pirmdiena, 2016. gada 1. februāris

Latviskā identitāte kā provokācija

Screenshot no kāda ieraksta Facebookā

Kāds paņēma krītiņus rokās un sāka rakstīt uz asfalta. Kā to dara bērni. Bērniem ir tieksme eksperimentēt. Mājās zīmēšana un rakstīšana ir stipri ierobežota – tikai uz papīra un max. A4 formātā. Skaidrs, ka līdz noteiktam brieduma līmenim tas ierobežo bērna izteiksmes brīvību. Bērns iziet ielā, kur var zīmēt un rakstīt uz asfalta bez ierobežojumiem. Bērnam tā ir eksperimenta un izteiksmes brīvība. Pieaugušam cilvēkam tieksmes izpausties uz asfalta būt nevajadzētu. It īpaši rakstošam cilvēkam, kā zīmējumu un foto autorei. Pieaugušam cilvēkam ir milzīgs izpausmes līdzekļu un iespēju klāsts. Bet šoreiz ir izvēlēts bērnišķīgs formāts.

Eric’am Berne’am, psychiatram, ir brīnišķīga teorija par trim stāvokļiem, ko personības izvēlas katrā noteiktā situācijā mijiedarbībā ar kādu citu vai citiem, - Pieaugušais, Vecāks un Bērns. Nesaku, ka man ir izdevies izprast Berne’a teorijā visu līdz pēdējai detaļai, bet kopš par to esmu izlasījis, sāku vērtēt dažādas situācijas no šī viedokļa. Te mums, liekas, ir kāds klasisks gadījums.

Tā ļoti vienkāršoti var pateikt, ka pieaudzis cilvēks runā no veselā saprāta pozīcijas, mēreni un bez sakāpinātām emocijām. Vecāks pamāca vai soda. Bērns rotaļājas, runā pretī, izaicina.

Uzrakstiem ir izvēlēts krievu nekaunīguma epicentrs (visu atstāju bez pēdiņām, jo zinu, ka tā daudzi patiešām domā – bez pēdiņām – lai gan pats, kā jau dzīvnieks ar nelatviskām asinīm un kā ķeceris, domāju mazāk lineāli). Ar krītiņu uz asfalta – še jums lasiet, “par latvisku Latviju”, “par latvisku Rīgu”. Jūs, nelatvieši, taču te nākat uz jūsu nelatviskiem sabatiem – tāpēc lasiet. Izaicinājums. Autore stāsta, ka kopā ar meitu (tai tā, protams, bija kā spēle, vismaz sākumā) sazīmēja visu parku. Skaidrs, ka tas ir izaicinājums.

Bērnišķīgs izaicinājums. Ne pret kādu konkrētu indivīdu. Pret konceptuālu nelatvisku masu. Zīmējumi bez paraksta, masa bez sejas. Abstrakta bezatbildīga provokācija. Ok, katram ir izpausmes brīvība. Arī tā drīkst izpausties.

Cita lieta ir, kāds ir vēstījums, kuru autore izmanto savā provokācijā. Latviska Latvija / Rīga – par latvisku Latviju / Rīgu. Pašam par sevi “latviskas Latvijas” vēstījumam Latvijā nevajadzētu izraisīt negatīvu reakciju. Bet mainstream politiskajā vai sabiedriskajā komunikācijā to neizmanto. Tāpēc ka bažījas, ka vēstījuma saturu būtu grūti aizstāvēt pret negatīvismu, neizejot no civilizētā dialoga rāmjiem. Latvijā – ir grūti aizstāvēt “latviskas Latvijas” jēgu. Tāpēc emocionālākiem komunikatoriem vēstījuma noformēšanai atliek apzīmēt Uzvaras parka asfaltu. Tāpēc ka sabiedriski politiskais diskurss Latvijā nav atradis sevī potenciālu sagremot tik latvisku jēdzienu kā savas sabiedrības latvisko identitāti, latviska Latvija dzīvo bērnišķīgās provokācijas būrītī.

No būrīša latvisku Latviju vai latvisku Rīgu Latvijā var izvilkt uz īsu brīdi kāds, tikai ar bērna masku uz sejas un emitējot bērna balsi. Un tikai ar mērķi sakairināt bezsejas masu, uzrunāt tajā tādu pašu bērnu. Un bērns otrā pusē stāv gatavs. Spītēties, spirināties, kauties, raudāt, žēloties. Atbildēt uz provokāciju un provocēt. Bērns pret bērnu.

Mani satrauc, ka latvieši tieši savas latviskas identitātes apliecināšanā neuzvedas kā pieaugušie. Bērns pret bērnu ir strupceļš – tā var nogaidīt vairākas paaudzes un nekas nemainīsies, jo bērni tik turpinās spītēties un raudāt. Arī bērns, kas spēlē skolotāju, jeb vecāku, un mēģina pamācīt otru bērnu, ir ceļš uz nekurieni, jo būtībā ir tikai bērnu savstarpējās kairināšanas paveids. Pieaugušais, kas uzrunā otru pieaugušo, – tas dod cerību. Kā to panākt? Nospiest sevī bērnu un nemeklēt bērnu citā.

Visas vecās dziesmas / Stuff