piektdiena, 2013. gada 1. novembris

Par kolektīvo tiesību idiotismu. Nacionālisms vs. etnocentrisms

Komentārā ierakstam Kas ir „valstsnācija” saņēmu daudz interesantas vielas pārdomām. Te ir doma par minoritāšu tiesībām, atbildot uz kuru, man šķiet ir ļoti svarīgi izskaidrot attiecības starp nacionālismu un etnocentrismu.
 
Lasītājs: 
„vairums labas gribas latviešu nacionālistu vienotos (..) ar liberāļiem, kuri t.s. minoritāšu kolektīvās tiesības (..) uzskata par redundantu un mulsinošu” (šeit)

Dziļi ideoloģiska problēma. Tāpēc jau konservatīvi etniskie nacionālisti bieži atrod šo to ļoti viņu pārliecībai saskanīgu manos tekstos. Es arī pats sevi uzskatu par nacionālistu, latviešu nacionālisma ideoloģijas nesēju, jo es saskatu absolūti neapšaubāmo vērtību Latvijas suverēnās nācijas esamībā un stiprināšanās, kā priekšnoteikumu vai arī līdzproduktu sabiedrības konsolidācijai, pieejamo intelektuālo un cita veida humāno spēku un resursu sinerģijai. Latvija ir cilvēki, kas tajā dzīvo. Mēs visi veidojam Latviju un jo ātrāk mēs to atzīsim, jo ātrāk pievērsīsimies reālās dzīves jautājumiem.
 
Tā laikam ir fundamentāla atšķirība starp manu nacionālismu un to etnocentrismu, ko Latvijā vēl joprojām ir pieņemts – manā skatījumā, ļoti kļūdaini – par „nacionālo domāšanu”. Es Jums izstāstīju savu vīziju. Man nav ne jausmas, ko vēlas sasniegt latviešu etnocentristi, jeb traibalisti. Vai Jūs to zināt?
 
Ieriebt krieviem? Viss? Es pats daudz esmu rakstījis, ka latviešu „nacionāļiem” nav ne nacionālās vīzijas, ne izpratnes par nacionālo identitāti un tās nozīmi valsts konkurētspējas stiprināšanā, ne vēl jo vairāk par nacionālismu. Nacionālisms, kāds tas ir kā nācijas valsts celšanas ideoloģija, ir pārāk sarežģīts, pārāk daudzšūnains, pārāk moderns un pat pārāk liberāls uz viņu pasaules uztveres fona.
 
Latvietis ir daudz sarežģītāks par „nekrievu”. Latviskā identitāte ir daudz sarežģītāka par primitīvo ksenofobiju un vēlmi ieriebt krievam. Es to droši zinu, jo neviens nav tik primitīvs. Lai gan ir tādi, kas mani, sevi pašus un līdzlatviešus nemitīgi mēģina pārliecināt, ka latvietis, pirmkārt, ir nekrievs, un tas ir absolūti centrālais un fundamentālais latvieša identitātē. Latvietis ir piedzimis, lai ieriebtu krievam, lai nīstu krievu. Tā tas dzīvē nenotiek, bet tieši tā tiek pasniegts „labā latvieša kods”.
 
Tāpēc jau latviešu etnocentristi atrod daudz sev tīkama manos tekstos. Es daudz kritizēju sovjetu provinciālismu, kremlisko šovinismu un Kremļa agresiju pret Latviju. Viņi to uztver kā krievu nīšanu. Viņuprāt, etniskā izcelsme obligāti diktē politisko pārliecību. Ir šausmīgi daudz tādu, kas uzskata, ka latviskā politiskā pārliecība un ir krievu/krieviskā politiskā pārliecība. Tāpēc arī kritizējot Kremļa politiku un šovinismu, es nodarbojos ar rusofobiju. Loģiski, ka tāpat jau uzskata arī latviešu etnocentristu kolēģi Kremļa pusē. Bet nē, kā jau rakstīju, es neesmu pret krieviem/latviešiem, es esmu pret fašismu/šovinismu.
 
Tad kas ir latviešu etnocentrista vīzija par Latviju? Latvija brīva no krieviem? Tas ir gan mazrealistisks stulbums, gan klaji nepatriotiska, pat nodevīga doma. Par domu jāsoda nav, bet par tās propagandēšanu jāsoda ir kā par provocēšanu uz nodevību.
 
Es atvainojos par tik ilgu atkāpi, komentējot minoritāšu tiesību neatzīšanu, kas ir kopējs liberāļiem un nacionālistiem. Tāpat arī inde var pēc izskata neatšķirties no vitamīnu dzēriena.
 
Neatzīstot minoritāšu kolektīvās tiesības, etnocentristi neatzīst to, ka šīm tiesībām var būt statuss, kas ir līdzvērtīgs vairākuma kolektīvajām tiesībām. Pie tam, viņi ar lielu prieku atzīst minoritāti par tiesību/atbildību subjektu, ar lielu prieku ieraksta visādas minoritātes konstitūcijās. Tas izceļ un izolē minoritātes. Taču svarīgākais ir tas, ka tas izceļ un izolē, marginalizē, „eksponē” indivīdus, kas „pieder” pie minoritātes, padara šos indivīdus par vieglāku diskriminācijas upuri. Minoritāte kā tiesisks subjekts ir patiesībā uz konstitūcijas lapas uzšūta dzeltenā zvaigzne. Tieši no šī viedokļa minoritātes jēdziena pilnvērtīgā izmantošana tiesiskajā kontekstā ir tik mīļa etnocentristiem.
 
Mūsdienu tiesiskā apziņa ir balstīta uz pārliecības, ka pastāv tikai indivīda tiesības un atbildība, ko attiecīgi valsts uzdevums ir nodrošināt un prasīt no indivīda, pierādot indivīda vainu. Nekādu kolektīvu tiesību un atbildības nepastāv. Aiz tā stāv atziņa par to, ka nepastāv kolektīvu interešu, kolektīvas apziņas, kolektīvas uztveres, kolektīvas izpratnes. Cilvēki protams var ietekmēties un ļoti bieži izvēlas izmantot jau gatavus domāšanas procesa un citu cilvēku paveiktās analīzes rezultātus, konstruktus utt., uzticēties tam, ko lasa un dzird skolā, ģimenē, no medijiem un kolēģiem darbā. Bet tā nav nekāda kolektīvā izpratne. Tā joprojām ir individuāla izvēle, kam piekrist, ko domāt, kā rīkoties. Ja mana dzimtā valoda ir X, es personīgi esmu ieinteresēts, lai manu valodu izmanto pēc iespējas plašāk. Tās ir manas intereses, ne manas grupas un protams ne valodas intereses. Tās ir tikai manas intereses un tās var viegli sakrist ar daudz citu cilvēku interesēm. Bet tās paliek manas un katra cita atsevišķa cilvēka individuālās intereses, kas var materializēties likumā par šīs intereses (valodas X) īpašo statusu, ja man un maniem sabiedrotajiem ir pietiekama politiskā ietekme, vai nematerializēties.

Taču man ir arī citas intereses, kas var sakrist ar citu cilvēku interesēm: sabiedriskā transporta lietotāja intereses, žurnāla lasītāja intereses, mazo bērnu vecāka intereses, cilvēka ar chronisku slimību intereses, veģetārieša intereses, etc. Man un Jums ir miljons identitāšu un interešu, un jo ilgāk mēs dzīvojam, jo sarežģitāki mēs kļūstam. Cilvēkus ar līdzīgām interesēm visdažādākājās konfigurācijās ir ļoti daudz, bet tas nepadara tās intereses un tiesības par kolektīvām un mums par kopienām un nācijām. Tās konfigurācijas nevar paredzēt un nav jāparedz ne likumā, ne kādā citā nolēmumā.
 
Tāpēc es kā liberālis ne tikai neatzīstu kolektīvus kā tiesiskus subjektus, bet arī uzskatu, ka spēlēšanās ar tiesiski kolektīvisko retoriku ir bezjēdzīga pēc satura un kaitīga pēc formas, jo piemuļķo un mulsina vairumu lētticīgu, nekritiski domājošu cilvēku, „barojot” ar ilūzijām viņu uz pasakām kāro prātu. Līdz šim vienīgais veids, kā kolektīvās „tiesības” un „atbildība” izpaudās praksē, bija labākajā gadījumā etniskā diskriminācija, bet sliktākajā genocīda epizodes, etniskā tīrīšana, holokausts.
 
Vēsturē ir gana, no kā mācīties, lai neatkārtotu kolektīvisko idiotismu ar vairākumu un mazākumu kolektīvajām „tiesībām” un „atbildībām”.

2 komentāri:

  1. "Viņi to uztver kā krievu nīšanu."

    Es - nē, nekādā gadījumā :)

    Manuprāt, patlaban starptautiski vispārpieņemts/vispāratzīts statuss joprojām ir tikai vienām kolektīvajām tiesībām, proti, nāciju pašnoteikšanās tiesībām.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā, es saprotu :) Negribētu tajā iedziļināties, bet, kā jau sacīju, tā tas dabā īsti nenotiek. Tas tiek visticamāk uztverts kā tāds morāls imperatīvs - vajadzības izteiksmē. Bet tālāk šajā victim talk neiešu. Pašiem šīs morāles nesējiem jātiek galā ar šo te. When the time's right, I guess ;-)

      Par pašnoteikšanās tiesībām Jums ir taisnība. Taču arī tās demokrātiski tiek materializētas indivīdiem piedaloties nobalsošanā par tādu jautājumu. Vienalga viss ir atkarīgs no tā, atbalstīs to konkrēts indivīds vai ne, veidosies kritiskā indivīdu balsu masa vai ne. Un ja ne demokrātiski, tātad ja ne indivīda balss padara vienu vai otru lēmumu leģitīmu, kā tad var zināt, ka nācija vēlas pašnotiekties? Leģitimitāte ir smalka lieta, nebrīvē nevairojas.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff