sestdiena, 2013. gada 26. oktobris

Vārda brīvība. Antifašisms kā valsts misija

Vai valsts demokrātiskā sabiedrībā ir tiesīga ierobežot autoritāra režīma pasūtītās mediju produkcijas izplatīšanu savā jurisdikcijā? Vai tas ir vārda brīvības ierobežojums? Man šķiet, ka ne tikai ir tiesīga un ne tikai tas nav liberālo brīvību ierobežojums, bet tā ir demokrātiskas valsts misija.

Slimības ārstēšana nav kaitīgo baktēriju vai vīrusu brīvības uz vairošanos un cilvēka organisma novājināšanu ierobežojums. Šaušana pretējā virzienā karā nav pretinieka armijas zaldāta šaušanas "brīvības" ierobežojums. Pretterorisma operācijas nav sazombēto pašnāvnieku "tiesību" ierobežojums spridzināt sevi dzelzceļa stacijās. Tas no vienas puses.

No otras, indivīda vārda brīvība kā īpaša aizstāvamā vērtība radusies apzinoties un beidzot skaidri un atklāti atzīstot, ka indivīds ir daudz trauslāks, neaizsargātāks, vājāks par sabiedrību kopumā un protams par valsti.

Demokrātijas tiesību kontekstā ir jābūt apziņai par to, ka indivīda tiesības un brīvības pret "valsti" objektīvi nevar aizsargāt pilnīgi nekas, nekas, nulle. Izņemot vienu – likumu. Bet arī likums var tikt pieņemts un vēl jo vairāk darboties tikai absolūti ekskluzīvos apstākļos – ja pastāv laba griba un konsenss par to, ka katrs cilvēks un katra cilvēka individuālais liktenis, katra cilvēka dzīvība, tiesības un brīvības, indivīda autonomija ir neaizskarama un prioritāra sabiedrībai, valstij un likumam.

Autoritārā režīma daba nepieļauj tiesiskumu, jeb indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Līdz ar to autoritārajos režīmos arī indivīda tiesības un brīvības, ieskaitot vārda brīvība, ir neiedomājamas. Krievijas mediju, pirmkārt, televīzijas, prakse sniedz labāko pierādījumu šim apgalvojumam.

Vārda brīvību Krievijas televīzijas kanālos Putina diktatūra izmērdēja vēl savos agrīnajos gados. Žurnālisti tika aizvietoti ar pērkamiem propagandistiem. Ētika, vārda brīvība un informācijas pieejamība – ar Kremļa pasūtījumu. Propagandisti ar savu klātbūtni medijos garantē Kremlim un saviem skatītājiem, ka nekāda žurnālistu ētika neizlauzīsies Kremļa kontrolētajās televīzijās.

Jebkurā Kremļa kontrolēto mediju propagandistu šāvienā ir tikpat daudz brīvības, cik zaldāta rīcībā karā vai pašnāvnieka spridzināšanās teroraktā. Vārda brīvību necienošā režīma pasūtītā mediju produkcija pēc definīcijas ir nesavienojama ar indivīda autonomiju un vērsta pret vārda brīvību.

Līdz ar to es uzskatu, ka Kremļa un jebkuras citas autoritārās propagandas kara mašīnas darbības ierobežošana Latvijas sabiedrībā ir demokrātiskas valsts pienākums. Manā skatījumā tā ir demokrātijas antifašisma misija.

svētdiena, 2013. gada 20. oktobris

Latvietības svētki

Ir vajadzīga ātra un efektīva latviešu emancipācija. Empowerment! Kaut kas pilnīgi pretējais protekcijai, privileģēšanai, izolēšanai, izdalīšanai no pārējās sabiedrības.

Es šīs nedēļas laikā divas reizes viesojos Tallinā. Pilsēta atstāj ļoti pozitīvu iespaidu - lietišķa, pietiekami smaidoša, vismaz ne drūma un ne iegrimusi domās par sūri nopelnīto euro, labi organizēta un moderna. Neredzēju daudz un nebiju daudzās vietās, un skaidrs, ka mans iespaids ir ļoti paviršs.

Paviršs skats uz Tallinu no viesnīcas loga, 2013. gada oktobris
Bez igauņu valodas, es ļoti bieži uz ielas dzirdēju cilvēkus runājam krieviski savā starpā. Es, protams, nezinu, vai igauņiem tas ļoti "traucē" dzīvot mierīgi un laimīgi. Varbūt, kāds eksperts var padalīties savos novērojumos.

Jā, Igaunijas krievi, protams, nav rīkojošu referendumu par krievu valodu. Igaunijas krievu ekstrēmisti "tikai" sarīkoja divas naktis ilgušos "aļošas" grautiņus 2007. gadā – reālus, fiziski notikušus grautiņus ar Molotova kokteiļiem, stiklu sišanu, veikalu izlaupīšanu, policijas gumijas lodēm, asaru gāzi, 156 ievainoto un tūkstoti aizturēto cilvēku. Un tas nebija viss. Pret Igauniju tika organizēti fatāli kiberuzbrukumi, faktiski kiberkarš. Bija arī dažas citas nepatīkamas lietas.

Kioska izlaupīšana Tallinā 2007. gada 26. aprīlī
No racionāla viedokļa skatoties, Latvijai ir ļoti paveicies. Latvijas gadījumā "grautiņš" notika, uzstājoties par un pret medijos un pēc tam balsstiesīgiem mierīgi nobalsojot savos iecirkņos. Arī tas nebija viss. Abas virtuālās "barikādes" puses apzinājās, ka krievu valodas iniciatīvai nebija reālu iespēju uzvarēt.

Es mēģinu vilkt paralēles ar Igauniju, tāpēc ka Latvijā (Rīgā) ir populāri žēloties par lingvistisko apspiestību un diskomfortu – citiem ir pārāk daudz krievu valodas apkārt, citiem atkal pārāk uzbāzīga šķiet latviešu valoda lietošana. Ar kaut kādu netādu valodu trolejbusā vai veikalā dzīve kļūst nepanesama. Tāpēc jānorobežojas. Par vēl vienu svētīgu iemeslu, kāpēc jānorobežojas un jāparāda visiem šitiem kur vēži ziemo, ir trauma, kas bija radusies valodas referenduma rezultātā.

Policijas operācija Tallinā 2007. gada 26.-27. aprīlī
Trauma vai ne, tas, kas pilnīgi noteikti notika, bija etniski politiska mobilizēšanās. Sabiedrības mobilizēšanās ap kādu svarīgu politisku lēmumu, konsolidēšanās, vienošanās ir laba lieta. Slikts tajā bija etnisks elements, jo etniski mobilizēties cīņai pret kaut ko tikpat etnisku, tikai citas izcelsmes etnisku, ir slimīgi.

Un tas tā joprojām ir, jo "valstsnācijas" projekts, jeb etnisko latviešu pašizdalīšanās no sabiedrības, notiek uz šī paša etniskās mobilzēšanās viļņa.

Nezinu, cik igauņus traumēja grautiņi un kiberkarš, – par to nav nācies dzirdēt. Arī par mobilizēšanos ne. Atkal, lai zinošāki cilvēki mani palabo. Es domāju, ka igauņiem nav īpaši jāmobilizējas – lai izolētos no tiem, kas "traucē dzīvot", un sāktu norādīt likumos, kuri ir saimnieki un kuriem labāk jāzina par vēžu ziemošanas vietām.

Igauņiem nevajag, jo viņi pat sovjetu laikos izcēlās ar to, ka īpaši neaizrāvās ar krievu valodu, jo tas neatbilda viņu identitātei. Viņi vienkārši neļāva sev "traucēt", paši uzņemoties atbildību par savas identitātes saglabāšanu. Arī krieviski uzvārdi etnisko igauņu vidū ir sastopami daudz, daudz retāk nekā etnisko latviešu vidū – tādas statistikas droši vien nav, bet, atvainojiet, tas ir acīmredzami.

Identitāte, stipra un moderna. Es to redzēju, dzirdēju, jutu Tallinā, lietišķajā un labi organizētajā pilsētā. Igauņiem viņu identitāte palīdz nejaukt sev prātu ar sīkumiem un taupīt enerģiju reāli vajadzīgām lietām – dzīvot un rīkoties racionāli. Es domāju, nedienas, ko Igaunija piedzīvoja 2007. gadā, tikai stiprinājušas šo identitāti.

"Valstsnācijas", kā etniskās pašaizsardzības, projekts norāda uz to, ka latviešu mobilizēšanās notiek uz vājas identitātes bāzes. Citiem vārdiem, latvieši netic saviem spēkiem. Netic tam, ka spēj pretoties pārkrievošanai, un uzskata, ka gatavāki nevis absorbēt, asimilēt sevī citas etniskas izcelsmes cilvēkus, bet asimilēties paši. Tas ir galvenais iemesls tam, ka krievu valoda "traucē". Tā faktiski traucē būt latvietim. Tāpēc krievu valodas problēma šķiet tik milzīga, nepanesama un visu aptveroša.

Es gribu strikti nodalīt šo problēmu no Kremļa propagandas kara, kurā krievu valoda tiek ciniski izmantota kā šovinistu ierocis pret Latvijas sabiedrības konsolidāciju un nācijas ģenēzi. Ciniski tāpēc, ka krievu valoda ir ne tikai Kremļa valoda, bet arī vienas lielas Latvijas sabiedrības daļas dzimtā valoda, kas ir jāuztver kā sakritība, nevis kā to, ka krievi Latvijā visi kā viens ir Kremļā piektā kolonna un runā krievu valodā, tikai lai ieriebtu latviešiem. Tā nav.

Latviskās identitātes stiprināšana, manuprāt, ir vienīgi iespējamais veids, kā palīdzēt etniskajiem latviešiem nejusties kā nevarīga minoritāte uz asimilācijas un izmiršanas sliekšņa. Stiprināšana ne uz papīra un ne izolējoties no apkārtējās vides, bet praktiska. Emancipācija.

Es pats neesmu liels kampaņu piekritējs un man personīgi spēcīgākais latviskās emancipācijas un latvietības stiprināšanas "pasākums" būtu tiesiskums, katra indivīda vienlīdzība likuma priekšā, soda nenovēršamība. Tas būtu ļoti svarīgs solis uz to, ko būtu pareizi nosaukt empowerment, brīvlaišana, spēcināšana, lielāku iespēju nodrošināšana. Latvietim jāsāk ticēt saviem spēkiem. Spēks viņam nepieciešams ne krieva apkarošanai, bet sevis pilnveidošanai, lielākai labklājībai, laimīgākai dzīvei, nākotnei sev un saviem bērniem. Sev un bērniem.

Es tikai priecātos, ja Latvijas medijos būtu pēc iespējas vairāk Latvijas produkcijas latviešu valodā un es noteikti aicinātu Latvijas medijus nepiedalīties propagandas karā, pārpildot ēteru ar krievu seriāliem vai šoviem, paturot latviešus mirstošās kultūras telpā un pagātnes ēnā.

Es aicinātu latviešus, kas to vēlas, pieņemt latviskus uzvārdus, atvieglojot to bezgala birokrātisko procedūru. Lai gan tas šķiet tikai formāls kampaņveidīgs akts, šai izvēlei varētu būt liela nozīme kā indivīda latviskās pašapziņas apliecinājumam.

Latviešu intelektuāļi varētu piedāvāt modernas un atvērtas latvietības modeli. Emancipācijai, protams, jāsākas skolā, jeb ar skolotājiem. Skolotāju apmācībai un atbalstam būtu nepieciešama prioritāra programma, kura arī ir jāizstrādā. Tas būtu jādara nekavējoties un ātri, piemēram, Latvietības gada ietvaros.

Es domāju, tādi latvietības svētki, latviešu emancipācija būtu daudz atbilstošāka uzdevumam, kas stāv priekšā Latvijas sabiedrībai, – uzdevumam kļūt par modernu sabiedrību, konkurētspējīgu valsti, dināmiski attīstošos ekonomiku, lai nezaudētu prātus un darba rokas un ar laiku pārliecinātu tos, kas emigrējuši, atgriezties mājās. Daudz atbilstošāka par "valstsnācijas" projektu, kura sekas ilgu laiku neļaus Latvijai baudīt konsolidētās sabiedrības sinerģijas efektu, iekonservējot sašķeltās sabiedrības trūkumus un bremzējot attīstību.

piektdiena, 2013. gada 18. oktobris

Valsts mērķis. Vai jūsu dzīvei ir jēga?

Vai valstij ir vajadzīgs mērķis? Vai valstij ir iespējams mērķis, nolūks, jēga? Vai jums ir skaidrs, kādam nolūkam jūs piedzimāt?

Mērķis ir kaut kas, ko sasniedz, un, sasniegts, mērķis ir jāpārskata, jāaizvieto ar citu, šā vai tā tas vairs nav derīgs kā mērķis. Cilvēkam, viņa dzīvei nav mērķa, arī ģimenei nav mērķa. Cilvēki dzīvo kopā, veido kopienas un sabiedrības, lai izdzīvotu, dzīvotu labāk, palīdzētu viens otram, atbalstītu viens otru.

Pat izdzīvošana un labāka dzīve nav mērķis vai jēga. Izdzīvošana un tieksme pēc labākas dzīves ir instinkts, cilvēka būtība. Līdz ar to, manuprāt, var pietiekami loģiski secināt, ka arī sabiedrībai nevar būt īpašu mērķu.

Sabiedrības „mērķis”, ja tāds tiešām pastāv, ir obligāts katram tās loceklim. Šādā sabiedrībā indivīds piedzimst, lai nodrošinātu sabiedrības „mērķa” sasniegšanu. To mēs bijām piedzīvojuši pavisam nesen.

Es labi atceros to laiku, kad mani skolā un universitātē nepārtraukti mēģināja pārliecināt, ka nav nekā svarīgāka par kolektīva, valsts, komunistisku dievību interesēm un ka domāt par privātām interesēm ir kauns, ka es kaut kam „piederu”, ka esmu „daļa” no kaut kā, maznozīmīgs materiāls kam lielam, kāda svētam mērķim, salīdzinājumā ar kuru manai dzīvībai, jau nerunājot par interesēm un tiesībām, ir absolūti zināma cena – niecīga. Ar to mēs Latvijā esam izauguši visi kā viens. Tas saucas totalitārisms, liels, nāvīgs ļaunums visās tā izpausmēs.

Ja mērķis nav sasniedzams, ir nereālistisks, bet drīzāk ideālistisks, utopisks, kā tas arī ir bijis mūsu vēsturē vēl pavisam nesen tajā pašā totalitārajā režīmā, tas ātri, vienas vai pāris paaudžu dzīves laikā, zaudē savu pievilcību un leģitimitāti. Sabiedrība, indivīdi šādam mērķim vairs neuzticas, tas kļūst par izsmieklu, kā tas arī ir bijis un novedis līdz impērijas sabrukumam.

Es gan neaicinu tagad vērtēt impērijas sabrukumu. Es aicinu nopietni izvērtēt pašu pieredzi no dzīves totalitārisma apstākļos: mērķi, kurus valsts pati izdomā sev un sabiedrībai ir utopiskās domāšanas despotisms, kas ātri zaudē leģitimitāti un atņem leģitimitāti pašai despotiskajai valstij, kas beidzas ar tās sabrukumu, chaosu.

Tieši tāpēc valsts mērķu/jēgas definēšana likumos nevar nodrošināt valsts ilgtspēju un nav savienojama ar demokrātiju. Man šķiet, ir nepareizi, bīstami un nepieļaujami likt nācijas un valsts pamatā kaut ko tik laicīgu, apšaubāmu, atkarīgu no tūlītējām tendencēm, gaumēm, kā valsts „mērķis”.

Kas padara Latvijas politiku par skābi?

Ļoti svarīgs temat šodien Ivaram Āboliņam Dienā 'Ko īsti gribam?' (šeit).

Vai jaunu politiķu un ministru kandidātu publiskā apspļaušana ir politiskā procesa debilizācija? Nē. Apspļaušana nav politisks process. Politiskā procesa kvalitāte ir kaut kas cits. 


Apspļaušana ir kultūras līmenis, fons, audzināšana, kas nosaka prasmi diskutēt, izteikt viedokli, risināt problēmsituācijas. Tā ir tā pati vecā labā neiecietība, naids, tumsonība. Emocionālā vardarbība. 

Sabiedrībai jāvienojas par standartiem, kas palīdzētu ieaudzināt citu attieksmi. Cilvēkiem, kam ir ietekme, medijiem, profesionālajiem žurnālistiem jāatsakās piedalīties debatēs šajā līmenī. Nebūtu slikti to atklāti un solidāri nosodīt.

Uzbrukums kādam, pat ļoti agresīvs, nevar sagraut reputāciju. Reputāciju grauj tikai pats cilvēks.

Vai stulbās tumsonības dēļ jātur slepenībā kandidāti? Nekādā gadījumā. Tā ir tāda pati tumsonība.

Mana pārliecība sakarā ar to, kā jāveido attiecības starp politiķiem un sabiedrību, ir tāda, ka politiķiem vienmēr jāatceras, ka politika ir komunikācija, pirmkārt komunikācija un tikai tad lēmumi un vaigu piepūšana. 


Politiskā komunikācija nozīmē, ka tu esi politiķis un tu komunicē 24/7. Tu komunicē, stāstot, klusējot, aizejot no atbildes, rakstot blogu un aizmirstot to darīt, piedzeroties, braukājot limuzīnā un ar riteni, iepērkoties, spēlējot ar bērniem… 

Sabiedrības, jebkur tās locekļa ētiskais pienākums pret tevi izturēties kā pret jebkuru citu – ar cieņu. Plus vēl pilsoņa pienākums ir regulāri politiķus sist. Sist ne fiziski protams – sist publiskā telpā, korekti un lietišķi, bet darīt to regulāri, jo politiķiem ir ļoti raksturīga tieksme sevi dažreiz sākt uztvert pārāk nopietni. Bet ne apspļaut. 

Katram cilvēkam, tai skaitā politiķim, ir tiesības uz cieņu un uzticības kredītu. Katram! Katram ir tiesības piedalīties politikā, būt sabiedriski zīmīgai figūrai bez nepieciešamības nirt skābē.

Par skābi Latvijas politiku padarām "mēs" paši. Man ne tik sen bija saruna Facebookā ar kādu žurnālisti Edmunda Sprūdža demisijas sakarā. Sarunā es atteicos pievienoties Sprūdža "anatemotāju" korim, izteicot domu, ka strīdā ar Lembergu Sprūdžs patiesībā aizstāvēja sabiedrības, katra no mums intereses, un apšaubot dažus populārus pieņēmumus, par kuriem manai sarunbiedrei nebija faktu. Toties viņai uzreiz sāka veidoties par mani! Viņa mani "atmaskoja": aizstāvēt kādu pret sūdu mešanu, runāt par cilvēku labu var tikai un vienīgi par naudu. 

Tādi žurnālisti ar savu neprofesionālo attieksmi un neiecietību, ļaunprātīgi izmantojot savu ietekmi, padara Latvijas politiku par skābi.

Es sapratu, cik ātri un bez piepūlēm cilvēki kļūst par neiecietības un aizspriedumainības upuriem. Gandrīz izjutu. Es vienkārši pārtraucu sarunu. Labi, ka man bija/ir tāda iespēja. Tiem, kas iziet publiskā telpā tādas iespējas nav. Tieši tāpēc mums ir jāaizstāv katra cilvēka, kas tiek pakļauts sūdu metēju uzbrukumam, gods un cieņa.

trešdiena, 2013. gada 16. oktobris

Kas ir "valstsnācija"?

Debatēs par "valstsnāciju" un ciktāl "hermētiski" etniski tā tiek definēta Latvijas likumos, šķiet, trūkst norāžu uz faktiem. Te es apkopoju faktus par "valstsnācijas" definīciju Latvijas likumos:

1. Termins "valstsnācija" pirmo reizi parādās Grozījumos Pilsonības likumā, kurus Saeimā pieņēma 2013. gada 9. maijā un kas stājušies spēkā 1. oktobrī. Te ir screenshot ar manis atzīmētiem atslēgvārdiem no vietnes Likumi.lv, Pilsonības likums šeit.

2. Kas ir etnisks latvietis? Etnisks latvietis, tātad "valstsnācijai" piederošais, ir jebkurš indivīds, kura "tautība" ir latviešu.

Likums nosaka, ka valsts obligāti reģistrē savu iedzīvotāju - jeb kā dažiem vairāk patīk, valstspiederīgo - "tautību".

Latvijā neviens nedrīkst palikt bez "tautības", kaut "neizvēlētai" tai obligāti jābūt ierakstītai ziņās par indivīdu iedzīvotaju reģistrā. Noteikumi "Par Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapas paraugu un tās aizpildīšanas kārtību" šeit.

Kad es pavaicāju Saeimas semināra laikā, kādam nolūkam iedzīvotāju reģistrā joprojām tiek reģīstrēta "tautība", semināra vadītājs Ilmārs Latkovskis man ātri atbildēja, ka tas ir vajadzīgs statistikai. Acīmredzot, ne tikai.

Latvijas likums nosaka, ka indivīdam sava "tautība" valstij jāpierāda. Indivīds drīkst izvēlēties sev tikai to "tautību", kas ir kaut vienam no viņa tuvākajiem radiniekiem - vecākiem vai vecvecākiem, par ko indivīdam jābūt dokumentālam apliecinājumam.

Vienotības deputāta Andreja Judina mēģinājums kaut nedaudz mainīt šo kartību, paredzot iespēju indivīdam ļoti nosacīti "brīvi" izvēlēties kļūt par "latvieti" - faktiski neetnisko latvieti, reāli modernas neetniskās nācijas pārstāvi -, izgāzās ar troksni visu Saeimas divkopienu valsts modeļa atbalstītāju solidārajā balsojumā 2013. gadā 28. februārī. Likums "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu" šeit.

Nocitēšu to, ko VL un Saskaņa solidāri todien noraidīja: 

"Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kurai vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīves vieta ir Latvija, kura augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir piederīga latviešu kultūrai, apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.

Click here to see it on the Saeima's website 
Te ir screenshot no Saeimas webvietnes par 28. februāra balsojuma rezultātiem.


Secinājumi. Polemiskā daļa

Patiesība ir tāda, ka:

1. "Valstsnācija" ir strikti etniski definēta grupa.

"Valstsnācija" nav nācija nācijas vispārpieņemtajās definīcijās, kas 21. gadsimtā raksturo nāciju, ka cilvēku kopumu, kurus vieno pilsonība, teritorija, kultūra, valoda, vēsture. Traktējumi var būt dažādi un daudzos gadījumos, ja tas ir pietiekami relevanti, šajā sarakstā ieskaita etnicitāti.

Cik relevanti tas var būt Latvijai, kur vairākuma etniskā grupa uz šo brīdi veido 60% no visiem valsts iedzīvotājiem? Vai nācijas kritērijiem atbilst kopiena, kas sevi nodala no 40% valsts iedzīvotajiem?

2. "Valstsnācija" ir slēgta etniskā grupa. Valsts likumi nepieļauj to, ka indivīdi, kas pēc asins radniecības kritērija, nevar pēc pašu izvēles iekļauties, integrēties šajā grupā.

3. Ja "valstsnācija" tomēr, pēc daudzu debatētāju uzskatiem, ir iekļaujoša un netiek strikti etniski definēta, ir jāmaina attiecīgie panti Pilsonības likumā un likumā "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu". Var būt vēl kādos likumos, bet to lai pasaka juristi. Taču labāks tomēr ir radikalāks risinājums: skat. 6. punktu zemāk.

4. Ja "valstsnacija" ir atvērta un iekļaujoša, tās nodalīšana no pārējās sabiedrības un paša termina iemūžināšana Latvijas Satversmē un citos likumos ir lieka un neloģiska - un līdz ar to nevajadzīga.

5. Strikti etniski definētās "valstsnācijas" iemūžināšana Latvijas Satversmē ir nepieļaujama, jo šis likumdevēja akts faktiski pasludinās Latvijas Republiku par divkopienu valsti, kas dalās pēc asins radniecības kritērija definētaja "valstsnācijā" un nepiederošajos, jeb ārzemniekos, kuru šobrīd Latvijā ir 40% no visiem iedzīvotājiem. Likumdevēja oficiālā divkopienu valsts atzīšana uz vairākiem gadiem apturēs sabiedrības konolidāciju un pilsoniskas Latvijas nācijas ģenēzi, kas ir absolūts priekšnoteikums Latvijas suverenitātes saglabāšanai un nostiprināšanai ilgtermiņā.

6. Valstij nevar būt viedokļa par indivīda "tautību" un šīs informācijas par indivīdu pielietojamību. Ar terminu "tautība" var būt saistīta tikai diskriminācijas nepieļaušana pēc indivīda etniskās izcelsmes. Informācijas par indivīda "tautību", jeb etnisko izcelsmi, ierakstīšana oficiālajos reģistros un dokumentos un tās pielietošana ir jāaizliedz, tāpat kā jau tagad Latvijas likums specifiski aizliedz diskrimināciju un cenzūru.

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

"Valstsnācija". Putinavairākums

Vairākumu izdalīšana, nodalīšana no pārējās sabiedrības ir izsenis pazīstams autoritāru, totalitāru un visādi citādi ne- un antidemokrātisku (bandītisku) režīmu triks. To darīja boļševiki un nazis, to dara Putins un Lukašenko. Patiesībā to pašu savā līmenī dara Ušakovs ar savām brīvbiļetēm un rīdzinieka kartēm. Arī "valstsnācija" ir tāds kā "putinavairākuma" paveids.

Lai gan nebūtu (vēl?) īsti pareizi, vai drīzāk politiski korekti, salīdzināt Latvijā notiekošo ar totalitāro režīmu nostiprināšanos vai arī ar Putina vai Lukašenko režīma attieksmi pret kritiķu veselā saprāta argumentiem, nevar nepamanīt līdzības.

"Valstsnācijas" preambulas iniciatori, jeb tā saucamā "vara", "varas partija", kam var atrast arī citus, ne gluži glaimojošus sinonīmus, notēmējusies uz preambulu un uzskata par savu misiju maksimāli "demokrātiski" ieskalot to sabiedrībai smadzenēs, nevis to tiešām ar kādu apspriest, – ieklausoties – argumentos. Es nesaprotu, kāpēc tā.

Es skaidri redzu atkāpšanos no demokrātijas vērtībām, kuras mūsu sabiedrībā laikam vēl nav iesakņojušas, kas starp citu kļuva par pamatiemeslu izbeigt demokrātijas eksperimentu Krievijā. Steidzoties ar preambulu un slepus ievazājot "valstsnāciju" pilsonības likumā maijā, mēs lielā mērā palaižam garām lielisku iespēju stiprināt demokrātiju, ļaut demokrātijas principiem vēl dziļāk iesakņoties mūsu apziņā, uzlikt daudzus punktus virs daudziem "i" mūsu sabiedrībā, – iespēju izdiskutēt mūsu pašu Satversmi tik plaši un gari, cik sabiedrībai, katrai partijai, katram pilsonim par to būtu ko pateikt, ko piedāvāt no sevis. Es nesaprotu, kāpēc nē.

Es skaidri redzu, ka galvenais "valstsnācijas" jēdziena ievazāšanas iemesls – un līdz ar to preambulas ieviešanas iemesls (jo bez "valstsnācijas" preambula laikam zaudē jēgu?) – ir iekapsulēt "valstsnāciju", vienu etnisko grupu, izolēt to no pārējās sabiedrības, sadalīt Latviju divās sabiedrībās, divās kopienās, ar likumu padarīt Latviju par divkopienu valsti, antagonizēt vienu, valstisko, Latviju pret otru, nepareizo. Iemūžināt šo dalīšanu.

Putins Krievijā tieši pirms un uzreiz pēc savas kārtējās "ievēlēšanas" dara to pašu – sadala sabiedrību "pareizajā" vairākumā un "padibenēs". Pareizie skatās putinvīziju, internetā interesējas tikai par porno, uzskata, ka tādus kā Pussy Riot un citādi domājošos principā būtu jāliek cietumā uz mūžu. Tādi ar izpratni vai bez jebkādas intereses noskatās uz to, ka kāds uzurpē varu un izzog valsti. Viņi Putina vietā būtu darījuši tāpat. Ir pareizi būt tumsonīgam, nedomāt, lai rītu visus anestētiskus Putina melus. Putina tumsonīgā vairākuma misija ir leģitimizēt neleģitīmo varas uzurpatoru.

"Padibenes" iziet demonstrācijās, strādā kā brīvprātīgie katastrofu vietās un novērotāji vēlēšanās, neskatās putinvīziju, meklē informāciju internetā, veido pilsoniskas sabiedrības kustību. "Padibenes" nebalso un nekad nebalsos par Putinu un viņa režīmu. Putins saprot, ka viņš nekad nepārliecinās "padibenes" palīdzēt viņam leģitimizēt savu režīmu. "Padibenes" ir norakstīti. Tāpēc tie jāizolē no Putina vairākuma.

Kāpēc tādas līdzības? Kāpēc tik līdzīgi procesi notiek vienlaikus Krievijā un Latvijā?

Ja Putina leģitimizējošā vairākuma nodalīšana no "padibenēm" ir nepieciešama uzurpatora varas saglabāšanai, – kādēļ un kam ar likumu, ar Satversmi jāsašķeļ jau tā atomizētā un noslaņotā Latvijas sabiedrība, nodalot uz etniskajiem principiem bazēto "valstsnāciju" no nepiederošajiem?

Vai Latvijas vara, jeb tie, kas uzskata, ka vara viņiem jau sāk piederēt un politiskā konkurence šo lietu kārtību apdraud, – "vara" sāk cementēt savus ieguvumus? Vai "valstsnācijas" izdalīšana nav patiesībā "varas" izdalīšanās no sabiedrības ar tādu dabisko "putinavairākumu" jaunu uzurpatoru leģitimizācijai?

Tāpēc notiekošajā es redzu lielus varas uzurpācijas draudus.

sestdiena, 2013. gada 12. oktobris

Lampedusa dying to enter your living room

Don't even think you can stop them. New arrivals on Lampedusa. Photo: cnn.com
The Lampedusa-type tragedies one after another, African dictators' adamant denial of failing their countries, and the obvious vulnerability of socially weak, poorly managed and overpopulated areas and countries to climate change in the South (or the Equator belt rather) leave practically no choice for the wealthier and generally much better organised North (including, in fact, the extreme South, such as Australia and the most developed societies of South America).

We like to believe we can choose between a hard and a soft solution of the migrant problem. Accommodating the immigrants among ourselves, sharing our environment with them, letting them basically in our living rooms. Or, if we are not very comfortable with the hard--hard for us of course--solution, we can choose to "buy" ourselves our comfortable homogeneity by financing improvements in the countries of the migrants' origin.

I am quite certain the latter is very much of an illusion or rather self-deceit. I don't want to speculate about global diplomacy and international cooperation. However intricate it may seem, the North is to deal with international terror nurtured in the Equator belt waging endless wars in their own countries and killing innocent people elsewhere, deal with endless influx of immigrants, people trafficking and tradegies. Courting third-world dictators internationally, the North is dealing with real blood domestically.

We like to think the North is paying billions of US dollars and euros for modern infrastructure, wiser policies and better life in many poor and struggling societies of the Equator belt. In fact, the money is feeding those same dictators who mismanage their countries forcing millions to seek modern infrastructure, wiser policies and better life beyond Lampedusa.

They are willing to risk their lives to leave behind their
mismanaged countries. Photo: Mauro Seminara/AFP/Getty
We are wrong so much in our beliefs and the dictators we are feeding are failing their countries to such extent that the poor seekers are willing to risk their lives, ready to die and are dying to leave behind what we in the North are paying for in their countries ravaged by wars and lawlessness. Isn't that enough for us to wake up?

If not, just listen to the guys at the African Union summit these days. They are saying the International Criminal Court singles out and discriminates against African leaders. The warlords in power are not only asking "why us, are we any worse than the other ones?", they are directly denying they are to blame for "anything worse", for their countries' mismanagement. What improvements would it be wise to expect?

I think the North needs to invest into increasing its capacity of letting immigrants inside, not keeping them in the waters off Lampedusa. As the news of late prove letting them die does not discourage them. The North should rather use its taxpayers' money to build larger facilities, even villages for immigrants, train and educate them, teach them proper skills for living and working in the North before actually letting them in the living room. We have to realise that the immigrants are here to stay, not just to wait out a war or a crisis in their former home country.

Much closer cooperation and very strong moral support would definitely help those most competitive emerging economies to become new hubs of global development--and labour migration. I'd rather see that going hand in hand with the acknowledgement of the need for a global police function. No sovereignty should protect a failed state that causes suffering to their people. Suffering has no sovereignty.

Lampedusa, or the mass influx of desperate and poor people despite severe hardship and fatal risk, happens every day. It happens to us. Even if we don't exactly witness it on the streets we are walking. Even if the Latvians strongly believe that, of all countries, Latvia would be the last place an immigrant from Benin or Bangladesh would consider as his final destination. The offer of this brokerage, by the way, proves just the opposite. And it might not be the only one promising "new life" and presenting innocent Latvia as a very desirable final destination.

See more images of the 2011 Lampedusa crisis here


Wake up. Don't even think you can stop them. Lampedusa is knocking on your door and taps at your heart. No seas, no frontiers, no EUROSUR, no preambulas and other sorts of moronically isolationist--that Latvia currently chooses to champion--or wishful thinking are able to protect us from what's inevitable.

svētdiena, 2013. gada 6. oktobris

Latvijas pilsonību? Latvijas?

Nav nozīmes, kurš to saka. Galvenais te ir tas, ka laikam jau ir common knowledge, ka kāda pietiekami liela, ļoti liela šis pašas Latvijas sabiedrības daļa neņemtu valsts pilsonību. Nevar precēties ar līķi. Kuras valsts pilsonību var negribēt masveidā? Tai jābūt vai nu Ziemeļkorejai, vai nu neesošai. Latvijas bēres?

Var daļēji piekrist dažādu traktēju pērlēm, ka Latvija bez "valstsnācijas" vairs nav Latvija. Ja (sic!) ar vārdu "valstsnācija" mēs saprotam latviešus, tos etniskos latviešu kultūras, valodas, tradīciju glabātājus. Bez latviešiem Latvijas nav, tas tiesa, pats par to daudzkārt esmu rakstījis. Un ar prieku atkārtošu, ka Latvija var būt tikai latviska. Ne etniski, bet kulturāli, mentāli, un kādreiz patiesi nacionāli. Bet līdz tam vēl...

Jautājums ir, kas paliks no "valstsnācijas" bez Latvijas. "Nemaz neņemtu Latvijas pilsonību" ir vairs ne solis, tas ir īsts sprints valsts kapa virzienā. Atklājas patiesi šaušalīga likumsakarība - kapa sprints un "valstsnācijas" iekapsulēšanās, sevis pasludināšana par valsts īpašniekiem notiek vienlaikus. Nezinu, kā pareizāk: jo tuvāk kapam, jo asāk gribas norobežoties, nodalīties, nodalīt un nogrūst, vai otrādi?

Visas vecās dziesmas / Stuff