trešdiena, 2016. gada 27. janvāris

Paldies, Levita kungs! Bet Saeima pieņēma Politisko partiju likuma grozījumus arī otrajā lasījumā

Saeima "varas partiju" balsīm jau otro reizi nobalsoja par Politisko partiju likuma grozījumiem, kas paredz minimālo biedru skaita pacelšanu no 200 līdz 500. Tas notika 14. janvārī. Varbūt es slikti sekoju medijiem, bet ziņas par to sastapis neesmu. Par grozījumiem rakstīju pirms mēneša šeit un šeit.

27. janvārī, savu viedokli par šo attīstību Latvijas Avīzē publicējis Egils Levits (šeit), par ko es Levita kungam pateicos. Es ļoti ceru, ka Levita vārds tiks pamanīts un dos impulsu kaut minimālai diskusijai par šo absolūti, vitāli svarīgo tēmu, kas ir daudzkārt svarīgāka par idiotisko vodeviļu ap premjera kandidātu meklējumiem. Man neizdevās pamodināt publiku sociālajos tīklos - Latvija noskatās uz savu politisko tiesību ierobežošanu ar lielu vienaldzību. Tieši tā uz tieši to pašu līdzīgos apstākļos un stipri līdzīgā politiskās kultūras attīstības līmenī noskatījās uz savu politisko tiesību ierobežošanu, likvidēšanu un varas uzurpāciju Krievija pirms dažiem gadiem. Ar lielu vienaldzību.

Es lieliski apzinos sava bloga ietekmes spēku un esmu pārliecināts, ka vairāk par publikāciju LA nevarēšu palīdzēt šī viedā viedokļa izplatīšanai, bet es tomēr pārpublicēju šo tekstu šeit:

Prezidents Bērziņš bija iesniedzis arī citus priekšlikumus, kurus es vērtēju pozitīvi, – piemēram, par konstruktīvo neuzticības votumu. Tas paredz, ka Saeima valdību var gāzt tikai tādā veidā, ka tā nobalso par jaunu, jau gatavu valdību – tādā gadījumā mums tiktu aiztaupīta šī valdības krīze, kas paliks tautas atmiņā kā muļķīgākā valdības krīze Latvijas vēsturē. Tāpat ļoti svarīgs ir priekšlikums palielināt partiju finansējumu, tādējādi tālāk samazinot partiju atkarību no privātiem naudasmaisiem un ekonomiskām interesēm. Taču šos jēdzīgos priekšlikumus Saeima diemžēl tālāk nav virzījusi.

Tā vietā tā virza šos bīstamos priekšlikumus, kas paredz partiju dibināšanas un darbības un līdz ar to pilsoņu politisko tiesību tālāku ierobežošanu. Šie priekšlikumi ir pilsoņiem bīstami, jo būtiski apdraud Latvijas demokrātiju, tātad mūsu Satversmē noteikto konstitucionālo iekārtu. Demokrātijā katram pilsonim ir jābūt reālai iespējai piedalīties politiskajā procesā, tajā skaitā arī dibināt un darboties partijās, un kandidēt vēlēšanās. Tādējādi politisko partiju ierobežojumi tiešā veidā aizskar pilsoņa politiskās tiesības, kas garantētas kā Satversmē, tā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Savienības pamatlīgumos un Eiropas Cilvēktiesību hartā.

Stipras partijas nevar radīt ar ierobežojumiem

Es noteikti negribu izteikt aizdomas, ka Andra Bērziņa laikā izstrādātie priekšlikumi tiek virzīti tālāk tādēļ, lai ierobežotu konkurenci Saeimā pašreiz pārstāvēto partiju savtīgās interesēs. Šāds nodoms būtu skaidri antikonstitucionāls. Tieši otrādi – esmu pārliecināts, ka sākotnējais nodoms bija labs – “stiprināt politiskās partijas”. Līdzīgi priekšlikumi bija izteikti jau agrāk, 90. gados. Taču piedāvātais risinājums diemžēl ir nederīgs, demokrātijai kaitīgs. Saeimas vairākumam, steigā par to lemjot, kamēr domas ir pie valdības krīzes intrigām, šeit uzrādītā Latvijas demokrātijas problemātika acīmredzot neatklājās visā savā dziļumā. Tas noteikti nav ļauni domāts, bet nepareizi gan.

Ja šos tiesību ierobežojumus pieņemtu, sekas būtu pilsoņu politiskās apātijas pieaugums un pastiprināti iekšpartijas demokrātijas traucējumi. Jāuzsver, ka demokrātijā partijas ir absolūti nepieciešamas. Taču ar likumu ierobežot pilsoņu un partiju tiesības, ierobežot partiju konkurenci, lai mākslīgi radītu “stipras” partijas – tas ir aplams ceļš, kas ved uz demokrātijas (un līdz ar to Latvijas valsts) vājināšanu. “Visstiprākās” šādā vienkāršotā izpratnē partijas būtu tad, ja likums radītu apstākļus, ka reāli varētu pastāvēt tikai divas partijas – valdošā un opozīcijas partija (šāda formāli noteikta sistēma kādu brīdi pastāvēja Brazīlijā), vai pat tikai viena partija – un tad tā patiešām būtu “stipra”!

Mēs tieši pašreiz uzskatāmi redzam, ka arī tad, ja kādai partijai ir vairāk par 500 biedriem, tas nekādā ziņā nenodrošina nedz iekšpartijas demokrātiju, nedz sakarīgu politisku piedāvājumu vēlētājam. Ja savstarpēji apkarojoši grupējumi ar dažādiem politiskiem uzstādījumiem paliek kopējā partijā tikai tādēļ, lai kopā nodrošinātu minimālo biedru skaitu, tad tas nozīmē, ka vēlētājam netiek piedāvāta skaidra izvēle. Taču arī ja vairākums izstumj mazākumu, apzinoties, ka tam būs grūti veidot jaunu partiju vai tas arī būs par vēlu, tad tas tikai stiprina partijas vadībā acumirklī dominējošā vairākuma oligarhisko varu un samazina vēlētāja izvēli un ietekmi uz valsts politiku.

Tas viss ir pretrunā ar demokrātijas pamatprincipu – politiski atšķirīgu piedāvājumu konkurences nodrošināšanu. Tieši tas, ka brīvi (jā, patiešām brīvi!) tiek dibinātas, pastāv un vēlēšanās piedalās dažādas partijas (pat ar mums šķietami visjocīgākajiem uzstādījumiem) un vēlētājs starp tām izdara savu izvēli, ir demokrātijas “dzīvības” jautājums.

Savukārt to, ka Saeima nav politiski pārāk sa­drumstalota, nodrošina nevis pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumi, bet gan jau pastāvošā 5% barjera Saeimas mandātu sadalē. Partiju darbību drīkst ierobežot (un tās var pat aizliegt) tikai tad, ja tās vērš savu programmu vai darbību pret Latvijas valsti vai demokrātiju (un tad ir vienalga, cik partijā biedru vai kad tā dibināta), bet nevis tādēļ, ka tās ir mazas vai dibinātas pārāk vēlu – tad tas ir uzskatāms par nesamērīgu demokrātijas ierobežojumu.

Vienīgā valsts ar partiju monopolu

Latvija ir vienīgā (!) valsts Eiropas Savienībā (ES), kur paredzēts partiju monopols izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Tas ir ļoti būtisks ierobežojums. Arī partijas dibināšanai mums ir ļoti augsts slieksnis – 200 biedri, salīdzinot ar trim biedriem Francijā vai septiņiem biedriem Vācijā (tāpat kā biedrībām). Igaunijā gan partijai jābūt 500 biedriem, taču svarīgi ir tas, ka tur vēlēšanās var piedalīties arī neatkarīgi kandidāti un citas organizācijas – tātad nepastāv partiju monopols. Un tā ir liela starpība. Piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanās neatkarīgais kandidāts Indreks Tarands saņēma otru lielāko balsu skaitu un tika ievēlēts.

Problemātiska ir tieši šo triju ierobežojumu kombinācija – pirmkārt, vēl vairāk apgrūtinātā partiju dibināšana (tātad nepieciešamā biedru skaita paaugstināšana no 200 uz 500) saistībā ar, otrkārt, partiju monopolu izvirzīt kandidātus vēlēšanās. Treškārt, tam “pa virsu” vēl nāktu ierobežojums jaunām partijām piedalīties vēlēšanās. Tāds pilsoņu politiskās brīvības ierobežojumu komplekss nepastāv nevienā ES dalībvalstī. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas politiskā kultūrā pilsoņi nelabprāt iesaistās politiskajās partijās, bet tas ir partiju atraktivitātes, godīguma, politiskās vilkmes, nevis likuma jautājums.

Demokrātija dzīvo tieši no politiskās konkurences starp partijām. Jau pašreizējais pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumu “komplekts” ir, es teiktu, uz robežas. Ja Latvijas pilsoņu un partiju tiesības un reālās iespējas piedalīties vēlēšanās ar savu politisko programmu tiks vēl tālāk ierobežotas, baidos, ka tad vadzis lūzīs.

Ne jau par velti Eiropas Drošības un sadarbības organizācija ir atkārtoti aicinājusi Latviju atcelt tagad pastāvošo partiju monopolu kandidātu izvirzīšanai. Tie nav tukši vārdi, tas ir nopietns brīdinājums. Der atcerēties, ka arī ES ir visai uzmanīga pret pārmērīgiem demokrātijas ierobežojumiem savās dalībvalstīs. Tās rīcībā kopš Lisabonas līguma ir jauns instruments – tā var sākt formālu procedūru pret kādu dalībvalsti par demokrātijas pārkāpumiem. Šogad šī jaunā procedūra pirmo reizi tika iedarbināta. Arī Satversmes tiesai un Eiropas Cilvēktiesību tiesai te varētu būt kas sakāms. Un pie Valsts prezidenta funkcijām pieder arī Satversmes sarga funkcija.

Stipras, daudzskaitlīgas un programmatiski jēdzīgas politiskās partijas var iegūt ar labu, godīgu, caurspīdīgu politiku, ar aktīvu jaunu biedru piesaistīšanu un iesaistīšanu, ar nopietnu, ticamu politisku pro­grammu, ar atraktīviem līderiem – tātad ar labu politisku piedāvājumu. To var panākt ar cilvēkiem, kuriem ir attiecīga politiska griba, izpratne un darbaspējas, bet nevis ar pilsoņu un partiju tiesību ierobežojumiem. Likums, kurš mazasinīgo partiju sistēmu piedāvā ārstēt ar vēl ciešāku “skābekļa piegriešanu”, piedāvā nepareizu terapiju. Tā vietā – labāku politiku, lūdzu!

2 komentāri:

  1. Egils Levita argumentācija ir konsekventa. Viņš argumentē no demokrātisko principu viedokļa. Tādēļ šis likumsir antikonstitucionāls. Tam piekrītu. Taču problēma - partijas ir mazskaitlīgas, cilvēki iesaistīšanos partijās uzskata par tādu kā negodu. Protams, to nevar mainīt ar šādu likumu. Bet kā panākt, ka godīgi cilvēki dibina un iesaistās partijās?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par komentāru! Sāku rakstīt atbildi, aizrāvos un pārsniedzu pieklājīgi īsas atbildes robežas. ielieku savu atbildi kā nākamo bloga ierakstu. Lai gan es šai tēmai jau biju pieskāries iepriekš, tā gan izskatās ļoti aktuāla.

      Dzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff