trešdiena, 2018. gada 17. oktobris

JKP. Saskarsmes punkti

Ka JKP ir "daudz saskarsmes punktu" ar KPV, ziņa parādījās - nē, ne pirmajā dienā pēc vēlēšanām -  trešajā, bet praktiski uzreiz, tikko JKP sāka sarunas par koalīcijas veidošanu. Te ir atsauce uz tā datuma ierakstu. Bet ir lietas, kam es agrāk nepievērsu uzmanību un kas man tagad liek aizdomāties par to, vai JKP nav bīstamāka, nekā es to vērtēju un vai nav pamata bažām.

Kaut kā paslīdēja zem mana radara JKP līdera un šobrīd iespējamā PM kandidāta Jāņa Bordāna atzinums, ka Polijas konservatīvais backlash ir ideāls, kas iedvesmo viņa partiju. Daži mani draugi FB arī iepriekš piesauca poļu PiS (Prawo i Sprawiedliwość, "likums un taisnīgums") kontekstā ar JKP pozicionēšanu. Skatījos uz to ar skepsi, jo tik atpalicisku JKP es tomēr neredzēju, un velti.

Bija arī negatīvi izteicieni par medijiem. Bet, lai nebalsotu par šo partiju un apvienotu to kopā ar NA vienā kategorijā savās improvizētās analīzēs, man personīgi pietika arī ar zināmo: partiju priekšvēlēšanu solījumi, kā likums, ir tikai gaisa satricināšana; Bordāna karjera politikā; iesaistītās specdienestu ekspertīzes gars; caurmēra atbalstītāju balsis, kas arvien skaļās skanēja medijos tuvāk vēlēšanām; strongman stila ambīcijas; un kampaņai caurvijošā nots.

Tā nots lika aizdomāties par to, ka strongmans ir tik kārs uz to varu, lai beidzot tiktu pie lielgabala un sākt šaut, atriebties - tikai dievs zin, par ko un kam, bet likās, ka par visu pēc kārtas un nenoteikti plašam cilvēku lokam. Tādiem cilvēkiem aizvainojumi rodas kā sēnes pēc lietus. Un tai lokā, kam atriebties, jau tagad bez bijušajiem politiskajiem līdzgaitniekiem no NA, noteikti ir žurņuki, un tajā var nejauši nokļūt jebkurš. "Pāridarījumu" kolekcijai, par ko atriebties, noteikti tiek pieplusotas arī dažu citu VIP-biedru kādreizējās nedienas.

Te nāk prātā JKP ideja par super-KGB izveidi. Tas pat vairs nav lielgabals. Tā būs atombumba atriebības kāro rokās. Vai tas ir apmēram tas, kas ir padomā JKP - varas uzurpācija?

Es to stilistiku tomēr vairāk redzu tuvāku tai, kas ļoti daudziem Latvijas sabiedrībā jau ir dzīslās, tai, ar kuru Latvija sadzīvoja, vai pareizāk sakot, kurā Latvija dzīvoja līdz 1990. gadam. Tā nav Polija. Tas, ko Latvijas politiķis var atražot ar aizvērtām acīm, nav Polijas vai Ungārijas modelis. Tā ir Krievija. Meli, liekulība, smadzeņu skalošana, morālais pagrimums, politiskās konkurences iznīcināšana un beidzot visas valsts-ir-mans-īpašums iespējas, ko dod diktatūra.

Tātad daudz saskarsmes punktu ar KPV. Attieksmē pret medijiem, attieksmē pret vārda brīvību un demokrātiju... kaut kā tā? Tiklīdz dienas gaismā nonāk partijas līderu un partijas kodolvēlētāju personiskās reakcijas, emocijas, simpātijas un pārdomas šajā sakarā, var absolūti droši aizmirst visu, ko partija iepriekš stāstīja par korupciju, tiesiskumu un taisnību. Tādu saskarsmes punktu JKP var būt tonnām ar reakcionāriem vairākumā postpadomju valstīs.

Mazticams ir tomēr, ka politiskā konkurence ļaus JKP īstenot šo mērķi. Patlaban šī partija ir tikai blāvs konservatīvo populistu partiju citās valstīs atveidojums, kas rod atsauksmi cilvēkos ar ierobežotu interesi par politiku, populistiem draudzīgāku vēlētāju lokā. Lielākais panākums, uz ko JKP tuvākajos gados var cerēt, ir NA norīšana. Bet arī tas nepadarīs "Nacionālistu blokpartiju" (šeit) par sistēmas veidojošu. Sadrumstalotībai un vājai organizētībai ir arī savi plusi, un Latvijas sabiedrībā bez ārējā atbalsta nevar parādīties partijas, kas spētu uzurpēt varu.

Cita lieta, protams, ja JKP pamanīs Maskavā.

ceturtdiena, 2018. gada 11. oktobris

Ir laiks pārdomāt balsošanu par "mazāko ļaunumu"

Avots: Janka Pipars / Facebook

Izrādās, ka Latvijas valdību veido ļaunums. Tas pats par sevi it kā nav ne joks, ne pārsteigums. Bet es, piemēram, līdz šim nezināju, cik dziļi visās frontēs mēs sēžam "mazākajos ļaunumos"...

Ļoti interesanta statistika (aizņēmos no Janka Pipars postojuma Facebookā, datus nepārbaudīju) par plusu likšanu un svītrošanu vēlēšanās. LKS vēlētāji svītrojuši vismazāk (attiecībā pret plusu likšanu), ZZS vēlētāji, savukārt, visvairāk.

Šī stat ir interesanta tādā ziņā, ka, šķiet, ilustrē vēlētāja attieksme pret savu izvēli. Tā parāda to sakrālo neapmierinātību ar savu politisko eliti - balsošanu par "mazāko ļaunumu".

Kas pārsteidz: JKP arī izrādās mazākais ļaunums tiem, kas par par to balsoja. Protams, ne tikpat lielā mērā, ka ZZS viņu atbalstītājiem, bet tomēr.

Ka AP ir mazākais ļaunums tā vēlētājiem, varēja nojaust un tas, ko es šajā sakarā domāju, vairākkārt paudu agrāk. Acīmredzot, tas bija pietiekami skaidrs ne tikai man. Bet vairāki tomēr izvēlējās atdot balsi šai "aizejošai natūrai"... Nu un tikpat labi bija redzams, ka JV "natūra" bija aizgājusi pirms par to nobalsoja "die-hard" mazākā ļaunuma fani, kuri laikam vienmēr turpinās meklēt kaut kādu maziņu ļaunumiņu, par ko vēl varētu nobalsot.

Ka masu krievu vēlētājs balso pēc sirdsapziņas, arī tas, es domāju, nav liels pārsteigums. Kāpēc tāda vienprātība un tāda sirdsapziņa, ir pilnīgi cita lieta. Arī KPV atbalstītājiem, balsošana par šo baltiem diegiem šūto partiju, protams, arī nebija par mazāko ļaunumu. Varbūt par ļaunumu - bet ne mazu, un protams, ne sev, bet tiem, kam viņi to novēl - "Lai man nosprāgst govs, ka tik kaimiņam nosprāgst divas." Tikai ne Kaimiņam, bet jums visiem, tā teikt.

Progresīvo nekritiskais atbalsts ir labs pierādījums tam, ka par Pro balsoja viņu kodolvēlētājs. Un atkal jāpasaka, ka 2.6% ir ļoti liels panākums, jo partijai ir milzīgs potenciāls. Šī ceļa beigās arī Pro ierindosies tuvāk mazajiem ļaunumiem, jo tāds ir populāro partiju liktenis.

Vēl viens secinājums:

Nekremlisko partiju vēlētājs pārsvarā nav apmierināts ar savu izvēli, bet vienalga balso par tiem, kuri visticamāk nebūs uzticīgi ne savam vēlētājam, ne dotajiem solījumiem, ne cītīgi uzrakstītajām (un vairāku vēlētāju cītīgi izlasītajām) programmām. Tāpēc, ka Latvijā izsenis tiek kultivēta formula - nebalso par mazām partijām. 

Ir laiks to kritiski pārdomāt. Prātīgs cilvēks nekādos apstākļos nebalsos par lunātiķiem, kuri mums kādās piecās sešās "partijās" cepa mums dubļu maizītes. Prātīgam cilvēkam vajadzētu būt drosmei balsot pēc savas sirdsapziņas. Jo vairāk mēs balsosim pēc sirdsapziņas, jo mazāk mums arī piedāvās mazākus ļaunumus.

otrdiena, 2018. gada 9. oktobris

Nacionālisti vienā burkā. Kāpēc?

Kas kopīgs ir Jaunajai konservatīvajai partijai un Nacionālajai Apvienībai? Kāpēc es tās brutāli apvienoju vienā "blokpartijā"?

Es tās apvienoju, tāpēc ka uzskatu, ka abām partijām daudz kopīgā kulturāli, jeb antropoloģiski, - izcelsmē, motivācijā, attieksmē pret indivīdu un valsti. Te JKP un NA ir vienas filozofijas skolas sekotāji.

Tādi "domēni" kā ekonomika un pat korupcija nav būtiski un Latvijas politikā nenosaka ideoloģiju. Latvijas apstākļos - atvērtās, liberālās ekonomikas apstākļos - jebkura partija varā būs centriska un no tās programmatiskām nostādnēm atkarīgs būs ļoti maz.

Cīņa pret korupciju (jeb attieksme pret interešu grupu ietekmi) arī nav ideoloģija. Cīņa pret korupciju Latvijā ir kļuvusi par fetišu un neizbēgami zaudējusi saturu.

Vēl jo mazāk orientējoša ir attieksme pret vēsturi vai EU - par pirmo starp blokiem (izņemot "Krievus") sen ir panākts stabils konsenss, otrais ir "dieva dots" un pieder visiem.

To visu ne vienmēr var izdibināt no programmām un Latvijā es neredzu liela iemeslā pa pilnu ņemt partiju formālos dokumentus, it sevišķi tos, kurus partijas iesniedz CVK kā studenti kursa darbu. Ir jāklausās ko un kā saka partijas līderi un partijas fani, jeb atbalstītāji, jo fani parasti izceļ pašu svarīgāko un pārtulko to "tautas valodā", piešķirot politiskai runai garšu, krāsu un smaržu, taustāmo jēgu un mērķi. Atbalstītāji pulcējas ap vibrācijām, emocijām, savām interpretācijām, ne abstraktām deklarācijām.

Noteicošās lomas nav pat tam, ka JKP savā retorikā iztiek bez etnocentrisma, kas ir bijis NA centrālais vēstījums daudzu gadu garumā. Šajā ziņā varbūt pats manis izvēlētais "blokpartijas" apzīmējums - "Nacionālisti" - nav precīzs, un Latvijā ir sācies vecā etnocentriskā "nacionālisma" noriets.

Es to vienalga izvēlējos saviem ierakstiem, jo ar "nacionālistiem" visvienkāršāk noraksturot konservatīvos, it īpaši tajā reakcionārajā vidē, kur posttotalitārais konservatīvisms parasti rod vislielāko atbalstu.

Latvijas apstākļos var runāt drīzāk par "reakcionārismu" un tumsonību. Lai gan konservatīvisms manā izpratnē ir jebkas, kas nav liberālisms, tomēr līdz konservatīvismam - tāpat kā arī līdz liberālismam - vēl ir kāds ceļš mērāms. Sabiedrībai un tās politiskiem līderiem vēl trūkst pieredzes. (Diemžēl mums netrūkst pieredzes tikai totalitārajās ideoloģijās un autoritārismā.) Es to saku tikai tāpēc, ka neuzskatu, ka Latvijā pastāv ideoloģiski konservatīvā constituency.

Es runāju par četru partiju (jeb "blokpartiju" sistēmu) Latvijā. Katrā blokā notiek nežēlīga cīņa par izdzīvošanu - Krievu blokā starp S un LKS, Oligarku blokā starp ZZS un KPV, Demokrātu blokā starp AP un JV un Nacionālistu blokā starp JKP un NA. Šīs grupas dala vienu elektorātu, jeb konkurē par vienu antropoloģisko nišu. Agri vai vēlu JKP visticamāk apēdīs NA, vai arī otrādi, ja JKP kaut kādu iemeslu dēļ zaudēs draivu.

Stabilizatoru uzvaras dieniņas

Iespējams, tas ir apstiprinājums tam, ko nedaudz komentēju: vēlēšanās uzvarēja Latvijas Nacionālistu Bloks, tas ir JKP+NA, un tieši viņi uzņemas jaunās koalīcijas veidošanu. Varbūt būtu vienkāršāk un vieglāk daudzu procesu gaisotnē, ka valdību uzņemtos veidot ZZS.

1. Kā partija stabilizators, Nacionālisti nesadarbosies tikai ar tādu pašu stabilizatoru otrā galā, Saskaņu. Citādi Nacionālisti ēd visu un pēc būtības ir tie paši populisti, kas parazitē uz mazinformētās publikas autoritārām fantāzijām, viegli manipulējamām emocijām un stingrās rokas fetiša. Tāpēc KPV.

2. Un tāpēc arī ne AP, jo tur tieši mentālā ziņā ir dziļas pretrunas.

3. Kurš pievienosies JKP/NA+KPV kodolam, ir atkarīgs no tā, kam ir visvieglāk to izskaidrot (pēc tam) savam vēlētājam - vai drīzāk, kam būs vismazāk jāskaidrojas. Principā gan ZZS, gan JV:

- ZZS vēlētājs pienākas par brīvu un balso par "savējiem" ar aizvērtām acīm.

- JV arī nekas nebūs jāskaidro, jo tas, ka viņi vispār ir tikuši 13. Saeimā, ir drīzāk vēsturisks kuriozs, nekā viņu nopelns un diez vai JV to spēs novērtēt. Intuitīvi šķiet, ka dabūt walking dead JV būtu viegli.

4. Nacionālistiem nav valdības vadīšanas pieredzes, izņemot Guntara Krasta gadu PM amatā pirms 20 gadiem, tieši tāpēc ka Nacionālistu blokam ir cita funkcija politikā atšķirībā no divām kodolpartijām, kas veido Latvijas politiku. Tas varētu novest pie tā, ka Nacionālistiem neizdosies ilgi saglabāt vēlēšanu veiksmes efektu. Valdība ar Nacionālistu PM būs vāja un to ātri nomainīs koalīcija, ko vadīs viena no kodolpartijām - Oligarki vai Demokrāti.

5. Nacionālistu valdības laikā, ZZS - neatkarīgi no tā, vai piedalīsies valdībā vai atradīsies opozīcijā - solidarizēsies ar Saskaņu, lai izbeigtu JKP valdību pēc iespējas ātrāk.

5a. Ja JKP valdība ar savu vājumu un ZZS bloķēšanos ar Saskaņu ieilgs līdz laikam, kad būs jāieceļ Latvijas parstāvis Eiropas Komisijā, par Eiropas komisāru var kļūt Ušakovs.

6. Tā kā Demokrāti pie teikšanas šķiet mazrealistiski šajā Saeimā, Nacionālistu vadīto koalīciju nomainīs Oligarku bloks. ZZS visticamāk atgriezīsies no ēnas un varbūt atkal piedāvās viskompetentāko un Saeimā visvieglāk iebalsojamo PM.

svētdiena, 2018. gada 7. oktobris

2018. vēlēšanas: nacionālistu come-back?


Pēc vēlēšanām situācija veidojas šāda. Putina koalīcija un Pro-demokrātijas koalīcija ir līdzsvarā. Tātad - cīņa, kas laikam var novest līdz ārkārtas vēlēšanām, kā to arī prognozēja vēlēšanu naktī. Plašāk spēku samēru nekomentēšu, jo tas, kā partijas spēs saprasties un sasēsties pie galda valdības koalīcijas veidošanai, loģiski nav iespējams prognozēt. Drīzāk jāzina spēku samērs un vēlme sadarboties starp partiju sponsoriem.

Šajā sakarā es varu tikai atkārtot, ka tas padara Latviju politiku tādu, kāda tā vēl joprojām ir 2018. gadā, - necaurspīdīga, neprognozējama, neloģiska, nedemokrātiska, neatbilstoša sabiedrības interesēm. Tas liedz pilsoņiem uzticēties partijām un politisko lēmumu pieņemšanas procesiem, un tas liek viņiem arvien kūtrāk nākt uz vēlēšanām. 




Ar vēlēšanu rezultātiem precizēju savu bloku grafiku. Bloki nesakrīt ar koalīcijām, jo koalīcijās darbojas pa divām, pat trim no "blokpartijām". Tāpēc arī JKP+NA+AR+JV es saucu "pro-demo", jo JKP/NA nav nekādi demokrāti, bet ar viņiem ir iespējams sadarboties.

Galvenais, ka grafiks parāda, kurš ir vinnējs šajās vēlēšanās. 2018. gadā ir noticis lielais nacionālistu come-back: JKP/NA. Tas lielos vilcienos atbilst kopējam trendam Eiropā un pat plašāk. Ja JKP noturēsies, tā nomainīs NA šajā nišā. Kā vēsture rāda, šajā kvadrantā ir pieņemts apvienoties. Tad laikam ir jāgaida, ka JKP apēdīs NA pēc kāda laika.

KPV kopā ar savu māsu ZZS nav populistu trendā - viņas abas ir post-Sovjetu partijas un pārstāv sovjetu autoritāro domāšanu. Jā, protams, kopā ar Saskaņu un lielā mērā ar nacionālistiem.

ceturtdiena, 2018. gada 4. oktobris

Četru partiju sistēma. Demo zaudē, jo oļi vinnē


Sagrupēju blokos partijas, kas kopš 1993. gadā tikušas Saeimā, un uztaisīju konkurences dinamikas grafiku. Šis vienkāršojums ļauj izdarīt šādus secinājumus:

1. Latvijas politikā jau no paša sākuma ir nostiprinājusies četru partiju sistēma.

2. Visasākā konkurence notiek starp oligarkisko (pēdējos gados ZZS+NSL, 2018: ZZS+KPV) un demokrātisko partiju (2018: JV+AP) - to elektorālās veiksmes svārstības rāda gandrīz perfektu negatīvo korelāciju. Un tieši šīs divas partijas viena otru nomaina uz troņa.

3. Divas pārējās (NA+JKP vs. S) partijas kalpo kā sava veida stabilizators, jo īpaši tāpēc ka atrodas spektrā pretējos polos.

Pagaidām nezinu, kā interpretēt līdzsvaru, kas ir izveidojies kopš iepriekšējām vēlēšanām, un, šķiet, paliks gandrīz nemainīgs vismaz vēl četrus gadus. Iespējams, tas ir Latvijas politikas "new normal", kas visiem ir jāņem vērā.

Demokrāti zaudē, bet tas bija skaidrs arī bez īpašām analīzēm. Vienīgi ar šo analīzi var apgalvot - un tas tagad ir acīmredzams - ka demokrāti zaudē, tāpēc ka oligarki uzvar.

Visas vecās dziesmas / Stuff