pirmdiena, 2013. gada 29. aprīlis

Nācija. Konkurētspējīga identitāte. Beidzamais laiks diskutēt

 
Videoieraksts no Ilmāra Latkovska organizētā semināra par nācijas veidošanās iespējamību Latvijā. Lūdzu, visiem no sirds iesaku!

Seminārs notika Saeimas namā 29. aprīlī. Ilga 3,5 stundas, daļu noklausījos translācijā, bet daļa vēl uzmanīgi jānoklausās. Nešaubīgi, izcili interesants bija Dr Leo Dribina vēsturiskais apskats.

Speciāli pierakstīju Dr Egila Levita runas beigu daļu. Te gan par Latvijas globālo konkurētspēju, gan par segregāciju izglītības sistēma, gan par citādas etniskās izcelsmes indivīdu marginalizācijas neatbilstību laikmeta izaicinājumiem (par ko šad tad rakstu arī es):

Diskusija ir aktuāla, jo nacionālā identitāte globalizācijas laikmetā kļūst arvien svarīgāka un nozīmīgāka. Valstij jākonkurē starptautiskajā par iedzīvotājiem. It sevišķi valstij, kura nav priekšā ekonomiskā ziņā, svarīga ir nacionālā identitāte kā viens elements, kas ļauj paturēt šos cilvēkus. Ja tu salīdzini algas, apdrošināšanu un tam līdzīgi, ja nav nacionālās kultūras un valodas elements, tad protams, materiālie, utilitārie aicinājumi ir spēcīgāki. Bet stipra nacionālā identitāte to var atsvērt. Valstīm ar spēcīgu nacionālo identitāti globalizētās konkurences apstākļos ir priekšrocības.

Tādēļ tagad ir beidzamais laiks diskutēt par to, vai ir vēl ir liela jēga strikti pieturēties pie kultūrnācijas sākotnējā modeļa, kurš Latvijā bija dominējošs 20. gadsimtā, kad latviešu valoda nebija kopējā valoda visiem iedzīvotājiem, kad valsts pat veicināja šo sadrumstalošanos ar mazākumtautību skolām un tā tālāk.

Varbūt arī skolas un kultūras biedrības, kas veicina otro identitātes daļu, ne pirmo. Pārmērīgā segregācija izglītības un kultūras jomā vājina valsti un sasaisti starp nāciju un valsti. Tas ir ļoti lēns process, kas notiek individuālā kārtā.

Vai ir iespējama kopēja nācija? Tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī, Latvijā kopēja nācija ir iespējama uz vienotās valodas un vienotās kultūras pamata. Vai tas grupas, kas nav piederējušas pie latviešu nācijas līdz šim, būtu ar mieru pārņemt latviešu valodu un kultūru?

Es saprotu lielo skepsi par šo jautājumu. To veicina segregācija izglītībā. Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.

Šāda virzība nenozīmē mazākumtautību asimilāciju. Tas nozīmē tikai to, ka mazākumtautības vienlaikus var pieņemt arī savu identitāti, kas ir normāla parādība Eiropas nacionālajās valstīs.
Man šķiet, ka šāda virzība ir nenovēršama, jo mazākumtautību segregācija, neiekļaušana latviešu nācijā kļūst par anachronismu šodienas Eiropā. Un diskusija par to, ka būtu jādara valstij no globalizācijas, eiropeizācijas izaicinājumu viedokļa, veicina šo procesu.

Nekāds ātrs risinājums nav iespējams, bet ir nepieciešama konsekventa rīcība vienā virzienā, kas nozīmētu nacionālo konsolidāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata. Tas ir iespējams un neizbēgams.

Lieki teikt, ka es gandrīz pilnībā piekrītu Levitam. It īpaši atbildē uz manu jautājumu, kā viņš redz latvisku Latviju, domai par to, ka vienīgi iespējamā ilgtspējīga Latvija ir latviska Latvija, jo to pats gandrīz vārds vārdā esmu uzrakstījis šeit. Priecājos, ka esam domubiedri!

„Gandrīz pilnībā” tāpēc, ka es, piemēram, jūtos daudz drošāk, runājot par indivīdiem, neapvienojot viņus kolektīvos (mazākutautībās), jo uzskatu, ka absolūti viss, kas notiek ar cilvēku dzīvē, notiek ar viņu individuāli, nevis ar kādu kolektīvu, un cilvēkam vienmēr ir izvēle, pat ja tā ir tīri teorētiska. Egils Levits lietoja vārdu "individuāli" tikai vienu reizi. Bet tā ir nebūtiska piezīme.

Turpināšu klausīties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff