piektdiena, 2016. gada 29. janvāris

Partijas. Statistu sadzīšana nelīdz

Šim ierakstam es izvēlējos divus ”inputus” - komentāru, ko saņēmu uz ierakstu Paldies Levita kungs!.., un politiskās pētnieces Dainas Bāras komentāru, kuru Latvijas Avīze publicēja šeit kopā ar Egila Levita viedokli, kuru citēju minētajā ierakstā.

Kāpēc biedru skaitam nav nozīmes?

Komentārs (šeit):
Egils Levita argumentācija ir konsekventa. Viņš argumentē no demokrātisko principu viedokļa. Tādēļ šis likumsir antikonstitucionāls. Tam piekrītu. Taču problēma - partijas ir mazskaitlīgas, cilvēki iesaistīšanos partijās uzskata par tādu kā negodu. Protams, to nevar mainīt ar šādu likumu. Bet kā panākt, ka godīgi cilvēki dibina un iesaistās partijās?

Daina Bāra:
Demokrātija prasa arī plašu sabiedrības līdzdalību un atbalstu partijām.

Līdzdalība tagad ir realizējama ar komunikācijas līdzekļiem. Atbalsta un neatbalsta paušanai ir paredzētas vēlēšanas, nevis dalība partijās.

Kā tieši statistu sadzīšana partijās risina partiju mazskaitlīguma problēmu? Baidos, ka nekā.

Šodien jums ir jāsavāc 200 uzvārdi, lai jūs varētu piereģistrēt savu partiju. Jūs lieliski zināt, ka tie, kas partijā darbojas ir kādi desmit, divdesmit, no kuriem vismaz daži ir algoti darbinieki, kuri varbūt nemaz nav partijas biedri. Tas ir tas, kas jums kā partijai ir nepieciešams, lai izstrādātu politisko piedāvājumu. Vēlēšanām jums ir jāpērk pakalpojumi... Vai ir jāorganizē brīvprātīgo darbu, kurš vienalga pat ar visforšākajiem nodomiem nespēs nosegt visas vajadzības - pēc ekspertiem un komunikācijas. Bet patiesībā pat ļoti pieticīgā mērā jūs labākajā gadījumā uz brīvprātības principā varēsiet organizēties tikai paši - tie desmit, divdesmit domubiedri, kam šī ideja, partija ir sirdslieta. Līdz ar to mazskaitlīgums nav problēma un tā nav jārisina. Tieši tāpēc es jau vairākus gadus atkārtoju domu, ka modernām demokrātiskām sabiedrībām biedru skaita ierobežojumi partijās nav vajadzīgi, bet modernām partijām tie ir kaitīgi.

Mediju un ātrās datu komunikācijas laikmetā sazināšanās vairs nav problēma. Notikumi tiek izgaismoti reālajā laikā. Un izmaksas informācijas pieejamības traucēšanai ir daudz lielākas par investīcijām informācijas un tās analīzes netraucētai nodrošināšanai. Tas kopumā ir nesalīdzināms ne ar ko tādu, ko cilvēce bija piedzīvojusi iepriekš. Tas saucas digitālā revolūcija, kas nenovēršami izslēdz vēsturiski ievērojamus atkritienus no notikumu caurspīdīguma, lielāka analītiskuma, tendenču vieglākas “lasāmības” un pasaules daļu, valstu, sabiedrību interdependence. Šajā laikmetā - vai pareizāk sakot, kopš šī brīža - masu kustības nav nedz vajadzīgas, nedz iespējamas.

Masu kustība ir indivīdu tiesību realizācija uz sanāksmēm, viedokļu paušanu un apmaiņu, informācijas saņemšanu - visu, ko agrāk realizēt bija samērā grūti un salīdzinoši daudz grūtāk, nekā tagad. Masu kustība var būt vēl vajadzīga vēstījuma stiprinājumam - tātad atkal komunikācijai. Arī to principā var realizēt ar moderno rīku palīdzību, vienīgi digitālā komunikatīvā vidē vēstījums praktiski vienmēr ir individuāls.

Daina Bāra:
Partiju darbībā personiski iesaistīto Latvijas pilsoņu īpatsvars ir tik mazs, ka saikne starp tām un plašāku sabiedrību faktiski nav nodrošināta.

Vēlreiz par to pašu. Tas laikam ir vislielākais misconcept visā šajā kontekstā. Saikni nosaka komunikācija, spēja sazināties, nevis to indivīdu skaits, kas fiziski atrodas klāt sanāksmes telpā. Vai vadoties pēc Dainas Bāras loģikas, valdībā fiziski būtu jāiesaista visi divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, nu varbūt vismaz vienu miljonu simt tūkstošus, lai nodrošinātu saikni starp valdību un sabiedrību? Komunikācija, saziņa, spēja verbalizēt idejas, nodomus, rezultātus.

The bottomline is — masu kustību laiks ir pagājis un atdzīvināt tās, pieprasīt masveidīgumu no partijām ir bezjēdzīgi.

Kāds ir partiju uzdevums

Daina Bāra:
Partijas nav nostiprinājušās, nav izveidojušas savu politisko programmu un līdz ar to tās nespēj veikt savas funkcijas. Ne viens vien politikas pētnieks ir secinājis, ka mazs biedru skaits partijās var novest arī pie tā sauktajām projektu jeb kabatas partijām.

Jocīgi. Esošās partijas nepārstāj taču lielīties ar četrciparu skaitļiem, tātad daudzkārt pārsniedzot noteikto minimumu. Tātad viņu četrciparu skaitļi nav līdzējuši tam, lai “nostiprinātos” vai “izveidotu savu programmu”? Un viņu četrciparu skaitļi nav pasargājuši esošās partijas no “kabatizācijas”?

Vai – nopietni – nebūtu pareizāk paanalizēt, kāpēc partijas nav nostiprinājušas. Ne jau statistu skaits tās stiprina. Varbūt iemesli meklējami politiskā procesa monopolizācijā, kurai loģiski seko varas uzurpācija, ja politiskā procesa monopolizācijai un politiskās konkurences ierobežojumiem nelikt šķēršļus? Varbūt tāpēc arī partijas “nav izveidojušas savu politisko programmu”?

Kāds ir partiju uzdevums? Pārstāvēt sabiedrības daļu, savus biedrus un radīt politisko piedāvājumu šīs sabiedrības daļas vai visas sabiedrības aktuālo problēmu risināšanai.

Lieta ir tāda, ka partijas nepārstāv savus biedrus. Pirmkārt, tāpēc ka digitālajā laikmetā biedriem nevajag, lai tos pārstāvētu partijas - bedri ar to lieliski tiek galā paši. Un otrkārt, tāpēc ka Latvijas partijām ir milzīgas problēmas ar iekšējo demokrātiju. Vai nu intrigas un korupcija, vai nu demokrātija. Ja Vienotībā - Latvijas partijā, ar skaidrāko (salīdzinājumā ar pārējām!) izpratni par liberālajām vērībām, - ir iespējams tas, kas ir novedis Latviju tagad līdz politiskai krīzei uz pilnīgi līdzenas vietas, - nekādas iekšējās demokrātijas tur nav, bet zeļ un plaukst mežonīga korupcija. Kaut kādu tur neietekmīgu biedrīšu pārstāvniecība? - Out of question per se.

Pārstāvēt sabiedrības daļu arī kļūst arvien sarežģītāk. Tas drīzāk bija kādreiz saistīts ar sabiedrības dalījumu šķirās. Modernā rietumu sabiedrība ir sociālie slāņi vai lingvistiski un kulturāli atšķirīgas (tradicionālās) grupas, ne tik daudz šķiras, kas apgrūtina specifisko interešu identifikāciju. Kādas intereses ir svarīgākas - “latviešu intereses” (latviešu valodas lietošana… ēēē, kas vēl?) vai darba vietu radīšana? Kuras intereses atbilst kurām sabiedrības daļām? Neņemšos uzstāt, ka “sabiedrības daļas” arī ir novecojis koncepts, bet manā skatījumā tas vairs nav aktuāls. Šī koncepta esamība lielu lomu nespēlē. Bīstama ir šī koncepta pārprašana - kā jau minētajā piemērā ar “latviešu interesēm”, tāpat ar “krievu interesēm”. Lielākais pārpratums ir tajā, ka tās etniski definētās “intereses” ir identitātes jautājumi. Sabiedrības interesēs ir attīstīt vienotu pamatidentitāti, nacionālo identitāti, ko dala visi sabiedrības locekļi. Līdz ar to valstij jāsekmē ir nacionālās identitātes stiprināšanos, nevis jāstutē etniskās atšķirības. Stimulēt masveidīgumu etniskajās partijās nozīmē kūdīt atsevišķas sabiedrības daļas uz savstarpēju konfliktu, kas nevar būt nevienas sabiedrības interesēs, ja tā sabiedrība nav vienojusies padarīt sev galu. Tā ka arī te, ja masveidīgums un statistu sadzīšana partijās vispār var radīt kādu efektu, tas efekts labākajā gadījumā būs neitrāls, bet visdrīzāk negatīvs.

Ir problēmas, lielas, ne vienmēr redzamas, ne vienmēr uzreiz izprotamas, taktiskās un stratēģiskās - visai sabiedrībai - kas ir jārisina. Jādefinē, jāizprot, jāpārdomā un jāieliek vārdos. Tas un tikai tas var būt modernu partiju uzdevums. Tieši tā ir jāsaprot partija kā demokrātijas pamatinstitūcija. Es redzu šo modeli kā think tank. Partija kā think tank. Domubiedru grupa, kas sanāk kopā, lai izstrādātu risinājumu kādai problēmai un piedāvātu šo risinājumu sabiedrībai vēlēšanās.

Masveidīgums te nu nekādi nelīdz, bet biedru skaita ierobežojumi ir ļoti kaitīgi - demokrātijai un politikas funkciju izpildei.

Ierobežot naudas varu, nevis tiesības

Daina Bāra:
Kā zināms, ar naudu, ar uzbrūkošām sabiedrisko attiecību kampaņām var diezgan viegli panākt ievēlēšanu parlamentā.

Jā, un tieši tā ir milzīga problēma, kuru likumdevējs līdz šim nav atrisinājis. Jānosaka daudz striktāki ierobežojumi vēlētāju ietekmēšanai ar komerciāliem līdzekļiem - apmaksāto reklāmu, komunikāciju aģentūru nolīgšanu savu mesidžu izstrādei un pasākumu organizēšanai utt., kam vēl partijas tērē naudu vēlēšanu kampaņas laikā… Kampaņas var būt daudz klusākas, daudz pieticīgākas. Savi mesidži partijām nu gan jāizdomā un jārafinē pašām. Te galvenais ir jāpatur prātā, ka mūsu apstākļos ar mūsu visai zemu attīstītu politisko kultūru – un es pirmkārt domāju par pašu politiķu kultūru un mēra izjūtu – nepietiekami ierobežojumi finanšu līdzekļu izmantošanai politiskajās kampaņās nozīmē nepārtraukto vēlētāju apziņas bombardēšanu ar bezgaumīgiem un muļķīgiem saukļiem, solījumiem, bezgaumības tiražēšanu un galu galā neuzticības vairošanu - demokrātiskā procesa kompromitāciju.

Iespējams, ka tieši šādi mežonības, bezgaumības piemēri publiskajā politikā ir radījuši tik lielu neuzticību politikai, partijai un, kā sekas, arī parlamentam sabiedrībā. Radījuši neticību arī savos spēkos – cilvēks skaidri redz, ka politika ir nauda, nauda, nauda, milzīga un, iespējams, krimināla. Ka par vienu kampaņu tev bezmaz vai jāpārdod dvēseli. Kurš normāls cilvēks to gribēs?

Un tas notiek tikai un vienīgi tāpēc, ka tie, kas Latvijā tā dara, to darīt vienkārši var! Because they can! Mēs, sabiedrība viņiem to ļaujam. Un mūsu vēlētais parlaments un mūsu eksperti neatrod neko labāku, ka tikai piespēlēt viņiem vēl vairāk, - nevis ierobežot viņu nekontrolējamo varēšanu, bet vēl nedaudz piežmiegt mūsu tiesības. Ļoti loģiski!

Šie Politisko partiju likuma grozījumi ir labākais pierādījums tam, cik kaitīga un bīstama naudas vara ir pilsoņu tiesībām. Zaudē politiskās tiesības, jo neiztur naudas sitienu.

Jāsaka, ka Daina Bāra nedaudz tālāk tekstā īsi runā par to pašu. Jo to nevar nepamanīt: “…politiskajām partijām ir diezgan negatīva pieskaņa no iepriekšējiem periodiem.”

Žēl, ka Dainai šķiet, ka “negatīvo pieskaņu” var izārstēt sadzenot partijās vēl vairāk statistus.

Latvijas partijas visticamāk nesacietēs nekad

Daina Bāra:
Apstākļos, kad daļēja politisko partiju nomaiņa ar jaundibinātām partijām un to apvienībām, kā arī partiju identitātes maiņa ir pastāvīga sistēmas iezīme, netiek pilnvērtīgi realizēta partiju politiskā atbildība un vismaz dažas no tām kļūst par īsa vai vidēja termiņa projektiem bez ilgtermiņa atbildības.

Šādi apstākļi ir absolūti normāli mūsu attīstības fāzei. Tie ir dabiski un tie ir jāiziet netraucēti. Mēs mācāmies veidot un patērēt politiku. Vairāk vai mazāk nemainīgās partiju identitātes ir raksturīgas tām sabiedrībām, kur politiskās kultūras un sistēmas veidojās un stiprinājās pirmsdigitālajā ērā. Mēs to jau esam nokavējuši, un atgriezties pirmsdigitālajā laikā mēs jau nevarēsim. Arī pie mums kādudien notiks politiskā procesa normalizācija. Ļoti iespējams, ka mūsu gadījumā partiju identitāšu vietā nāks kas cits. Es drīzāk prognozētu normalizāciju politikas augstākā profesionalizācijā un ideoloģiskā sektorizācijā, nevis konkrētu partiju “sacietēšana”.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff