ceturtdiena, 2014. gada 13. marts

Nato spēki? Uz Latviju skatās savādāk

Nato spēkus Baltijā! Domāju, ka vajag. Nezinu, ko par militāro situāciju Baltijas reģionā saka Latvijas aizsardzības ministrs. Domāju, ka neko īpaši ne saka, ne domā. Ne arī zina (?). Jautājums, kāda velna pēc Latvijai ir tāds ministrs. Ok, bet Igaunijas ministrs Urmas Reinsalu saka (šeit), ka Baltijas valstīs vajag Nato spēku -- ne obligāti milzum daudz karavīru, varbūt, pietiktu ar robotierīcēm -- labākam līdzsvaram, jo pašlaik līdz ar Krievijas agresivitātes eskalāciju ir izveidojies "drošības vakuums". "Valsts agresijas filozofiju var līdzsvarot tikai reāls spēks," saka Reinsalu intervijā.

Te, man šķiet, ir divi aspekti. Viens ir, ka var izskatīties, ka Reinsalu ļaujas Krievijas provokācijām, kas nav labi. Krievija ir histēriska un provocē histēriju. Krievijas histērijas iemesli ir, protams, iekšējie, tas ir absolūti jāsaprot un galu galā perfekti atbilst vienkāršajai tēzei par autoritāro režīmu dabisko un neizbēgamo politisko nestabilitāti. Atgriežoties pie provokācijām, jāatzīmē, ka, piemēram, Somija uz tām īsti nereaģē. Tur joprojām ir tikai viena partija, toties tagadējā ministru prezidenta partija, Kokoomus, jeb Samlingspartiet, jeb konservatīvi liberālā centre-right Koalīcijas partija, ir par Somijas iestāšanos Nato. Taču apdraudējums Somijai salīdzinājumā ar to, par ko jāuztraucas Baltijas valstīm, ir krietni zemāks.

Tāpēc otrs aspekts ir tāds, ka mums Baltijas valstīs, protams, jābūt modriem, vērīgiem un drosmīgiem, darot visu, kas ir reālistiski mūsu spēkos, lai aizsargātos no nestabilā despotiskā režīma kaprīzēm. Izvietot Nato spēkus Baltijā ir tas, kas ir mūsu spēkos.

Es domāju, ka saprotu, kāpēc tā runā Igaunijas ministrs, un kāpēc tā nerunā Latvijas ministrs. Abas valstis atrodas apmēram vienādā apdraudējumā gan iekšēji, gan ārēji. Atšķirība ir politiķu -- politikā iesaistīto indivīdu -- profesionālajā sagatavotībā, jeb kvalitātē, kas Igaunijā acīmredzot tradicionāli bijusi daudz augstākā. Tas ir viens. Un otrs ir, ka atšķirība ir politiķu atkarībā vai neatkarībā no tiem spēkiem, kuru intereses nesakrīt ar sabiedrības/valsts nacionālajām ilgtermiņa interesēm un kuras politikā ir pārstāvētas spēcīgāk, nekā sabiedrības intereses, -- ir pārākas par sabiedrības interesēm. Mēs apmēram varam nosaukt tos un apmēram iedomāties, kas Latvijā vai tuvu Latvijas robežām ir spēcīgāki par Latvijas valsti un tās likumiem.

Tātad Igaunijā gan politiķu kvalitāte ir augstāka, gan viņu neatkarība no privātām un sabiedrībai naidīgām interesēm ir lielāka, ar ko Igauniju var tikai apsveikt. Latvijā ir ļoti draņķīgi politiķi, kuri no politikas ir jālustrē visiem spēkiem jo ātrāk, jo labāk. Es te nerunāju par KGB, ne-KGB, tas ir noiets etaps, ir jau pastrādāts daudz kas svaigāks, par ko ir jālustrē.

Praksē atšķirība starp Igauniju un Latviju jau tagad izpaužas tā, ka mūsu kaimiņi ieklausās tajā, ko pasaka Tallinā, un ir tikpat kā vienaldzīgi noskatās uz Rīgu, jo ko īsti var gaidīt no pro-Kremļa oligarchu marionetēm, kas pat valodas īsti neprot. Tas ir fantastiski nopietni. Ne valodas, bet interese par mums. Jo tāpat skatīsies uz to, ja Krievija tik tiešām sāks uzvesties agresīvi attiecībā uz Baltijas valstīm. Skatīsies uz Igauniju, mēģinās visiem spēkiem palīdzēt, jo zinās, ka palīdz pateicīgiem, tiem, kas tiešām negrib atkal nonākt zem Kremļa. Uz Latviju skatīsies savādāk. Kā skatās jau tagad.

5 komentāri:

  1. ELV: Visi novērojumi rāda, ka jampampiņu īpatsvars politiskajā elitē Latvijā, diemžēl, ir krietni augstāks nekā Igaunijā. Igaunijā ir daudz vairāk tādu politiķu, kuri var "vienā acu augstumā" sarunāties ar Rietumu politiķiem.
    Iemesli šai acīmredzamajai atšķirībai ir kompleksi. Viens no tiem (lai arī nebūt ne pats galvenais) ir tas, ka Latvijas intelektuālā elite ļoti atturīgi iesaistās politikā, pametot šo demokrātijai esenciālo darbības lauku cilvēkiem ar mazāku "jaudu". Interesanti, ka par šo problēmu rakstīja, šķiet, nopietnākais latviešu filozofs Pauls Jurēvičs jau 1937.gadā savā rakstā "Inteliģence un politika" (Burtnieks, 1937, Nr.7, 577.-590.lpp.). Šodien intelektuālās elites iesaiste politikā ir krietni aktuālāks jautājums nekā pirms kara. Būtu vērts šo jautājumu izvērst plašāk, varbūt kādā publiskā diskusijā.

    AtbildētDzēst
  2. Latvija kā politisko pigmeju valsts. Drausmīgi. Paldies par Jūsu komentāru, Levita k-gs. Šis jautājums ir samilzis. Es pilnīgi piekrītu, ka tagad tas ir daudz aktuālāks nekā jebkad. Un jā, protams, par to ir absolūti nepieciešama plašāka diskusija.

    AtbildētDzēst
  3. Latvijā ir mazliet izsīcis cilvēku kapitāls - tieši visaugstāk kvalificētie un valstiski domājošie cilvēki mums, protams, ir - bet viņu ir mazāk (vismaz īpatsvara ziņā) kā Igaunijā. Viens no skaidrojumiem ir 1.pasaules karš - Kurzemes bēgļi, frontes līnija pie Daugavas, visbeidzot tie daudzie latvieši, kas palika komunistiskajā PSRS. Pirms 1.pasaules kara, manuprāt, nebija tāda priekšstata, ka igauņi būtu kaut kā stipri mums priekšā. Savukārt jau neatkarības cīņas (Cēsu kauja utml.) parādīja igauņu iespējas sasniegt labāku politisko konsolidāciju un briedumu. Viņi ne vien palīdzēja Latvijas neatkarības cīņās, bet faktiski iznesa lielu daļu no šo cīņu smaguma. 1919.g. 22.jūnijs (Cēsu kauju atcere) ir valsts svētki Igaunijā. Latvijā to knapi kāds piemin. Mums tuvāks izrādījās ģenerālis Jānis Balodis (K.Ulmaņa režīma laikā kara ministrs), kas svārstījās līdzi vāciešiem un vēlāk arī PSRS.

    Domāju, ka vēl pēc kādiem 10-20 gadiem atšķirība starp latviešiem un igauņiem mazināsies. Jo arī Latvijā veidojas valstiski domājoša jaunā paaudze - vienkārši šobrīd varas gaiteņos vairāk dominē tādi Brežņeva laiku konformisti, kuri domā tikai par "tuvāko kreklu".

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru, Kalvi. Es nebūtu tik optimistisks. Man ir grūti spriest un nosaukt kaites, kas ir visvairāk izplatītas Latvijas politiķu vidū. It kā mēs par tām dzirdam, bet tā kā pats tais aprindās bijis neesmu, negribu atkārtot citu secinājumus. Pats secinu no viņu darbības rezultātiem. Man ir skaidrs, ka ja dināmikā, kas neapšaubāmi Latvijas elitē notiek jau vismaz 23 līdz 25 gadus, nenotiks kāds liktenīgs pavērsiens, ko mēs tikpat skaidri vērosim, nekas arī netuvinās mums labākajiem paraugiem. Politikā jau tagad dominē cilvēki, kas ir krietni jaunāki par Brežneva laika konformistu paaudzi. Jaunākas paaudzes sasniedz rīcībspējīgu vecumu ar ļoti sliktam zināšanām un neiedomājamu putru galvā.

      Dzēst
  4. Egils Levits: Piekrītu Alehina kungam, ka, ja nenotiek „kvalitatīvs lēciens”, šāds zema līmeņa politiskais izpildījums var turpināties ilgi. Jaunā paaudze, kas augusi brīvajā Latvijā un lēnām nomaina Brežņeva gadu paaudzi, ir citāda, taču ne vēl automātiski labāka kā politiķi: Putra galvā ir arī tai (lielā mērā), tas ļoti uzskatāmi redzams portālu komentāros.
    „Putras” tēma ir ļoti būtiska. Šajā sakarā varbūt viena no galvenajām problēmām, kas negatīvi ietekmē sabiedrības un politikas kvalitāti, ir diezgan vāji attīstītā spēja orientēties pasaules informācijas jūklī (kas tagad, atšķirībā no padomju laikiem, ir pieejams), to adekvāti strukturēt, un tad no šīs strukturētās sistēmas iegūtās atziņas radoši pārveidot tā, ka tās ir piemērotas Latvijai.
    Katrā ziņā, problēma un uzdevums ir: Kā panākt Latvijas politikas „kvalitatīvu lēcienu”? Kādi instrumenti, kādas metodes varētu to veicināt?

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff