trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Apaļā nulle. Labāku Latviju gaidiet pa televizoru

Kurš Latvijā ir ministru prezidents, protams, ir absolūti svarīgi un noteicoši.

Bet situācijās, kad valdošā partija, kurai ir uzticējušies milzīga daļa vēlētāju, ir krīzē pēc tam, ka nevarēja izārstēt iekšējo puvumu, iedzinusi sevi strupceļā, pielaižot krāpniekus pie partijas grožiem, ļaujot palikt amatā līderei, kuru vēlētājs vairs negribēja redzēt Saeimā un kurai nebija uzticējis sevi pārstāvēt, un vēl jo vairāk, pieļaujot valdības demisiju un politisko krīzi uz līdzenas vietas, - šādās situācijās sabiedrībai nav tiešās ietekmes paņēmienu.

Šādās situācijās cerēt uz pēkšņu politiķu apgaismību ir par vēlu. Sabiedrība var tikai nopūsties, paburkšķēt medijos vai arī iziet ielās.

Ar aizrautību vērojot un kaismīgi komentējot ministru prezidenta meklēšanas ziepju operu, sabiedrība un tās viedokļu līderi pārsteidzoši naivi notic, ka tā arī ir politika.

Ka jau pēc pāris sērijām šai pašā seriālā uztaisīs un parādīs daudz labāku, veiksmīgāku, bagātāku Latviju.

Un, kā mēs katrs kādreiz bērnībā sapņojām, notiks brīnums, mūs ielaidīs pašā televizorā - tas ir, labākā Latvijā, - un ļaus mums tur laimē diet.

Nē, tā nav politika. Tās ir stulbas intrigas un korumpētās politikas sekas, tās politikas, kura notiek starp vēlēšanām - tagad. Politiķu roku kustībai jāseko tagad.

Tādas ir manas pārdomas, jo ir pagājušas trīs dienas, kopš es tweetoju un iepostoju Facebookā saiti un ierakstu par Politisko partiju likuma grozījumiem (šeit) ar lūgumu atbalstīt. Apaļā nulle. Kā nekā nebija.

Mēs arī turpmāk tikai burkšķēsim virtuvēs un medijos bez mazākās ietekmes uz politiku, ja uzskatīsim politiķus par izredzēto, dieva svaidīto šķiru. Tikai politiskajā plurālismā, reālā daudzpartiju demokrātijā, reālā politiskajā konkurencē, kurā iesaistās sabiedrībā, ir iespējama sabiedrības kontrole pār valsti, pie varas esošajiem politiķiem. Tikai tas dara iespējamu cīņu pret korupciju un tās novēršanu. Tikai tad, ja notiek cīņa - konkurence - starp idejām, politiskajiem piedāvājumiem, kam mūsu trauslajā demokrātijā vēl kādu laiku būs absolūti nepieciešamas vairākas partijas. Tikai tad, ja notiek cīņa, nevis intrigas.

Intrigās mums arī turpmāk tiks uzspiestas bezatbildīgas, puspolitiskas, pusneleģitīmas, nestabilas valdības, kurām Latvijas attīstības mērķi principā ir pie kājas, jo neko tādu tās veicināt ne spēj, ne grib.

otrdiena, 2015. gada 29. decembris

A pre-victimisation East?


A pre-1770 Europe, isn't it? A staggering resemblance. There it goes, the whole "Baltic-Black Sea Union" dream (a joke - both the "dream" and my reference to it). Still, joke or not, check the history of the Poland partitions that started in 1772.

The red colour here is so bloody perfect a match to what will happen one day when 1772 is upon us again. If someone's to bleed in Europe any time, being once again victimised and squashed, it's so obviously the staunch obscurantists in the East with the ignorant Latvia unproudly among them.

This is what you pay for being staunchly ignorant and obscurantist - you become an easy victim. And this is stupid.

sestdiena, 2015. gada 26. decembris

Русские с вилами не пойдут

Пока читал интервью Радио Свобода со Степаном Демурой (здесь), подумалось, что медийное "оболванивание", культивирование мракобесия - это в общем-то, может, только чуточку больше, чем просто намерение оставить "народ", так сказать, наедине с собственными мыслями.

Это, кстати, дает замечательный ответ на вопрос, как одни жрут это говно ложками, пьют стаканами и просят еще, а другие остаются вполне себе иммунны.

Чтобы вот эдак сожгли "доллар", обматерили Обаму, обожествили бандюгана, надо просто перестать поддерживать огонек в лампадке знания, перестать даже изредка напоминать о здравом смысле. Больше ничего не надо.

Все обязательно очень скоро само по себе шлепнется в грязь, в фашистское дерьмо.

Это же не новость! Это жжж в комментариях в интернете неспроста. Никогда неспроста.

Оно было и до Ольгина, и до всех войн. Злоба, ненависть, бессвязный поток пораженного сознания, гнойная лексика - все это появилось моментально после начала массового подключения к интернету офисов. Как только пользователи просекли, что в интернет можно изливать любое дерьмо совершенно безнаказанно.

Весь этот кровавый гной - он и есть внутренний голос нации. Вот такой у нашего "народа" внутренний голос. Излишне тут говорить, что это, касается, Латвии в полной мере и на обоих языках. Не надо, не надо тешить себя глупыми иллюзиями.

Можно сказать, что в условиях безнаказанности внутренний голос моментально сгнил.
Я это завел собственно к тому, что предугадать, что случится в России в надвигающемся будущем, невозможно именно по этой причине.

Русские не выходят из состояния "стокгольмского синдрома". Русские боготворят своих насильников. А уж если это профессиональный насильник - бандит, вор, убийца - то тут нет границ народной любви. На алтарь насильника с легкостью кладется даже память, само имя погибшего на войне сына. У раба нет не только имущества, у раба нет семьи, нет прошлого и будущего, у раба нет стыда и совести.

То, что я пишу, безобразно, так же безобразно, как сгнивший от безнаказанности внутренний голос. Это все значит только то, что по своей "народной" воле русские никогда не пойдут с вилами против своих насильников.

Элиты. Только элиты. Только образованные, железные, харизматические лидеры с лужеными глотками - как всегда - могут либо совершить дворцовый переворот, либо заставить массу отринуть от себя дьявольщину стокгольмского синдрома, поклонения насильникам.

ceturtdiena, 2015. gada 24. decembris

Likumam nav jāregulē biedru skaits partijās

Balsošanas rezultāti 2015. gada 26. marta Saeimas plenārsēdē par grozījumu politisko partiju likumā pieņemšanu pirmajā lasījumā. Otrais lasījums ir gaidāms 2016. gada 1. februārī. Screenshot no Saeima.lv (šeit)

Ir satraucoši, ka Saeimā tiek gatavoti grozījumi likumā par partijām, kas paceļ slieksni partiju biedru skaitam līdz 500.

Pašreizējā redakcijā likums paredz, ka partiju var dibināt ne mazāk kā 200 cilvēki. Tātad minimumu nez kāda velna pēc rosina palielināt 2.5 reizes. Arī tagadējam skaitlim nav nekāda pamatojuma. Tā sanāk, ka Latvijas likums, kas regulē politisko partiju, demokrātijas pamatinstitūciju, darbību, ir pilns ar muļķīgiem, no griestiem ņemtiem skaitļiem, un vienkārši muļķībām. Lasiet paši šeit.

Likumam jādarbojas sabiedrības interesēs - ir jāveicina demokrātijas iesakņošanās, pilsoņu pašorganizācija, pilsoniskas sabiedrības stiprināšanās. Likumam ir jāveicina, nevis jāierobežo, politiskā konkurence.

Politiskā konkurence ir glābiņš. Absolūti nepieciešams rīks, vakcīna pret demokrātijas apkarošanas, pret varas uzurpāciju.

Spriežot pēc vēsturiskās loģikas citās posttotalitārās sabiedrībās – pirmkārt, Krievijā – demokrātijas apkarošana sākas ar sabiedrības apdullināšanu, turpinās ar politiskās konkurences nožmiegšanu ar mērķi netraucēti saglabāt varu uzurpatoru rokās un turpināt izzagt sabiedrības resursus. Un beidzas ar prātā sajukušu sabiedrību, karu, represijām pret režīma oponentiem un, iespējams, plašāku vardarbību.

Katrs politisko konkurenci ierobežojošs solis, vienalga cik pieticīgs, padara varas uzurpāciju vieglāku un demokrātijas atjaunošanu – arvien sarežģītāku. To nedrīkst pieļaut.

Jau 500 biedru prasība atturēs no piedalīšanās nākamajās vēlēšanas dažus potenciāli interesantus politiskus projektus. Kam no tā paliks vieglāk? Sabiedrība, iespējams, nedzirdēs jaunas idejas, neredzēs jaunus līderus. Kāds no tā ir labums?

500 statistu partijā. Ko visi šie cilvēki darīs, kāpēc viņi tajā ir vajadzīgi? Partija nav rūpnīca, nav kolhozs, lai katram būtu štata funkcija. Tā ir domubiedru organizācija, kurā var būt trīs cilvēki, ja viņiem ir mazs projekts un viņi paši ar to tiek galā un grib piedalīties politiskajā procesā. Var būt pieci vai piecpadsmit tūkstoši, ja tā ir masu kustība. Bet es šaubos, ka Latvijā šodien tāda ir iespējama.

Likumam nav jāregulē cilvēku skaits partijās. Savu sarakstu vēlēšanām var veidot kaut viens cilvēks – kāpēc nē? Tas starp citu ļautu ieviest mažoritāru elementu proporcionālajā vēlēšanu sistēmā. Es domāju, Latvijā no tā tikai iegūtu.

Centrālais partiju sistēmā ir ideju (politisko piedāvājumu, ideoloģiju, līderu) sacensība. Jo vairāk, jo labāk. Labāk! Ne mazāk – vairāk, vajag vairāk.

Ir jāatceras, ka partiju skaita mākslīgā samazināšana, partiju apvienošana, politisko spēku tā saucamā “konsolidācija” nav izdevīga vēlētājam. Tā ierobežo politisko konkurenci.

Jaunās demokrātijās, tranzītsabiedrībās partiju mobilitāte ir vienīgais dabīgais veids, kā pilnveidot partiju sistēmu, līdz tā nostabilizējas pati par sevi, izejot vairākus ciklus. Tāpēc jebkādi mēģinājumi iejaukties šajā attīstībā ar likumos noteiktiem ierobežojumiem būs mākslīga un vairumā gadījumu kontrproduktīva.

Politiskās konkurences ierobežošana nav izdevīga sabiedrībai. Tā ir izdevīga tikai tiem, kas grib noturēt varu savās rokās, to neatdot spēcīgākiem konkurentiem, to neatdot nevienam, nekad. Tā ir izdevīga tikai varas uzurpatoriem. Lai saprastu to, kā jūtas sabiedrības, kur politiskā vara ir uzurpēta, pietiek paskatīties uz Krieviju, kur sabiedrībai nav atlicis nekādu nevardarbīgu iespēju apturēt valsts izzagšanu un nelikumības.

Jāņa Bordāna vēstule Saeimas komisijai
Kad sāku pētīt grozījumu virzību Saeimā, - jāatzīst jau pēc iepriekšējās ieraksta daļas uzrakstīšanas - es atklāju, ka vasarā ar komentāru par politisko konkurenci iegrožojošo iniciatīvu vērsās Jaunās Konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Izrādās, ka viņš jau bija izteicis tieši šīs pašas bažas, ko paužu es, un pievienojis tām ļoti svarīgus argumentus.

Te ir daži citāti no Jāņa Bordāna vēstules (pilns teksts šeit):

"Tiesību normas ir jāgroza atbilstoši sabiedrības vajadzībām un nevis otrādi. (..) Pretējā gadījumā tiesību jaunrade (..) radīs tikai vēl jo lielāku tiesisko nihilismu sabiedrībā."

"Ekspertu grupai neizdevās identificēt Eiropas valstis, kur tiesības pieteikt kandidātus vēlēšanām būtu tikai tādām politiskajām partijām, kas darbojušās jau kādu laiku pirms vēlēšanām un ka šis priekšlikums ir riskants, jo var tikt uzskatīts par nesamērīgu ierobežojumu pilsoņu pasīvajām vēlēšanu tiesībām un nepamatotu politiskās konkurences ierobežojumu. Tas ir jāņem vērā, īpaši tāpēc, ka EDSO jau Latvijai izteikusi pārmetumus par partiju monopolu uz deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanu un, atsaucoties uz Kopenhāgenas dokumentu, ieteikusi grozīt likumu tā, lai pieļautu kandidēšanu bez piesaistes partijām. Tiek norādīts, ka katrā ziņā tad, ja tiks pieņemts noteikums par partijas pastāvēšanu zināmu laiku pirms vēlēšanām, būs nepieciešama spēcīga argumentācija par labu tā nepieciešamībai demokrātiskā valstī.

No minētā esam spiesti izdarīt secinājumu, ka iespējams, deklarētais mērķis nepauž patieso likumdevēju iniciatoru vēlmi, kas varētu būt vienkārši mākslīgi stiprināt esošo partiju pozīcijas."

Polittechnologu izstrādātā ideoloģiskā "platforma nereti neatbilst partijas reālajai rīcībai. Tieši šis apstāklis un nevis partijas mazskaitlīgums rada sabiedrībā neuzticību."

"Sabiedrības pieprasījums šodien, mūsuprāt, patiesībā pauž vēlmi joprojām atbrīvoties no korumpētas un līdz ar to neefektīvas varas izpausmēm, kā arī vēlmi veidot skaidru idejā balstītu politiku, kas diemžēl bijusi apgrūtināta šo 25 gadu laikā. Nav saprotams, kāds pamats domāt, ka šis process notiks tikai un tieši uz pašlaik esošo partiju bāzes."

"Tiesību norma ir jāmodelē sociālajai realitātei, taču ieteiktie līdzekļi nesasniegs pat deklarēto mērķi – partiju briedumu un uzticamību."

Taisnības labad jāatzīmē, ka arī Aivara Lemberga projekts ar nosaukumu Latvijai un Ventspilij savā komentārā Saeimas komisijai ir rosinājis atstāt biedru skaita prasību likumā bez izmaiņām.

Par varoņiem
Politisko partiju likuma grozījumus 2014. gada 11. decembrī iesniedza Solvita Āboltiņa (V), Edvards Smiltēns (V), Gundars Daudze (ZZS), Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK), Augusts Brigmanis (ZZS).

Ir interesanti palasīt plenārsēdes debates Saeimā 2015. gada 26. martā (šeit), kad vairākums deputātu nobalsoja par grozījumiem pirmajā lasījumā. Kā redzams pievienotajā screenshotā, "par" politiskās konkurences ierobežošanu un tālāku partiju "apkaļķošanos" - pēc Lolitas Čigānes vārdiem tajās pašās debatēs - nobalsoja visa Vienotība, izņemot Čigāni, Andreju Judinu un Ilzi Viņķeli, un tās koalīcijas partneri. "Pret" nebija neviens.

Varbūt tāpēc, ka īstās debates par grozījumiem politisko partiju likumā sākās pēc balsošanas! Pēc - palasiet paši. Nezinu, bet ceru, ka tā tas nenotiek Saeimā pārāk bieži - ka deputātiņi mostas diskusijai tad, kad balsojums jau ir noticis.

Vēl var pieminēt, ka grozījumus savās vēstulēs komisijai atbalstīja Saeimā nepārstāvētās: Latvijas Sociālistiskā partija, partijas Izaugsme, Suverenitāte un Tēvzemes mantojums.

15. decembrī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija likumprojektu nolēma virzīt izskatīšanai otrajā lasījumā Saeimas plenārsēdē 2016. gadā 1. februārī.

Līderi ir tie, kas cīnās. Kauns

Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Foto: LETA

Es sekoju notikumiem ap Solvitas Āboltiņas intrigām. Uzsvars uz “sekoju”. Klausos, šo to palasu (arī etnocentrisma apoloģētu refleksijas par gigantiem un punduriem). It kā lietpratēju savervelējumus. Es domāju, nav nekādas nozīmes, kur atrodas tas, kas mēģina saprast un izdarīt kaut kādus secinājumus, – Latvijā vai kur citur pasaulē. My guess is just as good as yours, or vice versa.

Nav nozīmes, iekšpus vai ārpus Latvijas sabiedrības, jo Latvijas sabiedrībai ir tikpat maz zināšanu un informācijas par Latvijā notiekošo politisko procesu, tā īstajiem virzītājiem, iesaistītajām interesēm, to īpašniekiem, kā jebkuram citam. Latvijas sabiedrība arī ir atsvešināta no Latvijā notiekošā politiskā procesa tajā pašā mērā, kā jebkurš cits pasaulē.

Nav nozīmes un nav nekādas jēgas. Latvijas politiskais process ir bezjēdzīga putra, stulbas intrigas, bezjēdzīgas “skaņošanas”, “partiju politikas”, spārnu un flangu sadursmes. Bizantija. Maskava. Korupcija. Klimaktēriskās emocijas. Emocijas, emocijas, emocijas. Latvijā principā ir pārāk daudz neaptēstu emociju.

Ja es mēģinātu pateikt, ko es jūtu sakarā ar tagadējo valdības krīzi Latvijā, tad būtu jāatzīst, ka man ir kauns.

Kopš ir demisionējusi Laimdota Straujuma, man vairākkārt ir jautājuši par demisijas iemesliem. Kādēļ valstij tagad ir jāpārdzīvo valdības krīzi, kas ir noticis, kāpēc?

Racionālas atbildes nav. Nekas nav noticis.

Uz Straujumu, pēc viņas pašas vārdiem, tika izdarīts spiediens, “organizēta milzīga kampaņa”. Bez redzamā iemesla, bez saistības ar kādu sabiedrībai tiešām būtisku jautājumu – patvēruma meklētāju uzņemšanu, chronisko krīzi satiksmes nozarē, drošības un aizsardzības jautājumiem. Ir pieņemts budžets. Parlamentā nav bijis neuzticības izteikšanas ne valdībai, ne atsevišķiem ministriem.

Latvijā nav noticis nekas, lai Latvijai tagad būtu jāpārdzīvo valdības krīze.

Bizantija, Maskava. Noteikti ne Rietumi. Noteikti ne stabila demokrātija. Kas? Otršķirīga, periferāla valsts, kas atrodas ieilgušā tranzītstāvoklī, nav tikusi galā ar identitātes meklējumiem, kur nekas labs nenotiek, notikt nevar un nenotiks.

Latvija tagad sūta pasaulei, Eiropai, Rietumiem, Ziemeļiem signālu. Tas ir ļoti neizdevīgs pašai Latvijai, un šis signāls ir lasāms un saprotams tikai citām bizantiskām politiskajām kultūrām. Jo Rietumu kultūras cilvēki noskatās uz notiekošo ar izbrīnu.

Par līderību
Tagad vajadzētu aktualizēties jautājumam par politisko spēku konkurenci un spēju sadarboties, par mērķiem un interesēm, kā arī par politisko līderību.

Laimdota Straujuma nebija līdere ne pirms iecelšanas, ne laikā, kamēr vadīja valdību, nav, protams, arī tagad. Visticamāk, drīz neredzēsim ne pēdas no šīs dāmas politikā, kur viņai divus gadus piederēja visietekmīgākais postenis valstī.

Raksturīgi, Latvija zaudē savus politiskos līderus. Vairāki premjeri, ministri ir zuduši, aizejot no valdības.

Latvijā principā ir maz cilvēku. Latvijas sabiedrība ir maza un sarūk. Talantīgu, spējīgu cilvēku ir maz. Tādu, kas grib un var darboties politikā un valsts pārvaldē ir ļoti maz. Dažām prominentākām, nozīmīgām partijām nav īsti kandidātu ministru posteņiem. We all know that. Bet mūsu talanti aiziet zudumā, iet prom no politikas, it kā kāds viņus dzen ārā.

Katru reizi Latvija saņem jaunu ministru prezidentu kā kompromisa rezultātu. Latvijas ministru prezidents nav ne savas partijas līderis, ne parasti cilvēks ar ilgu politisko karjeru. Par Latvijas ministru prezidentu kļūst ne tas labākais un ne tas atzītākais, ne tas, kurš ir cēlis politisko karjeru.

Lembergs un Āboltiņa? Viņi ir politiskie “karjeristi” un abi grib būt ministru prezidenti. Bet es un tādi, kā es, tieši viņus šajā amatā redzēt negribam. Ko tas nozīmē?

Laikam to, ka Latvijā politisko karjeru var taisīt tikai tādi tipi. Vai tas ir tas, kas ar cilvēkiem notiek pēc vairākiem Latvijas politikā pavadītiem gadiem. Drīzāk tomēr pirmais, nekā otrais.

Bet kā ir jāsaprot “tādi tipi”? Spēcīgi, spējīgi, talantīgi, konkurētspējīgi, drosmīgi, izlēmīgi? Atbildīgi? Līderi? Varbūt citās politikās viņi būtu drosmīgi un atbildīgi līderi, kas prasmīgi vada savas valstis – vairākus gadus, kā mēs redzam attīstītās parlamentārās demokrātijās.

Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Un bezatbildību? Bet ja viņi ir blēži un krāpnieki, kādi viņi protams ir, – kas tad viņi ir par līderiem? Bezatbildīgs blēdis nevar būt līderis.

Protams, Latvijas politika ir tikai 25 gadu veca, un politisko pieredzi ņemt īsti nav kur. Interesanti, ka arī rietumu latvieši – uz daudzi, arī es, cerēja – bija nākuši Latvijas politikā 90. gadu sākumā (un zaudēja) bez reālās politiskās pieredzes, jo savās mītnes zemēs ar politiku nenodarbojās. Tāpēc arī zaudēja, protams. Un tāpēc Latvijai gāja secen citādi iespējamā demokrātijas first-hand pieredzes iegūšana – nesanāca tāds kā shortcut uz demokrātijas vērtību apgūšanu, jo īsti nebija, kas varēja apmācīt.

Varbūt ar vienu izņēmumu. Vaira Vīķe Freiberga. Bet arī viņai bija vien jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem. Pat neskatoties uz to, viņa ir un būs Latvijas politikas morālā autoritāte. Viņas vientuļā zvaigzne vienmēr mirdzēs Latvijas politikas tumšajās debesīs. Viņa bija citāda prezidente.

Kompromisi, demokrātijas jaunība, skolotāju trūkums ir objektīvi apstākļi.

Nav gluži objektīvs tas apstāklis, ka pie vadošajiem amatiem izpildvarā parasti netiek tie, kas cīnās par vēlētāju balsīm.

Tie, kas cīnās, ir līderi. Tos mēs – te es domāju vēlētājus, sabiedrību – zaudējam kaut kur pa ceļam no vēlēšanām uz valdības veidošanu. Var strīdēties par šo īsto politisko līderu, kas klauvē pie vēlētāju durvīm vēlēšanu kampaņu laikā, kvalitāti. Bet absolūti to pašu var kritizēt attiecībā uz izpildvarā nonākošajiem.

Nē, Latvijas izpildvara nav kvalitatīva. Bet faktiski nav arī politiska. Zaudējot īstos politiskos līderus, ievēlētos politiķus, kam mēs uzticam sevi pārstāvēt, mēs kaut kā pa ceļam uz valdības iecelšanu zaudējam pašu politiku – un demokrātiju – un, var pat teikt, leģitimitāti.

Latvijas sabiedrībai ir jāgādā par to, lai Latvijas politika pārstāj būt smirdoša mēslu bedre. Protams, sabiedrībai ir jāaudzina un jāizglīto sava jaunā elite, savi priekšstāvji. Sabiedrība, mēs katrs atsevišķi un visi kopā, varētu sākt ar cieņas izrādīšanu jaunu talantīgu cilvēku centieniem sasniegt publiskās politikas skatuvi.

pirmdiena, 2015. gada 21. decembris

Papuasu juntai? Tikai Āboltiņa!

Beidzot principi - Latvijas publiskajā telpā. Jā, tikai partijas līderis. Tāds ir princips. Tikai vēlēts politiķis, kas vēlēšanās ir pierādījis, ka viņam, viņa pozīcijai, viņa / viņa partijas programmai, politiskajam piedāvājumam ir vēlētāja uzticība.

Es personīgi esmu katgoriski pret Solvitu Āboltiņu, jo viņa nedrīkst atrasties Saeimā un līdz ar to viņai nākamajā dienā pēc vēlēšanām būtu bijis jāatkāpjas no partijas priekšsēdētājas amata - Vienotībai uz šo brīdi bija jābūt citam cilvēkam priekšsēdētāja amatā.

Bet tāda ir Latvijas realitāte - chaoss, muļķība, kretinisms, ko savārījusi un ko uztur mazizglītoto, korumpēto, pašapmierināto papuasu junta.

Šī junta ir uzurpējusi Latvijas politiku. Un noturēties virspusē tai palīdz tikpat papuasiski domājošie "konsultanti" un bezsmadzņainie mediji. Klausoties Latvijas Radio Krustpunktā ar tā saucamajiem ekspertiem un, protams, politiķiem, gribas vemt, no tā cik kretiniski uzvedas diskusijas moderators.

Papuasi nespēj novērtēt uz vērtībām veidoto principu ievērošanas nepiecišamību stabilu demokrātiskās pārvaldes institūciju izveidei un stirpināšanai. Tāpēc - es saku tāpēc - tāpēc Latvija ir tik atpalikusi.

That is why Latvia is a mess. Latvia is a mess.

svētdiena, 2015. gada 6. decembris

Гражданство-лайт. Изгнание дьявола с набором льгот

A Haunted House comedy poster

В октябре 1991-го с момента восстановления гражданства Латвийской Республики был заложен хаос, который был понятен и читаем сразу, но многие или некоторые, такие как я сам, например, были готовы к ущемлению прав ради лучшего будущего, основательно продуманного, защищенного от неминуемого (помните мантру конца 80-х и начала 90-х - обратимы ли перемены!?) совокистского реванша, и т.п.

"Целебный" хаос хорош в меру, как и добродетельная жертва. Но хаос затянулся. Привел к "консервации" раскола, уходу огромной части очень маленького общества в астрал (многие, кажется, все еще мыслят категориями "одной шестой части суши", что, мол, народу немеряно, и, если кто-то несчастлив – какая разница, зато полно вполне счастливых конформистов). Российский телевизор не стоял на месте и не дал застояться и расколу в нашем микроскопическом обществе, где каждый на вес золота. Поэтому и "консервация" - лишь иллюзия. Раскол все годы лишь углублялся.

Выйдя из тоталитаризма, советские граждане - и русские, и в менее болезненной степени латыши - притащили с собой ворох социальных и нравственных болезней, одной из которых является кризис идентичности. Людям абсолютно необходима ассоциация, земля под ногами, стенка, к которой прислониться, ценности, во что верить и которые разделить с остальными, правила, по которым играть, праздники, которые праздновать.

Даже натурализуясь, то есть приобретая формальную идентичность, бывшие неграждане не становились своими для латышской части общества. Во-первых, потому что не "интегрировались". Во-вторых, потому что изначально заложенный в идею "восстановления гражданства Латвийской Республики" смысл имел мало общего с прекраснодушными, розовыми ожиданиями людей моего склада.

Первое, конечно, важно, но это вопрос саморегуляции - сразу перепрыгну к выводу: нужно говорить о консолидации (национальной консолидации), а не о фантомной интеграции.

Второе болезненно и имеет к теме непосредственное отношение. Негражданство, его институт, - это институциональная форма неприятия (я выбираю слова, по-латышски я сказал бы прямо - "naids"), закрепленное в законе, выбитое в камне изгнание дьявола, подлого пришельца, принесшего на подошвах своих сапог немного-немало - ад. Смысл - изгнать, отлучить, наказать. Другое дело, что наказать надо Сталина, кровопийцу, исполнителей его палаческой политики, грубо говоря - тюремных надзирателей и автоматчиков на лагерных вышках, - а применить наказание получается только по внешним атрибутам, совсем другим людям, за то, что не от тех родились, то есть ни за что да еще и коллективно.

Дело сделано. Общество разделено, одна огромная в латвийских масштабах часть отчуждена и переживает «наказание» (кто-то рассчитывал на благодарность?). Хаос нужно разгребать, потому что он опасен.

Хаос опасен, потому что разделенное общество всегда балансирует на рубеже холодного и горячего конфликта. Конфликт есть, не может не быть в таких обстоятельствах, потому что человек в принципе не в силах преодолеть силу эмоций, и рацио просто уступает место обиде – все зависит от личного болевого порога. О конфликте свидетельствует остановка натурализации, массовое принятие гражданства Российской Федерации, ну и некоторые антуражные проявления.

В конфликтном обществе жить тяжело, неприятно и рискованно. В конфликтном обществе экономика и вместе с ней благополучие будут всегда хромать. В условиях неуверенности экономика всегда будет искать такие формы, на которые возможный гражданский конфликт окажет минимальное негативное воздействие, - а это практически всегда мало- и незаконные серые и черные схемы, обман, мошенничество.

В нынешних обстоятельствах Латвия идет не в сторону оздоровления и модернизации экономики, упорядочению трудовых отношений, не в направлении создания новых рабочих мест, привлечения качественных долгосрочных инвестиций, роста доходов, повышения собираемости налогов и создания социального государства, в котором комфортно жить, а в сторону еще большей криминализации экономики. Вполне закономерно, что усилия по борьбе со схемами укрытия доходов и политической коррупцией в Латвии сегодня обречены на неэффективность.

Хаос опасен. Воров надо сажать в тюрьму, агентов гибридных агрессоров надо отлавливать. Но в условиях разделенного общества, постоянно находящего в бреду взаимного недоверия и даже ненависти, - делать это, оказывается, трудно, даже толком невозможно. Стоит мошеннику пощекотать животик шовинистам, они с ревом бросаются на его сторону. Оказывается, разделенным обществом очень легко манипулировать.

Хаос. Два сорта гражданства – это хаос, или, простите, бардак. Пусть и философски обоснованный – изгнание дьявола, – но бардак. «Негражданство» - это гражданство второго сорта. Латвия как государство несет одинаковую ответственность за находящихся за границей своих граждан с паспортами обоих цветов. У латвийских неграждан нет статуса «лиц без гражданства».

Отмена дополнительного сорта гражданства – это логичный шаг наведения порядка в этой сфере. Общества – где-то это принято называть государством, но на самом деле речь идет об интересах общества – добиваются от своих членов определиться с формальной идентичностью: либо ты гражданин своего государства, либо ты иностранец.

«Гражданства-лайт» не бывает. Нельзя за некие льготы – безвизовых поездок на «историческую родину» - заплатить политическими правами. Это пренебрежение к своему обществу, уход от ответственности за свое общество. Колбаса за свободу. «Гражданство-лайт» безнравственно прежде всего с точки зрения равенства всех перед законом. Закон один для всех людей. В сегодняшней Латвии получается, что закона два, и совершенно непонятно, что эта путаница призвана решить.

Те, кто становится иностранцем, живя в своем обществе, должен считаться с последствиями такого шага. Наличие такой возможности – аномально. У любой страны есть требование к претендентам на гражданство постоянно проживать на своей территории. Сам факт того, что Россия не распространяет такое требование на неких «соотечественников», которые либо десятилетия назад выехали на постоянное место жительства из России, либо родились за ее пределами, например, в Латвии, - сам этот факт нужно расценивать как недружественный акт, направленный на причинение ущерба обществу, в котором «соотечественники» живут. Эта практика направлена на углубление раскола в обществе, на предотвращение его консолидации. Поэтому и всем тем, кто становится иностранцами в своей стране, необходимо осознавать, что участие в такой практике идет в разрез с интересами их собственного общества.

Неминуемый совокистский реванш происходит на наших глазах. В Москве у власти ГКЧП, который так же неминуемо превратился в бандитский режим, упразднивший демократические институты в своей стране и стремящийся упразднить их в бывших колониях. В 2015 году нельзя не видеть, что огульное предоставление гражданства России всем желающим в Латвии является методом гибридной войны.

Получается, что латвийское негражданство – лучший подарок агрессору, тому самому дьяволу, которого негражданство было призвано изгнать. Впрочем, и это тоже не новость, что лишний раз подтверждает срочную необходимость исправить старую ошибку.

pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Žurku galvu piešūšanas darbnīca. Par integrāciju

No freaking way you can do this in a free society.

Cilvēks ir kas vairāk, kā viņa cilts. Jo fakts ir, ka dzīve ir daudz sarežģītāka. Cita lieta, ka ne katrs to domā par citu.

(Un tas laikam arī ir fakts, ko var noliegt, bet, noliedzot, to nevar atcelt.)

Mēs esam vairāk, kā mūsu cilts, vairāk, kā mūsu izcelsme, pat vairāk kā mūsu kultūra, jau nerunājot par valodu. Mūsu identitāte ir kosmoss. Tajā var ietilpt planēta. Var arī vairākas, visa Saules sistēma, bet man šim ierakstam pietiktu ar vienu planētu. Šī nav saldas motivējošās pļāpas.

Kāpēc mani velk uz planetāro mērogu? Lieta ir tāda, ka mēs varam, cik gribam, aizmālēt sev acis, spītīgi atkārtojot, ka katram jādzīvo savā valstī. Realitāte ir, ka katram cilvēkam “sava valsts” ir visa planēta Zeme. Cilvēce nedalās šķirnēs – šajā valstī dzīvo pūdeļi un tajā rīzenšnauceri. Nav cilvēkam aploku.

Tas ir secinājums.

Izlasot HBL interviju ar somu pētnieku Pasi Saukkonenu Migrationen är inget som går över šeit – jeb nedaudz tulkojot literāri "I neticiet, ka migrācija jebkad apsīks", – sāku kārtējo reizi reflektēt par jēdzienu "integrācija".

Runa ir tieši par integrāciju, vai sauciet to kā gribat, nevis migrāciju. Taču problēma ir vēl dziļāka. Arī „integrācija” nav korekts jēdziens.

Paņemsim Latviju, kas vēl nav īsti saskarusies ar reālo iespēju kādu kaut kādā kopienā integrēt. Krievus latviešos „integrēt” nevar.

Krievi jau ir pietiekami labi integrēti - savā kopienā. Tāpat kā latvieši savā. Krievus nevarēs mākslīgi, piedraudot, „izintegrēt” no krievu kopienas, lai „ieintegrētu” latviešos.

Tādus eksperimentus, iespējams, var mēģināt – un ir mēģināts – darīt slēgtā, autoritārā, koersīvā laboratorijā. Tāda bija mūsu sabiedrība vēl pirms kādiem 30 gadiem. Hermētiskā cietumā, koncentrācijas lēģerī, kur cilvēka dzīvei nav nekādas vērtības, mums varēja kaut žurku galvas piešūt – neviens nemēģinātu protestēt.

Bet šie laiki ir beigušies. Visiem, ne tikai konkrēti un personīgi jums, arī visiem pārējiem.

Demokrātijā to darīt nevar. Nekāda „integrācija” demokrātijas apstākļos, zināšanu un informācijas sabiedrībā nav iespējama. Forget it.

Demokrātija ir iespējams tas, kas Latvijā un citviet arī notiek. Sadarbība, mijiedarbība, savstarpējā ietekmēšana, kopā dzīvošana un darbošanās, sadzīvošana, co-existence.

Latvijas gadījumā, kad paralēli pastāv divas lielas kopienas, mūsu ideālais mērķis ir konsolidācija, nacionālā konsolidācija, kur jēdziens „nacionālā” nozīmē „nācijas virzienā”, nevis kā to parasti tizli saprot Latvijā.

svētdiena, 2015. gada 15. novembris

Parīze 2015. gada 13. novembris. Karš

Neviens nav izvēlējies iet bojā no terorista rokas. Tiem vismaz 129 cilvēkiem, kas ir gājuši bojā Parīzē, un 99, kas atrodas kritiskā stāvoklī, nebija nekādas izvēles.

Franči saka, tas ir karš. Par to šodien runāja Francois Hollande. Es tam absolūti pievienojos. Tas ir karš un par tādu tas ir jāuzskata. Un ļoti naivi būtu uzskatīt, ka Parīze, Francija būtu šī kara vienīgie mērķi.

Man liekas, galvenais jebkurā situācijā, arī tagad, varbūt īpaši tagad, ir nezaudēt galvu. Mums vienmēr paliek izvēle nepieteikt karu sev pašiem.

Vai terorisms jāsaista ar imigrantu krīzi Eiropā? Viennozīmīgas atbildes ir tikai radikāļiem. Cik es tagad redzu, drīzāk nē, nav tiešas sakarības.

Šādas akcijas tiek rūpīgi organizētas un gatavotas ilgu laiku. Lai sarīkotu kaut ko līdzīgu, vismaz daļai organizētāju un izpildītāju noteikti bija jābūt no vietējiem. Tātad tā ir drīzāk citu - vietējo, socioekonomisko - problēmu izpausme.

Ja būtu tieša sakarība ar imigrantiem no Sīrijas, teroristiem būtu daudz vairāk cilvēkresursu un iespēju Vācijā, Itālijā, Grieķijā un Zviedrijā. Es jau nerunāju par Ungāriju, kur to kādu brīdi (nezinu, vai vēl joprojām) koncentrētā veidā bēgļu ir bijis ļoti daudz, un kur attieksme pret viņiem bija izteikti negatīva. Nē, nebija teroraktu. Paldies dievam.

Tagad ir skaidrs, ka vismaz divi Parīzes teroristi gan ir saistāmi ar bēgļu plūsmu no Sīrijas. No izpildītājiem. Vai arī kādi organizētāji ir bijuši pēdējos mēnešos iesūtīti no IS, nav zināms. Varbūt. Domāju, ka tas ir ļoti iespējami. Skaidrs, ka 2015. gadā islamistu ietekme EU ir tikai stiprinājusies. Domāju, ka taisnīgi būtu teikt, ka īpaši pateicoties masīvajai imigrācijai no Tuvajiem Austrumiem tieši pēdējo mēnešu laika.

Diemžēl, kā saka daudzi, un es jau biju izteicies, because they can. Tikai tāpēc ka tas pēkšņi ir kļuvis iespējams. Es domāju, tā bija kolosāla kļūda - atstāt Grieķiju, Itāliju un Ungāriju (kā arī Maķedoniju un Serbiju) tikt galā pašām. It īpaši Grieķiju un Itāliju. Arī mums Latvijai bija ar prieku jāpalīdz stiprināt EU ārējās robežas, nevis klusiņām izlikties, ka mums tas neskar un mums pašiem ir lūk ārējās robežas, par ko rūpēties.

Mēs nedrīkstam tagad iet vieglāko ceļu un rīkoties pēc Putina parauga - sākt bombardēt "voroņežu", pieteikt karu sev pašiem - atcelt Schengenu, ierobežot savas brīvības, kļūt par aplenktu cietoksni atkal Krievijas stilā un ļaut vaļu šovinismam, rasismam, ksenofobijai. Ne tāpēc, ka tas nav smuki. Tāpēc ka naids ir naids 24/7 un pret pašu vērtībām - pret tām vērtībām, kas ļauj saglabāt mieru Eiropā jau 70 gadus.

Tik ilgi mierā Eiropā nekad nebija dzīvojusi. Mēs to nedrīkstam izniekot. Naids nav pieļaujams.

Mani uztrauc, kā varēs nodrošināt sevi pret teroristu ienākšanu tādas valstis, kā mēs, Latvija. Somijas prezidents Niinistö tikko ir pateicis, ka Somija saņemot vajadzīgo informāciju no ārvalstu dienestiem, bet pašai Somijai tādas kapacitātes nav, lai pārbaudītu vai kārtējs patvēruma meklētājs nav terorists, IS kaujinieks vai vienkārši oportūnists, kas ir nelikumīgi iegādājies Sīrijas pasi.

Skaidrs, ka tādas kapacitātes mazām valstīm nav. Skaidrs, ka nevar būt. Latvijai? Vēl mazāk - tas taču ir skaidrāk par skaidru. Arī kapacitātes un spējas un iemaņu sadarboties ar rietumu partneriem - ar tādu attieksmi, teiksim, kaut kur ekonomikas policijā, par ko mēs ik pa brīdim lasām. Zolitūde? Cik laika bijis nepieciešams, lai izmeklētu, lai tiktu skaidrībā?

Un tagad mēs arī dzirdam, ka PMLP pieņem darbā divus vai trīs darbiniekus ar algu - cik bija? 600e pirms nodokļiem? - kas sēdēs garām dienām un sarunāsies ar desmitiem, simtiem cilvēku no absolūti citām, ļoti eksotiskām kultūrām, kas nerunā nevienā valodā, izņemot savas cilts dialektu. Nopietni?

Nopietni?!

Ja es būtu sazvērestības teoriju piekritējs, es noteikti padomātu, ka tā ir apzināta diversija. Bet nē, es tā nedomāju. Man padomā ir trīs citas versijas, daudz realistiskākas: budžetu PMLP patvēruma meklētāju uzņemšanas kapacitātes stiprināšanai, lai nošķirtu bēgli no oportūnista vai IS terorista, Latvijā plānojuši citplanētieši. Jā? Vai vietējie looneys. Vai kāds, kam pilnīgi un absolūti vienalga.

Kam Latvija ir gatava? Ko Latvija tagad izvēlas?

ceturtdiena, 2015. gada 12. novembris

Что вы думаете о Бухенвальде?


Что вы думаете о коллективном бешенстве, помешательстве, причинах нравственной деградации – о фашистском бесовстве, мракобесии, о том, что захлестнуло Россию, русских через 10-15 лет после прихода в Кремль Владимира Путина?

Что вы думаете о страшной болезни пост-советских русских, которая, кажется, погубила едва пробившиеся в конце 80-х, начале 90-х через бетонные толщи исторического рабства ростки иммунитета от узурпации абсолютной власти очередным чингисханом?

Об этом на третий день после капитуляции нацистов в мае 1945 года швейцарский еженедельник опубликовал интервью с Карлом Юнгом.

Юнг – швейцарский психиатр и психолог, отец психоанализа, автор понятия «коллективное бессознательное» (das Kollektive Unbewusste, collective unconscious, kolektīvā bezapziņa), интро- и экстравертности. 

Werden die Seelen Frieden finden? – «Обретут ли души мир?»
Ein Interview mit Prof. C. G. Jung von P.S. In: Weltwoche, Zurich, 11.5.1945.

Полный перевод доступен здесь и здесь. Интересно, что латвийский сайт Gestaltterapija.lv опубликовал перевод интервью еще в 2013-м году. На мой взгляд, это событие. И интервью, и опубликование его на русском языке в Латвии за год до накала фашистской истерии в России. 

Из какой вы швейцарии?

"Ну, а вы из какой швейцарии? Из Лейпцига или Нюрнберга?" - спрашивал американец, герой Ирвина Шоу, у послевоенных немцев в Ницце.

Мы - те самые "швейцарские немцы", латвийские русские, которых история удостоила привилегии не сойти с ума, не утонуть в бочке в путинской фашистской пропаганды. Тех немногих, кто не захотел сойти с ума. Наверно, все-таки в Латвии не сойти с ума было и остается легче. Хотя, конечно, многие решили своей привилегией не пользоваться.

Конечно, пост-советские латвийские русские в гораздо большей степени «русские», чем «латвийские». И то, что, по мнению Юнга, спасло швейцарцев от нацистского очарования, – индивидуализм, личная автономия – присуща латвийским русским в значительно меньшей степени, чем швейцарцам. «Ну, а вы из какой латвии? Из Горького или Свердловска?»

Но выбор идентичности существует, и Латвия на глазах становится тем самым островком спасения для неодураченных россиян, убежищем антифашиста (в первоначальном, нелевацком значении термина). Это, на мой взгляд, все же скорее свидетельство того, что Латвия, даже русская ее часть, не больна путинским фашизмом, не поддалась на очарование одноклеточного шовинизма, не расклеилась, не рухнула спьяну оземь, отравившись ядом фашистской пропаганды.

Несмотря на все частые, многочисленные, многолетние, высокой интенсивности и проплаченности усилия. Несмотря на существование филиала путинской администрации – «Согласия» в латвийском политике и у руля столицы страны, на неприкрытые усилия создать черносотенную Пятую колонну 9-майцев. Несмотря на явную подкормку. Правда, скорее всего сами кремляди растаскивают всю подкормку и на подкормышей – Пятую колонну и всякие русские миры с голодными черносотенцами и экзальтированными дамочками – остаются жалкие копейки. Нет худа без добра.

Читайте и заменяйте «немцев» на «русских»

Это интервью надо читать и перечитывать. Его можно и нужно обильно цитировать. Именно ради этого я и затеял пост в блоге - чтобы обильно цитировать и немного комментировать.

«Что вы думаете о Бухенвальде?» - Юнг встречает у пациента уход в отказ о признания вины за коллективное помешательство, за нацизм и войну и обращается к его совести. Что вы думаете о Гулаге, о миллионах расстрелянных, замученных, выгнанных из своего дома? Что вы думаете о реках крови? А что вы думаете о реках слез? Может быть, вы ничего не знали?

Внушаемость, покорность, очарование простотой и понятностью тоталитаризма. Юнг о «демонах», бесах простых ответов на сложные вопросы. Немцы, по его мнению, слишком долго оставались на «Востоке» – в плену примитивных представлений. «Плен» и «освобождение» надо воспринимать буквально. Русские и не пытались освободиться, говорит Юнг. Русские и не пытались освободиться от рабства – как мы теперь отчетливо осознаем, попытка 1917 года привела лишь к новому жесточайшему закабалению.

Так что говоря о психической неполноценности, Юнг указывает на фактическое рабство, бесправие, которое не может не порождать жестокосердие, бесчувственность и бездушие.

И мы отлично знаем, что именно эгоизм, черствость, озлобленность, неверие, цинизм остаются в душе пост-советского человека после того, как фактические оковы пали и уже никто не пристрелит за попытку уйти на Запад, покинуть рабское «восточное чрево».

Юнг уже тогда видел взаимосвязь между падением тоталитаризма и повальным обращением к церкви. Видел разрушительную роль средств массовой информации, которые, попав в руки тоталитарного режима, становятся очень эффективным оружием против информации, средством отлучения общества от информации, средством разрушения связей, доверия, разрушения знания. Разрушительной роли надо было противостоять, что, по мнению Юнга, способно сделать христианство, то есть личная нравственность.

И последнее. Прочитайте фразу Юнга о жертвах одержимости, заменив «немцев» и «немецкий» на «русских»:

«Русские обретут себя, когда примут и признают свою вину, но другие станут жертвой одержимости, если в своем отвращении к русской вине забудут о собственных несовершенствах.»

Тут есть, о чем подумать. Демоны существуют.

Дальше цитаты из интервью с Юнгом:

"У меня лечатся два больных, явные антинацисты, и тем не менее их сны показывают, что за всей их благопристойностью до сих пор жива резко выраженная нацистская психология со всем ее насилием и жестокостью."

"Все они, сознательно или бессознательно, активно или пассивно, причастны к ужасам; они ничего не знали о том, что происходило, и в то же время знали."

"Вопрос коллективной вины, который так затрудняет и будет затруднять политиков, для психолога факт, не вызывающий сомнений, и одна из наиболее важных задач лечения заключается в том, чтобы заставить немцев признать свою вину. Уже сейчас многие из них обращаются ко мне с просьбой лечиться у меня. Если просьбы исходят от тех «порядочных немцев», которые не прочь свалить вину на пару людей из гестапо, я считаю случай безнадежным. Мне ничего не остается, как предложить им анкеты с недвусмысленными вопросами типа: «Что вы думаете о Бухенвальде?». Только когда пациент понимает и признает свою вину, можно применить индивидуальное лечение."

"Немцы проявляют особенную слабость перед лицом этих демонов вследствие своей невероятной внушаемости. Это обнаруживается в их любви к подчинению, в их безвольной покорности приказам, которые являются только иной формой внушения. Это соответствует общей психической неполноценности немцев, следствием их неопределенного положения между Востоком и Западом. Они единственные на Западе, кто при общем исходе из восточного чрева наций оставались дольше всех со своей матерью. В конце концов они отошли, но прибыли слишком поздно, тогда как «мужик» не порывался освободиться вообще. Поэтому немцев глубоко терзает комплекс неполноценности, который они пытаются компенсировать манией величия."

"Это обнаруживается также в немецкой сентиментальности и «Gemütlichkeit» («уют, приятность»), которые в действительности суть ничто иное, как жестокосердие, бесчувственность и бездушие."

"В коллективе человек утрачивает корни, и тогда демоны могут завладеть им."

"Нас, швейцарцев, ограждают от этих опасностей наш федерализм и наш индивидуализм. У нас невозможна такая массовая аккумуляция, как в Германии, и, возможно, в подобной обособленности заключается способ лечения, благодаря которому удалось бы обуздать демонов."

"Сегодня немцы подобны пьяному человеку, который пробуждается наутро с похмелья. Они не знают, что они делали, и не хотят знать. Существует лишь одно чувство безграничного несчастья. Они предпримут судорожные усилия оправдаться перед лицом обвинений и ненависти окружающего мира, но это будет неверный путь. Искупление, как я уже указывал, лежит только в полном признании своей вины."

"Всеобщее несчастье пробудило религиозную жизнь в Германии; целые общины преклоняют по вечерам колени, умоляя Господа спасти от антихриста."

"От демонов пока не избавиться. Это трудная задача, решение которой в отдаленном будущем."

"Немцы обретут себя, когда примут и признают свою вину, но другие станут жертвой одержимости, если в своем отвращении к немецкой вине забудут о собственных несовершенствах."

"Наиболее разумны в этом отношении англичане: индивидуализм избавляет их от влечения к лозунгам, и швейцарцы разделяют их изумление перед коллективным безумием."

"Власть демонов огромна, и наиболее современные средства массового внушения — пресса, радио, кино etc. — к их услугам. Тем не менее христианству было по силам отстоять свои позиции перед лицом непреодолимого противника, и не пропагандой и массовым обращением — это произошло позднее и оказалось не столь существенным, — а через убеждение от человека к человеку. И это путь, которым мы также должны пойти, если хотим обуздать демонов."

"Я знаю, что демоны существуют. От них не убудет, это так же верно, как то, что существует Бухенвальд."

sestdiena, 2015. gada 31. oktobris

Карты, которые объясняют Россию. Перепост

Перепост из Слон.ру здесь. Может исчезнуть со временем, а ценность, на мой взгляд, огромная. Но сначала, конечно, не удержусь от пары слов :)

Россия меньше Бангладеш

Не хватает в этой замечательной публикации одного - того, что Россия, самая-пресамая "большая", на самом мелкопакостном деле, меньше не только Китая, Индии, всего ЕС (если взять всех вместе), США или Бразилии, но и Бангладеш. Россия меньше Бангладеш. Потому что страна - это не территория. Страна - это люди.

Раз сто уже высказывался о том, как глупо искать в России альтернативный "полюс". Будем ездить не в Европу, а в Россию. Торговать не с Европой, а с Россией. Зачем нам скоростная дорога в Европу, если ее нет в огромную Россию - вот, мол, откуда нам и туриста и товары надо ждать. А ведь речь идет о 500 миллионах противу 140. Европа - это полмиллиарда как-никак. И четверть мирового валового продукта. Противу недо-Бангладеш с 2 процентами. Разве не глупо?

Нет, если вам купаться в пост-совковых переживаниях, если "заработать" можно, только если присоседиться и отожрать кусочек админресурса, тогда, конечно, недо-Бангладеш - это ваше эльдорадо. Тогда европейский полумиллиардный рынок для вас самое что ни на есть тьфу.

Перепост

146 миллионов человек живут на 3% площади земного шара (это 11% мировой суши). Свыше двухсот национальностей разговаривают более чем на ста языках. Регионы с продолжительностью жизни как в Афганистане и США, с валовым продуктом на душу населения как в Великобритании и Ираке. Россия очень разнообразная страна. Slon Magazine сделал несколько карт, которые показывают различия между отдельными регионами: по плотности населения, благосостоянию, уровню преступности и долголетию.


Разговоры о России часто начинаются с территории, которая известна своими размерами, разнообразием климата и потому – крайне неровной плотностью населения, основная часть которого проживает в европейской части и на юге. (Источник: Росстат, на 1 января 2015 года)


Если бы вся Россия была населена так же плотно, как Москва, то все население поместилось бы на территории Молдавии, Бельгии или – если не покидать родных просторов – Тамбовской области. (Источник: Росстат)

Колоссальный разрыв доходов сохраняется не только для людей, но и для регионов. Валовый региональный продукт (ВРП) на душу населения в нефтедобывающем Ненецком автономном округе в 45 раз больше уровня Чечни, где этот показатель самый низкий по стране. Если пересчитать номинальный валовый продукт в долларах по курсу на 2013 год (тогда были собраны последние опубликованные данные), то эти регионы будут соответствовать Люксембургу и Филиппинам.

Разумеется, это не означает, что люди в этих субъектах живут так же богато или бедно, как в указанных странах. При составлении карты мы брали номинальные показатели, которые не учитывали разницу в уровнях цен между регионами (уровни внутри России различаются более чем вдвое). (Источник: Росстат, МВФ)

При большом разнообразии национального состава России примерно 8 из 10 россиян в ходе последней всеобщей переписи 2010 года назвали себя русскими. Они распределены в стране неравномерно: от 98% в Саратовской области до менее чем 1% населения в Ингушетии. В России насчитывается 11 регионов, где большинство составляют представители других национальностей. (Источник: Всероссийская перепись населения 2010 года)

Продолжительность жизни можно считать одним из индикаторов качества жизни. По ней можно, к примеру, судить, насколько развито в регионе здравоохранение, каковы экологические и климатические условия и так далее. Лучше всего дела с продолжительностью жизни обстоят на юге. Так, в Ингушетии показатель приблизился к 79 годам – как в Соединенных Штатах. Меньше всего живут люди в Сибири и на Дальнем Востоке. Худший показатель – у Тывы, где продолжительность жизни как в Афганистане или некоторых государствах Тропической Африки. (Источники: Росстат, Министерство труда Республики Крым, ВОЗ, 2013)

Покушение на человеческую жизнь является, пожалуй, самым тяжким преступлением. Антирекорд по числу убийств и покушений на убийство на 100 тысяч человек населения принадлежит все той же Тыве, чей показатель впятеро превышает среднероссийский уровень. Вероятность стать жертвой убийства или покушения в республике примерно такая же, как на Ямайке, и выше, чем в Колумбии или Мексике. Лучшие результаты – в Москве, «бандитском» (если верить названию сериала) Петербурге и Чеченской Республике. В этих регионах, по статистике, убивают или пытаются это сделать не чаще, чем в США, Эстонии и Латвии (в этих странах ситуация обстоит чуть лучше среднемировой). (Источник: Росстат, 2013)

otrdiena, 2015. gada 22. septembris

Saskatīt cilvēkus. Pirmkārt cilvēkus


Cietsirdīgs, naivs, liekulīgs šarlatāns, kas nespēj saskatīt vienkāršas sakarības un analoģijas.

Kurš tas būtu?

Facebookā 19. septembrī vērsos pie četriem Latvijas politiķiem, Saeimas deputātiem, Alekseju Loskutovu, Andreju Judinu (abi Vienotība), Veiko Spolīti (neatkarīgs) un Borisu Cileviču (Saskaņa). Pie viņiem, jo viņi man ir FB draugos un varbūt šad tad, atvērot FB, viņiem acu priekšā ik pa brīdim pavid arī kāda ziņa no manis. Teiksim, cerībā, ka mans vārds viņiem nav gluži tukša skaņa, kā pilnīgi noteikti pārējiem deviņdesmit sešiem.

Todien es atradu un izliku savā timelineā atbildīgās iestādes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) atgādinājumu par kādu izcili stulbo noteikumu, kas paredz, ka iespēja vienkāršotā kartībā reģistrēt savu Latvijas pilsonību tiem nepilsoņiem, kas pabeidz mācību iestādes ar latviešu kā mācību valodu, saglabājas tikai divus gadus kopš pabeigšanas.

Tas starp citu ir noteikts Pilsonības likumā (jā, tai pašā kas savā 2012/2013. gada etnocentristu uzspiestajā redakcijā ir ieviesis terminu „valstsnācija”, šeit):
12. Persona, kura saskaņā ar šā likuma 21.panta pirmās daļas redakciju, kāda bija spēkā no 1998.gada 10.novembra līdz 2013.gada 1.oktobrim, ieguvusi augstāko izglītību latviešu mācībvalodas izglītības iestādē, līdz 2015.gada 1.oktobrim saglabā tiesības uz atbrīvojumu no latviešu valodas prasmes pārbaudes. (likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2013.)

Uzrakstīju: „Politiķi, re ku jums muļķība, ko labot.”

Nu padomāju, visi četri (varbūt izņemot Andreju Judinu, kurš FB, šķiet, tikpat kā nelieto, bet, iepazīstoties ar viņa uzskatiem klasiskajos medijos, es nešaubos par Andreja adekvātumu un civilizēto attieksmi pret demokrātijas vērtībām) ir bijuši pietiekami pārliecinoši humānās pozīcijas piekritēji bēgļu jautājumā. Visi ir esošie parlamenta locekļi. Divi pat valdošās partijas pārstāvji, viens ir ļoti pazīstams un ietekmīgs lielās opozīcijas (khm) partijas deputāts, un viens arī ir plaši pazīstams, jauns un ļoti enerģisks.

Reakcijas nebija nekādas. Pilnīgi. Nulle. Nekā, necik. Klusums. Acīmredzot pārkarsa mātes plate.

Nav reaģējis arī neviens no pārējiem FB draugiem. Lai gan es to gaidīju, to tā apmēram biju iedomājies, neslēpšu, mani tas patiešām satrauca.

Nieks, viens stulbums, ko izvilka cauri parlamentam čupiņa traibalistu cilvēknīdēju. Nu saņemieties, nu esiet atbildīgi valstsvīri, nu paši taču piekrītat par bēgļiem, ka viņi ir pirmkārt cilvēki, nē? Nu ja pat bēgļi, svešie, tiešām svešie, no ļoti attālajām kultūrām un reliģijām, ar pavisam citu vēsturi, neaizsargātie, pazemotie, apzagtie, tie, kuri paši sevi bombardē, spridzina, spīdzina, piekauj, izsviež no laivām un vagoniem, - ja tie ir pirmkārt cilvēki, ja pret viņiem ir – jā, ir!, protams, ir – jāizturas kā, pirmkārt, pret cilvēkiem, – nu tad loģiski, vai ne?, loģiski ir ar lielu cieņu beidzot sākt izturēties pret pašu līdzcilvēkiem, kas dzīvo tepat mūsu sabiedrībā, kas ir mūsu sabiedrības daļa, kam tāda paša vēsture, kas strādā un uztur šo pašu valsti un tā tālāk. Varbūt ir pienācis laiks saskatīt šajos līdzpilsoņos („nepilsoņi” ir tie paši pilsoņi, tikai viņu pilsonība ir otrās šķiras – bez politiskajām tiesībām, tātad ar ierobežotu brīvību) cilvēkus – pirmkārt, cilvēkus.

Viena doma man ir skarbāka par otru.

Atslēgvārdi ir:
- cietsirdība
- naivums
- liekulība
- nespēja saskatīt vienkāršas sakarības un analoģijas

Jūs satrauc rasisma un neiecietības festivāls Latvijā sakarā ar bēgļiem, kurus latvieši ir redzējuši tikai televizorā? Jūs raucat degunu, klausoties vateņus par neiespējamību sadzīvot ar citu rasu cilvēkiem?

Jā, tas ir pretīgi. Bet ko jūs gaidāt no cilvēkiem, kurus audzināja sovjetos, zombēja visu neatkarības laiku un joprojām audzina un zombē, ka pareizākais problēmu un jautājumu risināšanas veids ir sodīt.

Vienkārši sodīt. Tu esi vainīgs, tāpēc ka tu esi. Tu te esi? Tu esi vainīgs. Tev ir jācieš. Jo tu te esi.

Uzdodiet tagad 2015. gadā sev jautājumu - kāpēc Latvijas sabiedrībā ir 250 tūkstoš cilvēku, kam ir otrās šķiras pilsonība? Vai tas gadījumā nav apdraudējums 1.9 miljona cilvēku lielai sabiedrībai, kurai bezmaz vai katru dienu jāpierāda savu dzīvotspēju?

Vai tas gadījumā neatsvešina cilvēkus no valsts - ne tikai tos otršķirīgos, visus - tas atsvešina visus, jo visi redz to, ka tā aiz kaut kādu stulbo klimakterisko emociju izvirduma varēja izrīkoties ar dzīvajiem cilvēkiem, līdzcilvēkiem, kaimiņiem, kolēģiem, draugiem, ģimenes locekļiem.

Visi redz, ka tā var, vēl joprojām var. Var pazemot, var tīrīt savus klimakteriskos zābakus. Ap cilvēkiem. Turpināt viņus gnobīt. Visi to redz un pūst. Citādi nevar būt.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem notika kāds dziļi amorāls akts - tas pieder vēsturei - bet tas ir steidzīgi jālabo! Tādam jābūt īstermiņa stratēģiskam mērķim. Nu tad, ja jums ir galva uz pleciem. Un arī galvā bez iezombētā sovjetiskā naida ir vēl kaut kas.

Nevar visu uzreiz? Nu nevar, tad nevar. Ņemiet un atceliet vismaz šādu te stulbumu. Ja cilvēks ir mācījies latviski, viņš joprojām būs mācījies latviski pēc trim un trīsdesmit trim gadiem. Un kāpēc gan nepiešķirt viņam pilsonību automātiski bez liekiem birokrātiskiem soļiem? Mums par daudz naudas, lai uzturētu birokrātus nevajadzīgām procedūrām?

Kā vispār 2015. gadā var kāds iedomāties, ka EU valsti piedzimst nepilsoņi - to cilvēku ģimenēs, kuri paši ir dzimuši Latvijā?

Būtu ļoti interesanti uzzināt, ko jūs personīgi saprotat ar vārdu humānisms?

****************************************
Reakcijas sekoja. Šeit var ar tām iepazīties.

trešdiena, 2015. gada 16. septembris

Imigrantu krīze. Ļevaki pret ultrasiem

Imigranti Budapeštā: Let us go to Germany! Bilde: Mark Cardy / Getty

Vēl par imigrantiem. Godīgi, es vairs negaidu latviešu prāta balsi (ejiet nafig visi, kam galvā nekas sarežģītāks par etniskām kakām neienāk prātā - es nerunāju etniskās kategorijās). Varbūt es maldos, bet latviešu intelektuāļi uzskata par pienākumu nostāties ļevaku - sociālistu un kreiso liberāļu - pozīcijās: "Welcome because we bombed you".

Interpretācija - “we love you because we bomb you”… Seriously? Vai varbūt: ”we love you because you bomb yourselves”. Un tad parasti pasaka: “We are exporting violence—hence it only makes sense they are seeking refuge with us.” Seriously?

Man šķiet, tās ir muļķības. Tā, kā viņi paši viens otru sit, dur un pakar, neviens cits izdarīt nevar, negrib un nedara. Mēs neplānojam pievienot sev, izlaupīt vai kā citādi izrīkoties ar Sīriju, Lībiju, Iraku vai Afganistānu. Nē. Es atsakos pieņemt šo „loģiku” – tā „netur ūdeni” un tikai kompromitē jautājuma risināšanu.

Nē, mēs neesam viņiem parādā. Viņi meklē patvērumu pie mums, jo pie mums – plašajā un bagātajā EU – to var atrast. Un viņi te ierodas, tāpēc ka var.

Tātad meklē patvērumu. To ir svarīgi apzināties - patvērumu. Pat ja viņi ir ekonomiski imigranti. Ko tad latvieši nemeklē ekonomisku patvērumu no Latvijas ekonomikas nekonkurētspējas?

Cilvēkam ir jādzīvo, jābaro savi bērni, jānodrošina sava un viņu nākotne. Sēdēt un gaidīt, kad tevi uzsprīdinās? Sēdēt un gaidīt, kad beidzot nodzersi prātu no nekā nedarīšanas, apātijas, depresijas, zaudēsi pēdējo cerību, iesi ielās laupīt, mirsi no bada, noskatīsies, kā cieš tavi bērni…?

Latvieši, saprātīgi būdami – tie, kas var –, nesēž un negaida. Meklē darbu, mobilizējas, pārceļas, negaida no sabiedrības (valsts), kad tā viņus pabalstīs, iziet pasaulē un gūst pieredzi, un pelna, un pabaro. Un labi, ka tā. Labi, ka ir patvērums, kur izdzīvošanas iespējas ir lielākas.

Tieši tāpat ir ar tiem bēgļiem, patvēruma meklētājiem, ekonomiskiem imigrantiem no ārpus-EU valstīm. No human being is illegal.

Es piekrītu - viņi, pirmkārt, ir cilvēki. Tāpat kā es esmu cilvēks. Un jebkurš no tiem, kas šo varbūt lasa, ir cilvēks. Mēs neesam „tautas”, valstis, partijas, etniskās piederības, asins analīzes rezultāti vai baznīcas nosaukums.

Vai Latvijai nevajag darba imigrantus? Oi kā vajag! Latvijai ir absolūti nepieciešama lielāka konkurence darba tirgū - tieši tur, tajos sektoros, kur imigranti varētu arī strādāt. Vajag!

Mums nepatīk, kā tas notiek - agresīvā imigrantu invāzija, neievērojot valsts robežas, paralizējot ierasto kārtību, satiksmi, liekot valstīm ieviest robežkontroli. Tā ir problēma nr. 1, ko var atrisināt politiķi un eksperti.

Vai es gribu, lai imigrantu invāzijas dēļ tiktu atcelta Schengenas robežu šķērsošanas sistēma? Schengen ir viens no visaugstāk vērtētajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem. Tas atcēla ne tikai lieko birokrātiju – tas ne tikai ļauj sabiedrībām (valstīm) ieekonomēt uz vairs nevajadzīgās robežkontroles – tas atcēla arī to ikdienišķo pazemojumu, ko, katru reizi šķērsojot robežu, bija jāpiedzīvo katram, pierādot ar papīru, ka tu esi tu pats. Vai es gribu, lai imigranti atceltu manu sasniegumu, atceltu to, ka es jūtos kā mājās visa Eiropā? Nē!

Tātad tā ir problēma, kuru risināšanu man vajadzētu ietekmēt, - jo robežkontroles atkalieviešana ir pret manām un, es ticu, jūsu interesēm. Es negribu atpakaļ cietumā ar (robež)sargiem ik pēc simts kilometriem. Man pietika ar sovjetu bezgaisu.

Nē Schengenas atcelšanai. Jā kārtībai visā EU teritorijā – un, ja iespējams, plašāk. Dziļāk neiešu – jo tad būs atkal jāsit politiķi par nekompetenci un laika vilcināšanu. Demokrātija ir lēna un neefektīva. Bet tas ir labākais, ko cilvēces labākie prāti līdz šim ir izdomājuši sabiedrību pārvaldībai

Taču ir vēl viena problēma, ko mēs paši sev uzburam. Problēma nr. 2. Ļevaki pret ultrasiem. Te nekādi imigranti nepiedalās.

Latvijas nestabilās demokrātijas, vājo demokrātisko tradīciju apstākļos ļevakiem - sociālistiem un kresajiem liberāļiem - nav nekādu izredžu pret ultrakonservatīvajiem. Sabiedrībā - nav.

Politikā ļevaku nav vispār. Tātad Latvijas politiku vada un definē vairāk vai mazāk (ultra vai tomēr apakšbiksēs) konservatīvie. Viņi pārstāv vietējos vateniekus vai Kremli: NA, ZZS, Saskaņa, Sudraba. Vienotā fronte.

Es nešaubos, ka Vienotība savā vairākumā principā ir turpat, tai pašā frontē. Jo ļevaki Vienotība nav. Arī liberāļi - "labejie" liberāļi - viņi nav.

Savā pro-EU retorikā valdība / Vienotība nemaz neapelē pie vērtībām - viņi tādi paši vatenieki, rasisti un ksenofobi, kā tie pārējie. Viņi apelē pie sekām, ka došot pa galvu, ja neņemsim bēgļus – Brisele slikta, ne es!

Būtībā tas ne ar ko neatšķiras no runām, kāpēc Latvijai ir jāieslēdz smadzenes plānojot budžetu, kāpēc Latvijai ir jāievēro normas un regulas - ne tāpēc, ka tas ir prātīgi un ir Latvijas sabiedrības interesēs, nē. Tāpēc ka Brisele mums liekot. Gosh, kāds stulbums. Kāda sīka, bērnišķīga bezatbildība. Ja Latvijas politikā arī ir kāda tradīcija, tā ir sīkās, bērnišķīgās bezatbildības retorikas tradīcija.

Problēma nr. 2 ir bīstama.

Notiek polarizācija, kad intelektuālie un domājušie cilvēki nostājas bezatbildīgo ļevaku pozīcijās. Šī polarizācija noved – nevar nenovest – pie ultrakonservatīvo, daudz bezsmadzeņaināka, daudz bezatbildīgāka, latenti un varbūt pat nelatenti pro-putiniskā gala sabiezēšanas.

Tas nozīmē, ka politiski ieguvēji no šīs polarizācijas ir latenti un nelatenti pro-putiniskie šovinisti, smadzeņu kompostrētāji. Šovji ir tie, kas sevi šobrīd pasniedz par galvenajiem vārtsargiem pret bēgļiem.

Es uzskatu, ka liberāli domājošā cilvēka pienākums šajā situācijā ir skaidrot lietas būtību, palīdzēt demokrātiski domājošiem neieciklēties ļevakismā bēgļu jautājumā un pieprasīt lietišķu un solidāru imigrantu krīzes risināšanu – nekompromitējot EU vienotību, neierobežojot brīvo pārvietošanos EU robežās, un nestiprinot fašistu pozīcijas Eiropā, tai skaitā Latvijā.

ceturtdiena, 2015. gada 23. jūlijs

Klīversnaš

Bildē ir IMF 2014. gada apkopotie dati par IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, jeb GDP PPP per capita.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Lietuva un Igaunija pietuvojušas Austrumeiropas līderiem, Čechijai un Slovēnijai (un tagad arī Slovākijai) un apsteigušas Portugāli un Grieķiju. Man tas liekas svarīgāks jaunums. Svarīgāks par to, ka Latvija ir ceturtā nabadzīgākā EU (aiz Bulgārijas, Rumānijas un Kroātijas) un ka tai priekšā ir Krievija un Kazachstāna. Tas nav jaunums.

Tas, ka Latvija pusaizmigusi velkas astē, nav jaunums. Pārāk ilgi nav jaunums. Tajā "mūsu" galā, kur kopā ar mums ir Polija, Ungārija, Krievija un Kazachstāna, izmaiņas ir ļoti iespējamas. Krievija varētu norāpties uz leju. Ungārija un Polija, ne rīt, tad parīt, panākt līderus. Kazachstānu nekomentēšu, jo tas ir pavisam cits, neeiropeisks, modelis.

Ungāriju, šķiet, populisti ir pierunājuši aiziet atvaļinājumā pēc reformām un liberalizācijas. Bet Ungārija noteikti atgriezīsies, šaubu nav. Polija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, ceļ kaut ko jaunu un savā vēsturē nebijušu - labklājīgu un stabilu Rietumu tipa sabiedrību un modernu konkurētspējīgu ekonomiku. Nevienā no šīm valstīm, jeb, pareizāk sakot, sabiedrībām, nekas tāds nekad nav bijis. Visas trīs gadsimtiem ilgi līdz pat pēdējiem laikiem ir bijušas nabadzīgas provinces, frontes līnijas, bufervalstis, Eiropas backwater. Visas trīs pēdējos 20-25 gados cītīgi un masveidā piegādājušas darbaspēku attīstītākām EU ekonomikām.

Latvija? Bijusi tieši tāda pati un ar to ir noticis tieši tas pats.

Izņemot izaugsmi. Bet izaugsme vienmēr ir tikai rezultāts, sekas tam, ko un kā mēs domājam, zinām, darām. Izaugsme, jeb ekonomikas dinamika, ir mūsu pašu uzskatu un attieksmju funkcija. Izaugsme šodien ir tikai auglis, kas izaug no tā, kas ir iesēts vakar, pat aizvakar.

Nezinu, kā jūs, es redzu un jūtu lielu enerģiju - Lietuvā un Igaunijā. Brīnums ir tas, ko savā attīstībā, ceļā no verdzības, kariem un totalitārisma, ir panākušas Lietuva un Igaunija. Un tas acīmredzami ir daudz vairāk, nekā ir panākusi Latvija. Lietuvas un Igaunijas sasniegums ir tās enerģijas un apņēmības rezultāts, ko savu sabiedrību fundamentā ir iesējuši intelektuāļi.

Enerģija un apņēmība.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Latvija pūst. Tāpat, kā Krievija. Latvijā nav enerģijas, nav apņēmības. Latvija neuztver sevi ne kritiski, ne nopietni. Nesen nācās dzirdēt no kāda paziņas par kādas konferences apmeklējumu Rīgā Latvijas EU prezidentūras laikā: “cilvēki liekas ļoti nedroši, it kā baidās izdarīt kaut nedaudz vairāk, spert kaut solīti tālāk no ierastām rutīnām”. Latvieši dzīvo mītos un kategoriski nevēlas tos kritiski pārskatīt. Latvijas nelatvieši, krievi, slimo ar to pašu, plus pārņem jaunsamurgotās blēņas no Kremļa propagandas, vai arī tie krievi, kas atsakās zombēties no krievu propagandas, pārņem latviešu negāciju un mītus.

Latvijai ļoti trūkst draiva, kāds acīmredzami ir mūsu kaimiņiem. Dombrovska valdība - labākā Latvijas valdība, kāda jebkad ir bijusi - nevelti daudz runāja par izrāvienu. Par to, ka tādu vajag. Tikai izrāviens glābs Latviju no chroniskās nabadzības, no chroniskās vilkšanās astē, kas, šķiet, jau ir fakts. Kā Portugāle savas ekonomikas un labklājības attīstībā nekad nepanāks Franciju, jo tai nav "faktoru", jo tā jau ir pieradusi vilkties astē. Tā arī Latvija drīz būs pieradusi vilkties aiz Lietuvas un Igaunijas. Šķiet, jau esam pieraduši, ka esam pēdējie, ar zīmīgu atrāvienu, savā reģionā. Un par to, ka ar mums šajā elitārajā – Ziemeļeiropas – reģionā vēl rēķinās, ir jāpasaka paldies tam, ka mēs vienkārši fiziski atrodamies starp divām dinamiskām, cerības pilnām un mācīties gribošām nācijām – Lietuvu un Igauniju.

Latvija pūst, jo Latvijas intelektuāļi nerada patriotisku diskursu, idejas, kas vienotu indivīdus nācijā, konsolidētu sabiedrību. Latvijas intelektuāļi nerada nākotnes vīziju par Latviju kā labklājīgu modernu valsti. Mēs vienkārši nesaprotam, kā to sasniegt. Vīzijas vietā patriotiski noskaņoti par daudz jo daudz svarīgāku uzskata homofobijas uzspiešanu sabiedrībai, protestus pret nepieciešamību izrādīt solidaritāti un uzņemt dažus desmitus bēgļu, neiecietības kulta uzturēšanu pret etniski citādiem un karu pret restorāna Kleever nosaukumu.

Es nesaku, tikai tāpēc, es saku, tieši tāpēc – Latvija pūst, pūst kopā ar Krieviju, jo arī tur, kā ir visai uzskatāmi pierādījis totālais krimnaš, tieši šāda tipa idiotisms visvairāk nodarbina patriotiskos prātus. Klīversnaš.

Klīversnaš'am, šķiet, ir maz kopīga ar krimnaš'u. Tā nav militāra operācija, agresija, uzbrukums, mēģinājums atjaunot impēriju. Un galu gala kaislības ap restorānu ir ļoti sīka epizode, kuru neviens neatcerēsies jau pēc mēneša. Arī es izvēlējos šo epizodi pilnīgi nejauši - lieku reizi atverot Facebook, lai pārliecinātos, kas gan maniem friendiem Latvijā ir aktuāls šobrīd. Varēja atcerēties absolūti drūmo "neiebraukšanu" Charlie Hebdo lietas būtībā gada sākumā. Varēja vēlreiz pievērsties vārda brīvībai, politiskai konkurencei, homofobijai, bēgļiem.

Taču tāpat, kā krimnaš izcili simbolizē smadzeņu zombēšanas uzvaru, fašisma triumfu, klīversnaš perfekti parāda vieglprātību, bezrūpību, bezatbildību, ar kādu Latvijas smadzenes izturas pret mūsdienu izaicinājumiem. Paskatieties vēlreiz uz IKP rādītāju stabiņu. Tur ir daudz informācijas pārdomām par izaicinājumiem. Krievija pasaka pretī "zato krim naš". Latvija...

Klīvernaš'am ar krimnaš'u kopīgs ir pirmkārt tas, ka abos gadījumos ārā lien archaika - kāds mūžīgs ressentiment, aizvainojums, - kā reakcija, pārmaiņām negatavo cilvēku reakcija uz izaicinājumiem, reakcija, kas mobilizē reakcionārus. Tāpat, kā 85% krievu, kas dievinot Putinu, Latvijas patriotiskie intelektuāļi, patriotiskie spēki politikā bez vilcināšanās pārņem reakcionāru loģiku un argumentāciju - jo pielūdz tās pašas archaiskās chimeras. Runa ir par abstakto un ar sabiedrības vajadzībām nesaistīto valodas aizsargāšanu no modernizācijas, jeb patiesībā lingvistiskā izolācija. Vai par tikpat abstraktām ģimenes vērtībām, kas praksē nozīmē dzimumu nevienlīdzības nostiprināšanu un vardarbības pret vājāku leģitimizāciju. Vēsturiskā griezumā tā ir reakcionāru pretošanās indivīda - kā sievietes, tā vīrieša - emancipācijai un autonomijai, cilvēktiesību universālumam, varas desakralizācijai, sabiedrības kontrolei pār valsti, tam, kas veido mūsdienu sabiedrības un tās konkurētspējas un labklājības fundamentu.

Klīversnaš tāpat, kā krimnaš, ir archaikas, būtībā reakcionāru kretinisma, uzvara pār veselo saprātu.

Patriots nav tas, kas nīst citādi domājošu vai citādi runājošu. Nav tas, kas kropļo citu cilvēku vārdus un ārvalstu nosaukumus. Patriots nav homo- un ksenofobs. Patriots neobligāti ir kretīns. Es piemēram sevi protams arī uzskatu par patriotu – Latvijas, latviskas Latvijas patriotu. Cita lieta, kā es to saprotu. Bet es noteikti neesmu klīversnaš. Es esmu Latvijas patriots un kosmopolītiski domājošs pasaules pilsonis. Es zinu no savas pieredzes, ka lai būtu patriotam, absolūti neobligāti jābūt debilam.

Jā, archaika, ressentiment, tas reakcionāriskais kretinisms ir kā svaru bumba, kā dzelži uz visas sabiedrības kājām, varbūt par dzirnakmens uz kakla. Jo šo saturu, šo pildījumu sabiedriskajam diskursam visus šos gadus ir piedāvājuši latviešu patriotiskie intelektuāļi un Latvijas mainstream politiķi. Jā, kretinisms aiztur attīstību. Taču krim- un klīversnaš izskatās daudz dabiskāks mūsdienu Latvijai.

svētdiena, 2015. gada 31. maijs

Varbūt tomēr pilsoņu vēlēts prezidents?

Varbūt tomēr ir vērts padomāt par īstās vēlēšanās vēlēto prezidentu? Man ir četri priekšlikumi šajā sakarā:

1. Pirms jaunās prezidenta vēlēšanu kārtības ieviešanas pārskatīt prezidenta pilnvaras, tās mazinot un padarot prezidentu vēl mazāk ietekmīgu politiski. Tas būtu labs profilaktisks risinājums, lai atspēkotu neizbēgamos politisko bandītu un (=) Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumus nozagt šo amatu varas tālākai konsolidācijai savās rokās.

2. Vēlēt prezidentu vienā vēlēšanu reizē ar Saeimas vēlēšanām, lai apvienotu priekšvēlēšanu kampaņas.

3. Punkts 2 varētu apdraudēt partiju lomu Latvijas politikā un tādējādi ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas demokrātiju. Lai izvairītos no tā (papildus punktam 1) ir jānosaka, ka prezidenta kandidātus var izvirzīt tikai partijas, kas piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas nodrošinās arī to, ka katram prezidenta kandidātam ir izstrādāta programma, jeb politiskais piedāvājums, par kuru viņa/viņš dala atbildību ar viņu izvirzošo partiju. Lai gan vēlēšanas formāli ir atšķirīgas - prezidenta kandidāti sacenšas savā starpā un partijas savā starpā -, tomēr savstarpējā atkarība noteiks gan kandidāta, gan partijas rezultātus vēlēšanās.

4. Kā iepriekš, prezidenta kandidātam ir jāgūst vairāk nekā 50% balsu. Visticamāk vēlēšanu pirmajā kārtā, vairākumu negūtu neviens. Tāpēc ir jāparedz otrā - un pēdējā - kārtā, kurā, kā citās valstīs, piedalās divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti. Šī kārta var notikt arī Saeimā - pieņemsim, pirmajā tās darbības dienā uzreiz pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas.

otrdiena, 2015. gada 5. maijs

Blogging. Bija taču labas domas!

Neesmu postojis kopš marta. Nezinu vēl, vai esmu noslēdzis blogera "karjeru" vai tas ir tikai "atvaļinājums". Lai vai kā, negribas vienkārši pazust, nepasakot goodbye.

Pirms neilga laika pēkšņi apjēdzu, ka esmu kļuvis pesimists. Nezinu, vai vecums nāk - it kā par agru, 47 gadi? Nav jaunu iespaidu, - vāros vecos atzinumos un tikai rodu arvien jaunus apstirprinājumus saviem iepriekšējiem secinājumiem.

Pesimists, pesimists. Kāpēc es rakstīju šo blogu? Vai jūs, kas lasāt manu blogu, - jūs - zinājāt, kāpēc jūs to lasījāt? Kaut ko mēģinājāt atrast? Es arī - mēģināju. Ļoti trāpīgi izteicās kāds komentators - tā ir tā ka mana dzeja. Yep, tā ir dzeja. Neesmu dokumentālists, neesmu analītiķis, neesmu filozofs. Ja jums likas simpātiskas vai uzmanības vērtas dažas manas domas - super, liels paldies jums par to!

Tāpēc arī dalījos. Vairs nav tādu domu. Tāpēc vairs nedalos.

Varbūt jums vajadzeja vairāk sazināties ar mani, ļaut man saprast, ko domājāt jūs paši, vairāk šerot? Dzeja sprāgst nost bez iedvesmes, bez atbalsta. Kāpēc neatbalstīt, ja kāda doma šķiet simpātiska? Ja šķiet, kādu domu pat var aizņemties, - kāpēc nenosaukt avotu? Liekas, esmu novērojis, viena otra doma no šī bloga šur tur pavīd. Varbūt, tikai sakritība. Velns ar tām sakritībām, vairs laikam nesakritīs :)

Ok. Biju blogojis bez īpaša atbalsta gadiem. Ja nav, tā nav. Tumsonība uzvar - tad uzvar. Un ne tādā ziņā, ka jūs arī kļūstat tumsoņas, vai es kļūstu. Varbūt ne. Ne visi, ne vienmēr, ne uz visu mūžu, ne pilnībā, ne neatgriezeniski.

Varbūt tumsonības, obskurantisma, naida, nebrīvības epidēmija putiniskās smadzeņu skalošanas rezultātā nevienu neatstāj neskartu, neietekmētu.

Mani tā atsvešina. Es lēni, pamazām, bet nenovēršami zaudeju saikni ar Latviju, izpratni par procesiem un to motīviem, un - interesi. Tad latviski es vairs tikai klausīšos radio raidījumu podkāstus pāris reizes nedēļā, bet pats latviešu valodu vairs neražošu. Tas man bija svarīgs intelektuāls exercise. Esot laba profilakse pret Alzheimer.

Varbūt, kad būs ko pateikt jaunu, kad būšu gudrāks, uzrakstīšu vēl.

svētdiena, 2015. gada 22. marts

Latvijai ir vajadzīgs leģitīms prezidents

Demokrāāāhahahāāātija! Prezidents Bērziņš ievēlēšanas dienā, 2011. gada 2. jūnijā, pie Saeimas. Foto: Saeima

Lai gan esošā prezidenta iecelšanas prakse formāli atbilst Satversmes burtam, tā pilnīgi noteikti ir pretrunā ar Satversmes garu, kuru nosaka tās 1. un 2. pants.

Latvijas valsts prezidents nosauc ministru prezidenta kandidātu, izsludina likumus, var atlaist Saeimu, ierosināt referendumu un viņam ir likuma ierosināšanas tiesības, ieceļ bruņoto spēku virspavelnieku - jau ir ļoti nopietni, bet ir arī citas pilnvaras.

Mēs patlaban noskatāmies, kā par Latvijas prezidenta vietturi kāds, kam ir ietekme Saeimā, var faktiski iecelt kādu bez poliskās programmas un politiskā piedāvājuma, bez sejas, vēstures, zināšanām par valsts pārvaldi, par kura kompetenci, atbilstību, pašām domām un vēlmēm, neviens neko var vienkārši nezināt. Mums nav arī neviena darbotiesspējīga demokrātiskā mechānisma, kas mums to visu palīdzētu uzzināt - un, uzzinot, atbalstīt vai nepieļaut konkrēta kandidāta ievēlēšanu.

Visi Latvijas prezidenti (šķiet, izņemot Kārli Ulmani) tika ievēlēti atbilstoši Satversmei. Diemžēl Satversme nekonkretizē prasības kandidātiem un to, kam jānodrošina prezidenta iecelšanas procesa atbilstamību demokrātijas garam - tas ir, cik lielā mērā prezidenta iecelšanu var ietekmēt sabiedrība, jebkurš pilsonis.

Pēdējie 22 Latvijas parlamentārisma gadi mums skaidri parādījuši, ka Latvijas likumi un parlamentārā tradīcija nenodrošina valsts prezidenta iecelšanas procesa caurspīdīgumu un nevar pārliecināt sabiedrību, ka šajā procesā tiek ņemtas vērā tās intereses un ka procesa rezultāts tām atbilst.

Demokrātijā tas, kas nav caurspīdīgs, ko sabiedrība nespēj kontrolēt un ietekmēt ar likumā nostiprināto demokrātijas procedūru un mechānismu palīdzību, nav arī leģitīms. Pat ja tas formāli izpilda pamatlikuma prasības.

Varbūt ir vērts padomāt, vai Latvijai ir vajadzīgs valsts prezidenta postenis? Varbūt to ar ierobežotākām pilnvarām var pildīt Saeimas priekšsēdētājs vai pēc Šveices modeļa to var katru gadu rotēt starp kabineta ministriem? Tas noteikti prasīs pilnvaru pārdali, padarot prezidenta amatu mazāk ietekmīgu. Pilnīgi technisks tas nebūs nekad, bet amata svara pietiekami radikālā reducēšana ļautu izvairīties no nepilnīgo procedūru radītām kļūdām un amata apšaubāmās leģitimitātes problēmām.

Esošās prezidenta pilnvaras prasa daudz lielāku atskaitāmību sabiedrības priekšā. Varbūt ir jāuzliek par pienākumu partijām, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, līdzās savai politiskajai programmai izvirzīt arī kandidātu valsts prezidenta amatam un rīkot prezidenta vēlēšanas Saeimā uzreiz pēc jaunās Saeimas darba uzsākšanas?

Varbūt pat pašam prezidenta kandidātam pašam nav obligāti jāpiedalās parlamenta vēlēšanās (lai gan tas varētu būt ieteicams). Bet savlaicīgā kandidātu paziņošana tieši Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā nodrošinātu absolūti nepieciešamu sabiedrības iesaistīšanās iespēju. Šai iespējai ir domāta politiskā konkurence, kuras tieši prezidenta vēlēšanas laikā ne miņas.

Partijām piesaistīto prezidenta kandidātu konkurence Saeimas vēlēšanu kampaņas ietvaros "ieekonomētu" vienu lieku politisko kaislību reizi. Tā vēl vairāk nostiprinātu partiju lomu kā demokrātiskās pārstāvības pamatinstitūtu, pasvītrojot politisko partiju atbildību par savu piedāvājuma kvalitāti pirms vēlēšanām un to izpildi pēc tām. Un šāda kandidātu konkurence liktu labu demokrātisku pamatu tiešajām prezidenta vēlēšanām - kas, nepaplašinot prezidenta pilnvaras, būtu vēlams tālākai demokrātijas attīstībai.

sestdiena, 2015. gada 21. marts

LAT. Konkurēt par smadzenēm

Branding? No way to escape. If you don't hit on branding, branding will hit on you. Do your branding or die!

Par LTV krievu kanālu. Es neticu šai idejai. Ne tāpēc ka tā ir galīgi dumja. Tā nav dumja. Jebkurš jauns medijs brīvā sabiedrībā ir laba ziņa, jo laba ziņa ir daudzveidība pati par sevi.

Es neticu LTV krievu kanāla idejai, tāpēc ka jebkurš jauns LTV kanāls nebūs labāks par jau esošajiem LTV kanāliem. Kāpēc?

LTV1 ir otrs skatītākā tv Latvijā, taču tā daļa ir tikai 10% (TNS 2015 februāra dati šeit). LTV7 ir 3.4%. Kopumā televīzijai latviešu valodā Latvijā auditorijas daļa ir 39%, ja šai daļai skaitīt klāt LTV7 kā televīziju latviešu valodā, kura tā ir tikai daļēji. Vēl pārliecinošāk par kvalitāti runā raidījumu reitingi: no 20 skatītākajiem raidījumiem Latvijas televīzijās tikai pieci ir LTV1 ražoti (šeit). Populārākais LTV1 raidījums, De facto, ir 7. vietā. Visi pārējie pieder TV3 "spalvai" un pašā saraksta galā atradusies vietiņa vienam LNT raidījumam.

Ar saviem 3.4% lielo daļu LTV7 "konkurē" ar 35%, kurus savāc Krievijā un Latvijā veidotie kanāli krievu valodā. Cik nopietni tas izskatās? Uz ko var cerēt jauns LTV kanāls krievu valodā, ja LTV, kā redzams, nepietiek resursu attīstīt pat savu principal production - LTV1?

Te es pat atstāju ārpus šīs diskusijas tik divus svarīgus faktorus, kā ieguldījumi attīstībai, kurus nav kur ņemt, un saturs, kuru nav kam veidot.

Es uzskatu, ka atbilde jāmeklē pašā LTV. Lai tās produkti - kanāli un raidījumi - kļūtu skatāmāki, ir jāmainās pašai raidorganizācijai. Tai ir nepieciešams jauns tēls, veidols, zīmols. TV3 ir relatīvi jauns spēlētājs, kam noteikti nav sovjetu vēstures vai valstiskās piegaršas. Tā ir ļoti būtiska TV3 veiksmes daļa. TV3 ir laba produkta "promise", kas "tikai" piepilda savu solījumu ar relatīvi kvalitatīvu saturu. LTV, varbūt, ir relatīvi kvalitatīvs saturs un, varbūt, pat ne tikai latviešu valodā, bet tai ir tikpat kā bezcerīga "promise" - it īpaši krievu autorijai. LTV nav brand - lūk, tā ir problēma. Es nepārspīlēju. LTV ir brand pazīmes latviešu auditorijā, bet nekas spožs nav. Krievu auditorijai kopumā LTV zīmols ir ar mīnus zīmi. Un te ar mani personīgi strīdēties nav vērts, jo es personīgi skatos tieši LTV1, ja man ir izdevība skatīties Latvijas televīzijas produkciju principā.

Pirmais solis jebkurā attīstības virzienā šodien Latvijas Televīzijai, kuru mēs pazīstam ar nosaukumu LTV, ir rebranding, jaunā zīmolā izveide. Tas stimulēs lielāku latviešu auditorijas interesi, pat ar minimālu darbu pie paša satura. Un tas ļaus cerēt uz potenciāli lielāku uzticību krievu auditorijā. LTV jākļūst par 21. gadsimta televīziju. Un pats pirmais, no kā ir jātiek vaļā, ir nosaukums "LTV".

TV ir dizains, dizains un dizains - sejas, formas, krāsas, ritums. Nevienā no šīm komponentēm nedrīkst līst ārā provinciālisms un neprofesionalitāte. Nosaukums arī ir dizaina sastāvdaļa - nosaukums ir produkta vārds, kam jābūt atbilstošam sabiedrībai, identitātei, nacionālajām krāsām un formām, un arī atbilstošam laikmetam.

Tikai jaunam Latvijas Televīzijas zīmolam var būt cerība uz lielāku auditoriju, uz lielāku uzticību, kas ir nepieciešama, lai kaut cik spētu konkurēt par savas sabiedrības smadzenēm.

Jāpārtrauc apšaude 

Es apzinos, ka doma par to, ka tv kanālam, lai sasniegtu auditoriju, ir jāgūst uzticība, nav īpaši jauna (taču attiecībā uz Latvijas Televīziju man pēdējā laikā nav gadījies lasīt). Līdzīgi var pateikt par kontrpropagandu - labākā kontrpropaganda un labākā atbilde uz jebkuriem meliem ir dzīves kvalitāte, prasmīgā procesu organizācija sabiedrībā (valstī), sociālā drošība, jeb tas, kas ceļ pašnovērtējumu, stiprina garu un dod spēkus.

Un vēl viena izcili inovatīva doma. Lai vai kā censtos dziedēt rētas un sakropļojumus no apšaudes, pats pirmais, kas ir jāizdara, ir jāpārtrauc apšaude. Lai vai kā, slikti vai labi, pietiekami vai nepietiekami, sabiedrības dziedētu cilvēku sakropļotās smadzenes, šie centieni ir maz ko vērti, pat ja investīcijas ļoti dāsnas, ja "mediju" teroristi neierobežoti, netraucēti, visai komfortablos apstākļos turpina tās pašas smadzenes kropļot.

Ja mēs nodzīvosim līdz kara tribunālam par Putina režīma noziegumiem Ukrainā, varbūt arī Gruzijā un, nedod dievs, citās valstīs, pilnīgi noteikti īpašs tribunāla spriedums tiks veltīts Kremļa organizētajai noziedzīgajai propagandai, melu agresijai pret apkārtējo pasauli. Līdz tam brīdim mēs nevaram likt tiem naida "ideoloģijas" instruktoriem aizvērties. Bet mēs varam viņiem vismaz nepalīdzēt mums pašiem skalot smadzenes. Ja nemaldos, lai aizliegtu nazi propagandu, Britānijai un US nevajadzēja gaidīt starptautiskā tribunāla spriedumu.

trešdiena, 2015. gada 11. marts

Āboltiņa. Vate

 
Solvita Āboltiņa. Labākais foto, ko spēju atrast. Gribēju ko dabīgāku.
Šķiet, oriģināls tika kādreiz publicēts Nozare.lv



Vai dzirdējāt Solvitas Āboltiņas 3. marta interviju Krustpunktā (šeit)? Ja ir ko no "oponentiem" vērts paklausīties, tas ir šis.

Man nav skaidrs, ko, kuru sabiedrības daļu viņa pārstāv, nu, izņemot tantukus ar "pričoskām", savu vīru un viņa biznesu.

Bet kādu nu viņa pat ļoti pārstāv - kādam, cik es saprotu, ne tikai viņai pašai, vajadzēja viņu pa visām varītēm dabūt Saeimā nacionālās drošības komisijas vadībā.

Tā niezēja, ka nospļāvās par visu ētiku, neētiku, velns sazin ko, aaai, auni šākātā nesapratīs, norīs, kur ņemsies...

"Pričoskas" ir, protams, kolhozs, un auni norīs, tur viņai taisnība. Viņai tik tiešām ir daudz iemeslu uzskatīt savu atbalstītāju par aunu. Bet kāds kolhozs ir viņa pati. To intervijā var skaidri dzirdēt. Un es pat ne par partnerattiecību - tur, skaidrs, ir siena, va drīzāk vate. Vates siena.

Paklausieties, ko un kā viņa izsakās par prezidenta vēlēšanu diskusiju - diskusijas "organizēšanu" - "Mēs to apspriedām ar inteliģences pārstāvjiem, ar lauksaimniekiem, un vēl to apspriedīsim ar zinātnes pārstāvjiem." Panoptikums. Kādiem pārstāvjiem? Kas tālāk? Kvotas sociālistiskā darba varoņiem un slaucējām Augstākajā Padomē?

Nē, runa, protams, nav par padomijas atjaunošanu, nostaģiju pēc okupācijas. Neveiklai valodai un vecmodīgo izteikumu izvēlei nav jāaizēno kaut kas daudz fundamentālāks.

Vienotība, jūs esat zaudējuši realitātes izjūtu, - jūsu vadone dzīvo dziļajos Sovjetos, bez minimālās izpratnes par demokrātiju, politisko konkurenci, pilsonisku sabiedrību un ētiku.

Āboltiņa intervijā:
"Dažreiz man liekas, ka Vienotībā demokrātijas ir pārāk daudz."
Jā, tā viņa saka. Pārāk daudz demokrātijas. Un spriežot pēc viņas rīcības, nicinot vēlēšanu rezultātus - vēlētāju vēlmi vairs viņu Saeimā neredzēt, - tā viņa domā ne tikai par demokrātiju Vienotībā.

Man atliek tikai cerēt, ka Vienotībai būs jānes atbildība par šo vati, kuras gan šķiet bišķiņ par daudz.

otrdiena, 2015. gada 10. marts

Бывший российский посол: "9-й год должен быть русским - Рига, а 10-й – Сейм"

...Latvija наш. В 9-м Рига наш, в 10-м Сейм наш, в... Карикатура: Māris Bišofs, Ir.lv
По-моему, это сенсация. Сасканя, либо крест снимите, либо трусы наденьте.

Как Кремль "переформировывал" Сасканю, каким должен был быть 10-й Сейм и как Россия вытаскивала Латвию из финансовой дыры. Бывший посол России в Латвии Виктор Калюжный в интервью Эху здесь.

В.Калюжный
― С точки зрения отношения к делу. Потому что, как производственник – принцип у нас один: у каждого начала должен быть конец, то есть у каждой задачи должен быть конец ее решения. У дипломатии намного сложнее в этом отношении. Я был глубоко убежден, что в моем понимании посольства должны нести ответственность за двусторонние государственные отношения в рамках директивы президента, нести ответственность. С них нужно спрашивать. И поэтому, я думаю, что была составлена программа у нас относительно того, что 9-й год должен быть русским - Рига, а 10-й – Сейм.

И.Воробьева
― Ничего себе!

В.Калюжный
― И была составлена такая программа взаимоотношений с Латвией, и «Ригу» выполнили, а я в 8-м уходил – 9-й год – Нил пришел к власти. А переформировывал партию Урбановича – Нила вообще не было. Я говорю: «Ваши лица всем надоели уже. Давайте свежего человека». Вот свежий человек пришел…

Т.Фельгенгауэр
― Вы, наверное, радуетесь, когда на Нила Ушакова смотрите?

В.Калюжный
― Конечно, а чего? Он тогда занимался телевидением…

Т.Фельгенгауэр
― Да мы знаем, он у нас был в программе. Он даже еще как журналист с нами работал.

В.Калюжный
― Но, к сожалению, уже пришедший новый посол, он, вообще, по-моему, перестал заниматься всем активно. И в результате Сейм проиграли.

Т.Фельгенгауэр
― Слушайте, как раз про пришедших. Вы бывший министр топлива и энергетики, вы бывший посол. Вы, когда видите, что делают на вашем посту нынешние главы министерств или нынешние послы, рука не тянется к телефону – звонить, сказать: «Вы что делаете!» Связи же остались какие-то наверняка…

В.Калюжный
― Сейчас министр иностранных дел Ринкевич, а он был при мне секретарем в Министерстве обороны. И я вот в этот раз, будучи в МИДе – сидели у одного из замов – я говорю: «Вот я сейчас смотрю, что происходит – я думаю: неужели Ринкевич при мне мог сказать то, чего он говорит о России?» Он нормальный человек был абсолютно. Нормальные отношения были, уважительные очень. Но тогда они нечего не могли говорить о России плохо.

Т.Фельгенгауэр
― Они вас боялись?

И.Воробьева
― Как-то так вы скромно потупили глаза.

Т.Фельгенгауэр
― Сейчас мне стало интересно. Вы запугали их там, что ли, всех?

В.Калюжный
― Нет, они, я думаю, уважали, потому что была позиция на том этапе: мы их хотели вытащить из этой финансовой дыр. И я всегда говорил, что вы поймите, что соседи по лестничной площадке ходят друг к другу за солью, за сахаром, за спичками, но никогда не ходят через дорогу. Я говорил: Вот России – это сосед, а Америка – это через дорогу. Вы можете кринку молока сегодня надоить и перенести пешком через границу и продать. Через дорогу вы не продадите. И на самом деле в Латвию же все поехали. Началась активная часть. Мы с полутора миллиардов до 3,5 миллиардов оборот подняли. И они видели, что на самом деле Россия к ним повернулась, потому что я всегда говорил, что, когда лает собака крупная, ее всегда можно остановить. Когда идешь по улице – маленькая собачка лает – она же ничего небе не сделает, но терзает душу.

Т.Фельгенгауэр
― Вы сейчас кого маленькой собачкой называли?

В.Калюжный
― Я имею в виду, что Латвия, с точки зрения политики, она не влияла на отношение России с Евросоюзом, со старым Евросоюзом…

Т.Фельгенгауэр
― Ну, понятно, в общем: Латвия не Германия.

В.Калюжный
― Мягко говоря, раздражали в этом отношении.

Т.Фельгенгауэр
― Слушайте, а сейчас эти черные списки взаимные: тех не пускаем, этих не пускаем…

В.Калюжный
― Мир с ума сошел – вот единственное, что могу сказать.

И.Воробьева
― Причем со всех сторон.

В.Калюжный
― Ну, конечно, ну разве можно? Ну, слава богу, что Россия не составляет эти списки в ответ…

И.Воробьева
― А России не сошла с ума?

В.Калюжный
― Нет, она не сошла, она выжидает в этой ситуации, когда они опомнятся, потому что все страдают. Ведь не только Россия страдает, но все страдают. И вот это мне абсолютно непонятно.

Visas vecās dziesmas / Stuff