ceturtdiena, 2017. gada 11. maijs

Un tad ir jāpārstāj ēst ziepes. Par investīcijām

Pārkopēts no šīs vietnes

Re, kur Latvija atrodas investīciju piesaistes ziņā salīdzinājumā ar pārējo EU. Zemāk, nekā EST un LIT (pat situācijā, kad tur investīcijas pašlaik sarūk un Latvijā lēnītēm pieaug).

Ko praksē nozīmē zemais ārvalstu investīciju līmenis? Nerunājot par kapitāla apgrozību un darba vietām. Zemais investīciju līmenis nozīmē zemo interesi.

Atrasties zemās intereses galā, sarakstā astē nozīmē, pirmkārt, to, ka tevi nepamana, par tevi īsti maz ko zina un maz kurš interesējas.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tevi vieglāk upurēt... Teiksim tā: uzbrukums Igaunijai izraisīs daudz jo daudz lielāku, skaļāku un efektīvāku rezonansi un protestus nekā uzbrukums Latvijai.

Par tādiem upuriem parasti saka - paši vainīgi, noteikti ne bez iemesla, viņi tam morāli sen bija gatavi, to vien gaidīja... varbūt pat gribēja... ... Jā, tā saka. Par Igauniju tā točna neteiks. Par Lietuvu arī.

On otras puses, zemā interese stāv arī šīs loģiskās ķēdes otrā galā: arī investīciju ir tik maz, tāpēc ka par Latviju nezina un neinteresējas.

Tāpēc ka Latvijai nav tādu pašu radu & draugu vecajā Eiropā kā Igaunijai (vai pat Lietuvai).

Tāpēc ka Latvijai nav spilgta tēla Eiropā. Latvija ir tumšais zirdziņš. Latvijā nekas nenotiek un to katru reizi "atklāj". Atklāj un atklāj, un katru reizi atkal aizmirst un aizmirst. Latvija neturas atmiņā.

Secinājumi? Nu tad tādi arī secinājumi. Jāmeklē draugi, jāievieš normāls, moderns, viegli pieņemams tēls, kas nebūtu citplanētisks modernam eiropietim.

Nē, ne architektūra. Nē, ne dziedāšana. Ne gaisā lidošana, ne daba. Tas viss gan izskatās un izklausās, gan arī ir patiesībā no pirksta izzīsts. Atstājiet eksotiku Karību salām.

Vajag kaut ko reālu, dzīvisku, tādu, ko var pašam izjust, saprast, kur var dzīvot... Kaut ko prātīgu. Kaut ko no šodienas. Ērtu, humānu, bez eksotikas. Piemēram --

Mēs neēdam ziepes, neesam retrogrādi un reakcionāri, un mēs domājam par sevi, kā par ziemeļvalsti...

Mēs gribam, lai pie mums brauc cilvēki - strādāt, mācīties, dzīvot...

Mēs daudz esam zaudējuši karos - visi kari mums gājuši cauri, dzīvās vietas nepalika - un tagad zaudējam cilvēkus, bet gribam būt tikpat laimīgi kā pārējās ziemevalstu sabiedrības...

Mēs protam, gribam un mīlam strādāt. Un mēs neēdam ziepes! Neēdam!

Un vēl mēs neēdam ziepes.

Es domāju, ka pats pirmais ir tas, ka pasaule ir jāpārliecina, ka mēs neesam idioti. Bet lai to panāktu, ir jāmēģina sākt domāt kā cilvēki, nevis kā mūžīgi apspiestie un saspiestie sovjeti. Un tad jāpārstāj ēst ziepes.

Jādzīvo ir pasaulē, jāskatās acīm, jāelpo ir gaiss, jādomā ar galvu.

Par ziepju ēšanu
Jā, kad publicēju šī teksta pirmatnējo versiju Facebookā, kāds man jautāja, ko tā ņemos ar ziepju ēšanu, nav garšīgi taču, un neviens jau tāpat neēdot, un es vispār ar to domāju. Right. Komentēt un tulkot paša tekstus nav prāta darbs un nav nopietna literāta cienīga nodarbe (otrā daļa ir joks, ja kas).

Ko tad es ar to domāju? Kā parasti, ar to es domāju veco, labo papuasošanu, ķēmošanos ap kvadratainām antivērtībām un stulbo archaiku, šaušanu savās kājās. Visu, ko reakcionāri noskaņotā, visai kupla daļa mūsu sabiedrības sovokiskajā apdullumā, tipiskajā resentimentā un brežņeviskajā nostaļģijā sauc par nacionāļumu un pretošanos "naciķiem", lojalitāti "valstij" un dižo Krieviju.

Visu, kas patiesībā ir verga komplekss, cietsirdība, paniskās bailes uzņemties atbildību un katastrofāls pašcieņas trūkums. Un kam krievu valodā ir izdomāti ļoti trāpīgi termini "государствобесие" un "православнутость", kas neskatoties uz "pareizticību" saknē, nebūt neattiecas tikai uz vienas konfesijas pārstāvjiem, vai vispār uz konfesijām. Šis termins nozīmē falšu reliģiozitāti kā ieganstu antihumānistiskam fanātismam, jeb tam pašam tumsonīgam reakcionārismam.  "Государствобесие" un "православнутость" ir Putina "9. maija" režīma stūrakmeņi, pamat-"skrepas".

Tas, ko es saucu par ziepju ēšanu, kopumā ir konservatīvās antivērtības, bet Latvijā, Krievijā un visā post-sovokijā, konservējamā neesamības apstākļos, tas ir, kā jau teicu, reakcionārisms un resentiments, jeb negatīvās emocijas bez pārliecības, domas un satura.

Jā, diemžēl, ir tā, ka mēs ļoti lielā mērā ēdam ziepes, esam idioti, jo mēs kā sabiedrība kustamiem uz priekšu, attīstāmies, progresējam ar to ātrumu, kuru nosaka šis idiotu balasts mūsu sabiedrībā, - mēs virzāmies tik ātri, cik ātri virzās vājākā sabiedrības daļa. Tas ir, nevirzāmies vai tikpat kā nevirzāmies.

Jā, mums ļoti, ļoti daudz kas ir jāizdara ar pašu smadzenēm, lai sāktu dzīvot pasaulē, nevis halucinācijās, skatīties acīm, nevis ar vienu vietu, elpot gaisu, nevis sērūdeņradi, un domāt ar galvu, nevis tikai rīt tajā sūdus.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff