trešdiena, 2014. gada 17. septembris

Sovoks vai humānisms. Izšķiršanai jābūt dramatiskai

Tas, kas tagad briest Latvijā ar Putina palīdzību un atbalstu, ir ilgi gaidītais vēsturiskais lūzums – kurš kuru. Sovoks vai humānisms.

Izvēlējos to lielo antisovjetisko fenomenu dēvēt par humānismu, jo liberālās demokrātijas vērtības, attīstība un modernitāte ir protams pareizi, taču tas, kas ir centrā vienmēr ir cilvēka dzīve, cilvēka liktenis, cilvēks. Ja sabiedrība ir vienota ap šo atziņu, atzīstot par līdzvērtīgu savai arī līdzcilvēka dzīvi – brīvību, vajadzības, centienus, uzskatus –, tad viss nostājas savās vietās, jo tās arī ir liberālās demokrātijas vērtības, tas arī ir attīstības dzenulis.

Bet šobrīd kurš kuru. Būtībā tāpat kā visus iepriekšējos 25 gadus – tik, cik ilgi notiek aukstais pilsoņu karš starp sovokismu, kas savā būtībā ir fašisms, jeb cilvēknīšana, un humānismu, jeb cilvēkmīlu. Tāpēc arī katras vēlēšanas Latvijā ir izšķiršanas būt vai nebūt. Būt cilvēkam vai nebūt. Un katru reizi līdz pat šim brīdim sacīkstes rezultāts paliek neizšķirts.

Kāpēc? Kāpēc neuzvar antisovoks? Kāpēc pēc 25 gadu nemitīgās izšķiršanās starp sovoku un antisovoku, mēs – sabiedrība savā gaisotnē, risinājumu un to īstenotāju izvēlē, savā gaumē, ticējumos – vēl joprojām tik krasi atšķiramies no Rietumiem un esam tik līdzīgi Krievijai? Kāpēc mēs tikpat kā neesam pavirzījušies rietumu virzienā?

Mēs vēl neesam iemācījušies sevi cienīt un mīlēt savu cilvēka dabu, mīlēt sevī cilvēku un mīlēt un cienīt cilvēku apkārtējos. Paskatāties, kas notiek ar Ukrainā bojā gājušo karavīru apglabāšanu Krievijā. Tur pat mātes vairs nerod sevī spēku un māku mīlēt savu bērnu. Neiedomājama degradācija. Tas pat vairs nav amorāli. Tā ir kaut kāda dvēseles nāve.

Tā ir mana paaudze, tie, kam 40-50. Tā ir liela un, šķiet, lielākoties zaudēta paaudze. Mūs nemācīja būt humāniem, mēs augām melnā neziņā par pasauli un biezā liekulības miglā. Kas ir humānisms un kāpēc ir absolūti svarīgi un stratēģiski nepieciešami cienīt sevi un cienīt līdzcilvēkus, mūs nemācīja skolā, nemācīja augstskolā, un mēs to īsti nezinām un nesaprotam vēl joprojām. Taču mācāmies, daži. Mana paaudze, ja vispār mācās, ja atraujas no televizora, no pudeles, no savām sīkām iegribiņām, mācās lēni, grūti, soli uz priekšu, soli uz sāniem, soli uz priekšu, soli atpakaļ, soli uz priekšu.

Kas ir sovoks, cilvēknīšana? Viss, kas antagonizē, pretnostata – pirmkārt sociālās grupas vienas sabiedrības ietvaros.

Un tāpēc ka 25 gadi mums bija par īsu, lai iemācītos kaut ko jaunu, izšķiršanās starp būt un nebūt mums vēl joprojām starp diviem antagoniskiem sovokismiem – starp latviešu šovinismu un krievu šovinismu. Kas nav ar mums, ir pret mums, un jebkurš citādi domājošs ir jālinčo.

Tāpēc ka 25 gadi mums bija par īsu, lai iemācītos sevi cienīt, esam tagad Putina slazda priekšā. Tāpēc mums tagad jābaidās no katra melnā dolāra, ko Putins iesūta provokatoriem „в штатском” (civilapģērbā) ar Latvijas pasi rokā. Tāpēc mēs ļoti pamatoti baidāmies, ka Latvija var būt nākamais Putina impēriskā revanšisma upuris pēc Ukrainas un ka pret Latviju tiks izmantota tā pati „hibrīdā kara”, jeb bruņoto diversantu iesūtīšanas un vietējo bandītu izmantošanas, taktiku.

Šovinisms – gan latviešu, gan krievu – tam ir sagatavojis lielisku augsni. Sacīkstē starp latviešu un krievu šovinismu uzvar Putins, mērkaķis ar granātu, uzvar fašisms, karš, naids, posts, nabadzība, korupcija, netaisnība, nelikumība, emigrācija. Zaudē cilvēks – jūs, es, mēs, mūsu ģimenes, bērni, viņu nākotne. Šovinistiskā histērijā nekad neuzvar cilvēks.

Lai uzvarētu humānisms un lai nobeigtos sovoks, ir jāmirst šovinismam, naidam, milzīgajai antivērtībai, kurai Latvijā ar tās pilnu vardarbības vēsturi ir neiedomājami dziļas saknes, antivērtībai, kuru daudzi, ja ne visi, par neiespējami grūti aprakstāmo nožēlu paaudzēs turējuši godā un uzskatījuši par savas identitātes pamatni.

Atbrīvošanās no šovinisma kā aplam izprastas identitātes pamatnes – izšķiršanās starp sovoku un humānismu – būs sāpīga un tāpēc dramatiska. Bet tai jānotiek. Es ceru, ka Latvijas sabiedrībai nebūs jāziedo cilvēku dzīvības uz šīs izšķiršanās altāra, kā tas tagad mūsu acu priekšā notiek Ukrainā un, iespējams, notiks Krievijā, kurai vēl tikai būs jāpiedzīvo pamošanās no hipnotiskā miega. Es ceru, ka Latvijai nebūs jānoasiņo, lai beidzot izprastu humānisma priekšrocības.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff