piektdiena, 2016. gada 29. janvāris

Partijas. Statistu sadzīšana nelīdz

Šim ierakstam es izvēlējos divus ”inputus” - komentāru, ko saņēmu uz ierakstu Paldies Levita kungs!.., un politiskās pētnieces Dainas Bāras komentāru, kuru Latvijas Avīze publicēja šeit kopā ar Egila Levita viedokli, kuru citēju minētajā ierakstā.

Kāpēc biedru skaitam nav nozīmes?

Komentārs (šeit):
Egils Levita argumentācija ir konsekventa. Viņš argumentē no demokrātisko principu viedokļa. Tādēļ šis likumsir antikonstitucionāls. Tam piekrītu. Taču problēma - partijas ir mazskaitlīgas, cilvēki iesaistīšanos partijās uzskata par tādu kā negodu. Protams, to nevar mainīt ar šādu likumu. Bet kā panākt, ka godīgi cilvēki dibina un iesaistās partijās?

Daina Bāra:
Demokrātija prasa arī plašu sabiedrības līdzdalību un atbalstu partijām.

Līdzdalība tagad ir realizējama ar komunikācijas līdzekļiem. Atbalsta un neatbalsta paušanai ir paredzētas vēlēšanas, nevis dalība partijās.

Kā tieši statistu sadzīšana partijās risina partiju mazskaitlīguma problēmu? Baidos, ka nekā.

Šodien jums ir jāsavāc 200 uzvārdi, lai jūs varētu piereģistrēt savu partiju. Jūs lieliski zināt, ka tie, kas partijā darbojas ir kādi desmit, divdesmit, no kuriem vismaz daži ir algoti darbinieki, kuri varbūt nemaz nav partijas biedri. Tas ir tas, kas jums kā partijai ir nepieciešams, lai izstrādātu politisko piedāvājumu. Vēlēšanām jums ir jāpērk pakalpojumi... Vai ir jāorganizē brīvprātīgo darbu, kurš vienalga pat ar visforšākajiem nodomiem nespēs nosegt visas vajadzības - pēc ekspertiem un komunikācijas. Bet patiesībā pat ļoti pieticīgā mērā jūs labākajā gadījumā uz brīvprātības principā varēsiet organizēties tikai paši - tie desmit, divdesmit domubiedri, kam šī ideja, partija ir sirdslieta. Līdz ar to mazskaitlīgums nav problēma un tā nav jārisina. Tieši tāpēc es jau vairākus gadus atkārtoju domu, ka modernām demokrātiskām sabiedrībām biedru skaita ierobežojumi partijās nav vajadzīgi, bet modernām partijām tie ir kaitīgi.

Mediju un ātrās datu komunikācijas laikmetā sazināšanās vairs nav problēma. Notikumi tiek izgaismoti reālajā laikā. Un izmaksas informācijas pieejamības traucēšanai ir daudz lielākas par investīcijām informācijas un tās analīzes netraucētai nodrošināšanai. Tas kopumā ir nesalīdzināms ne ar ko tādu, ko cilvēce bija piedzīvojusi iepriekš. Tas saucas digitālā revolūcija, kas nenovēršami izslēdz vēsturiski ievērojamus atkritienus no notikumu caurspīdīguma, lielāka analītiskuma, tendenču vieglākas “lasāmības” un pasaules daļu, valstu, sabiedrību interdependence. Šajā laikmetā - vai pareizāk sakot, kopš šī brīža - masu kustības nav nedz vajadzīgas, nedz iespējamas.

Masu kustība ir indivīdu tiesību realizācija uz sanāksmēm, viedokļu paušanu un apmaiņu, informācijas saņemšanu - visu, ko agrāk realizēt bija samērā grūti un salīdzinoši daudz grūtāk, nekā tagad. Masu kustība var būt vēl vajadzīga vēstījuma stiprinājumam - tātad atkal komunikācijai. Arī to principā var realizēt ar moderno rīku palīdzību, vienīgi digitālā komunikatīvā vidē vēstījums praktiski vienmēr ir individuāls.

Daina Bāra:
Partiju darbībā personiski iesaistīto Latvijas pilsoņu īpatsvars ir tik mazs, ka saikne starp tām un plašāku sabiedrību faktiski nav nodrošināta.

Vēlreiz par to pašu. Tas laikam ir vislielākais misconcept visā šajā kontekstā. Saikni nosaka komunikācija, spēja sazināties, nevis to indivīdu skaits, kas fiziski atrodas klāt sanāksmes telpā. Vai vadoties pēc Dainas Bāras loģikas, valdībā fiziski būtu jāiesaista visi divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, nu varbūt vismaz vienu miljonu simt tūkstošus, lai nodrošinātu saikni starp valdību un sabiedrību? Komunikācija, saziņa, spēja verbalizēt idejas, nodomus, rezultātus.

The bottomline is — masu kustību laiks ir pagājis un atdzīvināt tās, pieprasīt masveidīgumu no partijām ir bezjēdzīgi.

Kāds ir partiju uzdevums

Daina Bāra:
Partijas nav nostiprinājušās, nav izveidojušas savu politisko programmu un līdz ar to tās nespēj veikt savas funkcijas. Ne viens vien politikas pētnieks ir secinājis, ka mazs biedru skaits partijās var novest arī pie tā sauktajām projektu jeb kabatas partijām.

Jocīgi. Esošās partijas nepārstāj taču lielīties ar četrciparu skaitļiem, tātad daudzkārt pārsniedzot noteikto minimumu. Tātad viņu četrciparu skaitļi nav līdzējuši tam, lai “nostiprinātos” vai “izveidotu savu programmu”? Un viņu četrciparu skaitļi nav pasargājuši esošās partijas no “kabatizācijas”?

Vai – nopietni – nebūtu pareizāk paanalizēt, kāpēc partijas nav nostiprinājušas. Ne jau statistu skaits tās stiprina. Varbūt iemesli meklējami politiskā procesa monopolizācijā, kurai loģiski seko varas uzurpācija, ja politiskā procesa monopolizācijai un politiskās konkurences ierobežojumiem nelikt šķēršļus? Varbūt tāpēc arī partijas “nav izveidojušas savu politisko programmu”?

Kāds ir partiju uzdevums? Pārstāvēt sabiedrības daļu, savus biedrus un radīt politisko piedāvājumu šīs sabiedrības daļas vai visas sabiedrības aktuālo problēmu risināšanai.

Lieta ir tāda, ka partijas nepārstāv savus biedrus. Pirmkārt, tāpēc ka digitālajā laikmetā biedriem nevajag, lai tos pārstāvētu partijas - bedri ar to lieliski tiek galā paši. Un otrkārt, tāpēc ka Latvijas partijām ir milzīgas problēmas ar iekšējo demokrātiju. Vai nu intrigas un korupcija, vai nu demokrātija. Ja Vienotībā - Latvijas partijā, ar skaidrāko (salīdzinājumā ar pārējām!) izpratni par liberālajām vērībām, - ir iespējams tas, kas ir novedis Latviju tagad līdz politiskai krīzei uz pilnīgi līdzenas vietas, - nekādas iekšējās demokrātijas tur nav, bet zeļ un plaukst mežonīga korupcija. Kaut kādu tur neietekmīgu biedrīšu pārstāvniecība? - Out of question per se.

Pārstāvēt sabiedrības daļu arī kļūst arvien sarežģītāk. Tas drīzāk bija kādreiz saistīts ar sabiedrības dalījumu šķirās. Modernā rietumu sabiedrība ir sociālie slāņi vai lingvistiski un kulturāli atšķirīgas (tradicionālās) grupas, ne tik daudz šķiras, kas apgrūtina specifisko interešu identifikāciju. Kādas intereses ir svarīgākas - “latviešu intereses” (latviešu valodas lietošana… ēēē, kas vēl?) vai darba vietu radīšana? Kuras intereses atbilst kurām sabiedrības daļām? Neņemšos uzstāt, ka “sabiedrības daļas” arī ir novecojis koncepts, bet manā skatījumā tas vairs nav aktuāls. Šī koncepta esamība lielu lomu nespēlē. Bīstama ir šī koncepta pārprašana - kā jau minētajā piemērā ar “latviešu interesēm”, tāpat ar “krievu interesēm”. Lielākais pārpratums ir tajā, ka tās etniski definētās “intereses” ir identitātes jautājumi. Sabiedrības interesēs ir attīstīt vienotu pamatidentitāti, nacionālo identitāti, ko dala visi sabiedrības locekļi. Līdz ar to valstij jāsekmē ir nacionālās identitātes stiprināšanos, nevis jāstutē etniskās atšķirības. Stimulēt masveidīgumu etniskajās partijās nozīmē kūdīt atsevišķas sabiedrības daļas uz savstarpēju konfliktu, kas nevar būt nevienas sabiedrības interesēs, ja tā sabiedrība nav vienojusies padarīt sev galu. Tā ka arī te, ja masveidīgums un statistu sadzīšana partijās vispār var radīt kādu efektu, tas efekts labākajā gadījumā būs neitrāls, bet visdrīzāk negatīvs.

Ir problēmas, lielas, ne vienmēr redzamas, ne vienmēr uzreiz izprotamas, taktiskās un stratēģiskās - visai sabiedrībai - kas ir jārisina. Jādefinē, jāizprot, jāpārdomā un jāieliek vārdos. Tas un tikai tas var būt modernu partiju uzdevums. Tieši tā ir jāsaprot partija kā demokrātijas pamatinstitūcija. Es redzu šo modeli kā think tank. Partija kā think tank. Domubiedru grupa, kas sanāk kopā, lai izstrādātu risinājumu kādai problēmai un piedāvātu šo risinājumu sabiedrībai vēlēšanās.

Masveidīgums te nu nekādi nelīdz, bet biedru skaita ierobežojumi ir ļoti kaitīgi - demokrātijai un politikas funkciju izpildei.

Ierobežot naudas varu, nevis tiesības

Daina Bāra:
Kā zināms, ar naudu, ar uzbrūkošām sabiedrisko attiecību kampaņām var diezgan viegli panākt ievēlēšanu parlamentā.

Jā, un tieši tā ir milzīga problēma, kuru likumdevējs līdz šim nav atrisinājis. Jānosaka daudz striktāki ierobežojumi vēlētāju ietekmēšanai ar komerciāliem līdzekļiem - apmaksāto reklāmu, komunikāciju aģentūru nolīgšanu savu mesidžu izstrādei un pasākumu organizēšanai utt., kam vēl partijas tērē naudu vēlēšanu kampaņas laikā… Kampaņas var būt daudz klusākas, daudz pieticīgākas. Savi mesidži partijām nu gan jāizdomā un jārafinē pašām. Te galvenais ir jāpatur prātā, ka mūsu apstākļos ar mūsu visai zemu attīstītu politisko kultūru – un es pirmkārt domāju par pašu politiķu kultūru un mēra izjūtu – nepietiekami ierobežojumi finanšu līdzekļu izmantošanai politiskajās kampaņās nozīmē nepārtraukto vēlētāju apziņas bombardēšanu ar bezgaumīgiem un muļķīgiem saukļiem, solījumiem, bezgaumības tiražēšanu un galu galā neuzticības vairošanu - demokrātiskā procesa kompromitāciju.

Iespējams, ka tieši šādi mežonības, bezgaumības piemēri publiskajā politikā ir radījuši tik lielu neuzticību politikai, partijai un, kā sekas, arī parlamentam sabiedrībā. Radījuši neticību arī savos spēkos – cilvēks skaidri redz, ka politika ir nauda, nauda, nauda, milzīga un, iespējams, krimināla. Ka par vienu kampaņu tev bezmaz vai jāpārdod dvēseli. Kurš normāls cilvēks to gribēs?

Un tas notiek tikai un vienīgi tāpēc, ka tie, kas Latvijā tā dara, to darīt vienkārši var! Because they can! Mēs, sabiedrība viņiem to ļaujam. Un mūsu vēlētais parlaments un mūsu eksperti neatrod neko labāku, ka tikai piespēlēt viņiem vēl vairāk, - nevis ierobežot viņu nekontrolējamo varēšanu, bet vēl nedaudz piežmiegt mūsu tiesības. Ļoti loģiski!

Šie Politisko partiju likuma grozījumi ir labākais pierādījums tam, cik kaitīga un bīstama naudas vara ir pilsoņu tiesībām. Zaudē politiskās tiesības, jo neiztur naudas sitienu.

Jāsaka, ka Daina Bāra nedaudz tālāk tekstā īsi runā par to pašu. Jo to nevar nepamanīt: “…politiskajām partijām ir diezgan negatīva pieskaņa no iepriekšējiem periodiem.”

Žēl, ka Dainai šķiet, ka “negatīvo pieskaņu” var izārstēt sadzenot partijās vēl vairāk statistus.

Latvijas partijas visticamāk nesacietēs nekad

Daina Bāra:
Apstākļos, kad daļēja politisko partiju nomaiņa ar jaundibinātām partijām un to apvienībām, kā arī partiju identitātes maiņa ir pastāvīga sistēmas iezīme, netiek pilnvērtīgi realizēta partiju politiskā atbildība un vismaz dažas no tām kļūst par īsa vai vidēja termiņa projektiem bez ilgtermiņa atbildības.

Šādi apstākļi ir absolūti normāli mūsu attīstības fāzei. Tie ir dabiski un tie ir jāiziet netraucēti. Mēs mācāmies veidot un patērēt politiku. Vairāk vai mazāk nemainīgās partiju identitātes ir raksturīgas tām sabiedrībām, kur politiskās kultūras un sistēmas veidojās un stiprinājās pirmsdigitālajā ērā. Mēs to jau esam nokavējuši, un atgriezties pirmsdigitālajā laikā mēs jau nevarēsim. Arī pie mums kādudien notiks politiskā procesa normalizācija. Ļoti iespējams, ka mūsu gadījumā partiju identitāšu vietā nāks kas cits. Es drīzāk prognozētu normalizāciju politikas augstākā profesionalizācijā un ideoloģiskā sektorizācijā, nevis konkrētu partiju “sacietēšana”.

ceturtdiena, 2016. gada 28. janvāris

Latvijā apkaro demokrātiju

Screenshot no Saeimas vietnes ar balsošanas
rezultātiem otrajā lasījumā 2016. gada 14. janvārī.
Līdz šodienai nezināju, ka Saeima jau pirms divām nedēļām, 2016. gada 14. janvārī, nobalsoja otrajā lasījumā par antikonsitucionāliem pilsoņu politisko tiesību un politiskās konkurences, tātad pašas demokrātijas, ierobežojumiem.

Gaidīju to, kā bija iepriekš paredzēts, februāra sākumā. Medijos ziņu par šo notikumu redzējis neesmu. Latvijai tas laikam ir gājis secen. Man ir ļoti, ļoti žēl!

Latvijā pilnā sparā notiek demokrātijas apkarošana. Ja palasīt VL Dombravas argumentus uzmanīgāk, mati sāk kustēties.

Viņš ierosina parakstu vākšanu vēlēšanu sarakstiem pirms iesniegšanas - kā Putina režīmā - tev i naudu jāiemaksā, i paraksti jāsavāc, un kāda "komisija" pēc tam tos parakstus izbrāķēs. Tāds Krievijā ir mechanisms - vāc, tev tos izbrāķē un nelaiž uz vēlēšanām. Dombrava arī tādu grib.

Ierobežot demokrātiju ir tikai jāsāk. Tālāk fantāzijai robežu nebūs. Arī pretestība mazināsies ar katru nākamo soli.

Dombrava Saeimā:
"Ar šo priekšlikumu, varētu teikt, ir vēlme mazināt visatļautību un valsts resursu tērēšanu, Saeimas vēlēšanas organizējot."
Par kādu "visatļautību" runā Dombrava? Acīmredzot, viņš runā par pilsoņu politisko tiesību realizāciju - iespēju piedalīties vēlēšanās. Iespēja pilsoņiem piedalīties konkurentā demokratiskajā procesā neierobežoti, tā, kā to paredz Latvijas Satversme, kā jau jebkuras demokrātiskās sabiedrības konstitūcija, - šāda iespēja, Dombravasprāt, ir visatļautība. Ierobežot pilsoņa tiesības piedalīties konkurentā demokrātiskajā procesā var tikai likums uz tā pamata, ka kāds konkrēts politisks piedāvājums ir vērsts pret demokrātiju un valstiskumu. Piemēram, totalitārās ideoloģijas. Tās nav savienojamas ar demokrātiju. Galvenā jebkuras totalitārās ideoloģijas pazīme ir necieņa pret indivīda tiesībām, kā arī indivīduālās atbildības principu. Es saskatu Dombravas aicinājumā totalitāras ideoloģijas pazīmes.

Visatļautība ir klusa - un turpmāk varēs jau būt vienalga cik skaļa - politisko tiesību ierobežošana, pieņemot šādus grozījumus likumā. Visatļautība ir balsu pirkšana un vēlēšanu rezultātu falsificēšana. Visatļautība ir melīgi solījumi. Visatļautība ir politiskā korupcija un nekompetence. Visatļautība ir varas uzurpācija. Visatļautība ir tad, kad tum esot pie varas, vari radīt konkurentiem šķēršļus un neiespējamus apstākļus, un tu to dari, tu izmanto varu, kas tev nemaz nepieder, savtīgos nolūkos, un tu to dari par nodokļu maksātāju naudu. Tā ir visatļautība. Nekaunīga un antikonstitucionāla.

Kur sabiedrību, līdz kādam sociālam, politiskam un ekonomiskam kraham, noved īstā politiķu visatļautība, var pārleicināties uz Krievijas piemēra. Tieši tā piemēra, kuram tik uzstājīgi rosina Latvijai sekot Dombrava, viņa partija Visu Latvijai. Tā mežoņu, tumsoņu, politisko idiotu un pašnāvnieku diktatūra. Tā ir nāve.

Vienotība atbalstīja demokrātijas apkarošanu. Te var iepazīties, kurš kā ir balsojis.
Man ir kauns, ka es balsoju par šo sarakstu. Tas vairs neatkārtosies.

Man nav ne jausmas, kas liek šiem cilvēkiem akli abalstīt krokodiliskos - antikonstitucionālos - pilsoņu tiesību ierobežojumus. Man ir aizdomas, ka iemesls te varētu būt, ka "pret" balso opozīcija.
Secinājums - kā vienmēr, kretinisms. "Varas partijas" ir gatavas atņemt mums visas politiskās tiesības, pārvērst Latviju par Putina Krieviju ar imitācijām un dekorācijām demokrātisko institūciju vietā kaut kādu galēji idiotisku iemeslu pēc. Tie nav principi, tās nav vērtības, tas ir pretēji sabiedrības interesēm. Tie ir "ponti" - parādīt vidējo pirkstu.

Viņiem - visatļautība. Mums - vidējais pirksts.

trešdiena, 2016. gada 27. janvāris

Paldies, Levita kungs! Bet Saeima pieņēma Politisko partiju likuma grozījumus arī otrajā lasījumā

Saeima "varas partiju" balsīm jau otro reizi nobalsoja par Politisko partiju likuma grozījumiem, kas paredz minimālo biedru skaita pacelšanu no 200 līdz 500. Tas notika 14. janvārī. Varbūt es slikti sekoju medijiem, bet ziņas par to sastapis neesmu. Par grozījumiem rakstīju pirms mēneša šeit un šeit.

27. janvārī, savu viedokli par šo attīstību Latvijas Avīzē publicējis Egils Levits (šeit), par ko es Levita kungam pateicos. Es ļoti ceru, ka Levita vārds tiks pamanīts un dos impulsu kaut minimālai diskusijai par šo absolūti, vitāli svarīgo tēmu, kas ir daudzkārt svarīgāka par idiotisko vodeviļu ap premjera kandidātu meklējumiem. Man neizdevās pamodināt publiku sociālajos tīklos - Latvija noskatās uz savu politisko tiesību ierobežošanu ar lielu vienaldzību. Tieši tā uz tieši to pašu līdzīgos apstākļos un stipri līdzīgā politiskās kultūras attīstības līmenī noskatījās uz savu politisko tiesību ierobežošanu, likvidēšanu un varas uzurpāciju Krievija pirms dažiem gadiem. Ar lielu vienaldzību.

Es lieliski apzinos sava bloga ietekmes spēku un esmu pārliecināts, ka vairāk par publikāciju LA nevarēšu palīdzēt šī viedā viedokļa izplatīšanai, bet es tomēr pārpublicēju šo tekstu šeit:

Prezidents Bērziņš bija iesniedzis arī citus priekšlikumus, kurus es vērtēju pozitīvi, – piemēram, par konstruktīvo neuzticības votumu. Tas paredz, ka Saeima valdību var gāzt tikai tādā veidā, ka tā nobalso par jaunu, jau gatavu valdību – tādā gadījumā mums tiktu aiztaupīta šī valdības krīze, kas paliks tautas atmiņā kā muļķīgākā valdības krīze Latvijas vēsturē. Tāpat ļoti svarīgs ir priekšlikums palielināt partiju finansējumu, tādējādi tālāk samazinot partiju atkarību no privātiem naudasmaisiem un ekonomiskām interesēm. Taču šos jēdzīgos priekšlikumus Saeima diemžēl tālāk nav virzījusi.

Tā vietā tā virza šos bīstamos priekšlikumus, kas paredz partiju dibināšanas un darbības un līdz ar to pilsoņu politisko tiesību tālāku ierobežošanu. Šie priekšlikumi ir pilsoņiem bīstami, jo būtiski apdraud Latvijas demokrātiju, tātad mūsu Satversmē noteikto konstitucionālo iekārtu. Demokrātijā katram pilsonim ir jābūt reālai iespējai piedalīties politiskajā procesā, tajā skaitā arī dibināt un darboties partijās, un kandidēt vēlēšanās. Tādējādi politisko partiju ierobežojumi tiešā veidā aizskar pilsoņa politiskās tiesības, kas garantētas kā Satversmē, tā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Savienības pamatlīgumos un Eiropas Cilvēktiesību hartā.

Stipras partijas nevar radīt ar ierobežojumiem

Es noteikti negribu izteikt aizdomas, ka Andra Bērziņa laikā izstrādātie priekšlikumi tiek virzīti tālāk tādēļ, lai ierobežotu konkurenci Saeimā pašreiz pārstāvēto partiju savtīgās interesēs. Šāds nodoms būtu skaidri antikonstitucionāls. Tieši otrādi – esmu pārliecināts, ka sākotnējais nodoms bija labs – “stiprināt politiskās partijas”. Līdzīgi priekšlikumi bija izteikti jau agrāk, 90. gados. Taču piedāvātais risinājums diemžēl ir nederīgs, demokrātijai kaitīgs. Saeimas vairākumam, steigā par to lemjot, kamēr domas ir pie valdības krīzes intrigām, šeit uzrādītā Latvijas demokrātijas problemātika acīmredzot neatklājās visā savā dziļumā. Tas noteikti nav ļauni domāts, bet nepareizi gan.

Ja šos tiesību ierobežojumus pieņemtu, sekas būtu pilsoņu politiskās apātijas pieaugums un pastiprināti iekšpartijas demokrātijas traucējumi. Jāuzsver, ka demokrātijā partijas ir absolūti nepieciešamas. Taču ar likumu ierobežot pilsoņu un partiju tiesības, ierobežot partiju konkurenci, lai mākslīgi radītu “stipras” partijas – tas ir aplams ceļš, kas ved uz demokrātijas (un līdz ar to Latvijas valsts) vājināšanu. “Visstiprākās” šādā vienkāršotā izpratnē partijas būtu tad, ja likums radītu apstākļus, ka reāli varētu pastāvēt tikai divas partijas – valdošā un opozīcijas partija (šāda formāli noteikta sistēma kādu brīdi pastāvēja Brazīlijā), vai pat tikai viena partija – un tad tā patiešām būtu “stipra”!

Mēs tieši pašreiz uzskatāmi redzam, ka arī tad, ja kādai partijai ir vairāk par 500 biedriem, tas nekādā ziņā nenodrošina nedz iekšpartijas demokrātiju, nedz sakarīgu politisku piedāvājumu vēlētājam. Ja savstarpēji apkarojoši grupējumi ar dažādiem politiskiem uzstādījumiem paliek kopējā partijā tikai tādēļ, lai kopā nodrošinātu minimālo biedru skaitu, tad tas nozīmē, ka vēlētājam netiek piedāvāta skaidra izvēle. Taču arī ja vairākums izstumj mazākumu, apzinoties, ka tam būs grūti veidot jaunu partiju vai tas arī būs par vēlu, tad tas tikai stiprina partijas vadībā acumirklī dominējošā vairākuma oligarhisko varu un samazina vēlētāja izvēli un ietekmi uz valsts politiku.

Tas viss ir pretrunā ar demokrātijas pamatprincipu – politiski atšķirīgu piedāvājumu konkurences nodrošināšanu. Tieši tas, ka brīvi (jā, patiešām brīvi!) tiek dibinātas, pastāv un vēlēšanās piedalās dažādas partijas (pat ar mums šķietami visjocīgākajiem uzstādījumiem) un vēlētājs starp tām izdara savu izvēli, ir demokrātijas “dzīvības” jautājums.

Savukārt to, ka Saeima nav politiski pārāk sa­drumstalota, nodrošina nevis pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumi, bet gan jau pastāvošā 5% barjera Saeimas mandātu sadalē. Partiju darbību drīkst ierobežot (un tās var pat aizliegt) tikai tad, ja tās vērš savu programmu vai darbību pret Latvijas valsti vai demokrātiju (un tad ir vienalga, cik partijā biedru vai kad tā dibināta), bet nevis tādēļ, ka tās ir mazas vai dibinātas pārāk vēlu – tad tas ir uzskatāms par nesamērīgu demokrātijas ierobežojumu.

Vienīgā valsts ar partiju monopolu

Latvija ir vienīgā (!) valsts Eiropas Savienībā (ES), kur paredzēts partiju monopols izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Tas ir ļoti būtisks ierobežojums. Arī partijas dibināšanai mums ir ļoti augsts slieksnis – 200 biedri, salīdzinot ar trim biedriem Francijā vai septiņiem biedriem Vācijā (tāpat kā biedrībām). Igaunijā gan partijai jābūt 500 biedriem, taču svarīgi ir tas, ka tur vēlēšanās var piedalīties arī neatkarīgi kandidāti un citas organizācijas – tātad nepastāv partiju monopols. Un tā ir liela starpība. Piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanās neatkarīgais kandidāts Indreks Tarands saņēma otru lielāko balsu skaitu un tika ievēlēts.

Problemātiska ir tieši šo triju ierobežojumu kombinācija – pirmkārt, vēl vairāk apgrūtinātā partiju dibināšana (tātad nepieciešamā biedru skaita paaugstināšana no 200 uz 500) saistībā ar, otrkārt, partiju monopolu izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Treškārt, tam “pa virsu” vēl nāktu ierobežojums jaunām partijām piedalīties vēlēšanās. Tāds pilsoņu politiskās brīvības ierobežojumu komplekss nepastāv nevienā ES dalībvalstī. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas politiskā kultūrā pilsoņi nelabprāt iesaistās politiskajās partijās, bet tas ir partiju atraktivitātes, godīguma, politiskās vilkmes, nevis likuma jautājums.

Demokrātija dzīvo tieši no politiskās konkurences starp partijām. Jau pašreizējais pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumu “komplekts” ir, es teiktu, uz robežas. Ja Latvijas pilsoņu un partiju tiesības un reālās iespējas piedalīties vēlēšanās ar savu politisko programmu tiks vēl tālāk ierobežotas, baidos, ka tad vadzis lūzīs.

Ne jau par velti Eiropas Drošības un sadarbības organizācija ir atkārtoti aicinājusi Latviju atcelt tagad pastāvošo partiju monopolu kandidātu izvirzīšanai. Tie nav tukši vārdi, tas ir nopietns brīdinājums. Der atcerēties, ka arī ES ir visai uzmanīga pret pārmērīgiem demokrātijas ierobežojumiem savās dalībvalstīs. Tās rīcībā kopš Lisabonas līguma ir jauns instruments – tā var sākt formālu procedūru pret kādu dalībvalsti par demokrātijas pārkāpumiem. Šogad šī jaunā procedūra pirmo reizi tika iedarbināta. Arī Satversmes tiesai un Eiropas Cilvēktiesību tiesai te varētu būt kas sakāms. Un pie Valsts prezidenta funkcijām pieder arī Satversmes sarga funkcija.

Stipras, daudzskaitlīgas un programmatiski jēdzīgas politiskās partijas var iegūt ar labu, godīgu, caurspīdīgu politiku, ar aktīvu jaunu biedru piesaistīšanu un iesaistīšanu, ar nopietnu, ticamu politisku pro­grammu, ar atraktīviem līderiem – tātad ar labu politisku piedāvājumu. To var panākt ar cilvēkiem, kuriem ir attiecīga politiska griba, izpratne un darbaspējas, bet nevis ar pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumiem. Likums, kurš mazasinīgo partiju sistēmu piedāvā ārstēt ar vēl ciešāku “skābekļa piegriešanu”, piedāvā nepareizu terapiju. Tā vietā – labāku politiku, lūdzu!

sestdiena, 2016. gada 23. janvāris

Не продавайте эфирное время Гитлеру!

Решил выложить фрагменты интересного разговора на фейсбуке 22-го и 23-го января – о культе «унижения русских» и о свободе средств массовой информации.

- Послушал интервью с Михаилом Зыгарем на Латвийском радио. Он говорит, Путин излечил людям травму - освободил от "унижения после поражения в войне". От того и 86%. Думаю, это очень точно. Все остальное – обстоятельства и жульничество. Это я от себя добавляю.

Илья Шнайдер: Не фокус, Гитлер тоже лечил. А как на "простом" советском человеке отразился проигрыш в холодной войне? Он попал в концлагерь, в плен, расстрелян?

- Фокус, Илья, в том-то и дело! Вы, очевидно, тоже из тех, кто склонен недооценивать, упускать значимость "излечения". Как и Вы, я не проникся "унижением", не заметил "проигрыша". Слышал неоднократно, но относился ко всей этой байде с пренебрежением – поживут, очухаются, сами поймут, что и слава богу, что совок сдох, что счастье это.

Пожили - и нихрена не поняли. Я не знаю, что точно переживают эти люди, и не понимаю, по чему в совке так можно тосковать. Но недооценивать этого не стоит. Как можно было 70 лет спустя выстроить религию "9 мая"? Вроде день скорби, день памяти погибших в войне с нацизмом. А вырос из скорби хамский шовинизм. В конце концов путинские войны, путинская изоляция, фаза мутнейшего мракобесия, массового поедания дерьма и усугубляющегося экономического маразма, а может, и коллапса – все это взрощено на культе "поражения в войне".

Илья Шнайдер: Единственное, что успокаивает, так это вероятность того, что эти бараны пойдут 86% и за другим человеком.

- Если будет "лечить" - Кашпировский, Путин - то пойдут. За Ельциным не пошли, тот не лечил. Тот как раз по-совдеповски через колено решал. Им бы правды, им бы голой задницей в мокрую воду, без болеутоляющих. Лет пятьдесят. Без спасителей и лечителей. Без этого никакой генетической памяти жизни в нормальном обществе не будет.

Alexandr Bondarev: Дмитрий, я не согласен насчет излечения от травмы поражения в холодной войне. Все-таки основа его рейтинга - это реальное повышение качества жизни, вызванное периодом высоких цен на нефть, совпавшим с периодом его правления. А уже под конец этого периода, зная, что он рано или поздно закончится, Путин стал формировать новый общественный запрос, который сам же и удовлетворил. Это и есть некое восстановление былого величия, пусть и иллюзорное. На момент его прихода к власти такого запроса не было. Это было искусственно привито для того, чтобы народ чем-то довольствовался, когда жрать снова станет нечего.

- Хорошо, тогда в основе всего тотальное промывание мозгов. Для маленького анализа. Латвия и Россия развиваются параллельно, ооочень похоже - в смысле исторического развития общества. Логично, что и в экономическом смысле в общем тоже. У нас тоже было бурное развитие, быстрый рост, потом резкий спад, неважно, как, когда и почему. Главное, что качество жизни повысилось значительно, как и в России, правда, без нефти и даже не очень на российской ресурсной ренте (транзит - несколько процентов ВВП). При этом у нас нет культа "творца благополучия" - у нас, немного по-дикарски, о правительство и президента принято вытирать ноги. Тоже нехорошо, но как вакцина против культа личности вполне себе окей.

Главная разница в том, что латвийские, или правильнее сказать, латышские, СМИ не были монополизированы и стерилизованы. У нас далеко не все идеально, были и есть проблемы с манипулированием СМИ, журналистской этикой, экономикой СМИ. Но у нас нет черных списков и запретных тем. Значит, - вывод - все дело в пропаганде, в информационной войне против российского общества.

Но я все же считаю, что и травма "поражения в войне" тоже имеет место быть. Эта язва открылась не сразу, не в 1991 году, и не без долгого массажа, которым все 90-е в России занимались коммунисты. В каком-то интервью еще в 91-м - на странице "Дождя" на ФБ - Путин называл распад СССР трагедией.

Русские СМИ в Латвии, в отличие от латышских, - несвободны. Они подверглись точно тому же, и в те же сроки, что и собственно российские СМИ, - русские СМИ в Латвии либо захвачены Кремлем напрямую, либо населены журналистами-прокремлевцами. Это очень печальный факт, который латвийское гражданское общество, и вследствие того государство, до сих пор игнорировало - от слабости, разобщенности и нежелания видеть дальше своего носа. Может быть, я сгущаю краски, и действительно, есть исключения. Может быть даже, происходит какая-то динамика и "прозревают" даже журналисты.

Alexandr Bondarev: Свободных СМИ и не бывает! Да и не нужно это. СМИ должны быть РАЗНОСТОРОННИМИ. Да, у каждого СМИ есть собственник, который определяет редакционную политику. Это нормально. Лишь бы не было такого, что у одного собственника есть контроль сразу за всеми основными СМИ, охватывающими почти всю аудиторию. Такое случилось в России.

- Тут мы с Вами, Александр, разойдемся во взглядах. Репутация! Если бы было так, как Вы пишите, то СМИ не смогли бы исполнять своего основного предназначения - обеспечивать доступ к информации - и, конечно, не смогли бы выполнять функцию watchdog, отслеживания промахов, проступков, предосудительного поведения, уже не говоря о преступлениях, в элитных средах - в политике, в бизнесе, в государственном управлении, в других закрытых институтах (церкви, например).

Дело в том, что на Западе институт репутации имеет колоссальное значение. Репутация есть у индивида и есть корпоративная репутация - у банка, машиностроительной компании или у средства массовой информации. Репутация может стоить человеку работы, должности, благополучия, карьеры. Предприятию - бизнеса. СМИ - аудитории и влияния, и в конце концов того же бизнеса. Поэтому непрофессиональное вмешательство владельца в редакционную политику с целью манипуляции или другой этически сомнительной целью - просто невозможно.

Редакционная политика - дело самих журналистов. Кстати, многими СМИ владеют сами журналисты. Или же их оплачивают налогоплательщики. В этом случае у нас, в бывшем СССР, бытует надоедливое недоразумение о некоем "государственном" владении. Государство не владеет, оно лишь осуществляет администрацию имущества, которое содержит общество. Частные владельцы обычно институционализированны - инвестиционные фонды, например, то есть владельцы без определенного лица или убеждений. Нет, не собственник определяет политику СМИ.

Alexandr Bondarev: Да, задача СМИ – обеспечивать доступ к информации. Но не бывает абсолютно объективных СМИ. Объективное мнение должно формироваться уже в голове телезрителя после просмотра нескольких разных мнений по разным каналам, при том что каждое из них совершенно необъективно.

Получив разные мнения от госпропаганды до оппозиционных взглядов, я могу сформировать свое мнение. Я вижу аргументы разных сторон, и чьи-то аргументы кажутся мне более весомыми. Если б у меня, как у очень многих, единственным источником был телевизор, я бы совершенно иначе смотрел на происходящее.

Ну а в конце концов, по мере приобретения нацией опыта в демократии, появляется и спрос на объективные СМИ, и бизнес этот спрос удовлетворяет. У меня вот такая потребность есть, и есть РБК, который эту потребность удовлетворяет. Пропаганда мне надоела, как с одной, так и с другой стороны. Но чтобы такая потребность появилась у многих, нужно пожить в условиях демократии какое-то время. Может, десятки лет. А на первое время достаточно и пропаганды, лишь бы она была разносторонней.

Вот, стал бы я президентом (а у нас президент - это абсолютная власть), первым делом запустил бы аукционы эфирного времени в гостелеканалах по частям. Чтобы любой инвестор смог купить себе, например, интервал с 20 до 21 по четвергам. Имхо, это создаст плюрализм, который как раз и необходим. Пусть свои 15 минут раз в неделю будет у Навального: он соберет денежку через интернет. Пусть какое-то эфирное время будет даже у совершенно неприятных мне людей вроде Федорова. Есть такой персонаж - он член Госдумы от партии власти, уже 15 лет имеющей больше 50% мест, но он утверждает, что все органы власти заполнены наймитами госдепа, которые вопреки воле президента и принимают все эти безумные законы в ущерб интересам России. По-хорошему в психушку бы его, но плюрализм есть плюрализм - его оппоненты легко смогут убедить аудиторию в его невменяемости, был бы у них доступ к телеку хоть на 15 минут в неделю.

- Интересно, Александр! По-моему, что-то в этом духе начало было формироваться в эпоху зрелой гласности к началу 90-х, но дальше не пошло. Или совсем свежий пример - Греция. Провел там отпуск прошлым летом. Из интереса пощелкал пультом. Спутникового не было, только греческие. Море, что-то умопомрачительное, такого обилия местных каналов я просто раньше не видел нигде. Не тематические, не фильмовые, все как один "общественно-политические" - было время перед референдумом 7 июля, горячее время. Я по-гречески ни бум-бум. Спросил у хозяина, чью квартиру мы снимали, - чем объяснить такое обилие теле-"продукции". Ответ был - у каждой партии, у каждой более-менее значимой группы интересов свой канал или свое время.

Я бы сказал - это отголоски мира до падения Берлинской стены и до дигитальной революции, после которых мир стал прозрачным и либеральным.

Когда-то по всей "капиталистической" Европе все крупные газеты были партийными, идеологичными. В развитых странах этого больше нет. Может, на крупных рынках, в Британии или Франции, например, осталась некоторая идеологичность, но только как дань рынку, то есть запросу аудитории. В Германии, Северных странах партийных газет больше нет, партийного телевидения не было никогда. Греция опаздывает.

Я к тому, что у партий нет иного способа говорить с обществом, кроме как посредством общественных медиа. Для этого они идут на дебаты или из кожи вон лезут, чтобы создать информационный повод. Свое суверенное время, свои пять-пятнадцать минут времени в национальном эфире партия получает только и исключительно перед выборами. Бесплатно. Так это в Латвии и много где еще в ЕС.

Что касается того, что выслушать надо разные стороны. Смотря в чем. И смотря что считать стороной. Я полностью удалил кремлевскую пропаганду из своей жизни. Уже много лет узнаю о событиях информационной войны в пересказах и точно знаю, что ничего не теряю. Я твердо уверен в одной простой вещи: ложь - не мнение, знакомиться с ложью не обязательно и не имеет никакого практического смысла. А правды о своих намерениях или последствиях своей деятельности путинский режим никогда не скажет.

Любой политик хорош в диалоге - Навальный или кто бы то ни было еще. Политик должен иметь мнение по вопросам, волнующим общество. Это не совсем то же самое, что заплатить за два часа эфира в день и промывать зрителям мозги, как это сейчас 24/7 делает Путин. Диалог, интервью с непроплаченным журналистов, публичная дискуссия с оппонентами без заранее согласованных вопросов, без преимуществ.

Так должно действовать общественное средство массовой информации. И дело даже не в форме собственности. Так работают многие коммерческие СМИ в развитых странах. И в России они тоже есть.

Я не пользуюсь определением "объективный" - дело не столько в объективности, сколько в соблюдении норм журналистской этики, которые давно и ясно сформулированы. Если СМИ их соблюдает, потребителю информации не надо искать подтверждение той или иной информации самому. Журналист, преподнося событие, за потребителя это уже сделал - проверил информацию и получил комментарии различных вовлеченных сторон.

Мы заранее знаем, что прокремлевские СМИ этого делать для своего потребителя не будут, не делают, потому что их задача - не информировать, а лгать, провоцировать и программировать. Кремлевские СМИ - не сторона конфликта, а источник односторонней агрессии.

trešdiena, 2016. gada 13. janvāris

Cologne rape. Where state fails


Neighbourhood watch Soldiers of Odin in the town of Tornio on the Finnish-Swedish border. Tornio saw an unprecedented migrant traffic in the summer and autumn of 2015, when thousands of immigrants, mostly from Iraq, were crossing the border to Finland where for some reason a welfare package to Iraqi refugees is more lucrative than the one they could expect in Sweden… Soldiers of Odin say with the influx the crime rate has gone up. Photo: Lehtikuva/Panu Pohjola
On the wake of the Cologne New Year rape deliberations in the global media, certain new facts of a similar nature have reached the surface in Finland and Sweden. Newly welcomed immigrant youths appear to have raped and harassed local women for as long as they have stayed in their new home countries. It appears that the police have kept these facts to themselves to not bother the public with disturbing knowledge.

The knowledge has been shared thorugh less official channels and the societies have apparently started to respond. A recent article in the Helsinki-based Hufvudstadsbladet "Dangerous not to condemn neighbourhood watch" ("Farligt att inte fördöma patrullerna" here) is quoting a Finnish political researcher who says that neighbourhood watch has not been seen since the 1930s in the pre-Nazi Germany and this phenomenon does not belong to the rule of law.

Rule of law, you say?

Neighbourhood watch in Finland as a reaction to violence is a worrisome development but it seems to be a logical response of civil society to the void created by the authorities. With the purpose to kill the message and warning to their own societies, the authorities have consciously withdrawn from duties to protect. Healthy civil society steps in where state fails.

This is most definitely a huge problem because the state with all its means and resources has failed to protect the victims of rape and molestation, and because civil society does not have the means and resources to replace the authorities. And of course because this type of social mobilisation fuels animosity and bitterness in groups that have always had little tolerance to whatever or whoever is different.

If it is leading to further radicalisation of the right wing, and the right wing is to reap a rich harvest when the countries affected by the immigrant crisis are out to vote, - if so, this will be more than just an outburst of ugly racism. This will be what's behind racism as we are familiar with it in the East, former Soviet. I am talking about the lack of trust to the authorities that - again very similarly to what we know from our unprivileged corner of the world - resort to doctoring the public opinion.

It is rediculous how readily the authorities are taking up authoritarian rule patterns in naive hope to contain the growing anger. It's eerie to watch political leaders in an advanced democratic society in 2016 urging victims to restrain themselves not to provoke further violence. It's distasteful how fast the EU core is killing the Schengen agreement few weeks after grilling Hungary for trying to save it.

Is this the rule of law? I guess we have taken all too much of our democracy and freedom for granted.

The massive invasion of foreign aggressive culture Europe is now facing puts all of us on trial. Not just our tolerance and ability to accept but the very notion of freedom and sound judgment of what is expected of a political leader, the authorities and media in a democratic society.

piektdiena, 2016. gada 8. janvāris

Латвия. 20-й век. Кровавый каток

1948. gada 18. novembra svinības Grēvenes nometnē Vācijā. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja vietnes

После революции 1905-го года на территории нынешней Латвии репрессировано более 10 000 человек, из них 3000 казнены или погибли.

Во время Первой мировой войны население Латвии сократилось с 2,55 миллиона в 1914 до 1,3 миллиона в 1918-м.

За время «красного террора» в Латвии в 1919 году были казнены 5000 человек, заключены в тюрьмы и лагеря еще 18 000–20 000 человек. «Белый террор» в том же году уничтожил 6000 человек.

В 1936–1937 годах в СССР были расстреляны 16 573 проживавших там латыша.

Оккупация 1940 – Сталин
В 1940–1941 годах репрессированы и отправлены в лагеря ГУЛАГа 7000 жителей Латвии (не включая высланных).

Депортация 14 июня 1941 года – высланы в Сибирь 15 443 человека, в том числе малолетних детей.

Оккупация 1941 – нацисты
Уничтожена практически все еврейское население Латвии – 70 000 человек. На территории Латвии уничтожены еще 20 000 евреев, привезенных из других стран.

Вторая мировая война – фронт
В боях за время войны на обоих фронтах погибли примерно 100 000 человек, половина из воевавших жителей Латвии. Из призванных в Латвийский легион Ваффен СС 150 000 человек погибла треть.

Оккупация 1944 – Сталин
В 1944 – 1945 годах в советских репрессиях погибли 78 268 человек, 5,7% от всех жителей Латвии.

Депортация 25–30 марта 1949 года – высланы в Сибирь 43 133 человека.

Всего в сталинских репрессиях в период первой оккупации 1940–41 годов и во время второй оккупации до 1953 года в Латвии погибли от 140 000 до 190 000 человек.

Источники:
Latvijas nacionālais vēstures muzejs
Latvijas Okupācijas muzejs
Latvijas Avīze

sestdiena, 2016. gada 2. janvāris

Monumentālais honeypotting


Jeddah (Džida) Saūda Arābijā 170 metrus augsts! Dushanbē Tadžikistānā 165 metri! Baku Azerbaidžānā 162 metri! Kijong-dong masts Ziemeļkorejā 160 metri! Un Ashgabatā Turkmēnijā 133 metri! Jautrā diktatūru kompānija, kas sacenšas pasaules augstākā karogmasta nominācijā.

Kam viņiem šie biedējoši dinozauriskie karogi? Skaidrs kam. Iebiedēt, atgādināt, kurš te ir dinozaurs un kurš ir viņa barība. Formāli tas saucas nacionālais lepnums. Es tev varu nocirst galvu, likt tev un taviem bērniem piedzimt un nodzīvot visu tavu neilgo dzīvi koncentrācijas lēģerī, es varu samalt tevi miltos, bet tu “pa hodu” davaj lepojies ar šo nenormālo karogu!

Šie karogi nav domāti ne piemiņai, ne cieņai. Tie ir izteikti autoritārās domāšanas produkti un domāti manipulācijai, zombēšanai, honeypotting – tu vienalga neesi nekas, tevi vienalga izmantos un samals miltos, bet zem nenormāla izmēra lepnuma tev varbūt nedaudz mazāk sāpēs.

Urrā! Drīz šai jaukai kompānijai pievienosies arī Latvija.

Tikai šodien uzzināju (šeit), ka kāda mecenātu biedrība vēlas izbūvēt uz AB dambja Rīgā “monumentālu karogu” uz 60 metrus augsta karogmasta par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtgadei. Tam, sak, saziedots 220 000 euro.

Virs Rīgas plīvos milzīgs, 20 x 10 metrus lielais karogs.

Plīvojošs karogs vienmēr ir skaisti. Bet milzīgs kargos izteikti izolētā, asociālā, can’t-touch-this vidē ir tikai pompozi patētiska instalācija.

Kam tas ir vajadzīgs, kam domāts? 220 tūkstoši – kādam acīmredzot ir lieka nauda? Kas par ideju? Parādīt, pierādīt, nodemonstrēt ko tieši?

Lasu biedrības webvietnē (šeit):

“Projekta mērķis ir aizsākt nacionālo simbolu godināšanu ne tikai svētkos, bet arī ikdienas…” Tā, lūk, būšot jauna tradīcija, kas “dzirdot Latvijas vārdu, liks izsliet staltāk muguru un lepoties par savu valsti!”

Nezinu, kā jums, man tas izklausās pēc glupjas anekdotes. Skaidrs, ka par karogu daiļrunīgu tukšvārdību samurgot var uz vairākām lapām un vēl un vēl. Pīpls norīs. Lēti. Nē, ne naudā. Naudas tur, šķiet, nedaudz pārsālīts, ne? Ko tur tādu var būvēt par piektdaļu miljona? Lēta doma, lēti salkana un lēti sekla. Un uz to diktatūru fona – vismaz slikta, pat ļoti slikta gaume.

Kad izlasīju ziņu par monumentālo karogmastu, sāku pētīt. Kaut kur ir redzēta arī paša acīm.

Madridē, bet nepavisam ne pilsētas centrā. Parīzē – Triumfa arkā, tātad ne uz masta un tikai īpašās dienās. Līdzīgi ir Briselē, ja nemaldos. Un Berlīnē liels Vācijas karogs ir uzstādīts tieši pie Bundestāga. Tā masts ir 30 metrus garš.

Tuvākais pompozs milzu karogmasts atrodas, protams, Minskā, pie valsts izstāžu zāles. 70 metri. Uzcelts 2013. gadā. Nepārsteidz, vai ne?

Mūsu pašu reģionā kaut ko līdzīgu atrast ir grūti. Pārmērības un pompozitāte mūsu reģionā tiek uzskatītas par sliktu gaumi. Sliktu, sliktu gaumi.

Augstākais karogmasts Norvēģijā, 30 metri, atrodas pilsētiņā Birkeland, 300 km attālumā no Oslo. To pēc pašu iniciatīvas no 150 gadus vecas egles uztaisīja vietējais kokapstādes ģimenes uzņēmums par godu Norvēģijas konstitūcijas dienai 2014. gadā. Nav pārsteigums, ka karogmasti ir uzņēmuma specializācija.

Zviedrijas augstākais, 48 metrus augsts karogmasts atrodas Botkyrka pašvaldībā 20 km no Stokholmas.

Interesanti, ka Dānijā 2011. gadā gan tika apspriesta līdzīga ideja – uzstādīt 50 metrus augstu karogmastu milzīgam karogam, taču ne galvaspilsētā, bet Aalborgā. Pilsētas pašvaldība projektu noraidīja. Pret milzīgā Dannobroga projektu protestēja vietējie iedzīvotāji, kas nosauca milzu karoga ideju par vulgāru un plānprātīgu (šeit). Man nav ne mazāko šaubu, ka tas tā tiešām ir.

Somijas augstākais karogmasts, 40 metri, atrodas pilsētiņā Riihimäki, 70 km no Helsinkiem, taču lielākais karogs lepni plīvo virs Suomenlinnas cietokšņa, kas atrodas jūrā divdesmit minūšu brauciena ar prāmi no Kauppatori Helsinkos. Un tas ir pilnīgi loģiski un ļoti, ļoti simboliski, jo tieši Suomenlinnā 1918. gada 12. maijā neatkarīgās Somijas karogu pacēla pirmo reizi un pirmais valsts galva Pehr Svinhufvud savā runā pateica: “Šodien Somija ir brīva”. Lai gan karogs bija pagaidu un valsts galva arī, un 12. maijs nav neatkarības diena, vieta valsts lielākajam karogam ir izvēlēta perfekti. Arī vietas militāri turistiskais raksturs nogludina neizbēgamu pompozitāti.

Impozantāko pastāvīgo Somijas karogu izrādi, šķiet, esmu redzējis pie Helsinki-Vantaa starptautiskās lidostas. Tur karogu nu nekādi nevar nepamanīt. Tie karogi, nez kāpēc, ir izvietoti nevis “iebraucot” valstī, tas ir, pa ceļam no lidostas, bet iebraukšanas galā. Bet tam laikam nav lielas nozīmes.

Arī Latvijā, Rīgas lidostā ir aplis ar pietiekami augstiem karogmastiem, un tos arī nevar nepamanīt. Tie ļoti izdaiļo lidostu un piešķir šai videi īpašu raksturu.

Latvijas karogs ir mans personiskais lepnums. Es to jūtu katru reizi, ieraugot Latvijas karogu, - īpaši ārzemēs, kur tas ir retums. Tas man katru reizi tāds maziņš intīms, emocionāls moments. Atrodoties Latvijā, man to nevajag bāzt acīs, mani nevajag sist ar monumentāliem karogmastiem pa galvu, lai atgādinātu, ka tā ir Latvija.

Ja kādam ir lieka nauda, par to var izremontēt kādu bērnu namu, veco ļaužu pansionātu, slimnīcu, nosiltināt kādu māju un izbūvēt ūdensvadu vai kanalizāciju kādā attālākā novadā, noasfaltēt kādu ceļu. Vai palīdzēt kā citādi.

Vienmēr var atrast kā un kam. Nauda nekad nav lieka.

...Pat ja kādam tā dažreiz var likties (?).

Kāda mazāk monumentāla palīdzība varbūt neļautu kārtīgi izpīāroties? Nē, nevarēs. Taču tāda dāvana būtu daudz latviskāka, patriotiskāka. Jo Latvija, kā mēs labi zinām, nav ne karogs, ne himna, ne ģerbonis.

Latvija ir cilvēki. Arī tādi, kā bildē. Un tādu, kam vajag palīdzību, nu kaut reizi simts gados, ir daudz. Honeypotting te diez vai noderēs.

Kas attiecas uz karoga lietošanu, Latvijā tik tiešām varētu sākt praktizēt karogmastus – ne tikai pie privātmājām, bet arī mikrorajonos pie daudzdzīvokļu mājām.

Tā to dara, piemēram, Somijā.

Izskatās ļoti skaisti – kad tavas mājas pagalmā svētku dienā plīvo skaists karogs, tavas valsts karogs.

piektdiena, 2016. gada 1. janvāris

Rusofobijas diena

Krievijas vēstnieks Latvijā šodien godinājis par kara noziegumiem notiesātā bijušā sarkanā partizāna Vasilija Kononova piemiņu (šeit). Foto pārkopēts no LA.lv, kas to atrada Krievijas vēstniecības kontā Facebookā.

Man ir žēl sākt jaunu gadu blogā ar šī izlēciena pieminēšanu. Taču tas noticis šodien, 1. janvārī, un man šķiet, tas ir ārkārtīgās nozīmes simbols.

Kononova vadītā partizānu grupa 1944.gadā Mazo Batu ciemā noslepkavoja deviņus sādžas civiliedzīvotājus, no tiem sešus sadedzinot. Krupņiku ģimeni - Mihailu, viņa sievu Teklu un māti Veroniku - dzīvus sadedzināja pašu mājā. Tekla, kura bija grūtniecības pēdējā mēnesī, bija mēģinājusi bēgt, taču partizāni viņu panākuši un pa logu iesvieduši degošajā mājā.

Šodien Krievijas vēstnieks nāk kapsētā Rīgā godināt cilvēku, kas ir pastrādājis šo noziegumu.

Latvijas Augstākā tiesa atzina Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā 2004.gada 30.aprīlī un piesprieda gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu. Kononovs sūdzējās pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību Tiesā, taču zaudēja. Viņš nomira savā gultā 2011.gadā 88 gadu vecumā.

Man maz šaubu, ka pats vēstnieks Aleksandr Veshnyakov nepiešķir tam lielu nozīmi. Viņam laikam ir... grūti noturēties ... no tāda žesta un labās gribas izrādīšanas Vasilija Kononova ģimenei un pastarpināti visai krievu kopienai Latvijā, kura, protams, protams, skaidrs jau, ka ir par "mūsējiem", ne jau par "gansiem", viņu tiesām, kaut kādām tur sadedzinātām grūtniecēm, viņu vīriem, vīru mātēm un ko tur ellē ratā vēl. Un "mūsējie" jau nevar būt noziedznieki.

Pirms Ziemassvētkiem Veshnyakov sūrojās medijiem par "melnu joslu" Latvijas un Krievijas attiecībās (šeit):

"Tieši Latvijas puse ir izveidojusi negatīvu informatīvo fonu divpusējām attiecībām. Diemžēl, varas pārstāvji jau ar grūtībām noturas pret rusofobijas drudža lēkmēm."

Krievijas vara nav rusofobiska, vai ne? Nevar būt - tā taču ir pašu krievu vara. Kā krievu vara var būt rusofobiska? Tā var tikai mērdēt, spīdzināt, nogalināt krievus un nekrievus, dedzināt viņus dzīvus pašu mājās, sviest ugunī grūtnieces, sākt karus, sūtīt uz nāvi miljonus, dziļi nievāt pašu pilsoņus un uzskatīt viņus par dubļiem zem slepenās policijas zābakiem un dzīt postā savu valsti. Tās nav rusofobijas lēkmes. Un tas nerada negatīvu informatīvo fonu Krievijas attiecībām... Krievijas? Kremļa, režīma attiecībām - ar pasauli, jebkuru valsti un ar pašu sabiedrību.

Nē, šo fonu ir izveidojusi "tieši Latvijas puse".

Tāda sanāk rusofobijas diena. Kad Krievijas režīma vēstnieks godina vienu no daudziem jo daudziem pret krieviem un nekrieviem, nevainīgiem cilvēkiem Krievijas režīma pastrādātiem noziegumiem.

Visas vecās dziesmas / Stuff