otrdiena, 2015. gada 27. janvāris

Vājš posms. Vēlreiz par latviskumu

 
"Patiesība ir, ka mēs runājam krievu valodā, bet mēs esam latvieši,"
saka Rēzeknes skolniece Alīna Agule intervijā Helsingin Sanomat.
 
"Esam tādi paši latvieši, tikai runājam krievu valodā," saka 18-gadīga rēzekniete.

"Latvija ir vājš posms Nato aizsardzībā, tāpēc ka tur dzīvo daudz krievu," runā Rietumos.

Helsingin Sanomat rakstā “Latvijas krievu minoritāte uztraucas: Putins neko par mums nezina” šeit.

Taisnība laikam ir abiem. Vienīgi rēzekniete runā par sevi, no sirds. Tā ir pašidentifikācija, dabiskās un lēnās pašidentifikācijas rezultāts.

Rietumi, Nato, mediji par Latviju stāsta pārsvarā to, ko ir dzird pašus latviešus - tos lielos, elitāros, valstslatviešus - stāstām - par Latvijas krieviem, par Latviju, būtībā par sevi, protams.

Iznāk, valstslatvieši - vai arī varbūt vienkārši latviešu sabiedrība principā - nedzird 18-gadīgo rēzeknieti? Negrib viņu pamanīt? Neinteresē?

Dzird, ievēro tikai Lindermanu, Ždanoku, Gaponenko? Jo no viņiem ir bail. Bojatsja - značit, uvažajut, taisnība krieviem? Nu tā iznāk, vai ne? Un ap savējiem, iznāk, kājas var notīrīt.

Tā ir milzīga ētiska un socioloģiska problēma, kas ir ļoti raksturīga post-sovoku kosmosam, sabiedrībām, kas pašas vēl vismaz pa pusei ir krokodiliski kanibalistiskas.

Kā puskanibāļi mēs neprotam novērtēt un cienīt blakus stāvošo kā līdzcilvēku, esošo vai potenciālu sabiedroto, domubiedru, partneri - ne tikai kā potenciālu šķērsli vai upuri.

Valstslatvieši? Jā, no viņiem ir daudz kas atkarīgs. Viņi galu galā nosaka dienaskārtību. Tas, ka valstslatvieši Latvijā ir nožēlojamas kvalitātes un nav derīgi uzticētajiem amatiem, ir tā ka zināms.

Bet ar pašidentifikāciju un pašorganizāciju un ar pašcieņu - ar visu, ko pats sev pašam katrs var izdarīt un kas nemaksā ne santīma, bet prasa tādu kā morālo sagatavotību, zināmu smadzeņu darbību un dvēseles kustības - lielas problēmas ir latviešiem bez amatiem, tiem latviešiem, kuru vietā neviens cits latvisku Latviju, latviešu nāciju necels un latviešu sabiedrību neveidos.

Novērtēt, cienīt, atbalstīt, ievērot – tas nav “valsts” uzdevums. Valstij, valstslatviešiem nav “novērtēšanas un cieņas ministrijas”. Tas jādara dzīvajiem cilvēkiem. Cilvēkiem!

Neprasiet latvisku Latviju, latviešu valodas lietošanu ne no viena cita – tikai no sevis. Negaidiet ne lojalitāti, ne cieņu, ne uzticību ne no viena cita – gādājiet par to, sniedziet to, dodiet to pats/pati.

Jūs neesat vajadzīgs/vajadzīga kaut kādai mistiskai “valstij” – beidziet lūgties un gaidīt. Esiet vajadzīgs/vajadzīga pats/pati sev. Tad ir ļoti iespējams, ka būsiet vajadzīgi arī citiem.

Neredzu citu ceļu, kā Latvija varētu pārstāt būt vājš posms un likstu ieleja.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff