sestdiena, 2013. gada 25. maijs

Пост-совок ездит на квадратных колесах

Отрывок из "Особого мнения" Константина Ремчукова (владелец и главный редактор "Независимой газеты"/Россия) на Эхе Москвы за 13 мая 2013 года (здесь). Это единственный способ обуздать неуемную жадность элитных упыре в пост-совковом сероводороде? Потому что мы живем в долбанном семнадцатом веке со всеми этими жопами над нами, да? А действительно, что еще может заставить дорвавшегося совка не воровать? Я к тому, что Латвия-то - тот же сероводород с жопами в облаках. Нет, это не 21-й век, не мост-модерн, не пост-индустриальная цивилизация. У нас еще и колесо-то не изобретено, мы все еще на квадратных колесах мучаемся, у нас еще и мозги толком не выросли. У нас пост-совок, феодальный пост-совок. И больше ничего. Спасибо-пожалуйста.

К.РЕМЧУКОВ: Я знакомился с системой становления аристократии Великобритании как важнейшего института. И интересно было то, что аристократию формировал двор королевский таким образом, чтобы все активы аристократов являлись, по существу, активами типа заложником, что его трудно вывести. То есть они не могли иметь счетов за границей, им не рекомендовалось держать в золоте и в каких-то деньгах. Они должны были иметь земли, замки. И они знали, что если они поссорятся с королем, то они лишатся всего этого и очень сложно будет все это продать. А для чего это делалось? Для того, чтобы контролировать, чтобы они не злоупотребляли. И тогда начало воспитываться такое отношение: если я тут украду... Потому что все по поводу воровства. Когда говорят, что вот у них аристократия – она не вороватая, так вот король знал, что все вороватые. Как только начинал воровать, он выбывал. И он создавал систему, при которой последующие выгоды от того, что ты прослужил достойно, они перевешивали эффект от уворованного.

Поэтому одна из черт аристократии – это выдержка, это способность к долгосрочному терпению. И, вот, когда сейчас Путин заставляет свою аристократию переводить деньги сюда, он действует как английская корона в XVII веке, потому что он, как бы, говорит «Я не знаю, что вы будете делать со своими банковскими счетами и с дворцами. Но если вы хотите быть на службе у меня, то давайте дворцы и счета здесь в России. У меня, типа, претензий к вам не будет по поводу дворцов в Геленджике или в Подмосковье». И получается, что метод... Я абсолютно четко понимаю, что он столкнулся с той же проблемой, что и король британский в XVII веке. Но это смешно в современную эпоху XXI века искать инструменты домодернизационной эпохи. Потому что сейчас современный мир – он исходит из того, что лояльность моя патрону, монарху, она, в общем-то, не особо нужна как лояльность, как личное качество, потому что сейчас на первый план должны выходить люди конкурентоспособные, оценка труда которых основывается монархом, патроном, президентом не по личной преданности и по субъективному взгляду (сегодня хорошо, завтра плохо), а по результатам, которые объективно оцениваются. Вот, ты – министр, у тебя такие-то проблемы. Ты их решишь в обозначенное время? Решишь. Значит, ты – молодец. Не можешь решить – приходит другой. И тогда политически вся система вот эта выводит на первый план людей именно конкурентоспособных. Вот это будущее страны, потому что это нормальная система формирования и смены элит. А сейчас у нас получается ненормальная: я чувствую предательство, я чувствую, что люди подсели на свои зарубежные активы, я говорю «Ну-ка, братва, назад все загоняйте и мы будем тут с вами. Вы должны быть мне лично преданы, и в этой форме должен выражаться ваш патриотизм».

Таким образом для XXI века методы обеспечения лояльности и патриотических настроений выбраны, ну, XVII века, XVIII века, к сожалению.

Т.ФЕЛЬГЕНГАУЭР: Да. Слышать это в 2013 году довольно странно, потому что тут у нас, вроде там, выборы, поддержка народа есть высшее благо для политика и прочее-прочее, сменяемость власти, а мы говорим о королях и вассалах, и аристократии.

К.РЕМЧУКОВ: Да. Патронаже.

Т.ФЕЛЬГЕНГАУЭР: И это очень странно и страшно, на самом деле.

К.РЕМЧУКОВ: Да, и это непродуктивно. Это абсолютно тупиковое направление.

Т.ФЕЛЬГЕНГАУЭР: Непонятно, в какую сторону нас заведет вообще.

К.РЕМЧУКОВ: Ну, примерно понятно. Примерно понятно.

piektdiena, 2013. gada 24. maijs

Гомофобия. Возгонка говна в тренд

Отрывок из передачи «Археология» Сергея Медведева на Финам ФМ, 22 мая 2013 года:

Результаты опроса, который провел «Левада-центр» в феврале 2013 года:

Как, по вашему мнению, следует поступать с гомосексуалами? 27% – оказывать психологическую и иную помощь, 23% всего лишь – предоставить самим себе, 22% – лечить, 16% – изолировать от общества, 5% – физически уничтожать.

Дальше по опросам идет 2005 год: говорили 3% физически уничтожать, 2010-й – 4% говорят физически уничтожать, в 2013-м 5% говорят физически уничтожать.

Более того, когда вместо варианта «физически уничтожить» был предложен вариант «ликвидировать»: 19% говорят, что гомосексуалов надо физически ликвидировать. Вот как вам эта цифра?

Почему в России так сильна гомофобия?

Происходит изменение социального профиля россиян, и укрепление в нем низовых архаичных стереотипов. Это поднимается и становится нормой.


За 20 лет выросло целое поколение самостоятельное, квалифицированное, образованное, продвинутое, ориентированное на Запад, соответственно, усваивающее эти ценности, которое не находит в этом обществе применения, одобрения, уважения. Вот то, что называется социальной гратификацией, нет никакой политической силы, в которой как бы она могла выражать свои интересы.

Почему этот слой у нас не растет? Он все время вымывается. Работает механизм понижающего трансформатора, все идет на понижение. Механизм ухудшающего, или негативного, отбора. Происходит негативная селекция во всех сферах. Надо четко понимать, что гомофобия в российском обществе – это признак ухудшающего общественного отбора, негативной селекции.

Читать полностью:
http://finam.fm/archive-view/8139/


От себя добавлю, что признаком негативной селекции и в российском, и в любом другом пост-совковом обществе является любое мракобесие – православнутость, антиамериканизм, авторитарное сознание, фашизм.

Возгонка говна в тренд – как следствие изменения социального профиля страны-жертвы.

ceturtdiena, 2013. gada 23. maijs

On Akunin's Aristonomia

Just read some reviews on this book. I didn't know Akunin also thought it was his best one. I made no mistake, as I was sure it's his best simply because it's the best book I've ever read. 

I must admit I consider reading books a waste of time and strongly believe 99.9% of books should have never been written and their authors shouldn't bother thinking of writing anything ever again. It's a waste of time because I practically always have bad conscience when reading a book and I feel like a hostage taken by one selfish graphomaniac while I should be doing something really meaningful, like writing my own literature for people dying for hearing a word from me ;) 

So when I'm reading a book I am in quest of answers to my questions, not an exciting plot or beautiful characters, most definitely not a reflection of life. For heaven's sake, I have eyes to see, I don't need someone else's eyes or ears. Tell me what I don't know! And answering my questions is what Akunin serves me best. 

I didn't like the novel part of this book, its plot and its text-bookish characters, nothing of that touched me a second. But I do find this book an extremely valuable collection of lovingly nurtured thoughts and masterfully cooked conclusions on what's best in man, what drives him, makes him go on against all odds, fends him from giving in intimidated or from degenerating in search for comfortable routines. 

What makes a man a man? Do you know? I have no idea honestly, I see many people, who have reached high, loosening up, giving up to temptations so pathetically easily, I hear lies and I see values being vandalised with no second thought. So no, I have no idea. And I am grateful to Akunin for filling this void and touching a string so dear to me. 

One more thing I deeply appreciated about Akunin's Aristonomia: a surgeon-like merciless look upon Russia, a civilisation of suicidal mess. When the Russians, to an immense surprise to the rest of the world, decide to cut the shit and become normal people some day, I believe, Akunin's Aristonomia will be the first on the shelf 'All you need to know what Russia must not be'.

sestdiena, 2013. gada 18. maijs

Vēlēšanas. Stratēģija karam pret organizēto noziedzību, anyone?

Rīgas Dome zem Ušakova ir žuļiku un zagļu pūznis? Es tam ticu un uzskatu, ka Ušakovam vairs nav ko tur darīt. Bet jaunums tas nav. Rīgas Dome bija tikpat korumpēta un necaurspīdīga arī iepriekšējos sasaukumos. Rīgas Dome praktiski nekad nav bijusi accountable, jeb pārskatāma, atbildīga un saprotama, savu vēlētāju, nodokļu maksātāju priekšā. Latvijā principā ir daudz kas nav accountable – nodokļu izlietošana, budžeta veidošana, partiju mijiedarbība, līderu rekrutēšana, ostu pārvaldīšana un vēl ļoti daudz kas – arī valsts līmenī. Pašvaldībās un valstī procesus kontrolē visa spektra politiskie grupējumi.

Secinājums? Demokrātiski parlamentārajā Latvijā notiek pilnīgi tas pats, kas notiek autoritārajā putiniskajā Krievijā. Proti: nav alternatīvas!

Ir "partijas", ir "politiskā konkurence", ir godīgas vēlēšanas, bet nav alternatīvas. Ja reāli ir vēlēšanas, ir vēlētāji, kas iet un balso, bet balsošanas rezultāti un politisko komandu maiņa balsošanas rezultātā nenes pozitīvas pārmaiņas un visticamāk tikai nostiprina korupciju un aiztur attīstību civilizētas valsts virzienā, tad laikam nav īsti alternatīva politiskā piedāvājuma, nav politiskās konkurences. Tad laikam tāpat kā Krievijā, arī Latvijā vara ir uzurpēta. Vienīgi uzurpators nav personificēts. Skaidrs, ka tie ir tie paši žuļiki un zagļi, партия жуликов и воров, kā Krievijā. Latvijai ir savs putins, bet Latvijas putinam nav sejas.

Pēc Leonīda Jākobsona publikācijām Kompromat.lv (nu kaut vai šeit) un TV3 raidījumiem man nepaliek šaubu, ka reāli alternatīvs politiskais piedāvājums pašvaldību vēlēšanām Rīgā būtu ilgtermiņa stratēģija karam pret organizēto noziedzību.

Es redzu, ka RD opozīcijas partijas iet uz vēlēšanām ar programmām, kas paredz nodarboties apmēram ar to pašu un apmēram tāpat, kas un kā ticis darīts līdz šim, kaut vai uzturot bomzisko komunismu, nu, varbūt, ar kādu vieglu folklorisku pieskārienu. Opozīcijas partija pat necer kaut ko reāli izmainīt Rīgas Domē, Rīgas Satiksmē un citos blēžu un bandītu pūžņos.

Es nobalsotu par partiju, kura ietu uz vēlēšanām ar kaut ko tādu:
Mūsu mērķis ir reformēt Rīgas Satiksmi.

Mēs zinām, ka tā ir ļoti, neiedomājami smaga iecere un, ja to darīt nopietni un godīgi, šis projekts pieprasīs milzīgus resursus – intelektu, spēku, augsti profesionālu juridisko atbalstu un politisku atbalstu – no mums kā no politiskās komandas un no jums kā mūsu vēlētājiem. Visticamāk tas ir divu, pat trīs sasaukumu projekts un mēs ceram jums pierādīt tā efektivitāti un mūsu vīzijas pareizību jau tuvāko gadu laikā. Bet tas ir pats mazākais, ar ko jāsāk tīrīt Rīgas pašvaldību no chroniskās nelikumības un budžeta līdzekļu izšķērdēšanas.

Rīgas pašvaldībai būs nepieciešams spēcīgs atbalsts no valsts tiesībsargājošajiem orgāniem, nodokļu administrācijas un, iespējams, citiem valsts pārvaldes orgāniem. Mēs jūs informēsim par to, vai mums izdodas gūt nepieciešamo atbalstu un izpratni valsts pārvaldē.

Mēs gribam panākt pilsētas sabiedrisko transportu pārvaldošās organizācijas pārskatāmību. Tikai tā mēs varēsim iznicināt nelikumību stimulējošo vidi un naudas izzagšanu no pilsētas budžeta nesaimnieciskās un noziedzīgās darbības ielāpiem. Mēs gribam ērtu, viegli pieejamu, ekonomiski efektīvu un videi draudzīgu sabiedrisko transportu. Mēs gribam Rīgas sabiedriskā transporta organizācijas attīstības stratēģiju. Mums ir vajadzīgs sabiedriskais transports, kas risina pilsētas iedzīvotāju problēmas, nevis rada tās.

Varbūt, tas nebūtu pats vinnējošākais politiskais piedavājums post-sovjetiskajā egoistu un apātisko izdzīvotāju vidē. Bet nav pareizi adresēt savus vēstījumus un izdabāt tikai tumsonīgajam vairākumam. Kādreiz jāsāk domāt arī par nodokļu maksātājiem, par cilvēkiem, kas domā, izgudro, rada, kam ir pašcieņa un kas grib redzēt savu pilsētu attīstāmies un kļūstam ērtāku un jaukāku, nevis visādu misteru 20% aptašķītu no-go vietu nopietniem investoriem.

Kā jebkuru iepriekšējo vēlēšanu laikā, kā vienmēr līdz šim, mani uztrauc tas, ka Latvijā savstarpēji konkurē lielāki vai mazāki putini, nevis attīstības vīzijas un stratēģijas. Man var patikt tas, ko piedāvā Vienotība, mani fascinē Sarmītes Ēlertes neatlaidība un iedvesmo Gunta Stirnas radošums. Bet es skaidri redzu, ka bez tā tārpu pūžņa totālās, sterilās iztīrīšanas Rīgas Domē – un valsts pārvaldē – nekas nenotiks, un paši godīgākie mēģinājumi panākt izmaiņas būs tikai galvas dauzīšana pret sienu.

Vajadzīgas ir lielākas ambīcijas. Vajag ne tikai izsēdināt. Vajag arī iesēdināt. Un pašiem neiekrist visatļautības lamatās.

ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Levits par valstsnāciju. Viss tagad tikai sākas

Transkribēju praktiski visu (izņemot pirmo trīs minūšu ievadu) Dr Egila Levita priekšlasījumu Ilmāra Latkovska seminārā 2013. gada 29. aprīlī. No manis - tikai izcēlumi boldā. Lūdzu:

Valstsnācija ir tā nācija, kura veido valsti. Vācu vēsturnieks Friedrich Meinecke iedalīja valsts veidošanas modeļus divās grupās – politiskā nācija un kultūrnācija. Politisku nāciju veido eksistējoša valsts. Francijā, kur līdz brīdim bija absolūtā monarchija, demokratizācijas rezultātā bija nepieciešams kas nes šo nāciju, un tā bija tauta, franču nācija. Tas ir tipiskais politiskās nācijas modelis, kas ietver visus iedzīvotājus, kuri runā un domā franciski, vienalga kādā valodā tu runā mājās un kāda kultūra tev ir. Valstsnācijas kultūra ir kopēja visiem iedzīvotājiem un plus vēl dažiem ir ekstra sava nacionālā kultūra, kas tiek kopta vairāk vai mazāk privāti. Politiskas nācijas priekšrocība ir tajā, ka identitāte starp nāciju un valsti ir ļoti stipra, jo visi pieder pie tās pašas nācijas.

Otrs modelis ir kultūrnācija, kuras garīgais tēvs bija Johann Gottfried Herder, kurš uzskatīja, ka katrai valodai un kultūrai ir pašvērtība neatkarīgi no tā, vai šai kultūrai ir sava valsts vai nav. Tas ir kultūrnacionālisms. Tās tautas, kuras sociālās emancipācijas rezultātā pārņēma šo ideju, attīstījās tālāk par nācijām, prasot attiecīgai kultūrnācijai savu valsti.

Varētu teikt, ka Eiropā ir vecās vēsturiskās valstis, kuras demokratizācijas rezultātā izveidoja savas nācijas ar vienotu valsts valodu un vienotu kultūru (blakus kurai var pastāvēt mājas valodas un mājas kultūras), un kutūrnāciju izcīnītas valstis, kur valsts bija šo nāciju cīņas un uzvaras rezultāts. Tātad vispirms bija nācija, pēc tam valsts. Vecajās Eiropas valstīs vispirms valsts, pēc tam nācija. Šie ir divi atšķirīgi modeļi.

Politoloģiskā un juridiskā literatūrā autoriem ir grūti abstrahēties no sava modeļa. Anglosakšu literatūrā nacionālisms tiek analizēts no politisko nāciju viedokļa, kurš nav tieši piemērojams Vidus- un Austrumeiropas valstīm, bet ir zināmi adaptācijas mēģinājumi.

Latvija ir tipiska Eiropas nacionāla valsts, kuru ir izveidojusi latviešu nācija kā kultūrnācija, nevis kā politiska nācija, līdz brīdim, kad latviešu nācija bija izveidojusi savu valsti. Abos gadījumos, vienalga kāds ir bijis vēsturiskais ceļš, politiskās nācijas ceļš vai kultūrnācijas ceļš, vēlāk, kad nacionālā valsts ir izveidota, šie ceļi satuvinās.

Es jau teicu, politiskā nācija ir integrējoša, iekļaujoša, asimilējoša – tā cenšas asimilēt visus pārējos, nacionālās mazākumtautības, imigrantus, lai tie arī kļūst par frančiem, piemēram, vai britiem, tātad asimilējoša. Tā ļoti nelabprāt atzīst blakus valstsnācijai pastāvošās mazākumtautības.

Kultūrnācijas modelis, jeb tās valstis, kuras ir izveidojušas kultūrnācijas, sākumā, ņemot vērā savu vēsturisko pieredzi, nav iekļaujošas, nav asimilējošas un atzīst sev blakus mazākumtautības. Līdz ar to šeit jēdziens „valstsnācija” ir ļoti būtisks.

Valstsnācija ir tā, kas veido valsti, starp kuru un valsti pastāv nacionāli kulturālā identitāte, un blakus tām pastāv vēsturiskās mazākumtautības un imigranti, kas netiek atzīti par mazākumtautībām. Kamēr politiskās nācijas modelī visi ir politiskajai nācijai piederīgie – bet jāuzver viena valoda, viena kultūra –, kultūrnācijas modelī ir valstsnācija un mazākumtautības blakām.

Kultūrnācijas valsts ir cīņas rezultāts. Bija jāizcīna sava valsts šai nācijai. Tādēļ jautājums par mazākumtautību iekļaušanu nav īpaši būtisks. Tādēļ Latvija 20.-30. gados bija izteikta kultūrnācijas valsts. Latvieši kā valstsnācija un blakus tai mazākumtautības, kuras, piemēram, arī politiskajā spektrā uzstājās ar savām partijām, nebija vienoti. Nebija neviena partija, kas būtu pārnacionāla. Bija latviešu partijas, bija krievu partijas, ebreju partijas, vācu partijas, arī viena poļu partija. Tātad blakusstāvēšanas modelis.

Tomēr ar laiku blakusstāvēšanas modelis kļūst difūzāks un valstsnācija parasti cenšas atvērties mazākumtautību un protams vēlāk arī imigrantu iekļaušanai, integrācijai, asimilācijai. Jautājums ir par to, kas ir stabilāks – šāda veida sadrumstalota valsts jeb politiskā nācija, kas iekļauj visus ar vienotiem elementiem (politiskā nācija nenozīmē valodu bābeli, politiskā nācija nozīmē, visi runā vienā valodā)? Latvija, kas salīdzinājumā ar citām kultūrnācijām ir drusku atpalikusi šajā ziņā, tikai tagad sāk diskutēt par šo jautājumu – par mazākumtautību iekļaušanu latviešu kultūrā.

Integrēta valsts nozīmē to, ka valstsnācijas valoda un kultūra nepieder tikai valstsnācijai, bet tā ir visu iedzīvotāju kopējā valoda un kultūra. Nav iedomājams kāds elzasietis, kas neprot franču valodu un kurš nav iekļāvies franču kultūrā, tāda vispār nav. Viņam ir arī otra kultūra, tā ir viņa darīšana.

Šīs diskusijas beidzamos gados ir sasniegušas arī Latviju. Un valsts demokrātiskā, pilsoniskā loģika prasa, ka demokrātiskā valstī ir jābūt kopējiem nacionāli kulturāliem elementiem – tā ir kopējā valoda, kopējā kultūra, kas sasaista šos iedzīvotājus. Un Latvijā tagad diskusija kļūst aktuālāka ne tikai tāpēc, ka mēs esam šo diskusiju aizkavējuši ilgu laiku, bet arī sakarā ar to, ka globalizācijas, eiropeizācijas laikmetā nacionālā identitāte – kas var likties paradoksāli – kļūst arvien svarīgāka un nozīmīgāka valstij. Jo valstij ir jākonkurē starptautiskā līmenī par iedzīvotājiem, par cilvēkiem. Un viens no elementiem sevišķi tādai valstij, kura nav absolūti priekšā ekonomiskā ziņā, ir tieši nacionālā identitāte kā viens elements, kas ļauj „piepaturēt” šos cilvēkus.

Ja tu salīdzini algas, apdrošināšanu un tam līdzīgi, ja nav nacionālās kultūras un valodas elements, tad protams, materiālie, utilitārie aicinājumi ir spēcīgāki. Bet stipra nacionālā identitāte to var atsvērt. Valstīm ar spēcīgu nacionālo identitāti globalizētās konkurences apstākļos ir priekšrocības.

Tādēļ tagad ir beidzamais laiks diskutēt par to, vai ir vēl ir liela jēga strikti pieturēties pie kultūrnācijas sākotnējā modeļa, kurš Latvijā bija dominējošs 20. gadsimtā, kad latviešu valoda nebija kopējā valoda visiem iedzīvotājiem, kad valsts pat veicināja šo sadrumstalošanos ar mazākumtautību skolām un tā tālāk.

Varbūt arī skolas un kultūras biedrības, kas veicina otro identitātes daļu, ne pirmo. Pārmērīgā segregācija izglītības un kultūras jomā vājina valsti un sasaisti starp nāciju un valsti. Tas ir ļoti lēns process, kas notiek individuālā kārtā.

Vai ir iespējama kopēja nācija? Tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī, Latvijā kopēja nācija ir iespējama uz vienotās valodas un vienotās kultūras pamata. Vai tas grupas, kas nav piederējušas pie latviešu nācijas līdz šim, būtu ar mieru pārņemt latviešu valodu un kultūru?

Es saprotu lielo skepsi par šo jautājumu. To veicina segregācija izglītībā. Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.

Šāda virzība nenozīmē mazākumtautību asimilāciju. Tas nozīmē tikai to, ka mazākumtautības vienlaikus var pieņemt arī savu identitāti, kas ir normāla parādība Eiropas nacionālajās valstīs.

Man šķiet, ka šāda virzība ir nenovēršama, jo mazākumtautību segregācija, neiekļaušana latviešu nācijā kļūst par anachronismu šodienas Eiropā. Un diskusija par to, ka būtu jādara valstij no globalizācijas, eiropeizācijas izaicinājumu viedokļa, veicina šo procesu.

Nekāds ātrs risinājums nav iespējams, bet ir nepieciešama konsekventa rīcība vienā virzienā, kas nozīmētu nacionālo konsolidāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata. Tas ir iespējams un neizbēgams.

piektdiena, 2013. gada 10. maijs

No tomorrow

I am paralysed and all I am capable of right now is to give a brief account of simply what I feel after the Saeima amended the citizenship law yesterday, 9 May 2013, and introduced—basically it smuggled it in—the notion of ‘state nation,’ valstsnācija.

In one of my recent posts I protested against using the term, and called for banning it as hate speech, because it qualifies one ethnic groups as a 'state nation', defines some sort of a ‘nation’ in ethnic terms, limits it as a privilege to one group of people whose belonging is, in turn, being defined physiologically—you are no Latvian unless you were born Latvian, like a disease. This is, again, a privilege to one and humiliation to another, all on the basis of ethnic origin. 

Now it’s not just hate speech. Now it’s part of national legislation, no definition though. The Latvian lawmaker still owes me and a couple of millions other suckers a definition of ‘state nation.’ Well, in a very transparent way, it’s clear even without a definition. The new version of the law doesn’t cough up a definition in the chapter where it presents the definitions it’s, so to say, not ashamed of.

I no longer feel I belong to the Latvian nation because the state in its law says I am physiologically wrong and whatever I do, whatever language I speak, whatever I call my country, I am foreign because Latvian law defines me as physiologically non-Latvian. Then I guess I should be looking for a place where I wouldn’t at least feel humiliated being really foreign. 

From now on I am officially foreign everywhere. It doesn't really matter for me any longer. Isn’t that tremendously stupid? Again, I really am overwhelmed, feel personally insulted and need time to calm down. This is really, really gross and so immensely stupid.

A physiologically defined nation is no nation. A physiologically defined Latvia is no Latvia, because it has no tomorrow.

pirmdiena, 2013. gada 6. maijs

Афтар, выпей йаду



Раз уж фигурирующий на иллюстрации Юрий Алексеев под однозначной по степени выразительности картинкой опубликовал свою беседу с полицией безопасности, то сделаю свой каминг-аут и я. Просто сравните взгляд г-на Алексеева на свою деятельность в 2011 году с тем, что подчеркнуто в иллюстрации (выдержка из публикации на его платформе здесь).

Год 2011

Вот полюбопытствуйте, презабавнейшая переписка с удушением негодяя под занавес. И каждый волен решать, был ли негодяй удушен или откинулся по доброй воле. Лишь пояснение и сразу короткий комментарий, чтобы обойтись без послесловия. Я сделал еще одну попытку перепоститься на русской интернет-платформе в Латвии. На этот раз на IMHOclub.lv под водительством Юрия Алексеева, небезызвестного латвийского журналиста.

Нет, интернет вовсе не безграничен. Это – свежая мысль. Моя. Очень достойно внимания место о неангажированности, при чем повальной и кого бы вы думали? Найдете. Однако, самое важное – это, конечно, результат, отлуп. Я - "редкое исключение". А исключениям нет места в русском медийном пространстве Латвии. Публикую, потому что переписка - не частная, а между автором и средством массовой информации.

Начало:
IMHOclub.lv
Наш портал – интерактивный. А это значит, что все зарегистрированные читатели имеют полное право участвовать в формировании его содержания. Предлагать темы для обсуждений, приглашать интересных людей на интервью, задавать им вопросы и спорить с ними.
От: Alehins (Alehins.com) 4 декабря 2011 г.
Привет, я блоггер, пишу по-русски и по-латышски. Но, к сожалению, если посты на латышском у меня есть, где перепостить, то посты на русском перепостить негде в силу ограниченной свободы слова в русских масс-медиа в Латвии. Я не собираюсь предлагать Вам темы, и пишу о том, что мне интересно, сам. Странна само по себе необходимость испрашивать разрешение на мнение у некоего редактора, чье отношение к свободе выражения и демократии в принципе, очевидно, радикально отличается от моего. Обращаюсь в Вам только потому, что как пользователь этого ресурса непонятными для меня ущербными правилами поставлен в такое дурацкое положение. Дадите возможность публиковать некоторые из моих постов по-русски на Вашем ресурсе, - спасибо. Нет, так нет.

От: Юрий Алексеев 5 декабря 2011 г.
Здравствуйте, ув. г-н Алехинс!
Несколько странный и любопытный способ знакомства Вы выбрали. Обозвали меня "неким редактором" и усомнились в моих принципах демократии.
И правильно усомнились. Ибо в ресурсе, коим я имею честь руководить (и владеть), демократии действительно нет и не планируется.
Это -- клуб (частная территория). А разве на частных территориях бывает демократия? ;-)
И, тем не менее, слово для выступления здесь предоставляется практически всем. Исключения -- редки.
Шлите текст (тексты).
С уважением, Юрий Алексеев

От: Alehins (Alehins.com) 5 декабря 2011 г.
Здравствуйте, Юрий,
Спасибо за скорый ответ. Текст – в приложении. Демократия – это же не только о выборах, это целый набор ценностей. В том числе свобода мнений, терпимость ко всему, что не ограничивает прав на инакомыслие (и нетерпимость к обратному). На то и уповаю.
С уважением,
Alehins

От: Юрий Алексеев 5 декабря 2011 г.
Здравствуйте, г-н Алехинс!
Прочитал Ваш текст... Скажу сразу: в таком виде я его опубликовать не смогу. Причины:
1) "Портянки", "глисты", "жлобство", "дегенеративные" -- сей семантический ряд не принят для употребления в клубе.
2) Излишняя эмоциональность, переходящая в прямые оскорбления народов и правительств двух стран, не соответствует стилю общения в клубе.
А сами мысли, изложенные в тексте -- интересны. Особенно вот эта:
"В реальном конфликте Латвия будет на стороне Кремля. И это Латвию ни в коем случае не спасет ни от катастрофического ущерба, ни от поражения."
Если Вы переработаете свой текст в соответствии с нормами, принятыми в клубе -- я буду вполне готов к сотрудничеству.
Юрий Алексеев

От: Alehins (Alehins.com) 5 декабря 2011 г.
Юрий, спасибо!
Благодарю Вас за внимание и рецензию :) Стоит ли и говорить, что я в Вашим мнением не согласен. Я же выражаю свое мнение, а не Ваше. Вы можете быть эмоциональны по-другому, пользоваться своим семантическим рядом. А я буду эмоционален по-своему и пользоваться своим нехитрым арсеналом. К слову, никаких "народов" я оскорблять привычки не имею. Да и слов-то таких не знаю, "народ". Значения не знаю, потому не употребляю, все о людях больше. Но имена щажу. Что до глистов и дегенератов, то глистов, думаю, нужно называть глистами, дегенератов - дегенератами. А портянки и портянок, конечно, этим самым словом. Конечно, иногда хочется поэмоциональнее, - заслуживают же. Но и тут, Юрий, мне не нужен редактор.
Нет, так нет. Останусь с тремя читателями на своем блоге и полутора на редком перепосте, не впервой :) Чай не нарцисс. Смейтесь, смейтесь. Вот, кстати, этот же пост с некоторыми техническими сокращениями перепостил на Эхе, и ничего. Время, правда, неудачно выбрал. Там сейчас камнепад, вот меня никто и не заметил. Сорри, подробности.
Не знаю, сходили Вы на мой блог посмотреть или нет. Не к тому, что приглашаю, захотите - сходите. Скорее к тому, что ничего из такого "сотрудничества", как Вы пишите, точно не выйдет. Конкурсы чистописания меня не интересуют. А по поводу русских реалий в Латвии, русских медиа у меня слова доброго не найдется. Вот хотя бы мой злобный взгляд на русские медиа, с которыми я и Вас лично, должен сказать, связываю - http://www.alehins.com/2011/10/blog-post.html.
За сим, Аlehins

От: Alehins (Alehins.com) 12 декабря 2011 г.
Юрий, заходите ко мне на Alehins.com, приглядитесь к паре последних записей на русском. Может, какая сгодится. Менять ничего не буду. Кстати, Ваше высокомерие расцениваю только как проявление ангажированности.
Alehins

От: Юрий Алексеев 13 декабря 2011 г.
Посмотрел. Тексты слабенькие. Трескучие и банальные. Все, что Вы написали, уже сотни тысяч раз жевано и пережевано в российском Интернете. Ни одного нового живого слова. Разве что "находка" про "собачьи какашки". ;-)
Теперь по сути. Я Вас не знаю, Вы не удосужились представиться, что очень невежливо. Судя по фотографии, я старше Вас раза в два. Судя по уровню написанного -- в четыре. То есть, в отцы гожусь, а может и в дедушки.
Потому позволю себе дать Вам совет на будущее: никогда не обвиняйте журналистов в "ангажированности". Это очень грубое оскорбление.
Не пишите мне больше, Вы мне не интересны.
Ю.А.

svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Ķīna. Kur vēži ziemo

Paturpināšu nedaudz par rising East/South vs. declining West/North tēmu (par to jau rakstīju šeit). Tātad Ķīna pēc dažiem gadiem, gaidāms, pēc ekonomikas apjoma pārspēs USA un kļūs ne tikai par lielāko valsti pasaulē iedzīvotāju skaitā ziņā, bet arī pēc IKP lieluma. Taču, atgādināšu, pēc IKP per capita lieluma Ķīna vēl ilgi (laikam tomēr ļoti ilgi, if ever) nebūs ne pirmā, ne otrā, ne… tālāk nespekulēšu.

Mums pasaulē ir visvisādi pirmie, lielākie, dižākie. Krievijai ir lielākā teritorija. Super! Nu un? Krievija kā teritorija ir praktiski neapdzīvota. Ķīna ir lielākā pēc iedzīvotāju skaita, visu mūžu ir bijusi. Nu un? Ķīnas IKP per capita ir kāds apmēram 90. pasaulē – līdzās Jamaikai, Maķedonijai un Kubai. USA nav lielākā ne teritorijas, ne iedzīvotāju ziņā, lai gan arī nav no mazākajām, nepavisam nav. Bet ir lielākā ekonomika, lai gan atrodas kādā 11.-18. vietā (dažādi avoti vērtē dažādi) pēc IKP per capita. Mānīgi izskatās arī IKP per capita sacīkstes rezultāti: kas ir topā? Monaco, Liechtenstein, Luxembourg, Qatar... Planētas lokomotīves, vai ne? Ja kas, Monaco aliansē ar Qataru glābs pasauli. Vienvārdsakot, ne sevišķi ilgtspējīgi izskatās šie rezultāti. Pat vairāk vai mazāk ziņkārīgam skolniekam vajadzētu saprast, ka reālie IKP per capita top rezultāti sākas tur, kur sākas reālās sabiedrības, reālās ekonomikas, nevis valstis nišas un schēmas, valstis naudas mazgātavas, valstis naudas slēptuves, valstis naftas urbumi. Reālās valstīs ekonomika un sabiedrības attīstās nevis pēc schēmām un pasūtījumiem, bet pēc dabiskiem likumiem, kur notiek ideju, liberālisma un konservatīvisma, intelektuāļu un tumsoņu sacensība, dažreiz neprognozējama, dažreiz ar traģisku iznākumu. Reālās ekonomikas sākas ap 5.-15. vietu, kur parādās Austrālija, Dānija, Zviedrija, Kanāda, Somija, kur, es domāju, būtu arī Norvēģija, pat ja tai nebūtu to ogļūdeņražu atradņu. Jā, arī USA. Nu, un lai sabiezinātu šo putru vēl nedaudz, pieminēšu EU, kas gan ir pati lielākā ekonomika pasaulē, kas sastāv no 27 (vai 28 kopā ar Kroatiju) ļoti atšķirīgām lieluma, attīstības pakāpes, ražīguma, konkurētspējas ziņā ekonomikām.

So far, so good. Tā ir vieglā daļa. Lielākais, augstākais nenozīmē labākais, ilgt- un konkurētspējīgākais.

Ķīna. Vai tā nav ilgt- un konkurētspējīga? Protams, ir. To Ķīna ir pierādījusi gan pasaulei, gan sev. Taču plaisa starp tās ekonomisko nozīmi un tās lielumu, arī ekonomisko lielumu, ir vēl joprojām milzīga. Kas notiks, kad Ķīna tik tiešām kļūs par ekonomiku numur 1 pasaulē? Nekas. Kas noticis, kad tā apdzinusi Japānu? Nekas. Tā kļuvusi bagātāka par Japānu? Nē. Attīstītāka? Nē. Laimīgāka? Nu, varbūt, nedaudz.

Patiesībā tā ir ļoti nopietna tēma, jo Ķīna gan ir kļuvusi vēl pašpārliecinātāka un pilnīgi noteikti kā indivīdu kopums pakāpusies nedaudz augstāk Maslowa piramīdā no izdzīvošanas vērtībām sociālās atzinības virzienā. Ķīnas jaunā līdera Xi Jingpinga ideja par to, ka ir vajadzīgs liels ķīniešu sapnis un ka lielākais no lielākajiem ir dižena ķīniešu nācijas atdzimšana, great revival of the Chinese nation (izcili interesanti šeit), tieši atspoguļo un nostiprina Ķīnas sasniegumu un kalpo kā jauns atsperes punkts. „Esam diženi, tā sevi arī uztversim, mums ir lieliska rītdiena. Ejam tālāk!” pasaka Ķīnai Xi Jingping. Gudri! Tas, acīmredzami, ir mēģinājums mazināt to plaisu starp nozīmi un lielumu. Sākumā psicholoģijā, apziņā un tad arī dabā.

Vēl interesantāks ir tas, ka šajā jaunajā maximā par chinese dream praktiski neizbēgami slēpjas kaut kas ļoti neķīnisks, neaziātisks. Ne tikai tāpēc, ka pati sapņa koncepcija ir aizgūta no Amerikas, kas atrodas ārpus Āzijas. Bet tāpēc ka tā ir aizgūta no sabiedrības, kuras saknes ir individuālismā un kura kultivē individuālismu – indivīda brīvību un indivīda atbildību, indivīda izvēli un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (kas viss iemiesojas liberālisma ideoloģijā).

The Economist bažījas, ka ķiniešu sapņa idejā ir vairāk nacionālisma, kas varētu būt bīstams pasaulei – great revival. Vēl jo vairāk tāpēc, ka „so far that is being left deliberately vague” – pašu sapņa ideju tā līdz galam neprecizē. Taču par savu sapni tiek aicināts padomāt katrs – individuāli katrs! Katram Ķīnā vajadzētu būt savs ķīnieša sapnis. Par to, kā tas technoloģiski tiek darīts, var izlasīt – atgādina sovjetus. Bet fakts paliek fakts – ne tikai viens nacionālistisks sapnis visiem kā kazarmā, kā jau Āzijas kolektīvistiskās sabiedrībās ir pieņemts, bet arī katram savs, mazāks, pakārtots, bet savs.

Tas – ne Ķīnas pirmā vieta pasaulē, bet ķīniešu individuālisms – varētu mainīt pasaules ainu, lietu kārtību un spēku samēru.

Taču tas, kas līdz šodienai ir padarījis Ķīnu konkurētspējīgu (un ilgtspējīgu?) ir lēts darbaspēks, nebeidzamās ķīniešu nabadzīgo laucinieku rezerves, jeb rindas, darba roku masas, kas tikai gaida savu laimīgo stundu, kad varēs aizbraukt uz tuvāko vai tālāku shanghaiju un sākt strādāt par pieticīgu algu kādā rūpnīcā, kas izmanto vairāk vai mazāk likumīgi aizgūto Rietumu technoloģiju un cep eksportu uz Rietumiem. Jo bez Rietumu technoloģijām, ko var pirkt, – bet labāk – zagt un kopēt, un bez Rietumu tirgiem, kur Ķina pārdod sava lētā darbaspēka darba augļus, Ķīnas milzis līdzinās dirižablim, kas aizsedz pusi debesu un izskatās ļoti iespaidīgs, taču saturs visam pasākumam ir lielā mērā ir vienkārši hot air.

Kas notiks, kad Ķīna kļūs par pasaules lielāko ekonomiku? Nekas. Ķīna nekļūs ne daudz ietekmīgāka (tā jau tagad ir ļoti ietekmīga un „griesti” jau ir sasniegti un vairāk svīru, nekā tagad, Ķīnas rokās nebūs), ne daudz bagātāka. Ķīnas 1. vieta pasaulē nenozīmēs Rietumu sakāvi un aiziešanu no skatuves.

Kas notiks, kad Ķīna kļūs par indivīdu sabiedrību? Notiks milzīga akcentu pārbīde. Par indivīdu cilvēks kļūst tad, kad sāk apzināties savu vērtību, sāk sevi vērtēt, cienīt un tiekties pēc pašrealizācijas. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēkam ir izvēles brīvība, jeb brīvība. Brīvs cilvēks realizē savu radošo potenciālu zinātnē, biznesā, mākslā. Brīvo cilvēku brīvajā ķīniešu sabiedrībā tiks radītas jaunas technoloģijas, kas pārspēs Rietumu izgudrojumus, un Ķīna kļūs par reālo pasaules ekonomikas powerhouse, jeb spēka centru, magnetu, lokomotīvi. Tikai tad, ne ātrāk. Sākumā Ķīnai jāpārstāj „aizņemties” technoloģijas, mēģināt atdarināt un līdzināties.

Ar ko brīvo indivīdu Ķīna atšķirsies no Rietumu pasaules? Grūti spriest. Es domāju, īpaši ne ar ko. Kāda ir atšķirība starp middle-class amerikāņa sapni un middle-class ķīnieša sapni? Tējas krāsa ir atšķirīga? Auto marka? Vairāk vai mazāk pārticis ķīnietis jau tagad vēlas dzīvot kā vidusšķiras Rietumu cilvēks – ne citādi, bet tāpat. Tātad nav nekādu otru un trešu ceļu, alternatīvu civilizāciju. Ir tikai archaiska un/vai autoritāra domāšana, kas attur indivīdu no sasniegumiem un bremzē attīstību.

Es nesaku, ka esmu nelokāms optimists un ka mums tagad tikai jāgaida kuru katru dienu, kad Ķīna kļūs par indivīdu valsti, viss nostabilzēsies, un starp Ķīnu un Rietumiem nebūs nekādu vērtību un pasaules redzējumu atšķirību. Varbūt, tas kādreiz notiks, bet noteikti ne tuvākajos 10 vai pat 20 gados.

Laikam droši var pateikt tikai to, ka Ķīna, kāda tā ir šodien, vēl ilgi būs atkarīga no Rietumiem – to technoloģijām, tirgiem un, līdz ar to, labklājības. Ķīna būs vēl ilgi, lai gan netieši, ieinteresēta Rietumos, kas ir pārtikušāki par pašu Ķīnu. Patiesībā, lai nezaudētu sava esošā ekonomikas modeļa konkurētspēju, Ķīna vēl ilgi būs ieinteresēta saglabāt savas ražošanas izmaksas zemā līmenī, kas nozīmē uzturēt milzīgu iedzīvotāju daļu nabadzībā un relatīvā izolācijā no pasaules. Tāpēc, starp citu, arī esošās politiskās sistēmas reforma un demokrātijas „ieviešana” Xi Jingpinga dienas kārtībā neietilpst.

Brīvais, savu radošo potenciālu realizējošs, inovatīvi domājošs indivīds bez demokrātijas? Forget it.

Kas notika, kad Japāna kļuva par indivīdu sabiedrību? Tā joprojām ir, protams, daudz kolektīviskāka un hierarchiskāka par Rietumu sabiedrībām, taču tā ir ļoti lielākā mērā individuālistiskāka par jebkuru citu sabiedrību Āzijā. Notika tas, ka Japānā sākās politiskā konkurence, nostiprinājās parlamentārā demokrātija un pasaulē izveidojās milzīgas nozīmes technoloģisku izstrādņu un izmaksu efektīvu ražotņu centrs. Notika tas, ka Japāna pati kļuva par Rietumiem. Japānas piederību Rietumu pasaulei neapšauba neviens. Taču Japāna līdz šim nogāja ļoti ilgu un sāpju pilnu ceļu. Pirmais modernizācijas un eiropeizācijas cēliens nostādīja Japānu tieši pret Rietumiem. Japānas dziļi archaiski domājošā elite noticēja, ka ar Rietumu instrumentiem, modernizējoties, tā var īstenot savu viduslaiku „sapni” paverdzināt apkārtējās valstis un kļūt par diženu impēriju. Tas, kā zināms, beidzās ar traģisku sakāvi un nacionālo pazemojumu Otrā pasaules kara rezultātā. Otrais cēliens sākās drupās un joprojām notiek lielā mērā ar USA, tātad Rietumu, atbalstu un iedrošinājumu. Vai Japānas brīnums būtu bijis iespējams bez totālās sakāves Rietumu priekšā un masīvā un neatlaidīgā Rietumu materiālā un morālā atbalsta? Kas zin; iespējams, ka ne.

Ķīna? Es ceru, ka Ķīna ātrgaitas vilcienā nesagribēs iebraukt viduslaikos un beidzot parādīt visiem „kuzjkinu māti” un „kur vēži ziemo”. Ceru, ka tai nevajadzēs sakāvi un pazemojumu kā zāli pret kolektīvistisko archaismu sabiedrībā un pret elites iesīkstēšanos autoritārā domāšanā. Kas zin, kas zin.

Kāda ir mācība Latvijai? Tāda pati kā visiem Rietumiem – kapitalizēt savu jau gatavo brīvo indivīdu sabiedrības spēku. Savas priekšrocības visefektīvāk mēs varam materializēt, ieguldot zinātnē, lai attīstītu hi-tec, inovācijas, knowledge economy, kas dažiem Rietumos padodas labāk nekā citiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram sacensties ar Ķīnu un Āziju tajās jomās, kur Ķīna un Āzija ir nepārspējama – darba spēka izmaksās un līdz ar to industrializācijā.

Latvijas reindustrializācija, ja tai ir lemts notikt, varēs īstenoties tikai uz pašmāju inovāciju bāzes. Tikai un vienīgi, ja tam būs gatavi vietējie uzņēmēji. Bet tas bija skaidrs arī līdz šim. Kas līdz šim nav pilnīgi skaidrs, ir kā to panākt. Manuprāt, tas ir politiskās konkurences, politiskās līderības, tiesiskuma un nacionālās apziņas (skaidrās identifikācijas) jautājums. Jautājums, kā vienmēr, ir cik mūsdienīga ir mūsu sabiedrība. Liberālisms vs. konservatīvisms, intelektuālisms vs. tumsonība, vērtības vs. morālā degradācija (ieskaitot mūžīgo t.s. „kreiso liberāļu” cinismu). Par to vairākos iepriekšējos un turpmākos ierakstos.

Visas vecās dziesmas / Stuff