trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Apaļā nulle. Labāku Latviju gaidiet pa televizoru

Kurš Latvijā ir ministru prezidents, protams, ir absolūti svarīgi un noteicoši.

Bet situācijās, kad valdošā partija, kurai ir uzticējušies milzīga daļa vēlētāju, ir krīzē pēc tam, ka nevarēja izārstēt iekšējo puvumu, iedzinusi sevi strupceļā, pielaižot krāpniekus pie partijas grožiem, ļaujot palikt amatā līderei, kuru vēlētājs vairs negribēja redzēt Saeimā un kurai nebija uzticējis sevi pārstāvēt, un vēl jo vairāk, pieļaujot valdības demisiju un politisko krīzi uz līdzenas vietas, - šādās situācijās sabiedrībai nav tiešās ietekmes paņēmienu.

Šādās situācijās cerēt uz pēkšņu politiķu apgaismību ir par vēlu. Sabiedrība var tikai nopūsties, paburkšķēt medijos vai arī iziet ielās.

Ar aizrautību vērojot un kaismīgi komentējot ministru prezidenta meklēšanas ziepju operu, sabiedrība un tās viedokļu līderi pārsteidzoši naivi notic, ka tā arī ir politika.

Ka jau pēc pāris sērijām šai pašā seriālā uztaisīs un parādīs daudz labāku, veiksmīgāku, bagātāku Latviju.

Un, kā mēs katrs kādreiz bērnībā sapņojām, notiks brīnums, mūs ielaidīs pašā televizorā - tas ir, labākā Latvijā, - un ļaus mums tur laimē diet.

Nē, tā nav politika. Tās ir stulbas intrigas un korumpētās politikas sekas, tās politikas, kura notiek starp vēlēšanām - tagad. Politiķu roku kustībai jāseko tagad.

Tādas ir manas pārdomas, jo ir pagājušas trīs dienas, kopš es tweetoju un iepostoju Facebookā saiti un ierakstu par Politisko partiju likuma grozījumiem (šeit) ar lūgumu atbalstīt. Apaļā nulle. Kā nekā nebija.

Mēs arī turpmāk tikai burkšķēsim virtuvēs un medijos bez mazākās ietekmes uz politiku, ja uzskatīsim politiķus par izredzēto, dieva svaidīto šķiru. Tikai politiskajā plurālismā, reālā daudzpartiju demokrātijā, reālā politiskajā konkurencē, kurā iesaistās sabiedrībā, ir iespējama sabiedrības kontrole pār valsti, pie varas esošajiem politiķiem. Tikai tas dara iespējamu cīņu pret korupciju un tās novēršanu. Tikai tad, ja notiek cīņa - konkurence - starp idejām, politiskajiem piedāvājumiem, kam mūsu trauslajā demokrātijā vēl kādu laiku būs absolūti nepieciešamas vairākas partijas. Tikai tad, ja notiek cīņa, nevis intrigas.

Intrigās mums arī turpmāk tiks uzspiestas bezatbildīgas, puspolitiskas, pusneleģitīmas, nestabilas valdības, kurām Latvijas attīstības mērķi principā ir pie kājas, jo neko tādu tās veicināt ne spēj, ne grib.

otrdiena, 2015. gada 29. decembris

A pre-victimisation East?


A pre-1770 Europe, isn't it? A staggering resemblance. There it goes, the whole "Baltic-Black Sea Union" dream (a joke - both the "dream" and my reference to it). Still, joke or not, check the history of the Poland partitions that started in 1772.

The red colour here is so bloody perfect a match to what will happen one day when 1772 is upon us again. If someone's to bleed in Europe any time, being once again victimised and squashed, it's so obviously the staunch obscurantists in the East with the ignorant Latvia unproudly among them.

This is what you pay for being staunchly ignorant and obscurantist - you become an easy victim. And this is stupid.

sestdiena, 2015. gada 26. decembris

Русские с вилами не пойдут

Пока читал интервью Радио Свобода со Степаном Демурой (здесь), подумалось, что медийное "оболванивание", культивирование мракобесия - это в общем-то, может, только чуточку больше, чем просто намерение оставить "народ", так сказать, наедине с собственными мыслями.

Это, кстати, дает замечательный ответ на вопрос, как одни жрут это говно ложками, пьют стаканами и просят еще, а другие остаются вполне себе иммунны.

Чтобы вот эдак сожгли "доллар", обматерили Обаму, обожествили бандюгана, надо просто перестать поддерживать огонек в лампадке знания, перестать даже изредка напоминать о здравом смысле. Больше ничего не надо.

Все обязательно очень скоро само по себе шлепнется в грязь, в фашистское дерьмо.

Это же не новость! Это жжж в комментариях в интернете неспроста. Никогда неспроста.

Оно было и до Ольгина, и до всех войн. Злоба, ненависть, бессвязный поток пораженного сознания, гнойная лексика - все это появилось моментально после начала массового подключения к интернету офисов. Как только пользователи просекли, что в интернет можно изливать любое дерьмо совершенно безнаказанно.

Весь этот кровавый гной - он и есть внутренний голос нации. Вот такой у нашего "народа" внутренний голос. Излишне тут говорить, что это, касается, Латвии в полной мере и на обоих языках. Не надо, не надо тешить себя глупыми иллюзиями.

Можно сказать, что в условиях безнаказанности внутренний голос моментально сгнил.
Я это завел собственно к тому, что предугадать, что случится в России в надвигающемся будущем, невозможно именно по этой причине.

Русские не выходят из состояния "стокгольмского синдрома". Русские боготворят своих насильников. А уж если это профессиональный насильник - бандит, вор, убийца - то тут нет границ народной любви. На алтарь насильника с легкостью кладется даже память, само имя погибшего на войне сына. У раба нет не только имущества, у раба нет семьи, нет прошлого и будущего, у раба нет стыда и совести.

То, что я пишу, безобразно, так же безобразно, как сгнивший от безнаказанности внутренний голос. Это все значит только то, что по своей "народной" воле русские никогда не пойдут с вилами против своих насильников.

Элиты. Только элиты. Только образованные, железные, харизматические лидеры с лужеными глотками - как всегда - могут либо совершить дворцовый переворот, либо заставить массу отринуть от себя дьявольщину стокгольмского синдрома, поклонения насильникам.

ceturtdiena, 2015. gada 24. decembris

Likumam nav jāregulē biedru skaits partijās

Balsošanas rezultāti 2015. gada 26. marta Saeimas plenārsēdē par grozījumu politisko partiju likumā pieņemšanu pirmajā lasījumā. Otrais lasījums ir gaidāms 2016. gada 1. februārī. Screenshot no Saeima.lv (šeit)

Ir satraucoši, ka Saeimā tiek gatavoti grozījumi likumā par partijām, kas paceļ slieksni partiju biedru skaitam līdz 500.

Pašreizējā redakcijā likums paredz, ka partiju var dibināt ne mazāk kā 200 cilvēki. Tātad minimumu nez kāda velna pēc rosina palielināt 2.5 reizes. Arī tagadējam skaitlim nav nekāda pamatojuma. Tā sanāk, ka Latvijas likums, kas regulē politisko partiju, demokrātijas pamatinstitūciju, darbību, ir pilns ar muļķīgiem, no griestiem ņemtiem skaitļiem, un vienkārši muļķībām. Lasiet paši šeit.

Likumam jādarbojas sabiedrības interesēs - ir jāveicina demokrātijas iesakņošanās, pilsoņu pašorganizācija, pilsoniskas sabiedrības stiprināšanās. Likumam ir jāveicina, nevis jāierobežo, politiskā konkurence.

Politiskā konkurence ir glābiņš. Absolūti nepieciešams rīks, vakcīna pret demokrātijas apkarošanas, pret varas uzurpāciju.

Spriežot pēc vēsturiskās loģikas citās posttotalitārās sabiedrībās – pirmkārt, Krievijā – demokrātijas apkarošana sākas ar sabiedrības apdullināšanu, turpinās ar politiskās konkurences nožmiegšanu ar mērķi netraucēti saglabāt varu uzurpatoru rokās un turpināt izzagt sabiedrības resursus. Un beidzas ar prātā sajukušu sabiedrību, karu, represijām pret režīma oponentiem un, iespējams, plašāku vardarbību.

Katrs politisko konkurenci ierobežojošs solis, vienalga cik pieticīgs, padara varas uzurpāciju vieglāku un demokrātijas atjaunošanu – arvien sarežģītāku. To nedrīkst pieļaut.

Jau 500 biedru prasība atturēs no piedalīšanās nākamajās vēlēšanas dažus potenciāli interesantus politiskus projektus. Kam no tā paliks vieglāk? Sabiedrība, iespējams, nedzirdēs jaunas idejas, neredzēs jaunus līderus. Kāds no tā ir labums?

500 statistu partijā. Ko visi šie cilvēki darīs, kāpēc viņi tajā ir vajadzīgi? Partija nav rūpnīca, nav kolhozs, lai katram būtu štata funkcija. Tā ir domubiedru organizācija, kurā var būt trīs cilvēki, ja viņiem ir mazs projekts un viņi paši ar to tiek galā un grib piedalīties politiskajā procesā. Var būt pieci vai piecpadsmit tūkstoši, ja tā ir masu kustība. Bet es šaubos, ka Latvijā šodien tāda ir iespējama.

Likumam nav jāregulē cilvēku skaits partijās. Savu sarakstu vēlēšanām var veidot kaut viens cilvēks – kāpēc nē? Tas starp citu ļautu ieviest mažoritāru elementu proporcionālajā vēlēšanu sistēmā. Es domāju, Latvijā no tā tikai iegūtu.

Centrālais partiju sistēmā ir ideju (politisko piedāvājumu, ideoloģiju, līderu) sacensība. Jo vairāk, jo labāk. Labāk! Ne mazāk – vairāk, vajag vairāk.

Ir jāatceras, ka partiju skaita mākslīgā samazināšana, partiju apvienošana, politisko spēku tā saucamā “konsolidācija” nav izdevīga vēlētājam. Tā ierobežo politisko konkurenci.

Jaunās demokrātijās, tranzītsabiedrībās partiju mobilitāte ir vienīgais dabīgais veids, kā pilnveidot partiju sistēmu, līdz tā nostabilizējas pati par sevi, izejot vairākus ciklus. Tāpēc jebkādi mēģinājumi iejaukties šajā attīstībā ar likumos noteiktiem ierobežojumiem būs mākslīga un vairumā gadījumu kontrproduktīva.

Politiskās konkurences ierobežošana nav izdevīga sabiedrībai. Tā ir izdevīga tikai tiem, kas grib noturēt varu savās rokās, to neatdot spēcīgākiem konkurentiem, to neatdot nevienam, nekad. Tā ir izdevīga tikai varas uzurpatoriem. Lai saprastu to, kā jūtas sabiedrības, kur politiskā vara ir uzurpēta, pietiek paskatīties uz Krieviju, kur sabiedrībai nav atlicis nekādu nevardarbīgu iespēju apturēt valsts izzagšanu un nelikumības.

Jāņa Bordāna vēstule Saeimas komisijai
Kad sāku pētīt grozījumu virzību Saeimā, - jāatzīst jau pēc iepriekšējās ieraksta daļas uzrakstīšanas - es atklāju, ka vasarā ar komentāru par politisko konkurenci iegrožojošo iniciatīvu vērsās Jaunās Konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Izrādās, ka viņš jau bija izteicis tieši šīs pašas bažas, ko paužu es, un pievienojis tām ļoti svarīgus argumentus.

Te ir daži citāti no Jāņa Bordāna vēstules (pilns teksts šeit):

"Tiesību normas ir jāgroza atbilstoši sabiedrības vajadzībām un nevis otrādi. (..) Pretējā gadījumā tiesību jaunrade (..) radīs tikai vēl jo lielāku tiesisko nihilismu sabiedrībā."

"Ekspertu grupai neizdevās identificēt Eiropas valstis, kur tiesības pieteikt kandidātus vēlēšanām būtu tikai tādām politiskajām partijām, kas darbojušās jau kādu laiku pirms vēlēšanām un ka šis priekšlikums ir riskants, jo var tikt uzskatīts par nesamērīgu ierobežojumu pilsoņu pasīvajām vēlēšanu tiesībām un nepamatotu politiskās konkurences ierobežojumu. Tas ir jāņem vērā, īpaši tāpēc, ka EDSO jau Latvijai izteikusi pārmetumus par partiju monopolu uz deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanu un, atsaucoties uz Kopenhāgenas dokumentu, ieteikusi grozīt likumu tā, lai pieļautu kandidēšanu bez piesaistes partijām. Tiek norādīts, ka katrā ziņā tad, ja tiks pieņemts noteikums par partijas pastāvēšanu zināmu laiku pirms vēlēšanām, būs nepieciešama spēcīga argumentācija par labu tā nepieciešamībai demokrātiskā valstī.

No minētā esam spiesti izdarīt secinājumu, ka iespējams, deklarētais mērķis nepauž patieso likumdevēju iniciatoru vēlmi, kas varētu būt vienkārši mākslīgi stiprināt esošo partiju pozīcijas."

Polittechnologu izstrādātā ideoloģiskā "platforma nereti neatbilst partijas reālajai rīcībai. Tieši šis apstāklis un nevis partijas mazskaitlīgums rada sabiedrībā neuzticību."

"Sabiedrības pieprasījums šodien, mūsuprāt, patiesībā pauž vēlmi joprojām atbrīvoties no korumpētas un līdz ar to neefektīvas varas izpausmēm, kā arī vēlmi veidot skaidru idejā balstītu politiku, kas diemžēl bijusi apgrūtināta šo 25 gadu laikā. Nav saprotams, kāds pamats domāt, ka šis process notiks tikai un tieši uz pašlaik esošo partiju bāzes."

"Tiesību norma ir jāmodelē sociālajai realitātei, taču ieteiktie līdzekļi nesasniegs pat deklarēto mērķi – partiju briedumu un uzticamību."

Taisnības labad jāatzīmē, ka arī Aivara Lemberga projekts ar nosaukumu Latvijai un Ventspilij savā komentārā Saeimas komisijai ir rosinājis atstāt biedru skaita prasību likumā bez izmaiņām.

Par varoņiem
Politisko partiju likuma grozījumus 2014. gada 11. decembrī iesniedza Solvita Āboltiņa (V), Edvards Smiltēns (V), Gundars Daudze (ZZS), Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK), Augusts Brigmanis (ZZS).

Ir interesanti palasīt plenārsēdes debates Saeimā 2015. gada 26. martā (šeit), kad vairākums deputātu nobalsoja par grozījumiem pirmajā lasījumā. Kā redzams pievienotajā screenshotā, "par" politiskās konkurences ierobežošanu un tālāku partiju "apkaļķošanos" - pēc Lolitas Čigānes vārdiem tajās pašās debatēs - nobalsoja visa Vienotība, izņemot Čigāni, Andreju Judinu un Ilzi Viņķeli, un tās koalīcijas partneri. "Pret" nebija neviens.

Varbūt tāpēc, ka īstās debates par grozījumiem politisko partiju likumā sākās pēc balsošanas! Pēc - palasiet paši. Nezinu, bet ceru, ka tā tas nenotiek Saeimā pārāk bieži - ka deputātiņi mostas diskusijai tad, kad balsojums jau ir noticis.

Vēl var pieminēt, ka grozījumus savās vēstulēs komisijai atbalstīja Saeimā nepārstāvētās: Latvijas Sociālistiskā partija, partijas Izaugsme, Suverenitāte un Tēvzemes mantojums.

15. decembrī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija likumprojektu nolēma virzīt izskatīšanai otrajā lasījumā Saeimas plenārsēdē 2016. gadā 1. februārī.

Līderi ir tie, kas cīnās. Kauns

Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Foto: LETA

Es sekoju notikumiem ap Solvitas Āboltiņas intrigām. Uzsvars uz “sekoju”. Klausos, šo to palasu (arī etnocentrisma apoloģētu refleksijas par gigantiem un punduriem). It kā lietpratēju savervelējumus. Es domāju, nav nekādas nozīmes, kur atrodas tas, kas mēģina saprast un izdarīt kaut kādus secinājumus, – Latvijā vai kur citur pasaulē. My guess is just as good as yours, or vice versa.

Nav nozīmes, iekšpus vai ārpus Latvijas sabiedrības, jo Latvijas sabiedrībai ir tikpat maz zināšanu un informācijas par Latvijā notiekošo politisko procesu, tā īstajiem virzītājiem, iesaistītajām interesēm, to īpašniekiem, kā jebkuram citam. Latvijas sabiedrība arī ir atsvešināta no Latvijā notiekošā politiskā procesa tajā pašā mērā, kā jebkurš cits pasaulē.

Nav nozīmes un nav nekādas jēgas. Latvijas politiskais process ir bezjēdzīga putra, stulbas intrigas, bezjēdzīgas “skaņošanas”, “partiju politikas”, spārnu un flangu sadursmes. Bizantija. Maskava. Korupcija. Klimaktēriskās emocijas. Emocijas, emocijas, emocijas. Latvijā principā ir pārāk daudz neaptēstu emociju.

Ja es mēģinātu pateikt, ko es jūtu sakarā ar tagadējo valdības krīzi Latvijā, tad būtu jāatzīst, ka man ir kauns.

Kopš ir demisionējusi Laimdota Straujuma, man vairākkārt ir jautājuši par demisijas iemesliem. Kādēļ valstij tagad ir jāpārdzīvo valdības krīzi, kas ir noticis, kāpēc?

Racionālas atbildes nav. Nekas nav noticis.

Uz Straujumu, pēc viņas pašas vārdiem, tika izdarīts spiediens, “organizēta milzīga kampaņa”. Bez redzamā iemesla, bez saistības ar kādu sabiedrībai tiešām būtisku jautājumu – patvēruma meklētāju uzņemšanu, chronisko krīzi satiksmes nozarē, drošības un aizsardzības jautājumiem. Ir pieņemts budžets. Parlamentā nav bijis neuzticības izteikšanas ne valdībai, ne atsevišķiem ministriem.

Latvijā nav noticis nekas, lai Latvijai tagad būtu jāpārdzīvo valdības krīze.

Bizantija, Maskava. Noteikti ne Rietumi. Noteikti ne stabila demokrātija. Kas? Otršķirīga, periferāla valsts, kas atrodas ieilgušā tranzītstāvoklī, nav tikusi galā ar identitātes meklējumiem, kur nekas labs nenotiek, notikt nevar un nenotiks.

Latvija tagad sūta pasaulei, Eiropai, Rietumiem, Ziemeļiem signālu. Tas ir ļoti neizdevīgs pašai Latvijai, un šis signāls ir lasāms un saprotams tikai citām bizantiskām politiskajām kultūrām. Jo Rietumu kultūras cilvēki noskatās uz notiekošo ar izbrīnu.

Par līderību
Tagad vajadzētu aktualizēties jautājumam par politisko spēku konkurenci un spēju sadarboties, par mērķiem un interesēm, kā arī par politisko līderību.

Laimdota Straujuma nebija līdere ne pirms iecelšanas, ne laikā, kamēr vadīja valdību, nav, protams, arī tagad. Visticamāk, drīz neredzēsim ne pēdas no šīs dāmas politikā, kur viņai divus gadus piederēja visietekmīgākais postenis valstī.

Raksturīgi, Latvija zaudē savus politiskos līderus. Vairāki premjeri, ministri ir zuduši, aizejot no valdības.

Latvijā principā ir maz cilvēku. Latvijas sabiedrība ir maza un sarūk. Talantīgu, spējīgu cilvēku ir maz. Tādu, kas grib un var darboties politikā un valsts pārvaldē ir ļoti maz. Dažām prominentākām, nozīmīgām partijām nav īsti kandidātu ministru posteņiem. We all know that. Bet mūsu talanti aiziet zudumā, iet prom no politikas, it kā kāds viņus dzen ārā.

Katru reizi Latvija saņem jaunu ministru prezidentu kā kompromisa rezultātu. Latvijas ministru prezidents nav ne savas partijas līderis, ne parasti cilvēks ar ilgu politisko karjeru. Par Latvijas ministru prezidentu kļūst ne tas labākais un ne tas atzītākais, ne tas, kurš ir cēlis politisko karjeru.

Lembergs un Āboltiņa? Viņi ir politiskie “karjeristi” un abi grib būt ministru prezidenti. Bet es un tādi, kā es, tieši viņus šajā amatā redzēt negribam. Ko tas nozīmē?

Laikam to, ka Latvijā politisko karjeru var taisīt tikai tādi tipi. Vai tas ir tas, kas ar cilvēkiem notiek pēc vairākiem Latvijas politikā pavadītiem gadiem. Drīzāk tomēr pirmais, nekā otrais.

Bet kā ir jāsaprot “tādi tipi”? Spēcīgi, spējīgi, talantīgi, konkurētspējīgi, drosmīgi, izlēmīgi? Atbildīgi? Līderi? Varbūt citās politikās viņi būtu drosmīgi un atbildīgi līderi, kas prasmīgi vada savas valstis – vairākus gadus, kā mēs redzam attīstītās parlamentārās demokrātijās.

Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Un bezatbildību? Bet ja viņi ir blēži un krāpnieki, kādi viņi protams ir, – kas tad viņi ir par līderiem? Bezatbildīgs blēdis nevar būt līderis.

Protams, Latvijas politika ir tikai 25 gadu veca, un politisko pieredzi ņemt īsti nav kur. Interesanti, ka arī rietumu latvieši – uz daudzi, arī es, cerēja – bija nākuši Latvijas politikā 90. gadu sākumā (un zaudēja) bez reālās politiskās pieredzes, jo savās mītnes zemēs ar politiku nenodarbojās. Tāpēc arī zaudēja, protams. Un tāpēc Latvijai gāja secen citādi iespējamā demokrātijas first-hand pieredzes iegūšana – nesanāca tāds kā shortcut uz demokrātijas vērtību apgūšanu, jo īsti nebija, kas varēja apmācīt.

Varbūt ar vienu izņēmumu. Vaira Vīķe Freiberga. Bet arī viņai bija vien jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem. Pat neskatoties uz to, viņa ir un būs Latvijas politikas morālā autoritāte. Viņas vientuļā zvaigzne vienmēr mirdzēs Latvijas politikas tumšajās debesīs. Viņa bija citāda prezidente.

Kompromisi, demokrātijas jaunība, skolotāju trūkums ir objektīvi apstākļi.

Nav gluži objektīvs tas apstāklis, ka pie vadošajiem amatiem izpildvarā parasti netiek tie, kas cīnās par vēlētāju balsīm.

Tie, kas cīnās, ir līderi. Tos mēs – te es domāju vēlētājus, sabiedrību – zaudējam kaut kur pa ceļam no vēlēšanām uz valdības veidošanu. Var strīdēties par šo īsto politisko līderu, kas klauvē pie vēlētāju durvīm vēlēšanu kampaņu laikā, kvalitāti. Bet absolūti to pašu var kritizēt attiecībā uz izpildvarā nonākošajiem.

Nē, Latvijas izpildvara nav kvalitatīva. Bet faktiski nav arī politiska. Zaudējot īstos politiskos līderus, ievēlētos politiķus, kam mēs uzticam sevi pārstāvēt, mēs kaut kā pa ceļam uz valdības iecelšanu zaudējam pašu politiku – un demokrātiju – un, var pat teikt, leģitimitāti.

Latvijas sabiedrībai ir jāgādā par to, lai Latvijas politika pārstāj būt smirdoša mēslu bedre. Protams, sabiedrībai ir jāaudzina un jāizglīto sava jaunā elite, savi priekšstāvji. Sabiedrība, mēs katrs atsevišķi un visi kopā, varētu sākt ar cieņas izrādīšanu jaunu talantīgu cilvēku centieniem sasniegt publiskās politikas skatuvi.

pirmdiena, 2015. gada 21. decembris

Papuasu juntai? Tikai Āboltiņa!

Beidzot principi - Latvijas publiskajā telpā. Jā, tikai partijas līderis. Tāds ir princips. Tikai vēlēts politiķis, kas vēlēšanās ir pierādījis, ka viņam, viņa pozīcijai, viņa / viņa partijas programmai, politiskajam piedāvājumam ir vēlētāja uzticība.

Es personīgi esmu katgoriski pret Solvitu Āboltiņu, jo viņa nedrīkst atrasties Saeimā un līdz ar to viņai nākamajā dienā pēc vēlēšanām būtu bijis jāatkāpjas no partijas priekšsēdētājas amata - Vienotībai uz šo brīdi bija jābūt citam cilvēkam priekšsēdētāja amatā.

Bet tāda ir Latvijas realitāte - chaoss, muļķība, kretinisms, ko savārījusi un ko uztur mazizglītoto, korumpēto, pašapmierināto papuasu junta.

Šī junta ir uzurpējusi Latvijas politiku. Un noturēties virspusē tai palīdz tikpat papuasiski domājošie "konsultanti" un bezsmadzņainie mediji. Klausoties Latvijas Radio Krustpunktā ar tā saucamajiem ekspertiem un, protams, politiķiem, gribas vemt, no tā cik kretiniski uzvedas diskusijas moderators.

Papuasi nespēj novērtēt uz vērtībām veidoto principu ievērošanas nepiecišamību stabilu demokrātiskās pārvaldes institūciju izveidei un stirpināšanai. Tāpēc - es saku tāpēc - tāpēc Latvija ir tik atpalikusi.

That is why Latvia is a mess. Latvia is a mess.

svētdiena, 2015. gada 6. decembris

Гражданство-лайт. Изгнание дьявола с набором льгот

A Haunted House comedy poster

В октябре 1991-го с момента восстановления гражданства Латвийской Республики был заложен хаос, который был понятен и читаем сразу, но многие или некоторые, такие как я сам, например, были готовы к ущемлению прав ради лучшего будущего, основательно продуманного, защищенного от неминуемого (помните мантру конца 80-х и начала 90-х - обратимы ли перемены!?) совокистского реванша, и т.п.

"Целебный" хаос хорош в меру, как и добродетельная жертва. Но хаос затянулся. Привел к "консервации" раскола, уходу огромной части очень маленького общества в астрал (многие, кажется, все еще мыслят категориями "одной шестой части суши", что, мол, народу немеряно, и, если кто-то несчастлив – какая разница, зато полно вполне счастливых конформистов). Российский телевизор не стоял на месте и не дал застояться и расколу в нашем микроскопическом обществе, где каждый на вес золота. Поэтому и "консервация" - лишь иллюзия. Раскол все годы лишь углублялся.

Выйдя из тоталитаризма, советские граждане - и русские, и в менее болезненной степени латыши - притащили с собой ворох социальных и нравственных болезней, одной из которых является кризис идентичности. Людям абсолютно необходима ассоциация, земля под ногами, стенка, к которой прислониться, ценности, во что верить и которые разделить с остальными, правила, по которым играть, праздники, которые праздновать.

Даже натурализуясь, то есть приобретая формальную идентичность, бывшие неграждане не становились своими для латышской части общества. Во-первых, потому что не "интегрировались". Во-вторых, потому что изначально заложенный в идею "восстановления гражданства Латвийской Республики" смысл имел мало общего с прекраснодушными, розовыми ожиданиями людей моего склада.

Первое, конечно, важно, но это вопрос саморегуляции - сразу перепрыгну к выводу: нужно говорить о консолидации (национальной консолидации), а не о фантомной интеграции.

Второе болезненно и имеет к теме непосредственное отношение. Негражданство, его институт, - это институциональная форма неприятия (я выбираю слова, по-латышски я сказал бы прямо - "naids"), закрепленное в законе, выбитое в камне изгнание дьявола, подлого пришельца, принесшего на подошвах своих сапог немного-немало - ад. Смысл - изгнать, отлучить, наказать. Другое дело, что наказать надо Сталина, кровопийцу, исполнителей его палаческой политики, грубо говоря - тюремных надзирателей и автоматчиков на лагерных вышках, - а применить наказание получается только по внешним атрибутам, совсем другим людям, за то, что не от тех родились, то есть ни за что да еще и коллективно.

Дело сделано. Общество разделено, одна огромная в латвийских масштабах часть отчуждена и переживает «наказание» (кто-то рассчитывал на благодарность?). Хаос нужно разгребать, потому что он опасен.

Хаос опасен, потому что разделенное общество всегда балансирует на рубеже холодного и горячего конфликта. Конфликт есть, не может не быть в таких обстоятельствах, потому что человек в принципе не в силах преодолеть силу эмоций, и рацио просто уступает место обиде – все зависит от личного болевого порога. О конфликте свидетельствует остановка натурализации, массовое принятие гражданства Российской Федерации, ну и некоторые антуражные проявления.

В конфликтном обществе жить тяжело, неприятно и рискованно. В конфликтном обществе экономика и вместе с ней благополучие будут всегда хромать. В условиях неуверенности экономика всегда будет искать такие формы, на которые возможный гражданский конфликт окажет минимальное негативное воздействие, - а это практически всегда мало- и незаконные серые и черные схемы, обман, мошенничество.

В нынешних обстоятельствах Латвия идет не в сторону оздоровления и модернизации экономики, упорядочению трудовых отношений, не в направлении создания новых рабочих мест, привлечения качественных долгосрочных инвестиций, роста доходов, повышения собираемости налогов и создания социального государства, в котором комфортно жить, а в сторону еще большей криминализации экономики. Вполне закономерно, что усилия по борьбе со схемами укрытия доходов и политической коррупцией в Латвии сегодня обречены на неэффективность.

Хаос опасен. Воров надо сажать в тюрьму, агентов гибридных агрессоров надо отлавливать. Но в условиях разделенного общества, постоянно находящего в бреду взаимного недоверия и даже ненависти, - делать это, оказывается, трудно, даже толком невозможно. Стоит мошеннику пощекотать животик шовинистам, они с ревом бросаются на его сторону. Оказывается, разделенным обществом очень легко манипулировать.

Хаос. Два сорта гражданства – это хаос, или, простите, бардак. Пусть и философски обоснованный – изгнание дьявола, – но бардак. «Негражданство» - это гражданство второго сорта. Латвия как государство несет одинаковую ответственность за находящихся за границей своих граждан с паспортами обоих цветов. У латвийских неграждан нет статуса «лиц без гражданства».

Отмена дополнительного сорта гражданства – это логичный шаг наведения порядка в этой сфере. Общества – где-то это принято называть государством, но на самом деле речь идет об интересах общества – добиваются от своих членов определиться с формальной идентичностью: либо ты гражданин своего государства, либо ты иностранец.

«Гражданства-лайт» не бывает. Нельзя за некие льготы – безвизовых поездок на «историческую родину» - заплатить политическими правами. Это пренебрежение к своему обществу, уход от ответственности за свое общество. Колбаса за свободу. «Гражданство-лайт» безнравственно прежде всего с точки зрения равенства всех перед законом. Закон один для всех людей. В сегодняшней Латвии получается, что закона два, и совершенно непонятно, что эта путаница призвана решить.

Те, кто становится иностранцем, живя в своем обществе, должен считаться с последствиями такого шага. Наличие такой возможности – аномально. У любой страны есть требование к претендентам на гражданство постоянно проживать на своей территории. Сам факт того, что Россия не распространяет такое требование на неких «соотечественников», которые либо десятилетия назад выехали на постоянное место жительства из России, либо родились за ее пределами, например, в Латвии, - сам этот факт нужно расценивать как недружественный акт, направленный на причинение ущерба обществу, в котором «соотечественники» живут. Эта практика направлена на углубление раскола в обществе, на предотвращение его консолидации. Поэтому и всем тем, кто становится иностранцами в своей стране, необходимо осознавать, что участие в такой практике идет в разрез с интересами их собственного общества.

Неминуемый совокистский реванш происходит на наших глазах. В Москве у власти ГКЧП, который так же неминуемо превратился в бандитский режим, упразднивший демократические институты в своей стране и стремящийся упразднить их в бывших колониях. В 2015 году нельзя не видеть, что огульное предоставление гражданства России всем желающим в Латвии является методом гибридной войны.

Получается, что латвийское негражданство – лучший подарок агрессору, тому самому дьяволу, которого негражданство было призвано изгнать. Впрочем, и это тоже не новость, что лишний раз подтверждает срочную необходимость исправить старую ошибку.

Visas vecās dziesmas / Stuff