sestdiena, 2014. gada 31. maijs

Masu psichoze un šarmantā ideja par jaunu tv kanālu Baltijas krieviem

Uzņemts un tweetots 2014. gada 29. maijā. (@Mkaprans)

Vēl par smadzeņu skalošanu un Baltijas kanālu "krieviem". Šis bildē nav viedoklis vai politiskā pārliecība, jo nebalstās uz zināšanām vai personīgās pieredzes. Tās ir iedvestas fantāzijas, suģestijas rezultāts, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Tā ir masu psichoze, slimīgs stāvoklis, kuru nevar novērst ar "pretargumentiem" diskusijās.

Televīzijas kanāls te acīmredzami nelīdzēs. Slimo cilvēku nevar izārstēt pa televizoru. Par to naudu, vai pat par mazāku naudu jānolīgst spēcīgu psichiatru komanda, kas noskaidrotu psichozes iemeslus, izcelsmi, uzturēšanas avotus un noteiktu iziešanu no psichozes, kā arī to, kādi profilaktiskie līdzekļi ir jāpielieto, lai psichoze neatkārtotos. Psichiatru darba rezultāts būtu arī vērā ņemams arguments sarunās ar sabiedrotajiem Nato un EU, kuri uz savas ādas neizjūt Kremļa psichotropo ieroču iedarbību.

Новые латвийские русские. Чьего полку прибыло?

Программу продажи видов на жительство, как известно, обильно критикуют одни и до истерично отстаивают другие. Не сотвори себе кумира! Погоди очаровываться и будь осторожен с тем, чего желаешь. Программа, которую инициировал политический невозвращенец Шлесерс, стала знаменем "латвийцевского" шовинизма. "Латвийцы" уже запаслись цветами встречать танковые колонны и мотострелковые дивизии, на которых в Латвию войдут купившие вид на жительство россияне. Примерно того же опасались борцы с видами на жительство.

Совершенно очевидно, что ни те, ни другие (и я в их числе) в общем-то не имели представления, о чем и о ком идет речь. Мы просто не знаем современных россиян. Как и следовало предполагать, того, в чем нас считает нужным убедить г-н Путин по своему телевидению, явно недостаточно, чтобы получить объективное представление о людях, создающих добавленную стоимость в России, выходящих под полицейские дубинки на Болотную и Сахарова, не голосующих за узурпатора и его двор, думающих вполне самостоятельно и критически.

С огромным интересом читаю впечатления россиян (вчерашних россиян, сегодняшних новых латвийских русских). На Facebook и на русском Дельфи. Рекомендую эссе Игоря Макова о максле в латвийской ментальности (здесь). Читаю их и о них – спасибо, Уна Блау-Балтман, за заметки (здесь).

Нет, они сюда пришли не на танках. И нет, не прибыло полку "латвийцев"-шовиков. Может, конечно, и среди новоприбывших есть телеконтуженные, но они мне неинтересны. Новоприбывшие стараются внедриться, интересуются языком, культурой, обычаями. Иными словами, как мы любим говорить, интегрируются. Им как-то легко удается перешагнуть драму, свойственную осколочно-имперскому сознанию. Они сразу переходят к главе "где начинается свобода". Нет, они оказались вовсе не солдатами империи, не вежливыми зелеными человечками из псковского военторга. Нам повезло.

Наверно, этого следовало ожидать. Наверно, это можно было предугадать. Сознаюсь, у меня были такие мысли: чем менее пророссийской будет Латвия, тем более привлекательной она будет для эмиграции из России. В конце концов переселенцы едут не столько в Латвию, сколько от Путина, от мракобесия, массового психоза, повальной лжи, коронованного ворья, бесконечного права сильного, самоизоляции, шовинизма и высокой "геополитической" уязвимости экономики. Да, да, от беззакония, от коррупции и от больной экономики с низкой производительностью труда, с высокими незаработанными доходами и столь же высоким уровнем расслоения в обществе и пережевыванием одних и тех денег – от продажи ископаемых. И еще от такой экзотической для нас вещи как сословность. Нам повезло.

Повезло тем, кто опасался, что новоприбывшие русские припаркуют свой танк у президентского дворца (несмотря на запрещающий знак - их же хлебом не корми, дай нарушить правило, эвон как майбахи с номерами российского посольства летают по Риге) и, обернувшись триколором с георгиевской ленточкой на лбу, пять раз в день будут совершать намаз в сторону Путина. Просчитались те, кто на это рассчитывал.

Получивший самую большую поддержку комментарий к эссе Макова на Дельфи:
"Вас здесь удерживают насильно? Или в Россию обратно не пущают?"
Комментарий не имеет ровным счетом никого отношения к содержанию. Это упрек в нелояльности.
 
Лояльность. Кичиться своей "нелояльностью" у "латвийцев" и (думаю, по недоразумению) у некоторого числа латышей считается хорошим тоном. В общем они этим действительно материализуют себя как некую "нелояльную Латвию", "Рижскую народную республику", "Риганду". Я не буду останавливаться на инфраструктуре политико-организационной поддержки Риганды.
 
Так вот новоприбывшие очевидно ни на секунду не рассматривали возможность интеграции в осколок виртуальной империи. Они просто не для этого покидали свою родину. Но это не значит, что Риганда оставит надежды и перестанет требовать от них доказательств лояльности. Лояльность - нелояльности. Того же, что Риганда требует от всех остальных русских в Латвии. В том числи и от меня. Того, чего она никогда от меня не получит.
 
Примитивно понятая лояльность независимой Латвии укладывается в формулу - "ты приехал сюда на все готовое, цени и становись частью".
 
Ригандийская формула лояльности даже в самой интеллектуально изощренной версии не выходит за пределы следующего: "ты приехал на готовое недовольство, будь недоволен вместе со мной, будь недоволен лучше меня, не нравится - чемодан, вокзал, Россия".
 
Лояльность – вещь сама по себе противоречивая, сложная, личная, даже интимная. Требование же лояльности – практически всегда уродливо. Требовать лояльности должно быль не комильфо. Этим занимаются режимы типа путинского, которые на лояльности строят и осуществляют планы узурпации власти и разворовывания государства, или тоталитарные секты типа бандитских притонов или пятых колонн. (Здесь еще.) 
 
А нам? Нам повезло :) Добро пожаловать в Латвию, где начинается свобода! 

ceturtdiena, 2014. gada 29. maijs

Liberālisms: brīvība un pašcieņa

Izvēles brīvība tāpat, kā demokrātija, negarantē ne labklājību, ne attīstību, ne mieru, ne godprātību. Uz izvēlēs brīvību katram ir tiesības un bez tās, protams, nevar garantēt saprātīgu lēmumu. Es pat teiktu, ka izvēlēs brīvība pastāv vienmēr. Dažreiz izvēle ir ārkārtīgi, pat nepanesami grūta, bet pastāv vienmēr. Taču pati par sevi izvēlēs brīvība nevar garantēt veselo saprātu. Vajag vēl kaut ko.

Izvēles brīvība, demokrātija dod iespēju. Liberāļi, manuprāt, ir tie, kas iestājas par iespēju vienlīdzību, jeb pareizāk sakot, visu indivīdu iespēju vienlīdzību, indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Interesanti, ka tieši no šī viedokļa 90. gadu resursu pārdale Latvijā, kad valsti kontrolēja post-sovjetu liberāļu (pēdiņās vai bez) partija Latvijas Ceļš, bija klaji antiliberāla.

Liberālā doma pēc Lielās franču revolūcijas ir ļoti spēcīgi ietekmējusi modernās valsts uzbūvi. Vienlīdzību un indivīda tiesības sludina visas modernās konstitūcijas – un krimināllikumi – pasaulē. Konservatīvais vairākums ar muguras smadzenēm jūt, ka jebkuras citas neindividuālās – kolektīvās, ģimenes, cilts un līdzīgi “afrikāniskās” – “tiesības” vai “vērtības” nespēj nodrošināt ekonomisko un sociālo attīstību, pilsonisko mieru un godprātību. Šīs mistiskās kolektīvo tiesību chimeras ir labas pārrunām labsajūtai pie ģimenes galda, vēlētāju smadzeņu čakarēšanai pirms vēlēšanām vai kara retorikai un sociālai mobilizācijai, bet praktiski tās bremzē attīstību, kurina naidu un sekmē negatīvo atlasi elitē. Tas pats attiecas uz pārpratumu par valsts “tiesībām”, kas vājina demokrātijas institūcijas un veido labvēlīgus apstākļus varas uzurpācijai.

Arī Satversme garantē cilvēka tiesības kā indivīda brīvību. Problēma ir dziļi konservatīvā apziņā, konservatīvajā tiesību traktējumā, kas teorētiskā līmenī izpaužas “tautas” tiesību un “tautas” atbildības meklēšanā. Praktiski tas izpaužas tiesību relatīvismā – ja tev ir līdzekļi un ietekme, tu vari būt augstāk par likumu; ja tu esi Lembergs, tu esi stiprāks par pašu valsti. Konservatīvisma triumfs – tiesību relatīvisms – faktiski nozīmē tiesiskuma sabotāžu – Latvijā.

Citviet tiesiski kulturālais relatīvisms pieļauj daudz smagākus noziegumus – sieviešu diskrimināciju, izrēķināšanos ar reliģiskām minoritātēm, atšķirīgām ciltīm un pat valstīm. Vienīgais ceļš kā nepieļaut noziegumus pret cilvēci ir atzīt cilvēktiesību universālumu. Būtībā tas ir, par ko iestājas US, sūtot savu karaspēku uz vietām, kur kultūra un pasaules redzējums ir ļoti atšķirīgs no tā, kas ir pieņemts Rietumos, kas, savukārt, ļauj arogantiem relatīvistiem Rietumos un demokrātijas ienaidniekiem post-Sovjetos kritizēt US un Nato par “demokrātijas uzspiešanu” tiem, kam, kritiķuprāt, demokrātija neder. Kas tad tām nabaga sabiedrībām der vairāk – diktatūras, kari, terorisms, verdzība, mūžīgā atpalicība?

Liberālisms ir radījis moderno valsts modeli, bet nav spējis pārliecināt konservatīvo vairākumu par to, ka sapņot par kolektīvām “tiesībām” un cerēt uz afrikāņu sādžas “vērtību” atgriešanos modernajā sabiedrībā ir destruktīvi, kaitīgi un pat bīstami, jo tas vismaz atstāj durvis vaļā pasakām, manipulācijām ar apziņu, smadzeņu skalošanai un, kā mēs tagad skaidri redzam, totalitārai propagandai, kas šķeļ sabiedrības un izraisa karus.

Sapņošanā par kolektīvām “tiesībām” trūkst atbildības. Tieši atbildība kā nekas cits aktualizē brīvības/tiesību individualitātes būtību. Pirmkārt, cilvēks dzīvo tikai vienu un tikai savu dzīvi. Otrkārt, sabiedrības un jebkuras sociālās grupas ir cilvēku, atsevišķu indivīdu apvienības, kopienas. Katra cilvēka dzīvība ir vienlīdz svarīga un neatkārtojama.

Manuprāt, jebkādi veselā saprāta politiskie lēmumi var būt vērsti tikai un vienīgi uz to, lai nodrošinātu pēc iespējas labākus indivīda dzīves un personīgās attīstības apstākļus – lielos vilcienos: vienlīdzība likuma priekšā, vide, drošība/kārtība, izglītība, pakalpojumu un informācijas pieejamība. Tās ir funkcijas, ko sabiedrības varētu deleģēt savai valstij, kuru tā uztur šo funkciju izpildei. Pārējais ir indivīda atbildība. Runājot par pienākumiem, tie ir valstij sabiedrības, jeb pilsoņu, priekšā – pildīt uzticētās funkcijas un pieņemt lēmumus šo funkciju pildīšanas rāmjos.

Kas var palīdzēt samierināt tiesības ar atbildību konservatīvajā apziņā? Baznīca? Tā tas notika Ziemeļvalstīs luteriskās baznīcas iekšējās misijas laikos. Lai gan baznīca vienmēr ir baznīca, bet ja tā nodarbojas ar apgaismību, tā pilda liberālisma funkciju. Ziemeļvalstīs šī kustība sekmēja neatkarīgās un kritiskās domāšanas iesakņošanos sabiedrībā. Mūsdienās atgriešanās baznīcā tomēr būtu – un ir! – solis atpakaļ, jo to, ko šodien var izdarīt vispārējās izglītības sistēma – attīstīt skolēnos vēl bērnības gados kritisko domāšanu – nevarēs pat reformēta un ļoti progresīva baznīca. Jau nerunājot par tām iebalzamēti archaiskām iestādēm, kas ir Latvijas tradicionālās konfesijas. Baznīca vairs nekad neaizstās skolu. Es teiktu, ir par vēlu reformēt baznīcu, jāreformē ir skola.

Kritiskā, neatkarīgā domāšana ļauj izaudzināt pašcieņu. Beidzot es nonācu pie šī vārda – pašcieņa. Tas ir tas “vēl kaut kas”, kas, manuprāt, ir vajadzīgs, lai izvēles brīvība radītu saprātīgu lēmumu. Mums katram ir tiesības uz cieņu. Tā ir tā izdaudzinātā un fašistu nīstā “EU uzspiestā” tolerance, kura būtībā nozīmē tikai to, ka katram ir tiesības uz saviem uzskatiem, savu neatkārtojamo dzīvi. Izvēle ir apzināta, un kā brīvība sākas ar iekšējo brīvību, iekšējo izvēli par labu brīvībai, tāpat cieņa sākas ar pašcieņu.

otrdiena, 2014. gada 20. maijs

Liberāļi, runājiet! (un esiet reālisti)

Liberāļi!

Statistika rāda, ka ieraksts Liberāļi Latvijā. Klubs? ir izraisījis interesi. Skaidrs, ka mums liberāli domājošajiem ir pienācis laiks sākt socializēties. Tad redzēs, vai spējam rast kopīgu valodu, vienoties par kaut ko un apvienoties. Bet socializēties mēs varētu.

Ar ko varētu sākt? Ko liberāli domājošie cilvēki varētu darīt kopā vienā klubā? Komentējiet! Ierosiniet! Have your say!

Bet es ļoti lūdzu, domājiet reālistiski un ierosiniet kaut ko, kurā jūs pati/pats labprāt iesaistītos un ko jūs pati/pats varētu arī organizēt un vadīt. Atslēgas vārds ir reālistiski.

pirmdiena, 2014. gada 19. maijs

Latvija uz EU fona. Nedaudz aizgūtās infografikas

Infografika no The Economist 15.5.2014 (šeit). Skaidrs, ka tas ir tikai paviršs makroekonomisks pārskats. Taču jebkura analīze bazējas uz salīdzinājuma, salīdzinot salīdzināmo, nevis demagoģiski ņemot atsevišķus rādītājus, lai apgalvotu, ka Latvija ir tā nabadzīgākā, nevienlīdzīgākā, korumpētākā. Par nevienlīdzību un korupciju te diemžēl nekā nebūs, bet šeit pieeajmie dati drīzāk liecina par to, ka Latvijas ekonomikas attīstība notiek visumā pareizā virzienā un Latvijas valsts rūpējas par veselīgu makroekonomisko vidi, kas ir, savukārt, pamats lielākai konkurētspējai. Atliek tikai piebilst, ka neesmu nekāds ekonomists un nemēģināšu neko analizēt.

1. Latvija šobrīd ir 6. nabadzīgākā no 28 EU valstīm. Lietuvā ir 7. un Igaunija ir 9. Jeb otrādi, kas, manuprāt, arī ir diezgan interesanta perspektīva, lai saprastu uz kuru galu patiesībā mēs virzāmies (nevis no kura gala): Igaunija ir 20. vietā EU pēc IKP pēc pirktspējas paritātes (PPP), Lietuva ir 22. un Latvija ir 23. vietā. Interesanti, ka visas "jaunās" 2004. gada "iesaukuma" EU dalībvalstis vēl arvien paliek savienības otrajā ešelonā. Slovēnija ir apsteigusi Portugāli, taču bankrotējusī Grieķija joprojām ir priekšā. Interesants ir arī fakts, ka lejuslīdi piedzīvo, faktiski degradē, Ungārija, kas kādreiz bija viena no perspektīvākajām un progresīvākajām ekonomikām post-sovjetu blokā. Tas laikam ir cieši saistāms ar neparasti lielu bezatbildību politikā -- ilgstošo kreiso un tagad labējo populistu atrašanos pie varas. Neskatoties uz neaiziešanu mīnusos krīzes laikā, Polija ir 4. nabadzīgākā EU dalībvalsts.


2. Latvijā šogad būs budžeta deficits, lielāks kā Igaunijā, taču pietiekami pieklājības rāmjos. Varam tikai priecāties, ka neesam spiesti iet uz vēl lielāku deficitu, iekulties vēl lielākos parādos. Slovēnija, Horvātija, Rumānija, Ungārija, Slovākija un diemžēl arī Lietuva (no līdzīgā brieduma un stipruma ekonomikām) ir ceļā uz parādiem.


3. Starp citu par parādiem.


4. ... un bezdarbu.

 
 
5. Un par gaidāmo IKP pieaugumu. Latvija (protams?) paliks viena no līderiem ekonomikas izaugsmē šogad un nākamgad. Taču šo bildi es ievietoju ne Latvijas dēļ. Te mani iepriecināja tas, ka ir liela varbūtība, ka 2015. gadā ekonomika attīstīsies un IKP palielināsies visā EU!

svētdiena, 2014. gada 18. maijs

Par blogu. Kam ir interesanti?

Saņēmu jautājumu pēc ieraksta Par mana bloga kontrcikliskumu:
Tas, ka rakstāt trijās valodās, nozīmē, ka rakstāt trim dažādām publikām, un katrai jāraksta citādi. Būtu jocīgi, ja es te ar Jums pārspriestu kādu iekšēju Latvijas problēmu angļu vai krievu valodā, un krievu publikai, kas pamatā garīgi dzīvo Krievijā (vai nekurienē), latviešu problēmas bieži nav saprotamas, jo viņiem ir citāda "aizmugure". Un savukārt mani Krievijas iekšējās problēmas tik ļoti neinteresē. Bet angliski lasošā publika vērtē kā Latviju, tā Krieviju no ārpuses, un tikai retais ir tik ļoti iedziļinājies, ka var saprast problēmas būtību, tādēļ šai publikai bieži ir jāskaidro pamatlietas, kas atkal latvietim vai krievam nav interesanti.
 
Šim blogam nav konkrēta apzināta mērķa. Droši vien kāds ir, bet es to vēl neesmu izpratis. Es to laikam zināšu tad, kad vairs nerakstīšu. Es rakstu, tāpēc ka izjūtu vajadzību. Ne tikai savu. Vajadzību pēc atšķirīga viedokļa. Tāpēc mani tā uztrauc, ka atšķirīgs viedoklis šķiet arvien mazāk pieprasīts un meklēts. Protams, nevienam nav pienākums un es nedrīkstu ne no viena gaidīt, ka kāds sāks tweetot vai dalīt Facebookā manus rakstus. Es nekad arī nevienu neesmu aicinājis to darīt. Darīju to pats. Bet to, ka tweetošana/dalīšana nenotiek un arī mani tweeti sāka palikt bez ievērības, es uzskatu par nopietnu signālu un vielu analīzei.
 
Bet par valodām. Tā kā blogam nav mērķa, izņemot mana paša vēlmi dalīties pārdomās, tam nav arī mārketinga stratēģijas un līdz ar to arī valodas politikas. Nē, es nerakstu dažādām auditorijām. Es uzskatu, ka rakstu tajās trijās valodās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kas mani lasa. Nav tā, ka es neesmu novērojis, ka uz tekstiem krievu valodā reakcija ir būtiski vājāka un uz tekstiem angļu valodā praktiski nekāda. Protams, tas mani apbēdina, jo mani teksti nepaliek glupāki no tā, ka rakstu citā valodā.
 
Starp citu, man ir žēl, bet visticamāk, mani nelasa tie krievi, kas dzīvo virtuālajā Putinijā. Ja viņi mani lasītu, es domāju, jau sen būtu parādījušies nikni komentāri. Diemžēl es nesasniedzu šo auditoriju.
 
Ja dažreiz šķiet, ka es blogā rakstu par Krievijas iekšējām problēmām, tas varētu būt tāpēc, ka mēs joprojām nespējam novērtēt demokrātijas apkarošanas tendences spēku un nozīmi pašu realitāte. Es nerakstu par Krievijas iekšējām problēmām. Ne man ir ko teikt par tām, ne no manis to kas sagaida. Es komentēju tikai to, kam, manuprāt, ir ievērojama ietekme uz Latviju vai no kā Latvijai noteikti ir jāmācās. Krievija ir aizgājusi autoritārisma ceļā, to varēja konstatēt jau pirms laba laika, es to cītīgi komentēju un vilku paralēles ar Latviju, aicināju pievērst tam uzmanību. Tajā ziņā Krievija Latvijas sabiedrībai būtu perfekts pašas Latvijas nākotnes spoguļattēls, ja Latvija tomēr izvēlētos atteikties no parlamentārām demokrātijas, Latvijas partijas turpinātu uzstāt uz politiskās konkurences apcirpšanas un politikas tautasfrontizācijas, par ko nācās rakstīt Vienotības sakarā.
 
Tas pats attiecas uz rakstiem angļu valodā. Es savos rakstos nemēģinu paskaidrot situāciju, nenodarbojos ar “kontrpropagandu”. Ja kāds nesaprot kontekstu, kāpēc es rakstu par karu un drošību, Putina kaprīzēm un meliem un saistu to ar Latviju, tad ko lai dara, tas lasītājs neko nesapratīs un manu blogu vairs nelasīs. Bet ja šos ierakstus nelasa mani kodollasītāji tikai valodas dēļ, man ir ļoti, ļoti žēl. Mani teksti angļu valodā nav paskaidrojumi nezinīšiem ārzemniekiem.
 
Te ir pēdējo pāris mēnešu ieraksti angļu valodā. Uzskatu, ka tie būtu vienlīdz interesanti maniem lasītājiem neatkarīgi no dzimtās valodas.
 
 
 
 
 

sestdiena, 2014. gada 17. maijs

Liberāļi Latvijā. Klubs?

Es gribu saprast, kas ir Latvijas liberālisms, cik tas ir iedomājams un cik tas ir reāls. Runā, līdz pat 12% būtu gatavi balsot par liberāļiem, ja tiem būtu savs politisks piedāvājums. Latvija ir bezcerīgi konservatīva, uz paternālisma tradīcijām audzināta sabiedrība, kas plīst pušu no egoisma un tumsonības. Tieši to pašu – egoismu, tumsonību un naidu – apkalpo Latvijas partijas. Neviena no tām šobrīd nepārstāv mani un manas intereses. Man vienkārši nav par ko balsot nākamajās vēlēšanās. Tā ir nopietna problēma.

Kā novērtēt, vai Latvijā esam gatavi veidot liberālo politisko piedāvājumu? Kā novērtēt, vai tie, kas sevi uzskata un prezentē par liberāļiem, ir patiesi liberāļi?

Dibināt jaunu partiju un lai notiek, kas notikdams – bez sejas, bez reputācijas, bez šansiem? Vai pieaicināt kāzu ģenerāļus, kas savā politiskajā vai nepolitiskajā karjerā paguvuši bankrotēt, ieskaņojot miljonu citu ideju, kurām nebija nekāda sakara ar liberālismu?

Liberāļi nevar atļauties izniekot iespēju nodibināt funkcionālu organizāciju. Skaidrs, ka nav nekādas veiksmes garantijas. Drīzāk otrādi – ir daudz iemeslu pesimismam. Bet tomēr, ko var izdarīt pareizi? 

Klubs?

Ar šo ideju ir nācis Gatis Priede, kam bagāžā ir pieredze no darbošanās Reformu partijā. Gatis ir uzrunājis vairākus cilvēkus, kam varētu būt interese par šādu klubu, tai skaitā mani.

Apzināt un varbūt savākt kopā liberāli domājošos. Apzināti nelietoju vārdu “apvienot”, jo diez vai tas izdotos klubam. Varbūt kādreiz partijai? Un vispār – apvienot liberāļus? Apvienot liberāļus Latvijā līdz šim nav izdevies nevienam. Liberāļi pēc savas pārliecības ir daudz neapvienojamāki, daudz privātāki, individuālistiskāki par konservatīvajiem (no commies līdz nazis). Par sevi var teikt, ka neesmu biedrošanas vai kopā tusēšanas materiāls. Un tomēr esmu gatavs piedalīties klubā (lai arī attālināti).

Klubs man būtu interesants, jo tas dotu priekšstatu par liberālisma spēku un seju Latvijā, par liberālisma nākotni varbūt – kas mēs esam, vai esam domubiedri, kā katrs izprot liberālismu, vai varam vienoties par ideoloģisku platformu. Protams, klubs nav partija. Bet, manuprāt, klubam ir jēga tad, ja tas dod impulsu politiskai darbībai.

Nedomāju, ka liberāļu klubam būtu jāietekmē un jāuzrunā politiskās partijas vai sabiedriskās organizācijas vai apvienot citu partiju politiķus. Nedomāju, ka klubam būtu jānodarbojas ar liberālisma popularizēšanu projekts. Liberālisms nav un nekad nebūs populāra tautiska kustība. Liberālisms nav jāattīra no grēkiem, nav jānomazgā no dubļiem un nav jāaizstāv no tumsoņiem. Liberāļiem vismaz pašiem jābūt skaidram priekšstatam par to, ar ko liberālisms atšķiras no bandītisma un valsts nozagšanas, kuru ar liberālismu saista mazizglītotie konspirologi un pārējie analfabēti. Liberālismam nav par ko taisnoties.

Klubs būtu vajadzīgs mums, tiem, kas jūtas liberāli domājoši, citādi domājoši. Savstarpējam atbalstam, domu apmaiņai. Ja paveiksies, varbūt klubs varētu ar laiku pāraugt think tankā, kas izstrādātu liberāļu partijas politisko piedāvājumu. Tāda būtu mana interese. Es domāju, ir pienācis laiks.

ceturtdiena, 2014. gada 15. maijs

Орешкин: Путин остановился

Несколько цитат из интервью с российским политологом Дмитрием Орешкиным на литовском Дельфи (здесь).

«Путин рассчитывал, что Запад испугается, исходя из рациональных соображений - бизнес, нефть, газ и т. д. Даже те санкции, которые уже обозначены в некотором смысле его приостановили. Если бы этого не было, он бы двинулся дальше. Мы видим, что он остановился», - ответил политолог на вопрос о действенности санкций стран Запада в отношении российского руководства.

По его словам, сейчас видно, что регулярных войск Кремль вводить на территорию Украины не хочет, чтобы была возможность формально держаться в стороне.

Радикально санкции не работают, однако в долгосрочной перспективе «работают, и работают еще как». Разрыв между риторикой российских чиновников о том, что санкции Запада их особенно не волнуют, и реальным положением вещей, по мнению Орешкина, очевиден.

«Уже то, что Путин начал перестановки в верховных слоях, означает, что он боится заговора элит против себя», - считает он.

Согласно опросу «Левада-центра», всего около 30% принимающих решения людей, управленцев поддерживают президента, «поскольку они понимают, что платить придется им».

«Они понимают, что будут трудности c финансированием проектов, привлечением инвестиций, ведь отток капитала — очевидное явление. И этот процесс продолжается, и люди уезжают», - говорит он и добавляет, что россияне уже активно реагируют на ситуацию.

«Люди покупают жилье, потому есть семейная жизнь, нужно выводить деньги и вывозить семью. Россия сейчас будет испытывать дефицит денег, людей, но это опять же не завтра проявится», - продолжает политолог.

«Я думаю, что Путин в широком смысле слова — политический лузер. Это в наших СМИ пропагандой все переворачивается наизнанку, но история с Украиной начиналась с того, что Путин планировал всю страну взять под контроль и включить в Таможенный союз. Этого не получилось. Уйти просто так оттуда он не мог, пришлось в качестве компенсации взять Крым. Естественно, все забыли историю с Евразийским союзом», - напомнил политолог.

В России ничего не говорят о недавнем саммите заседании Высшего евразийского экономического совета в Минске. «Это значит, что Путин пытался заручиться поддержкой Назарбаева и Лукашенко и не заручился, в противном случае об этом трубили бы во все фанфары».

«Появились две очень тяжелых гири на шее — Крым и Приднестровье. Третьей, если дело пойдет дальше, может стать Донбасс. Поэтому, я думаю, дальше дело не пойдет. Донбасс присоединяться не будет, не зря Путин очень аккуратно отнесся к референдуму. Просто это не по карману, соответственно ресурсов на то, чтобы улучшить там ситуацию нет. Ресурсы есть только на то, чтобы дестабилизировать ситуацию. Это дешевле», - уверен Орешкин.

«Я думаю, что присоединять не будут, будут создавать буферную зону. Так что Путин будет держать в теле Украины луганско-донецкий нарыв, чтобы использовать его как переговорную позицию, душить газом, но вторгаться туда не в его интересах», - заключил он.

Орешкин спокоен и за страны Балтии, несмотря на то, что и здесь со стороны России проводилось зондирование ситуации.

«Были попытки зондирования ситуации, можно ли ее «оттяпать», попытки показали, что нет ни социальной поддержки, ни чего-либо другого. Примерно в марте приезжали люди и зондировали почву в Латвии и Эстонии, и получили отказ от тех, на кого хотели опереться. Это нереально, можно разбомбить эту территорию, но присоединить нельзя», - уверен эксперт.

Орешкин также полагает, что реакция на действия Кремля - слишком болезненная.

«Мы думаем, что страшнее Путина опасности нет, но нужно оценивать ресурсы. А ресурсы весьма ограничены, и, по-видимому, будут уменьшаться в перспективе из-за санкций, неэффективности экономики. Вся бурная пена, которая сейчас появилась, в значительной степени мне кажется пиар-эффектом. Через полгода на востоке Украины начнут задавать вопросы. Так что я бы снизил накал страстей, потому что у Кремля, грубо говоря, кишка тонка».

svētdiena, 2014. gada 11. maijs

Par mana bloga kontrcikliskumu

Arvien vairāk domāju par šī bloga nākotni. Katrai lietai ir savs cikls, savs mūžs, kas kādreiz beidzas (laikam "atbrīvojot" vietu kam citam). Pēdējā laikā daudz nepabeigta. Vienmēr bijis šis tas, ko lēmu neizlikt. Bet pēdējā laikā sakrājies daudz. Jūtu arvien mazāk motivācijas atgriezties pie nepabeigtā. Tam ir ļoti daudz iemeslu, protams. Stress, laika deficīts, citas ļoti svarīgas vajadzības, kā jau vienmēr un visiem.

Arī disonanse, jeb "kontrcikliskums". Mana pasaules uztvere, šķiet, arvien vairāk attālinās no Latvijā valdošās sabiedriskās domas. Neesmu relevants, mans piedāvājums arvien mazāk atbilst pieprasījumam. Es pēc lielākas atbilstības nekad nebiju arī tiecies, bet atrodoties uz viena viļņa ar pārējo sabiedrību, devu savu pieticīgo artavu kopējā korī.

Mans relevantums pakāpās uz leju praktiski uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām pirms gada. 2013. gadā jūnijā manu blogu apmeklēja rekordliels apmeklētāju skaits -- pateicoties pēcvēlēšanu refleksijām ierakstā Rīga anschluss gaidās --, pēc kā apmeklējums noplaka un vairs nekad neatjaunojās -- nesasniedza iepriekšējo periodu/sezonu līmeni. Zemāk ievietoju visu apmeklējumu un apmeklējumu no Latvijas statistikas līknes no Google Analytics par visu periodu, par kuru man ir pieejama statistika, kopš 2010. gada oktobra līdz šī gada aprīļa beigām.

Apmeklējumu statistika kopš 2010. gada oktobra. Visi apmeklējumi

Apmeklējumu statistika kopš 2010. gada oktobra. Latvija (65% no visiem apmeklējumiem)


Kopš 2013. gada jūnija nerakstīju mazāk un, kas, man šķiet, ir svarīgi, es nerakstīju mazāk latviski. Esmu pamanījis, manai latviski lasošajai auditorijai nešķiet saistoši ieraksti krievu valodā un arī diemžēl angļu valodā. Mana krieviski lasošā auditorija ir daudz mazāka un angliski lasošā ir visticamāk pavisam niecīga, ir laikam kādi daži cilvēki. Taču es uzskatu, ka, pirmkārt, liberālim nevar būt idiosinkrāzijas attiecībā uz valodām un, otrkārt, intelektuāls cilvēks Latvijā lasa vismaz divās Latvijā vairāk vai mazāk izplatītajās valodās (nekādā īpaši eksotiskā valodā es tomēr nerakstu).

Ierakstu valoda % kopš 2013 sākuma

Mazāk latvisks laikam tomēr arī ne.

Ieraksta tēma % kopš 2013. gada sākuma

Tātad es uzskatu, ka mazāks mans devums sabiedriskajai diskusijai palicis nebija. Nedomāju, ka esmu kļuvis mazāk aktuāls. Kas tad ir noticis, kas ir par iemeslu, ka mans blogs zaudē savu relevantumu?

Mana atbilde ir radikalizācija. Viedokļu, pozīciju radikalizācija, uz kuru provocē Latvijas sabiedrību notikumi Krievijā un Ukrainā. Putina "pavasaris", kas bija sācies labu laiku pirms agresijas pret Ukrainu. Sabiedrība jūt kara tuvošanos, kā dzīvnieki saož dabas katastrofu. Šajā gaisotnē cilvēki pārstāj meklēt kopīgu valodu un kompromisus. Taču tam nevajadzēja ietekmēt manu blogu, jo uz kompromisiem es nekad neesmu aicinājis, lai gan kopīgas valodas vērtība ir viens no šī bloga pamatprincipiem. Daudz svarīgāks ir tas, ka šajā gaisotnē cilvēki laikam pārstāj arī meklēt atbildes uz jautājumiem.

Ļoti iespējams, es neredzu plašu bildi, un vienkārši nespēju piedāvāt kaut cik ievērojamas atbildes un jautājumus, kuri varētu interesēt manus apmeklētājus. Bet ja man tomēr kaut daļēji ir taisnība, mans secinājums ir, ka sabiedrības konsolidācijas ziņā mēs esam apmēram turpat, kur bijām pirms divdesmit gadiem. Turpat atrodas arī mūsu izpratne par konsolidācijas labumiem un iespējām.

Varbūt man jāizdara vēl viena atruna, ka nē, es neuztveru savu blogu pārāk nopietni, un lieliski apzinos tā ietekmi, ka mans blogs un tā apmeklējumu statistika miljonu iemeslu dēļ nevar pretendēt uz jebkādu reprezentativitāti. Protams, nevar. Es atļaujos šo te uzrakstīt tikai tādēļ, ka daudz par to domāju un ilgi novēroju aktivitāti, kuras sakarā man pašam rodas ļoti daudz jautājumu. Un ne visiem no šiem jautājumiem es varu rast atbildi sevī, savā spējā/nespējā uzrakstīt kvalitatīvu gabalu. Starp citu šo pašu es novēroju arī sociālajos tīklos, kur aktīvi piedalos.

otrdiena, 2014. gada 6. maijs

Врать не больно (перепост)

Ну, вот как это не неперепостить!? Чудесно сказано. Дмитрий Глуховский, писатель, о кремлядях, на Снобе, вот здесь.

Самым большим удивлением во всей нынешней ситуации для меня стало стремительное, нет, моментальное оскотинивание наших СМИ. Все, кто еще вчера хоть как-то пытался притворяться журналистом, сегодня лупят пропаганду — оголтелую, примитивную, злую.
Наше телевидение — как прорвавшийся гнойник, любимые мной когда-то «Газета» и «Лента» — стеклянноглазые пустые чучела прежних себя. Никакой журналистики в стране не осталось. Люди — обычные, вменяемые, казалось, — забыли обо всем и врут, врут, врут! Врут накрашенные телочки в «Вестях» и на «Первом», врут корреспонденты, врут по мелочи редакторы и врут по-крупному главные редакторы.

А как так у них, интересно, получается? Ведь вроде бы еще два месяца назад были люди как люди? Ведь все те, кто сегодня так отчаянно, так страстно врет, не могли же за месяц полностью переродиться.

Известно, что человек, вынужденный обстоятельствами врать и подличать, всеми силами старается избежать когнитивного диссонанса — и изо всех сил собирает сведения, которые помогли бы ему оправдать себя, доказать себе, что вовсе он не лжет и не подличает. Рациональное мышление тут ни при чем: все решается эмоциями. Лжецы и подлецы ведь не могут жить, считая себя такими. Поэтому они убеждают себя, что их правда — такая. Что лгут другие. Что они просто защищают себя и свою сторону. И потому правы. Их позиция уязвима, хрупка, и очень важна любая поддержка для этих лжецов и подлецов: их ведь в детстве пытались воспитать хорошими людьми, и им теперь приходится нелегко. Любая похвала, любое признание им важно.

И вот читаем: Владимир Путин наградил орденами более трехсот журналистов за «объективное освещение событий в Крыму». Ну и вообще на Украине. Ордена и медали — корреспондентам, ведущим, шоуменам, главредам… «Александры Невские», «За заслуги перед Отечеством» и «Ордена Почета». Ладно, корреспонденты еще — в пекло по приказу лезли. А Кулистикову с Соловьевым за что?!

Первое, что приходит в голову: это не трудовые награды, а боевые. Ведь якобы время военное, а значит, с той стороны враги, а значит, перо нужно приравнять к штыку. На войне как на войне.

А потом задумаешься: а кто эту войну начал? Кто заклинал бандеровцев и фашистов, УНА-УНСО, кто раздувал истерию среди русскоязычных украинцев и украинских русских, кто полгода рассказывал им о львовской резне на завтрак и о харьковских повешениях на обед? Кто превратил «Правый сектор» из кучки площадных маргиналов, у которых и названия-то раньше не было, в центральную силу украинского национализма? И кто, главное, этот национализм напичкал гормонами роста, месяц за месяцем поливая ложью всю Украину?

Теперь — да, война. Теперь с каждой стороны — мертвые. Теперь нет уже ни правых, ни виноватых. Теперь муравейник подожжен, можно отряхнуть руки, отойти в сторону и глазеть, заняв «беспристрастную позицию».

Так вот: это ведь вы, ребята, устроили. В Кремле придумали, а устроили вы. Каждый из вас, кто не хотел менять работу. Кто боялся понижения зарплаты. Кто просто не знал, как возражать начальнику. Кто убедил себя, что он прав.

«Вежливые люди» — спецназ ГРУ — может, и не убили никого. А вы убили. Вам непросто будет с этим жить. Лучше и себе наврать, как вы другим врали. Лучше ширнуться и забыться.

Ваши медальки — это не награды. Это Путин вам морфин в шприцах раздает.

Обмойте сегодня. И помяните тех, кого обмываете.

svētdiena, 2014. gada 4. maijs

"Какие настроения в Европе относительно РФ?"

В условиях реальной военной и пропагандистской агрессии нужно всегда уметь в нескольких словах передать смысл происходящего. Я учусь, и я счастлив, что мне в этом помогают вопросы. Сегодня я получил такой:
«Какие настроения в Европе относительно РФ? Уже агрессоры или пока еще нет?»
Еще раз: сегодня, 4-го мая 2014 года.
 
Печенка отвалилась так давно, что клейма негде ставить. Украина только позволила большинству назвать вещи своими именами. Россия не просто агрессор, Россия – лунатик. Крыша была в пути много лет, и это не заметить было невозможно. Агрессия против Украины стала шоком даже для бывалых наблюдателей. Но самым большим ударом стала повальная фашизация в России, готовность проглотить любую ложь.
 

ceturtdiena, 2014. gada 1. maijs

Май 2014. Колорадский шабаш

Российская Джамахерия имени В.В.Путина и Подджамахерье в дыму колорадского шабаша. "Путинский план" оказался планом замены гимна и флага. Великий Джамахер Путин предложил немного немало "новую модель государственного устройства" - Джамахерию - потому что, как сказал некто грушник Пожигайло "мир стоит на пороге главного вопроса, когда демократия ...себя полностью дискредитировала, когда капитализм себя полностью изжил" (здесь).
 
Хотя... Джамахерия, красные цвета, "СССР 2.0" - рядиться можно во что угодно. Суть остается неизменной - фашизм и ненависть. Черная язва, черная испепеляющая дыра внутри. Кажется, мне уже приходилось говорить о единстве красного и черного (или, если хотите, коричневого). Будь это хоть коммунизм, хоть нацизм - все одно, консерватизм, суть мракобесие и людоедство. Беснуются серые - на их грязном проселке праздник. Праздник троечника, большое человеческое счастье современного пост-совка - больше ничего не надо знать, нет нравственности, нет пределам гнусности и негодяйству, правда - это то, что хочется слышать. Серые беснуются, а черные - вот они, уже пришли.
 
Остальное - на фото. Добавлю только - как безнадежно жалко говорить в такой ситуации о демократии, гражданском контроле за властью, о политической конкуренции, о мирной передачи власти. В Джамахерии мирная передача власти невозможна. Ну какой же великий джамахер отдаст власть добровольно, подчинившись результатам голосования жалкой черни, место которой в окопах, за станком, на лесоповале или на рытье беломорканалов! В общем это, наверно, и есть один из промежуточных итогов. В мае 2014 чернь ликует в глубоком колорадском гипнозе.
 




 


Если что-то в России действительно находится в кольце врагов, то это великодушие, человечность, благородство, широта души и взглядов, открытость и сердечность, все, что русские ценят в своем национальном характере, все, что Россия в себе ценит, чем гордится. Добро - вопреки. Добро в путинской России - вопреки. Россия вопреки Путину. Россия против колорадского гнуса.


Visas vecās dziesmas / Stuff