otrdiena, 2014. gada 25. novembris

Iztīrīt Putinu. Citādi nav ko darīt politikā

Divi citāti no tikko publicētā pētījuma The Menace of Unreality: How the Kremlin Weaponizes Information, Culture and Money, Peter Pomerantsev un Michael Weiss (šeit, PDF):
The Russian secret services are believed to work closely with organised crime syndicates in such activities as arms trafficking. The use of opaque shell companies and money-laundering schemes has allowed the Kremlin to covertly burrow into the political and economic core of countries such as Latvia and the Czech Republic.  
Latvia’s role as a centre for money laundering makes it highly dependent on financial flows from Russia. Half of the country’s investment comes from foreign depositors, largely from former Soviet states. Latvia has become a “playground for Russian interests: business, political and, above all, criminal,” reports the Guardian’s Luke Harding, raising concerns that “the Kremlin’s agenda in Latvia is to slowly reverse the country’s strategic direction from pro-West to pro-Moscow.
No pētījuma izriet, ka Latvija ir starp vājākajiem posmiem Rietumu aizsardzībā pret cilvēknīdēju režīma agresiju. To mēs, daudzi no mums, lieliski redzam, zinām vai nojaušam paši - jaunums tas nav. Mēs varam nojaust, ka Ušakovs, Saskaņa, visādi krimnašisti, nepilsoņu kongresi visticamāk ir tikai aisberga virsotne. Vai kādam ir šaubas par to, ka caur naudas atmazgāšanu, „biznesu” un cita veida organizēto kriminālu uz politiskajiem procesiem Latvijā, Kremļa ietekme uz Latvijas politiķiem ir ļoti nopietna? Nezinu, kāda, bet, ka nopietna un dziļi iesēdusies politiskajā elite un sistēmā, man šķiet, ir pilnīgi skaidrs.

Man personīgi nav šaubu, ka šī ir tā kaite, tas vēzis, kas neļauj Latvijai attīstīties ne ekonomiski, ne sociāli. Plus vienaldzība. Plus dabiskā Latvijas politiskajā elite iesaistīto cilvēku muļķība, nedabiskā nekompetence. Plus ar personīgo muļķību saistītā, ļoti nepilnīgā ētika.

Paņemiet kaut Solvitu Āboltiņu, kas netika ievēlēta 12. Saeimā, saņemot lielāko izsvītrojumu skaitu savā apgabalā, bet guva deputāta mandātu, protams, tikai laimīgu sakritību rezultātā, nevis, kā var nojaust, pateicoties visai apšaubāmām schēmām un kombinācijām, kas padara visu notikumu ķēdi par ļoti neētisku rīcību un Latvijas politiku par morālo kropļu pūzni. Protams, tas padara Latviju par vāju posmu Rietumu aizsardzības līnijā. Protams, tas liek aizdomāties, kādām vērtībām kalpo tādi politiķi.

Ko Solvita Āboltiņa uzskata par vērtībām? Demokrātiju? Brīvību? Vienlīdzību likuma priekšā? Pilsoņu priekšstāvja atbildību savas sabiedrības priekšā? Ko Solvita Āboltiņa pārstāv Latvijas sabiedrības pārstāvības demokrātijas institūcijā?

Protams, tas liek aizdomāties, kādas, kura spēka intereses tādiem politiķiem katrā nākamā brīdī var likties tuvākas. Vai ne tāpēc Kremlim - pateicoties schēmām un kombinācijām - ir izdevies iefiltrēties, iesakņoties paša Latvijas politikas un ekonomikas kodolā, jeb citētjot pētījumu, ...has allowed the Kremlin to covertly burrow into the political and economic core of countries such as Latvia...? Vai ne tāpēc, ka Latvijas top-politiķi atļaujas, uzskata par iespējamu, varbūt pat neredz citu iespēju, kā vēl palikt pie varas, - izmanto tādas metodes, krāpj sabiedrību, - vai ne tāpēc „Latvija ir kļuvusi par Krievijas – biznesa, politisko, bet vispirms kriminālo – interešu spēļu laukumu”?

Jā, manuprāt, tas padara Latviju par vāju posmu Rietumu pasaulē. Un tas padara viņu pašu par vāju posmu Latvijas politikā. Latvijas parlamentā Latvijas politikas vājais posms vada – uzmanību! – Nacionālās drošības komisiju. Manuprāt, tas ir īsts blēžu praids, kaut kas neticams.

Taču Āboltiņas gadījums ir tikai piemērs. Latvijas politikai ir milzum daudz vāju posmu. Dažreiz pat liekas, tā visa ir vājiem posmiem un tukšām vietām austa.

Kad uzrakstīju par palikšanu pie varas dažas rindas augstāk, izjutu diskomfortu. Te mēs tik cieši esam pietuvojušies Putina pasaulei, viņa varas konservācijas loģikai, ka Latvija, šķiet, sāk pārcelties no Putina impērijas ēnas, no ietekmējamā pozīcijām, pašā Putina loģikā. Latvijas politiķi pārņem autoritāro loģiku un sāk apkarot demokrātiskās vērtības. Pat ja šķiet, ka tiešā veidā tas nenotiek, pārņemot varas uzurpatoru loģiku, politiķis nevar palikt labvēlīgi, pat neitrāli noskaņots attiecībā uz demokrātijas vērtībām. Aktīvāks demokrātijas apkarošanas posms var būt tikai laika jautājums. To mēs droši zinām, jo spilgts Krievijas piemērs ir mums pašu acu priekšā.

Sāku rakstīt ar domu par tiem, kas apsver iesaistīšanos politikā.

Nopietns, sevi cienošs cilvēks nirt Latvijas politiskajā bedrē šobrīd var, man liekas, tikai ar nolūku atbrīvot politiku no tās noziedzīgās ietekmes, kas neizbēgami paralizē attīstību, bremzē sabiedrības konsolidāciju un nācijas ģenēzi. Atbrīvošanās no Putina, no viņa demoralizējošās ietekmes, no cinisma un bezatbildības puves ir absolūts priekšnoteikums panākumiem. Tas nav viss, protams. Kompetenci, gudrību, veselo saprātu nekas nevar aizstāt, tāpat arī stratēģijas, programmas un labas idejas. Bet jāsāk tomēr ir ar Putina – viņa sakņu un viņa amorālā gara – iztīrīšanu no Latvijas politikas.

Tie, kas iet un darbojas politikā bez tāda kredo, tikai palīdz apkarot Latvijas demokrātiju, krāpt Latvijas sabiedrību, izzagt Latvijas resursus, padarīt Latviju vēl nabadzīgāku. Tie kopā ar blēžiem liedz Latvijai iespēju kādreiz izkļūt no korumpētāko un nabadzīgāko Eiropas valstu skaita. Gribot vai negribot, viņi piedalās blēžu praidā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff