piektdiena, 2013. gada 18. oktobris

Valsts mērķis. Vai jūsu dzīvei ir jēga?

Vai valstij ir vajadzīgs mērķis? Vai valstij ir iespējams mērķis, nolūks, jēga? Vai jums ir skaidrs, kādam nolūkam jūs piedzimāt?

Mērķis ir kaut kas, ko sasniedz, un, sasniegts, mērķis ir jāpārskata, jāaizvieto ar citu, šā vai tā tas vairs nav derīgs kā mērķis. Cilvēkam, viņa dzīvei nav mērķa, arī ģimenei nav mērķa. Cilvēki dzīvo kopā, veido kopienas un sabiedrības, lai izdzīvotu, dzīvotu labāk, palīdzētu viens otram, atbalstītu viens otru.

Pat izdzīvošana un labāka dzīve nav mērķis vai jēga. Izdzīvošana un tieksme pēc labākas dzīves ir instinkts, cilvēka būtība. Līdz ar to, manuprāt, var pietiekami loģiski secināt, ka arī sabiedrībai nevar būt īpašu mērķu.

Sabiedrības „mērķis”, ja tāds tiešām pastāv, ir obligāts katram tās loceklim. Šādā sabiedrībā indivīds piedzimst, lai nodrošinātu sabiedrības „mērķa” sasniegšanu. To mēs bijām piedzīvojuši pavisam nesen.

Es labi atceros to laiku, kad mani skolā un universitātē nepārtraukti mēģināja pārliecināt, ka nav nekā svarīgāka par kolektīva, valsts, komunistisku dievību interesēm un ka domāt par privātām interesēm ir kauns, ka es kaut kam „piederu”, ka esmu „daļa” no kaut kā, maznozīmīgs materiāls kam lielam, kāda svētam mērķim, salīdzinājumā ar kuru manai dzīvībai, jau nerunājot par interesēm un tiesībām, ir absolūti zināma cena – niecīga. Ar to mēs Latvijā esam izauguši visi kā viens. Tas saucas totalitārisms, liels, nāvīgs ļaunums visās tā izpausmēs.

Ja mērķis nav sasniedzams, ir nereālistisks, bet drīzāk ideālistisks, utopisks, kā tas arī ir bijis mūsu vēsturē vēl pavisam nesen tajā pašā totalitārajā režīmā, tas ātri, vienas vai pāris paaudžu dzīves laikā, zaudē savu pievilcību un leģitimitāti. Sabiedrība, indivīdi šādam mērķim vairs neuzticas, tas kļūst par izsmieklu, kā tas arī ir bijis un novedis līdz impērijas sabrukumam.

Es gan neaicinu tagad vērtēt impērijas sabrukumu. Es aicinu nopietni izvērtēt pašu pieredzi no dzīves totalitārisma apstākļos: mērķi, kurus valsts pati izdomā sev un sabiedrībai ir utopiskās domāšanas despotisms, kas ātri zaudē leģitimitāti un atņem leģitimitāti pašai despotiskajai valstij, kas beidzas ar tās sabrukumu, chaosu.

Tieši tāpēc valsts mērķu/jēgas definēšana likumos nevar nodrošināt valsts ilgtspēju un nav savienojama ar demokrātiju. Man šķiet, ir nepareizi, bīstami un nepieļaujami likt nācijas un valsts pamatā kaut ko tik laicīgu, apšaubāmu, atkarīgu no tūlītējām tendencēm, gaumēm, kā valsts „mērķis”.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff