

Pēc vakardienas šoka no SAB par to, ka Krievijas un Baltkrievijas izlūkdienesti Latvijā saimnieko kā savā dārziņā, pērkot žurnālistus, viedokļu līderus, NVO un politiskas partijas, šodien saņēmu jaunu šoku no Igaunijas. Tallinā notika Postimees viedokļu līderu pusdienas. Tajās piedalījās bijušais Eesti Energia vadītājs un tagadējais viceprezidents vienā no starptautiskajām finanšu organizācijām Gunnar Okk. Tas mani pārsteidza. Igaunijā (un jāsaka, Somijā) Gunnaram Okkam ir nevainojama – sava sektora eksperta, zinoša un pieredzējuša cilvēka, viena no viedokļu līderiem Igaunijas uzņēmēju vidē – reputācija. Šajā pasākumā viņš runāja par igauniskumu.

Kas tajā tik pārsteidzošs? No igauņu viedokļa nekas, no somu viedokļa nekas, no citu ziemeļvalstu viedokļa nekas. Jo pats par sevi ir skaidrs, ka nopietns, liels viedokļu līderis ir patriots. Pats par sevi ir skaidrs, ka igauniskums (somiskums, etc.) – tas ir nopietni, jo vienojošās vērtības ir vērtības ne tikai skolas mācību grāmatās, ne tikai valsts prezidenta runā, ne tikai balsu zvejotāju populistu retorikā. Tās ir vērtības arī biznesā, enerģētikā, attiecībās ar citām valstīm, jebkurā jomā jebkuram cilvēkam. Svarīgi, nopietni, jo bez tām nebūs nekādas sabiedrības, nekāda biznesa un nekādas ekonomikas.

Bez tām nebūs nekādas sabiedriskās televīzijas. Es laužu galvu, kāpēc tas šķiet tik pārsteidzošs no latviešu viedokļa? Kas iemācīja latviešiem izturēties pret savas dzimtenes cilvēkiem, pret sevi ar tādu necieņu?

trešdiena, 2013. gada 6. marts

"Izlūkdienesta virsnieki veido noteiktu žurnālistu loku..."

www.sab.gov.lv
No Satversmes Aizsardzības Biroja pārskata par 2012. gadu (šeit)

Ārvalstu izlūkdienestu aktivitātes Latvijā galvenokārt tiek īstenotas zem diplomātisko pārstāvniecību piesega. Ārvalstu izlūkdienestu virsnieku skaits diplomātiskajās pārstāvniecībās var būt 15-40 procenti no kopējā diplomātu skaita.
  
Pēdējos gados ar Latvijā dzīvojošo kopienu Baltkrievijas Valsts drošības komiteja strādā īpaši aktīvi. Šo aktivitāšu mērķis ir kontrolēt, lai diasporā neveidotos opozicionāra nostāja un diaspora atbalstītu dienesta pārstāvētās valsts režīmu. Lai to nodrošinātu, izlūkdienesta virsnieks, kas strādā zem vēstniecības piesega, uztur regulārus kontaktus ar praktiski visiem aktīvākajiem diasporas organizāciju līderiem, lūdz informēt par pasākumiem, kuros varētu notikt diskusijas par politisko situāciju un cilvēktiesību problēmām dienesta pārstāvētajā valstī, kā arī prasa noskaidrot un ziņot, kādas personas šādos pasākumos piedalās.
  
Pēdējos gados konstatēti arī vairāki gadījumi, kad diaspora tiek iesaistīta izlūkdienesta organizētu aktīvo pasākumu īstenošanā, kuru mērķis ir demonstrēt ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalstu to izcelsmes valsts īstenotajai politikai un pastāvošajam režīmam. Piemēram, diasporas organizācijas rīko attiecīgu konferenci un pieņem rezolūcijas, bet patiesie pasākuma iniciatori un rezolūciju tekstu autori ir izlūkdienesta pārstāvji.
  
Papildus darbam ar diasporu režīma atbalstam tiek īstenots aktīvs darbs ar medijiem. Zem vēstniecības piesega strādājoši izlūkdienesta virsnieki veido noteiktu žurnālistu loku, ar ko tiek uzturēta pastāvīga sadarbība, piedāvājot tiem iespēju doties pieredzes apmaiņas tūrēs, saņemt īpaši sagatavotus materiālus, ekskluzīvas intervijas. Lai arī izlūkdienesta virsnieki tiešā veidā nenosaka, kādi raksti vai sižeti žurnālistiem būtu jāveido, tomēr attiecības tiek turpinātas tikai ar tiem mediju pārstāvjiem, kuru materiāli ir ieturēti draudzīgi.
  
SAB izlūkošanas un pretizlūkošanas uzdevums ir identificēt slēptā vai maldinošā veidā īstenotas, pret Latviju vērstas ārvalstu aktivitātes, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm vai pat var radīt valsts drošības apdraudējumu. Krievijas Federācijas viens no galvenajiem ārpolitikas mērķiem ir lielvaras statusa nodrošināšana un uzturēšana starptautiskajās attiecībās. Saskaņā ar 2013.gada februārī prezidenta apstiprināto Krievijas ārpolitikas koncepciju šī mērķa sasniegšanai attiecībās ar kaimiņvalstīm tiek izmantotas tautiešu organizācijas, “maigās varas” metodes, kā arī ideoloģizēta cīņa par vēstures jautājumu interpretāciju atbilstoši Krievijas interesēm.
  
Pārskata periodā SAB uzmanības lokā nonāca vairākas organizācijas un personas saistībā ar dažādām, pret Latviju vērstām aktivitātēm, kas bijušas orientētas uz Latvijas iekšpolitikas ietekmēšanu, konkrētu procesu un notikumu iniciēšanu un virzīšanu, kā arī negatīvu Latvijas tēla veidošanu. Tāpat tika novērotas vairākas pret Latviju vērstas mērķtiecīgas propagandas kampaņas, kuru īstenošanā bija iesaistīti ārvalstu mediji un speciāliem uzdevumiem veidotas organizācijas.
  
2012. gada pirmajā pusē vairākas Krievijas institūcijas turpināja īstenot aktīvos pasākumus, kuru mērķis bija sabiedrības un lēmumu pieņēmēju noskaņošana pret dalību Visaginas AES projektā. Viena no organizācijām, kas īstenoja pasākumus negatīva sabiedrības viedokļa veidošanā šajā jomā bija Sanktpēterburgas sabiedrisko attiecību kompānija “Krievijas Baltijas mediju centrs”. Kompānijas pārstāvji meklēja sadarbības partnerus reģionālo mediju vidū, lai sadarbībā ar tiem izvērstu pret Visaginas AES celtniecību vērstas kampaņas.
  
Cits aktīvo pasākumu virziens bija veicināt sabiedrībā diskusijas par Latgales reģiona atšķirību no pārējās Latvijas. Diskusijas tika veicinātas, organizējot atsevišķu ekspertu izteikumus par šī reģiona etniskajām, ekonomiskajām vai vēsturiskajām atšķirībām, un veidojot publicitāti šiem izteikumiem. Zīmīgi, ka Latvijas krievvalodīgo tiesību aizstāvja A.Gapoņenko grāmatas “Latgale: citas esības meklējumos” prezentāciju, kurā tika popularizēta doma par latgaļiem kā patstāvīgu tautu, kas aktualizē autonomijas nepieciešamību, Maskavā organizēja un vadīja SAB identificēts Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks Dmitrijs Jermolajevs, par kuru SAB ir informējis iepriekšējos pārskatos.
  
Tradicionāli Krievijas institūciju īstenotu informācijas kampaņu tematika ir mēģinājumi Latviju apsūdzēt nacisma ideju atbalstīšanā, cilvēktiesību neievērošanā, kā arī mēģinājumi Latvijai piedēvēt ekonomiskas neveiksmes, kas saistītas ar dalību Eiropas Savienībā. Veidojot propagandas kampaņas, Krievijas mediji, eksperti un amatpersonas savus izteikumus nereti pamato ar dažādu nevalstisku organizāciju veidotiem faktu apkopojumiem. Savukārt šādu apkopojumu veidošanai finansējums nevalstiskajām organizācijām tiek piešķirts no Krievijas budžeta līdzekļiem tautiešu atbalstam.  

sestdiena, 2013. gada 2. marts

Vai mani lasa. Stat

Lasa. Nevienmērīgi, bet lasa. Ja ticēt statistikai, ko apkopo Blogger.com, šī jaukā platforma, kur mājo mans blogs, tad Feb 2013 ir bijis rekordmēnesis apmeklējumu ziņā - 4010 pageviews.

Bet tam ticēt nevajadzētu, jo Blogger.com ir pārāk "labsirdīga" un ieskaita ne tikai reālos lasītāju apmēklējumus (lapu skatījumus), bet arī botus no Ķīnas, Ukrainas un Krievijas, kas "čeko" lapas kaut kādiem saviem nolūkiem. Februāris bija īpaši ražīgs ar paaugstinātu "interesi" no Ķīnas.

Google Analytics dod ļoti atšķirīgu ainu. Lapu skatījumu februārī manā vietnē bija 2827, kas ir vēsturiski otrais labākais rezultāts pēc 2012. gada janvāra. Unikālo apmeklētāju bija 403, gandrīz tikpat daudz kā iepriekšējā mēnesī, kas nav daudz, jo tas ir piektais vai sestais labākais rezultāts kopš sāku lietot Google Analytics 2010. gada oktobrī.

Te būs apmeklējumu statistika no Google Analytics:


Google Analytics dati atšķiras arī attiecībā uz to, ko lasa:


Visas vecās dziesmas / Stuff