trešdiena, 2018. gada 14. novembris

Koalīcijas sarunu mācības. Jūs zināt, par ko balsojāt?

Lai gan cik man neliktos JKP neveiksme koalīcijas sarunās likumsakarīga no vēsturiskā procesa viedokļa, to ir grūti uzskatīt par sagaidāmu.

Šī iznākuma netaisnīgums nav tajā, ka JKP ir valdības vadīšanai piemērotākais spēks. Ne sliktāks un ne labāks par pārējiem. Un es personīgi neesmu JKP atbalstītājs.

Šī iznākuma netaisnīgums attiecībā uz mums, vēlētājiem un pilsoņiem, ir tajā, ka Latvijas politiskais process paliek necaurspīdīgs un līdz ar to šī procesa iznākums ir neparedzams.

Šī iznākuma netaisnīgums ir tajā, ka mēs nezinām, par ko mēs balsojam vēlēšanās un kā uzvedīsies koalīcijas sarunās tie, kas pirms viņi ir tikuši parlamentā sola tikai to labāko un to efektīvāko.

Protams, es varu pieļaut, ka visu, ko vēlas panākt JKP, vadot valdību, būtu neiespējams. Minimālās pensijas palielināšana jau nākamgad gan izklausās utopiski. Bet ja nemaldos, šie populistiskie solījumi bija zināmi jau labu laiku. Kāpēc tad pēkšņi parādās citu partiju attaisnojumos par sarunu pārtraukšanu tikai tagad?

Jā, es atceros, ka šaubas par JKP solījumu izpildāmību izskanēja arī agrāk, bet tas kaut kā līdz šim netraucēja sarunāties?

Es negribu minēt, jo nezinu, kas ir reālais iemesls. Pat ja tā ir vienkāršā greizsirdība, es to atsakos komentēt.

Tāpēc es parasti nekomentēju šādus Latvijas politikas zibšņus. Tie ne par ko neliecina, izņemot nožēlojamo Latvijas politikas neprognozējamību koalīciju veidošanā un politisko līderu neatkarību no savu partiju programmām un no saviem vēlētājiem.

Atgriežoties pie pirmsvēlēšanu diskusijām par savas izvēles izdarīšanu uz kādas partijas programmas pamata, diemžēl, man nav iespējas mainīt savu viedokli par labu šai citādi visai racionālai pieejai. Latvijā partiju programmām un šķietamām "ideoloģijām", diemžēl, vēl joprojām nav nozīmes.

Necaurskatāmā uzvedībā un lēmumu pieņemšanā nav nekā īpaši liberāla, runājot par tā saucamām "liberālajām" partijām, kuras Saeimā tagad ir veselas divas.

Palikšu pie sava: politiķi un partijas ir jāvērtē pēc viņu darbiem, pēc uzvedības, pēc attieksmes pret sabiedrību, vēlētāju, pilsoni. Attieksme - vērtējiet pēc attieksmes.

JKP. Kognitīvi

"Jaunie konservatīvie", termins, kuru Jānis Bordāns iesaka izmantot, runājot par savu partiju, zaudējuši iniciatīvu koalīcijas sarunās. Reakcija no pašu "Jauno konservatīvo" vidus ir diezgan bazarīga, balagaina, histēriska. To var saprast. Tādas ir "Jaunajiem" tradīcijas, "jaunkoservatīvas":

Screenshot: Facebook, 14.10.2018

trešdiena, 2018. gada 17. oktobris

JKP. Saskarsmes punkti

Ka JKP ir "daudz saskarsmes punktu" ar KPV, ziņa parādījās - nē, ne pirmajā dienā pēc vēlēšanām -  trešajā, bet praktiski uzreiz, tikko JKP sāka sarunas par koalīcijas veidošanu. Te ir atsauce uz tā datuma ierakstu. Bet ir lietas, kam es agrāk nepievērsu uzmanību un kas man tagad liek aizdomāties par to, vai JKP nav bīstamāka, nekā es to vērtēju un vai nav pamata bažām.

Kaut kā paslīdēja zem mana radara JKP līdera un šobrīd iespējamā PM kandidāta Jāņa Bordāna atzinums, ka Polijas konservatīvais backlash ir ideāls, kas iedvesmo viņa partiju. Daži mani draugi FB arī iepriekš piesauca poļu PiS (Prawo i Sprawiedliwość, "likums un taisnīgums") kontekstā ar JKP pozicionēšanu. Skatījos uz to ar skepsi, jo tik atpalicisku JKP es tomēr neredzēju, un velti.

Bija arī negatīvi izteicieni par medijiem. Bet, lai nebalsotu par šo partiju un apvienotu to kopā ar NA vienā kategorijā savās improvizētās analīzēs, man personīgi pietika arī ar zināmo: partiju priekšvēlēšanu solījumi, kā likums, ir tikai gaisa satricināšana; Bordāna karjera politikā; iesaistītās specdienestu ekspertīzes gars; caurmēra atbalstītāju balsis, kas arvien skaļās skanēja medijos tuvāk vēlēšanām; strongman stila ambīcijas; un kampaņai caurvijošā nots.

Tā nots lika aizdomāties par to, ka strongmans ir tik kārs uz to varu, lai beidzot tiktu pie lielgabala un sākt šaut, atriebties - tikai dievs zin, par ko un kam, bet likās, ka par visu pēc kārtas un nenoteikti plašam cilvēku lokam. Tādiem cilvēkiem aizvainojumi rodas kā sēnes pēc lietus. Un tai lokā, kam atriebties, jau tagad bez bijušajiem politiskajiem līdzgaitniekiem no NA, noteikti ir žurņuki, un tajā var nejauši nokļūt jebkurš. "Pāridarījumu" kolekcijai, par ko atriebties, noteikti tiek pieplusotas arī dažu citu VIP-biedru kādreizējās nedienas.

Te nāk prātā JKP ideja par super-KGB izveidi. Tas pat vairs nav lielgabals. Tā būs atombumba atriebības kāro rokās. Vai tas ir apmēram tas, kas ir padomā JKP - varas uzurpācija?

Es to stilistiku tomēr vairāk redzu tuvāku tai, kas ļoti daudziem Latvijas sabiedrībā jau ir dzīslās, tai, ar kuru Latvija sadzīvoja, vai pareizāk sakot, kurā Latvija dzīvoja līdz 1990. gadam. Tā nav Polija. Tas, ko Latvijas politiķis var atražot ar aizvērtām acīm, nav Polijas vai Ungārijas modelis. Tā ir Krievija. Meli, liekulība, smadzeņu skalošana, morālais pagrimums, politiskās konkurences iznīcināšana un beidzot visas valsts-ir-mans-īpašums iespējas, ko dod diktatūra.

Tātad daudz saskarsmes punktu ar KPV. Attieksmē pret medijiem, attieksmē pret vārda brīvību un demokrātiju... kaut kā tā? Tiklīdz dienas gaismā nonāk partijas līderu un partijas kodolvēlētāju personiskās reakcijas, emocijas, simpātijas un pārdomas šajā sakarā, var absolūti droši aizmirst visu, ko partija iepriekš stāstīja par korupciju, tiesiskumu un taisnību. Tādu saskarsmes punktu JKP var būt tonnām ar reakcionāriem vairākumā postpadomju valstīs.

Mazticams ir tomēr, ka politiskā konkurence ļaus JKP īstenot šo mērķi. Patlaban šī partija ir tikai blāvs konservatīvo populistu partiju citās valstīs atveidojums, kas rod atsauksmi cilvēkos ar ierobežotu interesi par politiku, populistiem draudzīgāku vēlētāju lokā. Lielākais panākums, uz ko JKP tuvākajos gados var cerēt, ir NA norīšana. Bet arī tas nepadarīs "Nacionālistu blokpartiju" (šeit) par sistēmas veidojošu. Sadrumstalotībai un vājai organizētībai ir arī savi plusi, un Latvijas sabiedrībā bez ārējā atbalsta nevar parādīties partijas, kas spētu uzurpēt varu.

Cita lieta, protams, ja JKP pamanīs Maskavā.

ceturtdiena, 2018. gada 11. oktobris

Ir laiks pārdomāt balsošanu par "mazāko ļaunumu"

Avots: Janka Pipars / Facebook

Izrādās, ka Latvijas valdību veido ļaunums. Tas pats par sevi it kā nav ne joks, ne pārsteigums. Bet es, piemēram, līdz šim nezināju, cik dziļi visās frontēs mēs sēžam "mazākajos ļaunumos"...

Ļoti interesanta statistika (aizņēmos no Janka Pipars postojuma Facebookā, datus nepārbaudīju) par plusu likšanu un svītrošanu vēlēšanās. LKS vēlētāji svītrojuši vismazāk (attiecībā pret plusu likšanu), ZZS vēlētāji, savukārt, visvairāk.

Šī stat ir interesanta tādā ziņā, ka, šķiet, ilustrē vēlētāja attieksme pret savu izvēli. Tā parāda to sakrālo neapmierinātību ar savu politisko eliti - balsošanu par "mazāko ļaunumu".

Kas pārsteidz: JKP arī izrādās mazākais ļaunums tiem, kas par par to balsoja. Protams, ne tikpat lielā mērā, ka ZZS viņu atbalstītājiem, bet tomēr.

Ka AP ir mazākais ļaunums tā vēlētājiem, varēja nojaust un tas, ko es šajā sakarā domāju, vairākkārt paudu agrāk. Acīmredzot, tas bija pietiekami skaidrs ne tikai man. Bet vairāki tomēr izvēlējās atdot balsi šai "aizejošai natūrai"... Nu un tikpat labi bija redzams, ka JV "natūra" bija aizgājusi pirms par to nobalsoja "die-hard" mazākā ļaunuma fani, kuri laikam vienmēr turpinās meklēt kaut kādu maziņu ļaunumiņu, par ko vēl varētu nobalsot.

Ka masu krievu vēlētājs balso pēc sirdsapziņas, arī tas, es domāju, nav liels pārsteigums. Kāpēc tāda vienprātība un tāda sirdsapziņa, ir pilnīgi cita lieta. Arī KPV atbalstītājiem, balsošana par šo baltiem diegiem šūto partiju, protams, arī nebija par mazāko ļaunumu. Varbūt par ļaunumu - bet ne mazu, un protams, ne sev, bet tiem, kam viņi to novēl - "Lai man nosprāgst govs, ka tik kaimiņam nosprāgst divas." Tikai ne Kaimiņam, bet jums visiem, tā teikt.

Progresīvo nekritiskais atbalsts ir labs pierādījums tam, ka par Pro balsoja viņu kodolvēlētājs. Un atkal jāpasaka, ka 2.6% ir ļoti liels panākums, jo partijai ir milzīgs potenciāls. Šī ceļa beigās arī Pro ierindosies tuvāk mazajiem ļaunumiem, jo tāds ir populāro partiju liktenis.

Vēl viens secinājums:

Nekremlisko partiju vēlētājs pārsvarā nav apmierināts ar savu izvēli, bet vienalga balso par tiem, kuri visticamāk nebūs uzticīgi ne savam vēlētājam, ne dotajiem solījumiem, ne cītīgi uzrakstītajām (un vairāku vēlētāju cītīgi izlasītajām) programmām. Tāpēc, ka Latvijā izsenis tiek kultivēta formula - nebalso par mazām partijām. 

Ir laiks to kritiski pārdomāt. Prātīgs cilvēks nekādos apstākļos nebalsos par lunātiķiem, kuri mums kādās piecās sešās "partijās" cepa mums dubļu maizītes. Prātīgam cilvēkam vajadzētu būt drosmei balsot pēc savas sirdsapziņas. Jo vairāk mēs balsosim pēc sirdsapziņas, jo mazāk mums arī piedāvās mazākus ļaunumus.

otrdiena, 2018. gada 9. oktobris

Nacionālisti vienā burkā. Kāpēc?

Kas kopīgs ir Jaunajai konservatīvajai partijai un Nacionālajai Apvienībai? Kāpēc es tās brutāli apvienoju vienā "blokpartijā"?

Es tās apvienoju, tāpēc ka uzskatu, ka abām partijām daudz kopīgā kulturāli, jeb antropoloģiski, - izcelsmē, motivācijā, attieksmē pret indivīdu un valsti. Te JKP un NA ir vienas filozofijas skolas sekotāji.

Tādi "domēni" kā ekonomika un pat korupcija nav būtiski un Latvijas politikā nenosaka ideoloģiju. Latvijas apstākļos - atvērtās, liberālās ekonomikas apstākļos - jebkura partija varā būs centriska un no tās programmatiskām nostādnēm atkarīgs būs ļoti maz.

Cīņa pret korupciju (jeb attieksme pret interešu grupu ietekmi) arī nav ideoloģija. Cīņa pret korupciju Latvijā ir kļuvusi par fetišu un neizbēgami zaudējusi saturu.

Vēl jo mazāk orientējoša ir attieksme pret vēsturi vai EU - par pirmo starp blokiem (izņemot "Krievus") sen ir panākts stabils konsenss, otrais ir "dieva dots" un pieder visiem.

To visu ne vienmēr var izdibināt no programmām un Latvijā es neredzu liela iemeslā pa pilnu ņemt partiju formālos dokumentus, it sevišķi tos, kurus partijas iesniedz CVK kā studenti kursa darbu. Ir jāklausās ko un kā saka partijas līderi un partijas fani, jeb atbalstītāji, jo fani parasti izceļ pašu svarīgāko un pārtulko to "tautas valodā", piešķirot politiskai runai garšu, krāsu un smaržu, taustāmo jēgu un mērķi. Atbalstītāji pulcējas ap vibrācijām, emocijām, savām interpretācijām, ne abstraktām deklarācijām.

Noteicošās lomas nav pat tam, ka JKP savā retorikā iztiek bez etnocentrisma, kas ir bijis NA centrālais vēstījums daudzu gadu garumā. Šajā ziņā varbūt pats manis izvēlētais "blokpartijas" apzīmējums - "Nacionālisti" - nav precīzs, un Latvijā ir sācies vecā etnocentriskā "nacionālisma" noriets.

Es to vienalga izvēlējos saviem ierakstiem, jo ar "nacionālistiem" visvienkāršāk noraksturot konservatīvos, it īpaši tajā reakcionārajā vidē, kur posttotalitārais konservatīvisms parasti rod vislielāko atbalstu.

Latvijas apstākļos var runāt drīzāk par "reakcionārismu" un tumsonību. Lai gan konservatīvisms manā izpratnē ir jebkas, kas nav liberālisms, tomēr līdz konservatīvismam - tāpat kā arī līdz liberālismam - vēl ir kāds ceļš mērāms. Sabiedrībai un tās politiskiem līderiem vēl trūkst pieredzes. (Diemžēl mums netrūkst pieredzes tikai totalitārajās ideoloģijās un autoritārismā.) Es to saku tikai tāpēc, ka neuzskatu, ka Latvijā pastāv ideoloģiski konservatīvā constituency.

Es runāju par četru partiju (jeb "blokpartiju" sistēmu) Latvijā. Katrā blokā notiek nežēlīga cīņa par izdzīvošanu - Krievu blokā starp S un LKS, Oligarku blokā starp ZZS un KPV, Demokrātu blokā starp AP un JV un Nacionālistu blokā starp JKP un NA. Šīs grupas dala vienu elektorātu, jeb konkurē par vienu antropoloģisko nišu. Agri vai vēlu JKP visticamāk apēdīs NA, vai arī otrādi, ja JKP kaut kādu iemeslu dēļ zaudēs draivu.

Stabilizatoru uzvaras dieniņas

Iespējams, tas ir apstiprinājums tam, ko nedaudz komentēju: vēlēšanās uzvarēja Latvijas Nacionālistu Bloks, tas ir JKP+NA, un tieši viņi uzņemas jaunās koalīcijas veidošanu. Varbūt būtu vienkāršāk un vieglāk daudzu procesu gaisotnē, ka valdību uzņemtos veidot ZZS.

1. Kā partija stabilizators, Nacionālisti nesadarbosies tikai ar tādu pašu stabilizatoru otrā galā, Saskaņu. Citādi Nacionālisti ēd visu un pēc būtības ir tie paši populisti, kas parazitē uz mazinformētās publikas autoritārām fantāzijām, viegli manipulējamām emocijām un stingrās rokas fetiša. Tāpēc KPV.

2. Un tāpēc arī ne AP, jo tur tieši mentālā ziņā ir dziļas pretrunas.

3. Kurš pievienosies JKP/NA+KPV kodolam, ir atkarīgs no tā, kam ir visvieglāk to izskaidrot (pēc tam) savam vēlētājam - vai drīzāk, kam būs vismazāk jāskaidrojas. Principā gan ZZS, gan JV:

- ZZS vēlētājs pienākas par brīvu un balso par "savējiem" ar aizvērtām acīm.

- JV arī nekas nebūs jāskaidro, jo tas, ka viņi vispār ir tikuši 13. Saeimā, ir drīzāk vēsturisks kuriozs, nekā viņu nopelns un diez vai JV to spēs novērtēt. Intuitīvi šķiet, ka dabūt walking dead JV būtu viegli.

4. Nacionālistiem nav valdības vadīšanas pieredzes, izņemot Guntara Krasta gadu PM amatā pirms 20 gadiem, tieši tāpēc ka Nacionālistu blokam ir cita funkcija politikā atšķirībā no divām kodolpartijām, kas veido Latvijas politiku. Tas varētu novest pie tā, ka Nacionālistiem neizdosies ilgi saglabāt vēlēšanu veiksmes efektu. Valdība ar Nacionālistu PM būs vāja un to ātri nomainīs koalīcija, ko vadīs viena no kodolpartijām - Oligarki vai Demokrāti.

5. Nacionālistu valdības laikā, ZZS - neatkarīgi no tā, vai piedalīsies valdībā vai atradīsies opozīcijā - solidarizēsies ar Saskaņu, lai izbeigtu JKP valdību pēc iespējas ātrāk.

5a. Ja JKP valdība ar savu vājumu un ZZS bloķēšanos ar Saskaņu ieilgs līdz laikam, kad būs jāieceļ Latvijas parstāvis Eiropas Komisijā, par Eiropas komisāru var kļūt Ušakovs.

6. Tā kā Demokrāti pie teikšanas šķiet mazrealistiski šajā Saeimā, Nacionālistu vadīto koalīciju nomainīs Oligarku bloks. ZZS visticamāk atgriezīsies no ēnas un varbūt atkal piedāvās viskompetentāko un Saeimā visvieglāk iebalsojamo PM.

svētdiena, 2018. gada 7. oktobris

2018. vēlēšanas: nacionālistu come-back?


Pēc vēlēšanām situācija veidojas šāda. Putina koalīcija un Pro-demokrātijas koalīcija ir līdzsvarā. Tātad - cīņa, kas laikam var novest līdz ārkārtas vēlēšanām, kā to arī prognozēja vēlēšanu naktī. Plašāk spēku samēru nekomentēšu, jo tas, kā partijas spēs saprasties un sasēsties pie galda valdības koalīcijas veidošanai, loģiski nav iespējams prognozēt. Drīzāk jāzina spēku samērs un vēlme sadarboties starp partiju sponsoriem.

Šajā sakarā es varu tikai atkārtot, ka tas padara Latviju politiku tādu, kāda tā vēl joprojām ir 2018. gadā, - necaurspīdīga, neprognozējama, neloģiska, nedemokrātiska, neatbilstoša sabiedrības interesēm. Tas liedz pilsoņiem uzticēties partijām un politisko lēmumu pieņemšanas procesiem, un tas liek viņiem arvien kūtrāk nākt uz vēlēšanām. 




Ar vēlēšanu rezultātiem precizēju savu bloku grafiku. Bloki nesakrīt ar koalīcijām, jo koalīcijās darbojas pa divām, pat trim no "blokpartijām". Tāpēc arī JKP+NA+AR+JV es saucu "pro-demo", jo JKP/NA nav nekādi demokrāti, bet ar viņiem ir iespējams sadarboties.

Galvenais, ka grafiks parāda, kurš ir vinnējs šajās vēlēšanās. 2018. gadā ir noticis lielais nacionālistu come-back: JKP/NA. Tas lielos vilcienos atbilst kopējam trendam Eiropā un pat plašāk. Ja JKP noturēsies, tā nomainīs NA šajā nišā. Kā vēsture rāda, šajā kvadrantā ir pieņemts apvienoties. Tad laikam ir jāgaida, ka JKP apēdīs NA pēc kāda laika.

KPV kopā ar savu māsu ZZS nav populistu trendā - viņas abas ir post-Sovjetu partijas un pārstāv sovjetu autoritāro domāšanu. Jā, protams, kopā ar Saskaņu un lielā mērā ar nacionālistiem.

ceturtdiena, 2018. gada 4. oktobris

Četru partiju sistēma. Demo zaudē, jo oļi vinnē


Sagrupēju blokos partijas, kas kopš 1993. gadā tikušas Saeimā, un uztaisīju konkurences dinamikas grafiku. Šis vienkāršojums ļauj izdarīt šādus secinājumus:

1. Latvijas politikā jau no paša sākuma ir nostiprinājusies četru partiju sistēma.

2. Visasākā konkurence notiek starp oligarkisko (pēdējos gados ZZS+NSL, 2018: ZZS+KPV) un demokrātisko partiju (2018: JV+AP) - to elektorālās veiksmes svārstības rāda gandrīz perfektu negatīvo korelāciju. Un tieši šīs divas partijas viena otru nomaina uz troņa.

3. Divas pārējās (NA+JKP vs. S) partijas kalpo kā sava veida stabilizators, jo īpaši tāpēc ka atrodas spektrā pretējos polos.

Pagaidām nezinu, kā interpretēt līdzsvaru, kas ir izveidojies kopš iepriekšējām vēlēšanām, un, šķiet, paliks gandrīz nemainīgs vismaz vēl četrus gadus. Iespējams, tas ir Latvijas politikas "new normal", kas visiem ir jāņem vērā.

Demokrāti zaudē, bet tas bija skaidrs arī bez īpašām analīzēm. Vienīgi ar šo analīzi var apgalvot - un tas tagad ir acīmredzams - ka demokrāti zaudē, tāpēc ka oligarki uzvar.

svētdiena, 2018. gada 30. septembris

Saskaņa valdībā: neizdevusies valsts

"'Saskaņa' neko citādu par agresīvajā lielvalstī pastāvošo kārtību veidot nav spējīga," tā Atis Klimovičs Delfos šeit.

Nepiekrītu, ka Saskaņa neko citu, kā otru Krieviju, veidot nav spējīga. Tā nevarēs atkārtot Krieviju - Latvijā nekad nebūs ne tādu resursu, ne tādu cilvēku ar motivāciju atjaunot vai celt jaunu impēriju, pataisīt sevi vienlaicīgi par "patriarku" un "imperatoru" un it visur sasēdināt savus miesassargus un KGB ģenerāļus. Otra Krievija kā tāda ar sakrālo monarchiju te protams nesanāks. Un tas ir pats pirmais mūžīgās Putina diktatūras, šodienas Krievijas, stūrakmens. Latvijā nav tādu resursu.

Saskaņa būtībā neko neveidos, Saskaņa ļaus - saslēgt Latviju ar Krieviju vēl ciešāk nekā to dara pus- un (nepus)bandītiskie biznesi, kas jau tagad apzog Krievijas budžetu (barojas no tā) vai "palīdz" Krievijas bandītiem to darīt, atmazgā naudu vai ko tur viņi vēl dara. Tātad vēl vairāk attīstīsies tas ēnu, pelēkais vai pat melnais sektors ekonomikā - un līdz ar to neattīstīsies inovatīvais sektors, kas vienīgais var radīt pievienoto vērtību un turpināt celt labklājību.

Vēl ļaunāk, ka bandītiskā sektora dominance smagi sitīs pa uzņēmējdarbības un investīciju klimatu kopumā. Tas pasliktinās Latvijas attīstības prognozes ilgtermiņā, vēl ātrāk mazinās iedzīvotāju skaitu un ievedīs Latviju ilgstošā stagnācijā.

Zem Saskaņas Latvija jutīsies slikti gan Saskaņas valdīšanas laikā, gan ilgu laiku pēc varas maiņas.

Ne tāpēc, vai ne tik daudz tāpēc, ka Saskaņa ir ļaunuma iemiesojums. Jā starp viņiem ir daudz savtīgo idiotu, kremļāžu un krimnašistu, bet kopumā bez Kremļa atbalsta viņi nebūtu tik bīstami, jo ir patiesībā nav nekas cits, ka ļenganu statistu un sīko oportūnistu bars. Viņi ir bīstami ne tāpēc, ka vēlas atjaunot impēriju. Un protams ne tāpēc, ka esot kreisi. Viņi ir tikpat kreisi, cik "Doneckas tautas republika" ir "tautas" (un "republika").

Viņi ir bīstami, tāpēc ka viņi nepretosies Latvijas saslēgšanai ar Krieviju, ar Krievijas astrālu, "bezlaiku" (безвременье), kur valda ļoti īpatnēji izprastās un ļoti privātās "ekonomiskās" intereses, jeb privileģēto patvaļa, jeb tā saucamais bespreģels.

Es domāju, ka pašai Saskaņai nav tieksmes pēc varas. Tai nav tieksmju. Tieksmes ir tikai atsevišķiem indivīdiem - pēc tā tipa privilēģijām, ko piešķir Kremlis, feodālām prinču privilēģijām vākt renti, pēc tiesībām uz bespreģelu. Bet pašai Saskaņai nav - tai ir tikai uzdevums. Uzdevums ļaut un nepretoties. 17. jūnija tipa uzdevums ar valsts statusa saglabāšanu, jo tā ir vieglāk: ļoti vāja un viscaur korumpēta valdība, izzagta valsts un visbeidzot neizdevusies valsts.

Tas ir tas, failed state, kas ir jāsagaida no Saskaņas uzvaras vēlēšanās.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Iešu balsot. Tāpēc ka Progresīvie ir izdevušies

Made up my mind. Iešu balsot. Mana izvēle ir Progresīvie.

Vienalga ar kuru rezultātu beigās, un liekot malā sīkās ideoloģiskās detaļas, mans uzskats ir, ka Progresīvie un viņu līderis Roberts Putnis ir tas, kas Latvijas sabiedrībai šobrīd ir vajadzīgs. Moderna un ļoti skaidra (!!) domāšana, labas idejas, adekvātums, motivācija, enerģija un optimisms. Es balsošu, jo uzskatu, ka Progresīvie un Roberts ir jāatbalsta.

Protams, ka Latvijai tikpat, kā īstā sociāldemokrātiskā partija, ir vajadzīga ir īstā, stiprā liberālā partija. Bet liberāļi vēl nav nobrieduši savai partijai. Jā, izskatās, ka gaida līderi. Jā, tas ir it kā pretrunā ar liberālās domāšanas principiem, bet citu pieredze - vācu FDP - skaidri rāda, ka liberālo partiju lielā mērā veido tās līderis. Liberālās partijas seja nav padome vai konsilijs, bet tās karismātiskais līderis, kas spēj apvienot ap sevi indivīdus, kuri nebūt nav aitas.

Politikā ir vajadzīgi līderi. Roberts Putnis ir labs piemērs. Tāpēc arī Progresīvie ir izdevušies. Tāpēc arī balsošu.

Bezpartejisks FB Friend:
Kā Tu vari balsot par partiju, labi zinot, ka viņi nepārvarēs 5% barjeru.. ?! Lai parādītu statistikai savu pozīciju jeb, pareizāk sakot, tās atbalstītāju pieaugumu no 1,34 līdz 1,57 % ?! Labi, O.K. Bet to balsi tāpat izlietās Saskaņa, ZZS, NA un KPV.lv Viņi būs ieguvēji praktiskā ziņā.. Ironiski, bet es kā bijušais Jaunatnes Sociāldemokrātiskās Saweenihbas zociķis tieši šī iemesla dēļ savu balsi gatavojos atdot par 'Attīstībai/ PAR!' vai 'Jaunā Vienotība'. Nu, kaut ko tādu no daudz maz pieņemamā gala, kas gatavojas pārvarēt 5% pēc mūsu livoniešu daudz maz vienīgā SKDS.. Es ticu, ka reitingi ir 'politikas zemes sāls'. Kamēr Tu gatavojies rīkoties tieši 'vice versa'.. Simboliski parādīt savu idejisko pozīciju, labi zinot, ka labuma guvēji no šādas rīcības būs visa veida pašmāju 'melnie bruņinieki'.. Atbilde ir pieņemta. Atbilde ir IESKAITĪTA.. P.S. Kā jau minēju, es gatavojos rīkoties pretēji..

Es paskaidroju, kāpēc. Beidzot sanākuši ir cilvēki ar modernu domāšanu. TAS ir jāatbalsta. Savāks pāri 5%, nesavāks, tā ir otršķirīga lieta, ne tas mani nodarbina. Savā vecumā sapratu, ka ir lietas, kur nav jādzenas pēc cipariem un nav javadās pēc kopējās histērijas. Ir lietas, kas ir vienkārši jāatbalsta, tāpēc ka tās ir labas lietas un neviens cits tavā vietā tās neatbalstīs.

Bezpartejiskais friend:
Nākotnes vārdā - VIENNOZĪMĪGI.. Tie ir viedi vārdi, ko teici.. Kad aizpildīju lsm.lv 'Partiju šķirotavas' testu man izmeta PROGRESĪVIE ar vairāk nekā 50% saderību.. Bet ne par to ir 'raidījums'. Katrās vēlēšanās raustīties starp 'mazākā ļaunuma' n-tajām partijām ir nožēlojami. Varbūt laix ir iet savu ceļu. Žēl, ka 2017.februārī savus vecos Parteikammerade pievīlu un uz dibināšanas kongresu neaizgāju. Negribēju. Vienkārši negribēju. Bija kauns. Ja godīgi, arī tagad negribu. Vairāk interesē vēsture, citas lietas. Bet idejiskā līnija jāsaglabā. Idejiskajiem principiem jābūt prioritāriem pār personībām. Tur ir politiskās ideoloģijas (izņemot bonapartismu, protams) sāls.. sev ir jābūt sev pašam, un nevis katru reizi citam.. Ja NĀKOTNĒ mēs kaut ko VISPĀR gribam, tad ir jārīkojas tieši tā kā iepriekš minēji.. Tādā ziņā Tev TAISNĪBA..
"Attīstībai/Par" pārstāvis FB:
Viens līderis, tas ir nožēlojami. Man nav neko pret Progresīviem un Putni personīgi, viņiem ir skaidra sociālā programma, kura praktiski sakrīt ar mūsējo (Attīstībai/Par). Viņiem ir daudz jaunu, izglītotu un skaidri domājošo cilvēku, tātad es nedomāju, ka par viņiem var runāt ka par viena līdera partiju. Un tas ir labi.
Jūs mums pārmetāt ka mums nav viena harismātiska līdera, tā ir taisnība, bet mums ir daudz līderu, un arī daudz cilvēku, kuri arī var kļūt par līderiem un nebaidās aizstāvēt savu viedokli arī līderu priekšā. Un ar to mēs esam stiprāk nekā viena līdera partija. Viens līderis ir vajadzīgs fašistiem un komunistiem, demokrātiskām partijām viņš nav vajadzīgs.

Mēs esam vienīgā liberālā apvienība, un citu Latvijà nav. Ja Jūs balstītos uz programmu salīdzināšanu, Jūs saprastu, ka atšķirība starp mums un PRO ir attieksmē pret biznesu un budžeta politikā, sociālā politikā, izglītībā, veselības apripē, nacionālà politikā mums praktiski sakrīt. Bet jūs gribāt balsot par personām nevis idējām. Lūdzu, tā ir jūsu izvēle, es nevaru un negribu to apstrīdēt.

Par personām, jā. Cilvēki, ja pie veselā prāta, balso par cilvēkiem.

Idejas, jā, protams, par idejām. Sarakstīt var jebko. Es zinu, ka tā ir prasība un jums - partijai - tas bija jāizdomā un jāuzraksta. Un es pat domāju, ja jūs visai nopietni pie tā strādājāt un varbūt pat kaut ko no tā diskutējāt, jo daži no jums šo to prot no mārketinga. Tas ir jāparāda. Bet mani ar to nevar ieinteresēt. Es vienkārši redzu, ka tas nav no sirds (zinu, zinu - provocēju jūs uz kasīšanos pie vārdiem - zināt, kas ir ironija? un kas ir sarkasms, arī zināt?), tas ir izdomāts. Es skaidri redzu jūsu izmisumu - es redzu, cik izmisīgi jūs gribat iepatikties liberāli domājošajiem. Skaidrs, ka to nevar nepamanīt.

Redziet, man nav pārliecības, ka jūs esat liberāļi, lai kādas jaukas un manai ausij tīkamas idejas jūs piedāvātu.

Jūs izmisīgi gribat iepatikties, izdomājat mārketinga trikus, bet nesaprotat galveno - jūs pārdodat ne košļājamo gumiju, bet politisko izvēli, un pie tam ļoti izvēlīgai un reizēm pat intelektuālai publikai, kura neiesaistās politikā ne tāpēc, ka tā neko nesaprot, vai tāpēc ka tai ir bail iesaistīties.

Man vajag skaidru domāšanu - idejas, kas nāk no cilvēka nesamāksloti, kas nav izdomātas vēlēšanām. Man vajag idejas, kurām pats šis politiskais līderis ir uzticīgs. Idejas, kas viņam ir sirdī, ar kurām viņš katru dienu pieceļas un iet gulēt.

Tieši tāpēc man nav pārliecības, ka jūs esat spējīgi kaut ko no tā sasolītā realizēt. Jums ir cilvēki, jums ir daudz cilvēku ar lielu politisko pieredzi, dažiem ir par karisma. Bet jums nav līderu - nav to, kam uzticēties, kas pietiks iekšu neiesaistīties sarunās ar bandītiem, kas tagad kontrolē varu. Jūs nodosiet tās idejas pie pirmās izdevības - tā nav prognoze, tas ir tikai mans viedoklis. Es jums neuzticos.

Tāpēc arī, lai gan neesmu sociāldemokrāts, bet gan klasiskais (centriski labējs) liberālis, es vairāk uzticos tam, ko redzu un dzirdu no Progresīvajiem. Es redzu viņu pārliecību. Neesmu protams nekāds gaišreģis, nezinu, kā un cik lielā mērā viņi paši būtu gatavi aizstāvēt savu piedāvājumu, un pat baidos, ka viņi nespēs pārvarēt barjeru, lai iekļūtu iekšā. Bet - es redzu, ka viņu modernā domāšana nav samākslota, nav izdomāta mārketingam.

Jūs esat vāji, liekulīgi, ļoti iespējams pērkami un jūsu partijai nav nākotnes. Viņi ir daudz stiprāki un es kā vēlētājs ļoti gribētu dot viņiem iespēju izdarīt Latvijā kaut ko labu. Loģiski, ka es balsošu par viņiem.

svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Raganu laiks. Turpinās

Kandidāti Latvijas ministru prezidenta amatam priekšvēlēšanu kampaņā 2018. gadā. Screenshot: Delfi.lv
2018. gads. Latvijā raganu laiks. Turpinās. Vienkāršās sievietes premjerministra amatam vai par partijas līderi neder. Tas nav tik nevainīgi kā varbūt izklausās.

Pirmkārt, tas nozīmē, ka Latvija nemaz nav progresējusi, varbūt pat (ļoti ticami) rergesējusi, dzimumu līdztiesības nodrošināšana. Ne tāpēc, ka politiskie džeki nelaiž politiskās meitenes vadībā - protams, ka nelaiž, ja ir iespēja. Tas ir tāpēc, ka to nepieprasa vēlētājs. Līdztiesība nav panākta sabiedrībā. Netaisnīga, atpalikusi, noslēgusies un amorālus uzskatus atbalstoša ir pati sabiedrība. Kas ir ļoti stulbi.

Otrkārt, Latvijā politikā joprojām var izdzīvot Āboltiņas vai Sudrabas tipa raganas vai "bojevije podrugi", karsējmeitenes, sava veida "atbalsta funkcija". Kas atkal ir dziļi amorāli.

Treškārt, testosterona sacensības vēsturiski neliecina ne par ko labu. Raganu laiku otrā puse ir plēsoņu laiki. Kas ir bīstami, jo plēsoņas plēšas savā starpā par resursiem, no kuriem galvenais un varbūt par vienīgais ir sabiedrība. Plēsoņas mīl bērnus - viņi tos apēd brokastīs.

Ja dzīvojat ārpus Latvijas, palieciet, kur esat.

ceturtdiena, 2018. gada 6. septembris

Zināt pareizos vārdus vēl nenozīmē. Partijas



Pielaikoju partijas LSM.lv. Bildē ir rezultāts. Kas te ir būtisks?

Es - es, tieši es pats - nemeloju.

Ja kā pirmā man piemērotākā partija Latvijas vēlēšanās uzrodas Sovjetskij Sojuz Latvii, tad melo par uzskatiem šī partija. Te ir jāizdara viena techniskā atkāpe. Ar Krievu savienību, lai gan tā te figurē augšā, man ir 63% piekrišanas. Ar trīs nākamajām: Progresīvie 76% piekrišanas, Attīstībai/Par - 73 un Jaunā Vienotība 73.

Man ar Sovjetskiju Sojuzu Latvii nevar būt kopīgu uzskatu. Pieļauju, ka viņi ļoti grib izskatīties cilvēciski, civilizēti un pat rietumiski. Bet es droši zinu, ka šī archaiskā banda tāda nav un nevar būt. Pietiekami paskatīties, kurās dimensijās mana pozīcija ir vistuvāk viņiem un Saskaņai - atvērtībā (daudzveidībai) un attiecībās ar pārējo EU.

Man nav šaubu, ka tos, kuri apvienojas biedrībās un partijās pēc etniskā principa, vieno pirmkārt neiecietība pret citiem un otrkārt izolacionisms. Par kādu atvērtību (daudzveidībai) te var būt runa? Ja Krievu savienība arī mēģina izmantot "daudzveidības" retoriku, tas ir tīri egoistiskos nolūkos: "atverieties" etniskajiem krieviem, atjaunojiet krievu valodu skolās un mēs visi kopā, latvieši un krievi, lielā vienprātībā nīdīsim visādus "čurkas" un apkārtējo pasauli. Un kāda te, pasakiet, EU? Skaidrs, ka rasists un šovinists nevar būt - kopā ar mani - tās liberālās un kosmopolitiskās idejas piekritējs, kura ir radījusi EU.

Otrā svarīga lieta, kas izriet no šīs partiju pielakošanas, ir, ka Progresīvie, Attīstībai/Par un Jaunā Vienotība ir protams vienas ideoloģijas partijas. Un tas protams nav pārsteigums. Es te esmu tikai kā lakmusa papīrs. Es domāju, ka šīs trīs partijas nemelo par saviem uzskatiem, bet neesmu pārliecināts, ka viņi spētu tos aizstāvēt, ja tiktu uzaicināti valdīt kopā ar kaut kādu ZZS un NA, ar kurām man, piemēram, ir vismazāk kopīgā. Un tas nozīmē, ka patiesībā šīs trīs man vistuvākās partijas vienkārši nevar atrasties vienā koalīcijā ar ZZS un NA.

trešdiena, 2018. gada 15. augusts

Jaunā saeimā - uz tukšām rokām

Gribas jau kaut ko īsu un trāpīgu uzrakstīt par to politiku, lai nezaudētu laiku, ne savu rakstot, ne lasītāju liekot tiem lasīt visādas blēņas. Hei, paskatījos, ko Re:Baltica raksta par partiju sarakstiem. Iznāk, jaunajā saeimā, bez simtprocentīgiem S, ZZS un NA, pilnīgi droši būs KPL (KPV_LV), un ļoti ticami Par un JKP.

Progresīvie nē, Jaunā V arī nē. Žēl, ka Progresīvie nav atraduši, ar ko iet vēlēšanās.

Jo būtībā par to jau ir runa. Ka neatrod! Tie jaunie, tie reformisti, tie, kam rūp. Neatrod - ceļu pie sirds, valodu, issues, ko sabiedrība būtu gatava dalīt / "šērot", celt rokas un balsis par jauniem varoņiem. Neatrod. Iet pa to ceļu uz saeimu ar tukšo galvu un tukšām rokām. Uz tukšām rokām. Tālu nenoskriesi.

Jaunā saeima / valdība Latvijai neko jaunu negatavo, neko neplāno, neko arī nedos, ja "ceptais gailis" neieknābs. Būs kārtējais "svētku gaidīšanas" termiņš Latvijas vēsturē.

Mans jautājums - nezinu, kam, pašam, visiem, nevienam - kāpēc domājošie latvieši neatrod ceļu pie latvieša sirds. Kurš atrod? Ka balso par S un ZZS un NA - liela mīkla nav nekāda. Nou-breineris: kā balsojuši, tā balsos. Bet tie, kas grib kaut ko prātīgu, make, tā teikt, a difference, - kāpēc viņi tik ilgi jāpārliecina? Ok, es pats esmu tāds - un es nejūtos pārliecināts! Hei, es nejūtos pārliecināts!

Kāpēc neviena no sakarīgi domājošajām iniciatīvām nav atradusi ceļu pie manas sirds - ne Par, ne JV, ne Progresīvie? Ha?

trešdiena, 2018. gada 8. augusts

Seeds of sensible politics

I am reading The problem with facts by the FT’s 'undercover economist' Tim Hartford. The long-read was published in March 2017 -- highly recommendable.

Just a few favourite excerpts.

Facts are important, but facts are not enough to win an argument. The focus on facts doesn’t necessarily lead to a more informed electorate and better decisions.

Doubt is easy to produce, and facts alone aren’t enough to dispel it. A simple untruth can beat off a complicated set of facts simply by being easier to understand and remember. When doubt prevails, people will often end up believing whatever sticks in the mind.

A false claim was vastly more powerful because everybody kept talking about it.

Facts can be boring.

A 2016 study of how people read news online began with data from 1.2m internet users, ended up with 50,000. Only 4 per cent read enough serious news to be worth including in such a study. Worries about segregating oneself in an ideological bubble? For 96 per cent the bubble isn’t liberal or conservative, it was: “Don’t bother with the news.”

In the war of ideas, boredom and distraction are powerful weapons.

Smoking-related diseases aren’t news. Hence, the tobacco industry financed research in rare and unrelated diseases. “The opposite of terrorism: trivialism” (Proctor). Terrorism provokes a huge media reaction; smoking does not. Yet, according to the US Centers for Disease Control, smoking kills 480,000 Americans a year. This is more than 50 deaths an hour.

We see what we want to see — and we reject the facts that threaten our sense of who we are. When we reach the conclusion that we want to reach, we’re engaging in “motivated reasoning”. When people are seeking the truth, facts help. But when people are selectively reasoning about their political identity, the facts can backfire, as those facts provoke a defensive reaction in someone who badly wants to stick to their existing world view.

Scientifically literate people were more likely to be polarised in their answers to politically charged scientific questions. But scientifically curious people were not. Curiosity brought people together in a way that mere facts did not.

Journalists and policy wonks can’t force anyone to pay attention to the facts because they find it boring or confusing. We have to find a way to make people want to seek them out. Curiosity is the seed from which sensible democratic decisions can grow.

The facts need a champion. Somebody who can create a sense of wonder and fascination not just at struggles of life in a tropical rainforest, but at the workings of our own civilisation: health, migration, finance, education and diplomacy.

ceturtdiena, 2018. gada 17. maijs

Breaking loose. My thirteen annual rings

I am not trying to compare any of what's happening to me with a real peril many people have dealt with, are now facing or will experience, for instance, in California where this image is from. This is a real hell breaking loose. Mine is a bump. I am only heading towards a new dawn.


Today my staff-leaving announcement is out—and the… gate to the future breaks loose—officially. I am leaving the Bank in a month’s time. Hey, who said hell broke loose?! Watch it there!

Now that the new website is up and running, check it out www.nib.int, I thank everyone—many people actually, I have counted 57—who have been involved in the project contributing, commenting, developing, criticising, being annoyed by me hovering constantly over them and asking for this and that, boosting my morale, leading and supporting me, correcting me, being in a team with me. Thank you all for this great job! Whoever is actually hearing me on this page, not many, I assume.

Now I can leave, in confidence that the Bank, for a while as it is, is armed with a modern online tool, and that my colleagues will take the best care of it. There is time for everything as they say and, after 13 and a half years at NIB, the time has come for me to move on.

I don’t know yet what the next step in my career will be, but I am certain the experience I gained, all the things, professional and personal, teamwork and relations, all the magic I learned during my time at NIB—all of it—is a huge fortune, a dowry for my next relationship. It will never melt. Those 13 annual rings, like in trees, will never disappear.

The annual rings in me—it’s not just NIB that is written all over them. It’s Finland. It turns out ever since I graduated from university back in 1992, there has been more Finland in my life than any other country, yes, even Latvia.

I must say the idea of moving my magic and my annual rings someplace else didn’t strike me last week. I really had been entertaining it for a while. At one point, when the decision had finally matured, I discussed it with my boss. In search for a less scratchy exit strategy, he suggested I finish up the website project which would leave the Bank with a functioning tool and me with a happy and all-satisfying feeling of having made a difference. Can you think of a better exit strategy?

While in the transition period, I was happily modelling scenarios for my future. Honestly, I had been barely getting beyond the warm and cosy idea of a long vacation…

…Until I came across a study programme at a university—an MBA in Public Affairs and Leadership at Quadriga University of Applied Sciences in Berlin. I fell so much in love with this idea that I put myself into the project mode and started digging. It took me four months to get enrolled.

That’s nailed for the next year and a half, or so. Next port of call Berlin.

otrdiena, 2018. gada 27. marts

Вытереть сапок. Кемерово

Meduza.io: Жители Кемерово, где при пожаре в торговом центре погибли более 60 человек, утром 27 марта устроили стихийный митинг у здания областной администрации. Участники акции, в частности, потребовали, чтобы правительство области ушло в отставку, а власти назвали точное число погибших при пожаре, так как официальные данные они считают заниженными. Президент РФ Владимир Путин, прибывший в Кемерово, на митинге не появился. Фото: Кирилл Кухмарь / ТАСС


Это неполиткорректная, циничная реплика. Слабонервным не читать!

Люди сгорели от любви и всепрощения. Любви к удобству неконфликтности с сильным - с начальством - и готовности все начальству прощать, прощать сильному все притеснения, беззаконие и, конечно, и в первую очередь, преступления. Людей сожгла тетка, которая заперла на щеколду дверь в кинозал, чтобы дети не бегали. Людей сожгли и изувечили, заставив прыгать с четвертого этажа, пожарные и охранники, которые отключили пожарную сигнализацию, держали по-советски закрытыми большую часть входных дверей, а в момент пожара не справились с эвакуацией, потому что были неорганизованы и некомпетентны.

Потому что когда имеешь дело с пылью под своими сапогами, организованность, компетентность, предусмотрительность, забота нужны только для того, чтобы пыль не стала причиной собственного неудобства. Сгоревшие люди были пылью. Стали пеплом.

Те, кто все еще пыль, родственники тех, кто стал пеплом, не верят "сапогам". Не верят даже в том, что "сапоги" не врут по поводу числа погибших. На фото пыль пришла к подножию Ленина, к монументальному сапогу, искать правды, не веря, что смогут ее найти. Их очень мало. Той пыли, которая осмелилась обратиться к сильным, к своим хозяевам, к "сапогам" за разъяснениями. Для дикой трагедии пыли собралось очень мало. Так начинаются революции. Где-то еще.

Сапог Путин к пыли, к черни не вышел, хоть, говорят, и добрался до Кемерова. Сапок. Кажется, это называлось "банда Сапков" - в Кущевке - которые "держали" станицу, держали в рабстве, в страхе, при полном акцепте общества и властей. Потому что многие, огромное число людей из этой пыли смысл своего существования видят в том, чтобы уподобиться сильному, стать "сапогом" хоть для кого-нибудь, не упустить своего шанса сыграть в "сапка". Например, запереть этих уродов в зале, пойти "по делам", пока вертится доверенная тебе карусель (тоже случай из сгоревшего т.ц. в Кемерово), отключить сигназацию, открыть одну входную дверь из десяти. Или, вот, насиловать девок в станицах или класть руку на лобок журналисточкам, "зажимать" их в своих кабинетах, как, говорят, в российской Госдуре принято. Да мало ли таких шансов.

Может, и мало. Не все же полицейские, охранники, билетеры, учительши, депутаты, губернаторы и президенты. Не каждому выпадает счастье вытереть свой сапок о чью-то морду. Но люди не теряют надежды. И ждут, и все ждут чего-то.

Вот так, как на фото, начинаются революции. Где-то еще.

Visas vecās dziesmas / Stuff