piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Ja tu esi lēns un bailīgs. Par pašorganizāciju

Runājot par partijām Latvijā runa nav diez cik daudz par partijām. Bondars aiziet no "savas partijas" priekšsēdētāja amata un - čiks, viņš "partijā" vairs neesot "nekādā veidā vai formā". Joks, ja nebūtu tik nopietns sociokulturāls fenomens. Kā var vadīt partiju, ja tu tajā nemaz neesi, neesi to veidojis, audzis ar viņu? Partijas nav uzņēmumi un tā ir liela kļūda uzskatīt, ka partiju var vadīt kā uzņēmumu - jebkurš "talantīgs" no malas pieaicināts manager. Partija nav peļņas gūšanas mašīna. Partija ir sabiedrisko interešu pārstāvniecība, demokrātijas institūcija. Manageri-nepolitiķi var vadīt tikai nepartijas. Secinājums: ja Latvijas partijas tā veidojas un tā tiek vadītas, Latvijas partijas ir nepartijas, to līderi ir nepolitiķi. Kāds sabiedrībai ir labums no nepartijām?

Bet tā ir tikai virspuse.

Kas ļauj tā uzvesties politikā? Kāpēc Bondars uzskata, ka tā var un tā arī ir absolūti normālā politika? Tāpēc ka zina, ka politikā darboties viņš vienmēr varējis tikai viens pats, bez partijas, tās atbalsta, tās ideoloģijas un tās politiskā piedāvājuma. Jo nekā tāda dabā nav. Nav arī pašas partijas. Reāli politikā pastāv tikai viņš ar savu "piedāvājumu", kas arī bez izpildes mechānisma, pārstāvniecības institūcijas, jeb partijas, arī nav nekā vērts, jo ir neizpildāms, un droši vien neeksistē. Tāda ir Latvijas politika, politiskā konkurence.

Tāda politiskā konkurence izskatās drīzāk pēc strīda ar priekšnieku vai saimnieku. Parādās viens dumpīgs indivīds, kas vēlas kaut ko politikā iedibināt un salīderot. Un ļaut vai neļaut tam izpausties ir tikai tā saimnieka ziņā. Saimnieks var izdomāt izmantot ambiciozā līdera enerģiju un charismu, un uzburt kaut kādu silikona NSL vai plastilīna LRA. To var darīt politikā, valsts pārvaldē, ekonomikā ierobežojot tirgu, ierobežojot konkurenci un brīvību.

Tas labi iekļaujas teorijā, ko piedāvāja publikai Vija Kilbloka radio intervijā vakar. Viņa salīdzina Latviju ar Itālijas dienvidiem - "kāpēc neattīstās - tāpēc ka visu kontrolē mafija". Arī Latvijā "mafija", "saimnieks" sasēdina marionetes visās atslēgas pozīcijas. Sazvērestības teorija? Mēs drīzāk dramatizējam līdz sazvērestības līmenim. Protams, ka kāds vienmēr būs veiklāks un ātrāks situācijas izmantošanā. Tas veiklākais arī uzvarēs, būs konkurētspējīgāks, kas nebūt nenozīmē, ka viņš visu kontrolē, var vai grib kontrolēt. Arī to veiklu "saimnieku" var būt daudz. Viens NSL, cits LRA, etc.

Protams, ja tu esi nepieredzējis konkurencē un demokrātijā un pie tam esi lēns, vienaldzīgs un, galvenais, bailīgs, tad tas noteikti izaug līdz mafijas kontrolei pār visu. Rezultātā tu jūties paralizēts. Šis nav pārmetums nevienam, un man ir jāsāk ar sevi. Vēl jo vairāk Kilblokai ir taisnība un paralēles ir vietā! Bet ne par sliktu uzvedību un personīgu nevarēšanu ir runa. Runa ir par to, kas Latvijas politiķiem ļauj uzvesties vieglprātīgi un bezatbildīgi, un uztvert politiku, savu lomu tajā, politisko konkurenci, demokrātiju un galu galā attīstības iespējas tik nenopietni - par pašorganizācijas līmeni Latvijas sabiedrībā.

Pašorganizācija ir brīvības bērns, autoritārisma galvenais ienaidnieks un pirmais tā upuris. Bez pašorganizācijas partijas un līdz ar to sabiedrības interešu pārstāvniecība un jaunās idejas politikā nav iedomājamas. Nespēju pašorganizēties var audzināt un iemācīt, to var viegli ieviest. Mēs Latvijā, visa sabiedrība kopumā to iemantojām no okupācijas, autoritārisma/totalitārisma laikiem. Nav svarīgi, kā ir iegūta reālā vara, autoritārisms vienmēr apkaro pašorganizāciju. Un atgriežoties pie nepartijām-uzņēmumiem un pat populārā priekšstata par to, ka valsti var un vajag vadīt kā uzņēmumu, - pašorganizācija netiek gaidīta no padotajiem uzņēmumā un profesionālo attiecību modelis ir nepieņemams sabiedrībā. Gan totalitārisma mantojums, gan neattīstītā - pirmsapgaismības, nehumanizētā - politiskā kultūra un procesu vadības provinciāli, krievu gara bizantiskais stils, gan archaiski hierarchiskā izpratne par vadītāju-padoto attiecībām, gan dabiskā vieglbagātnieku - valsts resursu pārdalītāju ("oligarku") - tieksme uz autoritārismu apspiež pašorganizāciju sabiedrībā. Kā vienmēr, daudzu apstākļu savijums, nekādas īpašas sazvērestības.

Gribēju parādīt saikni starp kvalitatīvu politisko līderu deficītu un pašorganizācijas līmeni ar visām (ne visām protams) pieturām un starpposmiem - nespēju ietekmēt, pilsonisko paralīzi, ticību sazvērestībās, etc. Pašorganizāciju nevar nopirkt, pasūtīt vai imitēt. Tā darbojas tieši tāpat kā reputācija vai laime. To nevar imitēt.

Es ar šo neaicinu nevienu sākt pašorganizēties. Tas nav aicinājums. Ja es to darītu, tas būtu aicinājums sākt imitēt. Mums apkārt tādu pasākumu ir daudz. Latvijas demokrātija nav sausā imitācija atšķirībā no kliedzošās ņirgāšanās par demokrātiju Krievijā. Bet arī Latvijā autoritārisms ir visai reāls - gan tajā, ka mēs pieļaujam lembergu netiesāšanu un varu pār sevi, gan balsošanā par nepartijām un nepolitiķiem. Pirms sākt pašorganizēties, tādi lēni un bailīgi kā es pats var sākt ar politikas vērtēšanu no tā viedokļa, cik lielā mērā politiķis, partija, politiskais piedāvājums veicina manu iziešanu no pilsoniskā sastinguma un mazina autoritārismu. Vērtēt kaut ko svarīgu - ko nevar imitēt.

ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

"Mēs esam mīļi". Nedaudz par

Foto no jaunās kustības FB lapas. 2017. gada 26 jūlijs

Kurš Latvijas politikā, šķiet, ir tuvāks liberālām idejām, ja ne šie mīļie ļaudis? Jaunā sab'iski politiskā kustība Mēs esam par.

Vieni tikko izstājušies no pretīgās Vienotības, otri tiem pievienojušies, bet arī nevar tā pateikt, ka no pilnīgā "aukstuma" (daži ir visai pazīstami mediju mīluļi). Mīļi, draudzīgi, saviesīgi. Gribas apčubināt. Bet vai liberāļi?

Sola dibināt partiju un piedalīties vēlēšanās. Skaidrs, ka vēlēšanās, un labi, ka tā. Redzēs, kāda būs partija.

Ir misija, kas, šķiet, ir dot "tautai", "par ko balsot". Par visu labo, pret visu slikto. Par Latviju, par Latviju, par Latviju. Un vēl par Latviju. Jā, un par Lat... vai es to jau pateicu? Būt "par Latviju" ir labi un jauki, un saviesīgi, un mīļi. Visi jau ir par. Lembergs arī.

Ja nemaldos vārdu "liberāls" no visiem mēsesampariešiem izrunāt/uzrakstīt uzdrošinājās tikai Marija G. un tikai specializētā interneta segmentā. Savukārt saviesīgajā pasākumā mediju klātbūtnē charismatiskais Daniels P. tā arī pateica: mūs apvieno sapņi, nevis problēmas. "Mēs esam par. Par. Par." sacīja Daniels P.

Ok, nu ko lai dara, ja gribas par. Ne tas ir centrālais. Ne sapņi, ne problēmas, pat ne tas, ka baidās izrunāt vārdu "liberālisms". Ok, būs kārtējā bezideoloģijas partijiņa. Arī tas, ka kārtējo reizi politikā nāk, atgriežas vai maina karogu bez idejām, - nav ne jauns, ne būtisks, dzirdējuši par to, redzējuši to esam daudz. Viņi "esam par", mēs - arī - esam redzējuši. Nekāds labums Latvijai, bet politikā jau var vēl kādu laiku padzīvot.

"Saviesīgās" - draudziņu un mīlīšu - partijas līdz šim panākumus guvušas nav. "Balsojiet par mums, mēs esam mīļi." Otra tāda, šķiet, ir Progresīvie. Vēl Attīstība, bet tur tomēr mēģina veidot savu politisku agendu no vienas puses, bet no otras tai trūkst mediju seju. Jāņa Bordāna JKP arī sāka kā mīlīga un saviesīga, bet sāka gūt panākumus, kad izbeidza mīlīgumu un - kļuvusi par viena līdera show ar pieaicinātiem viesiem. Mīlīgi startēja Sabiedrība citai politikai, kuru izsūca skaistais gaļēdājs zieds Vienotība. Vēl protams bija neaizmirstamā Pēdējā partija - sarkastiski noskaņoto kreatīvo cilvēku humora pasākums.

Ir kāds svēts ticējums latviešu politikā, ka godīgie ļaudis godīgās partijas var dibināt, tikai saldi smaidot, turoties rokās un raidot suģestīvus burvju vārdus - "mēs esam par, par, par", "par Latviju, Latviju, Latviju". Es īsti nesaprotu, ko tie no reālās Latvijas politikas atnākušie vēl nav redzējuši, - viņi taču nevar nesaprast, cik sviestaini tas izklausās? Vai var? Nesaprast.

Ko šie apdegušies burnouts bez idejām vēl nav redzējuši? Es domāju, ka visu. Un visu saprot.

Saprot, piemēram, ka Latvijā politiku taisa ne partijas un ne partijās. Lembergs jau arī ir par kaut ko. Pareizi sakot, viņi zina, ka politika Latvijā aug citos kaktos. Tāpēc jau var sabalsot 500 statistu obligātumu partijām (šeit) un suģestēt "tautu" par "Latviju, par par par, ir par ko balsot, par par par, Latviju, Latviju, Latviju". Jo tas, viņuprāt, reālo politiku neietekmē.

Es nezinu, kas tieši, kuri tieši un kādā veidā ietekmē Latvijas tagadējo politiku - vai oligarki joprojām "sarunājas" un fasilitē diskusijas savā starpā un ar ievēlētajiem sabiedrības pārstāvjiem ar speciāli iemācīto un čakli praktizēto terminoloģiju. Nezinu, jo tas savukārt man nešķiet svarīgs. Dubļi, mēsli, sūdi ir tas, kas ir jāiztīra un ko nedrīkst pieļaut.

Es domāju un zinu, ka politiku var mainīt idejas. Vēlme ir nepieciešama, misija arī ir ļoti laba lieta, ja vien domāta nopietni. Politiķiem jābūt vizionāriem. Bet idejas - un to izpilde! - ir politikas saturs. Nav ideju, nav arī satura. Ir tikai sarunu platforma.

Idejas ģenerē tie, kas to vēlas. Ne obligāti piemīlīgi. Noteikti ne saviesīgi. Un ne 500 statistu kongresos. Idejas ģenerē domu kalvēs, think tankos. Tieši šo domu mēsesamparieši jau nav atbalstījuši sēžot Saeimā.

Šo iespēju viņi jau ir palaiduši garām. Redzēs, kāda būs partija. Lai gan... Jau tagad diezgan droši var pateikt. Saeimā visticamāk netiks. Bet ja pat tiktu, būtu gatava visvisādiem kompromisiem, būtu tāda pati neizlemīgā čamma atslēgas reformu jautājumos, kā tagadējā koalīcija, nestātos pretī visādiem brīnumiem - lielākām prezidenta pilnvarām, nepolitiskiem premjeriem un ministriem. Kas zin, varbūt arī tikpat lojāli sēstos pie galda "sarunāties" ar oligarkiem viņu valodā - a kā citādi ta?

Liberālā niša Latvijas politika paliks tukša, ja vien Attīstība nebūs attīstījušies no autiņiem un izbrandojusies ārā no muļķīgā nosaukuma, piemēram.

Jā, ar nosaukumiem sab'iski politiskām iniciatīvām Latvijā nesokas...

Vēl par šo tēmu:
Kāzu liberāļi jauno kāzu gaidās?
Partijas. Statistu sadzīšana nelīdz
Latvijā apkaro demokrātiju
Paldies, Levita kungs!
Apaļā nulle. Labāku Latviju gaidiet pa televizoru
Likumam nav jāregulē biedru skaits partijās
Ko es vēl rakstīju par tēmu "liberālā partija"

sestdiena, 2017. gada 27. maijs

Prezidenta vēlēšānas. Tikai politika, tikai konkurence

Prezidenta vēlēšanas. Svarīgi, kāpēc? Tāpēc.

Pirmkārt, protams pati jautājuma aktualizācija pēdējā laikā. Šai sakarā varu tikai turpināt brīnīties. Vai tiešām smadzenes Latvijas politiskajiem domātajiem darbojas tikai vienā virzienā - ja pārskatīt kaut ko prezidenta vēlēšanu procedūras (vajag!) sakarā, tad tikai un vienīgi paplašinot prezidenta pilnvaras. Kāpēc, mīļie? Kas jums tais pilnvarās tā spiež, ka nosēdēt uz vietas tā nu pilnīgi ir neiespējams?

Otrkārt, sak, Latvijā ir brīvība un indivīds var realizēties un realizēt savas tiesības. Tas ir labi. Kamēr nav pieņēmusies spēkā autoritārā tumsonība un neierobežotā viduvējību valdīšana, indivīds pats ir atbildīgs par pašrealizāciju.

Bet kas tieši mūs pasargā no tumsas, kura biezā kārtā pārklāja lielo kaimiņzemi, izmežģot to pašu indivīdu smadzenes tajā līdz nepazīšanai, līdz totālam idiotismam? Kas mūs sargā? Krievijā blēžu fašistisko režīmu apkalpo masa tādu pašu "grey suit" cilvēciņu, kas pie mums sēž parlamentā un visos pārvaldes līmeņos un visās pašvaldībās. Tie ir tā paša pildījuma, tās pašas šķiras cilvēki, tie paši pielāgošanās pirmrindnieki.

Autoritārisma ieviešanas mašinērija ir gatava un vajadzības gadījumā visi labi ieeļļoti zobratiņi nostrādās perfekti precīzi. Vajag tikai kādam sagrābt varu, nozagt valsti, pasludināt sevi par glābēju, dzimteni un vadoni.

Paplašinātās pilnvaras ir solis, divi vai divdesmit soļi uz šo elli.

Acīmredzot, mūs neglābj ne sabiedrības demokrātiskā pieredze (vēl pārāk vāja), ne kritiskā domāšana (netiek kultivēta, intelektuāļi guļ vai piegaudo paši), ne pašcieņa, ne vēlēšanās mācīties.

Mūs glābj mūsu politiskā konkurence. Tā, kuru es daudzkārt (agrāk) biju kritizējis par primitivitāti un neattīstību. Latvijas partijas ir ļoti, ļoti sliktas kvalitātes. Bet tās ir, pastāv un tās savā starpā konkurē, lai gan ļoti glupi ik pa brīdim demonstrē muļķīgu iekšējo šķelšanos. (Kā Kristovskis par Viņķeli, Čigāni, Loskutovu nesenā Krustpunktā debatēs ar Lembergu.) Bērnudārzs. Tātad arī ne smadzenes mūs glābj. Tikai konkurence.

(Iedomājieties, kādā paradīzē mēs dzīvotu ja mūsu demokrātiju balstītu arī mūsu intelektuāļu un politiskās elites smadzenes! Ach!)

Tāpēc par prezidenta vēlēšanu kārtību. Man ir četri priekšlikumi šajā sakarā. Tos es noformulēju pirms diviem gadiem (šeit, bet kurš nu lasa kaut kādus no-name blogus, pareizi?). Es vēl joprojām uzskatu savus priekšlikumus par vērā ņemamiem un varbūt pat (daudz) labākiem par to, ko gadās dzirdēt par šo jautājumu.

Tāpēc man nav grūti atkārtot:

1. Pirms jaunās prezidenta vēlēšanu kārtības ieviešanas pārskatīt prezidenta pilnvaras, tās mazinot un padarot prezidentu vēl mazāk ietekmīgu politiski. Tas būtu labs profilaktisks risinājums, lai atspēkotu neizbēgamos politisko bandītu un Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumus nozagt šo amatu varas tālākai konsolidācijai savās rokās.

2. Vēlēt prezidentu vienā vēlēšanu reizē ar Saeimas vēlēšanām, lai apvienotu priekšvēlēšanu kampaņas.

3. Punkts 2 varētu apdraudēt partiju lomu Latvijas politikā un tādējādi ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas demokrātiju. Lai izvairītos no tā (papildus punktam 1) ir jānosaka, ka prezidenta kandidātus var izvirzīt tikai partijas, kas piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas nodrošinās arī to, ka katram prezidenta kandidātam ir izstrādāta programma, jeb politiskais piedāvājums, par kuru viņa/viņš dala atbildību ar viņu izvirzošo partiju. Lai gan vēlēšanas formāli ir atšķirīgas - prezidenta kandidāti sacenšas savā starpā un partijas savā starpā -, tomēr savstarpējā atkarība noteiks gan kandidāta, gan partijas rezultātus vēlēšanās.

4. Kā iepriekš, prezidenta kandidātam ir jāgūst vairāk nekā 50% balsu. Visticamāk vēlēšanu pirmajā kārtā, vairākumu negūtu neviens. Tāpēc ir jāparedz otrā - un pēdējā - kārtā, kurā, kā citās valstīs, piedalās divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti. Šī kārta var notikt arī Saeimā - pieņemsim, pirmajā tās darbības dienā uzreiz pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas.

ceturtdiena, 2017. gada 11. maijs

Un tad ir jāpārstāj ēst ziepes. Par investīcijām

Pārkopēts no šīs vietnes

Re, kur Latvija atrodas investīciju piesaistes ziņā salīdzinājumā ar pārējo EU. Zemāk, nekā EST un LIT (pat situācijā, kad tur investīcijas pašlaik sarūk un Latvijā lēnītēm pieaug).

Ko praksē nozīmē zemais ārvalstu investīciju līmenis? Nerunājot par kapitāla apgrozību un darba vietām. Zemais investīciju līmenis nozīmē zemo interesi.

Atrasties zemās intereses galā, sarakstā astē nozīmē, pirmkārt, to, ka tevi nepamana, par tevi īsti maz ko zina un maz kurš interesējas.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tevi vieglāk upurēt... Teiksim tā: uzbrukums Igaunijai izraisīs daudz jo daudz lielāku, skaļāku un efektīvāku rezonansi un protestus nekā uzbrukums Latvijai.

Par tādiem upuriem parasti saka - paši vainīgi, noteikti ne bez iemesla, viņi tam morāli sen bija gatavi, to vien gaidīja... varbūt pat gribēja... ... Jā, tā saka. Par Igauniju tā točna neteiks. Par Lietuvu arī.

On otras puses, zemā interese stāv arī šīs loģiskās ķēdes otrā galā: arī investīciju ir tik maz, tāpēc ka par Latviju nezina un neinteresējas.

Tāpēc ka Latvijai nav tādu pašu radu & draugu vecajā Eiropā kā Igaunijai (vai pat Lietuvai).

Tāpēc ka Latvijai nav spilgta tēla Eiropā. Latvija ir tumšais zirdziņš. Latvijā nekas nenotiek un to katru reizi "atklāj". Atklāj un atklāj, un katru reizi atkal aizmirst un aizmirst. Latvija neturas atmiņā.

Secinājumi? Nu tad tādi arī secinājumi. Jāmeklē draugi, jāievieš normāls, moderns, viegli pieņemams tēls, kas nebūtu citplanētisks modernam eiropietim.

Nē, ne architektūra. Nē, ne dziedāšana. Ne gaisā lidošana, ne daba. Tas viss gan izskatās un izklausās, gan arī ir patiesībā no pirksta izzīsts. Atstājiet eksotiku Karību salām.

Vajag kaut ko reālu, dzīvisku, tādu, ko var pašam izjust, saprast, kur var dzīvot... Kaut ko prātīgu. Kaut ko no šodienas. Ērtu, humānu, bez eksotikas. Piemēram --

Mēs neēdam ziepes, neesam retrogrādi un reakcionāri, un mēs domājam par sevi, kā par ziemeļvalsti...

Mēs gribam, lai pie mums brauc cilvēki - strādāt, mācīties, dzīvot...

Mēs daudz esam zaudējuši karos - visi kari mums gājuši cauri, dzīvās vietas nepalika - un tagad zaudējam cilvēkus, bet gribam būt tikpat laimīgi kā pārējās ziemevalstu sabiedrības...

Mēs protam, gribam un mīlam strādāt. Un mēs neēdam ziepes! Neēdam!

Un vēl mēs neēdam ziepes.

Es domāju, ka pats pirmais ir tas, ka pasaule ir jāpārliecina, ka mēs neesam idioti. Bet lai to panāktu, ir jāmēģina sākt domāt kā cilvēki, nevis kā mūžīgi apspiestie un saspiestie sovjeti. Un tad jāpārstāj ēst ziepes.

Jādzīvo ir pasaulē, jāskatās acīm, jāelpo ir gaiss, jādomā ar galvu.

Par ziepju ēšanu
Jā, kad publicēju šī teksta pirmatnējo versiju Facebookā, kāds man jautāja, ko tā ņemos ar ziepju ēšanu, nav garšīgi taču, un neviens jau tāpat neēdot, un es vispār ar to domāju. Right. Komentēt un tulkot paša tekstus nav prāta darbs un nav nopietna literāta cienīga nodarbe (otrā daļa ir joks, ja kas).

Ko tad es ar to domāju? Kā parasti, ar to es domāju veco, labo papuasošanu, ķēmošanos ap kvadratainām antivērtībām un stulbo archaiku, šaušanu savās kājās. Visu, ko reakcionāri noskaņotā, visai kupla daļa mūsu sabiedrības sovokiskajā apdullumā, tipiskajā resentimentā un brežņeviskajā nostaļģijā sauc par nacionāļumu un pretošanos "naciķiem", lojalitāti "valstij" un dižo Krieviju.

Visu, kas patiesībā ir verga komplekss, cietsirdība, paniskās bailes uzņemties atbildību un katastrofāls pašcieņas trūkums. Un kam krievu valodā ir izdomāti ļoti trāpīgi termini "государствобесие" un "православнутость", kas neskatoties uz "pareizticību" saknē, nebūt neattiecas tikai uz vienas konfesijas pārstāvjiem, vai vispār uz konfesijām. Šis termins nozīmē falšu reliģiozitāti kā ieganstu antihumānistiskam fanātismam, jeb tam pašam tumsonīgam reakcionārismam.  "Государствобесие" un "православнутость" ir Putina "9. maija" režīma stūrakmeņi, pamat-"skrepas".

Tas, ko es saucu par ziepju ēšanu, kopumā ir konservatīvās antivērtības, bet Latvijā, Krievijā un visā post-sovokijā, konservējamā neesamības apstākļos, tas ir, kā jau teicu, reakcionārisms un resentiments, jeb negatīvās emocijas bez pārliecības, domas un satura.

Jā, diemžēl, ir tā, ka mēs ļoti lielā mērā ēdam ziepes, esam idioti, jo mēs kā sabiedrība kustamiem uz priekšu, attīstāmies, progresējam ar to ātrumu, kuru nosaka šis idiotu balasts mūsu sabiedrībā, - mēs virzāmies tik ātri, cik ātri virzās vājākā sabiedrības daļa. Tas ir, nevirzāmies vai tikpat kā nevirzāmies.

Jā, mums ļoti, ļoti daudz kas ir jāizdara ar pašu smadzenēm, lai sāktu dzīvot pasaulē, nevis halucinācijās, skatīties acīm, nevis ar vienu vietu, elpot gaisu, nevis sērūdeņradi, un domāt ar galvu, nevis tikai rīt tajā sūdus.

svētdiena, 2017. gada 23. aprīlis

Kretinisma apdraudēta sabiedrība zaudē

Pamanīju ažiotāžu Facebookā par kādas politiski nozīmīgās figūras izteikumiem par to, ka pēdējo tūkstoš gadu laikā latvieši nav dzīvojuši tik labi, kā tagad. Un nav nemazākās starpības, vai latvieši pastāvēja pirms tūkstoš gadiem. Arī krievi nav dzīvojuši tik labi, arī dāņi ne, arī franči. Ķīnieši, mongoļi, chīlieši, costaricanieši. Neviens nav dzīvojis tik labi. Ok, izņemot sīriešus... zimbabwejiešus... un kas zin, varbūt visu Āfriku...

Un tagad - kāpēc ir tā? Kāpēc pasaule principā plaukst un dzīvo tik labi, kā nekad agrāk? Pateicoties tam, ka pēc otrā pasaules kara pasaule, vispirms savā civilizētākajā mazākumā un tad pēc 1990. gada arvien lielākā daļā, pieņēma liberālismu, individuālās brīvības ideoloģiju par savu vērtību pamatu. Praktiski visas pasaules konstitūcijas ir balstītas liberālajās vērtībās. Izpilde var atšķirties un arī atšķiras, dažreiz nežēlīgi. Āfrika ir spilgtākais piemērs. Visticamāk arī tur konstitūcijas ir visai liberālas. Konstitūciju aplikācija ir pavisam kaut kas cits.

Krievija ir rītdienas piemērs. Pagaidām arī krievi bauda pēckara liberālās ideoloģijas uzvaras augļus - arī viņu ekonomika ir radījusi zināmu vispārējo labklājību. Ar milzīgu noslāņojumu, bet tas ir bijis tomēr daudz šaurāks par noslāņojumu pirms boļševiku revolūcijas un tas nav tik milzīgs, kā tas būtu varējis būt, ja pēc boļševiku režīma izbeigšanās pie varas uzreiz būtu nākuši fašisti, ultrakonservatīvie reakcionārie maitas. Tie fašistu maitas pie varas Krievijā ir tagad un ved savu sabiedrību reakcionārā uzbrukumā liberālismam, tai kārtībai, kas ļauj sabiedrībai gūt panākumus un stiprināt savu civilizētību. Tāpēc Krievija ir rītdienas piemērs tam, kas notiek ar sabiedrībām, kas atsakās no liberālisma.

Liela uzmanība debatē tika vērsta uz to, kas kaiš Latvijai un letiņiem, ka viņi birst ārā no Latvijas uz neatgriešanos. Atbilde ir nekas un viss. Vainīgi ir visi un tāpēc neviens.

Latvija nav gājusi to liberālisma un brīvību evolūcijas ceļu, ko gāja Rietumi pēc kara beigām. Nav krājusi pieredzi un naudu. Tā nokļuvusi brīvībā - pārvietošanas un naudas pelnīšanas - "diennakts" laikā. Tai radusies iespēja iegūt "visu un uzreiz" un tā šo iespēju arī izmanto. Bet arī izmanto tā, kā prot, kā to parasti izmanto izbadējušies, nabadzīgi neprašas.

Latvijas dēļ pasaule nevar attīt atpakaļ savu vēsturi uz pirmsdigitāliem informācijas kontroles laikiem ar vārda brīvību monopolizējošajiem medijiem un policistu regulētajām demokrātijām. Arī Krievijas dēļ pasaule to nedara - un Krievijas sabiedrība nopietni apvainojas un turas pie zagļiem, kas sola organizēt tādu pirmsdigitālo pasauli "vienā atsevišķi ņemtā valstī".

Latvijas gadījumā mūsu degungala priekšā ir ne tikai paraugs "kā nedrīkst darīt", Krievija, bet arī eksperimentāls paraugs, kā var ar tikpat slimīgu vēsturi un substandarta sākotnējiem rādītājiem - tā ir Igaunija.

Arī Igaunija ielēca liberālismā vienas diennakts laikā. Taču šī eksprestransformācija, šķiet, nav atstājusi uz Igaunijas sabiedrības tikpat šokējošu iespaidu. Jā, Igaunijai protams ir paveicies ar radiem - Somijas "ietekme", lai cik niecīga un pavirša, tomēr "made a difference". Lai gan Somija arī pati nebija diez cik rietumiska, Somijas atļautais rietumiskums bija tomēr rietumiskāks par Rietumus imitējošām padomju filmām, ko skatījās padomju pilsoņi latvieši. Bet arī to limitēto rietumiskumu Igaunijā spēja uztvert faktiski tikai Tallina. Tāpat 90. gados Somijas investīcijas nebija tās, kas deva spēcīgu impulsu Igaunijas attīstībai. Un šodien pūļi prāmjtūristu nav pamats augošai labklājībai Igaunijas sabiedrībā. Nezinu, vai tā tiešām bija Somijas ietekme, kas ļāvusi Igaunijas sabiedrībā saglabāties intelektuāļu preferencei, cieņai pret intelektuāļiem un pieprasījumam pēc intelektuāļu pienesuma sabiedriskajā domā. Diez vai te ir kaut kāds sakars ar Somiju :-)

Un te ir tā milzīga atšķirība. Intelektuāļi. Kas apzinās savu vietu sabiedrībā un savu lomu sabiedrības attīstībā, tai skaitā arī ekonomikā un politikā. Intelektuāļi ar skaidru vīziju par savu sabiedrību nākotnē, izpratni par to, kas iet tai par labu un kas bremzē attīstību. Kas to skaidri redz un runā par to, nevis sapinās savās pretrunās, kad i labklājību gribas, i par Rietumiem kļūt, i tā, lai visapkārt tikai latviski, i valsti pielūgt, i tā, lai ir iespēja norīdīt ar suņiem jebkādu par kaut kādu nelojalitāti, un vēl lai maksā Jevropas algas/pensijas reiz ieokupēja mūs Natõ.

Bēg no kretinisma. Liberālajos laikos pēdējam kaķim ir skaidrs, kur bēgt. Liberālajos laikos sacenšas, konkurē ne tikai biznesi un partijas. Konkurē arī valstis. Par cilvēkiem, par spējām, par kapacitāti, par savu vietu pasaulē. Konkurē sabiedrības. Uzvar tie, kas spēj skaidri saskatīt kretinisma draudus. Kretinisms ir tas, ko liberālajos laikos indivīdi savā brīvībā sabiedrībai piedot nevar.

piektdiena, 2017. gada 7. aprīlis

Par liberālisma nepopularitāti Latvijā


Tikai viena analoģija. Iedomājieties, ka tur stāv rakstīts "Nē liberālismam!!!"

Tikpat jocīga un pamatota ir latviešu nepatika pret liberālismu. "Ņet, saka latvieši, мес лабак ар Пукину." Ar "Pukinu", raugi, prastāk, - vienmēr zini, kas ir tavs saimnieks un kurš ir tava "rogina".

Sveiciens vatei.

Trump dzīvs. Brokastis nav galā


Kas attiecas uz US rakešu triecieniem Sīrijā, neteikšu, ka es to vien gaidīju un man būtu pamats lepoties ar īpašu tālredzību. Taču I did say, es tiešām teicu, ka būs vien Trump just another - vēl viens - US prezidents ar amerikāņiem raksturīgajiem ārpolitiskiem instinktiem.

Vienalga kādas pasākas var stāstīt par Putina visdiženāko ietekmi un ka viņš pat amerikāņu prezidentu tagad var iecelt, jau nerunājot par visvisādiem brexitiem, vēlēšanām Francijā, Vācijā, Itālijā, kur tik ne. Kā mēs nesen redzējām, Nīderlandē jumti palikuši savās vietās, nav noslīdējuši kā to būtu varējis gribēt Putins. Katru dienu mēs vērojam no seriāla nošpikoto "kāršu namiņu" sairstam pēc Trumpa ievēlēšanas US.

Amerikāņu institūcijas atšķirībā no Putina karaļvalsts nav no papīra un puņķiem. Amerikāņu demokrātija atšķirībā no Putina diversantiskajiem kāršu namiņiem un propagandas nav feiks. Amerika tādus kā Trump apēd brokastīs. Tāpēc ja pat Trump izdzīvos kā prezidents līdz termiņam beigām, būs viņš just another Republican president who kicks various assholes and fascist sunuvabitches in all possible ways. A new Ronald Reagan he might not be. But he will be a US president, make no mistake.

Taču arī brokastis vēl nav galā.

otrdiena, 2017. gada 28. marts

Vai Latvijai kādreiz atnāks savs 8. maijs?

Par 16. martu es parasti neizsakos. Bet atsauksmes uz publikācijām un reportāžām medijos citur pasaulē (un te es nedomāju Krieviju) liek aizdomāties. Nav jau tā, ka citādi par to domāt nav iemesla, bet šī, šķiet, ir tā retā reize, kad pats diskusijas priekšmets neizskatās tik atbaidošs, kā Latvijas debatēs.

Katram Eiropā ir savs veids, kā atzīmēt 2. pasaules kara notikumus un pieminēt savus kritušos. Latvija ne tikai "piedalījās" karā, tā tika izbradāta kā reti kura cita zeme. Un ar visiem saviem upuriem Latvijā tā arī neatnāca savs 8. maijs. Ko lai dara, ja Latvijai, kara zemei, nekad nav bijis savas uzvaras - kopā ar visu pasauli, kopā ar sabiedrotajiem? Jo tai nekad nebija sabiedroto. Bija tika varmākas, tikai postītāji.

Pašam nav skaidrs, kāpēc es tagad to rakstu. Sāku domāt, un tā doma mani noveda līdz šejienei. Varbūt, kādreiz pēc gadu desmitiem arī Latvija varēs pievienoties pārējās Eiropas 8. maija V-dienas svinībām... Varbūt arī ne, jo ne visās valstīs to svin - Somijā tā īpaši neatzīmē, jo arī Somijai nekas nebija beidzies 1945. gada maijā un nekas labs nebija sācies. Mainīsies formāts, 16. marta formāts Latvijā. Tas noteikti mainīsies uz - negribētu lietot emocionāli lādētus vārdus, tāpēc izmantošu angļu vārdu - less vexing, less challenging pusi.

Par šodienas "formātu" droši vien var pateikt, ka tas ir latvisks un visticamāk atbilst laika garam šodienas Latvijā.

piektdiena, 2017. gada 24. marts

О русофобии

На Западе на Россию смотрят как на прокаженную страну со слетевшей крышей, которая не может разобраться со своими уркаганами, укравшими власть, угнавшими целую страну. Смотрят как на страну, охреневшую от вранья и потерявшую минимальное представление о своих настоящих интересах. Как на страну, которая только и то делает, что простреливает себе ноги и руки, шарашит башкой обо все стены и глотает лезвия.

Конечно, страна, русские, общество делает это до доброй воле, его, ее, их никто не заставляет. Дело в том, что она, оно, они об этом только и мечтали до прихода Путина. Эта охренинка в пост-совках была все ельцинские годы. Тогда только по телевизору чаще увещевали, что сырым дерьмом на пустой желудок злоупотреблять все же не стоит.

Пришёл Путин и объявил, что теперь можно скока хошь и жрать дерьма, и быть им, что можно нести пургу и вести себя и в стране, друг с другом, и по телевизору, и в мире как скоты. Можно врать, хамить, гнобить, пытать, засовывать друг другу бутылки в задницу и убивать. И побеждать, побеждать, побеждать – 9-е мая каждый день! Никто такую лапшу по телеку не вешает, никто так хорошо не запихивает бутылки в задницу в отделениях полиции, никто так массово не подвешиваете заключённых за наручники на дыбе, никто так нагло не ворует, никому так ещё так не удавалось просрать страну с невероятными ресурсами и потенциалом лидерства - победители, чемпионы!

Пришел Путин и на четвертом своем сроке сказал, что это и есть русский мир. Не он его породил. Он его только выпустил на волю из самого загаженного угла русской души. Заслуга Путина только в том, что объявил бессрочный Год Киздюка, которым Россия заболела в одно мгновение - так она его ждала. Отторжение Крыма стало, как сейчас уже понятно, лишь кульминацией этого «Года», лишь одним событием из многих, многих ошалеваний, офигеваний, охреневаний. Ну, ещё заслуга Путина в том, что отрицательная селекция стала фактически национальной идеей – в элиту попадает только отборная, самая гнусная сволочь.

Как ни крути, именно Путин и оказывается самым большим русофобом. Он сделал с русскими то, что русские, по его мнению, из себя представляют. Он отрыл шлюзы множества сортиров, и страна с гиканьем превратилась в сгусток хамства.

svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Kāzu liberāļi jauno kāzu gaidās?

Vai tagad, kad vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, ir jāgaida, ka Vienotības kāzu ģenerāļi būs izbadojušies pēc jaunām kāzām? 

Ja pie latviešu liberāļu partijas izveides tagad ķersies esošie politiķi, kāzu ģenerāļi, kas vairākus gadus ir deldējuši savus uzvalkus un kostīmus sēžot savās neliberālajās partijās, sarakstos, Saeimā un ministrijās, – liberālisma piedzimšana Latvijas politikā atkal tiks pārcelta uz nenoteikto laiku.

Jebkas, ko būs dibinājuši kāzu “liberāļi”, tikai kompromitēs liberālisma ideju Latvijas sabiedrībā un pilnīgi noteikti būs lemts zaudējumam vēlēšanās. Zaudēs nemākulīgi kāzu ģenerāļi, ne liberāļi. Bet galvenā cietēja būs liberālisma un potenciālas liberāļu partijas reputācija.

Ir lieki teikt, ka cilvēkiem, kas ir atradušies politikā vairākus gadus un ieņēmuši pietiekami skaļus amatus, ir bijusi lieliska iespēja sevi parādīt – pierādīt savu liberālo domāšanu. To gan ir ļoti grūti izdarīt intrigās vai aklā pogu spiešanā Saeimā.

Liberālajai domāšanai nav arī vietas blakus izdzīvošanas instinktam – Maslowa vērtību piramīdā starp šīm divām lietām ir pārāk liela distance.

Kāzu ģenerāļus jaunās partijās var sadzīt tikai centieni izdzīvot politikā. Galu galā kāzu ģenerāļi bēg no grimstošā kuģa, kuru 2010. gadā dibināja iepriekšējās ģenerācijas kāzu ģenerāļi – lai izdzīvotu.

Droši vien var ieskatīties, kā kāzu “liberāļi” balsoja par vairākiem jautājumiem Saeimā, kā vadīja ministrijas, kādus lēmumus pieņēma.

Šobrīd, šajā kontekstā, sakarā ar partiju pietiek ar to, kā kāzu “liberāļi” balsoja 2016. gada sākumā par grozījumiem Politisko partiju likumā (var atrast šajā blogā chronoloģiski sākot ar vēlāko: šeit, šeit, šeit, šeit un šeit). Viņi visi kā viens nobalsoja par stigrākām prasībām pilsoniskām iniciatīvām. Viņi faktiski nobalsoja par politiskās konkurences ierobežošanu Latvijā un līdz ar to – latviešu politisko tiesību ierobežošanu.

Tas bija klaji antiliberāls un antidemokrātisks solis. Neviens politiķis, kas ir balsojis par tiem grozījumiem, nav pelnījis liberāli un demokrātiski domājošo cilvēku atbalstu.

Kāzu “liberāļi” ir tāda pati nomenklatura, kā ZZS, Saskaņa un tie sīkākie poļitteknoloģiskie projekti. Nomeklaturā notiek tikai iekšējā rotācija. Viņi pārtek no viena trauka otrā, no vienām kāzām otrās, saglabājot “pēctecību”, jeb sevi pie siles, jo ideju trūkuma dēļ neko citu “saglabāt” viņi nevar.

Ja Latvijā kāds beidzot dibinās liberālo partiju, es būšu pirmais, kas to apsveiks. Bet kā liberālis, es nepieņemšu feiku. Liberāļu partija nevar nākt gaismā kā tārps no izēstā Vienotības līķa. Vai nu tu esi viens no Vienotības pirkstiem, kas nobalsoja par politisko tiesību ierobežošanu, vai nu tu esi liberāls.

Progresīvie. Are they?

PROGRESĪVIE you did it! Apsveicu!

Ko mēs par to tagad zinām? Citēju no Latvijas Avīzes (šeit). Progresīvā Partija iestājas:

-par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu
-par “zaļu, resursus saudzējošu tautsaimniecību”
-par ēnu ekonomikas apkarošanu
-par kopdzīves reģistrāciju
-par pašvaldību vēlēšanu tiesībām ikvienam 16 gadu vecumu sasniegušam pastāvīgajam iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības, ja vien viņš attiecīgajā pašvaldībā nodzīvojis vismaz piecus gadus
-par automātisku pilsonības piešķiršanu visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju bērniem
-par latviešu valodas stiprināšanu
-ārpolitikā saglabāt līdzšinējo kursu, atbalstot Latvijas aktīvu dalību UN, EU un Nato.

Visai liberāli. Kreisi liberāli, bet kopumā liberāli - un jauki! Es varu parakstīties zem katra vārda. Neesmu kreisais liberālis, neesmu sociāldemokrāts, lai gan kā visai liberāli domājošs cilvēks es pieļauju un pat ticu, ka sabiedrības attīstībai kopā ar spēcīgu liberālo (individuālās brīvības un atbildības ideoloģijas) polu ir nepieciešams ļoti spēcīgs kreisais ideoloģiskais pols. Un Latvijas sabiedrība atrodas tajā tektoniski agrīnā attīstības fāzē, kad cīņa par tiesībām un vienlīdzību ir absolūti nepieciešama turpmākai virzībai, kā arī lai vienkārši saglabātos kā sabiedrība ar savu suverenitāti un valsti un identitāti (bez fetišisma, lūdzu).

Visai progresīvi - ne politiski progresīvi, vienkārši progresīvi, Latvijai progresīvi. Es nesaprotu, kam te domāts kaut kāds politiskais "progresīviskums" - jo ja jau nosaukumā, tad partijas idejas kodolā. Tieši ziemeļvalstīs par "progresīvajiem" sevi sauc ksenofobiskie populisti, vatiskā vate - Fremskridtspartiet Dānijā un Norvēģijā. Kāpēc ne sociāldemokrāti? Kas tā par politisko pozīciju, ja pašiem bail no savas īstās ideoloģijas?

Vai tas, ko es jau minēju, padarīs jaundzimušo PP vēlējamu? Nē, protams.

PP sejas? Kam jau nav izdevies iepriekšējās socdem "redakcijās"? "Kompromitēta kopš Gundara Bojāra valdīšanas" - hā! - sūdzēšanās par dzīvi jums protams palīdzēs un cilvēki par jums nobalsos aiz žēlastības par netaisnīgi sakompromitētiem vai ne? Nēēē. Nē.

Ļoti iespējams, ka par partijas līderi ievēlētam Ekonomiskās augstskolas pasniedzējam ir talants un modernās politiskās līderības zināšanas. Iespējams. Laiks rādīs. Parasti laiks gan rada, ka to, ka partiju ir jāprot vadīt un radīt jaunas - jaunas, tas ir, jaunas, nevis trīsdesmit reižu izkošļātas un piecdesmit reižu noraidītas - idejas.

Kas vēl ir jauns? Vēlējams?

Nesadarbība ar Saskaņu? Skaidrs, ka ar Kremļa aģentiem nav jāsadarbojas. Viņiem jau tāpat pietiek ar kolaborantiem. Bet nekāda jauna ideja tā nav.

Startēs pašvaldību vēlēšanās? Labi, bet kāpēc tikai trīs, varbūt piecās, pašvaldībās? Tāpēc ka tikai tur ir pieprasījums pēc "progresīviskuma" un iespēja ieviest progresīvo nodokli, zaļo "tautsaimniecību", apkarot ēnu ekonomiku (kāpēc ne ēnu "tautsaimniecību"?), reģistrēt kopdzīvi, ļaut vēlēt visiem, automātiski piešķirt, stiprināt valodu un saglabāt līdzšinējo ārpolitisko kursu? Citur Latvijā nevajag? Vai tāpēc ka PP ir īpašs piedāvājums tieši šīm pašvaldībām? Vai tāpēc ka tā gadījies, ka labie PP cilvēki tur dzīvo un tāpēc trīs pieci draugi un paziņas aizies nobalsos, roka nenokritīs? Kas no tā padara PP vēlējamu?

500 "biedru"? Kam palīdzējuši statisti? Tikai Saskaņai un tikai Saeimā. Nē, es lieliski saprotu, ka to pieprasa akmens laikmeta likumi. Bet priecāties par saviem feika "biedriem"...

Ļoti iespējams, ka avīzes tik labvēlīgi un tik plaši par šo partiju raksta pirmo un pēdējo reizi. Un PP, ļoti iespējams, ir "izņēmusi" savu mediju uzmanības kvotu. Ir ļoti iespējams, ka vienīgais patiesi jauns, kas bija PP azotē, ir pati PP. Ne tās idejas.

Ja jau jūs izvēlaties progresīvo nodokli par savu karogu, tad vismaz ir jāizskaidro, kāds ir labums, ko sabiedrība iegūs no nodokļu progresivitātes. Ar cipariem rokās.

Nordiskais modelis. Skaidrs, ka es nevaru neatbalstīt tos, kas to uzskata par iespējamu, vēlamu un piemērojamu Latvijai. Bet jebkurš, kas saprot, par ko ir runa, saprot arī to, ka šobrīd tā ir tikai vīzija, orientieris, ideja, sapnis, jo tas ir vērtību komplekss. Vienā komentārā (kuru komentāra adresāts Facebookā ir izdzēsis) es jau rakstīju, ka nordisko modeli nevar ieviest, nevar uzspiest - to var tikai nopelnīt, uzdāvināt sev pašiem. Kā daudzu gadu, daudzu paaudžu darba un centienu rezultātu. Nordiskais modelis ir ļoti cēls mērķis un par to ir vērts cīnīties, bet tas nekad nepiepildīsies, ja tas būs vienas partijas "īpašums". Tas darbosies tikai tad, ja to pieņems visa sabiedrība kā savu apzināto izvēli. Nordiskajam modelim ir vajadzīgs konsenss - visu politisko spēku un visas sabiedrības konsenss. Ok, var būt viena otra krokodilu un mērkaķu partija, kas iestāsies par kaut ko stulbu. Bet kopumā par to, ka Latvijai ir jādzīvo normālā cilvēka cienīgā dzīve, ir jāiestājas katram. Nordiskais modelis nav ideoloģija. Tāpat ka pašcieņa nav ideoloģija.

They most certainly did it. The question is - are they? Will they? 

sestdiena, 2017. gada 25. februāris

Nekropļojiet vārdus un nosaukumus! Un nededziniet kūlu!

2017. gada 24. februārī Latvijā dzēsti divi kūlas ugunsgrēki, bet kopš gada sākumā – 24. Foto: LETA

Kūlas dedzināšana. Un vārdu kropļošana - ārzemju personvārdu un nosaukumu "latviskošana".

Dvīņu māsas, fantastiski neglītas. Kas viņām kopīgs?

Abas ir tautiskas un emocionālas. Abas ir tumsonības radītas. Abas ir uzspiestas, bet neviens par tām neuzņemas atbildību, neviens nespēj ar tām tikt galā un neviens nespēj no tām atbrīvoties. Abas ir pilnīgi absurdas. Abas ir bezatbildīgi un nenovaldāmi stihiskas un savā stihiskumā pārspēj gan korupciju un oligarkiju, gan sabiedrības apātiju un politiķu idiotismu, gan inovāciju trūkumu ekonomikā, gan pat Latvijas atpalikšanu no kaimiņiem visos respektablos reitingos - jo tam vismaz var rast kaut kādu puslīdz racionālu pamatojumu. Un tāpēc abas raksturo Latviju un tevi - katru, kas pasaka Je suis Latvija.

Tad arī Je suis kūlas dedzināšana. Je suis vārdu kropļošana. 

Un tāpēc no abām ir neizmērāms kauns, kā no visa, kas tev tūlīt pat ir jālabo, bet tas ir pilnīgi ārpus tavas kontroles.

Nekropļojiet vārdus un nosaukumus! Un nededziniet kūlu!

Visas vecās dziesmas / Stuff