svētdiena, 2014. gada 18. maijs

Par blogu. Kam ir interesanti?

Saņēmu jautājumu pēc ieraksta Par mana bloga kontrcikliskumu:
Tas, ka rakstāt trijās valodās, nozīmē, ka rakstāt trim dažādām publikām, un katrai jāraksta citādi. Būtu jocīgi, ja es te ar Jums pārspriestu kādu iekšēju Latvijas problēmu angļu vai krievu valodā, un krievu publikai, kas pamatā garīgi dzīvo Krievijā (vai nekurienē), latviešu problēmas bieži nav saprotamas, jo viņiem ir citāda "aizmugure". Un savukārt mani Krievijas iekšējās problēmas tik ļoti neinteresē. Bet angliski lasošā publika vērtē kā Latviju, tā Krieviju no ārpuses, un tikai retais ir tik ļoti iedziļinājies, ka var saprast problēmas būtību, tādēļ šai publikai bieži ir jāskaidro pamatlietas, kas atkal latvietim vai krievam nav interesanti.
 
Šim blogam nav konkrēta apzināta mērķa. Droši vien kāds ir, bet es to vēl neesmu izpratis. Es to laikam zināšu tad, kad vairs nerakstīšu. Es rakstu, tāpēc ka izjūtu vajadzību. Ne tikai savu. Vajadzību pēc atšķirīga viedokļa. Tāpēc mani tā uztrauc, ka atšķirīgs viedoklis šķiet arvien mazāk pieprasīts un meklēts. Protams, nevienam nav pienākums un es nedrīkstu ne no viena gaidīt, ka kāds sāks tweetot vai dalīt Facebookā manus rakstus. Es nekad arī nevienu neesmu aicinājis to darīt. Darīju to pats. Bet to, ka tweetošana/dalīšana nenotiek un arī mani tweeti sāka palikt bez ievērības, es uzskatu par nopietnu signālu un vielu analīzei.
 
Bet par valodām. Tā kā blogam nav mērķa, izņemot mana paša vēlmi dalīties pārdomās, tam nav arī mārketinga stratēģijas un līdz ar to arī valodas politikas. Nē, es nerakstu dažādām auditorijām. Es uzskatu, ka rakstu tajās trijās valodās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kas mani lasa. Nav tā, ka es neesmu novērojis, ka uz tekstiem krievu valodā reakcija ir būtiski vājāka un uz tekstiem angļu valodā praktiski nekāda. Protams, tas mani apbēdina, jo mani teksti nepaliek glupāki no tā, ka rakstu citā valodā.
 
Starp citu, man ir žēl, bet visticamāk, mani nelasa tie krievi, kas dzīvo virtuālajā Putinijā. Ja viņi mani lasītu, es domāju, jau sen būtu parādījušies nikni komentāri. Diemžēl es nesasniedzu šo auditoriju.
 
Ja dažreiz šķiet, ka es blogā rakstu par Krievijas iekšējām problēmām, tas varētu būt tāpēc, ka mēs joprojām nespējam novērtēt demokrātijas apkarošanas tendences spēku un nozīmi pašu realitāte. Es nerakstu par Krievijas iekšējām problēmām. Ne man ir ko teikt par tām, ne no manis to kas sagaida. Es komentēju tikai to, kam, manuprāt, ir ievērojama ietekme uz Latviju vai no kā Latvijai noteikti ir jāmācās. Krievija ir aizgājusi autoritārisma ceļā, to varēja konstatēt jau pirms laba laika, es to cītīgi komentēju un vilku paralēles ar Latviju, aicināju pievērst tam uzmanību. Tajā ziņā Krievija Latvijas sabiedrībai būtu perfekts pašas Latvijas nākotnes spoguļattēls, ja Latvija tomēr izvēlētos atteikties no parlamentārām demokrātijas, Latvijas partijas turpinātu uzstāt uz politiskās konkurences apcirpšanas un politikas tautasfrontizācijas, par ko nācās rakstīt Vienotības sakarā.
 
Tas pats attiecas uz rakstiem angļu valodā. Es savos rakstos nemēģinu paskaidrot situāciju, nenodarbojos ar “kontrpropagandu”. Ja kāds nesaprot kontekstu, kāpēc es rakstu par karu un drošību, Putina kaprīzēm un meliem un saistu to ar Latviju, tad ko lai dara, tas lasītājs neko nesapratīs un manu blogu vairs nelasīs. Bet ja šos ierakstus nelasa mani kodollasītāji tikai valodas dēļ, man ir ļoti, ļoti žēl. Mani teksti angļu valodā nav paskaidrojumi nezinīšiem ārzemniekiem.
 
Te ir pēdējo pāris mēnešu ieraksti angļu valodā. Uzskatu, ka tie būtu vienlīdz interesanti maniem lasītājiem neatkarīgi no dzimtās valodas.
 
 
 
 
 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff