ceturtdiena, 2014. gada 13. novembris

Lielnauda par tautvēlētu lielblēdi

Aprēķinātie Saeimā tikušo partiju priekšvēlēšanas kampaņas tēriņi uz vienu deputātu. Dati: LNT
Vaira Vīķe-Freiberga par riskiem sakarā ar "tautvēlētu prezidentu" (šeit):
Viens būtu risks ievēlēt šim amatam īsti nekvalificētu personu uz vairāk vai mazāk lēta populisma pamata. Otrs būtu ievēlēšanu panākt ar plašas un dārgas reklāmas palīdzību, kur šādai reklāmai izmantotā nauda varētu arī būt visai apšaubāmas izcelsmes.
Tas īpaši labi iet kopā ar šo bildīti. Kuri tagad ir galvenie tautvēlētā lielblēža bīdītāji? Sadrabas partija - tie paši visai apšaubāmas izcelsmes lielnaudas pārstāvji. Ko pārstāv, to arī bīda. Ne? Man šķiet, no visiem riskiem, šis - varas sagrābšanas, politiskās korupcijas, nozieguma - risks ir visnopietnākais.

Nedemokrātiski izraudzītie prezidenti pagaidām tomēr nesuši daudz laba. Vaira Vīķe-Freiberga cēla valsts prestīžu kopumā un pirmo reizi pasniedza Latviju kā sabiedrību ar smadzenēm, kā sabiedrību that counts.

Zatlers faktiski atbalstīja lietussargu revolūciju un pieprasījumu pēc godīgās politikas, sakratīja eliti un iedvesmoja sabiedrību uz kaut nelielām, bet pārmaiņām. Tagad es redzu, pret Zatleru noslauka kājas tāpat, kā Krievijā to visus šos 25 gadus darījuši ar Gorbačovu. Taču abiem ir vairāk vai mazāk revolucionāri nopelni savu valstu politikā.

Katram ir trūkumi, bet ir jāredz būtība. Tādiem cilvēkiem jāpasaka milzīgs paldies! Gorbačovu neviens nevēlēja un nedeva viņam mandātu uz perestroiku, uz aukstā kara izbeigšanu. Un Zatleru laikam arī izraudzījās tie, kas notiekti nevarēja viņam dot "mandātu" uz anti-oligarchiskām pārmaiņām.

No otras puses abi gadījumi pierāda, ka sabiedrība, kurā Grobačovs, Zatlers vai viņiem līdzīgi cilvēki aktualizējās politikā, nebija vai nav demokrātiska modernās un stabilās demokrātijas izpratnē. Ne tāpēc, ka gan diktatūras stiprināšanai, gan tās demontāžai un demokrātiskām pārmaiņām ir nepieciešams autoritārs līderis. Protams, Latvijas prezidents nav autoritārs līderis. Bet arī Latvijas demokrātija nav pilnvērtīga, tāda, kas pati sev netic, pati sevi apšauba un mēģina apkarot. Abi gadījumi pierāda to, tāpēc ka tādi revolucionāri pavērsieni vispār ir nepieciešami, ka ir daudz kas maināms, labojams.

Mūsu gadījuma labojams ir demokrātisko procedūru trūkums, tai skaitā skaidras prezidenta vēlēšanu procedūras trūkums, tās procedūras, kas nodrošinātu pēc iespējas labāku izvēli (input) un leģitīmu iznākumu (output), kuru pēc vēlēšanām neviens nevarētu apšaubīt.

Es neizslēdzu, ka laba, gudri izdomāta pieeja nevar būt balstīta uz prezidenta vēlēšanām, kurās piedalās visi balstiesīgie. Bet uzskatu ka prezidentam Latvijā nav jābūt ne "tautas tēvam", ne "lielam vadonim", nekam tam līdzīgam, un līdz ar to, atbilstoši prezidenta kompetencēm, pareizāk viņu vēlēt pārstāvības demokrātijas likumdevēja varas institūcijā un no tajā ievēlētajiem priekšstāvjiem.

Maināmi ir trūkumi, nevis parlamentārā demokrātija.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff