piektdiena, 2016. gada 22. jūlijs

Turcija. Institūcijas?

Turcija radikalizējas, sākušas "tautiskās" represijas pret režīma oponentiem. Foto: Reuters

Erdogans represē intelektuāļus, slēdz valsts robežas, ved valsti uz izolāciju. Acīredzamais ir tas, ka to tādos mērogos nebūtu bijis iespējams realizēt tik nenormāli ātri bez kārtīgās sagatavošanās, plānošanas, strestestiem, scenāriju simulācijas.

Nezinu, nezinu, nespekulēšu par armijnieku apvērsuma mēģinājumu kā simulāciju un Erdogana ļaunā plāna sastāvdaļu. Bet bija jau pietiekami skaidrs vēl tajos gados, kad Erdogans bija premjerministrs, ka viņš ne tikai ir autoritārs (nu tādu pēc rakstura nemaz nav tik maz arī "gaišajā" pasaulē, līderi pēc dabas ir vairāk vai mazāk autoritāri), bet arī reakcionārs un radikāls. Twitteru Turcijā aizliedza viņam vēl esot valdībā, ja nemaldos. Tad viņam obligāti bija jākļūst par prezidentu, jaunu Ataturku -- spilgts varas kāres apliecinājums.

Reakcionārs, radikāls, autoritārs, varaskārīgs, ar fantastiski uzpūstu ego. Ja izskatās kā pīle, staigā kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad... Tad Erdogans mūsu acu priekšā auga un brieda un beidzot izaudzis un nobriedis par riktīgu diktatoru.

Tagad mūsu acu priekšā izvērsīsies drāma par to, vai Turciju glābs tās demokrātijas institūcijas. Ja Turcijas sabiedrība ir tik konservatīva, kā to daudz analītiķi pasniedz, demokrātijas institūcijas Turcijā visticamāk nogulsies zem diktatora. Apmēram tāpat, kā tas notika ar nenobriedušo, sabiedrības neatbalstīto demokrātiju Krievijā Putina lienošā apvērsuma rezultātā apvienotiem bandītu un ohrankas spēkiem nultajos gados.

sestdiena, 2016. gada 16. jūlijs

Nizza 14.7.2016. Anti-intelektuālisms kā noziegums

Nice, 14 juillet 2016

Mans FB draugs raksta:
“Politikiem ir skaidri jasaka, ka tas ir ISIS religiskais ekstreemisms (un nevis jaapratuljo, ka tik tas nav bijis kada "nelaimiga, no sabiedribas izgrusta inidiviida". Musu politikiem ir skaidri japasaka, ka musu kultura ari ir saknota religijaa, ko sauc par kristietibu. Tai ir pilnigi citi principi (zhelastiba un briviba). Ir pilngi skaidri jaapaska, ka mums ir saskare ar clash of civilisations un nevis ar sociali atstumtiem franchu pilsoniem ar muslimu religiju. Ipaschi scheit Vacijaa vilcinaas ar skaidraam atbildeem.”

Man liekas, ka vilcinās ar skaidrām atbildēm, jo tādu nav. Nu izņemot, protams, to, ka tas ir bijis terorakts, masveida slepkavība, viena konkrēta slepkavas nodarījums.

Vai tā ir sakritība, ka slepkava bija musulmanis un visticamāk islamists? Lai cik man arī gribētos paklusēt par to (pavicināties ar atbildi), es pats sev atbildu uz šo jautājumu, ka nav, tā nav sakritība. Tā ir, ka šobrīd starp islāmu un terorismu tiešām pastāv saikne. Kā starp reliģiju un fundamentālismu.

Ir jāatzīst, ka žēlastība un vēl jo vairāk indivīda brīvība un dzīvības vērtība ir nesens sasniegums.

Jā, dieva vārds ir mīlestība, Kristus ir mīlestība, bet respekts pret indivīdu kristīgajā baznīcā nebija bijis lielā godā līdz brīdim, kad to vairs nevarēja ignorēt. Un daži kristietības pārstāvji joprojām pasludina cilvēktiesības par grēku un sauc to par "cilvēka pielūgšanu" (krievu baznīcas patriarks).

Kādreiz kristīgās vērtības bija saistītas drīzāk ar miesas mērdēšanu, pašmocīšanu, citu grēcīgo spīdzināšanu, reliģiozajiem kariem, masu slepkavošanu, asins izliešanu, nežēlīgumu. Tie bija laiki, kad daudz ietekmīgāka par politiku bija baznīca, kad valsts vara bija salaulāta ar baznīcu un atsevišķos gadījumos baznīckungi tiešā veidā pārvaldīja valstis.

Var diskutēt, cik lielā mērā kristīgā reliģija un kristīgās vērtības sekmēja apgaismību un liberālo progresu Eiropā, jo pastāv arī tāda likumsakarība, ka jo izplatītākas, sabiedrības akceptētākas ir liberālās vērtības — žēlastība, brīvība, cieņa pret indivīdu, — jo vājāka ir baznīcas/reliģijas ietekme.

Var diskutēt, bet es sliecos domāt vai vienkārši izvēlos domāt, ka jā, tās arī ir kristīgas vērtības. Šobrīd tās tādas ir. Un bez visas iepriekšējās vēstures, ieskaitot reliģisko vardarbību un nežēlību, nebūtu iesakņojušās mūsu apziņā arī liberālās vērtības. Galu galā tieši baznīca atbalstīja vai vismaz nenomērdēja tumsonības laikmeta zinātniekus un intelektuāļus, ne visus.

Tas, ka Nizzas terorists ir bijis vietējais pilsonis, praktiski francūzis, jā, arābu izcelsmes, bet vietējais, dzīvojis tajā pašā vidē, franču/eiropiešu civilizācijā, kā visa pārējā Francija, neliecina par to, ka tas būtu "clash of civilisations". Es to redzu, kā kliedzienu "from within". Kas izprovocēja šo kliedzienu, ir tas, kas ir jāizpēta un jāizmeklē.

Es redzu naidu, kā terorisma dzinēju. Tā var rīkoties, man liekas, tikai no visas sirds nīstot cilvēkus, savu sabiedrību, cilvēci, - tā sabradājot lielu masu, neredzot viņu sejas, nejūtot ar viņiem nekāda sakara. Interesanti, ka šie radikalizējušies cilvēki laikam nejūt īpaši saikni ar tiem vai atbildību arī to priekšā, kuriem milzīgs kvantums cilvēku visā Eiropā uzkraus līdzatbildību par terorista nodarīto.

Neesmu psychiatrs, bet ja nemaldos, naids ir sociofobija, jeb sociofobija ir naids. Fobija ir bailes, naids ir baiļu provocētā—aizsardzības—reakcija.

Es personīgi domāju, ka šīs bailes, šis naids ir indoktrinēts un kāds ar to veiksmīgi nodarbojas, zombējot cilvēkus. Bet arī ne katru var iezombēt. Šīm bailēm un šim naidam viņos, izrādās, ir visai auglīga augsne.

Un te prasās paralēles ar Brexit, ar anti-EU balsojumiem pirms desmit gadiem Francijā un Nīderlandē (EU konstitūcija) un Nīderlandes balsojums pret EU asociācijas līgumu ar Ukrainu. Tāpat ir velkamas paralēles ar impēriski tumsonīgā šovinisma uzliesmojumu šodienas Krievijā, kur nācijas līderis “atbrīvo” sava kleptokrātiskā režīma zaldātus no “sirdsapziņas chimeras”. Un paralēles ar tumsonīguma kultivēšanas eksperimentiem politiskajā diskursā Latvijā. Tie visi ir nelaimīgo, neapmierināto cilvēku kliedzieni — “from within”.

Gribu vēlreiz atgriezties pie citāta no kāda labi formulējoša the Financial Times lasītāja sakarā ar Brexitu: “Can anybody tell me the last time a prevailing culture of anti-intellectualism has led to anything other than bigotry?”

Iznāk, ka iepotētais fundamentālisms, indoktrinētā radikalizācija uzslāņojas eiropiešu civilizācijā jau esošajam un plaši izplatītajam anti-intelektuālismam. Nelaimīgo cilvēku anti-intelektuālisms piespēlē fundamentālismam, arvien vairāk radikalizē radikāļus, ļauj nedomāt par līdzcilvēkiem, neuzskatīt viņu dzīvību par vērtību.

Atkārtošos: anti-intelektuālisms, jeb tumsonīgums, ir intelektuāļu nepadarītais, viņu nolaidība, nepretošanās rezultāts. Tumsonīgums zied tikai tad, ja to neatspēko, kad pret to tikai ķiķina, pasakot, nu lūk, ir arī tāds viedoklis.

Ja dažiem vispārpieņemtais kā “baltais troksnis” anti-intelektuālisms nav šķērslis pašattīstībai, citiem tas ir kā cietuma sods — cilvēki visu mūžu sēž savas mazattīstītās domāšanas kastēs un kļūst nelaimīgi, jo nespēj paskatīties tālāk par savu degungalu. Mēs skaidri redzam Krievijā un sev blakus, ka tādi cilvēki — un tādu patiesībā ir vairākums — ir neapveltīti vai neapbruņoti ar kritisko domāšanu un ir ļoti atvērti sazvērestības teorijām, smadzeņu skalošanai, indoktrinēšanai, jeb zombēšanai.

Tālāk viss ir atkarīgs tikai no tā, kurš un ko viņiem iezombē.

Anti-intelektuālisms, tumsonīgums ir Eiropas civilizācijas vājums, slimība un ir līdzatbildīgs par islamistu terorismu Eiropā. Nepretošanās anti-intelektuālismam ir tas, kas Eiropas intelektuāļiem, arī Latvijas intelektuāļiem, ir sevī jāpārvar, no kā intelektuāļiem sevi ir jāizārstē. Bet tumsonīguma kultivēšana, tumsonīguma ekspluatācija politikā, neizglītotības un mazinformētības ekspluatācija ir vistiešākais noziegums pret indivīdu un sabiedrību.

Visas vecās dziesmas / Stuff