svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Ķīna. Kur vēži ziemo

Paturpināšu nedaudz par rising East/South vs. declining West/North tēmu (par to jau rakstīju šeit). Tātad Ķīna pēc dažiem gadiem, gaidāms, pēc ekonomikas apjoma pārspēs USA un kļūs ne tikai par lielāko valsti pasaulē iedzīvotāju skaitā ziņā, bet arī pēc IKP lieluma. Taču, atgādināšu, pēc IKP per capita lieluma Ķīna vēl ilgi (laikam tomēr ļoti ilgi, if ever) nebūs ne pirmā, ne otrā, ne… tālāk nespekulēšu.

Mums pasaulē ir visvisādi pirmie, lielākie, dižākie. Krievijai ir lielākā teritorija. Super! Nu un? Krievija kā teritorija ir praktiski neapdzīvota. Ķīna ir lielākā pēc iedzīvotāju skaita, visu mūžu ir bijusi. Nu un? Ķīnas IKP per capita ir kāds apmēram 90. pasaulē – līdzās Jamaikai, Maķedonijai un Kubai. USA nav lielākā ne teritorijas, ne iedzīvotāju ziņā, lai gan arī nav no mazākajām, nepavisam nav. Bet ir lielākā ekonomika, lai gan atrodas kādā 11.-18. vietā (dažādi avoti vērtē dažādi) pēc IKP per capita. Mānīgi izskatās arī IKP per capita sacīkstes rezultāti: kas ir topā? Monaco, Liechtenstein, Luxembourg, Qatar... Planētas lokomotīves, vai ne? Ja kas, Monaco aliansē ar Qataru glābs pasauli. Vienvārdsakot, ne sevišķi ilgtspējīgi izskatās šie rezultāti. Pat vairāk vai mazāk ziņkārīgam skolniekam vajadzētu saprast, ka reālie IKP per capita top rezultāti sākas tur, kur sākas reālās sabiedrības, reālās ekonomikas, nevis valstis nišas un schēmas, valstis naudas mazgātavas, valstis naudas slēptuves, valstis naftas urbumi. Reālās valstīs ekonomika un sabiedrības attīstās nevis pēc schēmām un pasūtījumiem, bet pēc dabiskiem likumiem, kur notiek ideju, liberālisma un konservatīvisma, intelektuāļu un tumsoņu sacensība, dažreiz neprognozējama, dažreiz ar traģisku iznākumu. Reālās ekonomikas sākas ap 5.-15. vietu, kur parādās Austrālija, Dānija, Zviedrija, Kanāda, Somija, kur, es domāju, būtu arī Norvēģija, pat ja tai nebūtu to ogļūdeņražu atradņu. Jā, arī USA. Nu, un lai sabiezinātu šo putru vēl nedaudz, pieminēšu EU, kas gan ir pati lielākā ekonomika pasaulē, kas sastāv no 27 (vai 28 kopā ar Kroatiju) ļoti atšķirīgām lieluma, attīstības pakāpes, ražīguma, konkurētspējas ziņā ekonomikām.

So far, so good. Tā ir vieglā daļa. Lielākais, augstākais nenozīmē labākais, ilgt- un konkurētspējīgākais.

Ķīna. Vai tā nav ilgt- un konkurētspējīga? Protams, ir. To Ķīna ir pierādījusi gan pasaulei, gan sev. Taču plaisa starp tās ekonomisko nozīmi un tās lielumu, arī ekonomisko lielumu, ir vēl joprojām milzīga. Kas notiks, kad Ķīna tik tiešām kļūs par ekonomiku numur 1 pasaulē? Nekas. Kas noticis, kad tā apdzinusi Japānu? Nekas. Tā kļuvusi bagātāka par Japānu? Nē. Attīstītāka? Nē. Laimīgāka? Nu, varbūt, nedaudz.

Patiesībā tā ir ļoti nopietna tēma, jo Ķīna gan ir kļuvusi vēl pašpārliecinātāka un pilnīgi noteikti kā indivīdu kopums pakāpusies nedaudz augstāk Maslowa piramīdā no izdzīvošanas vērtībām sociālās atzinības virzienā. Ķīnas jaunā līdera Xi Jingpinga ideja par to, ka ir vajadzīgs liels ķīniešu sapnis un ka lielākais no lielākajiem ir dižena ķīniešu nācijas atdzimšana, great revival of the Chinese nation (izcili interesanti šeit), tieši atspoguļo un nostiprina Ķīnas sasniegumu un kalpo kā jauns atsperes punkts. „Esam diženi, tā sevi arī uztversim, mums ir lieliska rītdiena. Ejam tālāk!” pasaka Ķīnai Xi Jingping. Gudri! Tas, acīmredzami, ir mēģinājums mazināt to plaisu starp nozīmi un lielumu. Sākumā psicholoģijā, apziņā un tad arī dabā.

Vēl interesantāks ir tas, ka šajā jaunajā maximā par chinese dream praktiski neizbēgami slēpjas kaut kas ļoti neķīnisks, neaziātisks. Ne tikai tāpēc, ka pati sapņa koncepcija ir aizgūta no Amerikas, kas atrodas ārpus Āzijas. Bet tāpēc ka tā ir aizgūta no sabiedrības, kuras saknes ir individuālismā un kura kultivē individuālismu – indivīda brīvību un indivīda atbildību, indivīda izvēli un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (kas viss iemiesojas liberālisma ideoloģijā).

The Economist bažījas, ka ķiniešu sapņa idejā ir vairāk nacionālisma, kas varētu būt bīstams pasaulei – great revival. Vēl jo vairāk tāpēc, ka „so far that is being left deliberately vague” – pašu sapņa ideju tā līdz galam neprecizē. Taču par savu sapni tiek aicināts padomāt katrs – individuāli katrs! Katram Ķīnā vajadzētu būt savs ķīnieša sapnis. Par to, kā tas technoloģiski tiek darīts, var izlasīt – atgādina sovjetus. Bet fakts paliek fakts – ne tikai viens nacionālistisks sapnis visiem kā kazarmā, kā jau Āzijas kolektīvistiskās sabiedrībās ir pieņemts, bet arī katram savs, mazāks, pakārtots, bet savs.

Tas – ne Ķīnas pirmā vieta pasaulē, bet ķīniešu individuālisms – varētu mainīt pasaules ainu, lietu kārtību un spēku samēru.

Taču tas, kas līdz šodienai ir padarījis Ķīnu konkurētspējīgu (un ilgtspējīgu?) ir lēts darbaspēks, nebeidzamās ķīniešu nabadzīgo laucinieku rezerves, jeb rindas, darba roku masas, kas tikai gaida savu laimīgo stundu, kad varēs aizbraukt uz tuvāko vai tālāku shanghaiju un sākt strādāt par pieticīgu algu kādā rūpnīcā, kas izmanto vairāk vai mazāk likumīgi aizgūto Rietumu technoloģiju un cep eksportu uz Rietumiem. Jo bez Rietumu technoloģijām, ko var pirkt, – bet labāk – zagt un kopēt, un bez Rietumu tirgiem, kur Ķina pārdod sava lētā darbaspēka darba augļus, Ķīnas milzis līdzinās dirižablim, kas aizsedz pusi debesu un izskatās ļoti iespaidīgs, taču saturs visam pasākumam ir lielā mērā ir vienkārši hot air.

Kas notiks, kad Ķīna kļūs par pasaules lielāko ekonomiku? Nekas. Ķīna nekļūs ne daudz ietekmīgāka (tā jau tagad ir ļoti ietekmīga un „griesti” jau ir sasniegti un vairāk svīru, nekā tagad, Ķīnas rokās nebūs), ne daudz bagātāka. Ķīnas 1. vieta pasaulē nenozīmēs Rietumu sakāvi un aiziešanu no skatuves.

Kas notiks, kad Ķīna kļūs par indivīdu sabiedrību? Notiks milzīga akcentu pārbīde. Par indivīdu cilvēks kļūst tad, kad sāk apzināties savu vērtību, sāk sevi vērtēt, cienīt un tiekties pēc pašrealizācijas. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēkam ir izvēles brīvība, jeb brīvība. Brīvs cilvēks realizē savu radošo potenciālu zinātnē, biznesā, mākslā. Brīvo cilvēku brīvajā ķīniešu sabiedrībā tiks radītas jaunas technoloģijas, kas pārspēs Rietumu izgudrojumus, un Ķīna kļūs par reālo pasaules ekonomikas powerhouse, jeb spēka centru, magnetu, lokomotīvi. Tikai tad, ne ātrāk. Sākumā Ķīnai jāpārstāj „aizņemties” technoloģijas, mēģināt atdarināt un līdzināties.

Ar ko brīvo indivīdu Ķīna atšķirsies no Rietumu pasaules? Grūti spriest. Es domāju, īpaši ne ar ko. Kāda ir atšķirība starp middle-class amerikāņa sapni un middle-class ķīnieša sapni? Tējas krāsa ir atšķirīga? Auto marka? Vairāk vai mazāk pārticis ķīnietis jau tagad vēlas dzīvot kā vidusšķiras Rietumu cilvēks – ne citādi, bet tāpat. Tātad nav nekādu otru un trešu ceļu, alternatīvu civilizāciju. Ir tikai archaiska un/vai autoritāra domāšana, kas attur indivīdu no sasniegumiem un bremzē attīstību.

Es nesaku, ka esmu nelokāms optimists un ka mums tagad tikai jāgaida kuru katru dienu, kad Ķīna kļūs par indivīdu valsti, viss nostabilzēsies, un starp Ķīnu un Rietumiem nebūs nekādu vērtību un pasaules redzējumu atšķirību. Varbūt, tas kādreiz notiks, bet noteikti ne tuvākajos 10 vai pat 20 gados.

Laikam droši var pateikt tikai to, ka Ķīna, kāda tā ir šodien, vēl ilgi būs atkarīga no Rietumiem – to technoloģijām, tirgiem un, līdz ar to, labklājības. Ķīna būs vēl ilgi, lai gan netieši, ieinteresēta Rietumos, kas ir pārtikušāki par pašu Ķīnu. Patiesībā, lai nezaudētu sava esošā ekonomikas modeļa konkurētspēju, Ķīna vēl ilgi būs ieinteresēta saglabāt savas ražošanas izmaksas zemā līmenī, kas nozīmē uzturēt milzīgu iedzīvotāju daļu nabadzībā un relatīvā izolācijā no pasaules. Tāpēc, starp citu, arī esošās politiskās sistēmas reforma un demokrātijas „ieviešana” Xi Jingpinga dienas kārtībā neietilpst.

Brīvais, savu radošo potenciālu realizējošs, inovatīvi domājošs indivīds bez demokrātijas? Forget it.

Kas notika, kad Japāna kļuva par indivīdu sabiedrību? Tā joprojām ir, protams, daudz kolektīviskāka un hierarchiskāka par Rietumu sabiedrībām, taču tā ir ļoti lielākā mērā individuālistiskāka par jebkuru citu sabiedrību Āzijā. Notika tas, ka Japānā sākās politiskā konkurence, nostiprinājās parlamentārā demokrātija un pasaulē izveidojās milzīgas nozīmes technoloģisku izstrādņu un izmaksu efektīvu ražotņu centrs. Notika tas, ka Japāna pati kļuva par Rietumiem. Japānas piederību Rietumu pasaulei neapšauba neviens. Taču Japāna līdz šim nogāja ļoti ilgu un sāpju pilnu ceļu. Pirmais modernizācijas un eiropeizācijas cēliens nostādīja Japānu tieši pret Rietumiem. Japānas dziļi archaiski domājošā elite noticēja, ka ar Rietumu instrumentiem, modernizējoties, tā var īstenot savu viduslaiku „sapni” paverdzināt apkārtējās valstis un kļūt par diženu impēriju. Tas, kā zināms, beidzās ar traģisku sakāvi un nacionālo pazemojumu Otrā pasaules kara rezultātā. Otrais cēliens sākās drupās un joprojām notiek lielā mērā ar USA, tātad Rietumu, atbalstu un iedrošinājumu. Vai Japānas brīnums būtu bijis iespējams bez totālās sakāves Rietumu priekšā un masīvā un neatlaidīgā Rietumu materiālā un morālā atbalsta? Kas zin; iespējams, ka ne.

Ķīna? Es ceru, ka Ķīna ātrgaitas vilcienā nesagribēs iebraukt viduslaikos un beidzot parādīt visiem „kuzjkinu māti” un „kur vēži ziemo”. Ceru, ka tai nevajadzēs sakāvi un pazemojumu kā zāli pret kolektīvistisko archaismu sabiedrībā un pret elites iesīkstēšanos autoritārā domāšanā. Kas zin, kas zin.

Kāda ir mācība Latvijai? Tāda pati kā visiem Rietumiem – kapitalizēt savu jau gatavo brīvo indivīdu sabiedrības spēku. Savas priekšrocības visefektīvāk mēs varam materializēt, ieguldot zinātnē, lai attīstītu hi-tec, inovācijas, knowledge economy, kas dažiem Rietumos padodas labāk nekā citiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram sacensties ar Ķīnu un Āziju tajās jomās, kur Ķīna un Āzija ir nepārspējama – darba spēka izmaksās un līdz ar to industrializācijā.

Latvijas reindustrializācija, ja tai ir lemts notikt, varēs īstenoties tikai uz pašmāju inovāciju bāzes. Tikai un vienīgi, ja tam būs gatavi vietējie uzņēmēji. Bet tas bija skaidrs arī līdz šim. Kas līdz šim nav pilnīgi skaidrs, ir kā to panākt. Manuprāt, tas ir politiskās konkurences, politiskās līderības, tiesiskuma un nacionālās apziņas (skaidrās identifikācijas) jautājums. Jautājums, kā vienmēr, ir cik mūsdienīga ir mūsu sabiedrība. Liberālisms vs. konservatīvisms, intelektuālisms vs. tumsonība, vērtības vs. morālā degradācija (ieskaitot mūžīgo t.s. „kreiso liberāļu” cinismu). Par to vairākos iepriekšējos un turpmākos ierakstos.

4 komentāri:

  1. Vizionārs raksts. 10.-15.gadsimtā pasaules lielās civilizācijas – Eiropas, Ķīnas, Japānas, Indijas, musulmaņu, acteku, maiju un inku – tehnoloģiski un pēc sabiedrības varas struktūrām atradās uz lielākā vai mazākā mērā un līdzīga līmeņa.

    Bet tad, pavisam pēkšņi, Eiropas viduslaiku beigās, renesanses laikmetā notika milzīgs tieši Eiropas (Rietumu) civilizācijas izrāviens, atstājot tālu aiz sevis un pat lielā mērā sagraujot (Eiropas civilizācija bija/daļēji vēl ir ļoti agresīva) visas pārējās civilizācijas. Nevis acteki atklāja un iekaroja Eiropu, bet eiropieši atklāja un iekaroja Ameriku!

    Kas bija šī milzīgā spēka uzliesmojuma iemesli? Es teiktu – tieši indivīda atbrīvošanās (kas, protams, sākas ļoti lēni) - apgaisme, sekularizācija, individializācija. Protams, Eiropā tam jau daudz senāk bija sagatavota augsne (piemēram, divu varu – ķeizara un pāvesta, laicīgās un garīgās – konkurence). Bet kaut kad šī indivīda atbrīvošanās sasniedza kritisko punktu un izvirda kā milzu spēks, kas pēdējos piecos gadsimtos līdz nepazīšanai pārveidoja visu pasauli. Tieši tā civilizācija, kurā notika šī indivīda atbrīvošanās - Eiropas (konkrētāk – Rietumeiropas) civilizācija - uz vairākiem gadsimtiem kļuva par pasaules attīstības motoru.

    20. un 21.gadsimtā paplašinātās Eiropas jeb Rietumu standarti kļūst par visas pasaules standartiem un mērķi, kā redzams, netieši arī Ķīnā. Īstas alternatīvas nekur neredz (vienīgi islama pasaule tādu ar ne pārāk lieliem panākumiem mēģina radīt). Taču vienlaikus 20. un jo sevišķi, šķiet, 21.gadsimtā Rietumu nevaldāmajam spēkam tiek uzliktas un pievilktas morālās sakas – vērtības kā spēka vadlīnija un kolerāts, lai spēks viens pats nekļūtu destruktīvs (pēc sekularizācijas tas tāds draudēja kļūt un daļēji kļuva).

    Tādēļ modernie Rietumi 21.gadsimtā – tā domāju un ceru – primāri nozīmēs morālo standartu un vadlīnijas sev un pasaulei (un Rietumeiropā izplatītais kreiso liberāļu cinisms tāpat kā Austrumeiropā izplatītā tumsonība tam ir nopietni pretinieki), un tikai sekundāri tas nozīmēs vienu no (ne vairs vienīgo) pasaules lielajiem ekonomikas un ražošanas centriem. 21.gadsimts būs morāles gadsimts. elv

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Elv, liels paldies par novērtējumu. Jūs paceļat ļoti nopietnu problēmu un redzat tumsonības un morālā pagrimuma problēmu daudz plašākā kontekstā, nekā es savā blogā. Man var pārmest to, ka es apzināti ignorēju morāla rakstura izaicinājumu, alkatību, kas kļuva par pamatiemeslu finanšu un ekonomikas krīžu ķēdei, ko Rietumi pārdzīvo kopš 2008. gada. Nepāproties, es neuzskatu, ka Jūs man to pārmetat. Es to pārmetu sev pats. Es par to nerakstu, jo man patiesībā nav ko par to piebilst. Es uzskatu, ka Rietumiem ir universāls ierocis, jeb, kā Jūs rakstāt, sagatavotā augsne, kas varbūt ne vienmēr novērš katastrofas, bet kas noteikti palīdz tikt galā ar sekām. Tas ir humānisms, apgaismības auglis. Lai gan humānisma mācībai ir vairaki simti gadu, mēs tikai tagad, 20. gds. otrajā pusē un 21. gds., mācāmies dzīvot individuālās brīvības apstākļos, sadzīvot viens ar otra brīvību un pieciest viens otra brīvību. Tas uzliek vēsturiski nepieredzēto atbildību. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē mēs lielākoties izgāzāmies līdzīgā eksāmenā. Austrumeiropa tumsonība ir drīzāk šāviens sev pašiem kājā, varbūt galvā. Bet ne Rietumu humānismam, jo tam ir izcili stipri pamati. Austrumeiropa apdraud tikai pati sev un krīt par upuri Krievijas tumsonībai. Krievijas tumsonība, mrakobesije, ir daudz nopietnāka. Līdz šai pašai dienai 2013. gadā nevienam nekad vēsturē, nevienam modernizācijas projektam, nevienam interventam nav izdevies iedragāt Krievijas tumsonības cietoksni. Vai 21. gadsimts atnesīs šo uzvaru? Vai Krievijai, kā savulaik Japānai un kādā mērā arī Vācijai, būs jāizcieš sāpes un pazemošana, lai uzvarēt pār sevi?

      Dzēst
  2. Labs raksts. Vēl tikai ir nepieciešams pieminēt, ka Ķīnas nākotnes izaicinājumi, krietni pārspēj tos kas bija Eiropai. Ķīna vēl nav kļuvusi bagāta, bet viens no tās izaugsmes pamatiem izmainīsies pavisam nepatīkami - t.i. demogrāfiskā dividende 10-15 gadu laikā beigsies un pārvērtīsies par demogrāfiskajām saistībām. Dependency rate šobrīd ir viens no zemākajiem pasaulē, tomēr strādātspējīgo burbulim virzoties uz pensijas pusi, tas var kļūt par vienu no augstākajiem. Jācer, ka Ķīna ar šo izaicinājumu tiks galā bez vēlmes šo jautājumu risināt caur konfliktu ar pārējo pasauli.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Gundar, paldies! Piekrītu, ļoti svarīga piebilde. Lai gan Ķīna uzskata sevi par sociālistisku sabiedrību un tā formulē arī savu nākotnes vīziju (The Economist), viņu sociālā politika līdz šim balstījusies uz paaudžu solidaritātes principu. Ja arī viņi mēgina/ās to reformēt, jo dzīves standartiem jāaug, paaudžu solidaritāte visticamāk vēl kādu laiku turpinās aizsprostot to sūci, par kuru Ķīnā ieplūst individuālisms un liberālā demokrātija.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff