ceturtdiena, 2015. gada 23. jūlijs

Klīversnaš

Bildē ir IMF 2014. gada apkopotie dati par IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, jeb GDP PPP per capita.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Lietuva un Igaunija pietuvojušas Austrumeiropas līderiem, Čechijai un Slovēnijai (un tagad arī Slovākijai) un apsteigušas Portugāli un Grieķiju. Man tas liekas svarīgāks jaunums. Svarīgāks par to, ka Latvija ir ceturtā nabadzīgākā EU (aiz Bulgārijas, Rumānijas un Kroātijas) un ka tai priekšā ir Krievija un Kazachstāna. Tas nav jaunums.

Tas, ka Latvija pusaizmigusi velkas astē, nav jaunums. Pārāk ilgi nav jaunums. Tajā "mūsu" galā, kur kopā ar mums ir Polija, Ungārija, Krievija un Kazachstāna, izmaiņas ir ļoti iespējamas. Krievija varētu norāpties uz leju. Ungārija un Polija, ne rīt, tad parīt, panākt līderus. Kazachstānu nekomentēšu, jo tas ir pavisam cits, neeiropeisks, modelis.

Ungāriju, šķiet, populisti ir pierunājuši aiziet atvaļinājumā pēc reformām un liberalizācijas. Bet Ungārija noteikti atgriezīsies, šaubu nav. Polija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, ceļ kaut ko jaunu un savā vēsturē nebijušu - labklājīgu un stabilu Rietumu tipa sabiedrību un modernu konkurētspējīgu ekonomiku. Nevienā no šīm valstīm, jeb, pareizāk sakot, sabiedrībām, nekas tāds nekad nav bijis. Visas trīs gadsimtiem ilgi līdz pat pēdējiem laikiem ir bijušas nabadzīgas provinces, frontes līnijas, bufervalstis, Eiropas backwater. Visas trīs pēdējos 20-25 gados cītīgi un masveidā piegādājušas darbaspēku attīstītākām EU ekonomikām.

Latvija? Bijusi tieši tāda pati un ar to ir noticis tieši tas pats.

Izņemot izaugsmi. Bet izaugsme vienmēr ir tikai rezultāts, sekas tam, ko un kā mēs domājam, zinām, darām. Izaugsme, jeb ekonomikas dinamika, ir mūsu pašu uzskatu un attieksmju funkcija. Izaugsme šodien ir tikai auglis, kas izaug no tā, kas ir iesēts vakar, pat aizvakar.

Nezinu, kā jūs, es redzu un jūtu lielu enerģiju - Lietuvā un Igaunijā. Brīnums ir tas, ko savā attīstībā, ceļā no verdzības, kariem un totalitārisma, ir panākušas Lietuva un Igaunija. Un tas acīmredzami ir daudz vairāk, nekā ir panākusi Latvija. Lietuvas un Igaunijas sasniegums ir tās enerģijas un apņēmības rezultāts, ko savu sabiedrību fundamentā ir iesējuši intelektuāļi.

Enerģija un apņēmība.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Latvija pūst. Tāpat, kā Krievija. Latvijā nav enerģijas, nav apņēmības. Latvija neuztver sevi ne kritiski, ne nopietni. Nesen nācās dzirdēt no kāda paziņas par kādas konferences apmeklējumu Rīgā Latvijas EU prezidentūras laikā: “cilvēki liekas ļoti nedroši, it kā baidās izdarīt kaut nedaudz vairāk, spert kaut solīti tālāk no ierastām rutīnām”. Latvieši dzīvo mītos un kategoriski nevēlas tos kritiski pārskatīt. Latvijas nelatvieši, krievi, slimo ar to pašu, plus pārņem jaunsamurgotās blēņas no Kremļa propagandas, vai arī tie krievi, kas atsakās zombēties no krievu propagandas, pārņem latviešu negāciju un mītus.

Latvijai ļoti trūkst draiva, kāds acīmredzami ir mūsu kaimiņiem. Dombrovska valdība - labākā Latvijas valdība, kāda jebkad ir bijusi - nevelti daudz runāja par izrāvienu. Par to, ka tādu vajag. Tikai izrāviens glābs Latviju no chroniskās nabadzības, no chroniskās vilkšanās astē, kas, šķiet, jau ir fakts. Kā Portugāle savas ekonomikas un labklājības attīstībā nekad nepanāks Franciju, jo tai nav "faktoru", jo tā jau ir pieradusi vilkties astē. Tā arī Latvija drīz būs pieradusi vilkties aiz Lietuvas un Igaunijas. Šķiet, jau esam pieraduši, ka esam pēdējie, ar zīmīgu atrāvienu, savā reģionā. Un par to, ka ar mums šajā elitārajā – Ziemeļeiropas – reģionā vēl rēķinās, ir jāpasaka paldies tam, ka mēs vienkārši fiziski atrodamies starp divām dinamiskām, cerības pilnām un mācīties gribošām nācijām – Lietuvu un Igauniju.

Latvija pūst, jo Latvijas intelektuāļi nerada patriotisku diskursu, idejas, kas vienotu indivīdus nācijā, konsolidētu sabiedrību. Latvijas intelektuāļi nerada nākotnes vīziju par Latviju kā labklājīgu modernu valsti. Mēs vienkārši nesaprotam, kā to sasniegt. Vīzijas vietā patriotiski noskaņoti par daudz jo daudz svarīgāku uzskata homofobijas uzspiešanu sabiedrībai, protestus pret nepieciešamību izrādīt solidaritāti un uzņemt dažus desmitus bēgļu, neiecietības kulta uzturēšanu pret etniski citādiem un karu pret restorāna Kleever nosaukumu.

Es nesaku, tikai tāpēc, es saku, tieši tāpēc – Latvija pūst, pūst kopā ar Krieviju, jo arī tur, kā ir visai uzskatāmi pierādījis totālais krimnaš, tieši šāda tipa idiotisms visvairāk nodarbina patriotiskos prātus. Klīversnaš.

Klīversnaš'am, šķiet, ir maz kopīga ar krimnaš'u. Tā nav militāra operācija, agresija, uzbrukums, mēģinājums atjaunot impēriju. Un galu gala kaislības ap restorānu ir ļoti sīka epizode, kuru neviens neatcerēsies jau pēc mēneša. Arī es izvēlējos šo epizodi pilnīgi nejauši - lieku reizi atverot Facebook, lai pārliecinātos, kas gan maniem friendiem Latvijā ir aktuāls šobrīd. Varēja atcerēties absolūti drūmo "neiebraukšanu" Charlie Hebdo lietas būtībā gada sākumā. Varēja vēlreiz pievērsties vārda brīvībai, politiskai konkurencei, homofobijai, bēgļiem.

Taču tāpat, kā krimnaš izcili simbolizē smadzeņu zombēšanas uzvaru, fašisma triumfu, klīversnaš perfekti parāda vieglprātību, bezrūpību, bezatbildību, ar kādu Latvijas smadzenes izturas pret mūsdienu izaicinājumiem. Paskatieties vēlreiz uz IKP rādītāju stabiņu. Tur ir daudz informācijas pārdomām par izaicinājumiem. Krievija pasaka pretī "zato krim naš". Latvija...

Klīvernaš'am ar krimnaš'u kopīgs ir pirmkārt tas, ka abos gadījumos ārā lien archaika - kāds mūžīgs ressentiment, aizvainojums, - kā reakcija, pārmaiņām negatavo cilvēku reakcija uz izaicinājumiem, reakcija, kas mobilizē reakcionārus. Tāpat, kā 85% krievu, kas dievinot Putinu, Latvijas patriotiskie intelektuāļi, patriotiskie spēki politikā bez vilcināšanās pārņem reakcionāru loģiku un argumentāciju - jo pielūdz tās pašas archaiskās chimeras. Runa ir par abstakto un ar sabiedrības vajadzībām nesaistīto valodas aizsargāšanu no modernizācijas, jeb patiesībā lingvistiskā izolācija. Vai par tikpat abstraktām ģimenes vērtībām, kas praksē nozīmē dzimumu nevienlīdzības nostiprināšanu un vardarbības pret vājāku leģitimizāciju. Vēsturiskā griezumā tā ir reakcionāru pretošanās indivīda - kā sievietes, tā vīrieša - emancipācijai un autonomijai, cilvēktiesību universālumam, varas desakralizācijai, sabiedrības kontrolei pār valsti, tam, kas veido mūsdienu sabiedrības un tās konkurētspējas un labklājības fundamentu.

Klīversnaš tāpat, kā krimnaš, ir archaikas, būtībā reakcionāru kretinisma, uzvara pār veselo saprātu.

Patriots nav tas, kas nīst citādi domājošu vai citādi runājošu. Nav tas, kas kropļo citu cilvēku vārdus un ārvalstu nosaukumus. Patriots nav homo- un ksenofobs. Patriots neobligāti ir kretīns. Es piemēram sevi protams arī uzskatu par patriotu – Latvijas, latviskas Latvijas patriotu. Cita lieta, kā es to saprotu. Bet es noteikti neesmu klīversnaš. Es esmu Latvijas patriots un kosmopolītiski domājošs pasaules pilsonis. Es zinu no savas pieredzes, ka lai būtu patriotam, absolūti neobligāti jābūt debilam.

Jā, archaika, ressentiment, tas reakcionāriskais kretinisms ir kā svaru bumba, kā dzelži uz visas sabiedrības kājām, varbūt par dzirnakmens uz kakla. Jo šo saturu, šo pildījumu sabiedriskajam diskursam visus šos gadus ir piedāvājuši latviešu patriotiskie intelektuāļi un Latvijas mainstream politiķi. Jā, kretinisms aiztur attīstību. Taču krim- un klīversnaš izskatās daudz dabiskāks mūsdienu Latvijai.

6 komentāri:

  1. Revolucionārs esi,tev tik jaunu ļeņinu vajag.

    AtbildētDzēst
  2. Te ir kāda daļa taisnības. Taču ne visā.
    Par to, ka Latvija pūst, ka cilvēki liekas nedroši. Es varu saprast, kāpēc tā ir. Jo ļoti daudziem, arī man, nav sajūtas, ka šī valsts ir mūsu. Patiešām mūsu valsts. Un šī sajūta pastiprinās ik reizi, kad uieslēdz TV, ik reizi, kad valdība bez diskusijām izpilda ES norādes, kas mūsu situācijā bieži ir tikpat piemērotas kā piecgades plāni vai hruščova kukurūza, ik reizi, kad iekāp sabiedriskajā transportā, ieej veikalā vai vienkārši pastaigājies pa kādu no lielākajām pilsētām. Man nav sajūtas, ka esmu mājās, pat, ka būtu savā valstī, savā dzimtenē. Tas ir kautkāds postpadomju veidojums, kas ir tik tuvs Krievijai, ka negribas pat pirkstu pakustināt, lai tam ko dotu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru. Ir jāredz alternatīvas. Negribas pakustināt pirkstu - jo valsts nav pietiekami suverēna? Tāpēc negribas pakustināt pirkstu? Kam jānotiek, lai mainītos attieksme (Jūsu)? Kā Jūs zinātu - nu tagad Latvija ir pietiekami suverēna? Vai tad, kad vairs nepildītu "ES norādes"? Kā Grieķija varbūt? Tas ir, tad, kad Latvija bankrotētu, atstātu Jūsu vecākus un Jūs pašu bez pensijas, bērnus bez skolas? Nē, es pārspīlēju, protams, Latvijai tas nedraud, jo Latvijas parāds ir tikai 40% no IKP, Grieķijas tomēr ir ap 180%. Bet Latvijas parāds ir tik zems un Latvijas situācija, ienākumu līmenis kopumā daudz vairāk atbilst Latvijas sabiedrības brieduma līmenim - tam, ko spējam kopumā saražot, mūsu produktivītātei, kura acīmredzot ir zema. Zemāka nekā mēs katrs gribētu saņemt algā. Bet Jūs sakāt, negribas pirkstu pakustināt. Tātad darīt vēl mazāk, varbūt pat nedarīt neko, jo Latvija nav pietiekami laba? Un nebūs, kamēr Jūs tā domājat. Un Jūs to zināt pats. Varbūt ir vērts pārskatīt paša pārliecību par to, kas varbūt ir balstīts ne tik daudz uz zināšanām, cik uz kaut kur dzirdētiem viedokļiem? Ko nozīmē "bez diskusijām" - kas liedz to diskutēt, apšaubīt, protestēt pret kaut ko? Vai nav bieži tā, ka nav īsti skaidrs, pret ko gribas protestēt? Varbūt ir vērts paanalizēt, pavērtēt? Ko nozīmē "ES norādes" - vai Jūs pats zināt, par ko ir runa? Kādi ir piemēri? Vai Jūs droši varat apgalvot, ka nesekot tām "norādēm" tik tiešām būtu devis labāku, Jums un Jūsu bērniem labāku resultātu? Jūs nejūtaties mājās, jo sabiedriskajā transportā un uz ielas skan krievu valoda. Un Jums šķiet, ka šiem cilvēkiem te nevajadzētu būt vietas. Ko darītu Jūs, ja Jums būtu suverēnā vara pieņemt jebkādus lēmumus? Vai Jūs droši varat apgalvot, ka tas novestu pie labākiem rezultātiem - Jums, Jūsu bērniem? Jums un Jūsu bērniem, jo Latvija nav abstraktā "dzimtene" - Latvija ir tas, ko cilvēki ir nosaukuši par "Latviju". Latvija ir šie cilvēki, Jūs un Jūsu bērni esat Latvija, Latvijai ir Jūsu vārds un uzvārds. Domājot par Latviju, paskatieties lieku reizi spogulī. Tur būs tā Latvija, kuras dēļ Jūs sakāt, ka negribat pakustināt ne pirkstu, lai tai ko dotu. Ir, ir vērts pārskatīt mītus.

      Dzēst
    2. Savulaik biju politiski aktīvs cilvēks un centos ierosināt gan diskusijas/akcijas par/pret atsevišķiem ES lēmumiem (jā, ne jau visi ir slikti, taču gana liela daļa ir tādi, kas der lielai valstij, bet mazai ne, pēdējais ir elektrības tirgus "atvēršana", kā rezultātā elektrība nu ir ievērojami dārgāka, bet īpaši sāpīgs jautājums ir nevienlīdzīgie maksājumi zemniekiem, kur lielo valstu zemniekiem, kam tā jau ir priekšrocības dēļ lielāka tirgus, arī maksā vairāk, tāpat arī - lai ko ES runātu par atvērto tirgu, tomēr mazajām valstīm, arī Latvijai, tas ir atvērtāks priekš citām ES valstīm, kamēr mums daudzos ES tirgos iekļūt ir ļoti dārgi un sarežģīti).
      Es maz klausos viedokļus - man nav TV, radio un jau pāris gadus arī neesmu aktīvs sociālo tīklu piekritējs. ir jautājumi, kur man nav viedokļa, jo labi zinu, ka man ir pārāk maz zināšanu, lai tādu izveidotu, bet svešus viedokļus es izplatīt negrasos.
      Kas attiecas uz to, ko es gribētu no valsts - viens būtu šis: http://www.la.lv/taisnigums-iespejams-pienemot-lustracijas-likumu/,2) - aizvākt staļina fallu, 3) - tikai latviešu skolas, 4) atvērt čekas maisus un abrīvoties no bijušajiem VDK darboņiem visos valstiski svarīgajos punktos - valdība, ministrijas, Saeima, pašvaldības, valsts uzņēmumu valdes un direktoru amati, man nav iebildumu, ja šie ļaudis nopelna iztiku, slaukot ielas, vācot atkritumus, stāvot pie letes, fabrikā pie konveijera, vēl kādus darbiņus darot, kur viņi neko nevar sabotēt, nevar nopludināt lielas naudas summas, lai atbalstītu putina maigo varu, jo jāēd un jāapģērbjas kaut kā arī viņiem, 5) - tomēr būtu jāveicina un jāatbalsta to kolonistu atgriešanās Krievijā, kuri šeit iebraukuši pēc okupācijas un dara visu, lai šo valsti krieviskotu, kā arī nejūtas komfortabli šeit, ne arī uzskata, ka Latvijai ir tiesības uz neatkarību vai latviešiem - tiesības uz savu, latvisku valsti. Es kategoriski neuzskatu, ka tikai to 8% krievu pēcteči, kas te dzīvoja Latvijas brīvvalsts laikā, ir pelnījuši te palikt (ir tādi, kas nav pelnījuši, bet viņu senči brīvvalsts laikā to bija nopelnījuši un tas ir mantojums, ko nevaram atņemt. Man ir draugi krievu vidū, daudzi no viņiem ir mācījušies (brīvprātīgi) latviešu skolās, runā latviski, iestājas par Latvijas neatkarību un neviens no viņiem nevēlas dzīvot krievijā vai šo zemi padarīt par krievijas sastāvdaļu.
      Par produktivitāti - 1) ja mani interesētu tikai lielāka alga, es sen Latvijā nebūtu. Šī ir vienīgā vieta, kur ir cerības saglabāt latvisko dzīvesziņu, latviešu valodu, latviešu kulttūru, tāpēc vēl esmu te, taču arvien vairāk šī cerība zūd un drīz tikpat labi latviskumu varēs kopt jebkur citur pasaulē, jo Latvijā par to valdības līmenī nerūpējas, bet individuālajā līmenī, kā jau teicu, var rūpēties arī jebkur citur; 2) produktivitāte ir atkarīga ne vien no cilvēka darbaspējām un ieguldītā darba, bet (daudz vairāk) no instrumentiem, rīkiem, kas ir viņa rīcībā, lai darbu paveiktu. Zemi var uzrakt ar lāpstu, var art ar zirga arklu, var ar "belarusu" un var ar "John Deer". Ceru, pats saproti, kurā gadījumā ražība būs lielāka. Es neraudu par "iznīcinātajām padomju saceltajām rūpnīcām", jo labi apzinos, ka izdzīvoja tās, kas bija piemērotākās mūsdienu apstākļiem, bet tās, kas bija pārāk atpalikušas vai pārāk atkarīgas no krievijas izejvielām/labvēlības, nomira un labi, ka tā.

      Dzēst
    3. starp citu,problēma mazāk ir tajā, ka krievu valoda skan uzielas/tranportā/veikalos, galu galā skan pa brīdim arī vācu, angļu, pat zviedru, cik īpatsvarā=tajā, ka latvietim 95% gadījumu darba devējs pieprasa krievu valodas zināšanas, pat nestrādājot ar tūrismu saistītā jomā, kur šīs zināšanas tiešām nepieciešamas, lai sazinātos ar cilvēkiem, kas te atbaukuši ciemos/atpūsties. Tikām krievi bez latviešu valodas zināšanām darbu atradīs, ja tas nebūs saistīts ar klientu apkalpošanu (un pat, ja būs, arī tad pietiekami daudz gadījumos darbu viņi iegūs). Tā nav sūrošanās, jo es šo valodu nezinu - es protu un darbs man ir, apgūtajā specalitātē, nestrādāju ar klientiem, taču man šo valodu tiešām nākas izmantot saziņai ar kolēģiem, kam gan latviešu valodas zināšanas neviens nav prasījis, lai gan viņi visi dzīvo Latvijā pārdesmit gadus+nav starptautisks uzņēmums, nav krievijai piederošs uzņēmums, nav arī uņēmums, kura produkcijai vispār būtu sakars ar krieviju - ne izejvielu, ne eksporta tirgus. Un viņi nezina arī citas valodas (angļu valodu izmantot vajag gana bieži), tā ka nav priekšrocības viņiem arī tur. Tikmēr latvieši, kas piesakās darbā bieži tik noraidīti, jo krievu valodu neprot/prot tādā līmenī, kā attiecīgie kolēģi latviešu valodu.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff