otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Jābūt gribai būt latvietim. Intervija ar Egilu Levitu

Egils Levits ir Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Satversmes preambulas autors. Neskatoties uz vairākām publikācijām Latvijas medijos sakarā ar viņa piedāvāto preambulu un „valstsnācijas” koncepciju, viņš piekrita atbildēt arī uz maniem jautājumiem. Mēģināju ievirzīt sarunu tēmās, kurām mediji uzmanību nepievērsa. Diemžēl es paguvu uzdot tikai trīs četrus jautājumus. Egila Levita atbildes es publicēju tieši tādā veidā, kā Levita kungs man tās iesūtīja.

Alehins:
Intervijā žurnālam Jurista Vārds jūs sakāt: "valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti." Kāpēc 2013. gadā, vairāk nekā divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pēc visiem šiem gadiem, kamēr pie varas Latvijā bijuši etniskie latvieši, Latvijas "pašsaprotamības" vēl nav pašsaprotamas?
Ja es Jūs pareizi saprotu, Jūs uzskatāt preambulas pievienošanu Satversmei par konsolidācijas mēģinājumu. Jūs ļoti kritiski izsakāties par esošo situāciju Latvijā, sakāt, ka Latvija šobrīd ir "diezgan vāja valsts, un tiem, kas ir par 1918. gadā dibinātās Latvijas nākotni, ir pienākums to stiprināt". Te rodas vairāki jautājumi. Ko nozīmē "vāja" valsts? Kam par to jāatbild?

Egils Levits:
1. Vispirms par terminoloģiju. Es nelietotu jēdzienu „etniskie latvieši”. Tas implicē arī „neetniskus latviešus.” Runa ir vienkārši par latviešiem.

Latvieši ir tie, kas sevi identificē, sevi uzskata par latviešiem, latviešu tautas[1] piederīgajiem - tautas, kuru raksturo latviešu valoda, kultūra (plašā, socioloģiskā izpratnē), specifiskā vēsturiskā atmiņa. Pēc 2011.gada tautskaites[2] datiem 1,3 miljoni cilvēku Latvijā sevi apzīmēja par latviešiem, klāt nāk vēl vairāki simti tūkstoši ārzemēs. Šos cilvēkus un viņu kopības apziņu nevar nedz ignorēt, nedz „dekonstruēt”[3]. Tas būtu netaisnīgi, un tam būtu zināma rasisma piegarša.

2. Jā, Satversmes preambula ir mēģinājums konsolidēt sabiedrību uz neatkarīgas, demokrātiskas[4], tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas (latviskas) Latvijas valsts bāzes. Tā ir tā Latvijas valsts, kas dibināta 1918.gada 18.novembrī, kāda tā šajā laikā līdz mūsdienām ir attīstījusies, un kādai tai vajadzētu attīstīties pārredzamā nākotnē.

Demokrātiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti (1) demokrātiskā procedūrā, t.i., balstās uz vairākuma varu, pie tam vairākums savu gribu veido brīvā diskursā, un (2) atbilst modernas demokrātiskas valsts materiālajiem (saturiskajiem) principiem, jo mūsdienās demokrātija nav tikai 19.gadsimta procedurālā demokrātija, bet tai ir arī zināma saturiska mērķorientācija.

Tiesiska Latvija – tā ir Latvija, kur visi valsts lēmumi tiek pieņemti tiesiskā ceļā, atbilst tiesībām, un visa tiesību sistēma (ieskaitot konstitucionāla ranga normas) ir orientēta uz taisnīgumu.

Sociāli atbildīga Latvija – tā ir Latvija, kurā valsts gādā par vismaz minimālu solidaritāti starp stiprajiem un vājajiem, vismaz nodrošina cilvēka eksistences minimumu, gādā par zināmu sociālu izlīdzinājumu.

Nacionāla (latviska) Latvija – tā ir Latvija, kur valsts valoda ir latviešu valoda, kurai ir konstitucionāls pienākums veicināt latviešu nācijas, tās valodas, kultūras saglabāšanu un attīstību, tās vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, kur šāda latviskā identitāte ir kopēja visai Latvijas tautai, neatkarīgi no cilvēka izcelsmes, kur latviešu nācija ir atvērta visiem, kas akceptē latviešu valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas veidoto identitāti un vēlas tai pievienoties, un kas vienlaikus akceptē mazākumtautības, ja tās vēlas saglabāt un attīstīt savu no latviešiem atšķirīgu valodu, kultūru.

3. Tā ir apzināta izvēle. Protams, šajā teritorijā ir pilnīgi iespējama arī nedemokrātiska, netiesiska, antisociāla, nelatviska valsts. Tāda valsts vairs nebūs patlaban pastāvošā Latvijas valsts. Taču šādu iespēju preambula apzināti noraida, kaut gan kādai sabiedrības daļai viens vai otrs no šiem elementiem, vai varbūt pat visi elementi nepatīk, un tā savu partikulāro interešu labā gribētu mazināt to nozīmi, tos izkropļot vai pat likvidēt.

Preambula, protams, ir jālasa kopā ar visu Satversmi. Tā faktiski tikai paskaidro Satversmi un tos plašākos valsts pamatus, kas Satversmē nav tekstuāli ietverti (piemēram, Satversmes tekstā nav teikts, kādēļ šāda Latvijas valsts vispār dibināta, un kādēļ tai būtu jāpastāv arī turpmāk). Tādēļ tā nedz groza valsts pamatus, nedz groza Satversmi, bet gan izskaidro, padara redzamus valsts dibināšanas un tālākpastāvēšanas motīvus.

4. Minētie Latvijas valsts identitātes elementi ir jāapzinās, tie ir jāizprot, tie ir apzināti jāakceptē. Tie nav pašsaprotami, un pret tiem sabiedrības vairākumam (jo lielākam, jo labāk) jābūt pozitīvai attieksmei. Tie nefunkcionē paši no sevis, tie vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēti (ne tikai Latvijā, bet arī citās mūsdienu demokrātijās).

Moderna Rietumu tipa demokrātiska valsts (plašākā izpratnē) nekur nav perfekta, tā vienmēr ir vairāk vai mazāk apdraudēta. To varētu salīdzinātu ar dārzu, kurš, lai būtu skaists un auglīgs, pastāvīgi ir jākopj, jāizravē nezāles, jāstāda jauni augi. To aizmirstot, to neapzinoties, dārzs aizaug, un ar laiku vairs nav dārzs. Tas degradējas.

5. Piemēram, demokrātiju jo sevišķi apdraud gan rupjas (piemērs - publiskās diskursa telpas de facto monopolizācija), gan arvien izsmalcinātākas („polittehnoloģija”) demokrātiskās gribas veidošanas manipulācijas. Tiesisku valsti apdraud jo sevišķi tiesiskais nihilisms, korupcija, daļēji lobijisms. Sociāli atbildīgu valsti apraud solidaritātes apziņas trūkums, primitīvi neoliberālās ideoloģijas veicinātais sociālais egoisms, faktiskās nevienlīdzības ignorēšana. Nacionālu valsti primāri apdraud latviešu pašapziņas trūkums, kas izpaužās gan politiskās, gan sociokulturālās nostājās un rīcībā, kas nav raksturīga modernai, pašapzinīgai nācijai, kas pretendē būt pilnvērtīga vienība ar pašai savu valsti mūsdienu globalizētajā pasaulē; sekundāri to apdraud netaisnīgas pretenzijas pret latviskumu (it sevišķi, ja latvieši paši tām pakļaujas).

Moderna demokrātiska Latvijas valsts, kurā mēs varētu justies kā patīkamās mājās, prasa pastāvīgu uzmanību un piepūli. No katra.

6. Preambulas uzdevums ir to pastāvīgi atgādināt. Gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Nepietiek valsti nodibināt. Tā ir pastāvīgi jāuztur, jāveido, jāattīsta tālāk. Tas prasa uzmanību, piepūli, atbildību. Tā ir savas patstāvīgas, demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas, nacionālas valsts cena, kas mums visiem jāmaksā. Šī valsts nav par velti.

Taču domāju, ka cilvēka ieguvums ir daudz lielāks, un veltīt šīs pūles – tas ir drīzāk prieks, kā nasta.

Mēs esam demokrātiska valsts, un preambula var tikt pieņemta tikai demokrātiskā ceļā, t.i., to var pieņemt tikai konstitucionālais likumdevējs (Saeimai ar 2/3 vairākumu vai arī Pilsoņu kopums).

7. Jā, mēs esam vāja demokrātiska valsts, it sevišķi (bet ne tikai) jo:

(1) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs ir „ieaudzināti” savā valstī, uztver to kā pašsaprotamību;
(2) salīdzinoši vairāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs apšauba valsts konstitucionālās identitātes elementus (demokrātija, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts, nacionāla valsts), tos vāji izprot, apzināti vai neapzināti rīkojas pretēji;
(3) salīdzinoši mazāk cilvēku kā stabilās Rietumu demokrātiskās valstīs aktīvi iestājas par savu valsti, tās uzlabošanu (tipisks rādītājs: Latvijā līdzdalība politikā tiek vērtēta pamatā negatīvi – taču bez politikas demokrātija nevar funkcionēt).

Protams, Latvija nav nebūt vājākā demokrātiskā valsts, ir vēl vājākas, taču ja kā mērauklu ņem stabilās Rietumu demokrātiskās valstis, tad deficīti ir acīmredzami.

8. Kas par to atbildīgs?  

Pirmkārt, jāņem vērā, ka mūsdienu demokrātiska valsts (plašā izpratnē) ir ļoti komplekss veidojums, un indivīdam ir aptuveni jāizprot sava loma un savs uzdevums tajā. Šī loma parasti tiek apgūta socializācijas ceļā, t.i., sabiedrība „ieaudzina” demokrātijā nepieciešamās vērtības un uzvedības normas.

Latvijas sabiedrība – tāpat kā pārējās Vidus- un Austrumeiropas valstu sabiedrības pēc 1989/1990.gada pārmaiņām – nodibinoties formālai demokrātijai (šaurākā izpratnē), vēl īsti neizprata – un daļēji neizprot joprojām - kāda ir sabiedrības un atbildīga pilsoņa loma, uzdevumi, pienākumi labi funkcionējošā demokrātiskā iekārtā. Jau 90.gadu sākumā es teicu, ka steidzami nepieciešama plaša demokrātiskas izglītības programma. Šī ideja netika virzīta tālāk.

Mūsu elites orientācija uz Krieviju, kas šajā ziņā ir vēl atpalikušāka, un vājā orientācija uz Rietumiem nedeva pietiekoši stipru impulsu demokrātiskas iekārtas izpratnei. No demokrātijai atbilstošu domāšanas struktūru viedokļa daudzu cilvēku, kas it kā būtu pieskaitāmi elitei, pasaules uztvere ir ārkārtīgi konfūza. Tā nav derīga stabilai demokrātijai.

 Ja kāds vispār par to ir atbildīgs, tad vispirms jau mūsu tā saucamā elite.

Alehins:
Pēc vairāku cilvēku domām, šodien Latvijā viens referendums, kas ir demokrātiskā pilsoņu gribas izpauduma gadījums, var apšaubīt Latvijas valsts jēgu un apdraudēt valstiskumu. Šī pretruna starp demokrātiju un valsts jēgu pastāv arī sabiedrības apziņā. Noliedzošā, nīcinošā attieksme pret "cilvēktiesību" jēdzienu, referenduma radītā "trauma", kategoriskā "nē" "krievu partijas" līdzdalībai valdošajā koalīcijā tikai un vienīgi uz etniskā pamata (nevis tādēļ ka tā sadarbojas ar Kremli un faktiski atbalsta Kremļa propagandas karu pret Latviju) – es tagad runāju par populāriem uzskatiem sabiedrībā – tāda attieksme pastāvējusi vairāku gadu garumā. Vai, jūsuprāt, pastāv vērtību hierarchija – piemēram: mērķis (vērtība) "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" ir svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām?

Egils Levits:
1. Modernā demokrātiskā valsts iekārtā (plašā izpratnē) demokrātisks lēmumu pieņemšanas process ir tās neatņemama sastāvdaļa, centrāls virsprincipus. Taču tas nav vienīgais virsprincips, tas ir līdzsvarots ar citiem virsprincipiem, tajā skaitā tiesiskuma virsprincipu.

Demokrātiskais vairākums nevar absolūti visu, tas ir pakļauts tiesību (un daļēji arī morāles) principiem. Cita starpā, demokrātiskais vairākums nevar likvidēt valsti, atcelt cilvēktiesības. Tad tā būtu antīkā demokrātija, kāda tās pastāvēja Atēnās, bet nevis mūsdienu demokrātija.

Uzskatamākais modernas demokrātiskas iekārtas piemērs ir Satversmes tiesa – septiņi tiesneši var atcelt gan Saeimas, gan Pilsoņu kopuma demokrātiskā vairākuma pieņemtu lēmumu, ja tas ir pretrunā ar tiesību principiem.  

2. Apgalvojums, ka valsts mērķis "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību" esot svarīgāks par demokrātiju un indivīda brīvībām, ir galīgi aplams. Šis dažkārt publiskajā telpā izskanējušais apgalvojums diemžēl tikai apstiprina to, ka mūsu sabiedrībā pastāv grūtības izprast demokrātiskas valsts būtību – un pat atšķirt to no totalitāras valsts.

Jo: Demokrātiskā valstī tās mērķi – un valstij, tāpat kā jebkuram sabiedrības veidojumam, ir savi mērķi – tiek īstenoti tikai un vienīgi demokrātiskas procedūru un tiesību principu (tajā skaitā un jo sevišķi: cilvēktiesību) ietvaros.

Runa tātad nav par hierarhiju, bet gan mērķa-līdzekļa attiecībām: Demokrātiskas valsts rīcībā savu mērķu īstenošanai ir tikai noteikti līdzekļi, un šie līdzekļi ir krietni ierobežotāki kā autoritārā vai jo sevišķi totalitārā valstī. Totalitāra valsts tādēļ nav tiesiska valsts bet gan pasākumu[5] valsts: ja valstij nepieciešams sasniegt kādu mērķi, veikt kādu pasākumu, tad visi līdzekļi ir pieļaujami: Piemēram, ja PSRS bija nepieciešams uzbūvēt Baltijas-Baltās jūras kanālu, tad desmitu tūkstošu cilvēku apcietināšana un kā vergu nodarbināšana kanāla būvdarbos bija pieņemams līdzeklis, taču ja Krievija toreiz būtu bijusi demokrātiska, tiesiska valsts, tad šis līdzeklis nebūtu bijis pieļaujams, pat ne iedomājams.

Vēlreiz: Demokrātiska valsts visus savus mērķus un uzdevumus var īstenot tikai demokrātiskā procedūrā un ievērojot tiesību principus (tajā skaitā un jo sevišķi cilvēktiesības). Tātad atšķirībai, kā savus mērķus īsteno totalitāra valsts, un kā savus mērķus īsteno moderna, demokrātiska valsts – un Latvija, neraugoties uz visiem deficītiem, bez šaubām nav totalitāra, bet ir demokrātiska valsts - ir jābūt pilnīgi skaidrai. Te nav vietas diskusijām.

3. Man nešķiet, ka latviešu sabiedrības vairākuma noraidījums kādas partijas līdzdalībai valdībā būtu primāri balstīts apstāklī, ka vairākums šīs partijas biedru un funkcionāru ir krievi (un vispār būtu jājautā, kādēļ tas tā ir).

Drīzāk šis noraidījums ir balstīts apstāklī, ka šai partijai ir grūti akceptēt Latvijas valsti kāda tā ir un kādu to vēlas redzēt latviešu sabiedrības vairākums – ar visu savu vēsturi, latviskās identitātes dominanti. Šis – tiesa, neskaidrais, bet tomēr - priekšstats, kas dominē latviešu sabiedrībā – neraugoties uz latviešu pašapziņas vājumu un politiskās orientācijas problēmām – drīzāk ir tuvāks modernai, demokrātiskai, eiropeiskai, latviskai valstij kā krieviski orientētai postsovjetiskai valstij, kas savukārt, šķiet, šai partijai ir tuvāks.

Tādēļ noraidījuma būtība tomēr ir atšķirīga politiskā orientācija, nevis kādas partijas biedru vai funkcionāru nacionālā piederība. Tai, ja vispār, ir tikai ļoti pakārtota nozīme (piemēram, pret izglītības ministra nacionālo piederību, kurš ir citas partijas biedrs, vismaz publiskā telpā nekādi aizspriedumi nav manīti).

Alehins:
Vērtību hierarchija būtu loģisks risinājums šai pretrunai un skaidrs vēstījums sabiedrībai un pasaulei, ka mēs esam gatavi upurēt demokrātiju, lai nodrošinātu "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem". Lai gan man pašam nav skaidrs, par kādu nācijas pastāvēšanas nodrošināšanu var runāt, upurējot demokrātiju, tātad šīs pašas nācijas cilvēku tiesības un brīvības. Vai tomēr vērtību hierarchijai jābūt otrādākai?

Egils Levits:
No iepriekš teiktā izriet, ka jebkurš valsts mērķis, lielāks un mazāks, tiek īstenots tikai demokrātiskās iekārtas ietvaros. Tur nav nekas ko pielikt un nekas ko atņemt.

Alehins:
Man šķiet, ka jebkuras valsts jēga ir nodrošināt katra indivīda iespēju ietekmēt politisku lēmumu, kas attiecas uz viņa dzīvi, vienlīdzību likuma priekšā, kārtību un vienādi godīgus spēles noteikumus, kā arī nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, ko nevar izdarīt uzņēmējs. Tā, manuprāt, ir jēga, kāpēc sabiedrība maksā nodokļus un uztur savu valsti. Tā nav unikāla. Bet kas attiecas uz nācijas unikalitātes saglabāšanu un attīstīšanu, man šķiet, tas tomēr ir uzdevums pašai sabiedrībai. Mēs mīlam savas mājas, savu ģimeni, savu vidi, ko mēs katrs atsevišķi un visi kopā veidojam un tajā eksistējam pēc pašu uzskatiem, ticējumiem, tradīcijām, zināšanām, gaumēm. Tāpēc tā ir unikālā, vienīgā pasaulē. Vienīgā latviska, jo nekur citur vairākums nerunā latviešu valodā, nekur citur latviešu kultūra nav dominējošā. Tikai šeit – un tā ir liela vērtība, ko mēs varam saglabāt tikai paši to praktizējot. Cik lielā mērā indivīds vēlas, var, izvēlas praktizēt šīs vērtības, ir atkarīgs no paša indivīda. Vai to uzlikt par pienākumu, ierakstot konstitūcijā?

Egils Levits:
1. Valstij ir noteikti mērķi, citādi tā būtu nevajadzīga. Sabiedrība uztur valsti ar noteiktiem mērķiem. Tos var definēt dažādi. Parasti konstitūcija šos mērķus formulē ļoti abstraktā līmenī, lietojot ietilpīgus jēdzienus, tomēr atsevišķi mērķi tiek definēti arī konkrētāk.

Arī preambula projektā šie mērķi formulēti ļoti abstrakti: Tas ir vispārējais, jebkurai valstij piemītošais mērķis, veicināt katra cilvēka un visas tautas labklājību (kas juridiski ir ļoti ietilpīgs jēdziens, ietverot arī jūsu minēto demokrātiskās līdzdalības iespējas, vienlīdzību u.t.t.), kas savā būtībā tātad nosaka valsts vispārējo „cilvēkorientētību”, un unikālais, tikai Latvijas valstij kā vienīgai valstij pasaulē piemītošais specifiskais mērķis: Nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu.

2. Ņemot vērā jūsu domu gājienu, es tagad ieteiktu no „labklājības” jēdziena izdalīt atsevišķi un expressis verbis pašā sākumā minēt „katra cilvēka un visas tautas brīvības nodrošināšanu”, tādējādi padarot visiem nepārprotami skaidru, ka gan individuālā brīvība (valsts iekšienē), gan tautas kolektīvā brīvība jeb pašnoteikšanās (attiecībās ar citām valstīm) ir Latvijas valsts virsmērķis un ka līdz ar to valsts mērķi tiek īstenoti tikai demokrātiskā procesā un tikai ar demokrātiskai, tiesiskai valstij pieejamiem līdzekļiem[6].

3. Latvijas valsts specifiskais mērķis - latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšana - ir analogs jebkuras demokrātiskas nacionālas valsts konstitucionālam pienākumam, nodrošināt savas nācijas pastāvēšanu, tās nacionāli kulturālo identitāti, vienalga, vai tas ir ierakstīts konstitūcijā (kā Igaunijā, Polijā) vai nav ierakstīts konstitūcijas tekstā (kā Francijā, Vācijā), bet ir atzīta kā konstitucionāla pašsaprotamība (arī augstāko tiesu praksē). Jo valsts konstitucionāls pienākums ir nevis graut, bet gan veicināt savus pastāvēšanas priekšnosacījumus, pie kā pieder arī nācijas, tās valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas pastāvēšana.

Valsts nekad nav kulturāli neitrāla, tā vienmēr lieto kādas nācijas valodu, kultūru, izmanto tās vēsturisko atmiņu. Tā ir demokrātijas izpausme – demokrātiska valsts tās pamatnācijai (konstitucionāli tiesisks apzīmējums ir valstsnācija) nedrīkst būt „sveša”. Un tieši valoda, nacionāli kulturālā identitāte veido šo „tuvību”. Latvietim arī Anglijā dzīvojot Latvija paliks „tuva” - tik ilgi, kamēr viņš sevi apzināsies par latvieti.

Atbilstoši šim nacionālas valsts principam Latvijā valsts valoda ir tieši latviešu valoda, valsts atbalsta it īpaši latviešu kultūru (es piedāvāju to nostiprināt arī Satversmes preambulas tekstā), Latvijā valsts noteikta oficiāla svētku diena ir Līgo svētki, kas ir tieši latviešu nacionālie svētki. Un neviens nevar, nedrīkst apvainoties par to, ka Latvija ir latviska.

4. Jums pilnīga taisnība, ka uzturēt latviskumu, un līdz ar to arī Latvijas valsts kā atsevišķas valstiskas vienības jēgu ir primāri sabiedrības, un nevis valsts uzdevums.

Ir jābūt gribai būt latvietim. Ja neviens vairs negribēs būt latvietis, tad latviešu tauta (politiski-juridiskā kontekstā: nācija) arī izzudīs un ierakstam Satversmes preambulā vairs nebūs seguma, un visdrīzāk arī pazudīs pati Latvijas valsts.

Taču – un tas ir būtiski – valsts var šo nācijas gribu veicināt. Un atkal atgādināšu – tikai ar demokrātiskas valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem. Piemēram, tā var noteikt, ka valsts skolās apmācības ir latviešu valodā, kam jābūt kopējai valodai visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no mājas valodas (kā tas pamatā ir citās Eiropas modernās demokrātijās). Tā var savā atmiņu politikā veicināt sabiedrībā „vēsturiskā dziļuma” priekšstatu par Latvijas valsti un latviešu tautu. Tā var piešķirt līdzekļus latviešu Dziesmu svētkiem. Tā var mēģināt mazināt latviešu diskrimināciju darba tirgū pašiem savā zemē (līdzīgi kā to dara Francija). Jebkurā gadījumā – valsts rīcībā ir daudzi demokrātiski līdzekļi, kā veicināt šo valsts mērķi.

Šis mērķis, protams, nav nedz vienīgais, un ikdienā pat nebūt ne galvenais. Taču tieši tas piešķir Latvijai tās unikalitāti, ir svarīgs faktors, kas attaisno tās eksistenci.

Protams, valsts un konstitūcija nevar garantēt tā izdošanos, tāpat kā tā nevar garantēt demokrātijas izdošanos (1934.gada 15.maijs jau vienreiz mūsu vēsturē ir bijis, neraugoties uz Satversmes 1.pantu). Taču tā var veicināt latviešu nācijas, valodas, kultūras, vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un attīstību, tāpat kā tā var veicināt demokrātiju, piemēram, veicinot demokrātiskā pasaules uzskata nostiprināšanos sabiedrībā (jau pieminēju, manuprāt, ārkārtīgi nepieciešamo demokrātiskās izglītības programmu).

Tas, lūk, ir Latvijas valsts specifiskais konstitucionālais uzdevums.

5. Tāpat kā Somālijas valsts ir zaudējusi savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, jo tā nespēja nodrošināt mieru valsts iekšienē, tāpat Latvijas valsts var zaudēt savu leģitimitāti, savas eksistences attaisnojumu, ja tā gan spēs nodrošināt mieru un citus labumus, taču tā nespēs nodrošināt latviešu nācijas, valodas, kultūras pastāvēšanu; tad īsākā vai ilgākā laikā šādai Latvijas valsts čaulai vairs nebūs jēgas un tā beigs pastāvēt - pēc tās pastāvēšanas vairs nebūs vajadzības, jo vairs nebūs latviešu nācijas, kurai kā vienīgajai šī valsts bija vajadzīga.

6. Tātad: Latvijas valsts un latviešu nācija ir savstarpēji atkarīgas viena no otras. Tomēr pamatā nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana atkarīga ir atkarīga nevis no valsts, bet gan no sabiedrības, no indivīda. Tātad no tā, vai būs cilvēki, kas sevi apzīmēs par latviešiem, uzskatīs sevi par latviešu nācijas piederīgajiem ar savu specifisko valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu.

Bet Latvijas valsts - kurai ir savs latviešu nācijas piešķirts specifiski latvisks raksturs - mērķis ir, veicināt sabiedrībā šādu nostāju.

7. Lieki piebilst, ka latviskums nav cilvēka izcelsmes jautājums, bet gan (parasti neapzinātas, daļēji apzinātas) socializācijas jautājums (tādēļ skolu segregācija Latvijā ir sabiedrības šķelšanu veicinošs anahronisms); laika gaitā cilvēka nacionālā identitāte var arī mainīties.

Tāpat lieki piebilst, ka latviskā identitāte nenozīmē nedz izolāciju, nedz Eiropas un pasaules piederīgā (politiskās) identitātes noliegumu, bet gan dod iespēju indivīdam būt piederīgam savai nācijai kā kulturālai un politiskai vienībai, komunikācijas un izpratnes kopienai.

Nacionāli kulturālā līmenī latviskums nozīmē iekļaušanos latviešu valodā, kultūrā, vēsturiskā atmiņā, un pašidentifikāciju kā latvietim, bet politiskā līmenī – demokrātiska līdzdalība savas Latvijas valsts veidošanā, atbildība par savu valsti.



Piezīmes:

[1] Par komplekso terminoloģijas sistēmu, kas atbilst objekta kompleksitātei, un kas pie tam dažādās valstīs un reģionos var būt atšķirīga, skat. plašāk manu rakstu „Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts” (pievienoju šai vēstulei) un tur norādīto literatūru.

[2] Jāuzsver, ka tautskaites rezultāti attiecas uz aptaujāto pašidentifikāciju, un nevis izcelsmi, kura bieži, taču aplami, tiek uzskatīta par galveno nacionālās identitātes kritēriju. Skat. arī šī teksta beigās.

[3] Par dekonstrukcijas mazjēdzību latviešu nācijas kontekstā skat. Sanita Uplejas rakstu portālā IR 15.11.2013: http://www.ir.lv/2013/11/15/par-dekonstrukciju-aboliem-un-malku

[4] Te runa ir par demokrātiju šaurākā izpratnē – tas ir specifisks lēmumu pieņemšanas veids un saturs. Demokrātija plašākā izpratnē apzīmē mūsdienīgu Rietumu demokrātisku valsti kā valsts iekārtas tipu, kas ietver arī citus elementus, it sevišķi tiesiskumu. Atkarībā no kontekstā runa var būt gan par demokrātiju šaurākā, gan plašākā izpratnē.

[5] Vācu tiesību telpā šo pretstatu apzīmē ar jēdzieniem Rechtsstaat v. Massnahmestaat.

[6] Preambulas teksta sākums tad varēt būt sekojošs: Ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas brīvību un labklājību…

5 komentāri:

  1. Divas piezīmes: 1) savos rakstos Šīmanis lietoja terminu "valststauta", kas, manuprāt vairāk atbilst Satversmes garam, nekā Levita "valstsnācija"; 2) vai "akceptēt valsti, tāda, kā tā ir" nav konservatīvs domāšanas veids, un pretrunā ar liberālisma idejām? Vai tad domāt, ka valsti vajag reformēt ir pretvalstisks per se? Un vai ir izslēgta iespēja, ka tauta var faktiski demokrātiski izvēlēties sev cita vieda valsti nekā nacionālo valsti (piem. konfederāciju)?

    AtbildētDzēst
  2. tādēļ skolu segregācija Latvijā ir sabiedrības šķelšanu veicinošs anahronisms
    ----
    Interesanti, kā sabiedrību vienos tas, ka skolnieks Jānis uzzinās vēstures stundā, ka par okupāciju atbildīgi okupanti un tie ir nevis kaut kādi mistiskie krievi, bet klases biedrs Sergejs un viņa vecāki? Jo nav okupācijas bez okupantiem, tāpat ka nav izvarošanas bez izvarotāja. Jo stundās taču par to stāstīs-iegāja okupanti, lielāka daļa tieši krievi, pārkrievoja latviešus, mēģināja iznīcināt latviskumu.

    No tā izriet otrais jautājums - kas tieši ietilpst latvieša vēsturiskajā atmiņā un kā tajā atmiņā jābūt atspoguļotai okupācijai? Un kā šo atmiņu pieņemt krievam, par ko uzskatīt sevi? Vēl arī ņemot vērā, ka vadošie politiķi aicina atvainoties par okupāciju?

    Jo tieši šajā griezumā arī ir tā problēma, kāpēc vairums krievu uztver Latviju ne tā, kā to gribētu latvieši. Jo vairākums krievu negrib sevi uzskatīt par okupantiem. Bet ja viņi sevi par tādiem atzīst, kā viņi pieņems latviešu vēsturisko atmiņu, kurā (droši vien) ļoti liela vieta atvēlēta tieši okupācijai. Jo man tad jāpieņem ka esmu okupants un man jābūt morāli par to atbildīgam, tai pat laikā es pieņēmu vēsturisko atmiņu, kurā ierakstīt cik daudz ļaunuma ienesa okupācija-un kā man ar tādu pašsajūtu pilnvērtīgi dzīvot? Jo kā man teica latvieši, neviens un nekad netaisās aizmirts par okupāciju, tās sekām un to, ka ir okupanti.

    Un diemžēl, neredzēju autora jautājumu un Levita kunga atbildi attiecībā uz to, ka likumos skaidri pateikts, ka par latviešiem var būt tikai un vienīgi etniskie latvieši. Ko viņš par to domā un kādi ir viņa ierosinājumi? Jo šie likumi ar trekno svītru pārsvītro visas skaistas runas. Jo VĀRDOS var runāt da jebko, ka tas nav etniski. Bet PAPĪROS ir skaidri rakstīts, ka tas ir etniski.

    Kolpants

    AtbildētDzēst
  3. Paldies Kota kungam par komentāru. Šeit tikai pavisam īsa atbilde:

    1. Valststauta ir konstitucionālo tiesību jēdziens tāpat kā valstsnācija. Protams, ka arī Latvijā, kā jebkurā valstī, ir sava valststauta. Satversme valststautu apzīmē ar nosaukumu „Latvijas tauta” (Preambula un 2.pants). Šie abi jēdzieni ir tuvi, lielā mērā pārklājas, bet tie tomēr nav identiski. Valststauta kā juridisks jēdziens Latvijas konstitucionālajās tiesībās ir ieviesta ar 1920.gada 27.maija Deklarāciju par Latvijas valsti. Latvijas tauta Satversmes 2.panta izpratnē jeb valststauta ir Latvijas valsts juridiskā pamatvienība, Latvijas valsts „nesēja” valststiesiskā izpratnē.

    2. Arī Latvijas valstij, tāpat kā jebkurai valstij, ir sava konstitucionālā identitāte. Visiem, kas pienāk klāt, tā ir jāakceptē. Arī lai iegūtu pilsonību, šī identitāte kandidātam ir jāakceptē. Tā tas ir jebkurā valstī, arī Latvijā. Tas nav nedz konservatīvi, nedz liberāli, nedz sociālistiski, bet, dziļāk raugoties, šādu nostāja prasa elementārs taisnīgums pret to kopienu, kurā cilvēks vēlas iekļauties. Demokrātiskā valstī, arī Latvijā, pastāvīgas reformas notiek saskaņā ar demokrātiskās iekārtas noteikumiem.

    3. Tomēr ir daži noteikumi, kas nav grozāmi ar momentāna vairākuma gribu; taču šī nav īstā vieta, lai šo jautājumu plaši apskatītu. Ja vēlaties, varat palasīt Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli par Latvijas valsts pamatiem un Satversmes kodolu vai komentārus pie Vācijas pamatlikuma 79.panta ar norādēm uz Federālās Konstitucionālās tiesas spriedumiem, kā arī plašo juridisko literatūru par šo jautājumu; cita starpā, arī Eiropas Savienības tiesa savā viedoklī Nr.1/94 ir norādījusi uz Eiropas Savienības negrozāmo identitāti.

    Egils Levits

    AtbildētDzēst
  4. Paldies Kolpantam par manas garās intervijas pacietīgu izlasīšanu un komentāru.

    1. Jūs esat norādījis uz būtisku jautājumu: Pagātnes izvērtēšanas un pārvarēšanas jautājumu. Arī tas ir taisnīguma jautājums: Upuri var apklusināt, taču nevar prasīt no viņa izlīgšanu ar nodarītāju, kamēr viņš nodarīto nav atzinis un nožēlojis.

    2. Attiecībā uz konkrētiem cilvēkiem ir strikti jāizšķir trīs atbildības līmeņi:

    (a) individuālā kriminālā atbildība (to cilvēku, kuri krimināltiesiskā nozīmē ir atbildīgi par okupāciju, šodien praktiski vairs nav),
    (b) politiskā atbildība
    (c) morālā atbildība.

    Šo atbildības līmeņus nedrīkst sajaukt (tas pie mums bieži notiek). Pie tam jāuzsver, ka demokrātijā jebkuram (jā, jebkuram!) cilvēkam ir jābūt politiski un morāli atbildīgam. Šī atbildība viņam var uzlikt zināmus pienākumus ko darīt (piemēram, atbalstīt upuri), vai arī tieši otrādi, kaut ko nedarīt (piemēram, atteikties turpināt attaisnot savu nodarījumu).

    3. Pagātnes izvērtēšanas jautājumi ir pārāk kompleksi, lai mēģinātu tos šeit diskutēt šādā formātā. Principā gribētu šo jautājumu kaut kad apskatīt plašākā esejā. Pagaidām tikai kā pozitīvu piemēru varētu norādīt uz vācu tautu, t.i., individuāliem cilvēkiem, kuri paši nav piedalījušies šajos noziegumos, bet kuri šo demokrātiskai valstij un demokrātiskai sabiedrībai atbilstošu politisko un morālo atbildību ir ņēmuši nopietni un savu politisko un morālo nostāju ir tai pieskaņojuši. Tādēļ vāciešiem šodien nav vairs nopietnas problēmas ar kaimiņu tautām, pret kurām savulaik šie noziegumi bija vērsti. Bez šādas atbildības par savu pagātni vācieši nekad nebūtu atgriezušies kā cienījama nācija Eiropas tautu saimē. Par to ir plaša literatūra, kas gan vēsturiski, gan strukturāli izgaismo šo procesu, silti iesaku to palasīt.

    Piebildīšu, ka Latvijā pagātnes izvērtējuma diskusija lūdz šim ir vāji attīstīta. Pie tam tajā jāietver nevien okupācijas jautājums, bet kā sekundārs arī kolaborācijas jautājums. Taču esmu pārliecināts, ka šī diskusija pietiekoši nopietnā līmenī drīz sāksies – arī Vācijā pagātnes izvērtēšana nopietni sākās tikai 20-30 gadus pēc demokrātijas atjaunošanas.

    4. Saskaņā ar manu koncepciju indivīda nacionālā identitāte primāri ir nevis izcelsmes, bet gan socializācijas (akulturalizācijas) rezultāts; izcelsme ir tikai nacionālās identitātes indikācija. Tā kā nacionālā identitāte parasti atbilst izcelsmei, tad bieži tā nereflektēti tiek uzskatīta par primāro identitātes faktoru. Taču nacionālā identitāte var būt arī kompleksa un tā dzīves gaitā var mainīties. Tādēļ, ja mana koncepcija tiks vispārēji akceptēta, tad, protams, būs jāpapildina arī likums. Piemēram, jau 2011.gada tautskaitē jautājums par tautību varēja tikt atbildēts saskaņā ar cilvēka paša vērtējumu, un 1,3 miljoni cilvēku apzīmēja sevi par latviešiem. Šķiet, ka Latvijas sabiedrība ir ilgstošākas transformācijas sākuma posmā ceļā uz integrētu latvisku nāciju līdzīgi kā Rietumeiropas nācijas (ar kopēju latviešu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu, neatkarīgi no izcelsmes). Taču skaidrs, ka skolu segregācija to neveicina, un tādēļ šai sistēmai nav nākotnes.

    Egils Levits

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par saturīgo izklāstu, bet, šķiet, diskutētāja "Kolpants" jautājums tā arī nav atbildēts (šis "neredzēju autora jautājumu un Levita kunga atbildi attiecībā uz to, ka likumos skaidri pateikts, ka par latviešiem var būt tikai un vienīgi etniskie latvieši. Ko viņš par to domā un kādi ir viņa ierosinājumi?"), un es arī to iepriekš esmu centies jums jautāt vēstulē uz darba e-pastu (kam gan atbildi nesaņēmu). Ir skaidrs, ka jūs valstsnāciju un latviešus domājat plašāk, bet, pēc likuma burta, tātad jūsu uzskats ir pretrunā ar Pilsonības likumu, kurā teikts:
      " Šā likuma mērķis ir, balstoties uz 1919.gada 23.augusta Likumu par pavalstniecību, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm: (--) nodrošināt valstsnācijas piederīgajiem (latviešiem) un autohtoniem (līviem) tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem;
      (--) 2.pants. Piederība pie Latvijas pilsonības (1) Latvijas pilsonis ir: (--) 3) latvietis vai līvs, kurš Latvijā apliecinājis visus šādus nosacījumus: (--) savu piederību pie valstsnācijas (latviešiem) vai autohtoniem (līviem), iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniedzis citus apliecinājumus. Šo apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas;..."

      Tātad - ja "valstsnācijas" izpratnē "nacionālā identitāte primāri ir nevis izcelsmes, bet gan socializācijas (akulturalizācijas) rezultāts", tad, kāpēc Pilsonības likumā, piemēram, tiek etniski šķirota lībiešu minoritāte, kas attiecīga norāda uz latviešiem kā - etnisku kopību? Kāpēc pilsonības likumā tiek nošķirta latviešu valstsnācijas un līvu identitāte. Ja līvi nav daļa no valstsnācijas, tad kas vispār ir "valstsnācija" Pilsonības likumā?

      Ar cieņu, Jānis Stundiņš

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff