svētdiena, 2013. gada 15. decembris

Kā mākonis mākonim. Par racionalitāti

Latvija iracionālās domāšanas dzimtene? Pašlaik esmu nelielā personīgā transakcijā, kur iesaistītas dažas privātas un valsts/pašvaldības iestādes. Pati transakcija ir ļoti tipiska, pāris soļi, nekas liels, to dara tūkstošiem cilvēku Latvijā, taču lielākoties ar starpnieku palīdzību. Cits, redzot, cik populāra ir transakcija un lai atvieglotu dzīvi cilvēkiem, kas par to maksā nodevas un vēlreiz nodevas un vēlreiz un vēl nodokli, etc., būtu jau sagatavojis pamācību, ceļvedi, brošūru ar bildītēm desmit valodās. Nē, nav. Ok, uzdodu jautājumus, jo šķiet, vēl šī atļauja būs vajadzīga un vēl tā un vēl jāapstiprina pie notāra.

Nepārprotiet mani - man nav iebildumu pret dokumentu apgrozību - lai grozās. Arī par nodevām nav - lai nododas. Taču paskaidrojumi ir tādi, ka ir jāpārprasa vairākas reizes, jo no paskaidrojumiem dažreiz paceļas ne tikai papildus jautājumi, ceļas stāvus arī mati - tas sagādā daudz papildu stresa jau tā nervozā situācijā. Un es redzu, ka par neviens par mani neņirgājas, un varbūt pat grib palīdzēt, un droši vien darba pienākumos nevienam nestāv rakstīts, ka atbildes jāsniedz nepilnas un pie tam vēl samāksloti sarežģītā stilā. Es redzu, ka cilvēki dara savu darbu un varbūt pat ir lepni par savu darbu. Tāda ir domāšana.

To patiesībā ir ļoti vienkārši izlabot. Ko vajag, piemēram, lai uztaisītu brošūru, ko es jau minēju? Vajag pamanīt problēmu - uzrakstīt un izdrukāt/ievietot internetā. Vai ko vajag, lai sniegtu vienkāršu un praktiski pielietojamu atbildi? Vajag pateikt jā, dari tā, vai nē, nedari šitā. Vajag nedaudz vairāk racionalitātes.

Nezinu, cik daudz tas pieder pie lietas, bet arī drošības kontrolē lidostā, kur ir nepieciešama ātra un tieša komunikācija, darbinieks saka "parādām", "liekam", izņemam", "ejam", nevis "parādiet, lūdzu", "lieciet, lūdzu", "izņemiet, lūdzu", etc. Vai viņiem māca tā runāt? Nedomāju vis. Kad pēdējo reizi to dzirdēju pirms pāris dienām, godīgi sakot, sajutu tādu kā nepatīkami vēsu sen aizmirstās pagātnes pieskārienu; biju pārsteigts, cik vulgāri tas tagad skan manās ausīs. Viņam vieglāk tevi neuzrunāt, runāt it kā ar sevi vai ar "mēs"-mākoni. It kā skatās tev acīs, smaida, runā, bet tevi neredz, vairās no tevis, it kā nav ne tevis, ne tavu iespējamo vajadzību.

Vēl pamanīju klausītāju komentāros tajos pašos Krustpunktos Radio 1, ka ļoti daudzi uzskata par ļoti smalku stilu runāt netiešā valodā, nenosaukt konkrētu vārdu vai konkrētu notikumu, dot "mājienu", ļaut raidījuma vadītājam sevi "interpretēt". Nu un velns ar tevi, ka tu nesaprati, par ko ir runa. Tu neesi nekas, tevis vispār nav.

Un manis arī nav - cilvēki kategoriski nevēlas stāties priekšā, nosaukt savu vārdu. Raidījuma vadītājs vairākkārt bija izteicis domu, ka likt stādīties priekšā ir stulbi, jo tāpat visi būs "jāņi bērziņi". Es jau nerunāju par neizbrienamo anonimitāti Latvijas internetā. Fantastiski, ka arī atbildot uz zvaniem uz uzņēmumu numuriem, pat uz centrālajiem uzņēmumu numuriem, cilvēki ceļot klausuli pasaka "jā". Tā nav tikai neprofesionalitāte, jo cilvēki nevar nezināt, ka es otrā galā nezinu, kas tieši ir pacēlis klausuli, ka es neesmu drošs, vai es gadījumā nekļūdījos uzgriežot nepareizu numuru. Viņi tam vienkārši nepievērš uzmanību.

Esmu pārliecināts, ka tas nav aiz ļauna prāta. Droši zinu, ka nav. Tā ir kaut kāda domāšanas īpatnība. Kaut kādu iemeslu pēc cilvēki Latvijā vairās stāties attiecībās, ieraudzīt "kontrahentu". Līdz ar to nav arī vajadzību. Atkal nevienam neko ļaunu nevēlot un patiesībā to pašu domājot par paša vajadzībām. Vai pareizāk būtu mainīt to vietām: man nav vajadzību vai manas vajadzības ir ļoti mazas, un arī tavas vajadzības ir tikpat kā nulle.

Tas varbūt nedaudz palīdz izskaidrot kaut kripatiņu politikas un sabiedrības attieksmes pret politiķiem. Taču politika ir daudz sarežģītāka par iracionālām fobijām, bet sabiedrība ir sarežģītāka par politiskām attiecībām.

Bet ja ar to jāsastopas, piemēram, ārvalstu investoriem Latvijā, un skaidrs, ka ir jāsastopas, tad es nebūtu pārsteigts, ja dažs labs bija atteicies no biznesa Latvijā šīs ļoti iracionālās attieksmes dēļ. Ļoti, ļoti iespējams, ka šis daudziem bija "pēdējais piliens". Es lieliski saprotu tos, kas grib bēgt no šīs attieksmes.

Tā nebūt nav "valsts attieksme", jo valstij nav "attieksmju", valstij ir likumi, kas jāievēro. Attieksme ir cilvēkiem. Vienaldzīgi ir cilvēki, neievēro viens otru cilvēki. Vai tas gadījumā nav tas, ko domā tie paši cilvēki, kas negrib tevi uzrunāt, redz mākoni, nevis tevi, atsakās atzīt savas un tavas vajadzības, - sūdzoties par to, ka "nav vajadzīgi šai valstij"?

Skaidrs, ka Latvija ar tādu domāšanu nav ne ziemeļvalsts, ne daļa rietumu pasaules. Dīvaini, ka šī iracionalitāte pastāv sabiedrībā ar ilgām luterisma tradīcijām. Tas nevar neietekmēt arī identitāti. Un ļoti daudz ko citu. Es jau minēju politiku, bet tas attiecas arī uz (ne)iecietību, korupciju, darba ētiku, to, cik dzirdīga ir latvieša auss pret maskaviskās bizantijas balsi.

Vai tas, ka šīm fenomenam acīmredzami ir daudz dziļākas vēsturiskās saknes nekā sovjetu laiki, stiprākas par reliģiju un visām ietekmēm, nozīmē, ka ar to absolūti neko nevar padarīt? Un Latvija vienmēr būs neizprotams svešinieks - austrumu anklāvs - Ziemeļeiropas reģionā? Nezinu. Žēl, ja tā. Varbūt kādam ir viedoklis?

1 komentārs:

  1. Man liekas, ka saprotu, kas šajā ierakstā ir domāts. Ļoti novienkāršojot: vecā labā latviešu nepieklājība/pieklājības trūkums.

    Postā bija metafora, ka nepieklājīgie indivīdi attiecās uz ar viņiem kontaktā nonākušajiem it kā viņi būtu nekas.

    Man ir nedaudz līdzīga metafora, man liekas, ka pieklājība atļauj ievērot distanci, teiksim, ap mani ir vismaz 0,5 m rādiusa zona ārpus kuras beidzos "es", tā pat ir arī citiem. Tāds kā burbulis. Ja, piemēram, kāds "condescending" manierē saka "parādam" (tā saka bērniem) nevis "parādiet" (varētu pat bez "lūdzu" iztikt, ja laipnā balsī saka) tas rada iespaidu, ka viņi nesaprot, kur beidzās viņu burbulis un kur sākas mans.

    Neatceros kur, bet lasīju, ka pieklājība ir sabiedrības "lubrikants" (šo te droši vien labāk nerādīt nacikiem, jo viņi saskatīs kaut kādus geju seksa zemtekstus :D). Ko dara lubrikanti, viņi novērš divu detaļu strīķēšanos vienai pret otru, saglabā dažu mikrometru distanci.

    Latvieši neapšaubāmi ir tendēti uz individuālismu/vienpatību (viensētu dzīvesveids laukos utt.)

    Jautājums tad kāpēc šie vienpaši neizmanto izdevību ievērot laipnu distanci un tā vietā regulāri tizlojās pieklājības normu sakarā, kas tieši noved pie frikcijas (kas savā būtībā ir kaut kāda satuvināšanās, pat ja negatīva.)

    Vienpatības sakarā var minēt arī latviešu noslieces uz voyeurismu – ziņkāri, kas notiek citu cilvēku dzīvēs, kas ir lielāks nekā citās nācijās (pēc manas pieredzes.) Jeb arī citas nācijas spēj to ziņkāri pieslēpt prasmīgāk.

    Varbūt varētu teoretizēt, ka latvieši ir pārāk lieli vienpaši, for their own good, un tas varētu būt kaut kāds pasīvi agresīvs kompensācijas mehānisms.

    Bet key question, par ko es esmu reāli aizdomājies, ir fakts, ka viņi tādi ir bijuši vienmēr, citiem vārdiem, te nevar vainot PSRS (kaut arī šis periods ir iedarbojies degradējoši daudzās citās sfērās). Man ir nācies saskarties ar trimdas latviešiem, kas īpaši pacentās būt ekstra nelaipni. Tā pat arī var dzirdēt viņus runājam, ka vietējie latvieši ir "slavizējušies", ka vairs nav tas utt. utjp. Tā pati defeatist mentalitāte, kas bieži redzama home grown postpadomju latviešos. Tāpēc es priekš sevis esmu izsecinājis, ka daudzas anti-sociālas iezīmes latviešos ir īsteni latviskas un PSRS tur pat vainot nevar.

    Bet ja tic Ulmaņa simpatizētājiem, 30'tajos Latvija tomēr pamanījās sasniegt tā laika Dānijas līmeni, tā kā varbūt tomēr ir cerības. :D

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff