sestdiena, 2013. gada 20. aprīlis

Vienā podā čurātāji kā mūsu nepilnvērtības sargi


Diagramma no pētījuma. Par to, cik katras Baltijas jūras reģiona sabiedrības pārstāvji būtu ar mieru ziedot katru gadu Baltijas jūras glābšanai no nāves. Kurā "līgā" meklēsiet Latviju? Heheeee.

Starptautiskais pētnieku tīkls (šeit) ir nopublicējis pētījuma rezultātus par to, kas būtu nepieciešams, lai glābtu Baltijas jūru no faktiskās nāves līdz 2050. gadam. Interesanti, ka pirmoreiz vēsturē visu deviņu valstu iedzīvotājiem (10 000 aptaujāto) tika uzdots jautājums, cik viņi būtu ar mieru maksāt par Baltijas jūras glābšanu no drošās nāves tuvāko 30-40 gadu laikā. Kopējā atbilde bija 3.8 miljardu euro gada (kas patiesībā par miljardu pusotru vairāk nekā vajag). Es domāju, šo skaitli ir grūti pārvērtēt.

Protams, dažādās valstīs atbildēja dažādi. Paldies zviedriem par gatavību ziedot videji 111 euro no cilvēka gadā. Paldies somiem par 56 euro gadā. Paldies dāņiem par 52. Paldies vāciešiem par 27. Paldies arī igauņiem par 18. Jā, 111 un 18 - starpība ir liela, taču interesantākais tikai sākas.

Ziniet, cik latvieši būtu vidēji ar mieru dot gadā? 4 - četri - euro. Četri. Lietuvieši un krievi pa 6, poļi 9. Latvieši četri. Viss, vairs neviens ap Baltijas jūru nedzīvo, latvieši ir pēdējie, devītie no deviņām sabiedrībām. Kā vienmēr, ne?

Tai pat laikā reālās vajadzības pēc uzlabojumiem vides jomā Latvijā uz cilvēku - Costs per person - ir trešās lielākās reģionā, 50 euro gadā. Līdz ar to latvieši ir gatavi ieguldīt ne tikai vismazāk kopumā, bet arī vismazāk segt pašu reālās vajadzības - no tā, kas ir nepieciešams, latvieši ir ar mieru dot tikai 8%.


Varbūt, mēs domājam, ka arī pie Baltijas jūras vairs nedzīvojam? Nevajag latviešiem to jūru, ir lietas svarīgākas? Kādas? Nē, tas nav retorisks jautājums un man uz to nav atbildes. Es tiešām gribētu zināt, kas vēl latviešiem ir svarīgāks par jūru - par vidi, par tās kvalitāti, par nākotni. Kas?

Salīdzinošās analīzēs ar kaimiņvalstīm/kaimiņsabiedrībām Latvija atgādina mušu bez galvas - kaut ko dūc, skraida, bet bez jebkādas jēgas. Muša bez galvas dzīvo tikai te un tagad, notikumiem un kustībām pārpildītu dzīvi - un viss bez kripatiņas smadzeņu. Katru reizi, ar kaut ko tādu sastopoties, domāju, kā mēs līdz šim murgam nonākuši.

Pats pētījums šo lielo starpību komentē šādi: Income differences explain part of the results, but cultural and other factors might also have an effect.

Nepilnvērtība - aiz stulbām bailēm vien?
Muļķības. Kādas ienākumu atšķirības? Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 22% - par katriem 100 euro, ko ienākumā saņem zviedrs, latvietis saņem 22 euro. Bet par katriem 100 euro, ko ir gatavs ziedot Baltijas jūrai zviedrs, latvietis dod tikai 1.5 euro. Latvieša dāsnums procentos no tā, cik ziedot būtu gatavs zviedrs, ir 1.5%. Nē, tik nabadzīgs latvietis nav.

22% un 1.5% - jūtat atšķirību? Kultūra? Kāds te sakars ar kultūru? Latvieša kultūra un tradīcijas liedz viņam nebūt aprobežotam tumsoņam? Es pat neuzdrošinos to saukt par mentālām atškirībām.

Kas tie ir par kultūras kanoniem, pamatiem, tradīcijām un morāli, kas nosaka, ka latvietim jābūt  neinformētam, slikti izglītotam, aprobežotam, savtīgam? Kas nosaka to merkaķisko nevēlēšanos redzēt tālāk par savu degungalu, mācīties, uzņemties atbildību par savu dzīvi?

Kādi kanoni nosaka totālo politisko līderu trūkumu? To līderu, kuri spētu izvest savus sekotājus, savu sabiedrību no tās nāvīgās letarģijas, kurā tā kopā ar Baltijas jūru un tās priekšstatiem par dzīvi un jūru. Kas nosaka to lūzerismu, nolādēto konservatīvismu, jeb kolektīvi delīrisko tumsonību? Un kāpēc tas jāturpina? Par to, ka tas turpinās, šķiet, nevienam nav šaubu.

Jā, mums, varbūt, ir kolektīvi saspiestas smadzenes. Tāds nu, neizbēgami, ir mantojums no sovjetiskās totālitārās, totālās liekulības, no melu un iebiedēšanas impērijas. Traģiski, ka tikpat saspiestas tās ir mūsu politiskajiem līderiem. Kāpēc to turpināt? Aiz bailēm, ka neko citu neprotam, tas ir, neprotat, jūs, līderi, mēs, 'tauta'? Aiz stulbām bailēm vien?

Mēs daudz ko protam
Tiklīdz ārā no kolektīvi saspiesto smadzeņu realitātes, kaut kur brīvībā, brīvāk, neatkarīgāk domājošo cilveku vidē, mums izaug galva, ieslēdzas smadzenes, no zilā gaisa parādās darba tikumi, morāle, produktivitāte, pat empātija, spēja solidarizēties. Pašcieņa, kas padara mūs daudz jūtīgākus pret vides deģenerāciju. Es tagad nerunāju tikai par ekoloģiju. Es runāju par vidi, kas ir daļa no mums pašiem - mēs nosakām vidi, un vide ir daļa no mums. Vide ir Latvija, vide ir māja, vide ir cilvēki apkārt, vide ir sabiedrība, vide ir kultūra.

Augot pašcieņai, mēs kļūstam jūtīgāki pret to, ka kāds degradē mūsu vidi. Četri euro, Latvija pēdējā, atpalicība, kuru nosakām mēs, tādi paši, kā mēs, mēs vidējie, ir apzinātā vides degradācija un trauma. Es neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc tam jāturpinās, kāpēc ar to jāsamierinās, kāpēc turpināt dzīt iekšā traumas un pārdzīvot tās, "skaidrojot" tumsonību un kretinismu ar dziļām 'tautas' idiotisma tradīcijām. "Lūk, kādi esam, oioioi, cienīsim savu stulbumu!" Nē, necienīsim.

Tā nu ir sanācis, ka gandrīz vienlaikus iepazinos ar šo pētījumu, Ģirta Lapiņa analīzi par Ušakova hipedeficītiem Rīgas budžetā (šeit), Gata Kokina ierakstu blogā par partiju "programmām" (šeit) un noklausījos Nila Ušakova 10. aprīļa interviju Radio Baltkom (šeit), kas bija klasiskā vēlētāju apbēršana ar pasakām un solījumiem. Šīs pubilkācijas visas ir par politisko konkurenci un pārvaldes kvalitāti - par Latvijas politikas kvalitāti.

Mēs zinām lieliski, ka Latvijas politikas kvalitāte ir ļoti, ļoti zema. Manis citētā pētījuma rezultāti ir tikai kārtējs tam apstiprinājums. Latvijas politikas kvalitāte ir traumātiski zema.

Tik traumātiski, ka mums nav pat opozīcijas. NA mēdz dēvēt Ušakovu par savu sīvako oponentu. Kurš kam oponē? Oponē sadarbībai ar ārvalstu izlūkdienestu? Pieredzes pārņemšanai no Putina partijas? Vārda brīvības iznīdēšanai krievu medijos Latvijā? Žurnālista vajāšanai un iebiedēšanai? Es nesauktu cilvēku, kas ar to nodarbojas, par savu politisko oponentu. Manuprāt, "oponēšana" likumam ir kārtīgi jāizmeklē prokuratūrai.

Tik traumātiski, ka mums, šķiet nav arī pozīcijas. Gatis Kokins raksta:
"Teju ikdienu saskaros ar ierēdņu un ministru darbību (..) Šo procesu kvalitāte brīžiem ir katastrofāla. Nespēja sadarboties ministriju starpā, pārspīlēta politiskā greizsirdība, prokrastinācija, nevēlēšanās uzņemties riskus, bailes no SKDS reitingiem, ministru un ierēdņu pretstāvēšana, mākslīgu barjeru radīšana (lai demonstrētu savu ietekmi sistēmā) un vienaldzība determinē procesus, kuri ved pie valstij svarīgu mērķu sasniegšanas ar milzu līkumiem."
Par ko ir runa? Par politisko cīņu, par konkurenci? Tā ir visīstākā muša bez galvas - dūc un lēkā - bez smadzenēm, bez rūpēm, bez nākotnes. Kā šie cilvēki, kam nav ne mazākās intereses par sabiedrības interesēm, ir nonākuši šajos amatos, nonākuši valsts pārvaldē? Kā mēs nonākuši līdz šim murgam? Kāpēc mums jāciena šīs distilētās pajolības tradīcijas - čomi, klani, radi, vienā klasē gāja, vienā podā čurāja?

Četri euro ir tā cena, kuru latvieši būtu gatavi maksāt šiem pajoliņiem, kas screwed up vilcienu iepirkumu, banku uzraudzību, gāzes tirgu, tos sabombardētos ceļus ar visām virskārtām, pamatnēm un dies sazin ko tur vēl var pēc technoloģijas sačakarēt, un kas gatavojas screw up Rail Baltica, sabiedrisko mediju, izglītības reformu un, pilnīgi garantēti, vēl ļoti daudz ko. Tāpat viņi sačakarēs Baltijas jūras glābšanu. Pilnīgi skaidrs, ka četri euro klaniem, radiem, draugeļiem un vienā podā čurātājiem ir nauda vējā.

Iznāk, ka šie vienā podā čurātāji, kas pa blatiem inficējuši Latvijas politiku un valsts pārvaldi, ir galvenie mūsu nepilnvērtības iedvesmotāji un sargi.

Tikai izvirzot sev pašiem prasības pēc drosmīgās un mūsdienīgās politiskās līderības, pēc idejām un konkurējošiem politiskiem piedāvājumiem mēs varam panākt pārmaiņas. Tikai konkurence politikā radīs jaunas idejas un reālus politiskus piedāvājumus un iztīrīs valsts pārvaldi no idiotiem un blatnikiem. Tikai godīgā ideoloģiju konkurence, uz kuru pamata partijām jāveido savi politiskie piedāvājumi, pasargās mūs no populistiem (arī šeit).

Man ir ļoti žēl, ka Latvijas politikā nekas nav mainījies. Mēs daudz ko protam, bet pašorganizācija Latvijas sabiedrībā, šķiet, ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pagaidām, sķiet, esam ar mieru paciest tos čurātājus un pat piemaksāt viņiem četrus euro gadā. Acīmredzot, par mūsu nepilnvērtības sargāšanu. Tādas nu mums ir tradīcijas.

2 komentāri:

  1. Mjāāā..... izteiksmīgi. Latvieši vēl nav apjēguši, ka ir šīs pasaules sastāvdaļa.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ļoti skumji. Taču tā ir tikai ilustrācija.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff