pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Žurku galvu piešūšanas darbnīca. Par integrāciju

No freaking way you can do this in a free society.

Cilvēks ir kas vairāk, kā viņa cilts. Jo fakts ir, ka dzīve ir daudz sarežģītāka. Cita lieta, ka ne katrs to domā par citu.

(Un tas laikam arī ir fakts, ko var noliegt, bet, noliedzot, to nevar atcelt.)

Mēs esam vairāk, kā mūsu cilts, vairāk, kā mūsu izcelsme, pat vairāk kā mūsu kultūra, jau nerunājot par valodu. Mūsu identitāte ir kosmoss. Tajā var ietilpt planēta. Var arī vairākas, visa Saules sistēma, bet man šim ierakstam pietiktu ar vienu planētu. Šī nav saldas motivējošās pļāpas.

Kāpēc mani velk uz planetāro mērogu? Lieta ir tāda, ka mēs varam, cik gribam, aizmālēt sev acis, spītīgi atkārtojot, ka katram jādzīvo savā valstī. Realitāte ir, ka katram cilvēkam “sava valsts” ir visa planēta Zeme. Cilvēce nedalās šķirnēs – šajā valstī dzīvo pūdeļi un tajā rīzenšnauceri. Nav cilvēkam aploku.

Tas ir secinājums.

Izlasot HBL interviju ar somu pētnieku Pasi Saukkonenu Migrationen är inget som går över šeit – jeb nedaudz tulkojot literāri "I neticiet, ka migrācija jebkad apsīks", – sāku kārtējo reizi reflektēt par jēdzienu "integrācija".

Runa ir tieši par integrāciju, vai sauciet to kā gribat, nevis migrāciju. Taču problēma ir vēl dziļāka. Arī „integrācija” nav korekts jēdziens.

Paņemsim Latviju, kas vēl nav īsti saskarusies ar reālo iespēju kādu kaut kādā kopienā integrēt. Krievus latviešos „integrēt” nevar.

Krievi jau ir pietiekami labi integrēti - savā kopienā. Tāpat kā latvieši savā. Krievus nevarēs mākslīgi, piedraudot, „izintegrēt” no krievu kopienas, lai „ieintegrētu” latviešos.

Tādus eksperimentus, iespējams, var mēģināt – un ir mēģināts – darīt slēgtā, autoritārā, koersīvā laboratorijā. Tāda bija mūsu sabiedrība vēl pirms kādiem 30 gadiem. Hermētiskā cietumā, koncentrācijas lēģerī, kur cilvēka dzīvei nav nekādas vērtības, mums varēja kaut žurku galvas piešūt – neviens nemēģinātu protestēt.

Bet šie laiki ir beigušies. Visiem, ne tikai konkrēti un personīgi jums, arī visiem pārējiem.

Demokrātijā to darīt nevar. Nekāda „integrācija” demokrātijas apstākļos, zināšanu un informācijas sabiedrībā nav iespējama. Forget it.

Demokrātija ir iespējams tas, kas Latvijā un citviet arī notiek. Sadarbība, mijiedarbība, savstarpējā ietekmēšana, kopā dzīvošana un darbošanās, sadzīvošana, co-existence.

Latvijas gadījumā, kad paralēli pastāv divas lielas kopienas, mūsu ideālais mērķis ir konsolidācija, nacionālā konsolidācija, kur jēdziens „nacionālā” nozīmē „nācijas virzienā”, nevis kā to parasti tizli saprot Latvijā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff