svētdiena, 2014. gada 30. novembris

Рубль не выдержал накала духовности

Аркадий Островский (The Economist) о причинах падения рубля, кризисе банковской системы России. Превосходное объяснение. Слушайте Эхо Москвы (полный текст здесь):

Вот была в России Олимпиада. Вот она стоила 50 млрд. долларов. Вот километр дороги стоил несопоставимо больше, чем где бы то ни было.

Значит, как это происходит физически? Есть компания, которая принадлежит Ротенбергам, предположим. Или еще каким-то людям, которые пользуются определенными привилегиями со стороны Кремля.
 
Кремль говорит государственным банкам, велит банкам выдать этим компаниям, этим людям кредиты, чтобы они могли построить эти очень дорогие золотые дороги.

А банки в данном случае не являются действительно банками, потому что, что такое банк? Банк – это такой институт, который оценивает риски, прибыли и который хочет заработать и который выдает деньги и потом ему эти деньги возвращаются.

Здесь эта система сломана. Здесь деньги не возвращаются обратно в эти банки, и банк идет в ЦБ или к государству, говорит, а теперь оплатите нам это из вашего ФНБ.

Они дороги эти построили, деньги взяли у банков. А отдавать? Эти дороги же не будут приносить прибыль.

Недавно была статья про то, что РЖД снимает поезда «Ласточка». Они же построили железную дорогу очень дорогую, в горы. Понятно, что не будет этого поезда, не будут билеты продаваться. Это никогда не вернется. Потому что там очевидно столько было украдено, это так дорого было, что эти инвестиции никогда не вернутся.

И компании не собираются возвращать эти деньги банкам. А банки что могут сделать?
Они поскольку так устроена политическая система, они не могут обанкротить компанию Ротенбергов или «Газпром». Они говорят: слушайте, у нас есть эти активы, займы, которые мы выдали, они проблемные, потому что мы их не можем ни продать, ничего. Поэтому, чтобы поддерживать здоровое состояние банка, нам нужна ликвидность.

И тогда ЦБ – что мы видели на протяжении нескольких месяцев с середины прошлого года – в три раза увеличил поступления этой ликвидности, то есть денег в эти банки.

Что делают банки в этой ситуации? Они получали от ЦБ эту ликвидность и немедленно меняли на доллары. То есть они играли против рубля. Но не потому что они такие плохие, а потому что им нужно как-то деньги зарабатывать тоже. И все-таки выживать.

Это одна из главных причин, из-за которой падал рубль.

Но это еще и знак того, что у банков действительно очень много проблемных активов. Поскольку многие из них нерыночные, непонятно как выданные, совершенно непрозрачные, неликвидные. Я думаю, что у всех довольно много такого…

*******
Очень доходчивое и логичное объяснение не только того, как коррупция разъедает институты и судьбы самих политиков, но и того, как коррупция сжирает банковскую систему и даже валюту страны. Ничто не бесплатно. В первую очередь привилегии, узурпация, допущение к власти бандитов и их обслуги. Привилегии - даже узаконенные, иерархические привилегии - это всегда коррупция, всегда болезнь, которая имеет все шансы умерщвить экономику, разложить общество, уничтожить страну. Привилегии недопустимы. В условиях диктатуры, особенно диктатуры бандитской охранки сгинувшего тоталитарного режима, невозможна даже попытка защититься от разрушительных последствий привилегий.

- What happened to the Russian state, Mr Putin?
- It failed.

trešdiena, 2014. gada 26. novembris

Луганда как проект войны с современным обществом

Сергей Медведев опубликовал замечательную колонку Донецкий джихад: чем ДНР похожа на «Исламское государство» в русском Форбсе (здесь). Привожу длинную цитату. Она того стоит.

Что роднит боевиков ФАРК, ИГИЛ и ДНР? Прежде всего, это ярко выраженные традиционалистские антиглобалистские проекты. Их идеологи вдохновляются образцами из прошлого, будь то исламская теократия на Ближнем Востоке, причудливая смесь маоизма, троцкизма и боливаризма в Латинской Америке или безумный коктейль из монархизма, сталинизма и «православной цивилизации» в головах сепаратистов на востоке Украины. Их врагом являются не правительства, а современное общество как таковое – со свободным рынком, эмансипацией женщин, с соблазнами и вседозволенностью, с социальным неравенством, западными ценностями и доминированием Америки. Их методы – вооруженная борьба под флагом национального, территориального или религиозного освобождения, но по сути они борются против размывающих все анонимных глобальных потоков, пытаются возвести свои плотины, взяв в заложники местное население.

У лидеров Донецка и Луганска – депрессивных регионов с высокой безработицей, слабо реформированной горной отраслью и варварскими технологиями добычи (копанки), которые не вписываются в постиндустриальный мир, – тоже свой местный джихад: под знаменами православного шариата, против наступления западной цивилизации и ее агентов, «киевской хунты». Именно поэтому журнал Foreign Policy в своем рейтинге «возмутителей спокойствия» ставит их на одну доску с исламистами-террористами ИГИЛ и «Боко Харам».

Роднит эти явления и то, что на территории Нигерии, Сирии с Ираком и Донецка с Луганском появились схожие зоны неконтролируемого насилия, которые британский социолог Мэри Калдор называет «новой войной»: это новый тип организованного насилия, в котором стираются грани между традиционной войной с участием государств и армий, организованной преступностью, терроризмом и систематическим нарушением прав человека.

«Новые войны» подпитываются как внешней военной и гуманитарной помощью, так и собственной «экономикой насилия», основанной на грабежах, убийствах, торговле оружием, гуманитарной помощью, людьми: для местных «силовых предпринимателей» (полевых командиров и политических лидеров) насилие является выгодным бизнесом, постоянно требующим новых инвестиций. Многие экономисты, изучающие современные войны, рассматривают их не как «этнические конфликты», «борьбу за национальное освобождение» и «деколонизацию», а как вид организованной преступности.

В Донбассе происходит социальная и гуманитарная катастрофа, и насилие становится нормой жизни. Это насилие не может быть сдержано в границах региона. Все чаще оно выплескивается во внешний мир, как было с уничтожением малазийского «боинга». Выплескивается оно в мирную жизнь в самой России, как случилось 3 ноября 2014 года, когда четверо пьяных ополченцев, приехавших в краткосрочный отпуск в Подмосковье и отмечавших день выборов в Донецке, расстреляли патруль ДПС в Солнечногорском районе. Трое из них скрылись от полиции. Предположительно, все они воевали в бригаде «Призрак» того самого луганского командира Алексея Мозгового. А сам Мозговой пользуется большой поддержкой в России, встречается с лидерами парламентских партий ЛДПР и «Справедливая Россия» и передвигается по Москве на внедорожнике с номерами, завешанными символикой Новороссии. Как он говорит, инспектора ДПС, останавливая его, узнают и отпускают, желая удачи.

Сегодня мозговой штаб Новороссии заседает не в замерзающем Донецке или Луганске, а скорее в Москве, в отдельном кабинете в «Кофемании» в Большом Черкасском переулке, ровно на полпути между Лубянкой и Старой Площадью. Там были замечены Александр Бородай, министры ДНР и высокопоставленные представители администрации президента. Из теплых московских кабинетов, видимо, и выходят «мировые мыслители» XXI века, постмодернисты, сумевшие скрестить джихад с боевым православием и современным вооружением. Построить «русский мир» им пока не удалось, но вырвать Россию из мировых процессов у них получается вполне успешно, как и у их единомышленников в Нигерии, Колумбии, Ираке и прочих местах, не справившихся с глобализацией.

otrdiena, 2014. gada 25. novembris

Iztīrīt Putinu. Citādi nav ko darīt politikā

Divi citāti no tikko publicētā pētījuma The Menace of Unreality: How the Kremlin Weaponizes Information, Culture and Money, Peter Pomerantsev un Michael Weiss (šeit, PDF):
The Russian secret services are believed to work closely with organised crime syndicates in such activities as arms trafficking. The use of opaque shell companies and money-laundering schemes has allowed the Kremlin to covertly burrow into the political and economic core of countries such as Latvia and the Czech Republic.  
Latvia’s role as a centre for money laundering makes it highly dependent on financial flows from Russia. Half of the country’s investment comes from foreign depositors, largely from former Soviet states. Latvia has become a “playground for Russian interests: business, political and, above all, criminal,” reports the Guardian’s Luke Harding, raising concerns that “the Kremlin’s agenda in Latvia is to slowly reverse the country’s strategic direction from pro-West to pro-Moscow.
No pētījuma izriet, ka Latvija ir starp vājākajiem posmiem Rietumu aizsardzībā pret cilvēknīdēju režīma agresiju. To mēs, daudzi no mums, lieliski redzam, zinām vai nojaušam paši - jaunums tas nav. Mēs varam nojaust, ka Ušakovs, Saskaņa, visādi krimnašisti, nepilsoņu kongresi visticamāk ir tikai aisberga virsotne. Vai kādam ir šaubas par to, ka caur naudas atmazgāšanu, „biznesu” un cita veida organizēto kriminālu uz politiskajiem procesiem Latvijā, Kremļa ietekme uz Latvijas politiķiem ir ļoti nopietna? Nezinu, kāda, bet, ka nopietna un dziļi iesēdusies politiskajā elite un sistēmā, man šķiet, ir pilnīgi skaidrs.

Man personīgi nav šaubu, ka šī ir tā kaite, tas vēzis, kas neļauj Latvijai attīstīties ne ekonomiski, ne sociāli. Plus vienaldzība. Plus dabiskā Latvijas politiskajā elite iesaistīto cilvēku muļķība, nedabiskā nekompetence. Plus ar personīgo muļķību saistītā, ļoti nepilnīgā ētika.

Paņemiet kaut Solvitu Āboltiņu, kas netika ievēlēta 12. Saeimā, saņemot lielāko izsvītrojumu skaitu savā apgabalā, bet guva deputāta mandātu, protams, tikai laimīgu sakritību rezultātā, nevis, kā var nojaust, pateicoties visai apšaubāmām schēmām un kombinācijām, kas padara visu notikumu ķēdi par ļoti neētisku rīcību un Latvijas politiku par morālo kropļu pūzni. Protams, tas padara Latviju par vāju posmu Rietumu aizsardzības līnijā. Protams, tas liek aizdomāties, kādām vērtībām kalpo tādi politiķi.

Ko Solvita Āboltiņa uzskata par vērtībām? Demokrātiju? Brīvību? Vienlīdzību likuma priekšā? Pilsoņu priekšstāvja atbildību savas sabiedrības priekšā? Ko Solvita Āboltiņa pārstāv Latvijas sabiedrības pārstāvības demokrātijas institūcijā?

Protams, tas liek aizdomāties, kādas, kura spēka intereses tādiem politiķiem katrā nākamā brīdī var likties tuvākas. Vai ne tāpēc Kremlim - pateicoties schēmām un kombinācijām - ir izdevies iefiltrēties, iesakņoties paša Latvijas politikas un ekonomikas kodolā, jeb citētjot pētījumu, ...has allowed the Kremlin to covertly burrow into the political and economic core of countries such as Latvia...? Vai ne tāpēc, ka Latvijas top-politiķi atļaujas, uzskata par iespējamu, varbūt pat neredz citu iespēju, kā vēl palikt pie varas, - izmanto tādas metodes, krāpj sabiedrību, - vai ne tāpēc „Latvija ir kļuvusi par Krievijas – biznesa, politisko, bet vispirms kriminālo – interešu spēļu laukumu”?

Jā, manuprāt, tas padara Latviju par vāju posmu Rietumu pasaulē. Un tas padara viņu pašu par vāju posmu Latvijas politikā. Latvijas parlamentā Latvijas politikas vājais posms vada – uzmanību! – Nacionālās drošības komisiju. Manuprāt, tas ir īsts blēžu praids, kaut kas neticams.

Taču Āboltiņas gadījums ir tikai piemērs. Latvijas politikai ir milzum daudz vāju posmu. Dažreiz pat liekas, tā visa ir vājiem posmiem un tukšām vietām austa.

Kad uzrakstīju par palikšanu pie varas dažas rindas augstāk, izjutu diskomfortu. Te mēs tik cieši esam pietuvojušies Putina pasaulei, viņa varas konservācijas loģikai, ka Latvija, šķiet, sāk pārcelties no Putina impērijas ēnas, no ietekmējamā pozīcijām, pašā Putina loģikā. Latvijas politiķi pārņem autoritāro loģiku un sāk apkarot demokrātiskās vērtības. Pat ja šķiet, ka tiešā veidā tas nenotiek, pārņemot varas uzurpatoru loģiku, politiķis nevar palikt labvēlīgi, pat neitrāli noskaņots attiecībā uz demokrātijas vērtībām. Aktīvāks demokrātijas apkarošanas posms var būt tikai laika jautājums. To mēs droši zinām, jo spilgts Krievijas piemērs ir mums pašu acu priekšā.

Sāku rakstīt ar domu par tiem, kas apsver iesaistīšanos politikā.

Nopietns, sevi cienošs cilvēks nirt Latvijas politiskajā bedrē šobrīd var, man liekas, tikai ar nolūku atbrīvot politiku no tās noziedzīgās ietekmes, kas neizbēgami paralizē attīstību, bremzē sabiedrības konsolidāciju un nācijas ģenēzi. Atbrīvošanās no Putina, no viņa demoralizējošās ietekmes, no cinisma un bezatbildības puves ir absolūts priekšnoteikums panākumiem. Tas nav viss, protams. Kompetenci, gudrību, veselo saprātu nekas nevar aizstāt, tāpat arī stratēģijas, programmas un labas idejas. Bet jāsāk tomēr ir ar Putina – viņa sakņu un viņa amorālā gara – iztīrīšanu no Latvijas politikas.

Tie, kas iet un darbojas politikā bez tāda kredo, tikai palīdz apkarot Latvijas demokrātiju, krāpt Latvijas sabiedrību, izzagt Latvijas resursus, padarīt Latviju vēl nabadzīgāku. Tie kopā ar blēžiem liedz Latvijai iespēju kādreiz izkļūt no korumpētāko un nabadzīgāko Eiropas valstu skaita. Gribot vai negribot, viņi piedalās blēžu praidā.

otrdiena, 2014. gada 18. novembris

Sabiedrības Diena?

Foto: F64

Valsts svētki, lielā diena! Apsveicu, priecīgus svētkus visiem! Šodien ir 96 gadi, kopš Latvijas sabiedrība iedibināja sev valsti. Pati sabiedrība ir daudz vecāka. Man ir žēl, ka mēs nesvinam sabiedrības svētkus.

Tā būtu šī pati diena, 18. novembris, jo galu galā pirms 96 gadiem tā bija Latvijas republikas, jeb sabiedrības, tā teikt, pilngadības apliecināšanas diena. Apliecināts tika tas, ka arī šī sabiedrība spēj dzīvot savu suverēno dzīvi, būt neatkarīga, arī šai sabiedrībai ir sava atsevišķa valsts.

Vai varbūt kāda cita diena, kas Latvijas sabiedrība būs apliecinājusi savu vienotību? Nē, tas ir nepareizs vārds. Sabiedrībai nav jābūt vienotai, mums katram var būt cits viedoklis uz visu, pilnīgi visu, izņemot pienākumu pildīt likumu. Drīzāk spēju vienoties.

Lojalitāti? Latvijā šī termina būtība ir izkropļota līdz nepazīšanai. Neprasmīgā termina lietošana diemžēl ir sabojājusi lojalitātei reputāciju. Bet patiesībā tā ir zināma lojalitāte, kas veido sabiedrību, - vienam pret otru. Tu esi lojāls man, es esmu tev, jo - mūs vieno pamatvērtības, ko akceptē tu un akceptēju es, jo tās tev un man palīdz saglabāt un stiprināt pašcieņu. Lojalitāte izprasta kā sabiedrības spēja dzīvot mierā ar sevi.

Kas ir sabiedrība? Tauta? Ok, tā varbūt kādreiz būs tauta, un tauta būs sabiedrība, kad tajā vairs nebūs cittautiešu. Varbūt tas būtu spējas vienoties un lojalitātes apliecinājums, ko sabiedrība varētu svinēt kā Sabiedrības dienu?

Sabiedrība, kurā nav cittautiešu, kura spēj sadzīvot mierā ar sevi un vienoties ap pamatvērtībām, ir konsolidēta sabiedrība. Konsolidētā sabiedrība ir moderna nācija. Un tad tai var būt arī sava valsts, lai pasargātu šos fantastiskos sasniegumus.

Bez cilvēkiem karogi nav nekas. Tas it kā skaidrs. Bez karogiem cilvēki savu jēgu un dzīves jēgu, protams, nezaudē. Zaudē kādu citu dimensiju, kura varbūt nav tik viennozīmīgi racionāla, kā fizikas likumi, bet kura liek kādam doties uz hokeja spēlēm ārzemēs ar milzīgu karogu, kas ceļasomā atņem vietu kam citam daudz personīgākam.

Es nesaku, ka tā jādara katram. Es pats tā nedaru. Es nesaku, ka dēļ simboliem jābūt gatavam atdot dzīvību. Es saku, ka cilvēkā ir jārespektē cilvēks un viss viņa vērtību korpuss. Es saku, ka Latvija, pirmkārt, ir sabiedrība, cilvēku kopums, cilvēki, un, tikai otrkārt, tāds arī ir Latvijas sabiedrības valsts nosaukums.

Es nesaku, ka kāds ir jāintegrē. Pagaidām ne. Es nesaku, ka jābūt piederības sajūtai. Tāpēc ka augstākās kvalitātes sabiedrība sastāv no vienlīdzīgiem, līdzvērtīgiem cilvēkiem (tajā nav "cittautiešu"), kas spēj konsolidēties. Un tāpēc ka augstākās kvalitātes sabiedrību veido brīvi cilvēki, kas nevienam nepieder, ne tiešā, ne pārnestā nozīmē, ne burtiski, ne alegoriski.

Sabiedrība ir devusi valstij savu vārdu. Šodien mēs svinam šī notikuma 96. gadadienu. Varbūt kādreiz, kad pienāks laiks, mēs svinēsim pašas sabiedrības, nācijas dienu. Tāpēc bildītē ar karogiem ir cilvēki, sabiedrība. Tā nav valsts svētku bilde. Karogus tur cilvēki. Bez cilvēkiem karogi nav nekas.

pirmdiena, 2014. gada 17. novembris

Valsts nav jāmīl. Valsts ir jākontrolē

Esmu par stipru valsti, bet valsti funkciju, valsti institūciju. Te, šķiet, manas domas nesaskan ar Vairas Vīķes-Freibergas pausto intervijā Sestdienā (šeit):
"Latvijā daudziem cilvēkiem joprojām ir distancēta attieksme pret valsti; viņi nesaskata saikni starp savu rīcību un valsti. Kāds politiķis man stāstīja par tikšanos ar vēlētājiem, kur cienījama vecuma kundze viņam teikusi: "Esmu neapmierināta ar valsti, kas man nevar nodrošināt pienācīgu pensiju, veselības aprūpi u.c. Bet mans dēls nemaksā nodokļus, jo kurš gan ir ar mieru maksāt nodokļus šādai valstij?" Piedodiet, bet kas tad šo valsti uzturēs? Valsts jau neeksistē pati par sevi, tās pastāvēšanu nodrošina cilvēku griba."

Pareizāk sakot, nesaskan akcenti, jo kopumā nevar nepiekrist. Protams, atbildība, līdzatbildība. Vienmēr tikai individuālā. Jo citas nav. Protams, "valsts neeksistē pati par sevi".

Bet tieši tāpēc es neredzu nekā nepareiza distancētā attieksmē pret valsti.

Man var būt distancēta attieksme pret institūciju, man tā nav jāmīl. Vēl jo vairāk, man tā ir jāvērtē. Es kā nodokļu maksātājs to uzturu ne tāpēc, ka mīlu to kā māti. Tā nav man nekāda māte. Tā ir mašīna, kas jāuztur, jāieeļļo, jānodrošina ar kurināmo, jāremontē. Un tā ir jākontrolē un jāpārbūvē - racionāli un ar vēsu prātu.

Jāsāk ir ar attieksmi pret sabiedrību. Problēma ir tad, ja attieksme pret sabiedrību ir distancēta, nevis pret valsti. Nekad nedrīkst aizmirst, kas ir varas, lēmumu, pavērsienu un pašas vēstures avots un vienīgais varonis. Cilvēks, sabiedrībā - pilsonis. Bezatbildība sākas tur un tad, kur un kad vara zaudē savu avotu. Zaudējot avotu, tā kļūst neleģitīma. Tad arī valsts nodalās no sabiedrības un zaudē jēgu, kļūstot par pretējo pusi bezjēdzīgā un neleģitīmā "dialogā" ar sabiedrību.

Valsts fetišizācija patiesībā slavina valsts varas nodalīšanos no sava likumīgā avota.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

Путин хочет учинить новый распад СССР. По-сербски

Оценка положения в России на середину ноября 2014 года. Я цитирую высказывания российских экспертов в области экономики и политики. Источник - отчет о конференции Партии народной свободы на сайте Радио Свобода (здесь).

Экономист Наталья Акиндинова:

Секторальные санкции начали оказывать существенное воздействие на экономику России. Банки не смогли обеспечить рефинансирование долгов. Произошла девальвация рубля: с начала года по доллару на 47%, а по евро примерно на 30%. Встречные санкции ускорили рост цен.

При сохранении цены нефти около 85 долларов Россия столкнется с падением роста ВВП – минус 2%, рецессия продлится и на 2016 год. Средств резервного фонда хватит на два года, затем либо сокращение бюджетных обязательств, либо переход к реформам. Даже при цене нефти в 100 долларов рецессия будет продолжаться.

Доктор экономических наук Игорь Николаев:

Причина кризиса – состояние слабеющей российской экономики: с "сырьевой иглы" не слезли, на нее еще глубже подсели. Темпы экономического роста неуклонно снижались и без санкций.

Экономист Евгений Гонтмахер:

До 2020 года экономического роста в России не будет. Все 2000-е годы средства у власти были, а реформы не проводились, увлеклись раздачей денег. Государство уже снижает расходы бюджета на здравоохранение и образование, сокращает работников. Начинают жертвовать этими двумя сферами в условиях "отрицательного роста".

Политолог Дмитрий Орешкин:

Мир Путина – классическая идеократия. Государство эксплуатирует население и территорию для достижения им же придуманной "великой цели". Выборы, суды и пресса – не институты, а инструменты для достижения их идеалов. Им мешает элементарная правда, и они преследуют "Эхо Москвы" или "Дождь". Оппозиция воспринимается как группа еретиков, которых надо сжигать, так как они подрывают веру.

Мы говорим про деньги про инвестиции, проблемы. Но рациональная критика от 80% отскакивает. Народ нас не слышит. Люди искренне думают, что присоединив Крым, Россия стала богаче и сильней, а на самом деле стала беднее, так как им предстоит финансировать и Крым, и Донбасс.

Проблемы в том, что нас ждет тяжелая ситуация, когда вера в Путина рухнет, и государство потеряет свой смысл – поддержание Путина. Российское политическое пространство переживет еще один цикл территориального сжатия.

Политолог Андрей Пионтковский:

В цикле из трех речей Владимир Путин сделал заявку на создание идеологии "русского мира", состоящей из сплошных переводов с немецкого. "Разъединенный народ". "Собирание исторических земель". Задача "русского мира" – защищать этнических русских по всему миру. Как защищать – продемонстрировано в Крыму. Путину для пожизненной диктатуры нужны не Крым и "Новороссия", а долгосрочная идеология, которая овладевает умами населения.

Путин хочет переписать историю, учинить распад СССР заново, по-сербски, и шантажирует ядерным оружием "англо-саксонский мир". Других инструментов у него нет. Он играет не в шахматы, а в покер. Это делает его чрезвычайно опасной личностью, так что о нем забывать нельзя. Путин – угроза всему миру.

В реальной политической борьбе 80% населения всегда пассивно: на путинскую акцию силком привезли 75 тысяч человек. А в сентябре в "Марше мира" добровольно участвовали 50 тысяч москвичей. Все "звезды фашизма" провели свою акцию и с трудом собрали 10 тысяч. Активное антифашистское меньшинство сильнее фашистского, дугинского.

Социолог Георгий Сатаров:
Для России актуальна проблема массового насилия. Это показатель кризиса власти. Физическому насилию всегда предшествует правовое: "взбесившийся принтер". Возможен перенос практик с архаичных территорий: это происходит при импорте практик насилия с "новообразованных территорий" в Москву.

ceturtdiena, 2014. gada 13. novembris

Lielnauda par tautvēlētu lielblēdi

Aprēķinātie Saeimā tikušo partiju priekšvēlēšanas kampaņas tēriņi uz vienu deputātu. Dati: LNT
Vaira Vīķe-Freiberga par riskiem sakarā ar "tautvēlētu prezidentu" (šeit):
Viens būtu risks ievēlēt šim amatam īsti nekvalificētu personu uz vairāk vai mazāk lēta populisma pamata. Otrs būtu ievēlēšanu panākt ar plašas un dārgas reklāmas palīdzību, kur šādai reklāmai izmantotā nauda varētu arī būt visai apšaubāmas izcelsmes.
Tas īpaši labi iet kopā ar šo bildīti. Kuri tagad ir galvenie tautvēlētā lielblēža bīdītāji? Sadrabas partija - tie paši visai apšaubāmas izcelsmes lielnaudas pārstāvji. Ko pārstāv, to arī bīda. Ne? Man šķiet, no visiem riskiem, šis - varas sagrābšanas, politiskās korupcijas, nozieguma - risks ir visnopietnākais.

Nedemokrātiski izraudzītie prezidenti pagaidām tomēr nesuši daudz laba. Vaira Vīķe-Freiberga cēla valsts prestīžu kopumā un pirmo reizi pasniedza Latviju kā sabiedrību ar smadzenēm, kā sabiedrību that counts.

Zatlers faktiski atbalstīja lietussargu revolūciju un pieprasījumu pēc godīgās politikas, sakratīja eliti un iedvesmoja sabiedrību uz kaut nelielām, bet pārmaiņām. Tagad es redzu, pret Zatleru noslauka kājas tāpat, kā Krievijā to visus šos 25 gadus darījuši ar Gorbačovu. Taču abiem ir vairāk vai mazāk revolucionāri nopelni savu valstu politikā.

Katram ir trūkumi, bet ir jāredz būtība. Tādiem cilvēkiem jāpasaka milzīgs paldies! Gorbačovu neviens nevēlēja un nedeva viņam mandātu uz perestroiku, uz aukstā kara izbeigšanu. Un Zatleru laikam arī izraudzījās tie, kas notiekti nevarēja viņam dot "mandātu" uz anti-oligarchiskām pārmaiņām.

No otras puses abi gadījumi pierāda, ka sabiedrība, kurā Grobačovs, Zatlers vai viņiem līdzīgi cilvēki aktualizējās politikā, nebija vai nav demokrātiska modernās un stabilās demokrātijas izpratnē. Ne tāpēc, ka gan diktatūras stiprināšanai, gan tās demontāžai un demokrātiskām pārmaiņām ir nepieciešams autoritārs līderis. Protams, Latvijas prezidents nav autoritārs līderis. Bet arī Latvijas demokrātija nav pilnvērtīga, tāda, kas pati sev netic, pati sevi apšauba un mēģina apkarot. Abi gadījumi pierāda to, tāpēc ka tādi revolucionāri pavērsieni vispār ir nepieciešami, ka ir daudz kas maināms, labojams.

Mūsu gadījuma labojams ir demokrātisko procedūru trūkums, tai skaitā skaidras prezidenta vēlēšanu procedūras trūkums, tās procedūras, kas nodrošinātu pēc iespējas labāku izvēli (input) un leģitīmu iznākumu (output), kuru pēc vēlēšanām neviens nevarētu apšaubīt.

Es neizslēdzu, ka laba, gudri izdomāta pieeja nevar būt balstīta uz prezidenta vēlēšanām, kurās piedalās visi balstiesīgie. Bet uzskatu ka prezidentam Latvijā nav jābūt ne "tautas tēvam", ne "lielam vadonim", nekam tam līdzīgam, un līdz ar to, atbilstoši prezidenta kompetencēm, pareizāk viņu vēlēt pārstāvības demokrātijas likumdevēja varas institūcijā un no tajā ievēlētajiem priekšstāvjiem.

Maināmi ir trūkumi, nevis parlamentārā demokrātija.

pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

С Россией воюет только ГКЧП


Сегодня Кох о войне (здесь).
«У меня очень плохое предчувствие. Мне кажется, на нас надвигается большое горе. Мне кажется, нас ждет большая война. Или - резня. Ничего не будет как прежде. Все поменяется. Это будет совсем другая жизнь. Страна беременна большой кровью. Все хотят крови. А когда все хотят крови - то она обязательно льется.»
Россия так себя взвинтила, что забеременела от собственной истерики. Россия беременна пузырями плаксивой истерики. Пузыри надуваются, надуваются, надуваются - каждый день по телевизору, ни дня без дозы - и уже начинает казаться, что все страшно хреново. Что вокруг одни подонки, и только Путин дыртыньян. Что русских замордовали, обложили, смертушки нашей хотят. Сожрать хотят, они ж против нас санкции, они нас щас в печь, на опыты, на виселицу, в бан. Сделают из нас педофилов и кончиту вурст. Что ну никак без войны.

Ну, а мораль этой сказки такова, что пока глаза на лоб от киевской хунты и кровавых планов западной военщины, – на завтрак своих граждан жрут в Кремле. Санкции своим гражданам на еду, на поездки за рубеж, на доступ к информации, пользование интернетом объявляют – в Кремле. Лучшей доли больных, искалеченных, изнасилованных сирот лишают – в Кремле. За счет граждан компенсируют потерю вывезенного на Запад награбленного добра – в Кремле.

Разрешают своей охранке убивать и калечить своих граждан, ну, и само собой ведут разнузданнейшую пропагандистскую войну со своим населением – в Кремле. Сегодняшняя же новость: Следственный Комитет РФ освободят от ответственности за нарушение правил дорожного движения (здесь). 

Даже неважно, за что. Просто освободят от отвественности. Сегодня за административный проступок. А завтра... Лиха беда начало, ведь? Законопроект внес он сам - ну, тот, который Россия, а Россия - это он. Вот он и внес. Священный законопроект, уже заранее канонизированный.

Завтра? Давить старушек, беременных, детей, а также обыкновенных граждан, можно - а, может, и нужно - будет в рабочем порядке. Возможно, погибнуть под колесами героического офицера охранки будет считаться доблестью - все на благо отечества, то есть, ну, того, сами знаете, кого, - который Россия, а Россия - это он. Погибших будут хоронить без указания имени и фамилии, а офицеров по числу доблестно похороненных будут тайными указами награждать боевыми наградами.... На войне - как на войне. Это и будет место подвигу в вашей жизни, ждите своей очереди. 
Никто другой с Россией не воюет. Только Кремль, или, если хотите, победивший ГКЧП. Любая другая "война" - лишь навеянная телеком галлюцинация.

Вот так остановишься иной раз, подумаешь - неужели ж не хватает войны? Мало? Еще какой-то надо?
Я оптимист, войны не будет. Такой большой, типа Америка против России, или там весь мир против "большого" Лугандона (от моря до моря) - такой не будет. Россия - это 2.5% мировой экономики. Даже если вместе с "малым" Лугандоном - все равно 2.5, а то и меньше, потому что отожрет он только от России, не добавит. Америка вместе с ЕС - половина мировой экономики. Как вы себе представляете поединок пусть даже очумевших от белой горячки, мракобесия и капризов, отсталых и проржавевших 2.5% против как никогда единых и современно оснащенных 50%?

Надеюсь, что не будет и гражданской войны в России - даже когда искалеченному пропагандой мракобесия народу надоест жрать телевизионный понос. Впрочем, в этом вопросе я от чрезмерного оптимизма воздержусь. Прежде всего потому что жертва парализована и, кажется, этим вполне довольна.

svētdiena, 2014. gada 9. novembris

Echo Moskvy. Dzīvās Krievijas balss

Echo Moskvy, lai gan tā ir Krievijas radiostacija, kas atspoguļo notikumus Krievijā un raida krievu valodā, es tagad rakstu latviski, jo šī stacija ir bezgala svarīga arī mums latviešiem.

Uz Echo Moskvy patlaban tiek izdarīts liels, lielāks nekā jebkad agrāk, spiediens. Tika "atbrīvots" no darba viens no vadošajiem žurnālistiem, Aleksandrs Pluščevs pēc tweeta, kur Pluščevs uzdeva jautājumu, vai Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja dēla bojāeja autoavārijā pierāda dieva esamību (bojāgājušais pats 2005. gadā notrieca 68 gadu vecu pensionāri uz gājēju pārejas, bet tiesa viņu attaisnoja).


Tomēr daudzi uzskata, ka reālais Pluščeva atlaišanas no darba iemesls ir 29. oktobra raidījums "Pašu acīm" (Svoimi glazami, šeit), kurā žurnālisti no Los Angeles Times un TV kanāla Dozhd stāstīja par Ukrainas armijas un Kremļa atbalstīto teroristu kaujām Doneckas lidostā.

Es noklausījos šo raidījumu. Manuprāt, tas ir spēcīgu trieciens pret Kremļa kontrolēto "mediju" meliem. Tas sniedz emocionāli piesatinātu, bet patiesu priekšstatu par kara - Krievijas pret Ukrainu - būtību: Ukrainas pusē tā ir cīņa par vērtībām, Krievijas - pret visu, ko aizstāv ukraiņi.

Šis raidījums zināmā mērā dod atbildi, kādēļ Ukrainas armija joprojām saglabā kontroli pār demolēto lidostu. Palīdz saprast, kas balsta ukraiņu morāli. Un - no otras puses - kāpēc Kremļa "medijiem" praktiski nav ko pavēstīt pasaulei par "Doneckas tautas republikas" brīvības cīnītāju - demoralizēto sadistu un marodieru - varonīgās rīcības epizodēm.

Tā ir vispārzināma informācija, es nestāstu neko jaunu. Šeit es gribu pateikt tikai to, ka uzbrukums Echo Moskvy krasi parāda spēkā pieņēmušos Putina režīma totalitarizācijas tendenci, kas nozīmē Krievijas pašizolāciju. Iekšpolitiski tas, ļoti iespējams, novedīs pie plašāka mēroga represijām pēc politiskiem motīviem, nekā tas ir bijis līdz šim. Ārpolitiski tas nozīmēs pieaugošu Putina režīma neprognozējamību, daudz lielāku salīdzinot ar PSRS režīmu, tāpēc kā atšķirībā no 70.-80. gadu PSRS politbiroja vadības stila Putina režīms ir diktatūra, kuras vadībā atrodas emocionāli nestabila persona.

Echo Moskvy ir svarīga ne ar to, ka sniedz patiesu informāciju par to, kas notiek Krievija. Patiesu informāciju par Krievijā notiekošo var gūt no dažiem citiem avotiem, Svoboda.org, Meduza.io, Newtimes.ru, Grani.ru, TV Dozhd.

Echo Moskvy ir daudz vērtīgāka ar to, ka tā ir primārā viedokļu līderu publiskā platforma Krievijā. Tā ir galvenā vieta, kur iepazīties ar Krievijas intelektuāļu pārdomām koncentrētā veidā. Kur pārliecināties par Krievijas veselo saprātu. Pārliecināties, ka pat tajos apstākļos notiek klusa cīņa pret fašismu, pret tumsonību. Ar Echo Moskvy pazušanu no ētera un interneta, mēs, pārējā pasaule, ieskaitot Latviju, zaudēsim šo unikālo vēsturisko liecību.

ceturtdiena, 2014. gada 6. novembris

Tranzītsabiedrība. 90. vietā pasaulē

Es gribētu, lai Latvijas parlaments un valdība ļoti nopietni izskatītu un apspriestu šo un līdzīgus pētījumus. Šis - skatieties tālāk - rādītājs nav tikai sovjetu sociāli ekonomiskā limbo sekas. Tas ir arī 25 post-sovjetu gadu sekas. Šiem gadiem ir bijis savs limbo - Latvijas poitiskās elites ārprātīgais intelektuālais tizlums, fantastiskā nevēlēšanās mācīties. Un tas limbo nekur nav pazudis. Tas ir turpat, kur tas ir bijis vienmēr.

Latvija ir 90. vietā no 142 pasaulē sociālā kapitāla ziņā. No 2014 Legatum Prosperity Index (PDF šeit) par to, kas ir sociālais kapitāls:

"Societies where people trust one another, have compassion for one another, and have people on whom they can depend in times of need are stronger than those without these characteristics. Social cohesion is most tested in times of economic difficulty and the evidence is that countries with greater levels of social capital experience greater levels of economic growth.

Research has found a relationship between Social Capital and both economic success and individual wellbeing.

Social Capital generated by the networks and norms of community life can be crucial for upward mobility, especially for people from troubled families. Countries with high income mobility have much stronger Social Capital than stagnant societies and this variation explains the larger part of the difference in prosperity.

A relationship between a nation’s wealth and the values of its citizens warrants further study. Regardless of cultural differences, the countries that have strong familial bonds, strong charitable intent and high levels of trust are those that are also the wealthiest. Crucially between the values of the individual and the output of the market our data suggests that government’s role lies in effecting good institutional design."

Viens no zemākajiem sociālajiem kapitāliem pasaulē nozīmē to, ka Latvijas pilsoņu vertības nav savienojamas ar panākumiem ekonomikā un labklājību.

Latvija ir 90. vietā pasaulē pēc ģimenes saišu stipruma, labvēlības un uzticības. Latvijas ģimenes ir tik trauslas un attiecības tajās ir tik vējīgas ne tāpēc, ka tās iztraucēja kādi ļaunprātīgi geji. Nelabvēlīgi, negriboši ziedot, palīdzēt, atbalstīt, vienkārši novēlēt viens otram labu - ne tāpēc, ka mums ir nepanesami grūta dzīve. Lielāka daļa pasaules dzīvo daudz grūtāk. Neuzticamies mēs arī ne tāpēc, ka visi kā viens esam izauguši blēžu midzenī, kur mūs krāpa ik uz soļa.

Es baidos, šī atpalicība ir kļuvusi par Latvijas tradīciju. Ir sajūta, ka mēs nevēlam labu sev pašiem. Nesaprotam, ka par ko būt pateicīgiem. Uzskatām, ka visi mums ir parādā, bet mēs paši neprotam pat paldies pateikt - tam pašam Valdim Dombrovskim par ļoti smagu darbu četru gadu garumā. Vai Briselei, EU donorvalstu pilsoņiem par dāsno šā un tā finansēšanu.

Nevēlam labu sev pašiem. Neredzam sevi sabiedrībā, nejūtam Latviju aiz sevis. Tā ir ļoti vāja identitāte. Lieka iespēja pārliecināties, ka Latvijā nav nekādas nācijas, ne "valsts-", ne "pamat-", ne "titul-", nekādas.

Mēs esam tranzītsabiedrība, a fallen-apart society. Bezatbildība, nelabvēlība un neuzticība ir mūsu pamatvērtības.

sestdiena, 2014. gada 1. novembris

Kādi ir veselības riska faktori, ja pasaule beidzas aiz mēslu bedres?

  
Rietumu ražoto lidmašīnu katastrofu bojā gājušo skaits uz miljonu iedzīvotāju.
Bilde no IATA Safety Report 2013 (PDF pieejams šeit)

Sestdienā ir interesants raksts par veselības apdraudējumiem Riska faktors - no aptaukošanās jābaidās vairāk... Iesaku, interesanti skaitļi salīdzināšanai.

Te galvenais, protams, lai cilvēki beidzot sāktu rūpēties par sevi, savu veselību, sāktu sevi mīlēt. Galu galā jo vairāk mīli sevi, jo vairāk par sevi rūpējies, jo mazāk raižu tu sagādā visai sabiedrībai, jo mazāks ir materiālais slogs.

Bet mīlestība, pašcieņa, rūpēšanās par veselību, kā mēs it kā zinām, esot tikai nodrošināto cilvēku, slāņu un sabiedrību privilēģija, vai ne. Kā saka aizejošais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, par mazāku kaitēšanu videi (CO2 izmešu samazināšanu) var rūpēties tikai tās - tāāās - [muļķu] Rietumu sabiedrības (var paklausīties interviju Radio B - 22. oktobra Вопрос с пристрастием).

Mēs ne, mēs esam gudri, mums nav jārūpējas par CO2, mēs taču uz Mēness rītā dzīvosim. Mums vairāk jārūpējas, kā labāk vienam otru apšmaukt.

Atpakaļ pie raksta Sestdienā. Lai gan tur minētā statistika par aviokatastrofu negadījumu upuriem 2013. gada nav precīza, tomēr paralēles ar Latvijas autokanibālisma upuriem ir ļoti vietā. Atradu dažādus skaitļus, bet vienalga, aviokatastofu upuru skaits 2013. gadā bija vismaz 270 cilvēku (IATA statistika), kas ir par simt vairāk, nekā minēts rakstā.

Šai sakarā sāku meklēt datus un atradu šo bildi IATA Safety Report 2013. Te ir rietumu ražoto lidmašīnu katastrofās bojā gājušo skaits uz miljonu iedzīvotāju reģionā (pasaulē sadalīta 8 megareģionos). Šokē CIS (NVS) skaitlis - tas ir lielākais visā pasaulē, lielāks nekā Āfrikā. CIS is a new "Africa". Vēlreiz, te runa ir par labākajām, technoloģiski pārākājām, drošākajām lidmašīnām.

Tas man likās ļoti saskanīgi ar Vjačeslava Dombrovska "skaidrojumu" par to, kādām prioritātem jābūt latvieša pasaulē. Dzīvojam it kā labākajā, drošākajā, modernākajā no reģioniem, bet domājam - domājam, kā "āfrikāņu sādžā", jeb sovoku kolchozā, kur pasaule beidzas aiz mēslu bedres.

Es teiktu, vairāk par Ebolu un pat vairāk par aptaukošanos (ko nedrīkst pieļaut neviens) ir jābaidās no sovoku kolchoza galvā.

Visas vecās dziesmas / Stuff