otrdiena, 2013. gada 17. decembris

Ir nepieciešamas ārkārtas Saeimas vēlēšanas

Vai Jūs varat iedomāties „nepolitisku premjeru” vai „nepolitisku ministru” Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā, Zviedrijā? Pat ja jūs aiz savas ignorances varat to iedomāties, tāpēc ka vietējie politologi jums ik pa brīdim nodzied, ka tas esot tikai tāds slikts stiliņš, šis tizlums tur nav iespējams. Ziniet, kāpēc? Tāpēc ka tas ļoti nepatīkami ož pēc varas uzurpācijas. Tāpēc ka tā ir politiskā pašnāvība.

Neleģitīmā varas piesavināšanās ir varas uzurpācija. Tas ir kriminālnoziegums. Un kā būtu ar varas piešķiršanu ar apšaubāmo leģitimitāti? Tas ir vismaz politisks noziegums, kuram jau minētajās demokrātijās agrāk vai vēlāk sekotu arī kriminālā izmeklēšana un atbildība. Tāpēc ka to, kam jāatrodas pie varas, nosaka šo valstu pilsoņi, nevis karaļi, prezidenti, elite, viņu ģimenes locekļi un draugi.

Taču arī mūsu pašu Satversme nosaka, ka suverēnā valsts vara Latvijas Republikā pieder Latvijas tautai. Tikai Latvijas pilsoņi vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu ceļa nosaka, kurš drīkst vadīt viņu valsti. Nobalsojot par saviem priekšstāvjiem, atbalstot, ievēlot viņus, paužot viņiem savu uzticību, pilsoņi pieņem tos darbā. Tālāk pilsoņu pārstāvji drīkst no sava vidus izvēlēties, kurš vadīs valdību un atsevišķas ministrijas.

Arī Latvijā vara nevienam nepieder kā īpašums, mantojums, ģimenes relikvija vai statuss. Vara nav subjekts. Cilvēks, kam leģitīmā ceļā ir uzticēta vara, pats par varu nekļūst. Vara pieder visiem pilsoņiem kopā, jo tikai visi pilsoņi kopā, jeb tas vairākums, kas piedalījušies vēlēšanās, nosaka, kam uzticēt politisko lēmumu pieņemšanas funkciju likumā ierobežotajā formātā uz ierobežoto laiku.

Partijai, kas pretendē uz vietām parlamentā un vēlēšanās gūst daļas sabiedrības atbalstu un uzticību sevi pārstāvēt (jo tā ir parlamenta jēga – pārstāvēt visas sabiedrības šķautnes), jābūt ministru prezidenta kandidātam un kandidātiem uz ministru posteņiem – vēlēšanu sarakstā. Viņiem obligāti jāpiedalās politiskajā konkurencē, jāpiedalās vēlēšanās, lai vēlētājiem būtu iespēja paust savu uzticību vai neuzticību šiem konkrētajiem cilvēkiem. Tikai tie, kas tādu – leģitīmo – uzticību vēlēšanu ceļā ir guvuši, drīkst vadīt valdību un ministrijas, vadīt valsti.

Ja partijai tādu kandidātu nav, tai nav ko darīt politikā. Ja partijas kandidāti uz ministru posteņiem tika izsvītroti vēlēšanās, tā nedrīkst izsvītrotos virzīt valdībā un visticamāk piedalīties koalīcijā, ja jau tai nav ar ko piedalīties. Ja visā parlamentā, nevienā partijā nav neviena, kas varētu vadīt valdību, ir obligāti jārīko ārkārtas vēlēšanas.

Situācija, kad valsti vada kāds, kam nav nekādas pilsoņu uzticības, ir nepieļaujama. Politiskās varas funkciju piešķiršana cilvēkam, kurš nav piedalījies politiskajā konkurencē, nav bijis ievēlēts kā pilsoņu pārstāvis, jeb parlamenta deputāts, ir varas uzurpācijas pieļaušanas akts, ko no pašas varas uzurpācijas šķir tikai viens solis.

Tāpēc, vēlreiz, vienīgā leģitīma izeja no situācijas, kad Latvijas Republikas prezidents ir „gatavs” izskatīt tikai ārpus parlamenta esošus kandidātus ministru prezidenta amatam, ir ārkārtas vēlēšanas.

Diemžēl man nav absolūtās pārliecības par to, ka prezidents Bērziņš zina, ko dara. Es neuzticos viņa slēdzienam par to, ka pašā Saeimā nav labu kandidātu. Bet tas nav svarīgi.

Pašas partijas, pirms prezidents tos noraidīja, nāca pie viņa ar kandidātiem bez politiskās uzticības, bez politiskās atbildības. Vienotība pati piedāvājusi nozagt varu un piešķirt to kādam uzurpatoram. Patiesībā uzurpatoriskus scenārijus mēs dzirdam katru reizi, kad Latvijā mainās valdībā. Katru reizi ir runa par kādu „nepolitisku premjeru”. Latvijas politiskās partijas vienmēr ir gatavas politiskam noziegumam, kuru ekrānu un radio točku talking heads labsirdīgi sauc par „slikto stilu”.

Es piekrītu tiem, kas izsaka šaubas par parlamenta ārkārtas vēlēšanu lietderību no praktiskā viedokļa. Ievēlēs atkal to pašus, kas ir atbildīgi par esošo politisko krīzi, tāpat kā par iepriekšējo utt.

Pilsonim ir jāizvērtē, cik esošā partiju sistēma Latvijā atbilst viņa demokrātiskās izvēles kritērijiem, cik lielā mērā esošā partiju sistēma ļauj viņam realizēt savas tiesības uz politisko izvēli, uz labu un godīgu valsts pārvaldību. Es uzskatu, ka esošās partijas netiek gala ar uzdevumu apkopot un pārstāvēt sabiedrības intereses. Partiju sistēmas krīze ir viens no acīmredzamākajiem secinājumiem no tagadējā strupceļa. Ievēlētās partijas nedrīkst būt gatavas katru brīdi nodot vēlētāju intereses, piešķirot varas funkcijas cilvēkam bez politiskās atbildības.

Partiju sistēma Latvijā, protams, ir jāreformē. Un nepavisam ne tā, kā to ir iedomājies prezidents Bērziņš. Slimajam nevajag vēl nedaudz indes, vēl vienu lodi vēderā, salauzt kaulu vēl vienā vietā. Partijām nav vajadzīgi tūkstošiem formālu biedru un vēl lielāku, vēl idiotiskāku birokrātiju. Partiju kā klasisku masveida „tautas” kustību laiks Latvijā ir beidzies nesākoties. Partijām Latvijā jāattīstās dabiskā ceļā no domnīcām, think tanks, par ko rakstīju pirms pāris gadiem šeit.

Partiju sistēmas reforma ir protams neatliekama, taču šobrīd ir jāatrisina partiju sistēmas sarūpētā krīze. Vienalga cik nepievilcīga, ārkārtas vēlēšanas ir vienīgi pieļaujamā izeja. Jāatceras viens pamatprincips: vēlēšanas nav tikai politiķu un viņu partiju spēle par vietām parlamentā, pats galvenais vēlēšanās ir pilsonis – vēlēšanas ir pilsoņu iespēja izvēlēties.

3 komentāri:

  1. Kamēr sasauktu referendumu un jaunas vēlēšanas , paietu 4 mēneši. Vajadzētu radīt procedūru par ārkārtas vēlēšanām bez referenduma..

    AtbildētDzēst
  2. Tas ir kauns, ka partijaam nav savu Ministru prezidenta kandidaatu! Un ka taas pielauj, ka Valsts prezidents taas vienkaarsi "apjaaj"!

    AtbildētDzēst
  3. Jaa, bezpartejisks valdibas vaditajs - ta ir anomalija. Berzins rikojas ka autoritars valsts galva, partijas skatas vinam mutee ka trusisi uz cusku....

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff