trešdiena, 2013. gada 16. oktobris

Kas ir "valstsnācija"?

Debatēs par "valstsnāciju" un ciktāl "hermētiski" etniski tā tiek definēta Latvijas likumos, šķiet, trūkst norāžu uz faktiem. Te es apkopoju faktus par "valstsnācijas" definīciju Latvijas likumos:

1. Termins "valstsnācija" pirmo reizi parādās Grozījumos Pilsonības likumā, kurus Saeimā pieņēma 2013. gada 9. maijā un kas stājušies spēkā 1. oktobrī. Te ir screenshot ar manis atzīmētiem atslēgvārdiem no vietnes Likumi.lv, Pilsonības likums šeit.

2. Kas ir etnisks latvietis? Etnisks latvietis, tātad "valstsnācijai" piederošais, ir jebkurš indivīds, kura "tautība" ir latviešu.

Likums nosaka, ka valsts obligāti reģistrē savu iedzīvotāju - jeb kā dažiem vairāk patīk, valstspiederīgo - "tautību".

Latvijā neviens nedrīkst palikt bez "tautības", kaut "neizvēlētai" tai obligāti jābūt ierakstītai ziņās par indivīdu iedzīvotaju reģistrā. Noteikumi "Par Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapas paraugu un tās aizpildīšanas kārtību" šeit.

Kad es pavaicāju Saeimas semināra laikā, kādam nolūkam iedzīvotāju reģistrā joprojām tiek reģīstrēta "tautība", semināra vadītājs Ilmārs Latkovskis man ātri atbildēja, ka tas ir vajadzīgs statistikai. Acīmredzot, ne tikai.

Latvijas likums nosaka, ka indivīdam sava "tautība" valstij jāpierāda. Indivīds drīkst izvēlēties sev tikai to "tautību", kas ir kaut vienam no viņa tuvākajiem radiniekiem - vecākiem vai vecvecākiem, par ko indivīdam jābūt dokumentālam apliecinājumam.

Vienotības deputāta Andreja Judina mēģinājums kaut nedaudz mainīt šo kartību, paredzot iespēju indivīdam ļoti nosacīti "brīvi" izvēlēties kļūt par "latvieti" - faktiski neetnisko latvieti, reāli modernas neetniskās nācijas pārstāvi -, izgāzās ar troksni visu Saeimas divkopienu valsts modeļa atbalstītāju solidārajā balsojumā 2013. gadā 28. februārī. Likums "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu" šeit.

Nocitēšu to, ko VL un Saskaņa solidāri todien noraidīja: 

"Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kurai vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīves vieta ir Latvija, kura augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir piederīga latviešu kultūrai, apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.

Click here to see it on the Saeima's website 
Te ir screenshot no Saeimas webvietnes par 28. februāra balsojuma rezultātiem.


Secinājumi. Polemiskā daļa

Patiesība ir tāda, ka:

1. "Valstsnācija" ir strikti etniski definēta grupa.

"Valstsnācija" nav nācija nācijas vispārpieņemtajās definīcijās, kas 21. gadsimtā raksturo nāciju, ka cilvēku kopumu, kurus vieno pilsonība, teritorija, kultūra, valoda, vēsture. Traktējumi var būt dažādi un daudzos gadījumos, ja tas ir pietiekami relevanti, šajā sarakstā ieskaita etnicitāti.

Cik relevanti tas var būt Latvijai, kur vairākuma etniskā grupa uz šo brīdi veido 60% no visiem valsts iedzīvotājiem? Vai nācijas kritērijiem atbilst kopiena, kas sevi nodala no 40% valsts iedzīvotajiem?

2. "Valstsnācija" ir slēgta etniskā grupa. Valsts likumi nepieļauj to, ka indivīdi, kas pēc asins radniecības kritērija, nevar pēc pašu izvēles iekļauties, integrēties šajā grupā.

3. Ja "valstsnācija" tomēr, pēc daudzu debatētāju uzskatiem, ir iekļaujoša un netiek strikti etniski definēta, ir jāmaina attiecīgie panti Pilsonības likumā un likumā "Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu". Var būt vēl kādos likumos, bet to lai pasaka juristi. Taču labāks tomēr ir radikalāks risinājums: skat. 6. punktu zemāk.

4. Ja "valstsnacija" ir atvērta un iekļaujoša, tās nodalīšana no pārējās sabiedrības un paša termina iemūžināšana Latvijas Satversmē un citos likumos ir lieka un neloģiska - un līdz ar to nevajadzīga.

5. Strikti etniski definētās "valstsnācijas" iemūžināšana Latvijas Satversmē ir nepieļaujama, jo šis likumdevēja akts faktiski pasludinās Latvijas Republiku par divkopienu valsti, kas dalās pēc asins radniecības kritērija definētaja "valstsnācijā" un nepiederošajos, jeb ārzemniekos, kuru šobrīd Latvijā ir 40% no visiem iedzīvotājiem. Likumdevēja oficiālā divkopienu valsts atzīšana uz vairākiem gadiem apturēs sabiedrības konolidāciju un pilsoniskas Latvijas nācijas ģenēzi, kas ir absolūts priekšnoteikums Latvijas suverenitātes saglabāšanai un nostiprināšanai ilgtermiņā.

6. Valstij nevar būt viedokļa par indivīda "tautību" un šīs informācijas par indivīdu pielietojamību. Ar terminu "tautība" var būt saistīta tikai diskriminācijas nepieļaušana pēc indivīda etniskās izcelsmes. Informācijas par indivīda "tautību", jeb etnisko izcelsmi, ierakstīšana oficiālajos reģistros un dokumentos un tās pielietošana ir jāaizliedz, tāpat kā jau tagad Latvijas likums specifiski aizliedz diskrimināciju un cenzūru.

8 komentāri:

  1. Man šķiet, ka jūs tomēr vēlieties ko vairāk kā liberāļa minimumu - ka tautība nerada indivīdam tiesības vai privilēģijas :) Par to, vai valstsnācijai piederīgajiem, kas nav pilsoņi, būtu jāpaliek šai privilēģjai "nokārtot" pilsonību - par to protams ir vērts strīdēties. Bet jūs tautību vēlieties teju aizliegt? Kāpēc, ja ir skaidrs, ka tas tik vien panāks, kā konfliktu un pretestību?

    Kamēr vien tautība nav spiesta lieta, kāda kuram daļa, ko cits vēlas vai nevēlas savā pasē? Nu ir man tāda dīvainība - vēlme, lai paliek šis ieraksts. Es tiešām nesaprotu, kāpēc jūs vēlieties, lai Latvijas valsts man šo prieciņu, šo simbolisko saiti http://www.diena.lv/arhivs/krisjanis-valdemars-latvietis-pierakstas-ventspili-10755543 liedz? :)

    Nu nedefinējam strikti piederību latviešu nācijai satversmē, nedefinējam to itin nekā. Manuprāt latviešu nācija pati sevi, savu esību joprojām apzinās, tāpat kā apzinājās toreiz, kad pašnoteicās. To, pieņemot Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas vārdā akceptēja Latvijas tautas ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru! Vienlīdzība likuma priekšā - vai tas ir vairāk par liberāļa minimumu (kas vēl ir jādefinē :-) )? Nē, man personīgi nav iebildumu pret zināmu etnisko preferenci tiem latviešiem, kam nav Latvijas pilsonības. Tiem vajadzētu būt "straightforward" iespējai iegūt pilsonību. Tāpat kā tiem, neetniskajiem latviešiem, kas atrodas kaut kur citur pasaulē, bet kam ir tikpat "straightforward" vēsturiskās saites ar Latviju. Man šķiet, šie jautajumi ir tomēr margināli, jo tam nav tikpat kā nekādas ietekmes uz sabiedrības konsolidācijas / šķelšanās procesiem Latvijā.

      Par "tautības" aizliegšanu. Nekādā gadījumā es to nevēlos un neierosinu. Ne ar vienu vārdu. Es saku, "tautība" manā privātajā skatījumā ir mumbo jumbo, suga, krūšu izmērs. Tas, cik bieži es apaukstos ziemā un kādas ir mana pleca muskuļu īpatnības, kas neļauj man peldēt ātrāk nekā es peldu, lai paliek ārpus publikas, valsts utt. radāra. Kritika par mani, attieksme pret mani nedrīkst nekādos apstākļos ne no vienas puses nekad nekad nekad balstīties uz tā, ko es kā indivīds nevaru mainīt - manas fiziskās dotības un mana (manu senču) izcelsme. To nevar mainīt - to neviens nekādos apstākļos nedrīkst skart. Punkts.

      Ko var izmantot pret mani vai man par labu, izmantot ceļot savu attieksmi pret mani, ir tas, ko es pats varu ietekmēt. Ko es daru, lai nesaslimst pārāk bieži ziemā, vai lai iemācīties labāku peldēšanas techniku, vai izvēlēties tādu identitāti, kas man palīdzētu labāk iekļauties savā sabiedrībā un ātrāk sasniegt pašaktualizāciju, ja mani tas interesē. Tas jau skar arī citus cilvēkus un varbūt pat sabiedrību. Par to es esmu atbildīgs.

      Pasē? No strong opinion. Man tas šķiet komiski, bet, ticiet man, es par to neizsakos tikpat bieži, cik bieži es par to brīnos.

      Jūs rakstāt: "latviešu nācija pati sevi, savu esību joprojām apzinās, tāpat kā apzinājās toreiz, kad pašnoteicās".

      Mais bien sur! Ja jau tā - un tieši tā tam jābūt - kādēļ formalizēt? Apzinās, yes. Es apzinos, kas es esmu, un man nevajag laiku pa laikam par to pārliecināties kaut kādā dokumentā. Es perfekti zinu, kas ir mani vecāki, kur es dzīvoju, kā arī to, ka nedrīkst ēst ziepes. Man to nevajag pārčekot.

      Bet man personīgi nav nemazāko iebildumu pret latviešu nācijas lomas atspoguļošanu Satversmē. Vēl jo vairāk es ne uz sekundi neesmu mainījis savu uzskatu par latvietību un latvisku Latviju, Latvijas latvisko identitāti. Es iebilstu pret latviešu nācijas definēšanu etniskajos kritērijos. Es uzskatu, ka "valstsnācijas", "mazākumatutību", "tautību" un "tautas" jēdzieni nevajadzīgi šķeļ sabiedrību, bremzē konsolidāciju, sekmē neiecietību un neizpratni par "valsts jēgu". Nācija ir vienojošs projekts - bet latviešu nācija atrodas ģenēzes stadijā. Centrālais ir indivīds, indivīdu vienlīdzība, indivīda privātā izvēle, indivīda pašsajūta un indivīda identifikācija. Ne tautas, ne valstsnācijas, ne kolektīvi, ne grupas, ne kaut kādas citas imagined communities, bet konkrēti, taustāmi, dzīvi indivīdi, kas dzīvo, strādā, maksā nodokļus, rada vērtības, patērē, sapņo un risina problēmas. Sabiedrības, valstis, grupas, tautas - ir cilvēki un tikai cilvēki, kas vai nu sadarbojas vai iznieko savas dzīves laiku uz negribēšanu sadarboties, ticot, ka viņiem ir trīs vai septiņas dzīvības.

      Dzēst
    2. Paldies par izsmeļošu atbildi. Esmu gandrīz pārliecināts un ceru, ka vairums labas gribas latviešu nacionālistu vienotos gan par teminoloģiju un apzīmējumiem, gan tajos likto saturu ar tiem liberāļiem/libertāriešiem, kuri t.s. minoritāšu kolektīvās tiesības (izņemot nācijas pašnoteikšanās tiesības) uzskata par redundantu un mulsinošu (ja ne aplamu) indivīda dabisko un pilsoņtiesību nosaukumu. Piemēram, nācijas ģenēzes stadijas vietā (Ko!? Aļehins taisās te "radīt" jaunu latviešu nāciju! Mēs jau te esam - nost, nost, nost!!!) - katra nācija objektīvi atrodas nepārtrauktas atjaunošanās procesā. Tai ir JĀBŪT, ja jau tā tiecas pastāvēt mūžīgi!

      Ir tikai divas nelaimes jeb grūtības:
      1) dibinot valsti Latvijas Republika tika organizēta balstoties šai valstsnācijas un māzākumtautību modelī (tas ir izaicinājums, vēl ne problēma);

      2) ka Latvija atteiksies no šī modeļa, teiksim, denonsējot Eiropas nacionālo minoritāšu tiesību ietvarkonvenciju, vai pat tikai paravēs citu savu likumdošanu, nenonākot pretrunā ar šīm starptautiskajām saistībām, manuprāt, ir un vēl ļoti ilgi paliks politiska neiespējamība. Latvija tiktu vainota minoritāšu holokausta plānošanā, izstumta no "starptautiskās sabiedrības" un citādi sodīta, lai cik liberālā/libertārā ietvarā mēs to visu nepasniegtu.

      Tā ir problēma - kas vairāk kā izaicinājums... Ir jāmainās arī "starptautiskās sabiedrības" uzskatiem par pareizo (vai vismaz apmierinošo) lietu kārtību...

      T.i. - realitāte manuprāt ir tāda, ka šī uzskatu salāgošana vēl ilgi paliks tikai teorētiskas prātošanas līmenī. Kas nenozīmē, ka mēģinājumi to darīt ir bezjēdzīgi - tie ir ļoti apgaismojoši.

      Levita kunga preambula manuprāt fiksē vēstures faktus un Satversmes tiesa lēmumos un citos autoritatīvos avotos jau atrodamo. Tā klusē par to, kas būs un kam būtu jābūt - tas ir trūkums, varbūt pat galvenais.

      Es formālo piederību valstsnācijai redzu tā: tā nedrīkstētu palikt tikai radniecība, jo tādā veidā nepelnīti tiek noniecināta audzināšanas nozīme un kaut kādu papīra normu dēļ atstumta cilvēka labā griba.

      Tai brīdī, kad formālā latvietības atzīšanu (lemšanu par nelaimīgo, jeb simbolisko, vai kāds nu kuram tas šķiet tautības ierakstu) varētu deleģēt kādam latviešu sabiedriskajam institūtam, atstājot valstij tikai lēmumu tehniskās izpildes un uzskaites funkcijas, es vēlētos, lai likumos paliktu vienīgi deklaratīva (nevis kaut ko normēt mēģinoša) definīcija, piem:

      Latvietis apzinās, ka ir latvietis, sazinās latviski, un citos sev un citiem saprotamos veidos apliecina, ka ir latvietis. Par to, vai apzinās, sazinās un apliecina, lai lemj "vecajie", aprunājoties ar cilvēku.

      Dzēst
    3. Labākam saziņas rezultātam protams būtu vēlams tomēr arī otrai sarunas pusei (man) zināt, ar ir gods diskutēt. Es arī gribētu, lai man ir iespēja "interpretēt" Jūsu vārdu/uzvārdu, kā Jums to labpatīk darīt ar manējo :) Tas protams ir tikai joks, un es nekad neatļaujos "interpretēt" vienu no dārgākajām katra cilvēka personīgās identitātes sastāvdaļu - vārdu (ieskaitot uzvārdu). Jūs redzat, kā es to rakstu, un tas Jums ir jārespektē.

      Dzēst
    4. Atvainojiet lūdzu manu nevērību - tas nebija apzināti; turpmāk noteikti atcerēšos.

      Esmu privātpersona, ļoti privāta persona, un droši vien pārlieku privāta persona. Politiskus viedokļus internetā ar uzvārdu "parakstu" ārkārtīgi reti; iemesli ir vairāki, neviens no tiem gan nav īsti labs.

      Ja esmu uzrakstījis vēl kaut ko, kas var tikt uztverts kā aizskarošs, lūdzu atvainojiet - tas nāk no "iedzimtas" laucinieciskas neaptēstības un nebija tā domāts. Paldies, un veiksmi jums :)

      Dzēst
    5. Tā ir Jūsu izvēle un es to respektēju. Lūdzu, turpiniet komentēt, es labprāt iesaistos diskusijās, ja man ir ko atbildēt.

      Dzēst
    6. Atbildēju Jums jaunā ierakstā. Paldies par iedvesmu!

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff