pirmdiena, 2013. gada 29. aprīlis

Nācija. Konkurētspējīga identitāte. Beidzamais laiks diskutēt

 
Videoieraksts no Ilmāra Latkovska organizētā semināra par nācijas veidošanās iespējamību Latvijā. Lūdzu, visiem no sirds iesaku!

Seminārs notika Saeimas namā 29. aprīlī. Ilga 3,5 stundas, daļu noklausījos translācijā, bet daļa vēl uzmanīgi jānoklausās. Nešaubīgi, izcili interesants bija Dr Leo Dribina vēsturiskais apskats.

Speciāli pierakstīju Dr Egila Levita runas beigu daļu. Te gan par Latvijas globālo konkurētspēju, gan par segregāciju izglītības sistēma, gan par citādas etniskās izcelsmes indivīdu marginalizācijas neatbilstību laikmeta izaicinājumiem (par ko šad tad rakstu arī es):

Diskusija ir aktuāla, jo nacionālā identitāte globalizācijas laikmetā kļūst arvien svarīgāka un nozīmīgāka. Valstij jākonkurē starptautiskajā par iedzīvotājiem. It sevišķi valstij, kura nav priekšā ekonomiskā ziņā, svarīga ir nacionālā identitāte kā viens elements, kas ļauj paturēt šos cilvēkus. Ja tu salīdzini algas, apdrošināšanu un tam līdzīgi, ja nav nacionālās kultūras un valodas elements, tad protams, materiālie, utilitārie aicinājumi ir spēcīgāki. Bet stipra nacionālā identitāte to var atsvērt. Valstīm ar spēcīgu nacionālo identitāti globalizētās konkurences apstākļos ir priekšrocības.

Tādēļ tagad ir beidzamais laiks diskutēt par to, vai ir vēl ir liela jēga strikti pieturēties pie kultūrnācijas sākotnējā modeļa, kurš Latvijā bija dominējošs 20. gadsimtā, kad latviešu valoda nebija kopējā valoda visiem iedzīvotājiem, kad valsts pat veicināja šo sadrumstalošanos ar mazākumtautību skolām un tā tālāk.

Varbūt arī skolas un kultūras biedrības, kas veicina otro identitātes daļu, ne pirmo. Pārmērīgā segregācija izglītības un kultūras jomā vājina valsti un sasaisti starp nāciju un valsti. Tas ir ļoti lēns process, kas notiek individuālā kārtā.

Vai ir iespējama kopēja nācija? Tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī, Latvijā kopēja nācija ir iespējama uz vienotās valodas un vienotās kultūras pamata. Vai tas grupas, kas nav piederējušas pie latviešu nācijas līdz šim, būtu ar mieru pārņemt latviešu valodu un kultūru?

Es saprotu lielo skepsi par šo jautājumu. To veicina segregācija izglītībā. Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.

Šāda virzība nenozīmē mazākumtautību asimilāciju. Tas nozīmē tikai to, ka mazākumtautības vienlaikus var pieņemt arī savu identitāti, kas ir normāla parādība Eiropas nacionālajās valstīs.
Man šķiet, ka šāda virzība ir nenovēršama, jo mazākumtautību segregācija, neiekļaušana latviešu nācijā kļūst par anachronismu šodienas Eiropā. Un diskusija par to, ka būtu jādara valstij no globalizācijas, eiropeizācijas izaicinājumu viedokļa, veicina šo procesu.

Nekāds ātrs risinājums nav iespējams, bet ir nepieciešama konsekventa rīcība vienā virzienā, kas nozīmētu nacionālo konsolidāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata. Tas ir iespējams un neizbēgams.

Lieki teikt, ka es gandrīz pilnībā piekrītu Levitam. It īpaši atbildē uz manu jautājumu, kā viņš redz latvisku Latviju, domai par to, ka vienīgi iespējamā ilgtspējīga Latvija ir latviska Latvija, jo to pats gandrīz vārds vārdā esmu uzrakstījis šeit. Priecājos, ka esam domubiedri!

„Gandrīz pilnībā” tāpēc, ka es, piemēram, jūtos daudz drošāk, runājot par indivīdiem, neapvienojot viņus kolektīvos (mazākutautībās), jo uzskatu, ka absolūti viss, kas notiek ar cilvēku dzīvē, notiek ar viņu individuāli, nevis ar kādu kolektīvu, un cilvēkam vienmēr ir izvēle, pat ja tā ir tīri teorētiska. Egils Levits lietoja vārdu "individuāli" tikai vienu reizi. Bet tā ir nebūtiska piezīme.

Turpināšu klausīties.

svētdiena, 2013. gada 28. aprīlis

Kā Jūs redzat latvisku Latviju?

Mani jautājumi. Priecāšos, ja uz kādu atbildēsiet Jūs, lasītāj.

-         Kā Jūs redzat latvisku Latviju? Cik lielā mērā latvisks ir definējams etniski?

-         Vai latviskumam jābūt iekļaujošam?

-         Kurš politisks spēks šodienas Latvijā iekļauj tādu latvisku Latviju savā politiskajā piedāvājumā?

-         Ar ko jāsāk veidot latvisku Latviju?

-         Kas ir „tautība”? Vai tas ir juridisks jēdziens? Kādu praktisku uzdevumu risina „tautības” ieraksts iedzīvotāju reģistrā? Vai valsts modelē savas attiecības ar indivīdu atkarībā no viņa „tautības”?

-         Ar ko „valstsnācija” atšķiras no nācijas un kā tas izpaužas praksē?

-         Vai „valstsnācija” gadījumā nav vienkārši eifēmisms, lai neteiktu atklāti, ka noteiktas etniskās izcelsmes indivīdiem ir privilēģijas?

-         Kāds ir „valstsnācijas” racionāls uzdevums?

-         Cik lielā mērā indivīdu dalīšana „valstsnācijai” piederīgajos un pārējos atbilst modernas demokrātiskas asabiedrības garam? – tādas sabiedrības garam, kas motivē indivīdu uz pašizpausmi, pašaktualizāciju, nevis dzen kastēs, kazarmās, pārmetot indivīdam nepiederību „valstsnācijai”.

-         Kas visefektīvāk motivētu cilvēkus izdarīt izvēli par labu Latvijai?

-         Kas apdraud Latvijas nācijas veidošanos?

-         Vai nācijai ir vajadzīga sabiedrības konsolidācija? Kas vēl?

-         Vai citādi runājošajiem, citādas etniskās izcelsmes indivīdiem ir vajadzīga politiskā pārstāvniecība?

-         Kādas citādi runājošajiem un citādas etniskās izcelsmes indivīdiem ir intereses, kas ir atšķirīgas no etnisko latviešu interesēm?

-         Kāpēc Latvijā joprojām liek vienādības zīmi starp etnisko izcelsmi un politiskajām simpātijām?

-         Vai tie, kam tagad ir nepilsoņa statuss, nav daļa no Latvijas?

-         Vai nepilsoņa statusa saglabāšana ir Latvijas nācijas interesēs?

-         Vai nebūtu pareizāk un atbilstošāk modernas sabiedrības garam atzīt, ka „nepilsonis” ir tāds pats Latvijas pilsonis, kas ir kaut kādu iemeslu dēļ ierobežots savās tiesībās, tas ir, otrās šķiras pilsonis? Atzīt un uzstādīt mērķi šo apkaunojošo statusu likvidēt.

-         Kāpēc vairāku gadu garumā Latvijas mainstream politikā, neskaitot veterānus Judinu un Loskutovu, ir parādījies tikai viens citādas etniskās izcelsmes līderis, Vjačeslavs Dombrovskis? Turklāt partijā, kurai nav diez cik lielas izredzes pārdzīvot esošo parlamenta sasaukumu.

-         Kāpēc Vienotība nerunā ar savu vēlētāju par sabiedrības konsolidāciju, par to, ka Latvija ir visi, kas te dzīvo, ka gan etniskie latvieši, gan citādas etniskās izcelsmes cilvēki ir vienlīdz vērtīgi un vēlami visās dzīves sfērās, arī politikā, ka neviens nevar būt privileģēts uz etniskās izcelsmes pamata? Kāpēc Vienotība nerunā ar savu vēlētāju par naidu?

Ušakovs: krieviem sava talka

Ušakovs trollis. Šādu te bildi viņš ir izvietojis Facebookā. Ušakovs trollē talku, ka latviešu pašorganizācijas un solidaritātes formu. "Talkas mēdz būt dažādas", raksta Ušakovs. Latviešiem tā ir skraidīšana ar grābekļiem. Krieviem, jādomā, šņabja dzeršana. 

Jā, tur var saredzet joku, pat kaut kādu ironiju. To, acīmredzami, var atļauties jebkurš cits Facebooka lietotājs ar apšaubāmu gaumi un nedaudz vienšūnainu humora izjūtu. Bet jāatceras, ka to saka politisks līderis priekšvēlēšanu kampaņas pašā karstumā, mēnesi pirms vēlēšanām. 

Saskaņa? Nē, ņirgāšanās, trollings, cinisms, kārtējais mēģinājums pretnostatīt krievus latviešiem. Tā Ušakovs saprot savu lomu politikā, tas ir viņa politiskais kredo - dalīt un nepieļaut sabiedrības konsolidāciju. Tas arī viņa politiskais uzdevums - saglabāt Latviju dezintegrētu, vāju, bezpalīdzīgu, apātisku, nelaimīgu. Tie latvieši, kas balsos par Ušakovu, haļavas dalītāju, balsos par Vodku Talku kā pretstatu solidaritātei un pašcieņai.

sestdiena, 2013. gada 20. aprīlis

Vienā podā čurātāji kā mūsu nepilnvērtības sargi


Diagramma no pētījuma. Par to, cik katras Baltijas jūras reģiona sabiedrības pārstāvji būtu ar mieru ziedot katru gadu Baltijas jūras glābšanai no nāves. Kurā "līgā" meklēsiet Latviju? Heheeee.

Starptautiskais pētnieku tīkls (šeit) ir nopublicējis pētījuma rezultātus par to, kas būtu nepieciešams, lai glābtu Baltijas jūru no faktiskās nāves līdz 2050. gadam. Interesanti, ka pirmoreiz vēsturē visu deviņu valstu iedzīvotājiem (10 000 aptaujāto) tika uzdots jautājums, cik viņi būtu ar mieru maksāt par Baltijas jūras glābšanu no drošās nāves tuvāko 30-40 gadu laikā. Kopējā atbilde bija 3.8 miljardu euro gada (kas patiesībā par miljardu pusotru vairāk nekā vajag). Es domāju, šo skaitli ir grūti pārvērtēt.

Protams, dažādās valstīs atbildēja dažādi. Paldies zviedriem par gatavību ziedot videji 111 euro no cilvēka gadā. Paldies somiem par 56 euro gadā. Paldies dāņiem par 52. Paldies vāciešiem par 27. Paldies arī igauņiem par 18. Jā, 111 un 18 - starpība ir liela, taču interesantākais tikai sākas.

Ziniet, cik latvieši būtu vidēji ar mieru dot gadā? 4 - četri - euro. Četri. Lietuvieši un krievi pa 6, poļi 9. Latvieši četri. Viss, vairs neviens ap Baltijas jūru nedzīvo, latvieši ir pēdējie, devītie no deviņām sabiedrībām. Kā vienmēr, ne?

Tai pat laikā reālās vajadzības pēc uzlabojumiem vides jomā Latvijā uz cilvēku - Costs per person - ir trešās lielākās reģionā, 50 euro gadā. Līdz ar to latvieši ir gatavi ieguldīt ne tikai vismazāk kopumā, bet arī vismazāk segt pašu reālās vajadzības - no tā, kas ir nepieciešams, latvieši ir ar mieru dot tikai 8%.


Varbūt, mēs domājam, ka arī pie Baltijas jūras vairs nedzīvojam? Nevajag latviešiem to jūru, ir lietas svarīgākas? Kādas? Nē, tas nav retorisks jautājums un man uz to nav atbildes. Es tiešām gribētu zināt, kas vēl latviešiem ir svarīgāks par jūru - par vidi, par tās kvalitāti, par nākotni. Kas?

Salīdzinošās analīzēs ar kaimiņvalstīm/kaimiņsabiedrībām Latvija atgādina mušu bez galvas - kaut ko dūc, skraida, bet bez jebkādas jēgas. Muša bez galvas dzīvo tikai te un tagad, notikumiem un kustībām pārpildītu dzīvi - un viss bez kripatiņas smadzeņu. Katru reizi, ar kaut ko tādu sastopoties, domāju, kā mēs līdz šim murgam nonākuši.

Pats pētījums šo lielo starpību komentē šādi: Income differences explain part of the results, but cultural and other factors might also have an effect.

Nepilnvērtība - aiz stulbām bailēm vien?
Muļķības. Kādas ienākumu atšķirības? Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 22% - par katriem 100 euro, ko ienākumā saņem zviedrs, latvietis saņem 22 euro. Bet par katriem 100 euro, ko ir gatavs ziedot Baltijas jūrai zviedrs, latvietis dod tikai 1.5 euro. Latvieša dāsnums procentos no tā, cik ziedot būtu gatavs zviedrs, ir 1.5%. Nē, tik nabadzīgs latvietis nav.

22% un 1.5% - jūtat atšķirību? Kultūra? Kāds te sakars ar kultūru? Latvieša kultūra un tradīcijas liedz viņam nebūt aprobežotam tumsoņam? Es pat neuzdrošinos to saukt par mentālām atškirībām.

Kas tie ir par kultūras kanoniem, pamatiem, tradīcijām un morāli, kas nosaka, ka latvietim jābūt  neinformētam, slikti izglītotam, aprobežotam, savtīgam? Kas nosaka to merkaķisko nevēlēšanos redzēt tālāk par savu degungalu, mācīties, uzņemties atbildību par savu dzīvi?

Kādi kanoni nosaka totālo politisko līderu trūkumu? To līderu, kuri spētu izvest savus sekotājus, savu sabiedrību no tās nāvīgās letarģijas, kurā tā kopā ar Baltijas jūru un tās priekšstatiem par dzīvi un jūru. Kas nosaka to lūzerismu, nolādēto konservatīvismu, jeb kolektīvi delīrisko tumsonību? Un kāpēc tas jāturpina? Par to, ka tas turpinās, šķiet, nevienam nav šaubu.

Jā, mums, varbūt, ir kolektīvi saspiestas smadzenes. Tāds nu, neizbēgami, ir mantojums no sovjetiskās totālitārās, totālās liekulības, no melu un iebiedēšanas impērijas. Traģiski, ka tikpat saspiestas tās ir mūsu politiskajiem līderiem. Kāpēc to turpināt? Aiz bailēm, ka neko citu neprotam, tas ir, neprotat, jūs, līderi, mēs, 'tauta'? Aiz stulbām bailēm vien?

Mēs daudz ko protam
Tiklīdz ārā no kolektīvi saspiesto smadzeņu realitātes, kaut kur brīvībā, brīvāk, neatkarīgāk domājošo cilveku vidē, mums izaug galva, ieslēdzas smadzenes, no zilā gaisa parādās darba tikumi, morāle, produktivitāte, pat empātija, spēja solidarizēties. Pašcieņa, kas padara mūs daudz jūtīgākus pret vides deģenerāciju. Es tagad nerunāju tikai par ekoloģiju. Es runāju par vidi, kas ir daļa no mums pašiem - mēs nosakām vidi, un vide ir daļa no mums. Vide ir Latvija, vide ir māja, vide ir cilvēki apkārt, vide ir sabiedrība, vide ir kultūra.

Augot pašcieņai, mēs kļūstam jūtīgāki pret to, ka kāds degradē mūsu vidi. Četri euro, Latvija pēdējā, atpalicība, kuru nosakām mēs, tādi paši, kā mēs, mēs vidējie, ir apzinātā vides degradācija un trauma. Es neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc tam jāturpinās, kāpēc ar to jāsamierinās, kāpēc turpināt dzīt iekšā traumas un pārdzīvot tās, "skaidrojot" tumsonību un kretinismu ar dziļām 'tautas' idiotisma tradīcijām. "Lūk, kādi esam, oioioi, cienīsim savu stulbumu!" Nē, necienīsim.

Tā nu ir sanācis, ka gandrīz vienlaikus iepazinos ar šo pētījumu, Ģirta Lapiņa analīzi par Ušakova hipedeficītiem Rīgas budžetā (šeit), Gata Kokina ierakstu blogā par partiju "programmām" (šeit) un noklausījos Nila Ušakova 10. aprīļa interviju Radio Baltkom (šeit), kas bija klasiskā vēlētāju apbēršana ar pasakām un solījumiem. Šīs pubilkācijas visas ir par politisko konkurenci un pārvaldes kvalitāti - par Latvijas politikas kvalitāti.

Mēs zinām lieliski, ka Latvijas politikas kvalitāte ir ļoti, ļoti zema. Manis citētā pētījuma rezultāti ir tikai kārtējs tam apstiprinājums. Latvijas politikas kvalitāte ir traumātiski zema.

Tik traumātiski, ka mums nav pat opozīcijas. NA mēdz dēvēt Ušakovu par savu sīvako oponentu. Kurš kam oponē? Oponē sadarbībai ar ārvalstu izlūkdienestu? Pieredzes pārņemšanai no Putina partijas? Vārda brīvības iznīdēšanai krievu medijos Latvijā? Žurnālista vajāšanai un iebiedēšanai? Es nesauktu cilvēku, kas ar to nodarbojas, par savu politisko oponentu. Manuprāt, "oponēšana" likumam ir kārtīgi jāizmeklē prokuratūrai.

Tik traumātiski, ka mums, šķiet nav arī pozīcijas. Gatis Kokins raksta:
"Teju ikdienu saskaros ar ierēdņu un ministru darbību (..) Šo procesu kvalitāte brīžiem ir katastrofāla. Nespēja sadarboties ministriju starpā, pārspīlēta politiskā greizsirdība, prokrastinācija, nevēlēšanās uzņemties riskus, bailes no SKDS reitingiem, ministru un ierēdņu pretstāvēšana, mākslīgu barjeru radīšana (lai demonstrētu savu ietekmi sistēmā) un vienaldzība determinē procesus, kuri ved pie valstij svarīgu mērķu sasniegšanas ar milzu līkumiem."
Par ko ir runa? Par politisko cīņu, par konkurenci? Tā ir visīstākā muša bez galvas - dūc un lēkā - bez smadzenēm, bez rūpēm, bez nākotnes. Kā šie cilvēki, kam nav ne mazākās intereses par sabiedrības interesēm, ir nonākuši šajos amatos, nonākuši valsts pārvaldē? Kā mēs nonākuši līdz šim murgam? Kāpēc mums jāciena šīs distilētās pajolības tradīcijas - čomi, klani, radi, vienā klasē gāja, vienā podā čurāja?

Četri euro ir tā cena, kuru latvieši būtu gatavi maksāt šiem pajoliņiem, kas screwed up vilcienu iepirkumu, banku uzraudzību, gāzes tirgu, tos sabombardētos ceļus ar visām virskārtām, pamatnēm un dies sazin ko tur vēl var pēc technoloģijas sačakarēt, un kas gatavojas screw up Rail Baltica, sabiedrisko mediju, izglītības reformu un, pilnīgi garantēti, vēl ļoti daudz ko. Tāpat viņi sačakarēs Baltijas jūras glābšanu. Pilnīgi skaidrs, ka četri euro klaniem, radiem, draugeļiem un vienā podā čurātājiem ir nauda vējā.

Iznāk, ka šie vienā podā čurātāji, kas pa blatiem inficējuši Latvijas politiku un valsts pārvaldi, ir galvenie mūsu nepilnvērtības iedvesmotāji un sargi.

Tikai izvirzot sev pašiem prasības pēc drosmīgās un mūsdienīgās politiskās līderības, pēc idejām un konkurējošiem politiskiem piedāvājumiem mēs varam panākt pārmaiņas. Tikai konkurence politikā radīs jaunas idejas un reālus politiskus piedāvājumus un iztīrīs valsts pārvaldi no idiotiem un blatnikiem. Tikai godīgā ideoloģiju konkurence, uz kuru pamata partijām jāveido savi politiskie piedāvājumi, pasargās mūs no populistiem (arī šeit).

Man ir ļoti žēl, ka Latvijas politikā nekas nav mainījies. Mēs daudz ko protam, bet pašorganizācija Latvijas sabiedrībā, šķiet, ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pagaidām, sķiet, esam ar mieru paciest tos čurātājus un pat piemaksāt viņiem četrus euro gadā. Acīmredzot, par mūsu nepilnvērtības sargāšanu. Tādas nu mums ir tradīcijas.

piektdiena, 2013. gada 19. aprīlis

Antiamerikānisms kā noziegums

Avots: Digitalsojourner.com
Tā izskatās smadzeņu skalošanas rezultāts. Antiamerikānisms Krievijā ir pats blēžu diktatūras piedāvājuma saturs: tu vari būt vienalga cik cinisks un neiecietīgs pret Ameriku, jo ciniskāks un neiecietīgāks tu esi pret Ameriku, jo pareizāks un "krutāks" tu esi.

Fakts, ka Bostonas teroristi izrādījušies čečeni, ir šokējošs. Krievijas iekšējie nemieri un teroristu darbība sasniegusi Ameriku. Var tikai iedomāties cik sasniedzamāki tiem esam mēs. Patiesībā pat sasniedzamāki, nekā tas var likties. Amerika, protams, ir "interesantāka", tur izrādīšanās un plātīšanās viņu manierē, raspaļcovka kā viņi to jau pieraduši praktizēt Maskavā, gūst, kā redzams, ļoti plašu, globāli plašu rezonansi.

Nez vai šiem čečeniem ir daudz ko teikt vai protestēt Amerikā. Izņemot pašu Ameriku. Krievija tiek kultivēts naids, akls un bezjēdzīgs, pret Ameriku. Patiesībā tik antiamerikāniska Krievija nav bijusi nekad, pat dziļā aukstā kara laikos. Tie, kas tolaik dzīvoja, to lieliski atceras. Tagad antiamerikānisms Krievijā nav garnējums kādai neēdamai ideoloģijai. Tagad antiamerikānisms ir pats piedāvājuma saturs: tu vari būt vienalga cik cinisks un neiecietīgs pret Ameriku, jo ciniskāks un neiecietīgāks tu esi pret Ameriku, jo pareizāks un "krutāks" tu esi. Iespējams, šie iedomājušies, ka terorisms pašā Amerikā pret pašiem amerikāņiem, padarīs viņus izcili "krutus".

Ne es pirmais to esmu teicis, ne es būšu pēdējais, kas pateiks, ka mēsli galvā var materializēties ļoti reālā asinsizliešanā. Mēsli galvā ir katram un organiski aug neatkarīgi no cilvēka identitātes, izglītības vai vecuma. Bet ja kāds sāk tos kultivēt, ekspluatēt, piemēslot, pārvērst par sava blēžu režīma "oficiālo" ideoloģiju, ja mediji apkalpo šos mēslus un sacenšas, tos radoši pasniedzot, tad agrāk vai vēlāk tāda sabiedrība sāk eksportēt savu naidu, ražot teroristus. Tad antiamerikānisms vairs nav tikai tumsonīgs viedoklis, tad antiamerikānisms kļūst par noziegumu.

Piepildot mediju telpu un sekotaju smadzenes ar sērūdeņradi, Kremlis nolemj savu sabiedrību kolapsam un, nedod dievs, pilsoniskam konfliktam. Taču ar tādiem mēsliem galvās tā acīmredzami ir bīstama pasaulei.

piektdiena, 2013. gada 12. aprīlis

Mana stalina stalins. Mēsli bez komentāriem

sestdiena, 2013. gada 6. aprīlis

Latviešu valoda vaigu piepūtēju sektas gūstā

Kim Jong Un Anonimous redzējumā: Nuke Nuke Mickey Lover. Par to, kāds ir sakars starp Mickey Lover un latviešu valodniekiem, lasiet ierakstā. Avots: LeMonde.fr

Būtu ļoti interesanti uzzināt, vai kāds nodarbojas ar latviešu valodas attīstību. Valoda tiek pacelta uz muļķīgā fetiša pjedestāla, par to cīnās, kampaņo, soda, bojā viens otram nervus, ļoti, ļoti daudz ko runā un spriedelē, ieskaitot mani pašu. Bet attīstīt valodiņu - vai tam Latvijā kāda kapacitāte palikusi? Man nav šaubu, ka ir jūra valodnieku, profesoru, akadēmiķu, ģenerāļu, ģenerālsekretāru un citu vaigu piepūtēju. Bet vai kāds no šiem kosmonautiem nodarbojas tieši ar valodas attīstību?

Tāpēc ka 2013. gadā online vārdnīcās joprojām operē ar 1970. gadu vārdu krājumu, piebāztas ar sovjetiskām klišejām, kas ir pilnīgs murgs. Attīstās "tautas" valoda, tā kaut kā sagremo mūsdienīgākus vārdus un izteicienus, jo ātri mainās arī apkārtējās valodas, krievu un angļu, kas spēcīgi ietekmē latviešu leksiku, bet valodas ģeneralisimusi nesteidz updatot vārdnīcas.

Latviskošana, jeb citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā, ir vēl viens fantastiskas nozīmes jautājums. It kā to būtu ļoti viegli atrisināt techniski - vienkārši pārstāt kropļot cilvēku vārdus un uzvārdus un ārvalstu ģeogrāfiskos nosaukumus. Izcili vienkārši. Interesanti, kāpēc tas netiek darīts? Interesanti, vai tiešām nevienam latviešu valodas priesterim, varbūt, kaut vienam studentam vai doktorantam nav ienācis prātā apšaubīt šo kroplumu?

Apšaubīt to, ka ja nebūtu bijis Sovjetu okupācijas, kas lielā mērā rusificēja ne tikai vidi, bet neiedomājami dziļi ietekmēja pašus principus valodniecībā un padarīja to par vairs neesošās impēriskās ideoloģijas ieroci un valodniekus par neaizskaramo kastu, - ja nebūtu bijis šīs zvērskās ietekmes, latviešu valodnieki brīvā Latvijā jau sen būtu pārskatījuši un atteikušies kā no novecojušiem 19. gadsimta latviskošanas principiem.

Skaidrs, ka ļoti daudz no tā, kas bija aktuāls pirms 120 gadiem, pieskaitāms pie dīvainībām un kroplumiem 21. gadsimtā. Piemēram, analfabētisms, vairums cilvēku, kam ir divu klašu izglītība un kuru pasaule beidzas blakus pagastā, mediju nepieejamība, ierobežotā un nesteidzīgā informācijas izplatīšana. Dīvaini un muļķīgi ir uzskatīt, ka vairums cilvēku Latvijā joprojām ir absolūtā neziņā, kā izrunāt New York vai Jorge Bergoglio, ja viņiem to reizi pateikt. Pajolība ir uzskatīt, ka to, ko var izlasīt visa pasaule no Somijas līdz Filipīnām, latvieši izlasīt nevar.

Es neizsläägtu, ka jaunaa latvieschu valodnieku paaudze no totalitaaraas domaaschanas ietekmes briivajaa, Rietumu pasaulei piedäroschajaa Latvijaa buutu atteikusies no diakritiskajaam ziimeem praktisku, ar informaacijas technologiju attiistiibu saistiitu iemäslu däälj.

Vēl viena acīmredzami sovjetiskā palieka ir pārņemt īpašvārdus krieviskā transkripcijā no eksotiskām valodām. Absolūti nav skaidrs, kāpēc krievu valodā Ziemeļkorejas galvaspilsētas nosaukums tiek atveidots kā Пхеньян un šīs pašas valsts diktatora vārds jā Ким Чен Ын, ja korejiešu valodā tie attiecīgi tiek izrunāti kā [pjɔŋjaŋ] un [kimdʑʌŋɯn]. Angļu transkripcija šķiet daudz tuvāka oriģinālam: Pyongyang un Kim Jong Un. Tas pats attiecas arī uz īpašvārdiem ķīniešu, japāņu, indiešu un citās valodās, kuru rakstība ir atšķirīga no latīņu grafikas. Angļu transkripciju izmanto kā universālu visās citās Rietumu valodās, ieskaitot igauņu, poļu, vācu, pat franču. Bet ne latviešu. Latviešu valodas sirdij tuvāka ir krieviskā transkripcija, Phenjana (kāpēc gan ne Pheņjana, jo krievi taču izrunā šīs senkrievu pilsētas nosaukumu ar mīksto 'ņ'), Kim Čenuns un pat Kim Čenins.

Vai tā ir tuvāka profesoru, ģeneralisimusu un citu latviešu valodas "saimnieku"sirdij? Vai ne tāpēc, ka valodas profesori un ģeneralisimusi tolkom nezina nevienu ārzemju valodu, izņemot krievu? Vai ne tāpēc, ka Latvijas valodniecībā, līdzīgi kā Latvijas psichiatrijā, vēl ir ļoti spēcīgs padomiskais, represīvais, ideoloģijas sargsuņu gars? Represīvā psichiatrija un represīvā valodniecība.

Izrādās, ļoti loģiski sovjetiskie valodnieki sevi, tā teikt, atraduši represīvās aktivitātēs, dzenoties pakaļ latviski nerunājošām pārdevējām mikrorajonu ieliņās un respektablāko Latvijas augstskolu rektoriem. Tieši tas ir daudz tuvāk viņu sirdij nekā kaut kāda tur valodas attīstība, mācīšanās no kaut kādu tur Rietumu pieredzes.

Es ceru, ka latviešu valodu var atbrīvot no šo kimčeninistu vaigu piepūtēju sektas gūsta. Es ceru, ka ir tomēr kādi gaišāki indivīdi, kam rūp latviešu valodas attīstība, un tie drīz uzdrošināsies ierosināt soļus, kas padarīs Latvijas nacionālo valodu atbilstošāku 21. gadsimta demokrātiskas sabiedrības prasībām. Tas, vai valoda, kurai jākļūst nāciju vienojošai, atbilst gan praktiskām, gan estētiskām prasībām, vai tā neaizskar cilvēku identitāti, kropļojot vienu no katram cilvēkam dārgākajām lietām, vārdu, vai tā nepienaglo savus lietotājus pie pagātnes, no kuras jau sen būtu jāatbrīvojas, un neceļ muļķīgu, nevienam nevajadzīgu žogu starp Latviju un Rietumiem, - ir nācijas identitātes jautājums. Jautājums, kas Latvijā vēl nav atrisināts. Arī tāpēc, ka valodas attīstība ir upurēta vaigu piepūtēju sektas labsajūtai.

otrdiena, 2013. gada 2. aprīlis

Vilcieni-šmilcieni. Kas ir doļā?

Tātad CAF uzsāk tiesāšanos ar Pasažieru vilcienu. Uz rosinājumu Twitterī atklāt patiesos pasažiervilcienu iepirkuma izgāšanās iemeslus, Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atbildējis:
Es biju domājis kaut ko nedaudz plašāku, dziļāku, atbilstošāku nodarītajam zaudējumam - gan materiālā, gan valsts reputācijas ziņā.
Vismaz man personīgi nav kļuvis kaut cik skaidrāk, kā bija iespējams sabotēt valsts intereses valsts uzņēmuma konkursā, kuru (1) organizēja un vadīja cilvēki, kurus pieņēma darbā valstij stratēģiski svarīgo nazari pārvaldošā Satiksmes ministrija, (2) uzraudzīja Satiksmes ministrija, (3) kura gaitu un saistītos jautajumus vairākkārt izskatīja Ministru kabinets ar Ministru prezidentu priekšgalā, (4) par kuru pastiprināti interesējās un sagatavoja vairākas publikācijas visi nopietnie mediji Latvijā, tāpēc ka (5) par to lielu interesi izrādīja sabiedrība.

Kad es mēģinu lasīt ziņas un intervijas par pasažiervilcienu konkursu man sākas disleksija. Kad es klausos skaņā ierakstītās intervijas un komentārus, es jūtos mentāli retardēts, un labākai uztveršanai nepalīdz arī atkārtotā noklausīšanās. Patiesībā vajadzētu uztaisīt kārtīgu publikāciju satura analīzi. Tas būtu liels projekts ar ļoti pietiecīgu rezultātu: ja tagad man ir sajūta, ka mani vazā aiz deguna, tad kontentanalīzes rezultātā es par to zināšu pilnīgi droši.

Es skaidri redzu, ka par pašu svarīgāko visā stāstā gan informācijas avoti, gan komentētāji, gan mediji man piedāvā nez kāpēc to faktu, ka Latvija, redz, zaudēs/zaudē/zaudējusi Eiropas fondu - cik? 100 mlj euro? nav īsti svarīgi - naudu. Kāpēc? Tāpēc ka valdība apturējusi līguma slēgšanu. Kāpēc? Tāpēc ka līguma nosacījumi - slepeni - neatbilst valsts interesēm, ko šodien Twitterī vēlreiz atzina Ministru prezidents, nosaucot vainīgo, Nilu Freivaldu, kas acīmredzot ir personīgi atbildīgs par tādu nosacījumu iekļaušanu līgumā.

Kāpēc? Vai tas kādreiz kļūs skaidrs? Vai Nilam Freivaldam būs iespēja tiesas priekšā paskaidrot iemeslus, kāpēc viņš mēģināja noslēgt ar CAF līgumu, kas neatbilst valsts interesēm?

Varbūt, viņam kāds lika? Vai to ir iespējams noskaidrot? Vai šim cilvēkam vai cilvēkiem, pilnīgi noteikti ļoti ietekmīgiem, ja viņi spēj ietekmēt valsts uzņēmuma vadītāju, arī nebūtu jāstājas tiesas priekšā? Varbūt, tas turpmāk mums palīdzētu izvairīties no šādām situācijām, kad visas valsts un sabiedrības uzraudzībā notiek mēģinājumi noslēgt valsts interesēm neatbilstošus līgumus?

Kas tieši neatbilda valsts interesēm tajā līgumā? Cena, piegādes termiņi, sēdvietu skaits vai parametri, kas?

Par ko sūdzējās vilcienu ražotājs Stadler? Stadler bija vienīgais CAF konkurents pirmajā konkursa etapā (pareizi?) un kas nepieteicās uz otro etapu, kad CAF vairs nebija konkurentu. Ir daudz dzirdēts par to, ka Stadler iesniedza sūdzību pret konkursa organizētāju, bet es personīgi nevienu reizi neesmu lasījis vai dzirdējis nevienu interviju as Stadler.

Jauns Stadler būvētais vilciens Keilas stacijā Igaunijā
2013. gadā. Avots: Wikipedia.org
Varbūt, Stadler ir daudz sliktāks par CAF, Latvijai galīgi neder, - to es nezinu. Es zinu, ka Igaunija pasūtījusi savus vilcienus no Stadler un tos jau pamazām sāk saņemt. Tad kas ar to Stadler notiek Latvijā? Kāpēc tam netika dota iespēja izteikties par savu sūdzību Latvijas medijos?

Kāda ir bijusi satiksmes ministru loma? Savās intervijās gan Augulis, gan Ronis izskatījās drīzāk pēc kaut kāda visai neveikla, pat kroplīga noslēpuma uzticīgiem sargiem. Man personīgi šķiet, ka Augulim šis kroplīgais noslēpums ir orgāniski tuvāks, jo viņš stāvēja pie tā šupuļa un viņš pilnīgi droši zina, kas tajā šupulī patiesībā notika.

Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc ne Auguļa partijas, ZZS, politiskie konkurenti, esošās koalīcijas partijas, kam ir visas iespējas to izdarīt, līdz šim nav laipni piedāvājuši viņam tā no sirds izteikties kādas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšā, ne Latvijas mediji nav piesituši viņu pie krusta (pārnestā nozīmē, protams) kādā televīzijas studijā, lai ir ērtāk saņemt atbildes uz jautājumiem - cik paredzēts otkatā, kam, kas vēl ir bandā, vai Lembergs ir doļā, vai Vienotība un Saskaņa arī, un tā tālāk. Tas nenotika. Kāpēc?

Ronis aizgāja no politikas, nerpārkāpis zvērestu, ja viņš to bija devis, vai pareizāk - nenodevis sazvērestību?

Kāda ir bijusi pārējo ministru loma, Ministru prezidenta loma, kurš nevar nezināt, kas ir noticis? Kādu noslēpumu viņš joprojām sargā?

Kas notiek? Kāpēc mēs nevaram normāli dzīvot? Kāpēc mēs nevaram pat vilcienus nopirkt, neaptaisoties? Bez krimināla, bez kroplumiem un sazvērestībām, kurus sargā ministri un veselas valdības?

Kāpēc galu galā praktiski viss, kas saistīts ar Satiksmes ministriju - ceļi, airBaltic, autobusu mafija, vilcienu iepirkums - ļoti spēcīgi liek aizdomāties par totālo valsts - sabiedrības - interešu sabotāžu, par valsts chronisko vājumu, praktiski neesamību šajā nozarē, kas it kā tā pēc kādas slepenas vienošanās nodota izzagšanai?

Свобода – это ангажированность. Мир – это война

Замечательный пассаж из интервью Якова Кротова (Радио Свобода) с Еленой Мясниковой (Медиахолдинг РБК), который не попал в расшифровку на сайте Радио Свобода:

КРОТОВ: С 2001-2002-го года испытываем острый дефицит в одной из точек зрения. Перестали ходить чиновники, представители Кремля, представители государственной религии. И в результате приходится как идиоту – как у Булгакова в «Театральном романе» – «пускай он не стреляется на сцене, пусть придет Иван Петрович и скажет, что такой-то застрелился». Я вынужден цитировать, потому что одна из точек зрения, причем господствующая, бойкотирует тебя…

МЯСНИКОВА: Потому что у вас ангажированное СМИ?

КРОТОВ: Вы с такой проблемой не сталкиваетесь?

МЯСНИКОВА: Нет.

КРОТОВ: А что значит, у нас ангажированное СМИ? В 90-е мы были точно такие же, а народ шел, чиновный, не боялся. Кто ангажирован, мы или они?

МЯСНИКОВА: Как я понимаю вашу ангажированность? Вы – либеральное СМИ. И либеральная позиция 10–20 лет назад была безусловно сильно популярнее во властных структурах, чем сейчас.

КРОТОВ: Ах, вот что! То есть свобода – это ангажированность? Война – это мир. Мир – это война.

МЯСНИКОВА: Это игра словами.

pirmdiena, 2013. gada 1. aprīlis

No kā pieprasīt latvisku Latviju?

Sākumā piedāvāšu paša komentāru Facebookā sakarā ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa interviju Ir.lv. 

Akadēmiķim ir absolūta taisnība par daudzām lietām, tāda kā feel-good honesty gan par sevi, gan par latviešiem. Latviešiem, protams, jāprot vērtēt sevi kritiski, bet tai pat laikā nopietni. Nevis pienaglot sevi pie sienas aklā ielā, kur beidzas pasaule, bet uztvert sevi nopietni, ja ne kā nāciju un valsti, tad vismaz kā pieaugušus cilvēkus, kam dzīve jānodzīvo un bērni jāizaudzina bērni.

Vēlreiz pateikt latviešiem par to, ka viņi ir tāda zīmīgi un objektīvi otršķirīgāka nācija un valsts pat salīdzinot ar lietuviešiem un igauņiem, ka politiski latvieši "sākušies" kā teroristi, anarchisti un visādi ļevaki? Vai uzsvērt, ka Latvijai nekad nav klājies labāk, kā autoritārā režīma apstākļos? Varbūt tas ir ļoti vērtīgs atzinums.

Es nešaubos, ka tas ir ļoti vērtīgs atzinums un tas jāņem vērā, vērtējot tagadni un prognozējot nākotni. Taču gudrību es saskatītu citā. Ok, Dombrovskim nav vīzijas, tas šķiet ir acīmredzams fakts. Ok, Vienotība ir tīrs austrumeiropeisks transition-society tipa politisks projekts bez ideoloģijas un vīzijas, par ko tādi kā es cilvēki balso, tāpēc ka tas ir mazāks ļaunums uz pārējo blēžu, muļķu, schemotāju un krokodilu fona.

Bet izcils intelektuālis ar kolosālu dzīves pieredzi, milzīgām zināšanām, akadēmiķis, viņš varētu piedāvāt savu vīziju. Konstatējot vēsturisko patiesību un pat viegli rodot tai izskaidrojumu un nepiedāvājot vīziju, tāds līderis drīzāk pasludina spriedumu savai sabiedrībai.

Es nepiekrītu tam, ka problēma ir līdera trūkumā. Lētticīgo tumsoņu baiļu un sāpju remdēšanai vienmēr atradīsies kāds žuļiks. Krievijā, Baltkrievijā tāds atradies, arī Latvijā ir viens otrs ļoti reālistisks pretendents. Cita lieta ir līderu trūkums, politiskās domas virzītāju, vizionāru, intelektuāļu trūkums. Tā tiešām ir smaga lieta, dziļa bedre. Par to ir vērts runāt, jo tā ir drīzāk operatīva problēma.

Lai to atrisinātu, ir jāizprot, kāpēc vieni vairās piedāvāt savu viedokli un spēkus; citi it kā piedāvā, bet nespēj konkurēt balsu skaļuma konkursā; kādi citi, ienākot politikā, lai īstenotu savas idejas, iesīkst kaut kādā necaurskatāmā rutīnā, kretinizējas (es atvainojos par vārdu izvēli) sīkumos, laikam aizmirst par savām idejām un ideāliem un, kas ir drausmīgākais, sāk ļoti izprotoši un solidāri skatīties uz blēdību un meliem politikā (vēlreiz atvainojos par vispārināšanu, kas vienmēr ir netaisnīga).

Tagad par vīziju. Kāda varētu būt nelatviska Latvija? Godīgi, man īsti nav intereses par to domāt, jo pasaule ir pilna ar nelatviskām sabiedrībām. Tā nav vīzija, nelatviskās sabiedrībās var dzīvot jau tagad. Kāda ir latviska Latvija? Tālāk nedaudz par to, kur jāmeklē latviskums un no kā var pieprasīt latvisku Latviju.

Vērtību hierarchijā valodas lietošanas jautājums neiederas izdzīvošanas līmenī, kā to parāda ekonomiskā emigrācija. Arī visaugstākajā – pašizpausmes – līmenī ne, jo pārliecinātam un neatkarīgi domājošam indivīdam valoda ir no mazākajiem šķēršļiem ceļā uz mērķi. Valoda ir komunikācijas līdzeklis un daļa vides. Līdz ar to valodai ir kolosāls vienojošs spēks. Tā var dot piederības sajūtu – tur tā arī atrodas vērtību hierarchijā. Latvija ir lielā mēra valoda (par to rakstīju pirms kāda laika šeit), valoda saglabāja Latviju un ļāva tai atjaunoties. Valoda ir arī biļete uz latvietību tiem, kas to vēlas. Šajā ziņā latviskā lingvacentrisma tradīcija parāda savu ļoti demokrātisko pusi.

Tas, ka Latvija ir valoda un ka bez valodas nebūs arī Latvijas, ir jāsaprot tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda nav dzimtā. No otras puses tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda ir dzimtā, jāpārvar sevī instinktīvā vēlme norobežoties no tiem, kas ģimenēs latviski nerunā. Tā ir galvenā latviešu atbildība, kas nāk līdzi ar zināmu privilēģiju runāt savā valstī ar jebkuru citu valsts iedzīvotāju savā dzimtajā valodā. Viņi nav svēš- vai cittautieši, viņi ir tādi paši latvieši, tikai ar kādu citu dzimto valodu, kas nebūt netraucē kopējai dzīvei vienā sabiedrībā, kopējam darbam, kopējiem mērķiem.

Latviskums kā Latvijas nācijas pamats un latviešu valoda kā Latvijas nācijas valoda ir vienlaikus privilēģija un atbildība. Man šķiet, privilēģija un atbildība atrodas lieliskā līdzsvarā. Jo vairāk latvietis iegulda latviskas vides nostiprināšanās Latvijā, jo latviskāka kļūst Latvija, jo vairāk krieviski runājošo būs ar mieru atzīt latviešu valodas privilēģiju Latvijā.

Mūsu situācija no ideāla atšķiras (un atšķirsies) ar to, ka vienmēr ir un būs pietiekami liels skaits latviešu, kas pieprasa privilēģijas tūlīt pat uz vietas bez ierunām, uzliekot kādām privātpersonām par pienākumu tūlīt pat sākt lietot latviešu valodu un atteikties no krievu valodas faktiskajām privilēģijām. Šo nostāju var interpretēt arī kā latviskas Latvijas pieprasīšanu no latviski nerunājošajiem vai latviskuma ieviešanas „deleģēšanu” viņiem: te ir Latvija un aši te izveidojiet ap mani latvisku vidi. Bet krievi izrādās „nelojāli”, pretlatviski, balso par Saskaņu, grib krievu valodu, kritizē latviešus par 16. martu. Tā  latviskuma „deleģēšana” iet roku rokā ar krievu demonizēšanu. Skaidrs, ka nekādu labu rezultātu tas dot nevar. Šis latviskuma ieviešanas modelis, ieskaitot krievu demonizēšanu, ir ļoti nenopietna attieksme pret savu valsti.

Un no otras puses vienmēr būs pietiekami daudz krievu, kas pretosies savas valodas privilēģijas apšaubīšanai un tam, ka šīs privilēģijas neizbēgami zudīs. Krievi demonizēšanas vingrinājumā nekur neatpaliek. Re, dažas sabiedriskās domas klišejas: apšaubot krievu valodas privilēģijas Latvijā, latvieši krievu valodu skolās un dajebkur patiesībā aizliedz, viņi nīst visu krievisko, balso par „nacionālistiem” un kritizē krievus par 9. maiju.

Abas šīs demonizēšanas ir šovinisms. Abās ir daudz nepacietības, neiecietības, naida, privilēģiju (haļavas) meklēšanas un bezatbildības. Abas sabotē latviskumu, abas traucē cilvēkiem pieņemt latvisko identitāti, abas grauj to Latviju, kas var būt neatkarīga un ilgtspējīga.

Nedaudz plašāk par to šeit.

Visas vecās dziesmas / Stuff