otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Lietussargu revolūcijas triumfs un nāve

Šķiet, ar euro ieviešanu – racionālās domāšanas triumfu – Latvijā tuvojas nobeigumam viens svarīgs posms.

Labas ziņas šodien – Latviju uzņēma eurozonā. Lai gan daudzi it kā bija un it kā ir skeptiski vai pat pret, anti-euro sentiments nav izkustinājis cilvēkus uz aktīvu protestu. Anti-euro pasākums nav izdevies nevis kādai zemžoga miskastu ļevaku tusofkai vai stigmatizētiem Lemberga algotņiem, bet Latvijas politikas veiksmes stāstam, Saskaņas Centram.

Anti-euro vienkārši neaizgāja,
jo Latvijā – es atkārtošu: Latvijā – pret pievienošanos eurozonai, šķiet, nav neviena racionāla argumenta. Euro, varbūt pat izraisot pāris muļķīgu emociju, tomēr neprasa no Latvijas upurus. Tā, šķiet, ir tikai sakritība, ka ar euro ieviešanu – racionālās domāšanas triumfu – Latvijā tuvojas nobeigumam viens svarīgs posms.

Pasakot „triumfs”, es nemaz nedomāju, ka ar euro Latvijā sāksies jaunā dzīve un viss būs citādāk, labāk un civilizētāk. Nebūs. Euro un krīzes dēļ Latvija bija mobilizējusi savu politisko gribu, lai, čīkstot, drebot un šņirkstinot zobus, soli pa solim, neatraujot acis no mērķa, rīkotos sev tik neraksturīgi racionāli.

Jā, zināmā mērā Latvija bija pārspējusi savu provinciālo nepatiku pret racionālo domāšanu, bija pārspējusi sevi pašu. Jā, Latvija vēl joprojām ir veiksmes stāsts. Un par to paldies Valdim Dombrovskim, kuru es kritizēju iepriekšējā ierakstā un turpināšu kritizēt šajā, un viņa komandai.

Jādomā, ka Latvijā vēl atradīsies iemesli protestēt un iet ielās – kad mēs būsim aizdreifējuši pārāk tālu no racionālās domāšanas politikā un ekonomikā. Šķiet, simboliski, ka šodien pat līdzās ziņām par euro neļauj sevi ignorēt arī atgriezties sološais Šlesers (šeit). Jā, kaut kas pilnīgi noteikti ātri sāk noslēgties.

Posmu, kas tagad beidzas,
var nosaukt par laikā izstieptu lietussargu revolūciju. Tā sākās 2007. gadā ar akūtu neapmierinātību ar Kalvīša valdību un oligarchu valdījumu, sakrita ar ekonomisko krīzi un lielā mērā katalizējās no tās. Tas ir bijis jaunās pieredzes iegūšanas laiks gan politiskajai elitei, gan sabiedrībai kopumā.

Manuprāt, lietussargu revolūcijas galvenais sasniegums ir bijis tieši tas, ka sabiedrība, čīkstot, drebot un šņirkstinot zobus, lika politiķiem saņemties un laida pie varas racionāli domājošos. Sabiedrība ļāva sevi izglābt.

Savukārt, galvenā krīzes – bet patiesībā Latvijas gadījumā tās pašas lietussargu revolūcijas – mācība ir tāda, ka politiskiem līderiem, kam nav sveša racionālā domāšana, vēsturiskajos sabiedrības apskaidrības un apņēmības brīžos jārīkojas ļoti ātri. Un tieši nespēja rīkoties ātri un apņēmīgi ir bijis viens no Dombrovska valdības (valdību) drausmīgākajiem vājumiem.

Ekonomikā
Latvija nav tikusi galā ar visām iepriekšējām kļūdām. Nodokļu nemaksāšana joprojām ir plaša parādība. Nav nodrošināta caurspīdība nodokļu izlietošanā. Ostas paliek feodāli suverēns žuļiku un zagļu pūznis, imūns pret auditu rezultātiem un reformām. Pa vecam tiek piesaistītas ļoti nekvalitatīvas un sabiedrībai bīstamas investīcijas no Krievijas. Netiek risinātas valsts primārās atbildības infrastruktūras problēmas. Līdz ar to ekonomiskā stabilizācija notiek uz nereformētiem pamatiem.

Korupcija
politikā, valsts pārvaldē un pašvaldībās zeļ un plaukst. Nevienlīdzība nostiprinās. Latvijas likums un Latvijas tiesas joprojām netiesā „uzvarētājus”, krutos džekus ar pareiziem draugiem un sazarotiem „sociālā atbalsta” tīkliem. Neviens no izsaimniekotājiem cietumā nesēž. Latvijā 2013. gadā joprojām dienas gaismā, sabiedrības un mediju priekšā, viegli un bez riska nokļūt cietumā var izsūkt asinis no liela un stratēģiski svarīga uzņēmuma, valdībai kožot elkoņus bezspēcībā, kā ar Liepājas Metalurgu. Tiesiskums paliek tikai sapnis, politika paliek miskaste.

Sociālistiski orientētais vairākums
neatrod Latvijas politiskajā spektrā neko piemērotāku par Putina zagļu un žuļiku partijas filiāli vai etniskajiem chauvinistiem, lai gan vēsturiski un no veselā saprāta viedokļa tas ir absurdi. Latvijas politiskajā spektrā nav izveidojusies sociāldemokrātiskā, sociālistiskā vai kāda cita kreisā spārna opozīcija, kurai nebūtu grūtību pievienoties sabiedriskajam konsensam par Latvijas valstiskuma pamatiem, demokrātiju un Latvijas ārpolitisko identitāti. Mums sabiedrībā vēl 2013. gadā trūkst vienprātības par šiem principiem.

Diemžēl, politiskā elite nav iekļāvusies piecu gadu lietussargu revolūcijas "logā", lai mainītu ekonomikas pamatus, iztīrītu bandītus no ekonomikas un Kremļa ietekmes aģentus no politikas, iesēdinātu blēžus un žuļikus cietumā. Kopumā Latvijas politika un Latvijas politiskā elite nav kļuvusi gudrāka, kompetentāka, inteliģentāka, godīgāka, mācīties griboša un mazāk provinciāla. Latvijas politikā joprojām rullē vecie vēži vecajās un jaunajās kulītēs.

Citādi kā var izskaidrot Repšes grupas mērķēšanu uz brīvo liberālas partijas nišu ar lumpenisko retoriku pret "tā saucamo inteliģenci" uz lūpām Jaunupa izpildījumā? Vecie, tukšie, jau reizi vai divas bankrotējušie vēži nolaižas līdz "karstam ledum", jo jaunu ideju radīšanai viņiem nav ne spēju, ne zināšanu, ne iekšu. Nu jā, ir zīmīgi, ka arī Šlesers pamanās uzpeldēt tieši tagad.

Lietussargu revolūcijas
inspirēta, sabiedrība bija gatava iesaistīties politikā. Arvien biežāk tās visdažādākie pārstāvji, sākot ar pašas lietussargu revolūcijas līderiem, žurnālistiem un aktieriem un beidzot ar sīkiem "interneta kāmīšiem", tādiem kā es pats, sāka iegūt balsi, piedāvāt savu viedokli, daži arī piedalīties debatēs un pat iesaistīties elitē. Taču masa nav pārtapusi kvalitātē. Kāpēc? Man prātā nāk tikai viens ļoti vienkāršs izskaidrojums: masa palikusi pārāk nenozīmīga, it īpaši kvalitatīvā masa, lai kaut ko ietekmētu un mainītu.

Latvija nav kļuvusi konkurētspējīgāka pašam galvenajam – pašiem latviešiem, latviešu smadzenēm un latviešu rokām. Es uzskatu, ka elite, pat racionāli domājošā elite – skaties Dombrovska interviju, par kuru es rakstīju iepriekšējā ierakstā – vēl joprojām demonstrē neizpratni par Latvijas katastrofāli zemo konkurētspēju.

Iestājas apātija,
kas ir labākais rādītājs tam, ka vairākums ir nonācis balansā ar sevi un turpmākas pārmaiņas politikā un ekonomikā tam vairs nešķiet piepūles vērtas. Ņemot vēra to, ka Latvijas sociālistiski noskaņotais vairākums ir Lumpens, kas politikā ir akls un neatzīst nekādas nemateriālas vērtības, tas ar prieku turpinās balsot par vismelīgākajiem, visblēdīgākajiem populistiem, nepieprasot nekādu nākotnes redzējumu un vienošanos par pašu valsts pastāvēšanas pamatprincipiem. Atklāti runājot un saucot lietas īstajos vārdos, lumpens turpinās balsot par korumpētās fašistu monarchijas ietekmes aģentiem, kas ar laiku kļūs tikai arvien līdzīgāki saviem fašistu sponsoriem.

Bez idejām un politiskās konkurences, kas radīs uz labākas izpratnes veidotu politisko piedāvājumu, tas varētu nozīmēt, ka aiz lietussargu revolūcijas beigām mūs gaida politiskā ziema.

3 komentāri:

  1. Racionālo vēlētāju apātija kopā ar tramvaja biļešu prostitūciju un lienošo anšlusu - rādās ka post-lietussargu ēra Latvijas politikā var sanākt vēl neglītāka par laiku, kurā lietussargu "revolūcija" piedzima.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Iespējams. Mani biedē nolemtība. Latvijā apstājas sabiedrības attīstība. Latvieši gatavojas slēpties ierakumos, gatavojas jaunai anabiozei kā padomju laikā. Aizmirsu par šo svarīgu lielās bildes sižetu.

      Dzēst
  2. Latvija ir neliela, pārvaldīšanai "parocīga" valsts, kas visai labi būtu piemērota ātrai attīstībai, ja vien to neparalizētu politiskā apātija un katastrofāls ideju trūkums.

    Bet tomēr - kopš lietussargu revolūcijas un Zatlera rīkojuma Nr.2 Latvija lielā mērā ir atbrīvota no oligarhu varas (tie gan nekur nav pazuduši, bet tikai nolīduši maliņā, gaidot uz savu atmaksas brīdi...), un vidējais pilsonis var būt samērā drošs, ka valdība (mērķtiecīgi) nezog. Un tas jau ir daudz, salīdzinot ar to, kā bija pirms tam (tādēļ Lietussargu revolūcijas organizatoriem un Zatleram patiešām pienākas tautas pateicība; katrā ziņā, viņi ar to ieies vēsturē).

    Tomēr tas ir par maz, lai valsts ātri attīstītos. Tādēļ ar eiro ieviešanu ir sasniegts jauns politisks "līdzenums", uz ko tiecās Lietussargu revolūcija, taču tagad ir laiks "savākties" un veidot jaunu politisku uzstādījumu, uz ko tiekties. Varbūt tas varētu būt Latvijas patiesa, arī garīga integrācija Ziemeļeiropā (ko daļēji jau ir panākuši igauņi)? ELV

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff