ceturtdiena, 2014. gada 17. aprīlis

Putins ir jāaptur

Vai Baltijas valstis tiešām varētu kļūt par Putina nākamo upuri?

No racionālā viedokļa skatoties, pašas par sevi Baltijas valstis Putinu interesēt nevar. Šobrīd nav ne 16., ne 19., ne pat 20. gadsimts, un ostas pakalpojumus var pirkt, pat ja politiskās attiecības ir saspīlētas. Vēl jo vairāk ja galvenā eksportprece tiek transportēta pa cauruļvadiem. Bez tam, ne ostas, ne pat cauruļvadi daudz nelīdzēs, ja Krievija nonāks izolācijā šo pašu ostu pārņemšanas rezultātā.

Tātad, ja pašas Baltijas valstis diez vai, kas interesē Putinu? Putinu interesē konflikts. Kāpēc?

Es atļaušos nedaudz pafantazēt un paspēlēties ar konspiroloģiskām spekulācijām ar nolūku rast racionālu pamatu konfliktam.

Uz šo rakstu mani iedvesmoja arī raksts, ko Edward Lucas publicēja Daily Mail 15. aprīlī šeit:

"Having taken Ukraine, he will turn his attention to the Baltic states. Members of the EU and Nato, their lawful societies, elections and ­thriving economies are an implicit rebuke to those who preside over sleaze and brutality in Russia."

Lai gan pašlaik Rietumi tik tiešām cenšas dabūt Krieviju pie sarungalda, lai risinātu Ukrainas krīzi, ir ļoti iespējams, ka pats Putins uzskata, ka ir cietis neveiksmi diplomātiskā dialogā ar Rietumiem, un ka konflikts viņam palīdzēs dialogu atjaunot ar jauniem, daudz spēcīgākiem trumpjiem rokās.

Ja Ukrainas krīze ir pārāk nenozīmīga tēma, kur izspēlēt iegūtos trumpjus, atliek tikai saprast, kādu dialogu cer sagaidīt Putins. Tas ir viens.

Otrs ir zaudējumi, ko Putins cieš no operešu idiotismā Ukrainā un fašizācijas Krievijā.

Ir skaidrs -- un viņš to, manuprāt, vēlas nodemonstrēt, -- ka ir ar mieru ciest zaudējumus, visas izmaksas sakarā ar militāra konflikta ar Ukrainu izraisīšanu, diversantu un falšu separatistu iesūtīšanu un apmaksāšanu, teritoriju aneksiju un impērijas atjaunošanas window dressing story visnopietnāko realizāciju. Es saku "window dressing", jeb bullshit, tāpēc ka savas un tuvējās post-Sovjetijas, tai skaitā arī Latvijas, lumpeņu populācijas fašizācija -- lai cik reāla, bīstama pilsoniskam mieram, salda kremļāžu šovinistiem un lai cik tā atsien rokas pilnīgai opozīcijas iznīdēšanai, ko viņš, šķiet, gan nesteidzas pa īstam izmantot -- nevar būt mērķis. Un teritoriju pievienošana arī ne.

Nospļauties viņam par tiem degradētajiem kaktiem, ko viņš būtu spējīgs sagrābt. Galu galā praktiski visa post-Sovjetija ir degradēts kakts, kurā jāiegulda simtiem miljardu euro. Nospļauties viņam par tiem "apdraudētajiem" krieviem un apdraudētības propagandas dziedoņiem. Jā, tas maksā un tam būs vēl lielākas sekas.

Atliek tikai saprast, kas liek viņam ticēt, ka šis izmaksas nepārsniedz galvenās balvas vērtību. Kas ir daudz lielāks par visām nelietībām, ko Putins tagad uzņemas? Kas var šķist lielāks pašam Putinam?

Es domāju, pats primārais viņam pašam ir palikt pie varas Krievijā, kur viņš sevi iecēlis par absolūto monarchu (ir pilnīgi neiespējami iedomāties kādu opozīciju, kādu nefeiku alternatīvu kandidātu cara "vēlēšanās"). Ar Krieviju zem zābaka viņam ir svarīgas garantijas tam, ka Krievija arī turpmāk saglabās "enerģētikas lielvaras" pozīcijas pasaulē. Tā ir Krievijas vienīgā stratēģiskā priekšrocība. Tas nav atkarīgs no Krievijas chroniskās nespējas modernizēties. Un tas nodrošina vismaz pusi no valsts ienākumiem.

Atkarība no fosīliem enerģijas resursiem var vidējā termiņa mazināties. Un te ir runa ne tikai par ģeogrāfisko diversifikāciju -- gāze ne tikai no Krievijas, bet arī no Katāras, Alžīrijas, Irānas, slānekļa gāze vienalga no kurienes. Dabas gāzes un naftas monopolam varētu drīz pienākt gals kā cilvēces enerģijas resursam. Neapšaubāmi alternatīvas radīšana pieprasa pārāk lielus ieguldījumus tam riskam, kas ar to neizbēgami ir saistīts. Nekas vēl nav izlemts, un Putins tāpēc varētu domāt, ka cīņa par monopolu vēl nav galā.

Taču ne ar tām rezervēm, kas jau atrodas izstrādē Krievijā vai drīzumā varētu ienākt apritē. Tās rezerves laikam ir pārāk niecīgas, lai atsvērtu alternatīvas radīšanas izmaksas un novērstu tektoniskās izmaiņas enerģijas resursu tirgū pasaulē. Bez tam, izsīkstošās rezerves varētu būt par iemeslu, kāpēc Putinam arvien grūtāk uzturēt dialogu ar ekonomiski un politiski daudz spēcīgākiem partneriem Rietumos.

Tieši šo dialogu -- par garantijām Krievijai -- viņš visticamāk varētu vēlēties atjaunot un šajā dialogā stiprināt Krievijas pozīcijas. Varētu pieļaut, ka dialogs ar Putinu un viņa kleptokrātisko režīmu pārtrūktu pietiekami drīz jebkurā gadījumā. Rietumu reakcija uz Ziemas olympiskajām spēlēm deva pamatu tādām prognozēm. Putina solidarizēšanos ar cilvēkēdāju režīmiem un demokrātisko brīvību sabotēšanu pašu sabiedrībā Rietumos pamazām sāka uztvert kā konfrontācijas meklēšanu.

Vērtējot Putina afēru Ukrainā no šīm pozīcijām, viņa taktika izskatās pēc neattaisnojama idiotisma. Pirmkārt, sankcijas pret Krieviju un tās izolācija varētu paātrināt alternatīvā enerģijas resursa radīšanu. Un otrkārt, karš Ukrainā, kas neprovocē Rietumus uz tiešo iesaistīšanos konfliktā, nedod Putinam pietiekamus trumpjus, neatjauno meklējamo dialogu ar Rietumiem, pat vēl vairāk attālina dialoga perspektīvu.

Putins nevar neredzēt, ka Ukrainas afēras izmaksas, ja tās atstāt "pašplūsmā", ar laiku varētu radīt nesamērīgus zaudējumus ekonomikai un draudus viņa režīmam.

Edward Lucas raksta tā:
"Putin "makes no secret of his hatred for the West. He is contemptuous of, yet fears, our soft power. He resents the laws, liberty and prosperity that our citizens enjoy. They throw into bleak contrast the dismal life that his own ­corrupt and incompetent rule offers Russians."
Tāpēc viņš būtu ieinteresēts eskalēt konfliktu līdz pakāpei, kad Rietumi vairs nevarētu palikt neiesaistīti. Pat neiesaistoties militāri, Rietumi noteikti būtu spiesti uzsākt daudz rezultatīvāku dialogu ar Krieviju un praktiski pārtraukt Krievijas politisko izolāciju, ja par jaunu upuri kļūs kāda EU un Nato valsts.

Baltijas valstis ir perfekts mērķis šim nolūkam. No Baltijas valstīm Latvija, šķiet, varētu krist pirmā, jo, kā saka zviedru profesors Kristian Gerner (šeit) un kā mēs lieliski zinām arī paši, Latvija ir ķēdes vājākais posms (arī šeit).

Par Rietumu spēju un apņēmību aizsargāt Baltijas valstis, Lucas izsakās tā:
Putin "believes we in the West are too weak to defend ourselves when threatened. So far, his assessment looks right. Even Nato — the bulwark of our security since 1949 — is creaking under the strain of the Ukraine crisis.  
Nato’s gutsy commander, General Philip Breedlove, wants to share international intelligence with Ukraine and boost Nato’s forces in its most vulnerable member countries: Poland and the Baltic states of Estonia, Latvia and Lithuania. 
But the White House has blocked the first recommendation. And European countries such as ­Germany are blocking the second."
Taču pati galvenā balva, kurai teorētiski jābūt daudz vērtīgākai par "ieguldījumiem", ir fosīlu resursu rezerves Arktikā.

Nesen Starptautiskā Enerģijas Aģentūra nāca klajā ar paziņojumu, ka vismaz trešdaļa no gāzes un naftas rezervēm pasaulē atrodas zem ledus Arktikas okeānā, kur ne tikai vēl nav starptautiski atzīto robežu, bet drīz vien, kādu 50 gadu laikā, vasarā nebūs arī ledus. Tā līdz nekad cilvēces vēsturē nav bijis un tas acīmredzot atklāj kolosālas, vēl nezināmas iespējas. Tā ir vēl viena "sibīrija", par ko pacīnīties. Iespējams, pieejamās Arktikas rezerves ir spēcīgākais arguments cīņā pret alternatīvas radīšanu fosīliem.

Negribētu spekulēt par karu Arktikā. It īpaši laikā, kad īsts karš jau notiek Ukrainā. 

"In his bleak world view, only force and money count." - tā Lucas. Mēs nezinām, kādi militāri spēki Putina režīma rīcībā tiešām ir. Taču mēs zinām, ka nauda viņam visticamāk drīzumā izsīks, ja krasi samazināsies ienākumi no gāzes un naftas eksporta. Tāpēc šobrīd sacensībai starp Rietumiem un Putinu drīzāk jānotiek nevis ap Arktiku, bet ap Putina režīma izdzīvošanu.

Rietumu nevienotā nostāja un separātās "īpašās" attiecības ar Krieviju, uz kurām, cik es saprotu, cer Vācija, neapšaubāmi vājina Rietumu iespēju ietekmēt notikumu gaitu un apturēt agresoru iekams viņš uzbrucis jaunam upurim, piemēram, Baltijas valstīm. Diemžēl ir pārāk daudz sakritību ar notikumiem pirms Otrā pasaules kara, kad Rietumu lielvalstis nespēja apturēt Hitleru, dodot priekšroku neiesaistīties jau notiekošajās kara darbībās.

Mēs, protams, zinām arī to, ar ko Otrais pasaules karš beidzās. Nelietības tomēr tiek nosodītas. Kara zvērības liek vismaz pāris paaudzēm mācīties no pieļautajām kļūdām. Bet par kādu cenu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff