sestdiena, 2013. gada 30. novembris

Jaunā realitāte. Aiz matiem pievilktās kopsakarības

Vajag vēl kaut ko. Traģēdija "aktualizējusi", "rosinājusi", "pacēlusi". Hei, vai mēs nezinājām, ka celtniecībā nav kārtības, ka būvuzraugi neko neuzrauga, ka nav nekādas kontroles, ka viss ir pērkams, ka Maximā ir debilizējoši darba apstākļi, ka mēs paši viegli uz visu ko pieveram aci - gan uz nekontrolējamo kvalitāti, gan uz amatpersonu pērkamību, gan uz mūsu pašu līdzpilsoņu tiesību uz cilvēka cienīgiem darba apstākļiem tiesību pārkāpumiem ne tikai Maximā, gan uz trauksmes signāliem?

Vai mēs to visu nezinājām? Kurš no mums, liekot roku uz sirds, tagad pats sev var pateikt, ka kaut kur apzināti vai zemapziņā nebija gaidījis, ka tam kādudien bija jānotiek? Jautājumi patiesībā bija tikai - kāpēc tieši tur, kāpēc tieši tad, kāpēc tik daudz bojā gājušo, kāpēc tieši viņi... Mums tas likās netaisnīgi, šaušalīgi, neiedomājami. Netaisnīgi, neiedomājami, ka tieši tur, tad, ka tieši šie cilvēki.

Protams, netaisnīgi un neiedomājami. Pats apātiskākais, apolitiskākais, "asabiedriskākais" no mums, pats lielākais fatālists no mums - un te Latvijā būtu tūkstošiem pretendentu - lieliski apzinās, ka ja kaut ko dara slikti, ja neievēro normas un noteikumus, ja par normu un noteikumu sen ir kļuvis bardaks, neprofesionāla attieksme un egoistiskā vieglprātība, tad rezultātā obligāti būs sagruvis jumts, katastrofa, nelaime.

Kāpēc mēs tikpat kaismīgi neuzskatām par netaisnīgu - bardaku, korupciju, amatpersonu pērkamību, sabiedrības interešu ignorēšanu? Kāpēc mēs neuzskatām par netaisnīgu normu un noteikumu neievērošanu?

Ir taču normas un noteikumi, viss jau ir no laika gala, viss ir paredzēts, atliek tikai ievērot. Nedrīkst nekvalitatīvi būvēt, nedrīkst ņemt kukuļus un maksāt otkatus pašvaldības vadībai un vispār nevienam, nedrīkst likt darbiniekiem atrasties pie kases aparātiem un apkalpot pircējus, ja iedarbojusies trauksme signalizācija, nedrīkst neievērot drošības normas... Nedrīkst arī pārsniegt ātruma ierobežojumu uz ceļa, piemēram. Nedrīkst nemaksāt nodokļus. Jo tas ir netaisnīgi.

Vai traģēdija Maximā mudina mūs ievērot ātruma ierobežojumu uz ceļa? Ja šī kopsakarība joprojām šķiet samākslota un aiz matiem pievilkta, tad ar šo katastrofu vēl ir par maz, ar vienu traģēdiju nepietiek. Jaunai realitātei Latvijā - jaunai attieksmei un jaunai politikai - vajag vēl kaut ko.

ceturtdiena, 2013. gada 28. novembris

Jauna realitāte? Jauna politika?

Visu cieņu Valda Dombrovska lēmumam uzņemties atbilidību par traģēdiju. Jaunā realitāte rada jaunu politiku. Es ceru, ka tas ir tas, kas ir noticis ar Latvijas sabiedrību pēdējo pāris dienu laikā. Politiķiem jāspēj parādīt sabiedrībai, ka viņi to redz, ka viņi mācās, lai nezaudētu uzticību - sabiedrības uzticību viņiem kā līderiem, neatkarīgi no formālā amata. Dombrovskis to ir sapratis, Ušakovs ne. Jaunās realitātes politiķis Dombrovskis, aizejot, nav zaudējis uzticību, tikai vairojis.

Ušakovs? Kā jau PBK zombiju karalim Ušakovam ir un būs atbalsts. Bet tas ir tas gadījums, kad atbalsts nenozīmē uzticību, jo zombiji neuzticas - zombijiem ir citas prioritātes, kuru dēļ Ušakovam tik tiešām atkāpties ir pilnīgi lieki. Nē, vairot uzticību zombiju karalis nespēj. Te galvenais ir panākt, lai viņš nevairotu zombijus.

otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Jābūt gribai būt latvietim. Intervija ar Egilu Levitu

Egils Levits ir Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Satversmes preambulas autors. Neskatoties uz vairākām publikācijām Latvijas medijos sakarā ar viņa piedāvāto preambulu un „valstsnācijas” koncepciju, viņš piekrita atbildēt arī uz maniem jautājumiem. Mēģināju ievirzīt sarunu tēmās, kurām mediji uzmanību nepievērsa. Diemžēl es paguvu uzdot tikai trīs četrus jautājumus. Egila Levita atbildes es publicēju tieši tādā veidā, kā Levita kungs man tās iesūtīja.

Alehins:
Intervijā žurnālam Jurista Vārds jūs sakāt: "valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti." Kāpēc 2013. gadā, vairāk nekā divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pēc visiem šiem gadiem, kamēr pie varas Latvijā bijuši etniskie latvieši, Latvijas "pašsaprotamības" vēl nav pašsaprotamas?
Ja es Jūs pareizi saprotu, Jūs uzskatāt preambulas pievienošanu Satversmei par konsolidācijas mēģinājumu. Jūs ļoti kritiski izsakāties par esošo situāciju Latvijā, sakāt, ka Latvija šobrīd ir "diezgan vāja valsts, un tiem, kas ir par 1918. gadā dibinātās Latvijas nākotni, ir pienākums to stiprināt". Te rodas vairāki jautājumi. Ko nozīmē "vāja" valsts? Kam par to jāatbild?

Egils Levits:
1. Vispirms par terminoloģiju. Es nelietotu jēdzienu „etniskie latvieši”. Tas implicē arī „neetniskus latviešus.” Runa ir vienkārši par latviešiem.

Latvieši ir tie, kas sevi identificē, sevi uzskata par latviešiem, latviešu tautas[1] piederīgajiem - tautas, kuru raksturo latviešu valoda, kultūra (plašā, socioloģiskā izpratnē), specifiskā vēsturiskā atmiņa. Pēc 2011.gada tautskaites[2] datiem 1,3 miljoni cilvēku Latvijā sevi apzīmēja par latviešiem, klāt nāk vēl vairāki simti tūkstoši ārzemēs. Šos cilvēkus un viņu kopības apziņu nevar nedz ignorēt, nedz „dekonstruēt”[3]. Tas būtu netaisnīgi, un tam būtu zināma rasisma piegarša.

2. Jā, Satversmes preambula ir mēģinājums konsolidēt sabiedrību uz neatkarīgas, demokrātiskas[4], tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas (latviskas) Latvijas valsts bāzes. Tā ir tā Latvijas valsts, kas dibināta 1918.gada 18.novembrī, kāda tā šajā laikā līdz mūsdienām ir attīstījusies, un kādai tai vajadzētu attīstīties pārredzamā nākotnē.

Demokrātiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti (1) demokrātiskā procedūrā, t.i., balstās uz vairākuma varu, pie tam vairākums savu gribu veido brīvā diskursā, un (2) atbilst modernas demokrātiskas valsts materiālajiem (saturiskajiem) principiem, jo mūsdienās demokrātija nav tikai 19.gadsimta procedurālā demokrātija, bet tai ir arī zināma saturiska mērķorientācija.

Tiesiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti tiesiskā ceļā, atbilst tiesībām, un visa tiesību sistēma (ieskaitot konstitucionāla ranga normas) ir orientēta uz taisnīgumu.

Sociāli atbildīga Latvija – tā ir Latvija, kurā valsts gādā par vismaz minimālu solidaritāti starp stiprajiem un vājajiem, vismaz nodrošina cilvēka eksistences minimumu, gādā par zināmu sociālu izlīdzinājumu.

Nacionāla (latviska) Latvija – tā ir Latvija, kur valsts valoda ir latviešu valoda, kurai ir konstitucionāls pienākums veicināt latviešu nācijas, tās valodas, kultūras saglabāšanu un attīstību, tās vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, kur šāda latviskā identitāte ir kopēja visai Latvijas tautai, neatkarīgi no cilvēka izcelsmes, kur latviešu nācija ir atvērta visiem, kas akceptē latviešu valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas veidoto identitāti un vēlas tai pievienoties, un kas vienlaikus akceptē mazākumtautības, ja tās vēlas saglabāt un attīstīt savu no latviešiem atšķirīgu valodu, kultūru.

3. Tā ir apzināta izvēle. Protams, šajā teritorijā ir pilnīgi iespējama arī nedemokrātiska, netiesiska, antisociāla, nelatviska valsts. Tāda valsts vairs nebūs patlaban pastāvošā Latvijas valsts. Taču šādu iespēju preambula apzināti noraida, kaut gan kādai sabiedrības daļai viens vai otrs no šiem elementiem, vai varbūt pat visi elementi nepatīk, un tā savu partikulāro interešu labā gribētu mazināt to nozīmi, tos izkropļot vai pat likvidēt.

Preambula, protams, ir jālasa kopā ar visu Satversmi. Tā faktiski tikai paskaidro Satversmi un tos plašākos valsts pamatus, kas Satversmē nav tekstuāli ietverti (piemēram, Satversmes tekstā nav teikts, kādēļ šāda Latvijas valsts vispār dibināta, un kādēļ tai būtu jāpastāv arī turpmāk). Tādēļ tā nedz groza valsts pamatus, nedz groza Satversmi, bet gan izskaidro, padara redzamus valsts dibināšanas un tālākpastāvēšanas motīvus.

4. Minētie Latvijas valsts identitātes elementi ir jāapzinās, tie ir jāizprot, tie ir apzināti jāakceptē. Tie nav pašsaprotami, un pret tiem sabiedrības vairākumam (jo lielākam, jo labāk) jābūt pozitīvai attieksmei. Tie nefunkcionē paši no sevis, tie vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēti (ne tikai Latvijā, bet arī citās mūsdienu demokrātijās).

Moderna Rietumu tipa demokrātiska valsts (plašākā izpratnē) nekur nav perfekta, tā vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēta. To varētu salīdzinātu ar dārzu, kurš, lai būtu skaists un auglīgs, pastāvīgi ir jākopj, jāizravē nezāles, jāstāda jauni augi. To aizmirstot, to neapzinoties, dārzs aizaug, un ar laiku vairs nav dārzs. Tas degradējas.

5. Piemēram, demokrātiju jo sevišķi apdraud gan rupjas (piemērs - publiskās diskursa telpas de facto monopolizācija), gan arvien izsmalcinātākas („polittehnoloģija”) demokrātiskās gribas veidošanas manipulācijas. Tiesisku valsti apdraud jo sevišķi tiesiskais nihilisms, korupcija, daļēji lobijisms. Sociāli atbildīgu valsti apraud solidaritātes apziņas trūkums, primitīvi neoliberālās ideoloģijas veicinātais sociālais egoisms, faktiskās nevienlīdzības ignorēšana. Nacionālu valsti primāri apdraud latviešu pašapziņas trūkums, kas izpaužās gan politiskās, gan sociokulturālās nostājās un rīcībā, kas nav raksturīga modernai, pašapzinīgai nācijai, kas pretendē būt pilnvērtīga vienība ar pašai savu valsti mūsdienu globalizētajā pasaulē; sekundāri to apdraud netaisnīgas pretenzijas pret latviskumu (it sevišķi, ja latvieši paši tām pakļaujas).

Moderna demokrātiska Latvijas valsts, kurā mēs varētu justies kā patīkamās mājās, prasa pastāvīgu uzmanību un piepūli. No katra.

6. Preambulas uzdevums ir to pastāvīgi atgādināt. Gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Nepietiek valsti nodibināt. Tā ir pastāvīgi jāuztur, jāveido, jāattīsta tālāk. Tas prasa uzmanību, piepūli, atbildību. Tā ir savas patstāvīgas, demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas valsts cena, kas mums visiem jāmaksā. Šī valsts nav par velti.

Taču domāju, ka cilvēka ieguvums ir daudz lielāks, un veltīt šīs pūles – tas ir drīzāk prieks, kā nasta.

Mēs esam demokrātiska valsts, un preambula var tikt pieņemta tikai demokrātiskā ceļā, t.i., to var pieņemt tikai konstitucionālais likumdevējs (Saeimai ar 2/3 vairākumu vai arī Pilsoņu kopums).

7. Jā, mēs esam vāja demokrātiska valsts, it sevišķi (bet ne tikai) jo:

(1) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs ir „ieaudzināti” savā valstī, uztver to kā pašsaprotamību;
(2) salīdzinoši vairāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs apšauba valsts konstitucionālās identitātes elementus (demokrātija, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts, nacionāla valsts), tos vāji izprot, apzināti vai neapzināti rīkojas pretēji;
(3) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs aktīvi iestājas par savu valsti, tās uzlabošanu (tipisks rādītājs: Latvijā līdzdalība politikā tiek vērtēta pamatā negatīvi – taču bez politikas demokrātija nevar funkcionēt).

Protams, Latvija nav nebūt vājākā demokrātiskā valsts, ir vēl vājākas, taču ja kā mērauklu ņem stabilās Rietumu demokrātiskās valstis, tad deficīti ir acīmredzami.

8. Kas par to atbildīgs?  

Pirmkārt, jāņem vērā, ka mūsdienu demokrātiska valsts (plašā izpratnē) ir ļoti komplekss veidojums, un indivīdam ir aptuveni jāizprot sava loma un savs uzdevums tajā. Šī loma parasti tiek apgūta socializācijas ceļā, t.i., sabiedrība „ieaudzina” demokrātijā nepieciešamās vērtības un uzvedības normas.

Latvijas sabiedrība – tāpat kā pārējās Vidus- un Austrumeiropas valstu sabiedrības pēc 1989/1990.gada pārmaiņām – nodibinoties formālai demokrātijai (šaurākā izpratnē), vēl īsti neizprata – un daļēji neizprot joprojām - kāda ir sabiedrības un atbildīga pilsoņa loma, uzdevumi, pienākumi labi funkcionējošā demokrātiskā iekārtā. Jau 90.gadu sākumā es teicu, ka steidzami nepieciešama plaša demokrātiskas izglītības programma. Šī ideja netika virzīta tālāk.

Mūsu elites orientācija uz Krieviju, kas šajā ziņā ir vēl atpalikušāka, un vājā orientācija uz Rietumiem nedeva pietiekoši stipru impulsu demokrātiskas iekārtas izpratnei. No demokrātijai atbilstošu domāšanas struktūru viedokļa daudzu cilvēku, kas it kā būtu pieskaitāmi elitei, pasaules uztvere ir ārkārtīgi konfūza. Tā nav derīga stabilai demokrātijai.

 Ja kāds vispār par to ir atbildīgs, tad vispirms jau mūsu tā saucamā elite.

Alehins:
Pēc vairāku cilvēku domām, šodien Latvijā viens referendums, kas ir demokrātiskā pilsoņu gribas izpauduma gadījums, var apšaubīt Latvijas valsts jēgu un apdraudēt valstiskumu. Šī pretruna starp demokrātiju un valsts jēgu pastāv arī sabiedrības apziņā. Noliedzošā, nīcinošā attieksme pret "cilvēktiesību" jēdzienu, referenduma radītā "trauma", kategoriskā "nē" "krievu partijas" līdzdalībai valdošajā koalīcijā tikai un vienīgi uz etniskā pamata (nevis tādēļ ka tā sadarbojas ar Kremli un faktiski atbalsta Kremļa propagandas karu pret Latviju) – es tagad runāju par populāriem uzskatiem sabiedrībā – tāda attieksme pastāvējusi vairāku gadu garumā. Vai, jūsuprāt, pastāv vērtību hierarchija – piemēram: mērķis (vērtība) "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" ir svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām?

Egils Levits:
1. Modernā demokrātiskā valsts iekārtā (plašā izpratnē) demokrātisks lēmumu pieņemšanas process ir tās neatņemama sastāvdaļa, centrāls virsprincipus. Taču tas nav vienīgais virsprincips, tas ir līdzsvarots ar citiem virsprincipiem, tajā skaitā tiesiskuma virsprincipu.

Demokrātiskais vairākums nevar absolūti visu, tas ir pakļauts tiesību (un daļēji arī morāles) principiem. Cita starpā, demokrātiskais vairākums nevar likvidēt valsti, atcelt cilvēktiesības. Tad tā būtu antīkā demokrātija, kāda tās pastāvēja Atēnās, bet nevis mūsdienu demokrātija.

Uzskatamākais modernas demokrātiskas iekārtas piemērs ir Satversmes tiesa – septiņi tiesneši var atcelt gan Saeimas, gan Pilsoņu kopuma demokrātiskā vairākuma pieņemtu lēmumu, ja tas ir pretrunā ar tiesību principiem.  

2. Apgalvojums, ka valsts mērķis "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" esot svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām, ir galīgi aplams. Šis dažkārt publiskajā telpā izskanējušais apgalvojums diemžēl tikai apstiprina to, ka mūsu sabiedrībā pastāv grūtības izprast demokrātiskas valsts būtību – un pat atšķirt to no totalitāras valsts.

Jo: Demokrātiskā valstī tās mērķi – un valstij, tāpat kā jebkuram sabiedrības veidojumam, ir savi mērķi – tiek īstenoti tikai un vienīgi demokrātiskas procedūru un tiesību principu (tajā skaitā un jo sevišķi: cilvēktiesību) ietvaros.

Runa tātad nav par hierarhiju, bet gan mērķa-līdzekļa attiecībām: Demokrātiskas valsts rīcībā savu mērķu īstenošanai ir tikai noteikti līdzekļi, un šie līdzekļi ir krietni ierobežotāki kā autoritārā vai jo sevišķi totalitārā valstī. Totalitāra valsts tādēļ nav tiesiska valsts bet gan pasākumu[5] valsts: ja valstij nepieciešams sasniegt kādu mērķi, veikt kādu pasākumu, tad visi līdzekļi ir pieļaujami: Piemēram, ja PSRS bija nepieciešams uzbūvēt Baltijas-Baltās jūras kanālu, tad desmitu tūkstošu cilvēku apcietināšana un kā vergu nodarbināšana kanāla būvdarbos bija pieņemams līdzeklis, taču ja Krievija toreiz būtu bijusi demokrātiska, tiesiska valsts, tad šis līdzeklis nebūtu bijis pieļaujams, pat ne iedomājams.

Vēlreiz: Demokrātiska valsts visus savus mērķus un uzdevumus var īstenot tikai demokrātiskā procedūrā un ievērojot tiesību principus (tajā skaitā un jo sevišķi cilvēktiesības). Tātad atšķirībai, kā savus mērķus īsteno totalitāra valsts, un kā savus mērķus īsteno moderna, demokrātiska valsts – un Latvija, neraugoties uz visiem deficītiem, bez šaubām nav totalitāra, bet ir demokrātiska valsts - ir jābūt pilnīgi skaidrai. Te nav vietas diskusijām.

3. Man nešķiet, ka latviešu sabiedrības vairākuma noraidījums kādas partijas līdzdalībai valdībā būtu primāri balstīts apstāklī, ka vairākums šīs partijas biedru un funkcionāru ir krievi (un vispār būtu jājautā, kādēļ tas tā ir).

Drīzāk šis noraidījums ir balstīts apstāklī, ka šai partijai ir grūti akceptēt Latvijas valsti kāda tā ir un kādu to vēlas redzēt latviešu sabiedrības vairākums – ar visu savu vēsturi, latviskās identitātes dominanti. Šis – tiesa, neskaidrais, bet tomēr - priekšstats, kas dominē latviešu sabiedrībā – neraugoties uz latviešu pašapziņas vājumu un politiskās orientācijas problēmām – drīzāk ir tuvāks modernai, demokrātiskai, eiropeiskai, latviskai valstij kā krieviski orientētai postsovjetiskai valstij, kas savukārt, šķiet, šai partijai ir tuvāks.

Tādēļ noraidījuma būtība tomēr ir atšķirīga politiskā orientācija, nevis kādas partijas biedru vai funkcionāru nacionālā piederība. Tai, ja vispār, ir tikai ļoti pakārtota nozīme (piemēram, pret izglītības ministra nacionālo piederību, kurš ir citas partijas biedrs, vismaz publiskā telpā nekādi aizspriedumi nav manīti).

Alehins:
Vērtību hierarchija būtu loģisks risinājums šai pretrunai un skaidrs vēstījums sabiedrībai un pasaulei, ka mēs esam gatavi upurēt demokrātiju, lai nodrošinātu "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem". Lai gan man pašam nav skaidrs, par kādu nācijas pastāvēšanas nodrošināšanu var runāt, upurējot demokrātiju, tātad šīs pašas nācijas cilvēku tiesības un brīvības. Vai tomēr vērtību hierarchijai jābūt otrādākai?

Egils Levits:
No iepriekš teiktā izriet, ka jebkurš valsts mērķis, lielāks un mazāks, tiek īstenots tikai demokrātiskās iekārtas ietvaros. Tur nav nekas ko pielikt un nekas ko atņemt.

Alehins:
Man šķiet, ka jebkuras valsts jēga ir nodrošināt katra indivīda iespēju ietekmēt politisku lēmumu, kas attiecas uz viņa dzīvi, vienlīdzību likuma priekšā, kārtību un vienādi godīgus spēles noteikumus, kā arī nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, ko nevar izdarīt uzņēmējs. Tā, manuprāt, ir jēga, kāpēc sabiedrība maksā nodokļus un uztur savu valsti. Tā nav unikāla. Bet kas attiecas uz nācijas unikalitātes saglabāšanu un attīstīšanu, man šķiet, tas tomēr ir uzdevums pašai sabiedrībai. Mēs mīlam savas mājas, savu ģimeni, savu vidi, ko mēs katrs atsevišķi un visi kopā veidojam un tajā eksistējam pēc pašu uzskatiem, ticējumiem, tradīcijām, zināšanām, gaumēm. Tāpēc tā ir unikālā, vienīgā pasaulē. Vienīgā latviska, jo nekur citur vairākums nerunā latviešu valodā, nekur citur latviešu kultūra nav dominējošā. Tikai šeit – un tā ir liela vērtība, ko mēs varam saglabāt tikai paši to praktizējot. Cik lielā mērā indivīds vēlas, var, izvēlas praktizēt šīs vērtības, ir atkarīgs no paša indivīda. Vai to uzlikt par pienākumu, ierakstot konstitūcijā?

Egils Levits:
1. Valstij ir noteikti mērķi, citādi tā būtu nevajadzīga. Sabiedrība uztur valsti ar noteiktiem mērķiem. Tos var definēt dažādi. Parasti konstitūcija šos mērķus formulē ļoti abstraktā līmenī, lietojot ietilpīgus jēdzienus, tomēr atsevišķi mērķi tiek definēti arī konkrētāk.

Arī preambula projektā šie mērķi formulēti ļoti abstrakti: Tas ir vispārējais, jebkurai valstij piemītošais mērķis, veicināt katra cilvēka un visas tautas labklājību (kas juridiski ir ļoti ietilpīgs jēdziens, ietverot arī jūsu minēto demokrātiskās līdzdalības iespējas, vienlīdzību u.t.t.), kas savā būtībā tātad nosaka valsts vispārējo „cilvēkorientētību”, un unikālais, tikai Latvijas valstij kā vienīgai valstij pasaulē piemītošais specifiskais mērķis: Nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu.

2. Ņemot vērā jūsu domu gājienu, es tagad ieteiktu no „labklājības” jēdziena izdalīt atsevišķi un expressis verbis pašā sākumā minēt „katra cilvēka un visas tautas brīvības nodrošināšanu”, tādējādi padarot visiem nepārprotami skaidru, ka gan individuālā brīvība (valsts iekšienē), gan tautas kolektīvā brīvība jeb pašnoteikšanās (attiecībās ar citām valstīm) ir Latvijas valsts virsmērķis un ka līdz ar to valsts mērķi tiek īstenoti tikai demokrātiskā procesā un tikai ar demokrātiskai, tiesiskai valstij pieejamiem līdzekļiem[6].

3. Latvijas valsts specifiskais mērķis - latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšana - ir analogs jebkuras demokrātiskas nacionālas valsts konstitucionālam pienākumam, nodrošināt savas nācijas pastāvēšanu, tās nacionāli kulturālo identitāti, vienalga, vai tas ir ierakstīts konstitūcijā (kā Igaunijā, Polijā) vai nav ierakstīts konstitūcijas tekstā (kā Francijā, Vācijā), bet ir atzīta kā konstitucionāla pašsaprotamība (arī augstāko tiesu praksē). Jo valsts konstitucionāls pienākums ir nevis graut, bet gan veicināt savus pastāvēšanas priekšnosacījumus, pie kā pieder arī nācijas, tās valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas pastāvēšana.

Valsts nekad nav kulturāli neitrāla, tā vienmēr lieto kādas nācijas valodu, kultūru, izmanto tās vēsturisko atmiņu. Tā ir demokrātijas izpausme – demokrātiska valsts tās pamatnācijai (konstitucionāli tiesisks apzīmējums ir valstsnācija) nedrīkst būt „sveša”. Un tieši valoda, nacionāli kulturālā identitāte veido šo „tuvību”. Latvietim arī Anglijā dzīvojot Latvija paliks „tuva” - tik ilgi, kamēr viņš sevi apzināsies par latvieti.

Atbilstoši šim nacionālas valsts principam Latvijā valsts valoda ir tieši latviešu valoda, valsts atbalsta it īpaši latviešu kultūru (es piedāvāju to nostiprināt arī Satversmes preambulas tekstā), Latvijā valsts noteikta oficiāla svētku diena ir Līgo svētki, kas ir tieši latviešu nacionālie svētki. Un neviens nevar, nedrīkst apvainoties par to, ka Latvija ir latviska.

4. Jums pilnīga taisnība, ka uzturēt latviskumu, un līdz ar to arī Latvijas valsts kā atsevišķas valstiskas vienības jēgu ir primāri sabiedrības, un nevis valsts uzdevums.

Ir jābūt gribai būt latvietim. Ja neviens vairs negribēs būt latvietis, tad latviešu tauta (politiski-juridiskā kontekstā: nācija) arī izzudīs un ierakstam Satversmes preambulā vairs nebūs seguma, un visdrīzāk arī pazudīs pati Latvijas valsts.

Taču – un tas ir būtiski – valsts var šo nācijas gribu veicināt. Un atkal atgādināšu – tikai ar demokrātiskas valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem. Piemēram, tā var noteikt, ka valsts skolās apmācības ir latviešu valodā, kam jābūt kopējai valodai visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no mājas valodas (kā tas pamatā ir citās Eiropas modernās demokrātijās). Tā var savā atmiņu politikā veicināt sabiedrībā „vēsturiskā dziļuma” priekšstatu par Latvijas valsti un latviešu tautu. Tā var piešķirt līdzekļus latviešu Dziesmu svētkiem. Tā var mēģināt mazināt latviešu diskrimināciju darba tirgū pašiem savā zemē (līdzīgi kā to dara Francija). Jebkurā gadījumā – valsts rīcībā ir daudzi demokrātiski līdzekļi, kā veicināt šo valsts mērķi.

Šis mērķis, protams, nav nedz vienīgais, un ikdienā pat nebūt ne galvenais. Taču tieši tas piešķir Latvijai tās unikalitāti, ir svarīgs faktors, kas attaisno tās eksistenci.

Protams, valsts un konstitūcija nevar garantēt tā izdošanos, tāpat kā tā nevar garantēt demokrātijas izdošanos (1934.gada 15.maijs jau vienreiz mūsu vēsturē ir bijis, neraugoties uz Satversmes 1.pantu). Taču tā var veicināt latviešu nācijas, valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un attīstību, tāpat kā tā var veicināt demokrātiju, piemēram, veicinot demokrātiskā pasaules uzskata nostiprināšanos sabiedrībā (jau pieminēju, manuprāt, ārkārtīgi nepieciešamo demokrātiskās izglītības programmu).

Tas, lūk, ir Latvijas valsts specifiskais konstitucionālais uzdevums.

5. Tāpat kā Somālijas valsts ir zaudējusi savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, jo tā nespēja nodrošināt mieru valsts iekšienē, tāpat Latvijas valsts var zaudēt savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, ja tā gan spēs nodrošināt mieru un citus labumus, taču tā nespēs nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu; tad īsākā vai ilgākā laikā šādai Latvijas valsts čaulai vairs nebūs jēgas un tā beigs pastāvēt - pēc tās pastāvēšanas vairs nebūs vajadzības, jo vairs nebūs latviešu nācijas, kurai kā vienīgajai šī valsts bija vajadzīga.

6. Tātad: Latvijas valsts un latviešu nācija ir savstarpēji atkarīgas viena no otras. Tomēr pamatā nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana atkarīga ir atkarīga nevis no valsts, bet gan no sabiedrības, no indivīda. Tātad no tā, vai būs cilvēki, kas sevi apzīmēs par latviešiem, uzskatīs sevi par latviešu nācijas piederīgajiem ar savu specifisko valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu.

Bet Latvijas valsts - kurai ir savs latviešu nācijas piešķirts specifiski latvisks raksturs - mērķis ir, veicināt sabiedrībā šādu nostāju.

7. Lieki piebilst, ka latviskums nav cilvēka izcelsmes jautājums, bet gan (parasti neapzinātas, daļēji apzinātas) socializācijas jautājums (tādēļ skolu segregācija Latvijā ir sabiedrības šķelšanu veicinošs anahronisms); laika gaitā cilvēka nacionālā identitāte var arī mainīties.

Tāpat lieki piebilst, ka latviskā identitāte nenozīmē nedz izolāciju, nedz Eiropas un pasaules piederīgā (politiskās) identitātes noliegumu, bet gan dod iespēju indivīdam būt piederīgam savai nācijai kā kulturālai un politiskai vienībai, komunikācijas un izpratnes kopienai.

Nacionāli kulturālā līmenī latviskums nozīmē iekļaušanos latviešu valodā, kultūrā, vēsturiskā atmiņā, un pašidentifikāciju kā latvietim, bet politiskā līmenī – demokrātiska līdzdalība savas Latvijas valsts veidošanā, atbildība par savu valsti.



Piezīmes:

[1] Par komplekso terminoloģijas sistēmu, kas atbilst objekta kompleksitātei, un kas pie tam dažādās valstīs un reģionos var būt atšķirīga, skat. plašāk manu rakstu „Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts” (pievienoju šai vēstulei) un tur norādīto literatūru.

[2] Jāuzsver, ka tautskaites rezultāti attiecas uz aptaujāto pašidentifikāciju, un nevis izcelsmi, kura bieži, taču aplami, tiek uzskatīta par galveno nacionālās identitātes kritēriju. Skat. arī šī teksta beigās.

[3] Par dekonstrukcijas mazjēdzību latviešu nācijas kontekstā skat. Sanita Uplejas rakstu portālā IR 15.11.2013: http://www.ir.lv/2013/11/15/par-dekonstrukciju-aboliem-un-malku

[4] Te runa ir par demokrātiju šaurākā izpratnē – tas ir specifisks lēmumu pieņemšanas veids un saturs. Demokrātija plašākā izpratnē apzīmē mūsdienīgu Rietumu demokrātisku valsti kā valsts iekārtas tipu, kas ietver arī citus elementus, it sevišķi tiesiskumu. Atkarībā no kontekstā runa var būt gan par demokrātiju šaurākā, gan plašākā izpratnē.

[5] Vācu tiesību telpā šo pretstatu apzīmē ar jēdzieniem Rechtsstaat v. Massnahmestaat.

[6] Preambulas teksta sākums tad varēt būt sekojošs: Ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas brīvību un labklājību…

sestdiena, 2013. gada 23. novembris

Pilsoņu valsts. Neizvēlēties nelaimi

Kādi secinājumi man nāk prātā, vērojot Latvijas pēdējo divdesmit – četrdesmit? vairāk? – gadu laika lielākās nelaimes apstākļus un reākciju uz to:

1. Nelaime mūs satuvina. Vismaz ļoti lielu daļu sabiedrības. Redzēju šodien Facebookā: "Трагедия в Золитуде не спрашивала у погибших и пострадавших ни их паспорта, ни уровень владения языком, ни отношение к событиям 40-го года." Tā, manuprāt, ir netieša demoralizācija nelaimes situācijā. Vai šo vārdu autors cer, ka nākamā nelaime piemeklēs tikai tos, kas to visvairāk ir "pelnījuši", un sodīs tos, kam pase, valoda un attieksme pret 40. gada notikumiem ir atšķirīga no šī komentētāja pases, valodas un attieksmes? Vai viņš saprot, ka pases-valodas-attieksmes tēma šajā nelaimes stundā šķiet svarīga tikai vienam cilvēkam – viņam pašam, nu, varbūt vēl pāris lunātiķiem? Bet pārējos – pārējos nelaime satuvina.

2. Satuvina nozīmē liek mūs kaut nedaudz izkāpt no savas atomizācijas čaulas, no savas cietokšņa – un palīdzēt. Pa vienu dienu līdz šim brīdim vietnē Ziedot.lv nelaimes upuriem ir saziedoti 85 000 latu, gandrīz tikpat daudz cik par visu šo nedēļu. Mēs palīdzam, solidarizējamies, satuvināmies, konsolidējamies. Tā nav tikai labdarība, kas mūs vieno. Mūs vieno vērtības, ļoti cēlas vērtības. Jāatzīst, summa nav liela, ziedotāju pārāk daudz arī nav. Pārāk ne. Bet daudz ir. Mēs esam Latvija. Tā solidarizēties gatavā, palīdzēt gribošā, pilsoniskā Latvija – Latvijas pilsoniskā sabiedrība. Šī Latvija ir ļoti spēcīga, ilgt- un konkurētspējīga, moderna un humāna.

3. Ļoti labu iespaidu atstāja Latvijas mediju – Latvijas TV, LSM.lv, Diena.lv. Delfi.lv –profesionalitāte. Notikumiem varēja viegli sekot, ziņas tika aktualizētas visu laiku. Profesionālais coverage izgaismo svarīgāko – liecības par notiekošo, glābēju un policijas darbu, notikušā iemeslu versijas – un atstāj uzmanības perifērijā nebūtisko. Bija skaidri redzams, ka nebūtisks ir tas, kas par notiekošo ir sakāms politiķiem. Viņiem nelaimes stundā, šķiet, padomā nebija nekas. Varbūt izņemot Ameriku ar viņa nevisai adekvāto versiju par sprādzienu.

4. Ar mums solidarizējas pasaule. Visu dienu visos vadošajos medijos viena no top news ir ziņa par Latvijas nelaimi. Mūs ievēro, mums jūt līdzi. Mēs esam svarīga daļa pasaules, nevis bāreņi, par kuriem neviens neliekas ne zinis. Tāpat ir svarīgi, ko mēs domājam un darām. Tāpat kā mūsu traģēdijas, pasaules uzmanībai secen nepaiet arī mūsu muļķības.

5. Muļķības var būt asiņainas. Muļķības var pieprasīt 50, 60, 100, vairāku cilvēku dzīvības. Trauksmes sirēnas veikalā iedarbojušās vairākas reizes gan nelaimes dienā, gan iepriekšējās dienās, bet tirdzniecības komplekss turpināja darbu – "trauksme? kas par muļķībām! turpinām apkalpot pircējus!" Jā, acīmredzot bija defekti būves konstrukcijā vai absolūti nepieļaujami bija tie apzaļumošanas darbi uz jumta. Cerams, noskaidrosies, kas šīm nepareizībām bija par iemeslu, korupcija vai būvuzraugu totālais idiotisms vai vēl kaut kas. Bet pret šīm koruptīvajām vai idiotiskajām nepareizībām cilvēkus varēja glābt trauksmes sirēna. Nelaimes brīdinājums nostrādāja, cilvēki to dzirdēja, bet izvēlējās neņemt to vērā. Izvēlējās pieļaut asiņainās muļķības, izvēlējās nelaimi – sev, saviem kolēģiem un pircējiem.

Jautājums ir – cik ilgi vēl mēs izvēlēsimies nelaimi? Iepirkties neuzraudzītos veikalos, strādāt un dzīvot pa lēto uzceltos birojos un mājās, braukāt pa otkatu tiltiem?

Ceru, ka tikai kādu laiku vēl. Mēs jau esam maza pilsoniska sabiedrība. Pagaidām maza. Būsim lielāka. Pilsoņu būs ar katru dienu vairāk. Ne-pasu, ne-valodu, ne-9.maija/16.marta pilsoņu – arvien vairāk. Kad būs vairāk to cilvēku, kas solidarizējas, kas grib palīdzēt un dzīvot normālā valstī, cienīt savu dzīvību, tad pēkšņi pārstāsim izvēlēties nelaimi.

ceturtdiena, 2013. gada 14. novembris

Lats people forever

I don't usually share money. But this one I couldn't help hailing. This one is much more than just a coin. Now in November 2013, a month or so before we slip our precious lats from our hands, this is much, much more. It's not about the euro or anything, it's a very private moment of me being nostalgic and part of a nostalgic Latvian tribe. We're the Lats people after all, aren't we, forever.

trešdiena, 2013. gada 13. novembris

Конформизм. Спасаться как от чумы

Еще раз о жестокосердии и черствости, о конформизме, о готовности лизать сапоги насильнику за то, что тот открутил не твою голову, а голову твоего соседа, о готовности растоптать память и плюнуть в могилу жертвам насильника. «Проще присоединиться к кровавому злодею и топтать жертву», - говорит Юлия Латынина в Коде доступа здесь. Как уже делал не раз, процитирую ее передачу с тем, чтобы еще раз подчеркнуть то, что считаю важным в пост-советском общественном сознании. То, от чего нам нужно спасаться как от чумы – всеми способами.

Юлия Латынина:
Присяжные Цапков признали виновными по всем эпизодам обвинения.
Несколько страшных вещей.
Первое, видно, что это другая этнография. Вот, станица Кущевская, ну и, вероятно, многие другие села в Краснодарском крае – это, вот, смотришь как на Папуа Новую Гвинею, на Тробрианские острова. Это другой мир, это свои обычаи. Вот, бывают обычаи отрезать голову, и тогда ты становишься мужчиной. Вот, у Цапков был обычай местный – изнасилование. Там не десятки, не сотни, там буквально тысячи изнасилований, которые, видимо, происходили, которые происходили в рамках этой молодой поросли цапковской. Она ездила по станице, она выскакивала из машины, забирала любую понравившуюся девочку. Он так доказывает свою мужественность. И все этого страшно боялись. Оказывается, что в этом конкретно взятом регионе России (к сожалению, не только в этом) насилие эффективно. В Америке насилие не эффективно. Если ты будешь насиловать людей, то ты получишь срок. В станице Кущевская насилие было эффективно так же, как и в Афганистане: ты насиловал людей, тебя боялись.
Второе, что это была не банда, это была система. Это система, которая действовала не только с помощью убийств, но и судей, ментов, прокуроров, которые являлись органической частью этой системы. Если тебя не убивали, то вот эти вот самые купленные менты и прокуроры тебя сажали. Несколько лет назад как-то одна из жительниц станицы Кущевская рассказала о банде Цапка. Ее засудили. Цапок подал в суд иск о защите чести и достоинства. Некий судья Шаповалов признал, соответственно, человека, который всё это говорил, виновным. А знаете, где теперь судья Сергей Шаповалов? Он – судья в Красногорском суде. Вот, что делает этот человек в Красногорском суде? Он должен сидеть на скамье подсудимых вместе с Цапками.
И самое страшное — это третье. Что жители при виде изнасилованных девушек отворачивались и говорили «Сама дала. Она сама виновата». Им так было проще. Вот это страшное свойство человеческой психики, когда она становится на сторону кровавых злодеев, когда им проще присоединиться к кровавому злодею и топтать жертву. Это уже так сделано не общество, так сделана примитивная стая. Вот это из себя представляла Кущевка.

pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

Nezombējieties, neticiet kropļiem

Saules stariņš. Dāņi svētdien 10. novembrī saziedojuši 1.3 miljonu latu (14 miljonu Dānijas kronu) bēgļiem no ārvalstīm. Un tas ir par 10% vairāk nekā pirms gada. Vairāk ka 14 tūkstoši paši fiziski, aktīvi piedalījās ziedojumu vākšanā spītējot lietainam laikam, ziedojot gan savu naudu, gan brīvdienu. Šeit par to var izlasīt dāņu valodā.

Starp citu, pēdējā laika lasītākā grāmata Dānijā ir arābu izcelsmes dāņa Yahya Hassan dzeju krājums par liekulību, kas valda viņa mazintegrētā etniskajā vidē Dānijā.

Cēlsirdība, humānisms, atvērtība, solidaritāte nekur nav zuduši. Nezombējieties, neticiet fašistu apgalvojumiem, ka Eiropa ir pilna ar naidu un morāliem kropļiem, tādiem kā viņi paši. Morālie kropļi kā bijuši, tā arī paliek margināļi.

trešdiena, 2013. gada 6. novembris

В латвие генноцытъ, а 25-й кадр промывает москъ. Like


otrdiena, 2013. gada 5. novembris

On prohibiting Russian print of cancer leaflets

Speaking about the light and dark sides, the good and the evil, thanks to one of my friends on Facebook, I’ve had an opportunity to dwell a bit longer on the subject of ruthlessness, how bad and deeply rooted it is in us. No, no one's an angel. But the best of us master the balance of the competing halves of the ego. Greed is important, too. What else would drive us forward and give us strength to stand up for new challenges? You may well be greedy and aggressive, jumpy, selfish and harsh if you mean good, have a legitimate and honourable goal—something that wouldn't make other people condemn your deed. Personally I see an optimistic historical trend as we as a whole and in the historical context are constantly improving in mastering the balance.

What I am reviewing in my posts of 4 November could be interpreted as a drop in favour of evil in the spiritual balance of ourselves, the post-Soviets. My point is that ruthlessness, or heartlessness, as such is a pure evil. It gives no strength, no meaning. The person I am discussing with in the FB episode here obviously sees no value in the lives of other people. It doesn't really matter why.

Here he finds it relevant enough to "punish" them for not being fluent enough in a specific language and explains it drawing parallels with another county and a different language with no relation to the subject of cancer or any similarly lethal threat. He seems to be eager to sacrifice their lives in the name of a language, a means of communication which doesn't exist without people. It's pointless, both from the point of view of making a sacrifice and from the point of view of worshipping an idol.

That's why my conclusion is that the whole exercise of the Latvian Language Police prohibiting Russian print of the cancer early detection leaflets is not about the language and even not about sacrificing people's lives on the altar of a fetish. It's about pure heartlessness. It is pure evil, as pure sadism can be. Just exactly the same as the sadism of NKVD or Gestapo interrogators, Gulag or jail guards. A small drop of evil on earth, one small drop too many to break the fine balance, a drop that can cause a bit of or a lot of real pain. I personally have difficulty portraying who might attempt to justify the drop of pure, pointless, sadistic evil, if not a madman who may just as well be eating children.

Now on a rational note, I may add a thing which in my view is self-evident but which still seems to be rather obscure for policy-makers and executives in my dawning country. If you have a quite sizeable linguistic minority/-ies in your parish, be the caring shepherd. You have your nazi-style statistics on who’s the “jew” in the neighbourhood—stop waiting for day when you’ll be painting yellow stars on their doors. Use your nazi-style stat for something better, find out what languages are spoken in your flock, find out for once who don't understand a word when you try to convey important stuff to them. You may just as well have older people who will never learn a new language and for some ten or fifteen years more you may still want to keep talking to them a language they prefer, because they are your flock, and you are their shepherd. This is what those in charge in some other countries do. Aren’t they wise? You, too, have a fair chance, grab it.

pirmdiena, 2013. gada 4. novembris

Ruthlessness, part 2

Sick talk. I keep on wondering how come humanism, basic humanitarian considerations are being stigmatised "extremist" with such an ease. People's lives? Cost nothing. This is the least you have to pay for someone's expectations about someone else speaking some other language in some other country. This is the least we are paying to feed an ugly little monster craving to watch other people spewing blood and writhing in pain. This is exactly the ruthlessness I was writing about in my previous post in Russian.

О страшном и ничтожном. О рабстве и Радио Б

Казалось бы, дурацкая провинциальная напыщенность и больше ничего. Интервью какой-то девушки, не запомнил имени, и Вадима Радионова (этого помню - он с раёна, "средствá" и все такое) с Наумом Хомски на Радио Б. 25 октября (ссылку не заслужили). Хорошо, конечно, что пытаются, что стараются. Ну, а цель интервью, главный мессидж, ну и, там, привязку к местным реалиям - этого ребята еще не проходили. Типо: "Наум-джан, мы, прикинь, журналисты с латвие, ну там рига туда сюда, мы тя про шшша с расией хаатим спраасить, ну типо интервью, кам он мэн фсё крута?" И такой джынгыл "фпервые в латвийском эфире" тра-та-та-та! И такая фигня. Перемол из пустого в порожнее. Не стоила упоминания это фиговина. Весь пыл организационных средствóв (или как правильно? средствóх? средстыф?) Вадима Радионова с девушкой - попусту, все псу под средствá (?).

Не стоила бы, если бы не обсуждалка после. Вобщем и обсуждалка была и не о том, о чем шла речь в интервью. А Хомски в частности, между прочим, сказал, что России не стоит так выпрыгивать из штанов по поводу своих отношений с "шшша", что "шшша" всех принимает в порядке очереди - возьми номерок и посиди в коридоре. Неее, об этом разговаривать не стали, это слишком сложно для нашего простого карандаша.

Интереснее было другое. Один из обсуждальщиков Андрей Бердников - в разговоре о совке, Сталине и так осторожненько гулаге - посетовал, что вот, мол, смотрите, на западе вовсю трещат, а у нас-то не говорят о том, сколько хорошего было в совдепии (он, конечно, совок по имени-отчеству назвал, а я не буду). Только, мол, о гулаге, а ведь - держитесь за стул! - "это во многом было нормой в то время".

Это. Во многом. Было. Нормой. В то время. Нормой. Нормой! - сказал Бердников. Нормой!

От трех до шестидесяти миллионов человек. От 3 до 60 миллионов человек. Было убито. Убито. Умерщвлено. Запытано. Замучено. С 1924 по 1953 год. Здесь можно посмотреть, кто сколько насчитал. Три миллиона - это только те, чьи судьбы удалось отследить, чьи имена собраны в базу данных Мемориала. Судьбы остальных - двадцати? тридцати? сорока семи? пятидесяти пяти? - миллионов уже никто и никогда не восстановит. Этот упырь сожрал не только людей, он сожрал их судьбы, он утащил с собой в пекло саму память о своих жертвах. И до сих пор скребет своими мертвыми когтями по совести, по нравственности, по рассудку ныне живущих.

Нормой, Бердников? Ты считаешь, вот это было нормой? С какой луны ты свалился, Бердников? Где ты видел такую норму? Какой белены ты объелся? Садись, кол, минус кол. И вам, пацанва с раёна. Читайте книжки, идите в дворники вместе с Бердниковым.

Что человека может довести до такого офонаревания? Тупость, ненависть, нарциссизм, продажность, шкурничество? Может, и то, и другое, и третье, и пятое, и десятое. Скорее всего, все вместе. Все на алтарь заказа на палестинизацию.

Но самое страшное, на мой взгляд, - это душевная черствость. Черствость - не только пройти мимо того, кому плохо, не помочь, но и наплевать на загубленные, замученные людоедской чертовщиной судьбы. Черствость, хамская, жлобская, пепелящая его душу, черствость раба, уверенного в своей избранности, потому что его не удавили в выгребной яме, как десятки миллионов других. Черствость до степени ненависти - плюнуть в могилу. Пронести свое рабство, не расплескав своей единственной искренней любви - любви к плети, дыбе, сапогу, и заразить рабством новые поколения, продать упырю заодно и их души.

И p.s.: На предмет того, что в мире обсуждают, сколько всего хорошего было в СССР. Никому на западе не приходит в голову выискивать позитив в сталинском концлагере. Здравомыслящему человеку достаточно посмотреть на корчи путинской России, расхлебывающей 70 лет марксизма-крокодилизма. Хотя перекореженные мозги, совершенно очевидно, унаследовала в той же степени и Латвия.

piektdiena, 2013. gada 1. novembris

Par kolektīvo tiesību idiotismu. Nacionālisms vs. etnocentrisms

Komentārā ierakstam Kas ir „valstsnācija” saņēmu daudz interesantas vielas pārdomām. Te ir doma par minoritāšu tiesībām, atbildot uz kuru, man šķiet ir ļoti svarīgi izskaidrot attiecības starp nacionālismu un etnocentrismu.
 
Lasītājs: 
„vairums labas gribas latviešu nacionālistu vienotos (..) ar liberāļiem, kuri t.s. minoritāšu kolektīvās tiesības (..) uzskata par redundantu un mulsinošu” (šeit)

Dziļi ideoloģiska problēma. Tāpēc jau konservatīvi etniskie nacionālisti bieži atrod šo to ļoti viņu pārliecībai saskanīgu manos tekstos. Es arī pats sevi uzskatu par nacionālistu, latviešu nacionālisma ideoloģijas nesēju, jo es saskatu absolūti neapšaubāmo vērtību Latvijas suverēnās nācijas esamībā un stiprināšanās, kā priekšnoteikumu vai arī līdzproduktu sabiedrības konsolidācijai, pieejamo intelektuālo un cita veida humāno spēku un resursu sinerģijai. Latvija ir cilvēki, kas tajā dzīvo. Mēs visi veidojam Latviju un jo ātrāk mēs to atzīsim, jo ātrāk pievērsīsimies reālās dzīves jautājumiem.
 
Tā laikam ir fundamentāla atšķirība starp manu nacionālismu un to etnocentrismu, ko Latvijā vēl joprojām ir pieņemts – manā skatījumā, ļoti kļūdaini – par „nacionālo domāšanu”. Es Jums izstāstīju savu vīziju. Man nav ne jausmas, ko vēlas sasniegt latviešu etnocentristi, jeb traibalisti. Vai Jūs to zināt?
 
Ieriebt krieviem? Viss? Es pats daudz esmu rakstījis, ka latviešu „nacionāļiem” nav ne nacionālās vīzijas, ne izpratnes par nacionālo identitāti un tās nozīmi valsts konkurētspējas stiprināšanā, ne vēl jo vairāk par nacionālismu. Nacionālisms, kāds tas ir kā nācijas valsts celšanas ideoloģija, ir pārāk sarežģīts, pārāk daudzšūnains, pārāk moderns un pat pārāk liberāls uz viņu pasaules uztveres fona.
 
Latvietis ir daudz sarežģītāks par „nekrievu”. Latviskā identitāte ir daudz sarežģītāka par primitīvo ksenofobiju un vēlmi ieriebt krievam. Es to droši zinu, jo neviens nav tik primitīvs. Lai gan ir tādi, kas mani, sevi pašus un līdzlatviešus nemitīgi mēģina pārliecināt, ka latvietis, pirmkārt, ir nekrievs, un tas ir absolūti centrālais un fundamentālais latvieša identitātē. Latvietis ir piedzimis, lai ieriebtu krievam, lai nīstu krievu. Tā tas dzīvē nenotiek, bet tieši tā tiek pasniegts „labā latvieša kods”.
 
Tāpēc jau latviešu etnocentristi atrod daudz sev tīkama manos tekstos. Es daudz kritizēju sovjetu provinciālismu, kremlisko šovinismu un Kremļa agresiju pret Latviju. Viņi to uztver kā krievu nīšanu. Viņuprāt, etniskā izcelsme obligāti diktē politisko pārliecību. Ir šausmīgi daudz tādu, kas uzskata, ka latviskā politiskā pārliecība un ir krievu/krieviskā politiskā pārliecība. Tāpēc arī kritizējot Kremļa politiku un šovinismu, es nodarbojos ar rusofobiju. Loģiski, ka tāpat jau uzskata arī latviešu etnocentristu kolēģi Kremļa pusē. Bet nē, kā jau rakstīju, es neesmu pret krieviem/latviešiem, es esmu pret fašismu/šovinismu.
 
Tad kas ir latviešu etnocentrista vīzija par Latviju? Latvija brīva no krieviem? Tas ir gan mazrealistisks stulbums, gan klaji nepatriotiska, pat nodevīga doma. Par domu jāsoda nav, bet par tās propagandēšanu jāsoda ir kā par provocēšanu uz nodevību.
 
Es atvainojos par tik ilgu atkāpi, komentējot minoritāšu tiesību neatzīšanu, kas ir kopējs liberāļiem un nacionālistiem. Tāpat arī inde var pēc izskata neatšķirties no vitamīnu dzēriena.
 
Neatzīstot minoritāšu kolektīvās tiesības, etnocentristi neatzīst to, ka šīm tiesībām var būt statuss, kas ir līdzvērtīgs vairākuma kolektīvajām tiesībām. Pie tam, viņi ar lielu prieku atzīst minoritāti par tiesību/atbildību subjektu, ar lielu prieku ieraksta visādas minoritātes konstitūcijās. Tas izceļ un izolē minoritātes. Taču svarīgākais ir tas, ka tas izceļ un izolē, marginalizē, „eksponē” indivīdus, kas „pieder” pie minoritātes, padara šos indivīdus par vieglāku diskriminācijas upuri. Minoritāte kā tiesisks subjekts ir patiesībā uz konstitūcijas lapas uzšūta dzeltenā zvaigzne. Tieši no šī viedokļa minoritātes jēdziena pilnvērtīgā izmantošana tiesiskajā kontekstā ir tik mīļa etnocentristiem.
 
Mūsdienu tiesiskā apziņa ir balstīta uz pārliecības, ka pastāv tikai indivīda tiesības un atbildība, ko attiecīgi valsts uzdevums ir nodrošināt un prasīt no indivīda, pierādot indivīda vainu. Nekādu kolektīvu tiesību un atbildības nepastāv. Aiz tā stāv atziņa par to, ka nepastāv kolektīvu interešu, kolektīvas apziņas, kolektīvas uztveres, kolektīvas izpratnes. Cilvēki protams var ietekmēties un ļoti bieži izvēlas izmantot jau gatavus domāšanas procesa un citu cilvēku paveiktās analīzes rezultātus, konstruktus utt., uzticēties tam, ko lasa un dzird skolā, ģimenē, no medijiem un kolēģiem darbā. Bet tā nav nekāda kolektīvā izpratne. Tā joprojām ir individuāla izvēle, kam piekrist, ko domāt, kā rīkoties. Ja mana dzimtā valoda ir X, es personīgi esmu ieinteresēts, lai manu valodu izmanto pēc iespējas plašāk. Tās ir manas intereses, ne manas grupas un protams ne valodas intereses. Tās ir tikai manas intereses un tās var viegli sakrist ar daudz citu cilvēku interesēm. Bet tās paliek manas un katra cita atsevišķa cilvēka individuālās intereses, kas var materializēties likumā par šīs intereses (valodas X) īpašo statusu, ja man un maniem sabiedrotajiem ir pietiekama politiskā ietekme, vai nematerializēties.

Taču man ir arī citas intereses, kas var sakrist ar citu cilvēku interesēm: sabiedriskā transporta lietotāja intereses, žurnāla lasītāja intereses, mazo bērnu vecāka intereses, cilvēka ar chronisku slimību intereses, veģetārieša intereses, etc. Man un Jums ir miljons identitāšu un interešu, un jo ilgāk mēs dzīvojam, jo sarežģitāki mēs kļūstam. Cilvēkus ar līdzīgām interesēm visdažādākājās konfigurācijās ir ļoti daudz, bet tas nepadara tās intereses un tiesības par kolektīvām un mums par kopienām un nācijām. Tās konfigurācijas nevar paredzēt un nav jāparedz ne likumā, ne kādā citā nolēmumā.
 
Tāpēc es kā liberālis ne tikai neatzīstu kolektīvus kā tiesiskus subjektus, bet arī uzskatu, ka spēlēšanās ar tiesiski kolektīvisko retoriku ir bezjēdzīga pēc satura un kaitīga pēc formas, jo piemuļķo un mulsina vairumu lētticīgu, nekritiski domājošu cilvēku, „barojot” ar ilūzijām viņu uz pasakām kāro prātu. Līdz šim vienīgais veids, kā kolektīvās „tiesības” un „atbildība” izpaudās praksē, bija labākajā gadījumā etniskā diskriminācija, bet sliktākajā genocīda epizodes, etniskā tīrīšana, holokausts.
 
Vēsturē ir gana, no kā mācīties, lai neatkārtotu kolektīvisko idiotismu ar vairākumu un mazākumu kolektīvajām „tiesībām” un „atbildībām”.

Visas vecās dziesmas / Stuff