sestdiena, 2015. gada 10. janvāris

Tu neesi Charlie? Es rādu tev pirkstu

Avots: DH.be
"There can be no compromising on freedom of speech. For the killers there is no compromise." (citāts no šī raksta)

Šokējoši, ka Latvijā nākamajā sekundē pēc vardarbības pret cilvēkiem, pēc teroristu uzbrukuma karikatūristiem atrodas miljons rezonētāju par brīvības robežām. Šodien par brīvības robežām, rīt pilnīgi noteikti un absolūti neizbēgami - par brīvības ierobežojumiem. Bet brīvību ierobežos jau citi, ne vaimanātāji Facebookā. Un tiem ierobežojumiem robežu nebūs, apetīte nāk ēdot.

Galvenais ir saprast, ka mums jau ir brīvības "robežas" - vērtības, pieklājība, gaume. Brīvības ierobežojumiem tādu "bremžu" nav, ierobežojumus nekas neierobežo. Diktatūru, tāpat kā autoritāro domāšanu, neaptur rezonēšana, pragmātiski apsvērumi, vēl jo mazāk vērtības un kultūra, jo autoritārā domāšana pēc būtības apkaro humānismu un pašcieņu.

Latvijā tas ir jāzina tiem, kas pēta vēsturi, sabiedrību, politiku, jāzina jebkuram cilvēkam, kas atceras savu reālo pagātni, nevis dzīvo televizorā, un kas redz un dzird un spēj kaut nedaudz saskatīt kopsakarības notiekošajā. To mēs zinām no vēstures, mūsu pašu vēstures.

Uzbrukums brīvībai - brīvība ir jāaizstāv, nevis jānodod. Nekādā gadījumā neļaut slepkavam, nav svarīgi, islamists vai Putina iesūtīts diversants, diktēt, līdz kurai robežai man ir atļauts runāt, staigāt, domāt.

Kas attiecas uz miljonu rezonētāju Latvijā, tāpat arī Krievijā, te, man šķiet, parādās divi autoritārās domāšanas tipi, kas Latvijā ir ļoti, ļoti plaši pārstāvēti. Ar abiem sastapos šajās dienās diskutējot par vārda brīvību.

Viens ir atklāti un nekautrīgi antihumāns, sociopātisks. Šim tipam ir lielas problēmas ar pašcieņu un tāpēc nav nekādas izpratnes par individuālām vajadzībām, tiesībām, brīvību. Kas par stulbām brīvībām, ja visa pārējā pasaule ir tikai manas pelēkās un mazvērtīgās dzīvītes fons, briesmīgs un naidīgs. Šim tipam islamistu noslepkavotie rietumu brīvdomātāji ir izdzimteņi un viņu nāve ir likumsakarīga. Es neminu, ka šis “diskurss” būtu arī antiliberāls, jo meklēt opozīciju liberālisma ideoloģijai “opozīcijā” pašai dzīvībai būtu muļķīgi. “Izdzimteņi” šajā diskursā principā ir visi, ko var anihilēt, un tāpēc nāve ir likumsakarīga. Par ne-izdzimteni sociopāta acīs var kļūt tikai slepkava, kam ir ierocis, kam ir spēks. Spēks. Ja tev ir spēks, tev ir tiesības dzīvot un slepkavot izdzimteņus, jeb visus, kam nav spēka un tātad arī nav tiesību dzīvot. Šis ir tiltiņš uz otru tipu.

Otrs tips it kā neoponē dzīvībai, varbūt pārlieku nebārstās ar “izdzimteņiem”, un ir apzinātāk antiliberāls. Šī reakcionārā tipa pamattēzes ir “bez tiesībām vēl ir pienākumi” un “brīvība nav visatļautība”. Tam pat varētu piekrist, kamēr tas tiek pasniegts abstrakti, atrauti no konteksta, kamēr nezini, kur šiem ierobežojumiem ir robežas. Pienākumi, protams! Katram ir pienākumi. Bet te ir jāsadzird uzsvars uz “pienākumi”. Patiesi ir pienākumi, bet tiesības šajā diskursā ir abstraktas. Tās var formāli palikt konstitūcijās, bet reālajā dzīvē tev paliek tikai otrā daļa, pienākums – un ne tik daudz pildīt likumus, cik mīlēt “dzimteni”, jeb būt lojālam režīmam, nekādā gadījumā to neapšaubīt, neprotestēt, nemeklēt brīvību, jo “brīvība nav visatļautība”, kas patiesībā nozīmē, “nav brīvība”, jeb “nav nekādas brīvības”, tāpēc ka pilsoņa, indivīda brīvība no “dzimtenes”, jeb sakrālās, neapšaubāmās varas, viedokļa “visatļautība” vien ir. Tāpēc šis diskurss saka paldies islamistiem, kas “novelk sarkano līniju, skaidri parādot, kur vārda brīvība beidzas un kur sākas zaimošana” (citāts no diskusijas Facebookā). Paldies islamistiem, jo brīvība nav “licence zaimošanai”.

Un kur sākas “zaimošana” un, acīmredzot, beidzas atļautā brīvība, tur var sākt nogalināt? Izdzimteņus? Un ja nākamreiz islamisti vai Putina diversanti mums parādīs, ka “zaimošana” sākas – un brīvība beidzas – daudz ātrāk? Un ja tie noteiks, ka nekādas brīvības vispār nav, jo brīvība ir visatļautība un zaimošana? To noteiks slepkavas.

Šis diskurss saka paldies slepkavām. Jo slepkavam ir spēks. Spēks. Ja tev ir spēks, tev ir tiesības dzīvot un slepkavot visus, kam nav spēka un tātad arī nav tiesību dzīvot. Spēka kults ir Putina blēdīgā režīma “ideoloģijas” būtība – ja tev ir vara, tu pats esi likums – tu pats esi “dzimtene”. Kā ir teicis viens no putinisma klasiķiem, Putins ir Krievija, bez Putina nav arī Krievijas.

Nekas cits jau aiz slepkavu apoloģētikas nestāvs.

Tu neesi Charlie? Es tev rādu pirkstu.
Tu no tā nenomirsi.
Bet dzīvosi ar pirkstu sirdsapziņā.
Un tā tev ir pat tad, kad tu meklē argumentus, kāpēc kāds drīkst slepkavot par karikatūru.
Pat ja tu meklē robežas zaimošanai.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff