piektdiena, 2014. gada 18. aprīlis

Viņi ir atnākuši, the twisted minds of the unwanted

Sieg heil, fstavajskolen!

Viņi ir atnākuši, the twisted minds of the unwanted. 90. gadu paaudze. Viņu ir ļoti daudz. Atcerieties, 80. gadu otrajā pusē bija augsta dzimstība, piedzima daudz to, kam bija lemt iet/neiet bērnudārzos un skolās juku laikos, tad, kad saplīsa druskās ļoti daudz no tā, kas veidoja pamatu sovjetu "labklājības" sistēmai, beidzās "normalitāte". Pēkšņi masa garīgi vārgu cilvēku sāka zaudēt interesi par sevi, dzīvi, savu ģimeni, bērniem, nākotni. Citiem sākušies histēriskās pelnīšanas un 24/7 darba laiki, kad ar vienu algu dzīvei nepietika. Izglītība kļuva par marginālu nozari, kurai vairs nebija vietas zem saules, un pedagogi sāka marginalizēties. Sāka parādīties pirmās ziņas par tūkstošiem bērnu, kas neapmeklē skolu, nemācās. Tas bija pilnīgi neiedomājami manā pasaulē. Es sāku ievērot ziņas par vardarbību ģimenē, par pedofiliem. Pēkšņi mana pasaule pārvērtās nelaimīgā sāpju pilnā kamolā. Un es ļoti labi atceros savu domu kaut kad 90. gadu vidū, kad pašam jau bija meita, par to, ka 90. gadu bērni mums visiem vēl atriebs par savu nelaimīgo bērnību, par to, ka tāpat, kā izglītība un morāle, viņi vairs nebija prioritāte sabiedrībai, nebija svarīgi, varbūt pat nebija vajadzīgi.

Viss. Laiks, kad mēs viņus varējām ignorēt, marginalizēt viņus un viņu vajadzības, ir beidzies. Viņi ir atnākuši. Bez zināšanām, bez vērtībām. Ko vēl var gribēt no viņiem? Viņi tikpat kā nav mācījušies. Viņus neviens, izņemot to perverso 90. gadu izklaides televīziju, neaudzināja. Viņi nezina, kas ir stalinisms, fašisms, nacisms, cik tie maksāja viņu pašu priekštečiem tikai pāris paaudžu, dažu gadu desmitu atpakaļ. Viņi nezina, ka naids nav vienīgais dzīves saturs. Viņi neko nezina par mīlestību.

Viss, viņi ir atnākuši, ir sācies viņu laiks. Viņi tagad meklē darbu un drīz vien sāks pietiekties biznesā un politikā. Ekonomikā jau arvien biežāk runā par kvalificēto darbaroku trūkumu. 90. gados Latviju visās analīzēs kritizēja par politisko nestabilitāti, mainīgo nodokļu vidi, korupciju, taču vienmēr atzīmēja un uzteica par labi izglītotu, kvalificētu darbaspēku. Latvijas ekonomikā ir atnākusi 90. gadu paaudze un kvalificētā darbaspēka laiks ir beidzies.

Tas laiks ir beidzies. Mūsu laiks?

Par bildi:
 
Es to atradu Twitterī. Par avotu neko vairāk pateikt diemžēl nevaru. Skaidrs ir viens: tā ir uzņemta nesen, uz putiniskās šoviniskās histērijas viļņa, kad Kremļa televīzijas jau bija labi izskaidrojušas savai auditorijai post-Sovjetos, ka fašisms, neonacisms, stalinisms, ksenofobija un vispār naids ir OK un jauki iederas 9. maija režīma ideoloģijā. Sieg heil, fstavajskolen!

2 komentāri:

  1. Egils Levits: Toreiz vairumā dezorientētā, mankurtizētā vecāku paaudze gan spēja atgūt brīvību (tas ir tās lielais un paliekošais nopelns, kas jāciena), taču nespēja iedot pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajai paaudzei tās zināšanas un to vērtību minimumu, kas kā aksiomātisks kanons nepieciešams demokrātiskas sabiedrības, nacionālas Latvijas valsts funkcionēšanai. Liela šīs paaudzes daļa ir tukša, bez zināšanām par pagātni, par pasauli, par šodienas Latviju, un galvenais, bez tām vērtībām, kas nepieciešamas modernā sabiedrībā. Vai tā spēs tālāk veidot mūsu valsti?
    Acīmredzot, apzināti jāveicina tas mazākums, kuri ir tomēr, neraugoties uz nelabvēlīgajiem apstākļiem, ir izauguši kā demokrātiskas personības. Tāds mazākums neapšaubāmi pastāv. Un, kopā ņemot, tas varbūt pat nemaz nav tik mazs. Taču tas ir atomizēts. Tādēļ šim mazākumam sevi jāapzina, jāveido savs tīkls. Jākļūst par sabiedriski-politisku spēku. Haotiskā bezvērtību vidē neliels mazākums ar skaidrām vērtībām tomēr var paveikt daudz vairāk, nekā to liecinātu viņu procentuālais īpatsvars sabiedrībā. Šim tīklam varbūt dažādas formas, tajā skaitā partijas, biedrības, dažādi diskursi, sociālie tīkli. Nav iespējams šo mazākumu ātri padarīt par vairākumu, bet ir iespējams panākt, ka tas skaidri aptver un norobežojas no bezvērtību vairākuma un sāk noteikt "toni" mūsu patlaban intelektuāli visai nožēlojamā sabiedriskajā diskursā. Pie šī demokrātiskā mazākuma pretošanās "punktiem" bezvērtību vairākumam, kādu ir vesela virkne, manā ieskatā pieder, cita starpā, arī šis blogs. Centrālais jautājums un uzdevums: Kā visātrāk, vislabāk no līdz šim atomizētā mazākuma izveidot satīklotu, aktīvu intelektuālu spēku?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru un novērtējumu, Levita kungs! Es apzināti atstāju ārpus teksta 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma pārmaiņu jēgu. Jo bērns to dabiski neprot novērtēt un būt dabiski pateicīgs vecāku paaudzei, kas starp bērniem un vēsturi izvēlējās vēsturi. Protams, Jums ir taisnība, ka neatkarības izcīnīšana un demokrātiskās valsts atjaunošana ir vēsturisks ieguldījums, kas bija izdarīts ar domu par nākotni.

      Jūs rakstāt par tīklu. Jā, tikai sadarbojoties var panākt vērtību iesakņošanos, panākt reālās pārmaiņas sabiedrībā un politikā, kas gan kļuva daudz mazāk "vēsturiska" savā domāšanā un orientieru izvēlē. Es par vidējā termiņa mērķi redzu zināšanu, intelektuālisma, humānisma kultivēšanu. Daudzi tiecas pēc zināšanām, ir diezgan liels skaits viedokļu līderu, vairumu no kuriem var uzskatīt par intelektuāļiem, bet pats par sevi zināšanu apjoms un intelekts vēl nepadara indivīdu par demokrātu un humānistu.

      Demokrātiskā mazākuma pretošanās? Ļoti trāpīgi! Demokrātiskā pretošanās. Izklausās pēc politiskas kustības pieteikuma.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff