piektdiena, 2013. gada 21. jūnijs

Конгресс антиграждан. Зеркало

Русский марш - верное лекарство против инакомыслия. Во взгляде читается очень близкий культурный код. Настолько близкий, что КогНег кажется его, марша, естественным продолжением. Фото: Новая Газета

Nepilsoņu Kongress, NepKong. Когресс неграждан. КогНег. Глокая куздра почему-то вспомнилась. Что-то в этом есть куздрячье-конское. Кинг-конг, например. Или троянский конь. Или пятая колонна, конная, конечно. Или так называемая «псковская дивизия», или, лучше, эскадрон. А может, и нет. 

Короче, срубили, освоили, отчитались, отстегнули. А чё, жытьта нада, жыть! Вона у Россотрудничества средствов куры не клюют. Средствá, оне оборот любят. И кто ж еще их заоборотит лучше, чем мы, антефошысты и антелотышцы, хайль Сталин, то есть Путин, то есть оба.

Это почти все, что мне приходит на ум в отношении «Конгресса неграждан», или «парламента непредставленных». Писать о них скучно и противно, баян. Весь этот колхозно-пэтэушный шовинизм достал. Стоит «кинг-конгам» открыть рот, корявая едросятина, освоение средствов прёт со страшной силой. В чем смысл их непредставленности? Кого они представляют? Кто их выбирал? Может, и бог бы с ними, но раз уж начал…

Ребята по-плебейски спионерили идею выборов в Координационный совет российской оппозиции, которые активисты анти-путинского движения организовали осенью 2012 года в интернете и на реальных оффлайновых участках.

Интересно, сами выдумали спионерить или кто подсказал? А почему нет? Куратор их московский, ну, или посольский там, по приколу. Сослаться на Координационный было бы прикольно, и я бы сказал, логично. Гражданская же инициатива, оппозиционная…

Смотри –

Те в России –

- в оппозиции к ворам и жуликам, нелегитимной Думе и нелегитимному же президенту, потому что у гражданской оппозиции по конституции есть право, но нет практической возможности участвовать в выборах ни в Думу, ни президента, ни в регионах;

- после года активной протестной деятельности – сотнетысячных митингов, волонтерства;

- после нескольких недель взрослой предвыборной кампании – с программами, внятным объяснением позиций, теле- и радио-дебатами;

- в конце концов, после самих выборов, где кандидаты представляли реальных избирателей, которых было около 60 тысяч по всей России.

А эти?

По пунктам –

- Они в оппозиции? К чему? В чем не могут участвовать? Говорят, некоторые из «кинг-конгов» вполне себе граждане. А все остальные таки запросто могут ими стать. Ушаков – реальный кейс, вполне натурализованный гражданин. Натурализуйся и лети! На все четыре стороны. Значит, если и в оппозиции, то не к власти и не к беззаконным законам, как в КС в России.

Хотя надо отметить, глокая куздра не дремлет, знает морда, чье мясо съела, то есть, на чем можно подловить. Не хочется особо цитировать куздрячье-едросячьих засланцев, сошлюсь лишь на радиобалткомовский эфир с г-ном Матвеевым из КогНега и телефонным включением вице-спикера Саэйма г-на Клементьева 11-го июня. Первый походя сообщил о частичной нелегитимности латвийских властей – это тех, с которыми Матвеев, несмотря на «нелегитимность», собирается «вести диалог». А второй по-вице-спикерски без обиняков поддержал «высказывание недоверия существующему режиму и к законам Латвии» – это после 15 лет протирания штанов в законодательном органе «режима». У ребят в головах не просто каша, у ребят головы от нее просто распирает. Но радиобалткомовский эфир придуман для едросячьих помоев. Там такие вещи звучат органично.

- Какую ребята могут предъявить протестную активность? Насколько мне известно, ровным счетом никакой. Остающиеся с паспортами неграждан люди апатичны, эгоистичны, чаще всего недалеки и невежественны, сплошь да рядом очень плохо информированы, верят во всякую хрень и с легкостью поддаются на чуть подслащенные лестью увещевания. Такой элемент практически уверен, что в мире нет ничего вернее подачки. Надо только сидеть и ждать.

- Предвыборная кампания? Издеваетесь? Пропиарить украденную идейку на дружественно-ведомственном Радио Балтком еще не значит провести предвыборную кампанию. Впрочем, и так вполне понятно, что, кроме украденной, идей у «кинг-конгов» нет. Да и целевой аудитории что в лоб, что по лбу.

- Выборы? Боюсь, что и выборы они предъявить тоже не могут. На сайтах можно объявить и о 15 134 проголосовавших, и о 115 134. Сайты не краснеют. А всякие едросячьи сайты и сайты на едросячей орбите, рожденные в едросячьих мозгах, так и вовсе придуманы, чтобы врать, фальсифицировать, подтасовывать и плюс еще осваивать средствá. Шуршание освояемых средствов зажигает едросячьи глазки между жирными едросячьими щеками.

Механизм таких внесистемных голосований – их наиочевиднейшая ахиллесова пята. Поэтому на выборах в КС этому было уделено первостепенное значение – организаторы разработали сложную систему верификации голосов без сохранения личных данных голосующих. В результате ни у кого не может возникнуть сомнения в честности выборов и достоверности результатов.

«Кинг-конги» идею спионерили, а с исполнением облажались. Голосовать в интернете можно было, идентифицируясь адресом электронной почты. Так что, 15 там тыщ или 115 – это только вопрос проворности шаловливых рученок «кинг-конгов» и их «кинг-конжат». Может, никакой проворности особо не требовалось. Решили объявить 15. Какая нафиг разница? Никакой, потому что никого «кинг-конги» собственно не представляют.

Пыль или не пыль?

В принципе я вполне могу себе предположить и даже одобрить гражданскую, в смысле оппозиционную, инициативу, пусть даже если вся ее закваска в обиде. Обидно людям – живешь себе живешь в своей стране, дома, трудишься, создаешь ценности, платишь налоги, а тут на тебе! Думаю, где-нибудь в стране потемпераментнее и обиды было бы достаточно для гражданского движения. Ну, так то же гражданское движение… А здесь где гражданское движение?

Да и у нас в стране бывали времена, когда у неграждан было гораздо больше поводов для гражданского протеста. До отмены так называемых «окон» натурализации, которые были на самом деле просто-таки концлагерным издевательством над огромными массами ни в чем неповинных людей. Именно так выглядели с точки зрения Запада, о чем Запад старательно внушал Риге. Но Рига была неопытной в делании демократического государства, а мы – в гражданском протесте. По старой советской традиции людики – это только пыль zem valsts zābakiem, лагерная пыль.

Ну, так вот, оказалось – не пыль. Рига отказалась от идиотизма с «окнами» и с тех пор натурализовала массу народа. И каждый из всех этих людей (кроме детей, конечно) принял свое вполне осознанное гражданское решение о принятии гражданства. Вот это, мне кажется, больше похоже на гражданскую позицию и даже активность. Она как бы твоя индивидуальная, но результат получается вполне себе общественно значимый – ну, хотя бы в том, как ты используешь свой голос: участвуешь в выборах, а не сидишь на своем голосе пятой точкой, потому что у тебя и паспорт фиолетовый, и каша в голове того же цвета. Ты уже переел этой каши, а тебя ею все пичкают и пичкают.

Против граждан

Получается, «кинг-конги» в оппозиции к этому вот гражданскому движению – к осознанному выбору и гражданской позиции «интегрантов-натурализантов»? Против гражданства и граждан, против осознанного выбора? Против самоорганизации?

Самоорганизация, самостоятельность, гражданская активность – это то, с чем собственно и воевал советский тоталитаризм, что он ненавидел, чего боялся всеми своими фибрами и что старательно отбивал в школе. Помните советскую школу? Никакого сотрудничества, никаких командных заданий, никакой инициативы, никаких мнений, только цитаты из пленумов и строевой шаг.

С самоорганизацией и гражданской активностью воюет и путинский режим. Потому что это действительно самая большая угроза благополучию воров и жуликов. Поддержка самосознанию кого бы то ни было со стороны клептократии, подавляющей то же самое у себя в стране, – это, конечно, бред сивой кобылы.

Впрочем, «кинг-конги» могут быть в оппозиции к чему угодно. Это не имеет никакого значения. Совершенно ясно, что эта затея никак не повлияет на выбор ни тех, кто решил натурализоваться, ни тех, кто решил продолжать ничего не делать. Не стоит демонизировать коряво исполненную украденную идею.

Демонизация не поможет

Затея эта, конечно, не про граждан и тем более не про неграждан. Если дают деньги на «нагадить Латвидже», всегда найдется тот, кто крикнет хайль, всегда найдутся едросячьи глазки на их освоение. В Латвии, похоже, очень много этой слизи образовалось, и выросла целая слизепроизводящая индустрия.

Поэтому, повторюсь, не имеет никакого смысла их демонизировать. Беспомощно выглядят невротические всплески в латышской прессе по поводу "конгресса неграждан". Как будто не было опыта двадцати лет. Можно и нужно пробовать смотреть на вещи шире, рациональнее. 

Появление КогНега свидетельствует о двух простых вещах – я резюмирую сказанное выше – о том, что есть заказчики и есть исполнители. Иначе всего этого бы просто не состоялось. Демонизация – как плевок против слизи. Слизи от этого становится только больше.

Вопрос наличия заказчиков в общем ясен. Против Латвии ведется пропагандистская война, которую, по какой-то мне не понятной причине, кто-то называет проявлением «мягкой силы». Конечно, не только против Латвии. И объявлена эта война вовсе не Латвии. 

Это война против инакомыслия и свободы – в России, потому что инакомыслие угрожает путинскому режиму. Возрождение империи, точнее имперского духа, шовинизма, презрения к окраинам, а заодно и к демократии, – это испытанное средство мобилизации и борьбы с инакомыслием. 

Латвия в войне с русским инакомыслием и свободой просто попала под «горячую руку», то есть под гусеницу танка. Танк Латвию даже не заметил. Плевать Кремль хотел на Латвию с ее судьбой, со всеми ее гражданами и негражданами. Это не духоподъемно, но это, похоже, правда. 

Впрочем, с нашей, латвийской, точки зрения танк кремлевской пропаганды занимается вполне себе противоправной антилатвийской, вполне подрывной деятельностью. Замечает он это или нет. Результатом этой деятельности является закрепление и углубление раскола в обществе по наиболее "африканскому" из всех признаков, какие только можно найти в современном обществе, - по этническому признаку. В русских - походя - культивируется ненависть к латышам и ко всему латышскому. Ненависть к русским в латышах - явление сколь прискорбное, столь и распространенное - отнюдь не убывает на фоне роста имперского чванства.

Так что вопрос заказчика должен озаботить латвийского законодателя и соответствующие агентства на предмет наличия каналов проникновения и распределения средств на подрывную деятельность.

Вопрос же наличия исполнителя – это во многом вопрос самому латвийскому законодателю. Ни демонизация, ни поиски Интерфронта, ни битье зеркал от нежелания наблюдать в них кривую морду здесь не поможет. Надо включить мозги, настроить их на 2013-й год и начать распрямлять морду. Это за нас никто не сделает. 

О том, что можно сделать: Nepilsonība. Jāizbeidz и по-русски здесь.

ceturtdiena, 2013. gada 20. jūnijs

Zatlers. Demokrātija apēd savus gorbačovus

Foto: Lita Krone/LETA

Zatlers un Gorbachev?

Abi darbojās laikā, kad sabiedrībā brieda pieprasījums pēc pārmaiņām. Abi pret to izturējās ar simpātiju un izpratni. Zatlera ideja bija izdarīt Latvijas politikā apmēram to pašu, ko gribēja izdarīt un lielā mērā izdarīja Gorbachev padomju režīmā – atvērt durvis un logus, ielaist svaigu gaisu.

Principā ne Gorbachev, ne Zatlers nepretendēja uz kaut ko daudz lielāku, jo ne vienam, ne otram nebija skaidras vīzijas vai programmas, nebija arī ideoloģijas. Gorbachevs vairs neticēja komunismam un totalitārismam, bet Zatleram acīmredzami nešķita kaut cik svarīgi izvēlēties kādu ideoloģiju ne sev, ne partijai.

Gorbacheva darbība nevarēja nenovest totalitāro režīmu līdz kolapsam, jo, pirmkārt, režīma ekonomiskā bāze bija pilnībā sapuvusi, bet sabiedrība pateicoties atklātībai jau zināja pārāk daudz, lai turpinātu pieciest režīma trulo liekulību apmaiņā pret neesošu labklājību, un, otrkārt, Gorbachevam bija pietiekami liela vara un ietekme, lai viņa iecerētais nepaliktu neīstenots.

Zatlers sastapās ar līdzīgu situāciju politikā, kad sabiedrībā sāka veidoties pieprasījums pēc pārmaiņām. Atšķirīgi bija apstākļi un līdz ar to arī praktiskie rezultāti. Latvijā nav totalitārs režīms, politiķiem un nepolitiķiem ir daudz plašāka izvēles brīvība. Tāpēc svaiga gaisa ieplūšanas sekas Latvijas politikā ir daudz mazāk dramatiskas. Arī vara un ietekme Latvijas prezidentam, vēl jo vairāk bijušam prezidentam vai kādas partijas vadītajam, Latvijas politikā ir niecīga salīdzinājumā ar PSRS cara varu un ietekmi.

Tāpēc šodien var droši pateikt, ka Zatleram nav izdevies panākt neatgriezeniskas pārmaiņas Latvijas politikā. Neatgriezeniskas pārmaiņas nozīmētu kādu iedīgli, kas nenodzēstu politikā neatkarīgi no apstākļiem. Ar iedīgli es domāju partiju vai politiķu „skolu” vai domubiedru kustību. Reformu partija, man liekas, tāda nav un nebūs. Reformu partija nav kļuvusi par „skolu”, tā nav izvēlējusies ideoloģiju. Man nav pārliecības, ka šo partiju veido domubiedri, kas ir gatavi viens otru atbalstīt un aizstāvēt politiskajās vētrās.

Zatlers, viņa politiskais projekts un tā īslaicīgā veiksme ļāva Latvijas sabiedrībai pamanīt, ka alternatīva Latvijas politikā ir iespējama, ka Latvijā ir spēcīgi, labi sagatavoti, kompetenti, moderni domājoši cilvēki, kas ir gatavi iet politikā ar labām idejām, lai godprātīgi darbotos sabiedrības labā un panāktu stratēģiskus uzlabojumus.

Izvēles brīvība nozīmē, ka Roberts Ķīlis, Daniels Pavļuts un daži citi ļoti spējīgi politiķi būtu varējuši izvēlēties neieiet politikā. Tāpat jebkurš no viņiem joprojām lieliski var izvēlēties neturpināt politikā, kā izvēlējušies no politikas pazust daudzi citi. Zigzagi spējīgu politiķu karjerās un likteņos tikai lieku reizi parāda Latvijas politikas kvalitāti. Diemžēl, talantīgs cilvēks nedrīkst būt un nekad nebūs tik naivs un vieglprātīgs, lai uzskatītu politiku Latvijā par karjeras cienīgu vidi.

Es esmu pateicīgs Valdim Zatleram par viņa drosmi – gan uzņemties prezidenta atbildību un iziet nežēlīgo visvairāk nievātā prezidenta skolu, gan atlaist Saeimu un iesaistīt politikā virkni talantīgu cilvēku. Par to, ka politikā vajag jaunas idejas un svaigu gaisu, aizdomājušies un to deklarējuši bija daudzi. Viņš ir bijis pirmais un līdz šim vienīgais, kas to Latvijas politikā ir realizējis. Kaut vai uz īsu brīdi.

Kāpēc nav izdevies panākt neatgriezeniskas pārmaiņas?

Fakts ir, ka tīras rokas politikā nav liels nopelns. Un laikam tomēr – diemžēl – ne tāpēc, ka tā ir norma un sabiedrība to no mūsu politiķiem pieprasa jebkurā gadījumā. Tā nav. Latvijas sabiedrība, kaismīgi vēloties un gaidot pārmaiņas, to vēl nav atradusi par savas uzmanības cienīgu kritēriju vērtējot savus politiķus. Pret tīrām rokām Latvijā izturas neitrāli un pret netīrām ar iecietību.

Par ideoloģijas trūkumu ir rakstīts daudz. Es to uzskatu par ļoti lielu problēmu, jo tas būtu palīdzējis nostiprināt partijas atbalsta kodolu sabiedrībā. Bet tas noteikti negarantētu daudz plašāku izpratni sabiedrībā par partijas pārstāvētajām vērtībām. Tā ka tā ir tikai daļa patiesības.

Vēl viena daļa ir visticamāk organizatoriskais vājums, par ko es neko nezinu, izņemot to, ka partija deleģēja valdībā ministrus bez partijas piederības. Tas, šķiet, pilnībā atbilst Latvijas sabiedrībai raksturīgajai nepatikai pret disciplīnu un neprasmei veidot efektīvas un ilgtspējīgas organizācijas.

Bet pats galvenais tomēr pašas idejas un to realizācija. Reformisti nav panākuši kaut cik pamanāmas reformas. Idejas un to nesēji nebija gatavi debatēm, kritikai un uzbrukumiem, kas bija ļoti loģiski paredzēt. Cik es redzu, reformistiem nebija stratēģijas un līdz ar to efektīvas komunikācijas, kas politika patiesībā arī ir – darbs ar mērķgrupām. Rezultātā juceklis izglītības sistēmā. Ekonomikas sfērā: piekāpšanās Gazpromam, pretrunīgi vēstījumi atjaunojamās enerģijas virzienā un pabalstu solījumi reemigrantiem reemigrācijas stratēģijas vietā. Diemžēl, rezultāts acīmredzami ir ļoti tuvu nullei.

Laikam Zatlera neveiksme bija pietiekami likumsakarīga jaunas demokrātijas apstākļos. Es vēlreiz gribu pateikties Zatleram par drosmi un mēģinājumu. Varbūt, rezultāta dēļ viņam nebūs tikpat prominentas vietas Latvijas vēsturē, kā Gorbachevam Krievijas – un arī Latvijas – vēsturē. Bet paralēles ir skaidras.

Pieprasījums pēc pārmaiņām nekur nav zudis un paliek neapmierināts. Tam ir kolosāls tektonisks potenciāls un agrāk vai vēlāk tam jārealizējas. Tas jau sāka realizēties. Realizētāja vārds ir Ušakovs un Saskaņas Centrs. Es domāju, tas labi izskaidro, kas tas par neapturamo spēku, kas liek lielām cilvēku masām tikpat kā akli un kurli iet un balsot par Saskaņu, nepievēršot nekādu uzmanību kliedzošiem faktiem – Saskaņas sadarbībai ar Putina režīma antidemokrātijas likumu štempelētāju partiju, Ušakova sarakstei ar Krievijas izlūkdienesta darbinieku (plus protams pamatotās aizdomas par sistēmisko korupciju). Pārmaiņu pieprasījuma spēks nogrūž malā apsvērumus par pārmaiņu īstenotāju roku tīrību.

Vai Zatleru var vainot Saskaņas spēcināšanā? Es tā nedomāju un šajā tekstā mēģināju pamatot, kāpēc Zatlera neveiksme bija neizbēgama. Visticamāk Zatleram līdzās bija jāparādās arī kādam kreisam politiskajam spēkam – īsti kreisam, sociāldemokrātiskam, nevis ar kreiso frāzi izdaiļotam Putina autoritārā režīma specoperācijā radītam simulakram.

Nezinu, vai jebkuram, pat neveiksmīgākajam gorbachevam, tādam kā Zatlers, pretī stāv savs GKČP (ja kāds nezina/neatceras, tie ir tā saucamie pučisti, kas mēģināja pārņemt varu Padomju Savienībā 1991. gada 19. augustā, kā rezultātā Latvija pēc divām dienām pasludināja pilnīgu valsts neatkarības atjaunošanu), bet no Zatlera neveiksmes tik tiešām iegūst GKČP garīgie bērni - Ušakova Saskaņa Centrs. 

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

Riga in a context. An extremely unscientific snapshot analysis

Screenshot
An incidental observation completely unrelated to any of the subjects I normally write on. When scrolling down a popular blog of a passionate Riga photographer, my eyes stopped on the visitor statistics. I don’t even try to compare mine with it, please don’t get me wrong—figures there are far beyond my imagination. What caught my attention was the patchwork of what I describe as neighbourhood, or neighbour behaviour. That’s just as fascinating as Eurovision voting, where countries (as if countries can vote) give their top points to the best song in their neighbourhood—a combination of arts and politics. I am taking this photographic blog as a laboratory-clean pattern, because it is easy to perceive, no language constraints, no ideological, historical, behavioural barriers—just click and look—and it has been around for a substantial number of years to make sure the cloud of potential visitors has been evenly informed and given a chance to visit.

Now how are the neighbours “voting” in this little contest? In descending order:

Germany: 12,605, or roughly 1 of every 6,300 people in the country.
Russia: 6,653, or 21,000.
Norway: 6,516, or 1 of every 770.
Sweden: 6,314, or 1 of every 1,500.
Lithuania: 5,927, or 1 or 500.
Poland: 5,229, or 1 of 7,300.
Finland: 5,189, or 1 of 1,000.
Estonia: 4,860, or 1 of 200.
Denmark: 2,744, or 1 or 2,000.
Belarus: no data available, obviously lower than Austria’s 1,208, no further scpeculations.

On this basis, here is the new ranking:

Estonia—200
Lithuania—500
Norway—770
Finland—1,000
Sweden—1,500
Denmark—2,000
Germany—6,300
Poland—7,300
Russia—21,000

Obviously, Germany, Russia and, to a certain extent, Poland—all three at the lower end—are special cases as these countries are far too large geographically and population-wise compared to the rest of the region with only some limited parts adjacent to the Baltic Sea area and, therefore, only partly belonging to the neighbourhood.

Apart from the giants, the map is rather homogenous with all differences plain as day. It seems easy to explain how come Estonia is so much more interested in Riga photography, or say more broadly, Riga, Latvia, Latvians. The difference between Estonia and Lithuania makes one seek an explanation in Estonia’s globally acclaimed IT sophistication. Who knows, maybe the Estonians indeed feel at least somewhat more related to Riga and Latvia. Why not? If you are looking for any two neighbouring countries sharing centuries of identical history, sharing political patterns (and yet being different in the outcome of the most recent 20 years of regained independence…), don’t look any further. Lithuania? Very close too. But the historical stretches of sharing the destiny are 800 years against 200 years in favour of Estonia.

Why Norway is so much ahead of the other Nordics (or in this case Scandinavian rather than Nordics) requires more imagination. I don’t have any intelligible explanation. Some would perhaps claim that a high number of visits are produced by Latvian emigrants in Norway, which I think is a gross overestimation of their numbers and influence. Some other would perhaps name closeness or cultural relatedness. Umm, I’m not so sure about this, particularly after what I heard the other day in a brief interview Latvijas Radio’s Krustpunkti made with a Latvian blue collar in Norway. “Yeah, I wanna go home so badly, ‘cuz everything’s so different here from what I’m used to at home,” he said. “I want back to socialise the way we do it in Latvia.” I’m not criticising, pasarg dievs. All I am saying is that there are probably many different ways “we do it in Latvia”, and maybe some of those are not so very much different from the ways people do it other places, for instance, in the not otherwise so far away Norway. Well, anyway…Norway is even ahead of Finland, which seems to be very much on its place in this ranking.

Finland. Being just as isolated and provincial, colonised and subdued throughout its history until exactly the same time in 1917-1918, when the rest of the Eastern Baltics became independent, Finland has always known little about Latvia. Having Estonia between them, receiving all attention, affection and love from both, neither Finland, nor Latvia has ever bothered getting more familiar with each other. Being critical of its (natural, but I hope temporary) ignorance and Estonia-centredness when it comes to the Baltics, I adore Finland. In Finland, I clearly see the best pattern for Latvia to follow. Latvia must learn from Finland in hugely many ways. Well, I let myself drift away from the subject. I watch the Finns growing more interested in Latvia and particularly Riga that has become a very popular destination with both Finnair and airBaltic making several flights a day between the two countries.

Yes, Finland is ahead of the very self-assured Sweden, which may seem a bit more remote (and it all is your fault if you by any chance are hearing me say ‘arrogant’) than one could expect. But then again, being far more internationalised compared to its somewhat more provincial neighbours (sorry!!), Sweden has a world to think about. Against this background, Sweden’s position in this ranking should look much more flattering to Riga ;-) Sweden and the Swedes are cool and it’s our true luck to have such a tremendously enlightened and industrious society in our close neighbourhood. Luck because we didn’t do anything to help Sweden become the leader of the most competitive and socially equal region in the whole world, but we do expect Sweden and the region to help us out of our post-totalitarian (intellectual and spiritual) misery, don’t we?

Denmark? No excuse! Ow, sorry, what did I say? I meant “very different again” with all the reasons thereto. Come on, be fair, Denmark is after all not that far from the score of Sweden (even though it doesn’t have the whole world on its shoulders…). Although the Danes may at times seem giddy and impulsive to some people who know very little about them (and sometimes also to those who think they know a bit more), their knowledge of the North European (Nordic, Nordic-Baltic, Baltic Sea) region is very steady. Not that they know steadily little about it, or that steadily few of them know that Finland, for instance, is a Nordic country. One could perhaps say that the Danes are as steadily interested in their closest Scandinavian relatives as they are steadily disinterested and feel foreign in the rest of the region. I guess this explains Denmark’s weak voting in favour of the Latvian capital. They’ve most definitely heard of Riga but they are rather uncertain if Riga’s not too much of the East to their taste. Do I hear not very open-minded? Shame on you, of course they are! After all, they do visit that photographic Riga blog, don’t they?

That’s it. That’s where Riga and Latvia appears to be on the neighbourhood’s map judging from a visitor stat of a photographic blog. A remark.

piektdiena, 2013. gada 14. jūnijs

Maiga izvarošana

Kopš vēlēšanām kremļāžu propagandisti pilnīgi nodevušies Ušakova tēzei par neetnisko balsošanu, ka, lūk, latvijskaja jedrosņa (Putina caurkritušās žuļiku un blēžu "partijas" Jedinaja Rossija Latvijas filiāle) atradusi pāretnisko kopsaucēju. Ļoti cenšas pierādīt, ka balsošana bija neetniska.

Sāku aizdomāties, kāds tam varētu būt mērķis, kas par sportu? Nu, palielījās Ušakovs, avīzes par to uzrakstīja. Labi, viss, ejam tālāk? Nē, izrādās, kremļāžu medijos Latvijā ir jauna direktīva - to lietu pamasēt, paskalot.

Jedrosņa, šķiet, visiem spēkiem velk paralēles, ne tieši, bet velk: 1940. gadā nebijas nekādas okupācijas, paši par visu nobalsoja, paši tā gribēja. Arī šobrīd tāpat: paši balso, paši grib, nav nekādas piektās kolonnas balsošanas, visu pašu rokām.

Neveikli sevi citēt, taču - anschluss. Nekādas okupācijas, nekādas piektās kolonnas. Tikai brīvprātīgs anschluss un maiga vara. Maiga izvarošana - par brīvbiļeti.

sestdiena, 2013. gada 1. jūnijs

Rīga anschluss gaidās

1938. gada biļetens referendumā par Austrijas pievienošanos Vācijai un, jā, par Adolfu Hitleru kā veinīgi iespējamo Deutsches Reich führeru.

Pārmaiņu nebūs, audita pašvaldību uzņēmumos un labas pārvaldības nebūs, turpināsies otkati, ostas suverēnā karaliste, opozīcijas marginalizācija. Būs jauni aunudārzi, jauni saktastirdziņi. 20% pieaugs līdz 30, 40, cik %.

Pie mums ar politinformācijām arvien biežāk brauks „eksperti” un „polittechnoloģi” no Saskaņas labāko draugu midzeņa – Krievijas prezidenta administrācijas.

Krieviski rakstošie un raidošie mediji turpinās apkalpot Ušakovu par Rīgas nodokļu maksātāju naudu (par iedzīvotāju informēšanai paredzētajiem līdzekļiem no pašvaldības uzņēmumu budžetiem, ja es pareizi sapratu Andas Rožukalnes teikto šajā sakarā 31. maija Krustpunktā šeit).

Sabiedrība paliks sašķelta un plaisa starp kopienām visticamāk progresēs tikpat dināmiski, kā otkatu lielums. Rīga, jeb Latvija, vēl uz četriem gadiem, bet visticamāk uz ilgāku laiku, iekonservē etnisko nesaskaņu un nepieļauj jebkādus sabiedrības ilgtermiņa konsolidācijas iedīgļus. Rīga, jeb liela daļa Latvijas, turpina dzīvot anschluss gaidās.

Tādi ir „pirmā neetniskā balsojuma” rezultāti.

Par neetnisko balsojumu ir pateicis Ušakovs (šeit) un kaut kādā mērā viņam var piekrist. Ja par Saskaņu Rīgas vēlēšanās tiešām balsojuši etniskie latvieši, tad jā, Rīgā mūsu acu priekšā, as we speak, tā teikt, notiek starpetniska konsolidācija ap Brīvbiļeti, ar „brīvbiļeti” saprotot varenā „brīvbiļetes” pavēlnieka populisma arsenālu.

Taču „neetnisks” tas balsojums par Ušakovu, pirmkārt, ir tikai no latviešu puses, jo krievi balso par Ušakovu kā par krievu, kas konfrontē ar latviešiem (latviešu politiķiem). Otrkārt, konsolidācija ap Brīvbiļeti nerisina un neatceļ iemeslus, kāpēc sabiedrībā pastāv dramatiska etniskā plaisa. Treškārt, šī konsolidācija notiek starp nelaimīgiem, apdalītiem un ļoti egoistiski noskaņotiem cilvēkiem, kas, diemžēl, vienlaikus atrodas arī sliktas izglītības, neinformētības, pilsoniskās apātijas, jeb tumsonības gūstā. Haļava un tumsonības „internacionāle” nav labs pamats sabiedrības konsolidācijai.

Pāris vārdu par anschluss gaidām. „Neetnisks” balsojums akūti etniskās vēlēšanās faktiski ir balsojums par kādu „alternatīvu” Latviju. Euro-„skeptiskais” Jedinaja Rossija satelīts var piedāvāt tikai viena parauga alternatīvu – Latviju jaunās vecās impērijas saimē. Tāpēc, visticamāk to apzinoties, Ušakova latviešu vēlētājs ar vieglu sirdi apliecina gatavību par brīvbiļeti pārdot gan savu balsi, gan, ja vajadzēs, savu valsti.

Man negribētos noslēgt šo ierakstu uz tādas patētiskas nots. Tāpēc jāpiebilst, ka anschluss gaidās jau dažus gadus, šķiet, atrodas arī tās valsts pārvaldes, tiesībsargajošās iestādes un, jāsecina, valdošās koalīcijas partijas, kas noklusē un piesedz Latvijas politisko spēku aktīvo sadarbību ar ārvalstu izlūkdienestiem, šo spēku finansēšanu no Latvijas sabiedrībai un valstij naidīgiem autoritāriem režīmiem, piesedz Latvijas brīvo mediju iznicināšanu un žurnālistu vajāšanu.

Nolemtības sajūta? Man nav saprotams, kāpēc Latvijas likumi nepasargā Latviju no lienošā anschluss.

Ušakovs kļūst arvien ciešāks piesiets Kremlim

Matthew Kotta komentārs Facebookā:
Bet pašā RU ЕдРо pat Putinam īsti vairs nav vajadzīga, tātad vai ir pamats domāt, ka tā būs maigās varas faktors t.s. Tuvajās ārzemēs arī nākotnē?

Jedinaja Rossija ir tikai čaula departamentam Putina kancelejā, kas nodarbojas ar impērijas atjaunošanu - vienalga kā to saukt, soft power, propagandas karš, zombēšana, piektās kolonnas veidošana. Skaidrs, ka impērija uz lauriem negulēs un bīdīs Ušakovu nacionālajās vēlēšanās. Ušakovs ir izturējis Kremļa primaries tādā ziņā, ka Kremlis ir pārlieicnājies, ka Latvijā Ušakovam acīmredzami nav konkurentu un viņā var pilnā mērā investēt. 

Līdz ar to Ušakovs kļūst arvien ciešāk piesiets Kremlim un arvien mazāk ieinteresēts realajā vēlētājā ar katru jaunu uzvaru. Kremļa investīcijas var atbrīvot Ušakovu no nepieciešamības nodarboties ar politisko konkurenci - par to pēc Krievijas paraugiem parūpēsies polittechnologu zombētāju armija, kuras spēku ir pierādījušas fantastiskās manipulācijas Krievijā, bet Latvija vēl tā pa īstam nav redzējusi.  

Simts reizes rakstījis, rakstīšu vēl

Divi momenti, kas nāk prātā, lasot Sandras Veinbergas komentāru par vēlēšanu rezultātiem (šeit).

Sandra Veinberga:
1940. gadā bāze padomju režīma izveidošanai un iekļaušanai PSRS bija tieši sociāli visatstumtākie, bezdarbnieki, kuriem bija grūti savilkt galus, kuriem tika solīts...

Paldies par šo akcentu. Jā, it kā visi grib haļavu, visi grib braukāt bez maksas. Bet jāredz arī tas, ka „demonstrantu un balsotāju pirmajās rindās” ir cilvēki, kas visā nopietnībā jūtas atstumti un viņiem nopietni grūti savilkt galus.

Viņiem tik tiešām tiek solīts. Un viņiem praktiski nav ko zaudēt – līdz ar to viņi ir vairāk nekā gatavi balsot par jebkuru laimeslāci, jebkuru klaunu, jebkuru blēdi. Viņi būtu gatavi uz daudz ko radikālāku, to gan vajadzētu ņemt vērā. Cilvēks, kam nav ko zaudēt, ir antisociāls, ir pret gudriem un nosvērtiem risinājumiem, ir pret „tā saucamo inteliģenci” (kā to Radio B pateicis Edgars Jaunups). 

Latvija – visa sabiedrība, abi ienākumu lieluma poli – cieš no āfrikāniska mēroga nevienlīdzības. Un tas ir primārais valsts uzdevums šo plaisu mazināt, strādājot pie tā dienu un nakti. Likumi, nodokļi, regulācija – ir valsts rokās, jo sabiedrība maksā par to valstij nodokļus un ievēlē valsts pārvaldītājus, lai valsts to risinātu sabiedrības labā. Tāpēc es, liberālis, uzskatu, ka tas ir valsts uzdevums, un ka neregulējamie ekonomikas attīstības procesi un sabiedrības neorganizētā apziņa ar to pati galā netiks.

Politiskiem līderiem jāprot rast risinājumus, kas ļauj attīstīties zināšanu un inovāciju ekonomikai, ļauj attīstīties mazajam biznesam un jebkurai ekonomiski pamatotai iniciatīvai, ieregulējot finansēšanas struktūru tā, lai tā sekmētu šo attīstību, – un vienlaikus ar to nepieļaut sociālās plaisas padziļināšanos starp lielu ienākumu saņēmējiem un tiem, kas savos ienākumos ir atkarīgi no ekonomiski aktīvo cilvēku personīgās alkatības un visai subjektīvajiem uzskatiem, kurš ir kā vērts un cik katrs ir pelnījis. Sabiedrības rokās jābūt instrumentiem, ar ko iegrožot subjektīvismu un patvaļu, piemēram, maksājot darbiniekiem algu izdzīvošanas pabalstu apmērā un pērkot paša izpriecei superdārgu auto.

Vienlīdzības politika manā uztverē ir komplekss risinājums. Pamatā jābūt indivīdu vienlīdzībai likuma priekšā, tiesiskums kā neapstrīdams morāls princips, par kuru ir nepieciešams consensus sabiedrībā. Valsts pārvaldes caurspīdīgums ir vēl viens morāls princips, kas ļoti lielā mērā palīdzētu mazināt sociālo plaisu – sabiedrībai skaidri jāredz un jāprot sekot tam, kam tiek plānota un kā tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda. Šai informācijai jābūt uz sitiena pieejamai un viegli analizējamai.

Vēl viens princips ir nodokļu administrācijas un tiesībsargājošo institūciju kapacitātes nodrošināšanas prioritāte. Jā, kamēr puse Latvijas atrodas ēnā un nemaksā nodokļus, kamēr Latvijā atmazgā Krievijas un pašmāju bandītu naudu, kamēr pastāv privileģētās un nekontrolējamās zonas – ostas, pašvaldību un valsts uzņēmumi – kuras finansē politikas, mediju un pilsoņu demokrātisko brīvību nozagšanu, tikmēr Latvijai jābūt arī policejiskai valstij ar dzelžainu disciplīnu likumu izpildes nodrošināšanai demokrātiskās sabiedrības interesēs.

Es domāju, tiesiskums, vienlīdzība un stingri morālie principi būtu labākā garantija lienošā anschluss nepieļaušanai. Jā, un sabiedrības nacionālajai konsolidācijai, kas ir absolūti nepieciešama Latvijas sabiedrības inovātīvā potenciāla atbrīvošana.

Simts reizes laikam esmu par to jau esmu rakstījis...

Sandra Veinberga:

Es zinu, ka Latvijā ir arī krievi, kas ar lepnumu vicina Latvijas karogus. Ka ir krievi, kas negrib zaudēt tās priekšrocības, ko dod dzīve brīvā, drošā, sakārtotā, eiropeiskā un demokrātiskā valstī (..) Vai šādi krievi ar Latvijas karogiem rokās ir vēlēšanu uzvarētāju Saskaņas Centrs atbalstītāju rindās? Ja es tos redzēšu, tad man nebūs bail par Latvijas nākotni arī pēc Saeimas vēlēšanām nākošgad.
Šo es īsti nesapratu. Vai nu tu gribi dzīvot "brīvā (..) demokrātiskā valstī" vai nu tu balso par žuļikiem un blēžiem, kas gatavo valsti anschlussam ar kleptokrātisko režīmu, kas iemieso nebrīvību, nedrošību, nesakārtotību, anti-eiropeiskumu un anti-demokrātiju.

Anschluss kā pievienošanās “lielās zemes” antivērtībām

Kolpants:
Nebaidāties, autor, nekas liels un traģisks nenotiks, neviens nekur vairāk nebrauks un nebūs nekāda anšlusa.
Runājot par anschlussu, es nemaz nedomāju, ka kāds Latviju kā 1940. gadā fiziski pievienos Krievijai. Galu galā, kā pasaka paši Latvijas „kuratori” Kremlī, kleptokrātiem ir vajadzīgi savi trojas zirgi lielajā Eiropā, un Latvija lieliski šo lomu pildīs, lobējot un aizstāvot vienu vai otru blēdi šur tur. Ne par to ir runa.

Anschluss, vai apvērsums, ir pievienošanās tiem pašiem principiem, mērķiem, kultūrai, pasaules uzskatam, kā „lielajā zemē”. Pievienošanās tām pašām vērtībām, jeb drīzāk antivērtībām – kad ierēdņi drīkst notriekt grūtnieces uz gājēju pārejām, kad policisti drīkst izvarot bērnus, kad zagļi pie varas drīkst brīvi izrēķināties ar jebkuru, kas stāv viņiem ceļā, kad vara nekaunīgi un atklāti manipulē ar vēlēšanām un kļūst pilnīgi neatkarīga no sabiedrības, kad varas īpašnieku vienīgais mērķis ir varas saglabāšana un tāpēc tiek ierobežotas pilsoņa konstitucionālās tiesības un jūs esat tikai dubļi zem ierēdņa zābaka. Kad Ušakovs un viņa draugi kļūs neatkarīgi no jums, Saskaņas atbalstītāji, jūs sapratīsiet, ka ir noticis anschluss.

Šodien Ušakovs, pateicoties prāvam skaitam atbalstītāju, jau ir kļuvis neatkarīgs no opozīcijas Rīgas Domē. Tas ir pirmais solis. Zinot par viņa iespējamiem sakariem ar Latvijai nevisai draudzīgiem finanšu avotiem, apmēram iedomājoties par viņa metodēm sadarbībā ar kontrolētajiem medijiem un to morālo pusi, zinot arī to, kāda reputācija un morālā stāja ir viņa partijas biedriem un tuvākajiem kolēģiem, man nav pārliecības, ka Ušakovam un viņa komandai pietiks morālo principu pretoties „lielās zemes” antivērtību valdzinājumam. 

Visas vecās dziesmas / Stuff