ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

Demokrātijas jaukumi uz viena necila piemēra

Socioloģiskā aptauja par atbalstu partijām Dānijā. Avots: b.dk
Uz gaumīgas grafikas acis atpūšas. Vienmēr paticis, kā partiju reitingi tiek pasniegti Dānijā. Salīdziniet ar tizlajiem 19.gds. Excel attēliem Latvijas medijos. Jā, Dānijā tagad ir neliela valdības krīzīte. Viena partija, SF, Sociālistu tautas p., pametusi valdību pēc 19% akciju valsts energo uzņēmuma Dong Energy pārdošanas amerikāņu investīciju bankai Goldman Sachs.

Līdz krīzei valdības koalīcijā darbojās 44% parlamenta deputātu, tagad 35%. Līdz krīzei koalīcijā darbojās 3 partijas, tagad 2. Vairākumu 51% apjomā nodrošina vēl vienas ārpus koalīcijas darbojošās partijas atbalsts. Tagad formula acīmredzot būs 2+2 ar to pašu 51%.

Situācijas jaukums ir tajā, ka šī lielā "koalīcija", kas bija 3+1 un tagad 2+2, vēlētājam bija zināma līdz vēlēšanām. Šīs partijas gāja vēlēšanās, atklāti pozicionējot sevi kā sabiedrotos. Jaukums ir atklātā un godīgā spēlē. Vēl lielāks jaukums ir, ka partiju sadarbošanās pamats ir it kā pats loģiskākais, kuru ir neiespējami apšaubīt, - ideoloģija. Dānijā visas partijas ir ideoloģiskas, tātad saprotamas. Valdošās koalīcijas partijas ir kreisa spārna partijas.

Ir šajā visā sistēmā vēl lielāks jaukums. Koalīcijas lielākā partija, SocDem, nav lielākā parlamentā. Tai ir 45 vietas. Tās līdere Helle Thoning-Schmidt kļuva 2011. gadā par premjerministri pateicoties visas kreisās "koalīcijas" kopējai veiksmei vēlēšanās.

Lielākā partija, Venstre Dānijas liberālā partija, ar 47 deputātiem un attiecīgi lielāku skaitu vēlētāju vēlēšanās ir opozīcijā kopā ar saviem trim sabiedrotajiem. Viņiem kopā ir 49% balsu. Arī šīs četras partijas gāja vēlēšanās ar skaidru vēstījumu, ka sadarbosies Folketingā - savā starpā, uz ideoloģijas pamata, skaidri un saprotami.

Un te parādās vēl viens jaukums - attīstītās demokrātijas, demokrātijas institūciju jaukums. Lielos vilcienos politiku, protams, nosaka lielās pārstāvības partijas, kuras pārliecina vēlētājus. Dānijā tās ir SocDem, Venstre plus vēl pietiekami lielā Dansk Folkeparti. Taču tas, kurš veidos valdību - SocDem vai Venstre -, ir stipri atkarīgs no mazākuma, mazākumiem, no tām mazajām partijām, kas "taisa" karali. Un ne tāpēc ka vai ne caur to, ka vienai vai otrai no tām ir "zelta" akcija. Bet tāpēc ka vēlētāja priekšā partijas spēlē godīgu un saprotamu spēli.

Tādi nu ir jaukumu tai demokrātijā. Ja, protams, tajā darbojas ne mērkaķi, bet sevi cienoši, zinoši, godīgi un ambiciozi politiskie līderi un to ciena sevi cienoši, godīgi un brīvi vēlētāji.

Nu un pēdējais - par bildīti. Opozīcijas partijas atbalsta tagad tuvu 56% vēlētāju pēdējā aptaujā, ko var atrast laikraksta Berlingske Tidende webvietnē. Ko lai dara, pēdējās vēlēšanās uzvarēja kreiso koalīcijā. Tā ka esi kaut pati lielākā partija galaktikas vēsturē - ja tava koalīcija zaudē, vai vēl jo vairāk tev vispār nav sabiedroto, tad sēd opozīcijā un mācies no kļūdām...

...Bet vēl labāk pašlikvidējies, ja koalīcijā tevis nav, piemēram, tāpēc ka esi Kremļa nofinansētais blēdis un tavs mērķis, piemēram, ir destabilizēt situāciju Latvijā un nepieļaut sabiedrības konsolidāciju, jo ar konsolidētu sabiedrību Eirāzijas gondvanai nebūs tik viegli tik galā.

svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

Акунин об азбучных истинах. Присоединяюсь

"Любая власть, даже самая что ни на есть авторитарная, может изменить не столь уж многое. Ей так или иначе приходится приспосабливаться к объективным экономическим, социальным и политическим обстоятельствам. Немного ускорить или немного затормозить эволюцию – вот и всё, что может власть, а если слишком ускоряет или слишком тормозит, ее свергают.

Но что точно могут и даже обязаны делать правители, - это, во-первых, подавать пример достойного поведения, а во-вторых, создавать в обществе атмосферу, в которой стимулируются и поощряются не худшие, а лучшие человеческие качества: честность, гражданственность, милосердие, уважение к закону, предприимчивость, трудолюбие. Я, как это часто со мной случается, опять излагаю азбучные истины, но в сегодняшней России нам приходится заново учить буквы алфавита и напоминать себе: черное выглядит вот так, а белое – вот так."

Это Акунин здесь.

ceturtdiena, 2014. gada 23. janvāris

Путин исчезнет с третьим криком петуха

У Сергея Медведева (профессор Высшей школы экономики в Москве и медийная фигура) вышла замечательная (хоть и не во всем бесспорная) колонка в русском Форбсе здесь.

Несколько особенно понравившихся мест. Отлично сказано.
В мире складывается неоконсервативный интернационал, объединяющий американских евангелистов и радикальных исламистов, европейских неофашистов и православных традиционалистов, «союз баптистов и хиджаба», как пишет политолог Клиффорд Боб в недавно изданной в Кембридже книге «Глобальные правые и столкновение в мировой политике». 
Но здесь есть одна проблема, и заключается она в том, что «консервативный поворот» Путина ничего и никого не представляет, кроме ситуативной политтехнологии власти, осуществленной для подавления гражданского протеста в 2012-2013 гг. и легитимации новых репрессивных законов. Никаких «консервативных ценностей» внутри России сегодня нет: после распада СССР страна угодила в нормативный провал, в котором наблюдается дефицит социального капитала, доверия и пресловутых «скреп». Общество живет в условиях тотальной атомизации, классической социальной аномии по Дюркгейму — распада ценностей и норм, обеспечивающих общественный порядок.
Нынешняя Россия структурно не способна экспортировать ценности, это пространство распада ценностей и голого прагматизма, так что речь идет о банальной разводке, продаже несуществующего актива. В отличие от Советского Союза, который десятилетиями создавал глобальную альтернативу и успешно экспортировал образ будущего, Россия пытается торговать мифическим прошлым — но у нас уже нет ни ресурсов, ни привлекательности, ни кредита доверия, которым пользовался СССР.
И точно таким же блефом является проецирование образа «сильной руки». Может быть, он еще и может впечатлить европейского обывателя, замученного бюрократами, безработицей и нашествием мигрантов в соседнем квартале. Но мы-то, живущие с этой рукой уже 14 лет, знаем, что она не может ни остановить воровство и коррупцию, ни обуздать аппетиты соседей по кооперативу «Озеро», ни даже разрулить ситуации в Белоруссии и Украине — а только залить их нашими деньгами, соответственно $5 млрд и $15 млрд, которые уже, как понятно, ушли в песок. Это сила напоказ и навынос, как зимняя Олимпиада в субтропиках, как фотосессия на охоте в Туве, но не та сила, что способна удержать Россию и изменить мир. Россия уже не та, что полтора века назад была жандармом Европы; экспорт контрреволюции — химера, страшилка для неврастеников. По Европе бродит всего лишь призрак, который, как известно, исчезает с третьим криком петуха.

trešdiena, 2014. gada 22. janvāris

More on soft power. Estonia getting heard

Estonia condemns new Ukrainian laws introducing criminal liability for extremism, mass riots and the like. Independent Russian observers emphasise that the laws have been practically copied from a similar package adopted in Russia during last year.
“Estonia condemns the laws adopted in haste in Ukraine, which are aimed at restricting fundamental rights and freedoms of citizens, and which do not contribute to improving the current situation and create more conflicts in the Ukrainian society,” the Estonia Foreign Ministry's press service quoted Foreign Minister Urmas Paet as saying here.
Not a big deal, huh? You just align your international rhetoric with your values. And you are a small country, a very small one, and a former Soviet. Not a big deal at all. Otherwise wouldn’t be noticed.

What's happening here is in fact a small, very small, teeny-tiny regional superpower rising, all thanks to its very real soft power. Latvia has long ago succumbed to Estonia's soft power, Lithuania too. Now countries further away start to make a note what Estonia has to say. Now Estonia is really getting heard, because it has something to say. Remarkable.

One might argue Latvia's not alone in biting its lip about the illegitimate laws "adopted" in a half an hour to crack down on democratic freedoms of the Ukrainians. Finland sort of also minds its own business and didn't say much. Right. The difference is that Latvia doesn't have that much of its own business to mind either for that sort of an excuse.

To be fair, I need to add that Latvia did "take a note of the latest developments in Ukraine," joining a chorus of the EU foreignmins. Phew! No more sweat than "expressing serious concern about the legislation passed..." You know the rest. Cheap.

The latest developments from the country Latvia decided not to sweat too much about? Two protesters have been shot dead in Kiyev today.

pirmdiena, 2014. gada 20. janvāris

What about your true reasons?

Hell yeah! What about them!?

Keeping it for myself would be unforgivably selfish. This made my day. This was my gifts of the magi to which I didn't have to queue. This was my come-again moment. No less.

Just excerpts from today's talk inspired by David Satter's research.


Funny, my vis-à-vis should say this--about the true reasons for me to get involved :) This is for the second time I am receiving this smashing question from a Latvian person--in my face. Or have I missed something and Latvian persons inquiring into my true reasons should have been more, much more, some 90% of the country? Or have I been viciously ignoring good and innocent people asking me questions about my liberal reasons? Anyhow, the first one was an experienced Latvian journalist questioning my reasons for defending the poor devil Sprūdžs, a former minister and a former husband, for his courageous inquiries into Mr Lembergs's reasons to leech to the throne of the Ventspils mayor despite a court ban. She (it was a female journalist) found Sprūdžs's obsession with Lembergs ridiculous and his divorce a completely unforgivable evil, and instantly cracked my mask of a good Samaritan. "You must be paid! How else can anyone defend such a sordid villain!" she wrote. Well, at least my vis-à-vis today knows no one pays me for what I am saying in the social media. Or at least I wrote that explicitly.

svētdiena, 2014. gada 19. janvāris

Kremlin's media war against democracy. Most success—in Latvia

I am posting a large fragment from The Last Gasp of Empire: Russia’s Attempts to Control the Media in the Former Soviet Republics, an overview published by the American journalist David Satter on 8 January 2014.

This is a greatly valuable research done on the Kremlin's so-called soft power, which in a matter of fact is a real cold war against Russia's neighbours. A research that based on facts how the war is being waged in practice. Knowing that, having discovered the ugly truth, an important conclusion must be to realise and acknowledge that we in Latvia, the other Baltic countries and the rest of the former Soviet, for that matter, are an immediate target for the Kremlin war machine.

This is not an illusion. The aggression is for real and its aim is to undermine the very fragile process of social and national consolidation which is the only possible foundation for the future prosperity of Latvia as an independent, democratic and modern nation. This is an aggression against democracy, civil society, against obtaining the skills of self-organisation and critical independent thinking.

David Satter
is a senior fellow at the Hudson Institute and a fellow at the Johns Hopkins University School of Advanced International Studies. A former Moscow correspondent of the Financial Times of London (1976-82), he has written on Russia and the former Soviet Union for more than three decades.

Introduction
The independence of the former Soviet republics has been a bitter pill for Russian President Vladimir Putin to swallow. This was made clear in dramatic fashion in late 2013, when under pressure from the Kremlin, Ukraine backed away from an agreement with the European Union in favor of closer ties with Moscow, sparking citizen demonstrations in Kyiv.

The Russian regime is also finding ways to increase its influence on the news media in the independent states. The objective appears to be to manipulate their media environments in order to promote dependence on Russia and distrust of the West and to help Russia to pursue its political and commercial objectives–such as persuading former Soviet republics to adhere to the Eurasian Customs Union or promoting opposition to the United States and NATO.

Russia’s growing success in extending its influence through the media creates a complex and at times hostile environment for anyone who is trying to support independent media and the free flow of information, ideas, and opinions.

How international media community could help
The media development community needs to give thought to ways to counter Russian efforts to influence the information space in the post-Soviet republics. Ultimately, this requires support for foreign broadcasting, for the enabling institutions that ensure media independence, and for high quality journalism, including investigative journalism in the former Soviet republics.

The support can take various forms. While financial support to journalistic organs that are run as commercial enterprises is impractical, foreign investors may be able to play a role by buying or taking stakes in media organizations, helping them to invest in better equipment and methods for building financial independence. Training programs for journalists and media managers in the former Soviet Union, while no panacea, can help acquaint them with well-tested practices. It will also require the media development community to collaborate more closely with broader development and foreign policy efforts to support democratic institutions.

"Soft power" as a form of pressure
The political scientist Joseph Nye has defined soft power as the “the ability to get what you want through attraction.” In its Western variant, it focuses generally on long-term attitudes and is deployed to promote the core values that underpin society in the West.

In its use of distortion, veiled threats, and corrupt connections, Russian soft power is a form of pressure, less onerous than direct military pressure but a form of manipulation nonetheless.

For Russia’s leaders, soft power can be deployed through Russian-supported NGOs that use accusations of fascism to discredit political opponents or by ethnic Russians who demonstrate in support of Russia’s foreign policy goals. Russia’s most important instrument of influence, however, is the media.

The mechanism through which specific Russian media campaigns in the former Soviet republics are organized is not discussed publicly. But according to the reports of journalists in Moscow, Alexei Gromov, press secretary to Putin, meets regularly with the chief editors of the national Russian television stations and major publications and gives them political instructions from the Presidential Administration. Any media organization that ignores these instructions faces retaliation against the business interests of the owners.

In many instances, there is no need for direct instructions. Russian owners of media outlets in the former republics are generally well aware of the coverage that is expected from them.

Lithuania
On July 1, 2013, Lithuania took over the presidency of the European Union. This was the first time that a former Soviet republic had assumed this role. Under these conditions, Russia can no longer credibly threaten Lithuania militarily, but many Lithuanians feel they are still the target of a Russian information war.

The Lithuanian media is too small to attract the kind of investment from the West that might improve its quality. As a result, media outlets are generally owned by local businessmen who often treat their media properties as adjuncts to their business activities. Under these circumstances, the media becomes vulnerable to corruption, and it is widely believed by the Lithuanian public that many articles that appear in the Lithuanian press are paid for.

Media organizations–including important ones–may be sold to Russian-owned groups. In 2009, the Russian-owned Lithuanian bank Snoras took control of 34 percent of the Lietuvos Rytas media group, which consists of Lietuvos rytas, the main daily newspaper, a television station, a news portal, and several other publications.

Although there is rarely proof of a corrupt relationship, the Lithuanian press is full of strange coincidences. On August 29, 2013, for example, the newspaper Lietuvos zinios published an article about the production of shale gas in Poland. Lithuania receives all of its natural gas from Russia. But Lithuania has the same geology as Poland and is also capable of producing shale gas, which would help the country achieve energy self-sufficiency. The article began by describing the progress of Polish shale gas production. It then, however, went on to discuss the dangers of shale gas exploitation for the water supply and the environment. The owner of Lietuvos zinios is Achema, a fertilizer producer, and the largest consumer of natural gas in Lithuania. Achema receives natural gas at a sharp discount from the Russian gas monopoly, Gazprom. A similar discount is not enjoyed by any other Lithuanian producer.

There is criticism of Russia in the Lithuanian press, but serious criticism can be dangerous. On June 1, 2013, the Lithuanian news portal, Delfi.lt, was hit by a massive cyber-attack after it printed an article alleging that Russian agents had engaged in vote buying during the Eurovision song contest. The appearance of the article prompted a threat of “radical action” contained in an e-mail to the editors if the article was not taken down. Delfi.lt then suffered a distributed denial of service (DDOS) attack in which its server was targeted with millions of bogus requests making its website inaccessible to the outside world.

In an interview with The Economist, Vytautus Businskas, the owner of Hostex, which is the internet service provider for Delfi.lt and other Lithuanian sites, said that “there were as many as 50 million requests for the server in a couple of minutes; the data flow was as big as six gigabits per second.”

During Lithuania’s struggle for independence, the media was highly respected. Several newspapers had a circulation of 300,000 in a nation of 3 million. In 2003, polls indicated that 80 percent of the population still respected the media. Today, however, polls show that only 50 percent of Lithuanians have a high opinion of the media.

Russia influences the media environment in Lithuania with the help of the Russian-language television station, First Baltic Channel (PBK), which is well financed and offers high quality cultural and entertainment programs as well as rebroadcasts of the news from Russia’s Channel One. In 2012, the total audience of PBK in the Baltics exceeded 4 million viewers.

The owners of PBK, whose main headquarters is in Riga, are the Russian businessmen Oleg Solodov and Alexei Plyasunov. In the 1990s, Solodov received the right to re-telecast the programs of Russia’s Channel One in the Baltics for his media company, the TEM ART group. Information about how Solodov obtained this business is not publicly available, but such a lucrative relationship with Russian state television is usually the result of high level connections. Solodov fled Latvia in the mid-1990s after being charged with defrauding investors in a finance company in Riga. He was later able to return and set up PBK and turn it into a media empire. Other stations also rebroadcast Russian television programs and video material. The cost of the Russian material is kept artificially low with the help of subsidies from the Russian government.

Russia has several advantages in influencing the media environment in Lithuania. PBK is well financed and can buy popular films that the financially strapped Lithuanian stations cannot afford. Its cultural programming is often excellent, and it invites leading political and entertainment figures as guests. Its rebroadcast of the news from Russia’s Channel One is followed by a broadcast of the local news, which, although generally objective, has a negative slant, emphasizing Lithuania’s economic problems and conflicts between the majority and the Russian speaking minority.

The influence of PBK is formidable, but the Russia-based Russian-language television stations also have an impact. Cable packages include the Russian channels and Russian distributors have concluded agreements that assure that some U.S. cable channels–the Discovery Channel, for example–are available in Lithuania only in Russian. Lithuania is also among the more wired countries in the world and many Lithuanians watch Russian television channels over the Internet.

A survey in 2006 estimated that one-third of the population was still receiving Russian media, according to Nerijus Maliukevicius, a professor at Vilnius University and an expert on the Lithuanian media. Since 2006, the percentage has undoubtedly declined, but Maliukevicius estimated that it still amounts to 20 percent of the citizens of Lithuania.

In the years since Lithuania declared its independence and, in particular, since Lithuania joined NATO in 2004, Russia has sought to strengthen its ties with the Russian-speaking population and, on occasion, to depict it as in need of protection from what it says are the pro-fascist sympathies of the Lithuanian society and government.

The glossy journal, Baltisky Mir, which is published by the Russian Ministry of Foreign Affairs and distributed in the Baltic republics free of cost, has positioned itself as the defender in Lithuania of the Russian-speaking population. In an article on a neo-Nazi demonstration in Vilnius in the February 2011 issue entitled, “Lithuania for Lithuanians,” the journal ran a photo of skinheads carrying a black banner with a swastika-like symbol, skull and crossbones, and Lithuanian flags. It said that the demonstrators reflected the aggressive mood in Lithuanian society that has been caused by “the inability of the authorities to resolve the problems inspired by the economic crisis.” The article said that a social upheaval is a real possibility and added that “a social explosion would have been inevitable if a half a million citizens had not emigrated from the country in search of a better life.”
Specific Russian policies are actively advanced in Lithuania by the Russian site Regnum.ru, and the Russian language newspaper Litovsky Kurier, which circulates widely in Lithuania, but whose financing is not transparent.

These publications have been instrumental in encouraging opposition to Lithuanian plans for energy independence. They have argued that the exploitation of shale gas, to which Russia is opposed, will ruin the environment. This has had an effect. When representatives of the Chevron Oil Company arrived in Lithuania to discuss a shale gas project, they were met with demonstrators, many of them carrying signs in Russian.

Regnum.ru and Litovsky Kurier also campaigned to prevent the construction of a new nuclear power plant in Lithuania that was to have been built with the assistance of General Electric and Hitachi. They wrote about the ecological damage that would result from the construction and operation of a Lithuanian nuclear plant and said that Lithuania did not need its own nuclear power plan because a new power plant had just been opened in Kaliningrad and Belarus was building a plant near the border. Both plants are under the control of Rosatom, the Russian atomic energy agency. They were promoted by Regnum.ru and PBK even before they were started.

In this instance, the campaign was a success. When an advisory referendum was held on the Lithuanian nuclear power plant project, 60 percent of those who participated were opposed. As a result, work on the plant, which was still in the planning stage, was suspended.

Estonia
Like the other two Baltic republics, Estonia is also a target of Russian influence. Particularly significant is the role of PBK, which has a close relationship with the city of Tallinn, the capital. PBK has a contract with Tallinn worth 425,000 euros for the production and transmission of three shows: Our Capital, Good Morning, Tallinn, and The Russian Question.

The city of Tallinn is controlled by the Center Party, the most popular party among Russian minorities. Its leaders are frequent guests on PBK. In 2010, the Estonian secret service named the mayor of Tallinn, Center Party leader Edgar Savisaar, as a Russian agent. The reason was the discovery that he had asked the Kremlin for money to support his party.

The impression of a close tie between Moscow and the Estonian Center Party was reinforced in 2011 when the TV Center station in Moscow aired a positive film about Savisaar shortly before the parliamentary elections in Estonia. The station is owned by the Moscow city administration but can be viewed on cable in Estonia. The decision to show a propaganda film in Moscow about an Estonian politician on the eve of the Estonian elections was taken as proof that Russia was backing the Center Party and trying to interfere in the elections.

“The question of whether PBK supports the Estonian Centre Party is not interesting because it’s so obvious,” said Oleg Samorodnij, a former correspondent at Komsomolskaya Pravda, who recently published a book on Russian influence in Estonia. “I don’t believe that decisions are made by PBK Estonia and I don’t believe that decisions are made by BMA in Riga either. I think that decisions are being made in Moscow,” he said.

At the Compatriots Regional Congress, a meeting of ethnic Russians from all three Baltic republics that took place in Riga in 2011, many Russian nationalists from Estonia complained that PBK was supporting the Center Party instead of the “authentic” Russian parties in Estonia. This complaint even was included in the resolution adopted by the congress but was later edited out of the final draft. The decision to leave the complaint out was made by the Russian embassy in Riga. This fact alone shows who has the final word in these matters.

Latviamost success!
Latvia is the Baltic republic with the highest percentage of ethnic Russians, and it is of particular interest to Russia strategically. Boris Karpichov, a former KGB agent now based in Britain, told The Guardian that Latvia’s geographical position made it an ideal venue for Russian espionage, smuggling, and money laundering.

“Russia’s security services use Latvia like a trampoline, to send their people to Europe and the United States,” he said. (Luke Harding, “Latvia: Russia’s playground for business, politics – and crime,” The Guardian, January, 23, 2013.)

Latvia is also the republic where Russian attempts to exert influence through the media have had the most success.

In January PBK was the second most watched television station in Latvia, viewed only slightly less than the market leader, TV3. In 2011 the BMA media holding company had about 30 percent of Latvia’s TV advertising market, or around 7 million euros. In 2010, its turnover in the Baltics was 15.6 million euros, with half of its earnings derived from Latvia.

PBK is a tough competitor for Latvia’s national channels, in part, because it has certain built-in advantages. There is no need for it to invest in original programs. It gets 70 percent of its content from Russia’s Channel One and REN networks. It also broadcasts over cable networks using a satellite and therefore does not pay for terrestrial telecasting, which costs the national channels over half a million Latvian lats a year (about $975,000 U.S.).

Perhaps the most striking success of PBK was the election in 2009 of Nils Usakovs, the station’s former news editor, as the mayor of Riga, the largest city in the Baltics. Before joining PBK, Usakovs was an ITAR-TASS Russian news agency correspondent in Latvia. He leads the Harmony Center, a five-party coalition that enjoys the support of the ethnic Russians of Riga, who make up half of the population. The world economic crisis hit Latvia particularly hard, and Usakovs was depicted by PBK prior to the elections as the savior of the Russian-speaking community. PBK gave exhaustive coverage to May 9, the NGO formed by Usakovs to support war veterans, and there were reports that PBK even agreed with him on the text of stories in advance.

Leonid Jakobson, an investigative journalist in Riga, published a set of e-mails that allegedly showed that the SVR, the Russian foreign intelligence agency, financed Usakovs’ election. Last year, unknown assailants attacked Jakobson in the stairwell of his home, slashing his face with a knife.

Meanwhile, Usakovs’ party has signed a cooperation agreement with Putin’s United Russia party, deepening concerns that it is a proxy for Moscow’s business and political interests. Several Latvian Russian language newspapers, Vesti Segodnja, Chas, and Telegraf, the largest Russian-language newspaper, are now owned by Russian billionaire and senator Andrei Molchanov and Eduard Yanakov, a former senator. Molchanov’s stepfather was for many years the vice governor of St. Petersburg, where Putin got his start politically.

Nalaliya Vasilieva, the news producer for PBK, said that she has known Usakovs for 15 years and they sometimes call each other and talk things over. She said that PBK, as a private channel, is only interested in profits and they show whom they like and those whom they consider to be friends. She said that sufficient objectivity is maintained if they sometimes show other points of view as well.

“We are all friends,” Usakovs added. He said that he does not control the coverage but simply “informs” the media.

sestdiena, 2014. gada 18. janvāris

Nācija sākas skolā. Un ir tikai viena

Laba ziņa: Vienotība atsakās no divkopienu valsts iemūžināšanas konstitūcijā (šeit)! Latviešu anabioze, gaidot impērijas atgriešanos, tiek atlikta – es ceru, uz neatgriešanos, ne impērijas, ne anabiozes neatgriešanos.

Par valsts jēgu runājām daudz. Es pret to izturos ar skepsi, jo valsts ir cilvēki - un cilvēkiem nav pastāvēšanas mērķu, cilvēki vienkārši dzīvo. Vienlaikus valsts ir institūcija, sabiedrības instruments. Un kā institūcijai/instrumentam valstij var būt uzdevumi, ar ko tikt galā, nevis mērķi, pēc kuru sasniegšanas būs jānobeidz tas, kas ir izlietots, un jādzemdē kaut kas jauns. Par to arī šeit.

Bet ja absolūti vajag jēgu, tad valsts jēga ir tas, ko parasti sauc par kopējo labumu. Kāds tas ir Latvijas iedzīvotajiem, latviešiem?

Te pāris citātu no preambulas projekta pēc publikācijas Ir.lv:
"Latvijas valsts darbības augstākā vadlīnija ir cilvēka cieņa un brīvība, tā ievēro demokrātiskas tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, to skaitā mazākumtautību tiesības".
"Latvijas Republika ir izveidota, (..) lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību".

Man šķiet, sabiedrības kopējais labums paliek diezgan izplūdis. Es neatrodu, kur ir teikts par mīļām un ērtām mājām. Es tā gribētu redzēt savu valsti. Latviskas? Jā, protams. Tā ir mana identitāte. Bet arī mīļas un ērtas. Tas ir labums, kādēļ man ir vajadzīga mana valsts – home, sanctuary, where I am always welcome, where I am happy.

Man ļoti patīk uzsvars uz saliedētu sabiedrību. Skaidrs, ka latviešu valoda kā kopējais komunikācijas līdzeklis ir vienlaikus spēcīgs kopējās identitātes faktors. Taču es nesaprotu, kā šo saliedētību stiprinās "mazākumtautību" skolas un izglītības programmas. Svarīgi ir ne tikai mācīties vienā valodā, bet mācīties kopā. Fiziski kopā. Socializācija sākas – līdz ar to socializācijas pamati veidojas – skolā. Ja mēs no skolas laikiem redzam ap sevi tikai savas cilts eksemplārus, arī lielajā sabiedrībā, sasniedzot 18 gadus, mēs izejam ar pārliecību, ka sabiedrība nemaz nav vienota un dalās ciltīs, "tautībās" un "nācijās".

Nācija var būt tikai viena. Ja nācija nav viena, tas tikai nozīmē, ka nav nevienas nācijas, kas ir mūsu gadījums Latvijā uz šo brīdi.

Jā, tā bija (etniski definējamā) latviešu nācija - to es ar prieku un no visas sirds atzīstu un ticu tam -, kas 1918. gadā īstenoja savu "negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamās pašnoteikšanās tiesības, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem" (citāts). Var būt arī tas, ka toreiz Latvijas robežās dzīvojošie nelatvieši nebija lieli Latvijas neatkarības entuziasti - tāpēc pašnoteikšanās tiesības attiecās uz (etniski definējamo) latviešu nāciju, jeb kultūrnāciju.

Taču, tieši tā, kā Dr Levits raksta darbā "Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts", "lai gan latvieši savu politisko virzību uz Latvijas valsti sāka kā tipiska kultūrnācija, paplašinātā Latvijas tautas kā Latvijas valsts suverēnās varas juridiskās nesējas koncepcija ir ne vien latviešu kā kultūrnācijas valstiskā izpausme, bet savdabīgi ietver arī politiskās nācijas ideju."

Un kā viņš teica seminārā aprīlī: "Latvija ir tipiska Eiropas nacionāla valsts, kuru ir izveidojusi latviešu nācija kā kultūrnācija, nevis kā politiska nācija, līdz brīdim, kad latviešu nācija bija izveidojusi savu valsti. Abos gadījumos, vienalga kāds ir bijis vēsturiskais ceļš, politiskās nācijas ceļš vai kultūrnācijas ceļš, vēlāk, kad nacionālā valsts ir izveidota, šie ceļi satuvinās." (šeit)

Es citēju tik plaši, jo te ir atslēga: tiklīdz ir izveidota valsts, jāsākas konsolidācijai - nacionālajai sabiedrības konsolidācijas un nācijā jāuzņem visi valstī dzīvojošie. Tā ir politiskās nācijas būtība un sūtījums - nācija ir viena gan helīnim, gan jūdam, gan latvietim, gan krievam.

Tāpēc arī jāmācās ir kopā. Un bērnudārzā jāiet vienā. Lai skolas draugi ir no jauktās vides. Tas ir pats labākais, pats noturīgākais līdzeklis pret segregāciju. Pati labākā imunitāte pret sabiedrības sašķeltību.

sestdiena, 2014. gada 11. janvāris

Ventspils domes deputāts: Iespējams, notiek valsts apvērsuma mēģinājums

Latvijai un Ventspilij pārstāvju pēdējo nedēļu bravūrīgā izturēšanās liek secināt, ka pašreiz iespējams notiek valsts apvērsuma mēģinājums, kuru īsteno iespējami korumpēti, šantāžai pakļauti un bezatbildīgi valsts varas pārstāvji.

Vai runa ir par operāciju "Laimdotas Straujumas valdība"?

Pārpublicēju rakstu, ko Aivis Landmanis 2014. gadā 9. janvārī publicēja Apollo.lv šeit.

Strādājot Ventspils pilsētas domē (Ventspils lokālpolitikā kopš 2005.gada), kopā ar kolēģiem esam pārliecinājušies kā atsevišķi mūsu valsts indivīdi, izmantojot varu, pretēji Satversmei, likumu burtam un garam, grauj mūsu valsts pamatus. Kopā ar kolēģiem neskaitāmas reizes esam vērsušies pie valsts atbildīgām amatpersonām ar lūgumu novērst Ventspils pilsētas domē valdošo patvaļu, kura nu jau ir izplatījusies pa visu valsti.

Jums visiem ir zināms, ka Ventspils pilsētas domi vada smagos amatnoziegumos (smagākā ar amatnoziegumiem izvirzītā apsūdzība Latvijas valsts vēsturē, kā rezultātā Lembergam kopš 2007.gada ir liegts pildīt Ventspils pilsētas domes, Ventspils brīvostas priekšsēdētāja pienākumus) apsūdzēta persona, kura, izmantojot savu varu, turpina rīkoties ar simtiem miljoniem vērtiem sabiedrībai piekrītošiem aktīviem, vienlaicīgi pretlikumīgi ierobežojot savādāk domājošo deputātu tiesības uz informāciju, dalību domes lēmumu sagatavošanas procesos u.t.t..

Diemžēl, valsts vara ir izlikusies neredzam un nedzirdam notiekošo. Varai ir šķitis pieņemami, ka amatos turpina atrasties persona, kura ir apsūdzēta par attiecīgo amatu ļaunprātīgu izmantošanu iedzīvošanās nolūkos un kura ievērojamus sabiedriskos līdzekļus (skatīt Ventspils pilsētas domes, tās iestāžu, kapitālsabiedrību, Ventspils brīvostas pārvaldes, dažādu klubu un asociāciju budžetus) neierobežoti tērē sava tēla spodrināšanai un sabiedriskās domas iespaidošanai.

Vara nav spējusi reaģēt uz šīs personas īstenotajiem nevēlamo deputātu iespaidošanas, ierobežošanas paņēmieniem, kuri ir klajā pretrunā valsts Satversmei, likumiem un kuru rezultātā Ventspils pilsētas domes deputātiem ir ierādīta beztiesiska vērotāja vieta, proti, ja esiet pret mani (apsūdzēto Lembergu), tad uz domes sēdēm varat nenākt, jo ne Jūs, ne Jūsu deleģētie profesionāļi netiks pārstāvēti nevienā kolektīvo lēmumu pieņemšanas institūtā (komisijas, padomes, darba grupas), Jums tiks liegta visa iespējamā informācija, Jūsu iniciētie lēmuma projekti līdz domes sēdei nenonāks u.t.t.. Arī fakts, ka Ventspils pilsētas domi juridiski vada tās vietnieki (faktiski vada Lembergs), pretēji likums «Par pašvaldībām» definētajam, ka vietnieki domes darbu var vadīt tikai gadījumos, kad domes priekšsēdētājs atrodas prombūtnē, ir atlaists vai atkāpies, valsts varas pārstāvjiem ir licies pieņemami.

Gadiem, runājot par politiķu, amatpersonu atbildību, tiek nesatricināmi piesaukts jēdziens «Nav notiesāts, nav vainīgs». Šo jēdzienu dzirdam ik reiz, kad runa ir par viena vai otra politiķa, ierēdņa bezatbildību vai apzinātu darbību, kā rezultātā valsts, sabiedrība kopumā zaudē ievērojamus finanšu līdzekļus. Šādi rīkojoties, tautai ir iestāstīts - Jūsu vadītajā valstī galvenās vērtības ir korupcija, melošana, dubultie standarti, bezatbildība, neprofesionalitāte, gļēvums un dažādas netīras aizkulišu spēles, kurām nav nekā kopīga ar tautas labklājības veicināšanu un citām sabiedrības interesēm.

Attiecīgu darbību rezultātā esam zaudējuši ievērojamu savas tautas daļu, kura bezcerībā ir pametusi valsti. Iemesli aizbraukšanai dažādi, bet viens no būtiskākajiem ir mūsu valsts varas nespēja novērst valstī arvien pieaugošo amatpersonu visatļautību, patvaļu un korupciju, kuru atsevišķi valsts varas pārstāvji neatlaidīgi, pat uzstājīgi veicina. Kā gan citādi var nosaukt valsts augstāko amatpersonu pārrunas ar valsts apzagšanā apsūdzētu personu, uzklausot šīs personas viedokļus par valdības veidošanas procesu, Eiropas fondu un valsts finanšu resursu sadali u.t.t.,  «Nav notiesāts, nav vainīgs» standarti mūsu valstī ir inficējuši pilnīgi visas dzīves sfēras, tāpēc nav jābrīnās, ka šādas dzīves modeļa sekas izpaužas nevainīgu cilvēku dzīvību zaudēšanā.
Pieņemsim, ka Valdi Dombrovski atkāpties piespieda sirdsapziņa. Ja tā, tad apsveicami.

Diemžēl, tā vietā, lai izmantojot Valda Dombrovska augsti pacelto morālās atbildības latiņu un diskutētu par nelaimes patiesajiem cēloņiem, politiķi aprobežojas ar vienas nozares fasādisku vētīšanu un steidzamības kārtā lipina jaunu, kārtējo bezprincipu valdību, tikai šoreiz uzkrītoši un atklāti ar smagos amatnoziegumos apsūdzētā, Ventspils pilsētas vadītāja līdzdalību. Neviens no politiskajiem spēkiem nerunā par principiem, nosacījumiem, darāmajiem darbiem. Galvenais ir sadalīt, sagrābt amatus, kas liecina, ka politiķi nav izdarījuši secinājumus, nožēlojuši notikušo un apņēmušies turpmāk valsts intereses turēt augstāk par savām vai kādu slēptu menedžeru savtīgām, iespējams noziedzīgām interesēm.

Nāve, tāpat kā zaglis, savus upurus nešķiro. Tie ņem un tiem ir vienalga, kāda ir upuru nacionālā piederība, vecums un sociālais stāvoklis.

Nāve ņēma Zolitūdē.

Zagļi, korumpanti, neprašas un to atbalstītāji, noziegumu noklusētāji, vienaldzīgie visus šos gadus ir atradušies mūsu valsts visa līmeņa politikas veidotāju vidū, ļaujot apzagt ik vienu valsts iedzīvotāju.

Teiksiet NĒ?

Tad, kas bija par iemeslu, lai nekavējoties, bez ierunām panāktu smagos amatnoziegumos tiesājamas personas atstādināšanu no visiem ar valsti, pašvaldībām, to iestādēm, kapitālsabiedrībām, biedrībām saistītajiem amatiem? 

Kāpēc šādas personas piesedz politiskas partijas ar «Latvijai un Ventspilij» un ZZS priekšgalā?

Kāpēc tā saucamā tiesiskuma koalīcija kopā ar SC nespēja panākt attiecīgu likumu pieņemšanu, kura būtu jau sen novērsusi ačgārno, valsts pamatus graujošo situāciju?

Atbilde domājams Jums visiem ir labi zināma. Jūsu politiskajās partijās ir cilvēki, kuriem tā patīk «dīlot», ka aizmirstas vispārzināmi morāles kritēriji.

Ir dzirdēts, ka nepastāvot vairs nekādu līniju, proti Tabu.

Bet kā ir ar pasaules reliģijās rakstītajiem: TEV NEBŪS NOKAUT; TEV NEBŪS ZAGT un citiem. Vai saviem bērniem mēs atļaujam pilnīgi visu? Nemācam, kas labs, kas slikts?  Šādi turpinot var pienākt laiki, ka ne tikai valsts izlaupīšanā apsūdzētas personas turpinās rīkoties ar sabiedrības aktīviem, bet bērnudārzos, skolās, tiesībsargājošās institūcijās turpinās strādāt arī par pedofiliju, varmācību un slepkavību apsūdzēti pedagogi un tiesībsargi.

Godātie kolēģi!

Ar atvainošanos, premjera atkāpšanos, jaunas valdības neētisko lipināšanu  un «Maxima» veikalu boikotēšanu (publiski paziņojuši Valdis Dombrovskis; Daniels Pavļuts; Laimdota Straujuma) ir par maz, lai valsti noliktu uz morālo un tai sekojošo labklājības ceļa.

Mums ir jāpierāda pašiem sev un sabiedrībai, ka esam gatavi mainīties.

Uzskatām, ka valdības veidošanā partiju nosaukumiem ir jānonāk otrajā plānā. Valdība ir jāveido tiem deputātiem un tām personām, kuras ar savu rīcību spēj apliecināt gatavību valsti vadīt godīgi.

TĀPĒC AICINU VALSTS VARAS PĀRSTĀVJUS!

- Steidzamības kārtā Saeimā virzīt un balsot par likuma grozījumiem, kuri liegtu amatnoziegumos  apsūdzētām personām līdz tiesas sprieduma pasludināšanai, ieņemt jebkādus ar valsti, pašvaldībām (arī Saeimas un pašvaldību deputātu), to iestādēm, brīvostām, kapitālsabiedrībām, biedrībām un aģentūrām saistītus amatus (Noteikti jaunās valdības deklarācijā ir ietverama šāda likuma  pieņemšanas nepieciešamība un realizācija tuvāko nedēļu laikā);

- Norobežoties no amatnoziegumos apsūdzētām personām un to aizstāvjiem, tādējādi ar savu piemēru sabiedrībai demonstrējot, ka Valda Dombrovska atkāpšanās lēmums tiešām ir pacēlis morālās atbildības latiņu.

«Latvijai un Ventspilij» pārstāvju pēdējo nedēļu bravūrīgā izturēšanās liek secināt, ka pašreiz iespējams notiek valsts apvērsuma mēģinājums, kuru īsteno iespējami korumpēti, šantāžai pakļauti un bezatbildīgi valsts varas pārstāvji ar apsūdzēto, mūsu pilsētas, domes priekšsēdētāju priekšgalā, kuram tiesa jau labu laiku ir liegusi pildīt Ventspils pilsētas domes un Ventspils brīvostas priekšsēdētāja amatus.

No mums ir atkarīgs vai apvērsumam notikt vai NĒ.

Ja apvērsums izdosies, tad gaidiet - Ventspils pilsētas domes «demokrātijas» standarti ar uzviju prevalēs pilnīgi visās mūsu valsts vietās un jomās. Tad atliks vien mainīt likumus, lai legalizētu korumpantus, valsts resursu izmantošanu savtīgos nolūkos, likvidētu opozīciju. Bet tad jau tā būs pavisam cita valsts, kuru vadīs «likumīgie zagļi» un kurai ar rietumu demokrātijas standartiem nebūs nekā kopēja. Tā patvaļa, kas patreiz notiek Rīgas domē un par ko publiski uztraucas tās opozīcija, ir «ziediņi», salīdzinājumā ar Ventspilī notiekošo.

Man un maniem kolēģiem sirdsapziņa neļauj klusēt, tāpēc ceru, ka Latvijas politikas avangardā atradīsies pietiekami daudz godprātīgu cilvēku, kuriem nav vienaldzīgs mūsu valsts liktenis un kuri spēs rīkoties.

otrdiena, 2014. gada 7. janvāris

Racionālais ieguvums no euro. Pagaidām garām

Vēl no S&P.

Latvija pievienojās euro ar reitingu BBB+/Positive. Tas līdz šim ir zemākais kredītreitings, ar kuru eurozonai ir pievienojusies jauna valsts. Pēdējo gadu laika jaunpienācējiem zemākais reitings bija A/Stable. Tāds reitings bija Igaunijai 2011. gadā un Maltai 2008. gadā.

S&P piekoriģēja Latvijas reitingu pirms Latvijas iestāšanās eurozonā 2013. gada 13. decembrī, dažas dienas pirms svētku brīvdienām. Korekcija attiecās tikai uz outlook, kas tika paaugstināts no stable uz positive. S&P komentēja korekciju šādi:
The positive outlook signals our expectation of at least a one-in-three likelihood of an upgrade within the next two years if Latvia’s postcrisis recovery becomes more robust and produces balanced growth, while its still-high net external liability position falls materially as a percent of GDP and fiscal performance remains strong.
Latvijas kredītreitings varētu tikt paaugstināts nākamo pāris gadu laikā, saka S&P. Ja Latvijas pēckrīzes "rehabilitācija" būs pārliecinošāka, spēcīgāka un spēs radīt līdzsvarotu ekonomikas augšupeju. Tātad līdz šim brīdim Latvijas izveseļošanas bija atstājusi zināmas šaubas par savu neatgriezeniskumu un līdzsvarotību?

13. decembris, dienas pirms svēktu nedēļām, atstāj iespaidu, ka S&P gaidīja līdz pašam pēdējam brīdim, lai pārliecinātos par to, ka Latvija tiks galā ar savu pēckrīzes vārgumu, un - paaugstinātu reitingu līdz A-, piemēram. S&P nepārliecina arī Latvijas nosacīti zemais parādu līmenis, kas ir viens no zemākajiem EU.

Labāks reitings tieši pirms iestāšanās bija iespējams. Pirmkārt, S&P pārskata reitingu katrai valstij, kas ievieš euro pirms tas ir noticis. Otrkārt, Slovākijas un Igaunijas gadījumā reitings tika pacelts, respektīvi 2008. gada 27. novembrī uz A+/Stable un 2010. gada 10. jūnijā uz A/Stable. Slovēnijas, Maltas un Kipras gadījumā reitings tika apstiprināts, tāpat kā tas ir noticis ar Latviju.

Bet tieši reitings, šķiet, ir bijis tas racionālākais tūlītējs ieguvums no iestāšanās eurozonā. Reitings ietekmē valsts finanses un ekonomikas konkurētspēju. Jo augstāks reitings, jo lētāki ir parādi. Jo augstāks reitings, jo valsts ir pievilcīgāka nopietnām investīcijām.

No visām 21. gadsimtā euro ieviesušajām valstīm, Igaunijai šajā ziņā bija vislabākie panākumi. Igaunija panāca reitinga paaugstināšanu gan pirms ieviešanas datuma, gan divas reizes (pareizāk sakot pusotru, jo viena no tām reizēm bija outlook pārskatīšana) sekojšajā - 2011. - gadā līdz pat AA-.

Pagaidām Latvija nav panākusi savu racionālo ieguvumu.

svētdiena, 2014. gada 5. janvāris

Nost ar lēto valsti

Pārsteiguši dati, ko apkopojis Standard & Poor’s par valstīm, kuras tas regulāri vērtē (šeit).

Pareizāk sakot, tā ir prognoze uz 2014. gadu, kas, skaidrs, ir balstīta uz līdzšinējiem novērojumiem. Tur daudz kā interesanta: piemēram, ka Latvija nebūt nav tā apdalītākā valsts EU. Esam tikai sestā nabadzīgākā EU dalībvalsts, esam 14. vietā pēc krājumiem (investīcijas plus tekošā konta pārpalikums) no IKP, 5. vietā pēc investīciju apjoma no IKP (jo tekošā kontā mums ir deficīts, nevis pārpalikums) un tā tālāk.

Pārsteidzis ir tas, kas patiesībā izriet no vispār ļoti labi zināmā fakta, proti, ka Latvija ir zemu nodokļu valsts. Zemu vai nemaksājamu. To lai nosaka, kam ir labāka kvalifikācija.

Fakts ir, ka Latvija – valsts – iekasē ieņēmumus 35% apjomā no IKP. Tātad no visa, kas Latvijā tiek ražots un realizēts, valsts labums sastāda nedaudz vairāk par trešdaļu. Un ar šo rādītāju Latvijā ir 23.-26. vietā EU 28 valstu vidū. 35% ir arī Bulgārijai un Īrijai. Nedaudz mazāk, 34% saņem valstis saviem tēriņiem Rumānijā un Slovākijā. Vismazāk, tikai 32% no IKP, saņem valsts Lietuvā.

Atsevišķi procenti pluss vai mīnuss neko būtisku neatklāj. Tie jāapskata kontekstā. Īrija ir, protams, izņēmums šajā valstu grupā, jo Īrijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 6. lielākais EU. Tā ka Īrijas absolūtais valsts ieņēmumu apjoms, USD 78 md (S&P aprēķinos izmanto USD), jeb USD 17 000 uz vienu iedzīvotāju, būtiski atšķiras no Latvijas, respektīvi, USD 11 md un USD 5 500.

Te mēs runājam par valsts ieņēmumiem – no nodokļiem, nodevām, kaut kādām kapitāldaļām un līdzīgiem avotiem, ko lielākoties maksā nodokļu maksātāji. Te mēs runājam, cik maksā Latvijas valsts Latvijas iedzīvotājiem, Latvijas biznesiem, visiem, kas kaut ko maksā valsts kasē.

Pēc šiem radītājiem iznāk, ka Latvija ir trešā lētākā – saviem iedzīvotājiem pārrēķinot pēc IKP – valsts EU. Lūk, tas ir mans mazais pārsteigums.

Starp citu, Latvijas atrodas 23. vieta EU pēc ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, un 23.-26. vietā pēc valsts ieņēmumiem. Pārējās minētās valstis, tāpat kā Latvija, atrodas EU saraksta pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pašās beigās. Tas jau izskatās pēc likumsakarības. Jādomā, ekonomistiem šādas likumsakarības ir pazīstamas.

Skaidrs, ka valsts var iztērēt tikai tik, cik tā saņem ieņēmumos, vai uz deficīta rēķina nedaudz vairāk. Latvija tērē 36% no IKP. To tērē valsts uz sevi – uz savām algām (ierēdņi liekēži!), uz iepirkumiem (maitas!), uz pensijām, pabalstiem, skolām, ceļiem, subsīdijām, policiju, tiesām, armiju, KNAB, SAB, dab, zab, gab un pab, you name it, visu, kas valstij ir pienākums uzturēt un pabarot par nodokļu maksātāju naudu.

Pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju gadā valsts izdot algās, pensijās un citos maksājumos USD 5 805. Tas ir 5. zemākais rādītājs EU (pēc Bulgārijas, Rumānijas, Lietuvas un Polijas).

„Katrs” Latvijas iedzīvotājs „iemaksā” budžetā USD 5 500 un „saņem” USD 5 805 gadā. Katram Latvijas iedzīvotājam ierēdņu, skolotāju, ārstu, policistu algas, pensijas, ceļu uzturēšana un tā tālāk maksā USD 5 805 gadā.

Tas ir apmēram desmita daļa no tā, ko, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, savos izdevumos izdod valstis Luksemburgā un Norvēģijā. Tas ir 17-20% no tā, ko par savām skolām, ceļiem, iestādēm, kārtību uz ielām un tā tālāk maksā Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Šveicē vai Austrijā. Es nerunāju par absolūtiem cipariem, kas būtu nesalīdzināmi. Es runāju par cipariem uz vienu iedzīvotāju.

Tās nav tikai turīgas valstis, daudz turīgākas par Latviju. Tās ir arī valstis ar augstāko vienlīdzības līmeni pasaulē, zemākajiem korupcijas rādītājiem un kas atrodas konkurētspējīgāko valstu saraksta augšgalā. Tās ir valstis ar zināšanu ekonomiku, kas ražo augstu pievienoto vērtību un spēj konkurēt globālajā tirgū un acīmredzami gūt labumu no globalizācijas ne uz zemu izmaksu (lēta darbaspēka) rēķina, bet pateicoties nepārtrauktām inovācijām, ieguldījumiem cilvēkā un vidē – ilgtspējā, racionālai resursu optimizācijai un ļoti lielā mērā pateicoties savai izcilajai reputācijai. Tās ir arī valstis ar attīstītām un stiprām demokrātijas institūcijām, kas garantē katram indivīdam viņa brīvību un tiesību īstenošanu, valstis ar attīstītu pilsonisku sabiedrību, augsto sabiedrības konsolidācijas līmeni, stipru nacionālo identitāti, kā arī labākajiem radītājiem pētījumos par tolerance līmeni, to sabiedrības daļu, kurai vairāk piemīt neatkarīga domāšana un kas vistuvāk atrodas pašrealizācijas mērķim vērtību hierarchijā.

Igaunija, kur valsts izdevumi ir USD 7 880 uz vienu iedzīvotāju gadā, arī ir labs piemērs, kas, šķiet, apstiprina šo likumsakarību. Igaunija ir būtiski priekšā Latvijai pašapziņā un sabiedrības konsolidācijā, korupcijas novēršanā, labas kvalitātes investīciju (ražošanā un inovācijās) piesaistē, cilvēktiesību nodrošināšanā (ņemiet par piemēru kaut preses brīvību) un arī demokrātijā (stiprākas, ideoloģiski noturīgās partijas, kas ir sabiedrības interešu pārstāvniecības pamatinstitūcija, e-vēlēšanas, un droši vien šis tas vēl). Un skaidrs, ka Igaunija vēl tālu atpaliek no attīstītajām demokrātijām.

Secinājums: vienlīdzība, tiesiskums, konkurētspēja, ilgtspēja, kvalitāte, reputācija maksā dārgi. Ja mēs to gribam savā dzīvē mums ir vajadzīga moderna un stipra valsts, kas ir instruments sabiedrības interešu apzināšanai un īstenošanai. Modernā valsts, tāda kā Dānijā vai Somijā, maksā dārgi. Mums jābūt gataviem maksāt šo cenu.

Nepastāv absolūtā garantija, ka lielāks nodoklis tūlīt konvertēsies lielākā pašcieņā, sabiedrības konsolidācijā, stiprākā nacionālajā identitātē un labākā politiskajā piedāvājumā. Lai gan acīmredzami pastāv kopsakarība starp iedzīvotāju ienākumu, valsts tēriņiem un sabiedrības attīstības līmeni, šī loģiskā ķēde ir daudz garāka.

Tikpat patiess ir secinājums no otras puses. Atpalicība daudzās nozarēs un zemā Latvijas politikas un valsts pārvaldes kvalitāte ir trešās lētākās valsts cena, mūsu „ekonomiskās” domāšanas cena, mūsu negribēšanas maksāt nodokļus cena, mūsu neuzticības cena. Lēta valsts nav un nevar būt efektīva. Latvija to lieliski pierāda.

Lētā Latvijas valsts nevar nodrošināt labas kvalitātes pakalpojumus izglītībā, nepieciešamos medicīnas pakalpojumus, kārtības uzturēšanā, tiesu darbā, infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā, korupcijas novēršanā. Jautājums ir – kā interesēs pastāv lētā valsts? Man liekas, ka tas neatbilst neviena interesēm. Nevienam nevajag vāju, nevarīgu valsti.

Kā interesēs pastāv zemās nodokļu likmes? Zemie nodokļi ir pilnīgi noteikti nav sabiedrības interesēs. Par ko Latvijas sabiedrība maksā ar neizremontētiem ceļiem, neizmeklētām kriminālām lietām, izglītības profanāciju, pašvaldību resnvēderu braukāšanu uz brazīlijām politiskās konkurences neesamības apstākļos, investoru neatnākšanu, tāpēc ka vajadzīgā infrastruktūra neeksistē vai ir nolaista, vai ar to, ka 66% vīriešu ir aptaukojušies un sāk slimot jau pēc 45 gadu vecuma (šeit), tāpēc ka Latvijā nav pieejama vienkārša, bet ērta infrastruktūra sporta nodarbībām, ko minētajās konkurētspējīgākajās valstīs ar augstāko dzīves kvalitāti uzbūvē un uztur pašvaldības par nodokļu maksātāju naudu, – par ko mēs maksājam, ko mēs iegūstam, ekonomējot uz nodokļiem, tātad pielaižot šo idiotismu? Lieku iepirkšanās reizi lielveikalā mēnesī? Divas iepirkšanās reizes? Milzīgs vairākums neko daudz lielāku par šo ekonomiju neiegūst.

Taču Latvijā pastāv ļoti populārs viedoklis, ka valstij jābūt mazai, mazākai, nekā tagad. Lētai, vēl lētākai nekā tagad. To atražo tie, kas par savu draņķīgo vidi saņem, kā jau minēju, lieku iepirkšanās reizi lielveikalā. Jeb, citiem vārdiem, tiek ciniski piekrāpts.

Visai melīgi tēze par lētu valsti tiek piedēvēta liberālismam. Nekā liberāla te nav. Liberālisms diskutē mazas un efektīvas valsts modeli sabiedrībai, kas jau tā lieliski regulē sevi, pati izveido un uztur institūcijas. Nekā tam līdzīga Latvijā nav. Latvijas sabiedrība neprot pašorganizēties un regulēt sevi. To, ka Latvijas sabiedrībai nav raksturīga liberāla domāšana, pierāda arī tas, ka blakus „idejai” par lēto valsti starp tiem pašiem cilvēkiem ļoti populārs ir uzskats, ka nodokļi vispār nav jāmaksā, valsts ir jākrāpj, ienākumi jāslēpj un tam līdzīgi.

Var pateikt viennozīmīgi, ka tie, kas aizstāv un lobē zemos nodokļus Latvijā, pauž intereses, kas ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības interesēm. Tajā skaitā arī Latvijas uzņēmējdarbības interesēm. Uzņēmēja interesēs ir ne tikai maksimizēt tūlītējo peļņu – arī uz zemās nodokļu likmes rēķina. Uzņēmēja interesēs ir arī nodrošināt sava biznesa attīstību un ilgtspēju, kas kopumā ir atkarīgs gan no fiziskās infrastruktūras kvalitātes un pieejamības, gan no tiesu sistēmas un valsts spējas nodrošināt tiesiskumu, gan no darbinieku izglītības līmeņa, gan galu galā no ienākumu līmeņa sabiedrībā.

Paliek vēl viena tēze, ko atspēkot būtu grūtāk: „vienalga visu izzags un izsaimniekos”. Tie ir reputācijas jautājumi, par kuriem Latvijas valsts savu pilsoņu priekšā nekad nav sevišķi rūpējusies. Es vairākkārt jau esmu rakstījis, ka komunikācija un reputācija ir centrālie politikas jautājumi. Protams, sabiedrībai jābūt modrai un jākontrolē sava valsts. Pamatprincips ir tāds, ka valstij nevar, nedrīkst būt kādas savas no sabiedrības neatkarīgās, tā teikt, paralēlās „dzīves”. Valstij nevar būt „savu” interešu. Visas intereses, kas ir valstij, par ko tā rūpējas, ir tikai tās, kuras sabiedrība valstij ir deleģējusi caur saviem pārstāvjiem – politiskajām partijām, kas piedalās politiskajā konkurencē, vēlēšanās, cīņā par varu.

Viss ir cieši savstarpēji saistīts. Jo lētāk pilsonis grib tikt cauri, jo tizlāka ir politiskā konkurence, jo nekvalitatīvāka ir valsts pārvalde, jo vairāk arī no tā mazumiņa izzags un izsaimniekos. Taču tagadējo samudžināto un necaurspīdīgo vājas valsts modeli kontrolēt ir sarežģīti. Es uzskatu, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc sabiedrība pamatā neuzticas valsts pārvaldei un politikai.

Tāpēc politiskai prioritātei jābūt procesu iztaisnošanai, streamlining, daudz lielākai atklātībai un absolūti efektīvākai, daudz, daudz efektīvākai komunikācijai. Nost ar stulbo daudzvārdību un amatieriskām valsts un pašvaldību iestāžu interneta vietnēm. Jāiegulda kvalitatīvā komunikācijā – komunikācijas rīku atjaunošanā un informācijas pieejamībā.

Jāsāk ir ar valsts budžetu un valsts ieņēmumu iztērēšanu. Pilsoņiem jābūt absolūtai skaidrībai par to, kādiem nolūkiem tiek tērēta viņu iemaksātā nauda. Pašlaik tas nav pieejams. Valstij jābūt viena klikšķa attāluma no pilsoņa.

Nost ar lēto valsti. Lētā un neefektīvā valsts mums ir par dārgu. Mēs par to lētumu maksājam ar korumpēto politiku, demokrātijas kompromitēšanu, masveida emigrāciju, savu primitīvo nepievilcību nopietno investoru acīs, ar slimībām. Lētā un neefektīvā valsts ir nāvīgi bīstama.

piektdiena, 2014. gada 3. janvāris

Padomju ē-dūceklis rūpēm par investīciju klimatu

No vecās anekdotes: "Kas tas ir: nedūc un pakaļā nelien? Padomju dūceklis pakaļai." Kas nesavienojas ar tīklu un nav pieejams datorā?

Rīgas Zemesgrāmata... Man nepatīk, kā šī iestāde komunicē ar mani internetā.

Vietne ir blāva, neizteiksmīga, neatbilst modernu ekrānu prasībām. Dizains nav mainījies, kopš es pirmoreiz tai uzgāju ļoti sen, ļoti, ļoti sen. Tas vien jau tāds kā interneta analfabētisms. Nospļauties? Viņiem par mani? Rīgas Zemesgrāmatai - jā, ļoti ticami, nospļauties par zināšanām, par savu reputāciju, par saziņu ar sabiedrību - ar mani, un par pašu sabiedrību. Vai ne? Tas nav viss.

Pamēģiniet palasīt, kas Zemesgrāmatai ir sakāms par saviem pakalpojumiem. Man personīgi, lai kaut ko saprastu un sistematizētu, vairākas lapas no vietnes bija jāizdrukā. Pilnīgi noteikti Zemesgrāmatai ir nospļauties, vai kāda teknokrāta uzrakstītie palagi vispār ir izlasāmi. Un arī tas nav viss.

Pēc visas garās lasīšanas tu uzduries pasāžai par to, ka vispār varbūt vajadzēs arī izziņu - jā jā, izziņai pakaļ tevi sūtīs Valsts -- iedomājieties! - VIENOTĀS DA-TO-RI-ZĒ-TĀS Zemegrāmatas tantuks,- par n.ī. nodokļa samaksu, ja tava pašvaldība "nenodrošina pieeju nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju datu bāzei". Šie vārdi ir pat iezīmēti kā links - uz ko, jūs domājat? Uz pašvaldību sarakstu, kuras "nodrošina pieeju"? Gaidi vien! Links, protams, ir kaut kādu mazinformatīvu figņu.

Tā vairs nav pat nospļaušanās. Tā jau ir ņirgāšanās. Nojaušot, ka tur, kur sovoki, neko labu labāk negaidīt - te es domāju par Rīgas pašvaldību, kur protams viss ir pieejams digitāli, bet vēl ir jautājums, tas ir pietiekami "vienoti datorizēts", lai savienotos ar Vienoto Datorizēto Zemesgrāmatu,- es sāku gatavoties dubult-, stereo-ņirgāšanai par sevi.

Tā pati Rīgas pašvaldība izdomāja „rīdzinieka karti”, pilnīgi fizisku „izziņu”, kas apliecina tavu rīdzinieciskumu. Kur kādam nolūkam apliecināt – tas lai paliek ārpus šī teksta. Pietiek ar to, valsts iedzīvotāju reģistra un Rīgas pašvaldības digitāli pieejamie dati par iedzīvotājiem nav pietiekami labi, lai tos pa taisni no viena servera uz otru, no viena datora uz otru, no viena tantuka uz otru izmantot Rīgas pašvaldības uzņēmuma pietiekami digitālajam pakalpojumam. Not good enough – vajag izziņu. Tā ka ir grūti nenojaust, ka, kur ir sovoki, tur ir sovokisms, smirdīgs, slimīgs, padibenīgs sovokisms.

Ufff, nē, arī tas vēl nav viss.

Pamēģiniet "pievienoties" Vienotajai Datorizētajai paši - piemēram, lai pārbaudītu, kas tur tai kadastrā par jūsu īpašumu stāv rakstīts. Nu pamēģiniet. Ja jums izdosies, pamāciet mani, kāds buramvārds kurā vietā datorā ir jāpačukst.

Latvija 2014. Cilvēki, kas šitādi komunicē ar sabiedrību par nemazo naudu, ko viņi valsts vārdā plēš no n.ī. transakcijām, nodrošinot valsts garantēto pakalpojumu, kas izdomāts, lai sistēmā ir kārtībā un neviens nepaliek apkrāpts, - šie cilvēki ir jāatlaiž no darba. Ne tāpēc, ka dizains ir novecojis, ka teksts ir nelasāms, ka linku var uztvert kā mēģinājumu paņirgāties par apmeklētāju, ka nevar pievienoties Vienotajai Datorizētajai. Ne tāpēc. Par to jāatbild tiem amatieriem, kas to visu īsteno. Vadītājiem jāatbild par to, ka viņi to ir pielaiduši. Ka viņi ir pielaiduši kaunu. To, ka blakus valstij, kas pamazām sāk apvienot savus valsts e-pakalpojumus ar valsts e-pakalpojumiem Somijā, - ka blakus šai valstij 2014. gadā atrodas tāds "e"-Sovoks, kur "e" nez kāpēc nozīmē ņirgāšanos.

Jā, to un daudz ko dramatiskāku par "nevainīgo" ņirgāšanos der atcerēties, runājot par konservatīvismu, tradīcijām un saknēm. Der atcerēties, ka mūsu sabiedrība, "šī sabiedrība", neko daudz senāk par sovoku nezin, nepazīst, neatceras, neko citu nav piedzīvojusi. Konservējot un konservējoties, der lieku reizi pārbaudīt, ko mēs īsti konservējam, kādus padomiskus, "dzīvākus par dzīvu" sūdus gribam saglabāt.

Rīgas Zemesgrāmatu, tādu, kāda tā ir uz šo brīdi, konservatīvie nostaļģisti var uzskatīt par savu lielo uzvaru, ko viņi katru dienu gūst, nemaz par to necīnoties.

Jā, un vēl viens sīkums. Rīgas Zemesgrāmatai ir ārkārtīgi svarīga loma tajā ko sauc par investīciju klimatu valstī. Tas, ja "vienkāršo" cilvēku ērtums saskaroties ar valsts pakalpojumiem to sniedzēju viņu politisko priekšnieku vidū īpašu entuziasmu ķerties pie tā uzlabošanas neizraisa.

Visas vecās dziesmas / Stuff